Daudzi locekļi, viens ķermenis

(1Kor 12:12-20) Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. Arī mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis – vai jūdi, vai grieķi, vai vergi, vai brīvie, – un ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti. Jo arī ķermenis nesastāv no viena locekļa, bet gan no daudziem. Ja kāja sacītu: es neesmu roka, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Un, ja auss sacītu: es neesmu acs, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. Ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur tad būtu pats ķermenis? Bet nu ir daudzi locekļi un – viens ķermenis. 

Šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils izmanto vienu no savām iespaidīgākajām un slavenākajām ilustrācijām/piemēriem. Tāpēc es necentīšos izdomāt kādu intriģējošu ievada rindkopu, bet ķersimies uzreiz pie viņa rakstītā.

Daudziem tas droši vien būs pārsteigums, bet galvenā ideja šeit nav gluži tā, ko bieži uzsver, kad lasa apustuļa Pāvila rakstīto par kāju un roku, ausi un aci. Daudzi cilvēki ir iedomājušies, ka galvenais, ko apustulis saka, ir vienkārši tas, ka visiem kristiešiem ir dažādas dāvanas/spējas/talanti, ar kuriem viņiem ir jāpiedalās kopējās draudzes aktivitātēs, un jo īpaši, ka neviens kristietis nedrīkst skatīties no augšas uz otru tāpēc, ja kādam nav tādu pašu konkrētu talantu un spēju.
Jau labāks skaidrojums piedāvā ideju, ka Pāvils vienkārši attēlo baznīcu kā vietu, kur katram tās loceklim ir kaut kas svarīgs, ko dot. Protams, apustulis Pāvils būtu bijis šokēts, iespējams, pat skumji uzjautrināts par daudzās oficiālās kristietības aprindās valdošo uzskatu, ka “kalpošana” jeb “kristīgais darbs” ir kaut kas tāds, ko veic tikai tie, kas strādā algotu pilnas slodzes darbu kādā draudzē. Frāze “katra draudzes locekļa kalpošana” viņam noteikti būtu patikusi. Patiesībā izteicieni “draudzes loceklis” vai “padomes loceklis” ir aizgūti no šī (un citiem!) vēstules fragmenta (no metaforas - viens ķermenis, daudzi “locekļi” - ir attīstījusies nozīme - “cilvēki, kas pieder”).

Tā tas ir, taču apustulis Pāvils vēlējās pateikt daudz vairāk. Trīs atziņas/pamācības.

Pirmkārt, Pāvils nav vienkārši izvēlējies šo “ilustrāciju” pēc nejaušības principa. Kad viņš runā par cilvēku un cilvēka ķermeni, viņš raksta kā jūdu domātājs, kuram, ņemot vērā 1.Mozus grāmatas 1. un 2. nodaļu (un no citām vēstules vietām mēs zinām, ka viņam tās bija ļoti svarīgas), jautājums par to, kā Dievs Mesijā, Jēzū, un caur Mesiju, rada jaunu, patiesu un īstu cilvēci, bija ļoti svarīgs. Tādēļ tas, ka viņš izvēlas cilvēka ķermeņa tēlu, lai izteiktu/aprakstītu to, par ko tagad ir kļuvuši tie, kas pieder Mesijam (un kā viņiem ir jādzīvo), ir dziļi nozīmīgi. Baznīcai ir jābūt vietai, kur mēs kopā mācāmies, kā būt patiesiem Dieva cilvēkiem, kas pielūdz Dievu un kalpo Viņam, atspoguļojot Dieva pasaulē.

Otrkārt, zīmīgi ir tas, ka apustulis Pāvils nerunā par draudzi kā par Jēzus miesu, bet gan par Mesiju. Ebreju domāšanas veidā, kad runa ir par Israēla ķēniņu, mēs atrodam ideju, ka ķēniņš (jo īpaši Dieva apsolītais ķēniņš Mesija) pārstāvēs Israēla tautu, apkopos tos sevī, lai tas, kas ir patiess par Viņu, būtu patiess arī par viņiem. Savās vēstulēs Pāvils atkal un atkal dod mājienus par to, ka tie, kas pieder Jēzum kā Mesijam, tie, kuros dzīvo Svētais Gars, ir patiesā Dieva tauta, atjaunotā Israēla tauta. Pāvils paziņo, ka tauta, kas iznāca no Ēģiptes izceļošanas laikā, ir “mūsu tēvi” (10:1). Viņš arī atgādina korintiešiem, ka agrāk viņi bija pagāni, bet tagad vairs nav (12:2). Viņš runā par etnisko Israēlu kā par “Izraēlu pēc miesas” (10:18), norādot uz pretstatu – citu “Israēla tautu”, pie kura tagad pieder arī korintieši (pagāni pēc izcelsmes).
Kā tas varēja notikt? Lielā atjaunotne, ko Dievs ir paveicis Mesijā, tika sasniegta, kad Jēzus tika nonāvēts savā “miesā” - savā iznīcīgajā, mirstīgajā miesā, kas varēja nomirt un patiešām nomira - un tad tika atdzīvināts savā augšāmcelšanās “miesā”, kurā mirusī miesa tika pārveidota ar Dieva dramatisko jaunās radīšanas spēku. Tādējādi šeit, runājot par kristiešiem kā par “Mesijas miesas” daļu, Pāvils ir izvēlējies veidu, kā parādīt, kur slēpjas pamatojums mūsu piederībai “Kristus miesai”.

