Bīstami! Dieva vārds darbībā

(Ebr 4:11-13) Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu. 

Man patīk darboties virtuvē… un parasti es esmu uzmanīgs un viss izdodas labi. Tomēr reizēm gadās, ka sajūtot tādu kā vieglu dzēlienu kādā pirkstā, es paskatos un, man par pārsteigumu un satraukumu, tur tek asinis no glīta, taisna griezuma pāri pirkstam. Es esmu bijis neuzmanīgs. (Un Tu jau zini – jo asāks ir asmens, jo mazāk jūtams tas brīdis, kad tas griež.) Manā gadījumā naža asmens bez grūtībām bija izkļuvis cauri ādai un iegriezis dziļi manā miesā. 

Līdzīgu ainojumu vēstules ebrejiem autors izmanto 4.nodaļas 12. pantā, lai aprakstītu Dieva Vārda ietekmi kāda cilvēka dzīvē. Tiek apgalvots, ka Dieva Vārds ir pietiekami ass, lai grieztos dziļi iekšā, Tev pašam gandrīz nemanot, …un Tu to viena brīdī sapratīsi/piedzīvosi. 
Atšķirība tomēr ir tāda, ka vēstules autors nerunā par virtuves nazi, bet par zobenu (pie tam ar asmeni abās pusēs!), ieroci, kas ne tikai iegrieztu Tev pirkstā, bet ļoti viegli varētu iet cauri Tavam ķermenim – sirdī, aknās, nierēs vai plaušās. Izglābšanās nav iespējama.  

Kā tad ir ar aizsardzību? Vai ir iespēja izmantot kādas bruņas, kas neļautu asmenim pietuvoties Tavai miesai? Nē! 
13. pants ir pilnīgi skaidrs: kad runa ir par Dievu un Viņa vārdu, tad nav kur paslēpties. Patiesi, kādu dienu mums Dieva priekšā būs jāatskaitās par visu - gan savu iekšējo/personīgo, gan ārējo/publisko dzīvi. Vēstule ebrejiem nav pārāk relaksējoša grāmata, vai ne? 
Nē, bet tā ir ļoti nepieciešama. 
Autors nevēlas, lai kāds no tiem, kam viņš raksta (tas nozīmē arī Tevi un mani, kad mēs šodien lasām šo tekstu) nonāktu lielās problēmās un bēdās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja mūsu uzticība Dievam mazinās, tas noved pie neticības, kas savukārt novedīs pie nespējas būt ‘mierā' ar Dievu. (Ja Tu vēlies īstu 'mieru', tad, protams, nesagaidi to pilnībā realizētu pašreizējā šīs-zemes-dzīvē; bet atcerieties, ka beigu beigās Tev ir apsolīta īsts ‘Dieva miers’!) 

Bet kā ar to visu ir saistīts Dieva Vārda asais, bīstamais divasmeņu zobens? 
Mūsdienās mums ir kārdinājums domāt, ka ar izteicienu 'Dieva Vārds' vēstules autors ir domājis vienkārši 'Bībeli'. Tomēr ir jāņem vārā dažas patiesības. 
Pirmkārt, ne visa 'Bībele' tolaik bija uzrakstīta un pieejama; mēs nezinām, kad šī vēstule sākotnēji tika uzrakstīta, un ir ļoti iespējams, ka citas Jaunās Derības grāmatas tapa vēlāk. Mums nav pamata domāt, ka Vēstules ebrejiem autors pat zināja par citām grāmatām/rakstiem/vēstulēm, kas jau bija uzrakstītas. Lai gan Jaunās Derības atsevišķu daļu autori nepārprotami bija iecerējuši, ka viņu darbi tiks uzskatīti par autoritatīviem baznīcai (un tādā nozīmē par 'Svētajiem Rakstiem'), nav nekādu pierādījumu par noteiktu agrīno kristiešu darbu krājumu, kas būtu šādi nosaukts līdz pat otrajam gadsimtam. 