Treškārt, apustulis Pāvils droši vien zināja, ka daudzi ne-kristiešu un jūdu rakstnieki jau bija izmantojuši “miesas” metaforu, lai runātu par sociālo, pilsonisko un politisko dzīvi. Arī viņa laikā bija politiskie teorētiķi, kas runāja par valsti vai impēriju kā par vienotu ķermeni, kura galva, iespējams, ir imperators, bet, protams, arī dažādi pilsoņi, kuriem katram ir sava loma. Šeit un citur Pāvils iezīmē kristiešu identitāti kā jaunu un atšķirīgu kopienu, kas ir uzticīga jaunam un atšķirīgam “Kungam” (skat. 3.pantu). Ko tas nozīmē praksē, apustulis Pāvils raksta visās savās vēstulēs. Šeit viņš tikai ieskicē šo tēmu – kristiešu ģimene kā patiesā cilvēce, patiesā Israēla tauta.

Bet te ir vēl kaut kas! Visspilgtākais šajā vēstules fragmentā ir teikums, kuru varam lasīt 12. pantā. Mēs būtu gaidījuši, ka viņš teiks: “kā miesa ir viena un tai ir daudz locekļu ... tā arī baznīca” vai vismaz “tā arī Mesijas miesa”. Taču tā tas nav. Viņš vienkārši saka: “Tā arī Kristus (Mesija)”.

Šeit mums ir jābūt uzmanīgiem. Daži ir teikuši, ka Dievam vai Jēzum “nav citu roku, kā tikai mūsu rokas”, ar kurām darboties mūsdienu pasaulē; tā tomēr nav gluži taisnība.
Citi ir domājuši, ka apustulis Pāvils vēlas teikt, ka tad, kad Jēzus nomira pie krusta, Lieldienu dienā augšāmcēlās nevis šī pati miesa, bet visa baznīca, ticīgo kopiena. Vairāki desmiti Pāvila vēstules fragmentu skaidri norāda, ka viņš to nav domājis. Nē: šeit viņš ar vārdu 'Mesija' domā 'Mesija kā Tas, kurš pārstāv savu tautu, kurā ir apkopota Viņa tauta'.

Bet kā cilvēki kļūst par Mesijas un Viņa tautas locekļiem? Apustulis Pāvils uzskata, ka kristība ir veids, kā iestāties šajā ģimenē. Dažreiz cilvēki ir uztvēruši viņa frāzi “kristīti vienā garā” kā apzīmējumu īpašai pieredzei, kad cilvēks tiek piepildīts vai apveltīts ar kaut ko kādā brīdī pēc tam, kad viņš ir kļuvis piederīgs Mesijas tautai (caur kristību ūdenī). Vienīgais, ko par to var teikt, ir tas, ka šeit apustulis Pāvils to nav lietojis tieši tādā nozīmē.

Apustulis Pāvils, kā vienmēr, labprāt jauc metaforas!
Pirmkārt, Gars darbojas, lai cilvēkus vispirms ievestu Mesijas ģimenē (“mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis”); otrkārt, tas pats Gars darbojas, lai dienu no dienas uzturētu kristiešus šajā piederībā (“ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti”). Tātad iesākumā savienoti Garā, tad dienu no dienas uzturēti no šī Gara – apustulis Pāvils redz visus kristiešus vienādus. Viņš uzsver, ka šī pieredze izlīdzina viņa laika lielās sociālās atšķirības (jūdi un grieķi, vergi un brīvie).

Ja mēs spēsim šo Pāvila ideju skaidri aptvert, mēs būsim gatavi tiem praktiskajiem jautājumiem, kurus viņš vēlas pārrunāt savas vēstules turpinājumā.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Svētā Gara cimds

(1Kor 12:11) ...visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. 
(Jņ 2:5) ...[Jēzus] māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 

Bībelē ir teikts: “Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars.” (1Kor 12:4) 

Šeit lietotais vārds “dāvanas” ir no grieķu vārda Χάρις ('charis'), kas burtiski nozīmē žēlastība. Tas nozīmē, ka Tu nevari nopelnīt, kvalificēties, strādāt vai nopirkt garīgo dāvanu. Svētais Gars dāvā tās katram no mums “katram..., kā Viņš to grib” (1Kor 12:11). Tās nav kaut kas tāds, ko Tu iegūsti daudz mācoties, ar praksi vai kā mantojumu. Garīgās dāvanas nav augsti/īpaši attīstīti dabas dotie talanti. Tās ir pārdabiskas dotības, kas ļauj Tev pildīt Dieva gribu Dieva noteiktā veidā. Nav nekas slikts kalpot Dievam, izmantojot savas spējas, bet Tu nekad neatklāsi šo Dieva īpašo "žēlastību", kamēr nesapratīsi, ka ir gadījumi, kad viss sākas ar paļaušanos uz Viņa Gara spēku, kas mājo Tevī. Savā ziņā Tu esi aicināts būt kā cimds – Svētais Gars piepilda šo cimdu (Tevi!), virza to un ar tā starpniecību paveic to, kas ir jādara. 

Reiz kāds jauns ticīgais sūdzējās savam mācītājam: “Es esmu nomākts, jo Dievs no manis sagaida vislabāko, bet, lai cik ļoti es censtos, ne vienmēr spēju Viņam to dot. 
Mācītājs viņam teica: “Dievs no tevis personīgi sagaida tikai neveiksmes!” ... un tad viņš piebilda: “Bet Viņš tev ir devis Svēto Garu, lai tev nebūtu jāpaliek neveiksmīgam." 

Jēzus māte reiz deva padomu cilvēkiem situācijā, kad šķita svarīgi darboties/uztraukties – “Ko vien Viņš jums saka, to dariet!” (Jņ 2:5) 
Panākumu noslēpums ir ne tikai darbībā, skrienot visos virzienos, bet ieklaisīties Viņā, lai saprastu, ko Viņš vēlas! 
Tavs uzdevums ir mācīties/saprast Dieva ceļus un balstīties uz Dieva spēku.  