Vai tad 'Dieva vārds' nozīmēja tikai Veco Derību, ebreju Bībeli? Savā ziņā jā. Piemēram 95. psalmam (uz kuru atsaucas vēstules autors) piemīt neparasts izteiksmes tiešums, kas risina jautājumus, kuri skar cilvēka iekšējo dziļāko būtību. Kad cilvēki lasa vai klausās šos vārdus, viņi ne tikai sāk apzināties jaunu patiesību, kas iepriekš nebija skaidri saprotama, bet (kas vēl satraucošāk!) arī to, kas notiek viņu dvēseles apslēptākajos dziļumos, ko varbūt viņi bija spējuši pat no sevis slēpt. 

Taču veids, kā Jaunās Derības autori lieto frāzi 'Dieva Vārds', liecina, ka viņi ar to domāja vairāk nekā tikai Vecās Derības rakstus. 'Dieva Vārds' ir arī vēsts, ko pasludināja pats Jēzus (t.i. ka Dieva valstība dzimst Viņa darbībā un caur Viņa darbu); un pēc tam vēsts par Jēzu un to, ko Viņš ir darījis. 
Tomēr, tā kā Jēzus dzīves un visa paveiktā jēga bija tieši tajā, ka tika piepildīti Vecās Derības pravietojumi (par ko galu galā galvenokārt ir šī vēstule), mēs varam diezgan viegli savienot abas šīs lietas. Šķiet, ka 'Dieva Vārds' nozīmē – 'Senie Raksti un vēsts par to, kā tie visi piepildījās Jēzū’.  

Tātad, kas tieši ir tas, kas Dieva Vārdam ir jādara? Un kā mēs varam atbildēt uz tā izaicinājumu? 
Vēstules ebrejiem 4. nodaļas 12. un 13. pantā ir teikts, ka Dieva Vārds darīs savu darbu, un Tu nevarēsi no tā izbēgt! Bet ir skaidrs, ka daudzi cilvēki (vismaz pagaidām) no tā šķietami izbēg (iespējams, vai nu turot to ārpus dzirdes robežām - pārliecinoties, ka viņi pārāk bieži neatver Bībeli un neklausās sprediķus, vai pat izvairās no jebkādām sarunām par Jēzu stingri ignorējot visu, ko viņi par to dzird). 
Tomēr mūsu vēstules lasījuma fragments saka, ka galu galā Tu nevarēsi izbēgt. Ir muļķīgi iedomājaties, ka ir kāda iespēja dzīvot neticībā un tad nepamanīti ieslīdēt 'mierā', ko Dievs ir apsolījis saviem uzticīgajiem ļaudīm. Dieva vārds Tevi atradīs, caururbs un atklās to, kas patiesībā notiek – Tavas slepenās domas, plānus un nodomus. Ikvienam agrāk vai vēlāk ir jāsniedz par sevi atskaite. Tajā brīdī viss tiks atklāts. 

Taču šī Bībeles fragmenta jēga, lai gan acīmredzami domāta kā brīdinājums, var būt arī liels iedrošinājums. Tev ir izvēle –vai ļaut ārstam Tevi izmeklēt uzreiz, lai arī tas varētu būt neērti, vai arī gaidīt, kamēr ārsts varēs veikt Tavu pēcnāves izmeklēšanu. Skaidrs, ka tad būs jau par vēlu, tāpēc ir prātīgi izvēlēties pirmo iespēju. 
Ja Tu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas atvērsies Svēto Rakstu vēstij un ļausi, lai vēsts par Jēzu ienāk Tavā apziņā un iesūcas Tavā iztēlē un sirdī, tad Dieva Vārda darbs notiks, parādot Tev kas īsti notiek Tevī dziļi iekšā. 

Iespējams, šajā procesā Tev būs nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība. Tāpat kā agrīnās baznīcas dziedināšanas un brīnumu darbi nenozīmēja, ka ārsti kļuva nevajadzīgi, tā arī Tava iedziļināšanās Dieva Vārdā nenozīmē, ka vairs nav darba psihoterapeitiem, skolotājiem un līdzīgiem speciālistiem. Taču tas arī nenozīmē, ka Vārda uzdevums ir ignorējams kā nevajadzīgs. 
Pavadīt laiku, lūgšanā un pārdomās, ar Svētajiem Rakstiem un Jēzu (rakstīto un dzīvo Dieva vārdu), nozīmē iepazīt šo maigo, bet spēcīgo pieskārienu, kas darbojas kā ļoti ass un smalks instruments. Tas radīs pārsteidzošus un varbūt pat satraucošus rezultātus. Taču, atšķirībā no mana piedzīvojuma ar virtuves nazi, ar Dieva Vārdu nav nejaušību. 
Dieva Vārds ir dzīvs. 
Un Vārda asā zobena mērķis vienmēr ir attīrīt un dziedināt.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mums uzticēta misija

(Psalmi 8:2-10) Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs Vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos! No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem. Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,- kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā. Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!

Dievam rūp mūsu dzīve, jo Viņš mūs ir radījis. Bībelē ir rakstīs, ka Dievs plānoja cilvēkus pēc Sava tēla, un tad (skat. 1Moz 1:26 un 2:15). Tātad mēs esam ne tikai Dieva radīti, bet mēs esam radīti, lai atspoguļotu Dievu un kļūtu arvien līdzīgāki Viņam. 

Kad mēs par to domājam, mums ir jāatceras, ka Viņš to plānoja visos mūsu dzīves aspektos. Dievs mūsos ir ieguldījis Savu prātu, spēku un mīlestību. Viņš ir pašā mūsu būtības tēlā, tādēļ ir pašsaprotami, ka mums ir pievērsta Viņa uzmanība un mīlestība visdziļākajā līmenī. Šī atziņa attiecas uz katru no mums. Dievam ir tik daudz ideju, domu un plānu par/ar mums, ka tos vienkārši nevar saskaitīt. Viņš ar mīlestību apdomā katru mūsu dzīves sīkumu. Ja mēs aicinām Viņu, Viņš ir gatavs līdzdarboties katrā mūsu dzīves jomā. 
Turklāt Viņš mūs ir ielicis brīnišķīgā pasaulē, kas ir radīta, lai mēs tajā dzīvotu. 
8.psalma 7.pantā ir teikts, ka Dievs ir cilvēku “darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu [...] nolicis pie viņa kājām”. 

Zemi ir radījis Dievs, un tā ir atvēlēta mums. Lai kur mēs dzīvojam un lai ar ko mēs nodarbojamies savā ikdienā, Viņš mums ir uzticējis Savu autoritāti konkrētam mērķim. Dievs ir radījis mūs, lai mēs būtu līdzīgi Viņam, un ir devis mums visu pasauli, lai mēs to koptu un sargātu.  

Lasīt tālāk

Grēksūdzes dāvana

(Jēkaba 5:13-20) Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. 

Garīgā dziedināšana notiek tad, kad tu spēj izsūdzēt savu problēmu kādam, kurš ir pietiekami nobriedis, lai ar to tiktu galā, pietiekami uzticams un pietiekami apņēmības pilns, lai nenovērstos no Tevis. 

Ir jāsaprot, ka katrs cilvēks var būt mīlēts tikai tik daudz, cik ir pazīstams. Ja Tu patur noslēpumā daļu savas dzīves, citi Tev var teikt, ka mīl Tevi, bet Tevi neatstāj jautājums – ja viņi zinātu visu patiesību par Tevi, vai viņi joprojām Tevi mīlētu? 