Lasīt tālāk

Jēzus kristības un ciltsraksti

(Lk 3:21-38) Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 
Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva. 

Ja man vajadzētu pastāstīt par saviem priekštečiem, tad jāatzīstas godīgi – man nav ļoti aizgrābjoši stāsti, kurus līdzdalīt. Mana tēva (Roderts) līnija nāk no Rojas Kurzemes jūrmalā. Tomēr man nav vairāk informācijas kā tikai par 4 paaudzēm (ir baumas, ka Roderti ieradušies Rojā no kaut kurienes…). Interesanti, ka uzvārds Roderts parādās 1840.gada ASV federālās tautas skaitīšanas dokumentos (Norfolk, Virginia). Pārskatot pasažieru sarakstus 1800to gadu vidū var atrast dažus Rodertus, kuri ir ieradušies Anglijā. Vai varētu būt, ka Roderti 1800to gadu sākumā ir izklīduši pa pasauli meklēt sev labāku patvēruma vietu? 

Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder. 

Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs? 
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi. 

Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro. 

Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt. 

Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.) 

Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru. 
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli. 
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs. 

Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas. 
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mūsu izvēle un Dieva plāns

(Ef 1:4-10) Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 

Vai esi pamanījis, ka dažkārt Tev prātā ir kāda doma/tēma/stāsts, kuru Tu atklāj citiem nedomājot/neplānojot tad, kad runā par kaut ko citu?

Iedomājies, ka esi atgriezies mājās no darba krietni vēlāk, kā tas būtu normāli. Tu pusstundu sēdēji sastrēgumā. Un tad, kad satiksme atkal sāka kustēties, tas bija tik ļoti lēni. Brauciens Tev prasīja divreiz vairāk laika kā citās reizēs.

Bet tad, kad stāsti ģimenei par šo braucienu mājup, Tu pēkšņi saproti, ka patiesībā stāsti viņiem arī kādas dziļākas pārdomas. Visi zina, ka uz autoceļiem pievakarē bieži ir slikta satiksme, jo pašreizējā valdība ir ļāvusi celt jaunus dzīvojamo māju kvartālus, nerūpējoties par ielu sakārtošanu un paplašināšanu. Bet drīzumā būs vēlēšanas, un tad Tu varēsi balsot pret šo pašvaldību un tās vietā varēs nākt citi, kas beidzot varētu nodrošināt pienācīgu kārtību.

Tāpēc, runājot par savām dusmām saistībā ar piedzīvoto satiksmes sastrēgumu, Tu runāji arī par savām dusmām uz pašreizējo pilsētas vadību. Un, runājot par to, ka sakārtojot ielas, viss varētu būt labāk, Tu runāji arī par to, cik labi dzīvot būs ar jauno pašvaldības vadību. Parasti mūsu prātā pastāv kāds plašāks priekšstats, lielāks stāsts, kura ietvaros mūsu pašu mazie stāsti kļūst interesantāki un svarīgāki.

Apustuļa Pāvila ievadvārdi savas vēstules efeziešiem sākumā ir šāds lielāks stāsts, kurā iekļaujas katrs atsevišķs kristiešu stāsts – katrs individuālais atgriešanās, ticības, garīgās dzīves, paklausības un cerības stāsts. Tikai izprotot un svinot lielo stāstu, mēs varam cerēt, ka sapratīsim visu, kas notiek mūsu pašu mazākajos stāstos, un tādējādi vērot, kā Dievs darbojas mūsu pašu dzīvē un caur to.

Šo ievadu vēl var sadalīt trīs daļās (lai gan katra no tām ir tik cieši saistīta ar pārējām un tēmas pārklājas, ka dažkārt ir grūti saprast, kur beidzas viena doma un sākas nakamā – 4.-6. panti ir pirmā daļa, 7.-10. panti ir otrā, un 11.-14. panti noslēdz šo sadaļu).

Vispirms apustulis Pāvils (4.-6.pantā) uzsver to, ka Dieva tauta ir izredzēta žēlastībā. Tas, iespējams, ir pats noslēpumainākais. Dievs, Radītājs, “izredzēja mūs Kristū…”, tas ir, ķēniņā, “pirms pasaules radīšanas…”, “lai mēs būtu … viņa priekšā…”.

Daudziem cilvēkiem, tostarp daudziem dievbijīgiem kristiešiem, tas šķiet šokējoši vai pat neticami. Kā Dievs var izvēlēties vienus un neizvēlēties citus? Kā tas, ka esam Jēzus Kristus sekotāji, var būt Dieva iepriekšējs lēmums, kas ir svarīgāks par jebkuru mūsu pašu lēmumu vai brīvību?

Uz šo jautājumu var sniegt dažādas atbildes. Šeit mums jābūt uzmanīgiem. Apustulis Pāvils šajā fragmentā uzsver, ka viss, kas mums ir Kristū, ir Dieva žēlastības dāvana (nākamajā nodaļā viņš paziņos, ka pirms šī žēlastība mūs sasniedza, mēs bijām “miruši” un mums bija nepieciešams “tapt dzīviem” (2:5)). Mēs nevarējām ne ar pirkstu sev palīdzēt. Glābšanai, kas mums bija nepieciešama, bija jānāk no Dieva puses. Tā ir viena no atziņām, ko šī ievaddaļa paziņo un atklāj.

Otra atziņa, kas bieži vien tiek palaista garām diskusijās par šo tēmu, ir tas, ka mūsu glābšana Kristū ir būtisks posms, bet tikai posms ceļā uz daudz lielāku Dieva mērķi. Dieva plāns ir paredzēts visam kosmosam, visam visumam; Viņa izredzēšana un aicinājums, kā arī mūsu veidošana un vadīšana Mesijā, ir kaut kādā veidā saistīta ar šo plašāko nodomu. (Kā tas darbojas, mēs varam lasīt šīs vēstules turpinājumā.) Taču būtība ir tāda, ka mēs neesam izredzēti mūsu pašu dēļ, bet gan dēļ tā, ko Dievs vēlas īstenot caur mums.

Tas mums atgādina par vēl vienu tēmu, kas ir Pāvila prātā visā šajā vēstules ievadā. Tas ir stāsts par iziešanu no Ēģiptes. Dievs izvēlējās Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, lai tie būtu Viņa apsolītās glābšanas nesēji pasaulei – visa kosmosa, īpaši cilvēces, glābšanai no grēka un nāves, kas tagad ir realitāte cilvēku sacelšanās dēļ. Kad Pāvils saka, ka Dievs mūs ir izredzējis “Kristū” – vārds “mēs” šeit nozīmē visu kristiešu sabiedrību. Gan jūdi, gan pagāni – viņš saka – visi tie, kas tic Jēzum, tagad ir daļa no šī senā mērķa piepildījuma.

Bet viss, protams, ar to nebeidzas. Apustulis Pāvils 7.-10. pantā stāsta par Jēzus krustu tā, ka caur šo stāstījumu mēs varam dzirdēt seno jūdu stāstu par Lieldienām. Lieldienas bija nakts, kad nāves eņģelis gāja cauri Ēģiptes zemei, un jēra asinis, ar kurām tika apslacītas durvju stenderes, izglāba izraēliešus no soda, kas citādi tos būtu piemeklējis. Bieži lietotais vārds šim brīdim bija “izpirkšana” vai “atbrīvošana”: tas bija brīdis, kad Dievs devās uz Ēģipti un “izpirka” sev tautu, kas tur bija verdzībā. Tagad, atkal piepildoties senajam stāstam, ir notikusi patiesā “izpirkšana”. Grēku piedošana ir īstā “atbrīvošana” no īstās verdzības. Un tā ir notikusi caur Jēzus upurētajām asinīm.

Šāds stāsts – stāsts par Mesiju Jēzu, un Viņa nāves nozīmi, kas izstāstīts tā, lai izceltu faktu, ka tas ir 2.Mozus grāmatas stāsta piepildījums – ir klasisks ebreju domāšanas veids, kā runāt par Dieva labestību.
Savukārt Kristiešiem dievkalpojums gandrīz vienmēr būs saistīts ar to, ko Dievs ir paveicis Jēzū un caur Jēzu. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka no paša sākuma šī Lielā Stāsta stāstījums balstījās uz stāstiem par Dieva agrākajām darbībām visā pasaules vēstures (arī Israēla tautas) labā.

Pārdomājot apustuļa Pāvila vēstījumu, velti laiku pārdomām par to, ko viņam, atrodoties cietumā, nozīmēja rakstīt, slavējot Dievu, kas mūs ir atbrīvojis. Tad atver savu sirdi lūgšanā par tiem, kuri vēl šodien ilgojas, lai tas, ko Dievs darīja Kristū, kļūtu par realitāti viņu ikdienas dzīvē.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Zēns Jēzus

(Lk 2:41-52) Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. 

Bērnībā es apmeklēju mūzikas skolu (kur nodarbības sākās krietni pēcpusdienā). Ceļš no mājām līdz skolai bija apmēram 1 jūdzi (1,6km) un bija jāiet gar kapiem. Vakarā man reizēm vajadzēja pa to pašu ceļu atgriezties mājās. Es nekad nejutos nedrošs vai nobijies, pat tumšajos ziemas vakaros. Tagad parasti bērni uz skolu vai citām nodarbībām vienmēr tiek vesti ar automašīnu. Vecāki ir ļoti noraizējušies par visdažādākajām briesmīgām situācijām, kas ar viņiem varētu atgadīties.
Nezinu vai Tu to ievēroji uzreiz, bet šodienas lasītājam parasti šajā stāstā pārsteidzošais ir tas – kā Marija un Jāzeps mierīgi devās ceļā uz mājām ar lielo ļaužu grupu no Galilejas, nepārbaudot, vai Jēzus ir kopā ar viņiem.

Tas mums daudz pastāsta par to, kādā pasaulē viņi dzīvoja. Toreiz plašas radinieku un draugu ģimenes dzīvoja kopā ciešā savstarpējā uzticībā. Tomēr arī toreiz Jeruzaleme bija liela pilsēta un potenciāli bīstama vieta, pilna tumšu ieliņu un svešu cilvēku, kareivju un tirgotāju. Tā nebija vieta, kur kāds labprāt atstātu savu mazo bērnu uz dažām dienām vienu.

Marijas un Jāzepa uztraukums un pārdzīvojumi, meklējot savu bērnu trīs dienas, krasi kontrastē ar Jēzus mierīgo reakciju, kad viņi Viņu atrada. Marija izsaka pārmetumus, ko atpazīst lielākā daļa vecāku. Tā vietā, lai teiktu: “Kā es varēju tā rīkoties, tevi tā atstājot?”, viņa saka: “Kā tu varēji tā rīkoties ar mums?”
“Tavs tēvs un es,” saka Marija, ”esam tevi meklējuši.
“Nē,” atbild Jēzus, ”Es biju aizņemts sava tēva darbā.”