Tad, kad runājam par Dievu, mēs saprotam, ka Viņš par mums zina visu... tomēr mīl mūs. 
Problēma ir tā, ka Grēks patiesībā mūs izolē no mūsu līdzcilvēkiem. Atzīšanās ir saikne vienam ar otru. Būt pilnībā iepazītam un pilnībā mīlētam ir visdziedinošākā dāvana, ko mēs viens otram varam sniegt. 
Bībelē ir teikts: “Atzīstiet cits citam savus grēkus un lūdzieties cits par citu, lai jūs tiktu dziedināti” (Jēkaba 5:16). Cik brīnišķīgi, ja varam zināt, ka mums ir piedots... un mēs tiekam mīlēti ne tikai tāpēc, ka esam gudri, spēcīgi, skaisti vai veiksmīgi.  

Lasīt tālāk

Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... mierīga

(Jēkaba 3:13-4:3) Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet, ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, no dabas, no sātana; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur. 
No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. 

Vai esi kādreiz sastrīdējies ar kādu tieši pirms dievkalpojuma un tad visa dievkalpojuma laikā juties kā liekulis? 

Dieva Vārds tā īsti var atnest klausītājiem svētības, ja tas "mierā top sēts tiem, kas mieru tur" (skat. Jk 3:18). Tāpēc Baznīcas pretinieks vienmēr darīs visu iespējamo, lai mēs to nesaņemtu un netiktu svētīti ar to. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir jādara viss, kas nepieciešams, lai saglabātu mieru. Mierā ir spēks! Ja velns nespēj mūs satraukt, sadusmot vai ieļaunot, viņam nav varas pār mums. Viņš iegūst kontroli tikai tad, kad mēs zaudējam mieru. Tāpēc viņš plāno mūs satraukt, lai nozagtu mūsu mieru un samulsinātu mūs. Mēs nedrīkstam tam ļaut notikt. Kā apustulis Jēkabs rakstīja: “Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... miermīlīga” (Jk 3:17).   

Mums ir jāsaprot, ka īstā gudrība, Dieva gudrība, sākas ar svētu dzīvi, un to raksturo sadzīvošana ar citiem. Tā ir maiga un saprātīga, pārpilna ar žēlastību un svētībām; tā nav vienu dienu pāri plūstoša, bet nākamajā dienā neesoša; tā nav divkosīga. Mēs varam izveidot veselīgu sabiedrību un stipru kopienu, kas dzīvo pareizās attiecībās ar Dievu (un bauda šo attiecību svētības), tikai tad, ja veicam smagu darbu, lai saprastu cits ar citu, izturētos cits pret citu ar cieņu un godu (skat 17.-18. p.). 
Sadzīvošana ar citiem var būt 'smags darbs'. 
Tāpēc nākamreiz, kad Tu uztrauksies vai dusmosies par kādu jautājumu, pajautā sev: “Ko ienaidnieks šeit cenšas panākt? Ja es ļaušos šīm emocijām, kāds būs rezultāts? Kad mēs esam sarūgtināti, uztraukušies vai dusmīgi, mēs zaudējam savu prieku, un, zaudējot prieku, mēs zaudējam arī savu spēku, jo “Tā Kunga prieks ir [mūsu] spēks” (sk. Nehemijas 8:10). 
Tāpēc šodien lūdzies, izmanto savu paškontroli un saglabā savu mieru.  

Lasīt tālāk

Aizver muti!

(Jēkaba 3:1-12) Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā; jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu. Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu. Lūk, arī laivas, lai gan tās ir tik lielas, un skarbi vēji tās mētā, jo sīka stūre tās vada, kurp tiecas vadītājs. Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un arī mēle ir kā uguns, netaisnības pasaule, mēle ir likta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta. Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba; bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes. Ar viņu mēs slavējam To Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus. No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt! Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? Vai, mani brāļi, vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni. 