Dažās ģimenēs mūsdienās tiek saglabātas pierakstu klades, kurās ir ierakstītas pārsteidzošas lietas, ko bērni pieaugot izdara. Marija savu piezīmju grāmatiņu glabāja savā sirdī, un tieši šī piezīme droši vien atgādināja dūrienu, par kuru viņai tika pravietots iepriekš.

Veids, kā Lūka ir izstāstījis šo stāstu, uzmanīgam viņa evaņģēlija lasītājam var šķist kā daļa no plaša mēroga ievada pirms galvenā stāsta, kas tagad sāksies.
Viens no maniem mīļākajiem fragmentiem Lūka evaņģēlijā ir stāsts par notikumiem ceļā uz Emausu (24:13-35), kurā divi mācekļi dalās savos pārdzīvojumos par trim dienām, kas pagājušas kopš Jēzus nāves. Jēzus viņus mierina un paskaidro, ka tam visam bija nepieciešams notikt…
Lūk, vēl viens pāris, kas dodas prom no Jeruzalemes un pēc trim dienām atrod Jēzu, kuru viņi domāja, ka ir pazaudējuši. Un atkal Jēzus paskaidro, ka tas “bija nepieciešams” (grieķu valodā vārds ir tas pats, kas “man jādarbojas sava Tēva lietās”).

Šos abus stāstus varētu nosaukt šādi: “Par to, kā atrast Jēzu, kuru jūs domājāt, ka esat pazaudējuši”. Un, ja šāds ir šo divu fragmentu vēstījums, iespējams, Lūka vēlas mums kaut ko pastāstīt par savu evaņģēliju kopumā. Varbūt viens no viņa mērķiem bija rakstīt evaņģēlija stāstus cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir kaut kāds priekšstats par Jēzu, bet kuri konstatē, ka Viņš ir daudz savādāks, nekā viņi bija iedomājušies.

Jēzus atrašana, protams, parasti ir saistīta ar pārsteigumu. Jēzus nedara un nesaka to, ko Marija un Jāzeps vai abi mācekļi, kas bija ceļā, gaidīja. Tā tas būs arī ar mums. Katru reizi, kad mēs iedomāsimies, ka esam Viņu patiešām sapratuši, Viņš būs priekšā vai varbūt paliks aiz muguras. Būt par Jēzus sekotāju vienmēr ir mazliet bīstami un ir saistīts ar negaidītiem notikumiem.

Tomēr ir vēl kaut kas. Šī stāsta centrā ir Jēzus Templī - Lūkas izpratnē šī tēma ir ļoti nozīmīga. Sākot ar evaņģēlija pirmajiem pantiem mēs patiešām esam diezgan bieži apmeklējuši Templi: Caharijas vīzija, tikšanās ar Simeonu un Annu, un tagad Jēzus pats uzņemas iniciatīvu un iesaistās diskusijā ar bauslības skolotājiem. Starp citu Lūkas evaņģēlijs noslēdzas ar ainu par mācekļiem Templī, kuri slavē Dievu. Taču starp šo sākumu un beigām Templis un svētā pilsēta, kas to ieskauj, ir Jēzus visstingrāko brīdinājumu temats. Turpmāk Jēzus izaicinās savus laikabiedrus īstenot solījumus, kas saistīti ar Templi. Ja viņi to nedarīs, tad pats Templis tiks iznīcināts.

Tādēļ ir svarīgi, ka lasot šo stāstu, mēs identificējamies ar Mariju un Jāzepu - un, iespējams, arī ar Jēzu, kurš klusi apliecina savu neatkarību un aicinājumu, tomēr atgriežas mājās un dzīvo paklausībā Marijai un Jāzepam. Iespējams, mēs varēsim atcerēties brīžus, kad mums šķita, ka esam zaudējuši kādu vai kaut ko ļoti vērtīgu. Mēs varam pārdomāt, vai neesam uztvēruši pašu Jēzu kā pašsaprotamu; ja Marija un Jāzeps to varēja izdarīt, tad ir pamats domāt, ka arī mēs to varam. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Jēzus mūs tāpat vien pavada, kad mēs dodamies savās darīšanās. Bet, ja un kad mēs jūtam Viņa klātbūtnes trūkumu, mums jābūt gataviem Viņu meklēt lūgšanās, Svētajos Rakstos, sakramentos un nepadoties, līdz mēs Viņu atkal atrodam.

Mums ir arī jārēķinās ar to, ka tad, kad mēs viņu atkal satiksim, Viņš neteiks un nedarīs to, ko mēs gaidām. Viņam jābūt aizņemtam ar sava Tēva darbu.
Tāpat kā mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus piedzimšana

(Mt 1:18-25) Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu; pirms tie sāka dzīvot kopā, viņa bija ieņēmusi bērnu no Svētā Gara. Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisns un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja no tās slepus šķirties.
Kad viņš par to domāja, redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”
Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis, un viņš ņēma savu sievu pie sevis. Viņam nebija ar to tuvības, līdz tā dzemdēja Dēlu, un viņš deva tam vārdu Jēzus. 

Viena no manuprāt veiksmīgām filmām (ja runājam par slavenu rakstnieku darbu adaptācijām uz lielā ekrāna) ir Čārlza Dikensa romāna “Mazā Dorita” (Little Dorrit) ekranizācija. Patiesībā tās ir divas filmas, abas ļoti garas. Abas filmas nav domātas kā apjomīgs sižeta lineārs atstāstījums (t.i. secīgas stāsta pirmā un otrā daļa), bet tā vietā filmas parāda visu drāmu, bet katra no cita skatpunkta. Vispirms mēs redzam notikumus kā galvenā varoņa redzējumu, pēc tam otrajā filmā to pašu stāstu redzam kā varones acīm. Dažas ainas ir identiskas, bet otrās filmas beigās mēs saprotam daudz labāk to, kas pirmajā filmā nebija īsti līdz galam skaidrs. Tādā veidā dubultfilma ļauj skatītājam gūt dziļuma un perspektīvas sajūtu par visu to, kas notiek šajā stāstā. 

Mateja evaņģēlijā stāsts par Jēzus piedzimšanu tiek skatīts kā no Jāzepa perspektīvas (savukārt Lūkas evaņģēlijā mēs to it kā redzam caur Marijas acīm). Nav mēģināts šos stāstus savstarpēji salāgot. Galvenais fakts ir viens un tas pats, taču Lūkas attēlotās satrauktās galiliešu meitenes tēla vietā, kas uzzina, ka viņai būs jādzemdē Dieva apsolītais Mesija, Matejs mums rāda apķērīgu Jāzepu, kurš atklāj, ka viņa līgava ir stāvoklī. Vienīgā vieta, kur abi stāsti tuvojas/saskaņojas, ir tad, kad eņģelis saka Jāzepam (tāpat kā Gabriēls teica Marijai): “Nebīsties!” Tas ir svarīgs vārds arī mums, lasot Jēzus dzimšanas stāstus. 
Bailes šajā brīdī ir normāla parādība. Jau gadsimtiem ilgi daudzi kristietības pretinieki un pat daudzi dievbijīgi kristieši paši ir uzskatījuši, ka šie stāsti ir mulsinoši un nevajadzīgi, un nepatiesi. Mēs zinām (daudzi teiks!), ka brīnumi nenotiek. Iespējams, ka var notikt neparasti dziedināšanas gadījumi; ir veidi, kā tos izskaidrot. Bet nevar būt runa par bērniem, kas piedzimuši bez vīrieša iesaistīšanas. Tas ir pārāk liels pārspīlējums. 

Daži iet vēl tālāk. Viņi saka, ka šiem stāstiem ir bijusi slikta ietekme uz sabiedrisko domu. Tie ir radījuši iespaidu, ka sekss ir netīrs un ka Dievs ir pret to. Ir radītas leģendas, ka Marija esot mūžīgi palikusi jaunava (ko Bībele nekad nesaka; šeit un citur varam secināt, ka viņa un Jāzeps pēc Jēzus piedzimšanas dzīvoja normālu laulības dzīvi). Šīs leģendas ir veicinājušas uzskatu, ka jaunavība/nevainība ir labāka par laulību. Un tā tālāk… 

Protams, ir taisnība, ka ap stāstu par Jēzus ieņemšanu un dzimšanu ir izveidojušies dīvaini priekšstati, bet par to diez vai var vainot evaņģēlistu Mateju (un Lūku). Viņi stāstīja stāstu, kas, viņuprāt, bija gan patiess, gan arī galīgais izskaidrojums tam, kāpēc Jēzus bija tāds, kāds Viņš bija. 

Evaņģēlistiem bija jāapzinās, ka viņi riskē. Senajā pagānu pasaulē bija daudz teiksmu par varoņiem, kas ieņemti dievu iejaukšanās rezultātā, bez cilvēciska tēva. Tāpēc, Matejs, ar savu ļoti jūdaisko skatījumu uz visu, diez vai būtu izdomājis kaut ko tādu vai nokopējis to no kādas senas leģendas, ja vien viņš tam patiešām nebūtu ticējis. Vai tas nepadara kristietību tās pretiniekiem par izsmejamu (varētu ātri vien ieteikt acīmredzamo alternatīvu, proti, ka Marijas grūtniecība ir iestājusies kādā vēl acīmredzamākā, bet mazāk cienījamā veidā)? 

Bet tas būtu būtiski tikai tad, ja neviens jau nezinātu, ka Jēzus ieņemšanā ir bijis kaut kas dīvains. Jāņa evaņģēlijā mēs dzirdam Jēzus dzīves laikā izskanējušās ņirgāšanās atbalsis: varbūt (kā minēja ļaudis) Jēzus māte pirms laulībām bija nepareizi uzvedusies (8:41)… Izskatās, ka Matejs un Lūka šo stāstu stāsta tāpēc, ka zina, ka baumas ir izplatījušās, un viņi vēlas precizēt situāciju. 

Vēl ir viedoklis un pieņēmums, ka Matejs ir šo visu izdomājis, lai stāsts “piepildītu” 23. pantā citēto pravietojuma fragmentu no Jesajas grāmatas (7:14). Taču, kas interesanti, nav pierādījumu, ka kāds pirms Mateja būtu uzskatījis šo pantu par kaut ko tādu, kam būtu jāpiepildās saistībā ar gaidāmo Mesiju. Drīzāk izskatās, ka Matejs šo pantu atrada tāpēc, ka zināja visu par Jēzus piedzimšanas apstākļiem, nevis otrādi. 

Viss, protams, ir atkarīgs no tā, vai jūs ticat, ka dzīvais Dievs varētu vai gribētu šādi rīkoties. Daži saka, ka Viņš nevarētu (“brīnumi nenotiek”); citi, ka Viņš to nedarītu (“ja Viņš tā rīkojas, kāpēc Viņš neiejaucas, lai apturētu genocīdu?”). Daži saka, ka Jāzeps un citi tajā laikā nezināja dabas zinātniskos likumus tā, kā mēs tos zinām (šis stāsts gan to izslēdz, jo, ja Jāzeps nezinātu, kā parasti rodas bērni, viņam nebūtu bijis problēmu ar Marijas negaidīto grūtniecību). 