Bībelē ir daudz runāts par mēles savaldīšanu. Apustulis Jēkabs velta veselu nodaļu šai tēmai, piedāvājot atziņu, ka ja mēs varētu savaldīt savas mēles, mēs... arī varētu valdīt pār sevi visādi citādi. Tātad paškontroles aspekts ir ļoti svarīgs! 
Senais latīņu rakstnieks Publilius Syrus (85–43 BC) esot teicis: "Saepius locutum, numquam me tacuisse paenitet" ("Es bieži esmu nožēlojis savu izrunāšanos, bet nekad savu klusēšanu.") 
Tas ir svarīgi – īstajā brīdī aizvērt muti! 

Šeit ir divi principi, par kuriem vari padomāt: 

1. Vispirms domā. Pirms runā, apstājies uz desmit sekundēm un pārdomā savus vārdus. Vai tie ir precīzi vai pārspīlēti? Labi vai ļauni? Lieki vai nepieciešami? Pateicīgi vai apsūdzoši? 
   Ko Tu šodien neteiksi, rīt Tev nebūs jāpaskaidro. 
2. Runā mazāk. Ja runā pārāk daudz, Tavas izredzes iekļūt nepatikšanās palielinās eksponenciāli. Tāpēc kompulsīviem runātājiem bieži ir grūti saglabāt draugus. Pietaupi savu verbālo enerģiju. 

Sāc šodien. Tu jau esi pietiekami daudz lasījis/uzzinājis par teoriju, kas palīdzētu Tev turpmākajā dzīvē. Tāpēc tagad aizver muti un vēro, kā tas bagātina Tavu dzīvi.  

Lasīt tālāk

Nespriediet par grāmatu tikai pēc tās vāka

(Jēk 2:1-10) Mani brāļi, ticību uz godības Kungu Jēzu Kristu nesaistiet ar cilvēka ārieni. Ja jūsu sinagogā ienāk vīrs greznās drānās ar zelta gredzeniem pirkstos un ienāk arī nabags noplīsušās drēbēs un jūs, uzlūkodami to, kas greznās drānās, tam sakāt: apsēdies ērti še! – bet nabagam: tu nostājies tur! – vai: sēdies pie mana kājsola! – vai tad tā jūs nesākat viens otru šķirot, kļūdami par tiesnešiem ar aplamiem spriedumiem? Ieklausieties, mani mīļotie brāļi, vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas pasaulē nabagi, būt bagātiem ticībā un par tās Valstības mantiniekiem, ko viņš apsolījis tiem, kas viņu mīl? Bet jūs turpretim liekat nabago negodā. Vai tad tie nav bagātie, kas jums uzkundzējas un velk jūs uz tiesām? Vai tieši viņi nav tie, kas zaimo Kunga labo vārdu, kādā sauc arī jūs? Ja jūs piepildāt ķēnišķo bauslību pēc Rakstiem: mīli savu tuvāko kā sevi pašu, – jūs darāt labi, bet, ja jūs spriežat par cilvēku pēc ārienes, tad jūs grēkojat un bauslība jūs atmasko kā pārkāpējus. Ikviens, kas visu bauslību pilda un tomēr vienā bauslī to pārkāpj, ir visu baušļu pārkāpējs.

Džons Veslijs esot teicis: "Mums vajadzētu būt stingriem, vērtējot sevi, un žēlsirdīgiem, vērtējot citus..." 

Apustulis Jēkabs mūs aicina padomāt par to, ar kādām tiesībām mēs varam apgalvot, ka mums ir ticība, ja mēs dodam priekšroku un veltam īpašu uzmanību vieniem cilvēkiem salīdzinājumā ar citiem (it sevišķi, ja pievēršam īpašu attieksmi bagātajiem, bet nabadzīgajiem nepievēršam nekādu uzmanību). Vai šāda diskriminācija neliecina, ka mūsu spriedumus vada ļauni motīvi? Ja mēs dodam priekšroku vieniem cilvēkiem salīdzinājumā ar citiem, mēs grēkojam... (skat. Jēk 2:1-10). 

Ir stāsts, ka, kad kantri dziedātāja Lonzo Grīna (Lonzo Green) brāļadēls Džimijs lūdza viņu noskaņot sava drauga ģitāru, viņš piekrita. Problēma bija tā, ka Džimija draugs bija "nepareizais", un Džimija vecāki neļāva viņam ienākt savā mājā, kad tur ciemojās tēvocis Lonzo. Tāpēc viņi nolēma tikties ārā. 
Kad "nepareizais" puisis tuvojās, Grīns pamanīja viņa pašapziņu un izaicinošos skatienus, kas tika raidīti pret šo augstākās klases/kārtas rajonu. Lonzo, kurš pats savā dzīvē bija piedzīvojis nabadzību un diskrimināciju, noskaņoja zēna veco ģitāru, nospēlēja dažas dziesmas un iemācīja viņam dažus akordus. Jaunietis viņam pateicās un aizgāja. Vēlāk šis "nepareizais" zēns pastāstīja citiem par šo notikumu un silto atmiņu, ko viņš nesa līdzi visu atlikušo dzīvi. Galu galā šis zēns ar savu ģitāru, maigu un pievilcīgu smaidu visai pasaulei atklāja, ka nav "nepareizs" vai nevēlams. 
Tas tāpēc, ka zēns, kuru tajā dienā nelaida bagātnieku mājās, bija - Elvis Preslijs! 

Lasīt tālāk

Ne tikai klausies Dieva Vārdu... dari to, ko tas saka!

(Jēk 1:17–27) Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna. Viņš mūs ir izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu kā viņa radījumu pirmaugļi. 
Jums jāzina, mani mīļotie brāļi, ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties, jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību. Tādēļ atmetiet jebkuru nešķīstību un visu to, kas no ļauna vēl atlicis, un lēnprātībā saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas ir spējīgs izglābt jūsu dvēseles. Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos. Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša. Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. 

Vai Tu esi centies iegaumēt kādus Bībeles pantus vai citēt lielu daļu Svēto Rakstu no galvas? Daudziem no mums tas šķiet grūti, tāpēc, kad sastopam kādu, kurš, šķiet, zina Bībeli līdz pēdējam komatam, mēs bieži vien esam pārsteigti un vēlamies šo prasmi atkārtot. 
Bet, pirms pārāk aizraujamies, ir jāatceras, ka Dievs mūs īpaši svētī ne tikai par to, ka mēs lasām Viņa Vārdu, iegaumējam to, vai pat spējam to atkārtot vārds vārdā no galvas. Dievs apsola svētīt tos, kas īsteno Viņa Vārdu dzīvē. 

Apustulis Jēkabs mūs iedrošina, ne tikai klausīties Dieva Vārdu (vai skaitīt kādus pantus no galvas)..., bet darīt to, kas tajā teikts. Pretējā gadījumā mēs tikai maldinām paši sevi. Jo, ja Tu klausies Dieva vārdu, bet nepaklausi tam, tas ir tas pats, kas skatīties uz savu seju spogulī – Tu ieraugi savu netīro degunu vai pieri, bet aizej prom un aizmirsti, kāds izskaties. Tomēr, ja Tu uzmanīgi ieskatīsies/ieklausīsies Dieva Labajos Padomos un darīsi to, kas tur sacīts, un neaizmirsīsi, ko dzirdēji, tad Dievs Tevi svētīs... (skat. Jēk 1:22-25). 

Dieva vārda zināšanas ir vitāli svarīgas, taču patiesas pārmaiņas un patiesas svētības nāk tad, kad mēs Svēto Rakstu principus pielietojam savās dzīvēs. 
Tāpēc apņemsimies būt ne tikai Dieva vārda “klausītāji”, bet arī “darītāji”! 

Lasīt tālāk