Taču evaņģēlisti Matejs un Lūka neaicina mūs viņu stāstīto uztvert izolācijā no visa Bībelē atklātā Vēstījuma. Viņi aicina mūs uz to raudzīties gan visas Israēla tautas vēstures gaismā (kur Dievs vienmēr bija klātesošs un darbojās, bieži vien ļoti pārsteidzošos veidos), gan īpaši kontekstā ar turpmāko stāstu par pašu Jēzu. Vai viss Evaņģēlija stāstos atklātais kopumā padara vairāk vai mazāk ticamu to, ka Viņš patiešām tika ieņemts īpašā Svētā Gara spēkā? 

Tas ir jautājums, uz kuru katram pašam jāatbild. Bet Matejs nevēlētos, lai mēs pie tā apstātos. Viņš vēlas mums atklāt vairāk par to, kas Jēzus bija un ir ar īpašiem vārdiem (kā ebreji to parasti darīja). Vārds “Jēzus” tajā laikā bija populārs zēnu vārds, jo ebreju valodā tas bija tas pats vārds, kas “Jozua”, (Jozua bija ebreju līderis, kurš pēc Mozus nāves ieveda tautu apsolītajā zemē). Matejs redz Jēzu kā to, kurš tagad realizēs senos apsolījumus, uz ko norādīja Mozus bauslība. Viņš tagad izglābs savu tautu nevis no verdzības Ēģiptē, bet gan no grēka verdzības, no “izsūtījuma”, ko tā ir cietusi un cieš savās sirdīs un dzīvēs. 

Turpretī vārds “Emanuēls”, kas minēts pravieša Jesajas grāmatā (7:14 un 8:8), netika dots nevienam citam, iespējams, tāpēc, ka tas par bērnu pateiktu vairāk, nekā parasti kāds uzdrīkstētos. Tas nozīmē “Dievs ar mums”. Viss Mateja evaņģēlijs turpina šo tēmu (Mateja evaņģēlija beigās Jēzus apsola, ka Viņš būs “ar” savu tautu līdz pat pasaules galam (28:20). 
Abi vārdi kopā izsaka stāsta jēgu. Dievs ir klātesošs, kopā ar savu tautu; Viņš “nedarbojas” no attāluma, bet vienmēr ir tuvu, dažkārt visnegaidītākajos veidos. Un Dieva darbības mērķis ir glābt cilvēkus no bezpalīdzīgās situācijas apstākļos un veidos, ko cilvēki līdz šim uzskatīja par neiedomājamiem. 

Tāds ir Dievs, un tāds ir Jēzus, kura stāstu evaņģēlists Matejs tagad vēlas mums pastāstīt.
Tas ir Dievs, un tas ir Jēzus, kurš nāk pie mums arī šodien, kad cilvēciskās iespējas ir izsmeltas. Viņš ar savu bezgalīgo mīlestību un žēlastību piedāvā jaunus un pārsteidzošus ceļus, piepildot savus apsolījumus.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Magnificat: Marijas slavas dziesma

(Lk 1:39-56) Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 
Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās. 

Kas pamudinātu Tevi priecāties un svinēt no visas sirds (neuztraucoties, ko par Tavu lēkāšanu/dziedāšanu teiks apkārtējie)? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka kādam Tavam tuviniekam, kurš bija ļoti ļoti saslimis, kļūst labāk un viņš drīz būs ārā no slimnīcas? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka Tava valsts ir atbrīvojusies no okupācijas un apspiestības, un Tu vari sagaidīt jaunu brīvības un labklājības laiku? 

Varbūt tā būtu ziņa, ka dabas stihiju plosīšanās, kas bija apdraudējusi Tavas mājas, atkal ir mitējusies? 
Varbūt tā būtu vēsts, ka visas Tavas naudas vai biznesa rūpes ir atrisinātas un Tu vari atviegloti uzelpot? 
Varbūt tas būtu telefona zvans, kas Tev ziņotu, ka esi pieņemts darbā, pēc kura vienmēr esi ilgojies? 
Lai kas tas būtu, tādā īpašā brīdi Tu darītu lietas, ko parasti nedari. 
Iespējams, Tu dejotu ar draugu uz riņķi un apkārt vēl un vēlreiz. 
Varbūt Tu sāktu sajūsmā spiegt un mest cepuri gaisā. 
Tu varētu sākt zvanīt visiem pēc kārtas, kuru telefons vien ir piefiksēts Tavā zvanu sarakstā, un uzaicināt viņus uz ballīti. 
Tu varētu nodziedāt kādu īpašu dziesmu. Varbūt Tu pat varētu kādu izdomāt – iespējams, no jau zināmiem dzejoļu un dziesmu fragmentiem, vai arī, iespējams, pievienojot jaunus vārdus kādai senai melodijai. 
Un, ja Tu dzīvotu kādā kultūrā, kur ritmam un sinkopēm ir nozīme, tā būtu tāda dziesma, kuras izpildījuma laikā Tu varētu vicināt rokas vai sist kājas ritmā pie zemes. 

Tagad izlasi Marijas dziesmu šādā veidā. (To bieži sauc par Magnificat, jo tāds ir tās pirmais vārds latīņu valodas variantā.) Tā ir viena no slavenākajām dziesmām visā kristietības vēsturē. Tā ir dungota klosteros, dziedāta katedrālēs, deklamēta mazās nomaļās baznīcās vakara sveču gaismā un Johana Sebastiana Baha variantā tiek atskaņota ar trompetes un timpānu skaņām. 
Tas ir evaņģēlijs vēl pirms evaņģēlija, spilgts spožs triumfa sauciens trīsdesmit nedēļas pirms Betlēmes notikumiem, trīsdesmit gadus pirms Golgātas un Lieldienām. Tā ir dziesma par Dievu, un par Viņa apsolījumu piepildīšanos. Tas viss notiek Jēzus dēļ (Jēzus, kurš ir tikai tikko ieņemts, vēl nav piedzimis), kurš ir licis Elizabetes bērniņam sakustēties no prieka viņas miesās. Marija ir sajūsmas, cerību un triumfa pārņemta. 
Mūsdienās daudzās kultūrās tieši sievietes ir tās, kas patiešām prot svinēt, dziedāt un dejot, ar savu ķermeni un balsi paužot daudz dziļākas emocijas nekā to spēj vārdi. Tieši tā šeit skan Marijas dziesma.  

Jā, Marijai būs jāiemācās arī daudzas kas cits. Viņai tiks teikts, ka zobens ievainos viņas dvēseli. Viņa pazaudēs Jēzu uz trim dienām, kad Viņam būs divpadsmit gadu. Kad Jēzum būs trīsdesmit gadu, Marija domās, ka Viņš ir ārprātīgs. Būs arī trīs dienas Jeruzalemē, kad viņa būs pilnīgi izmisusi (jo Dievs, kuru viņa tagad priecīgi slavē, šķiet, būs viņu pievīlis). 
Arī mums visiem, kas dziedam/lasām viņas dziesmu, vajadzētu atcerēties šīs lietas. Taču triumfa brīdis atgriezīsies līdz ar Lieldienām un Vasarsvētkiem, un tad tas netiks atņemts. 

Kāpēc Marija uzsāka šādu dziesmu? Kāds sakars ziņai par viņas gaidāmo dēlu, ar Dieva vareno spēku, kas ietekmē pasaules varas struktūras, sagrauj varenos un paaugstina pazemīgos? 

Marijai un Elizabetei bija kopīgs sapnis. Tas bija senais Israēla tautas sapnis: sapnis, ka kādu dienu piepildīsies viss, ko pravieši bija sacījuši. Kādu dienu Israēla Dievs darīs to, ko Viņš bija apsolījis Israēla tautas senčiem: visas tautas tiks svētītas caur Ābrahāma ģimeni. Taču, lai tas notiktu, bija jānojauc vara, kas turēja pasauli verdzībā. 
Vai kāds sajūsmā sacītu Dievam paldies par svētību, ja būtu nabadzīgs, izsalcis, paverdzināts un nožēlojams. Dievam būtu jāpanāk uzvara pār huligāniem, apspiedējiem un visiem ļaunuma spēkiem, kurus tādi cilvēki kā Marija un Elizabete pārlieku labi pazina (dzīvojot laikā, kur brutalitāti atbalstīja Romas impērijas draudi). 
Marija un Elizabete, tāpat kā daudzi tā laika jūdi, pētīja Svētos Rakstus, iedziļinājās psalmos un pravietiskajos rakstos, kas vēstīja par žēlastību, cerību, piepildījumu, atgriešanos, apvērsumu, revolūciju, uzvaru pār ļaunumu un par to, ka Dievs beidzot nāks palīgā. 

Tas viss ir iekļauts šajā dziesmā kā bagātīgs, putojošs dzēriens, kas burbuļo pāri krūzes malai un izplūst visapkārt. Gandrīz katrs dziesmas vārds ir kāds Bībeles citāts, ko Marija zināja no bērnības. Liela dziesmas daļa atkārto Hannas dziesmu (no 1.Samuēla grāmatas 2.nodaļas), dziesmu, kurā tika svinēta Samuēla piedzimšana un viss, ko Dievs caur viņu grasījās darīt. Tagad šīs divas topošās mātes kopā svin to, ko Dievs darīs caur viņu dēliem – Jāni un Jēzu. 

Kā tas viss notiks, mēs varam lasīt tālāk Lūkas stāstījumā, kas seko. Kad abi zēni izauga un patiešām kļuva par Dieva sen apsolītās revolūcijas un uzvaras pār ļaunuma varām aģentiem. Liela daļa no Marijas dziesmas atbalsojas viņas dēla sludināšanā, kad Viņš brīdina bagātos neuzticēties savai bagātībai un sola Dieva valstību nabadzīgajiem. 
Taču evaņģēlists Lūka mums šajā fragmentā nesniedz tikai kopainas lielus virsrakstus. 
Marijas vizīte pie Elizabetes ir brīnišķīgs cilvēcisks portrets – vecāka sieviete, kam pēc visu cerību izzušanas beidzot iestājas grūtniecība, un jaunāka, kam iestājas grūtniecība daudz ātrāk, nekā viņa bija gaidījusi. Mūsdienu stāstos/filmās tas varētu būt bijis spriedzes brīdis: Marija būtu varējusi būt lepna, Elizabete, iespējams, varētu būt jutusies aizvainota. Bet nekas tāds šeit nenotiek. 
Tā vietā ir intīmas detaļas: Jānis trīs mēnešus pirms piedzimšanas lēkā Elizabetes miesās, dzirdot Marijas balsi. Un Svētais Gars pamudina Elizabeti skaļai slavēšanai, bet Mariju aizgrābjošai dziesmai. 

Tas viss ir par Dieva varenības, uzticamības un mīlestības svinēšanu. Dievs ir uzņēmies iniciatīvu  – Dievs Kungs, Glābējs, Varenais, Svētais, Žēlsirdīgais, Uzticīgais. 
Dievs ir galvenais iemesls svinībām. 
Vai arī Tu esi gatavs pievienoties šīm svinībām?.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk