Redzējuma pielāgošana

(Jesajas 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 

Pirms Dievs aicināja pravieti Jesaju uzņemties īpašu misiju, Viņš pielāgoja jaunā cilvēka redzējumu. Nekoriģēta redze noved pie izkropļotas perspektīvas, sliktām spriešanas spējām un veltīgas pūlēšanās. Israēla tautas nemitīgā dumpošanās apdraudēja attiecības ar Dievu, un viņiem bija nepieciešams līderis ar skaidru redzējumu. 
Tāpēc pirmā lieta, ko Dievs darīja, bija tā, ka deva Jesajam jaunu redzējumu par Savu godību un spēku. Bez tā Jesaja nebūtu spējis veikt šo uzdevumu. Bez šīs dzīvi izmainošās tikšanās ar Dievu viņš nekad nebūtu bijis pietiekami stiprs, lai pabeigtu savu misiju. 
Tas pats attiecas arī uz Tevi. Lai ko Dievs aicinātu darīt, būs nepieciešams kaut kas vairāk kā tikai darba apraksts un dažas pamatprasmes. Tev būs nepieciešams redzējums par Viņa godību un neierobežoto spēku, lai pārliecinātos, ka Viņš ir vairāk nekā spējīgs Savu nodomu realizēt līdz galam! 
Otra lieta, ko Dievs darīja, bija Jesajas redzējuma pašam par sevi pielāgošana. Kad Tava koncepcija par Dieva ir koriģēta, Tu esi gatavs sākt patiesi saprast sevi - un ne agrāk! Ja Tu sāksi vispirms ar otro soli, Tu neko patiesībā nevarēsi aptvert. Jesaja sauca: "Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas..." (Jesajas 6:5). Jesaja saprata, ka viņš nav labāks par cilvēkiem, kurus viņš bija aicināts uzrunāt. Kamēr Tu neredzēsiet sevi reāli, godīgi un pazemīgi attiecībā pret Dievu un citiem, Tava misija nebūs veiksmīga. 
Trešā lieta, ko Dievs darīja, bija atbilde uz Jesajas pazemību. Eņģelis pieskārās pravieša lūpām ar Dieva šķīstošo uguni un sacīja: "noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!" (Jesajas 6:7). Dievs neaicina tikai perfektus cilvēkus. Viņš aicina pazemīgus, godprātīgus, piedodošus cilvēkus un tad palīdz viņu centienus.. 

Lasīt tālāk

Jauni vārdi jaunām ziņām

(Apd 2:5-16) Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu…" 

Reiz es devos uz starptautisku mācītāju konferenci. Kopā ar mani tur bija arī vairāki mani kolēģi no Latvijas. Konferencē piedalījās mācītāji no visas Eiropas: tur bija poļi, slovēņi, ungāri, kā arī cilvēki no Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citām valstīm. Es biju sajūsmā par šo pasākumu līdz brīdim, kad mani palūdza iesaistīties kā dažu lekciju sinhron-tulkotājam no angļu uz latviešu valodu (jo ne visi mācītāji no Latvijas brīvi saprata angliski). Es sēdēju aiz skaņu necaurlaidīgas stikla sienas un man blakus kabīnēs strādāja citi tulki, lai pārtulkotu visu konferencē runāto tiem mācītājiem, kuri klausījās caur austiņām tulkojumu savā valodā. 

Kad pienāca laiks pārtraukumam, mēs, tulki, sapulcējāmies kopā, lai satiktos ar dažiem lektoriem. Tur bija kāda jauna sieviete no Ungārijas… un viņa gandrīz raudāja. 
“Cienījamie runātāji,” viņa teica, "jums vajadzētu runāt daudz lēnāk. Redziet, vidējais vārds ungāru valodā ir divas vai trīs reizes garāks nekā tā ekvivalents angliski. Pat ja jūsu teiktais ir viegli iztulkojams, fiziski nav iespējams runāt ungāru vārdus tādā pašā tempā kā angļu valodā. Tur ir pārāk daudz zilbju." 
Arī man nebija klājies viegli, bet es biju izvēlējies vieglāku metodi (jo neesmu nekāds labais tulks) – es no katra lektora 2-3 teikumiem izveidoju vienu teikumu latviešu valodā. 

Atceroties šo piedzīvojumu, man nepārtraukti prātā nāk Bībeles fragments no Apustuļu darbu grāmatas, kuru šodien lasam. Vasarsvētku dienā viņiem kaut kā nebija vajadzīgi tulkotāji. Katrs saprata savā valodā to, ko runāja Jēzus mācekļi. 

Kādu valodu vajadzētu lietot, lai vairums klātesošie šajā notikumā pirms 2000 gadiem visu saprastu? Tajā laikā visā Vidusjūras pasaulē ikviena cilvēka otrā valoda bija grieķu valoda. Kopš Aleksandra Lielā iekarojumiem pirms 400 gadiem, grieķu valoda lielākai daļai tajā pasaulē bija tas pats, kas angļu valoda daudziem cilvēkiem mūsdienās. Visi, kas ceļoja, kā darīja šajā stāstā aprakstītie cilvēki, pilnīgi noteikti varēja saprasties grieķu valodā. Palestīnas jūdi zināja un parasti runāja aramiešu valodā, bet daži varēja zināt arī kādu klasisko ivrita formu (sen-ebreju valoda). Daudzi cilvēki vismaz nedaudz prata arī latīņu valodu, jo Romas impērija pakāpeniski uzspieda savu kontroli daudzās zemēs, kuras sākotnēji bija iekarojusi Grieķija. 
Bet Vasarsvētku dienā viņiem nebija jāuztraucas kuru valodu lietot vai kā organizēt tulkošanu. Tas viss tika izdarīts viņu vietā. 

Cilvēki bieži vien par šādu paskaidrojumu ir pārsteigti, jo daudzi “mēlēs runāšanas dāvanu" ir uztvēruši nevis kā spēju runāt citās konkrētās valodās, bet drīzāk kā sava veida “debesu valodas” bļaustīšanās dāvanu; zilbju un skaņu virkni, kas, lai gan attāli atgādina valodu, patiesībā ne runātājam, ne klausītājiem nav saprotama. Daudziem dievbijīgiem kristiešiem, kuri "runā mēlēs" savā lūgšanu praksē (vai nu publiski, vai privāti, vai arī abējādi), nav nekādu cerību, ka kāds “sapratīs" viņus, tādā nozīmē kā, ja es tagad pēkšņi sāktu runātu vāciski (kādi no jums saprastu, ko es saku). 

Taču gan mūsdienās, gan senatnē ir labi zināmi gadījumi, kad cilvēki pēkšņi sāk "runāt valodās" (konkrētā svešvalodā) situācijās, kad viņiem nav ne jausmas, ka klāt ir kāds konkrētās valodas un kultūras pārstāvis (un viņi paši nezina ne vārda no šīs valodas). Tikai vēlāk atklājas, ka kāds no klātesošajiem ir viņus sapratis. Esmu saticis cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis, un man nav iemesla domāt, ka viņi ir maldinājuši sevi, vai cenšas mānīt mani. Man tam nav cita izskaidrojuma kā vien tas, ka Dievs var darīt, ko vien vēlas, un ka ne mūsu ziņā ir noteikt robežas veidam, kādā Dievs var uzrunāt dažādus cilvēkus (kad evaņģēlijs ir jāpastāsta kādam cilvēks vai kādai tauta, kuru citādi būtu grūti uzrunāt). 

Taču šis fenomens, lai arī vairumam no mums tas šķiet dīvains vai pat neticams, atklāj un uzsver kādu citu patiesību, kas šajā stāstījumā ir vissvarīgākais. Ja mēs sākam lasīt Apustuļu darbu grāmatu no paša sākuma, tad jautājums kurš tiek uzdots starp rindiņām ir par to, kā Dievs piepildīs apsolījumu par Savu Valstību, Savu glābjošo, suverēno valdīšanu ne tikai pār kādu senas tautas daļu (Israēlu), bet kā tas sasniegs visu pārējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, šis jautājums ir saistīts ar izaicinājumu – kā Dievs piepildīs to, ko Viņš bija sacījis Ābrahamam (ko lasām 1.Mozus grāmatā 12.nodaļas 3.pantā): “Tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zemes!”. 

Šis Ābrahāmam dotais apsolījums seko tieši pēc dramatiskajiem notikumiem (skat 1Moz 11.nodaļu), kad Bābeles iedzīvotāji būvē torni, iedomīgi domājot, ka vēlas iegūt sev vārdu (tas nozīmē slavu, ievērību un pagodinājumu). Dieva atbilde, kā vienmēr, uz cilvēku lepnumu un augstprātību ir apgāzt šādu projektu un pasmaidīt par cilvēkiem. Šajā gadījumā Viņš sajauc viņu valodas, lai viņi nevarētu saprast viens otru un tādējādi nevarētu kopīgi strādāt pie tādas cilvēku sabiedrības izveides, kurai nebūtu vajadzīgs Dievs Radītājs. 
Tagad Lūka netieši norāda, ka līdz ar Vasarsvētku dienu šis lāsts tiek atcelts, citiem vārdiem sakot, tiek dots norādījums, ka Dieva apsolījumi Ābrahamam piepildās un visa cilvēce varēs dzirdēt un saprast labo vēsti par to, kas ir noticis Jēzū un caur Jēzu. 

Protams, toreiz visi klātesošie bija jūdi vai vismaz prozelīti (pagāni, kas pievērsušies jūdaismam), jo viņi bija ieradušies Jeruzalemē, lai piedalītos jūdu svētkos. Taču viņi bija ieradušies no visām debespusēm; no valstīm, kurām katrai bija sava dzimtā valoda un vietējie dialekti. Lūkas aprakstā ir sniegts plašs saraksts, kas aptver desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru lielu teritoriju no Partijas un Mezopotāmijas ziemeļos un austrumos līdz Romai rietumos, Ēģiptei un Arābijai dienvidos, kā arī Krētas salai. Mērķis nav sniegt precīzu sarakstu, no kurienes tieši visi bija ieradušies tajā dienā pārpildītajā Jeruzalemes pilsētā, bet gan radīt sajūtu, ka visi dzird vārdus savā valodā. 
Nav pārsteidzoši, ka dažiem tas izklausījās vienkārši pēc neskaidras murmulēšanas (kā reizēm izsakās cilvēki, kuri ir pārlieku daudz lietojuši alkoholu). Apustuļu darbu grāmatā mēs atkal un atkal tiek pieminēta pretestība, neticība un ņirgāšanās par to, ko apustuļi saka un dara. 

Atkal un atkal ap Kristīgo baznīcu līdz pat mūsdienām vienmēr ir daudz tādu, kas paziņo, ka mēs velti tērējam savu laiku un runājam nesaprotamas muļķības. Tāpat arī daži kristieši ir tik ļoti norūpējušies par drošu un politkorektu izskatu un par to, lai būtu visas sabiedrības mīlēti un cienīti, un nekad, nekādos apstākļos (ne deviņos no rīta, ne jebkurā citā laikā) lai neviens par viņiem neapgalvotu, ka viņi ir iereibuši. 
Daļa no šī Bībeles fragmenta izaicinājuma ir jautājums: vai mūsu baznīcās šodien ir pietiekami daudz enerģijas, pietiekami daudz gara virzītas jaunas dzīvības, lai skatītāji un klausītāji ārpus draudzes vispār varētu izteikt jebkādus komentārus? 
Vai ir noticis kas tāds, kas varētu likt cilvēkiem domāt, ka mēs darām kaut ko neparastu? 
Ja nē, vai tas ir tāpēc, ka gars vienkārši darbojas citos veidos, vai arī tāpēc, ka mēs esam tik veiksmīgi apslāpējuši garu, ka patiesībā vispār nekas nenotiek?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus lūdzas par saviem ļaudīm

(Jņ 17:9-19) Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. 

Kādu laiku atpakaļ Anglijas ziņu portāli rakstīja, ka tiesa ir piespriedusi sodu kādai mātei, jo viņa bija atstājusi savus divus nepilngadīgos bērnus pilnīgi vienus, kamēr pati bija devusies brīvdienās kopā ar savu jauno draugu. (Bērnu tēvs, šķiet, tajās ziņās netika pieminēts.) Ir grūti noticēt, ka māte varētu tā rīkoties. Interesanti, ko viņa domāja, plānojot šo braucienu (varbūt neplānoja?). Traģiski, ka šādas lietas notiek arī mūsdienās.

Bet pieņemsim, ka viņai būtu bijuši mīloši vecāki, kas labprāt pieskatītu savus mazbērnus, kamēr viņa būs prom? Tas visu būtu mainījis. Viņa būtu varējusi uzticēt mazos bērnus vecmāmiņai un vectētiņam, droši zinot, ka viņi par tiem rūpēsies tikpat ļoti kā viņa. Var pat iedomāties, ka māte šādā situācijā saviem vecākiem dotu detalizētus norādījumus, kā jāparūpējas par katru bērnu. To viņa darītu nevis tāpēc, ka viņa neuzticētos saviem vecākiem, bet gan tieši tāpēc, ka uzticētos.

Lūgšana, kuru Jēzus izsaka, izriet no tā, ka Viņš dodas prom. Viņš uztic mācekļus Tēvam, kuru ir vienmēr pazinis un mīlējis; Tēvam, kurš, kā Viņš zina, rūpēsies par viņiem tikpat ļoti, cik Viņš pats. Jēzus ļoti labi apzinās, ka mācekļi ir pakļauti riskam. Pasaule, kas viņus ienīst, tāpat kā ienīda Viņu, viņus apdraudēs un apspiedīs. Viņi tai nepieder, bet viņi tiek sūtīti šajā īpašajā misijā, un viņiem ir vajadzīga aizsardzība. Par to ir šī lūgšana.

Šis Bībeles fragments sākas ar aprakstu par to, kas ir Jēzus sekotāji. Viņi ir tie, kurus Tēvs ir devis Jēzum; viņi tagad pieder Jēzum, un Viņš nodod tos atpakaļ Dieva Tēva aizsardzībā un drošībā. Jēzus mācekļi ir atšķirīgi no "pasaules". Viņi ir jauna veida cilvēki, par kādiem viņi ir kļuvuši caur Jēzus aicinājumu un mācību (sk. 15:3). Tāpēc Jēzus saka, ka viņi nav "no pasaules”.
Šāds apzīmējums var šķist mulsinošs, tāpēc labāk pārdomāsim to vēl nedaudz sīkāk. Jēzus nedomā, ka Viņa sekotājiem nav cilvēciska izcelsme, mājas un ģimenes, kā arī fiziski ķermeņi, kas kādu dienu sabruks un nomirs. Atcerieties, ka "pasaule" šajā evaņģēlijā nenozīmē vienkārši fizisko visumu, kādu mēs to pazīstam. Tas nozīmē pasauli tiktāl, cik tā ir sacēlusies pret Dievu, izvēlējusies tumsu, nevis gaismu, un ir organizējusies, lai pretotos Radītājam. Skatoties no šīs “pasaules” redzesleņķa, Jēzus ir “no” citas vietas. Tāpat arī mācekļi, kā mēs tagad to atklājam, ir “no” citurienes. Citiem vārdiem sakot, šī “pasaule” nav tā vieta, nav tas spēks, nav tā ietekme, kas nosaka, kas īsti tagad ir Jēzus mācekļi.
Tāpēc tagad šiem Jēzus mācekļiem ir nepieciešams, lai viņus pasargātu no ievilkšanas atpakaļ "pasaulē" ar visu tās ļaunumu un dumpīgumu. Savas publiskās kalpošanas laikā, mācīdams un vadīdams viņus, Jēzus ir rūpējies par viņiem kā gans par savām avīm. (Viņš ar skumjām piemin vienas avis pazušanu, lai gan atzīst, ka tas bija neizbēgami.) Tagad, tāpēc ka Viņš iet pie Tēva, Viņš tos uztic Tēvam, kurš turpinās sargāšanas darbu.

Tad vēl kas – Jēzus nosauc Tēvu kā "svētu" (11. pants) un mēs pie šī vārdu savienojuma (“Svētais Tēvs”) esam pieraduši. Bet tad Latviešu Bībeles jaunais tulkojums lieto atšķirīgu tulkojuma variantu, kā iepriekšējie tulkojumi latviešu valodā. Šeit mēs lasām Jēzus paziņojumu, ka viņš "ziedo sevi", lai mācekļi varētu būt "svēti".
Šāds tulkojums nav nepareizs, bet neatklāj oriģināla vārdu spēli un dziļāko nozīmi. Vārds, kurš mums tiek tulkots kā "ziedot" būtībā ir tas pats, kas vārds “svēts". Mūsu kultūrā vārds "svēts", attiecinot to uz cilvēkiem, rada pārlieku dievbijīga reliģiozuma sajūtu, kas Jaunajā Derībā ir sveša. Lasot šādā sapratnē, mums var šķist, ka Jēzus runā par kādu īpašu mācekļu stāvokli kaut kādā citā realitātē vai laikā. Kas tad ir "svētums" Bībeles izpratnē?
Pirmā gadsimta jūdaismā vārds "svēts" parasti tika lietots saistībā ar Templi. Tā bija svēta vieta, vieta, kur svētais Dievs bija apsolījis dzīvot. Īpaši tas attiecās uz Vissvētāko vietu/telpu svētnīcā, kur augstais priesteris iegāja reizi gadā, lai veiktu īpašu aizlūgšanu par ļaudīm. Augstajam priesterim bija jāiziet cauri īpašām "svētīšanās" ceremonijām, lai viņš drīkstētu ieiet svētā Dieva klātbūtnē un tur lūgt par savu tautu.
Tehniski šī vārda tiešākais paskaidrojums latviešu valodā būtu "atdalīts, nošķirts”. Tāpat kā Templis (kā celtne) ir atdalīts/nošķirts īpašam mērķim, tāpat (Jēzus paziņo) Viņš visu laiku ir bijis “iesvētīts/atdalīts/nošķirts“ ekskluzīvai kalpošanai Dievam. Tagad, tāpat kā augstais priesteris, Viņš lūdz Tēvu pasargāt savus sekotājus no ļaunuma, no "pasaules" viltībām un slazdiem. Viņš vēlas, lai viņi būtu Viņa svētā tauta (atdalīta/nošķirta tauta) vislabākajā un pilnīgākajā šī vārda nozīmē.
Tas, ko Jēzus jau ir darījis viņu labā, ir "sargājis" viņus (12. pants) un devis viņiem savu Vārdu (14. pants). Citiem vārdiem sakot, ja Viņš tos tagad uztic Tēvam, tas nenozīmēs pēkšņas pārmaiņas. Viņš jau ir iemācījis viņiem, tā sakot, tēva namam atbilstošas galda manieres. Lūdzot tagad par viņiem, Jēzus vienkārši lūdz, lai to, ko Viņš ir sācis, Tēvs godam pabeigtu.

Šo lūgšanu jau daudzus gadsimtus izmanto mācītāji, bīskapi un citi kristiešu vadītāji, lūdzot par tiem, kas ir viņu aprūpē. Ar nelielām izmaiņām to vari izmantot arī Tu.
Bet esi uzmanīgs. Šī ir nopietna lūgšana. Tā ir viena no nopietnākajām lietām, ko Jēzus jebkad ir teicis. Tāpēc dziļi sirdī tā ir arī viena no priecīgākajām un cerīgākajām.
Lūdzies ar bijību un prieku.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā saglabāt mieru un prieku

(Jņ 15:9-17) Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu! 

Daudzi cilvēki domā, ka Kristīgā baznīca apsola mums prieka sajūtu ikvienā dzīves brīdī, lai ar ko arī saskaramies. Man ir labas ziņas un sliktas... 
Sākšu ar slikto ziņu – šāds priekšstats NAV pareizs. 
Tomēr (seko labā ziņa!) Jēzus teica: "To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jņ 15:11). 
Kā mēs varētu saglabāt savu prieku pēc iespējas ilgāk un nezaudēt to? 

Jēzus mums dod svarīgu padomu: "Palieciet manā mīlestībā!" (Jņ 15:9). Pievērs uzmanību šim svarīgajam vārdam "palieciet". Ir tik daudz un dažādi dzīves brīži/apstākļi, bet mēs nekad nedrīkstam pazaudēt mūsu saikni ar Dieva mīlestību. Šis pats princips darbojas arī šodien! 
 

Lasīt tālāk

Dieva mīlestība

(1Jņ 4:7-21) Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība. Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo, tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. 

Statistika ne vienmēr var izskaidrot visu, taču dažkārt tā ir diezgan noderīga, jo tieši, atklāti, skaidri un tieši fakti reizēm palīdz.
Vārds "mīlestība" dažādos locījumos un formās šajos piecpadsmit pantos parādās ne mazāk kā divdesmit septiņas reizes. Šis fakts mums var palīdzēt saprast, par ko tad šeit ir runa. Šķiet, ka mēs esam nonākuši pašā vēstules vēsts centrā. Tas ir tas, ko apustulis Jānis visvairāk vēlas pateikt. Viss, kas ir teikts pirms tam, noved pie šīs tēmas; viss, kas seko vēstules pēdējā nodaļā, to tikai vēlreiz apstiprina. Jānis galvenokārt vēlas ar mums runāt par mīlestību.

Galveno domu un ideju secība šeit ir šāda: 
Apustulis Jānis tikko ir uzsvēris, ka Jēzus Mesija patiešām ir nācis miesā un, ka to noliegt nozīmē atklāt sevi kā viltus pravieti. Taču tas nav tikai dogmatisks lozungs, bezjēdzīga formula, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai atrisinātu kādu patvaļīgu doktrinālu neskaidrību. Tā ir kristietības būtība. Kristīgā ticība ir tur, kur ir pārliecība, ka Jēzū Mesijā ir atklājies vienīgais patiesais Dievs. Un tāpēc kristīgā ticība izpaužas/atklājas, kā iemiesota mīlestība. Un tiem, kas pievienojas šai ticībai/uzskatam un pieņem to kā savas cerības un dzīves pamatu, pašiem šis fakts ir jāatklāj visas pasaules priekšā. Iemiesotai mīlestībai ir jābūt kristiešu kopienas emblēmai, kas norāda ne tikai uz to, kas viņi ir, bet arī uz to, kas ir viņu Dievs.

Cik viegli to ir uzrakstīt, bet cik grūti sasniegt.
Pagājušajā nedēļā man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš, drūmi komentējot dažādas pieredzes ar reālo baznīcas dzīvi, ierosināja, ka baznīcām vajadzētu ārpusē izvietot "bīstams" zīmi, kas brīdinātu cilvēkus. Ja viņi tad tomēr ienāktu baznīcā un piedzīvotu nepatīkamas, kritizējošas, nosodošas sarunas un uzvedību, tad tā lai ir viņu pašu atbildība.
Tā diemžēl vienmēr ir bijusi baznīcas dzīves realitāte. Tāpēc, sākot ar apustuli Pāvilu, visi kristīgie autori ir centušies runāt/rakstīt par to, ka pie mums (kristiešiem!) tā nevajadzētu būt. Es vēlreiz atkārtoju, ka mīlestības likums nav neobligāts papildinājums. Tā ir kristietības būtības būtība. Ja tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas jaunas reformas draudzē, lai tā būtu.

Turpināsim sekot apustuļa Jāņa argumentam. Visam pamatā (4:7-10) ir fakts, ka Dieva mīlestība atklājas tieši tajā, ka Viņš sūta pasaulē Jēzu, savu dēlu, lai tas būtu upuris, kas izpirktu mūsu grēkus. Stāvot krusta pakājē un lūkojoties uz to, cik tālu Dieva mīlestība ir darbojusies mūsu labā, ir neiespējami (ja vien mēs neesam īpaši cietsirdīgi) nejust šajā mīlestībā esošo spēku un iespējas. Tas ir spēks, kas ir mainījis pasauli un joprojām varētu mainīt pasauli, ja vien Jēzus sekotāji patiešām šai mīlestībai pievienotos.

Tāpēc, "ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt." (4:11). Šis apgalvojums, patiesībā, ir vēl spēcīgāks, nekā daudzi varētu iedomāties. To varētu interpretēt kā vienkāršu apgalvojumu: “Lūk: Dievs mums ir devis piemēru, un mums vajadzētu to atdarināt.” Tā ir taisnība. Bet nākamais pants parāda lielāku dziļumu. “Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.” (4:12).

Lai saprastu šīs patiesības dziļo jēgu, noliksim šo apgalvojumu blakus Jāņa evaņģēlija prologa noslēguma pantam (Jņ 1:18) – “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.” Šī apgalvojuma jēga ir pārsteidzoša: mēs īsti nezinām, kas ir "Dievs" līdz brīdim, kamēr ieskatāmies Jēzū.
Tagad mēs varam sākt nojaust izteikuma nozīmi 1.Jāņa 4:12 – cilvēki īsti nezina, kas ir 'Dievs' - kamēr viņi neredz kā tas atklājas kristiešu dzīvē; līdz brīdim, kamēr "viņa mīlestība mūsos ir pilnīga."
To, ko Dievs uzsāka caur Jēzu, Viņš vēlas pabeigt mūsos un caur mums. Tāpat kā Jēzus atklāja Dievu pārsteigtās un nesagatavotās pasaules priekšā, tā tas ir jādara arī mums. Mīlestība ir tik svarīga!

Tas viss var notikt un tam ir jānotiek, pateicoties Dieva Gara dāvanai. Svētais Gars ļauj mums liecināt par to, ko Tēvs ir darījis, sūtot Dēlu. Un šai liecībai, protams, ir jāatklājas ne tik daudz vārdos, cik darbos (tā Jānis saka – 3:18). Mūsu mīlestībai “jānāk miesā”, tāpat kā Dieva mīlestība ir “nākusi miesā”.  

Tāpēc arī apustulis Jānis savā vēstulē atgriežas pie šīs atziņas atkal un atkal. Ja Tu saki, ka mīli Dievu, bet nemīli savu brāli vai māsu (viņš ar to domā kristīgās kopienas biedrus), tad Tu gluži vienkārši meloji. Tās pašas sirds durvis, kas atveras, lai ļautu izpausties Tavai mīlestībai pret Dievu, ir durvis, kas atveras, lai atklātu/dotu mīlestību savam tuvākajam. Ja Tu nedari otro (mīlestība pret līdzcilvēkiem), Tu patiesībā nedari arī pirmo (mīlestība pret Dievu). Tas ir tik vienkārši.

Mums tas var šķist biedējoši. Kurš var to izpildīt?
Bet tad apustulis Jānis sāk rakstīt gandrīz vai liriskā režīmā (4:17-18), jo viņš runā nevis par bailēm (vai tikai mēs šos noteikumus varam izpildīt?), bet par drosmi un pārliecību, ar ko mēs varam gaidīt Pastardienas tiesas dienu. Viņš pat nesaka, ka mums šī drosme un paļāvība ir tāpēc, ka mēs vienkārši paļaujamies uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Nē. Viņš saka, ka “tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē.” (4:17). Ko viņš ar to domā? Šķiet, viņš grib teikt, ka, ja Dievs sevi atklāja pasaulē, pārvēršot savu mīlestību miesā un asinīs, tad mums ir jāsaprot – ja mēs darām to pašu, mēs "papildinām" Dieva mīlestību. Tas, kas darbosies caur mums, būs patiesā Dieva mīlestība.

Kad tas notiek, vairs nav jābaidās. Mīlestība, kas šādā veidā ir kļuvusi pilnīga, neatstāj vietu bailēm. Tiklīdz iemācamies sevi atdot citiem, kā Dievs sevi ir atdevis mums, vairs nav no kā baidīties, jo mīlestības aplis ir noslēgts. Nav šaubu, ka tas, tāpat kā dažas citas Jāņa teiktās lietas, atstāj mūs gluži bez elpas (vai mēs kādreiz sasniegsim šo ticības un dzīves vienkāršību???). Bet vai mēs cerējām, ka tas, ka patiesais, dzīvais Dievs nāk pie mums, lai būtu ar mums kopā, aicinot mūs kopībai ar Viņu (16. pants), būs kaut kāda viegla, puslīdz vieglprātīga, hobija veida reliģija? Dievs mūs uztver pilnīgi nopietni. Kāpēc gan mēs nedarām to pašu ar Viņu?

Šīs vēstules fragmenta centrā ir kāds vārds, kas Jānim nozīmē veselu patiesību, mācības un izpratnes kopsavilkumu – “…kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā" (4:16). Šī doma ir pieminēta dažādās variācijās arī citās vietās (arī iepriekšējā pantā), bet šis ir šīs domas pilnīgākais izteikums. Tur lietotais vārds ir vienkāršs (tas nozīmē "dzīvot", "palikt", "palikt mājās”), bet patiesība ir dziļa, jo tā ir kristīgās ticības būtība. Tiek runāts par kopīgu dzīvi starp Tēvu, Dēlu… un visiem tiem, kas pieder Dēlam (kas apliecina, "ka Jēzus ir Dieva Dēls" (4:15)). Ieklausieties – mēs Dievā un Dievs mūsos.
Vēlreiz atkārtoju, ka to ir viegli pateikt, bet tas reizēm ir grūti uztverams. Tāpēc arī Jānis iesaka skatīties tur, kur šī mīlestība ir visspilgtāk ieraugāma. Tā tas ir un būs vienmēr, kad mēs skatāmies uz krustu (4:9-11).  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mīlestības un patiesības izaicinājums

(1Jņ 3:16-4:6) Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis.
Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tas jau tagad ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu.

Viens no maniem mīļākajiem Vecās Derības stāstiem ir atrodams 2.Ķēniņu grāmatas 6.nodaļā. Tur tiek aprakstītas nepārtrauktas saķeršanās un dažkārt pat atklāta karadarbība starp Israēlu (Dieva tautas daļu – ziemeļu valsti) un Sīriju, tās ziemeļu kaimiņu. Sīrijas ķēniņš bija atklājis, ka visi viņa plāni un apsvērumi tiek atklāti Israēla ķēniņam, jo Israēlā dzīvojošajam pravietim Elīšam ir pieejamas slepenas zināšanas par šo visu. Tāpēc Sīrijas ķēniņš sūta savu armiju, lai izsekotu Elīšu un saņemtu viņu gūstā. 
Nākamajā dienā Elīša kalps ierauga, ka visapkārt viņu ciematam ir karaspēks ar zirgiem un ratiem. Viņš panikā skrien atpakaļ pie pravieša. Ko nu lai mēs darām? Un Elīša atbilde ir tā, kas man šajā stāstā patīk visvairāk. “Nebaidies!" pravietis saka. "Ar mums ir vairāk karavīru nekā viņiem.” 
Ko viņš ar to domā?
Tad pravietis Elīša lūdz, lai Dievs atver jaunietim acis. Un puisis ierauga realitāti – ciemats ir pilns ar ugunīgiem zirgiem un uguns ratiem visapkārt Elīšam. No tā brīža stāsts, protams, iegūst pavisam citu pavērsienu.

Šī atklāsmes sajūta, ka spēki, kas ir kopā ar mums, ir varenāki nekā spēki otrā pusē (neskatoties uz sākotnējo šķietamību), Svētajos Rakstos parādās atkal un atkal, un tas, ko Jānis šeit saka, ir vēl viens šāds piemērs.
Protams, vienmēr ir vajadzīga 'ticība', lai ieraudzītu un iepazītu šo realitāti. Līdzīgi kā apustulim Pēterim, mēģinot staigāt pa ūdeni, ir tik viegli sākt šaubīties, un tad mēs nonākam nepatikšanās. Bet, kā šeit Jānis saka (1Jņ 4:4), "lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē".

Jānis jau ir brīdinājis mūs, ka nedrīkstam mīlēt “pasauli” (Jānis ar “pasauli” domā visu grēcīgo šajā pasaulē). Taču galvenais, ko mums vajadzētu aptvert – cik patiesībā spēcīga ir Dieva klātbūtne ar mums, kas dod mums vajadzīgo spēku uzvarēt.

Kas ir šī cīņa un kāpēc mums ir vajadzīgs šis iedrošinājums?
Ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem Jānis raksta, draud briesmas. Viņi labākajā gadījumā ir pamatīgi apjukuši, bet sliktākajā gadījumā - ir novirzījušies no īstā ticības kursa, jo visapkārt virmo dažādas idejas, dažādi apgalvojumi, dažādi iespējamie pravieši ar saviem dažādajiem pareģojumiem utt. Salīdzinoši mēs tik maz zinām par pirmo gadsimtu, un diez vai varam pateikt, kas tieši tajā laikā notika. Taču no mājieniem šajā un citos tā laika rakstu fragmentos mēs varam nojaust pietiekami daudz, lai saprastu, ko varēja redzēt Jāņa lasītāji, kad viņi, līdzīgi kā Elīša kalps, kādu rītu iznāca no savas mājas un ar šausmām raudzījās uz to, kas tur stāvēja pret viņiem.

Tad vēl – nopietnais jautājums par 'viltus praviešiem'. Kā tas viegli saprotams, viltus praviešu problēma ir tā, ka tos grūti atšķirt no patiesajiem (vismaz no pirmā acu uzmetiena). Viņi šķiet dievbijīgi; viņi šķiet saprātīgi; viņi apgalvo, ka viņiem ir vārds no Dieva (un kas gan mēs esam, lai nepiekristu?).
Taču Jānis zina (kā bija brīdinājis pats Jēzus!), ka ne visi, kas uzdodas par praviešiem, patiesībā ir pravieši.

Kā Tu to vari atpazīt? Kā Tu vari “pārbaudīt garus” (lietojot Jāņa izteikumu)?
Atbilde var Tevi neiepriecināt. Tev būs uzmanīgi jāieklausās, jāpārdomā un jāizvērtē tas, ko dzirdi. Maz ticams, ka kādi viltus pravieši nāks klajā ar tiešiem lāstiem pret Jēzu vai acīmredzami absurdu mācību par Viņu. Tas būtu pārāk vienkārši un uzreiz skaidrs.

Labā ziņa ir tā, ka ieklausoties, Tu varēsi pamanīt kādu specifisku trūkumu viltus praviešu mācībā. Viņi īsti netic, ka Jēzus Mesija ir nācis miesā (tas ir kritērijs, ko Jānis piedāvā 4.nodaļas 2. pantā).
Mēs nevaram būt absolūti droši, taču vismaz viens no vēsturiskiem atkrišanas atzariem draudzē, ko sāka dēvēt par "gnosticismu" (reliģijas paveids, kas specializējās slepenās "zināšanās" –gnosis), uzskatīja un mācīja, ka, iegūstot 'īpašās' zināšanas, var pilnībā izbēgt no fiziskās pasaules un ieiet tīra gara valstībā.

Cilvēkiem, kas pieņēma šo mācību, kādu laiku tā varēja izklausīties līdzīgi īstajai kristīgajai vēstij. Taču ir viena būtiska detaļa – tika pilnībā noliegts, ka Jēzus, Mesija, patiešām būtu nācis "miesā". Viņi domāja, ka Jēzus noteikti bija tikai kaut kāda veida garīga būtne (Viņš taču nevarēja apdraudēt savu garīgo identitāti, ja Viņam būtu kaut kas kopīgs ar “miesu" – nešķīsto, netīro, fizisko būtni, kurai vajadzētu ēst un dzert, apmeklēt tualeti…).

Tāpēc, kad viņi runāja par "Jēzu", tas nebija īstais Jēzus, uz kuru viņi atsaucās. Tas bija kāds, kurš tikai "šķita" tāds pats cilvēks kā mēs visi. Viņi izdomāja stāstus par to, ka Viņš patiesībā nemira, jo visu laiku nebija īsts, miesīgs cilvēks. Viņš bija garīga būtne, kas nāca, lai atklātu citiem, cilvēkiem, kuros jau bija tāda paša "gara" dzirksts, ka arī viņi ir "garīgi" un ka, sekojot Jēzus ceļam, viņi var izkļūt no šīs pasaules. Mūsdienās ir daudzas reliģiskās kustības (tostarp pat dažas lielas konfesijas), kas līdzīgi noliedz, ka Jēzus patiesībā būtu varējis būt parasts "miesīgs" cilvēks un nomirt nežēlīgā nāvē.

Tātad, kā jau teicu, šī vēsts varētu izklausīties gluži kā īsta, bet kaut kur mācībā ir paslēpts kaut kas radikāli atšķirīgs. Ticība tam, ka Jēzus, Mesija, ir nācis miesā, ir izšķirošais jautājums/pārbaudījums. Galu galā tā nav kāda papildu mācība, kas pievienota kristīgajai vēstij. Kā apustulis Jānis rakstīja savā evaņģēlijā, tā ir galvenā atziņa.
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) – atņemiet šo atziņu, un patiesa kristīgā ticība sabrūk. Tāpēc ikviena mācība, kas noliedz, ka Jēzus ir nācis miesā, ir "antikrista gars” (kā Jānis to nosauc).

Šie jautājumi ir dzīvi un aktīvi arī mūsu dienās. Ir tik daudzi cilvēki, kas izteikuši noraidījumu par inkarnāciju, par to, ka Dievs patiešām ir kļuvis cilvēks. Tā joprojām ir milzīga problēma, kā tas vienmēr ir bijis... 

Reizēm viss, ko kristietis var darīt, saskaroties ar šādām mācībām, ir turēties pie vienkārša un skaidra apgalvojuma, ka (ciktāl mēs varam saprast) vārda "Dievs" nozīme/atklāsme patiesībā ir definēta Jēzū, kurš (kā mēs ticam) nāca no šī Dieva un kļuva miesa mūsu vidū. Atņemiet šo patiesību, un mēs vienkārši vairs nezinām, kas ir Dievs. Tāpēc mums ir pienākums apgalvot, lai arī tas izklausās skarbi, ka katrs "kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs” (1Jņ 4:6). 
Nav šaubu, ka mūsu dienās šāds apgalvojums izklausās augstprātīgs. Taču apustulis Jānis to tā nedomā. Viņš to izsaka asi un kodolīgi. Visa viņa vēstule (kā mēs redzam pašās tās beigās) ir par turēšanos pie patiesā Dieva un visa cita noraidīšanu. Un veids, kā mēs pazīstam patieso Dievu, ir caur Jēzu. To nav iespējams apiet vai realizēt kaut kā savādāk. 

Tāpēc Jānis nomierina savus klausītājus, līdzīgi kā pravietis Elīša mierināja savu kalpu. Ja patiesais Dievs patiešām ir mūsu dzīvības avots, tad mēs jau esam uzvarējuši! Tas, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Iespējams, tas tā neizskatās vienmēr, bet tieši šeit sāk darboties ticība. Ticība, ka dzīvais Dievs patiešām Jēzū ir pieņēmis miesu, mūsu miesu. Kad šī vēsts skan Baznīcā, tas nozīmē, ka patiesības gars darbojas.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

No Dieva dzimis...

(1Jņ 3:1-10) Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam. Pasaule mūs neatzīst, tādēļ ka tā nav atzinusi viņu. Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir. Bet katrs, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi, tāpat kā viņš ir šķīsts. Katrs, kas grēko, pārkāpj likumu, jo grēks ir nelikumība. Un jūs zināt, ka viņš parādījās, lai paņemtu prom grēkus, un viņā nav grēka. Ikviens, kas paliek viņā, negrēko, bet, kas grēko, nav viņu nedz redzējis, nedz pazinis. Bērniņi, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tāpat kā viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko jau no paša sākuma, un Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus. Ikviens, kas dzimis no Dieva, nedara grēku, jo Dieva sēkla paliek viņā; un viņš nevar grēkot, jo ir no Dieva dzimis. Tā top redzami Dieva bērni un velna bērni – katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva; tāpat arī tas, kas nemīl savu brāli. 

Ir stāsti par cilvēkiem, kuri ir bijuši akli, bet pēc tam atgūst redzes iespēju. Viens no ievērojamākajiem, protams, ir atrodams Jāņa evaņģēlija 9. nodaļā, kur Jēzus dziedina cilvēku, kurš bija dzimis akls.
Taču arī mūsdienās ir daudz šādu stāstu. Viens no tiem, ko es lasīju pavisam nesen, bija par vīrieti, kurš kļuvis akls savā bērnībā. Pēc tam viņš apprecējās un viņam bija bērni. Viņi visi viņu redzēja, bet viņš nekad nebija tos redzējis. Tad kādu dienu, pateicoties medicīnas atklājumiem, operācija bija veiksmīga, un viņš beidzot varēja redzēt. Kāds pārsteidzošs mirklis! Sastapties aci pret aci ar cilvēkiem, kurus viņš bija mīlējis, bet nekad nebija redzējis. 

Acu kontakts ir kaut kas īpašs. Cilvēki, kuri pavada daudz laika, skatoties viens uz otru, dažkārt kļūst līdzīgi cits citam. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi instinktīvi kopē viens otra sejas izteiksmi, līdz viņu muskuļi un audi sāk tam pielāgoties. 

Ja mēs sakām, ka mīlam Jēzu, tad mūsu visdziļākajām ilgām vajadzētu būt beidzot sastapties ar Viņu, ieraudzīt Viņa smaidu, ieraudzīt Viņa sejas izteiksmi, sākt iepazīt Viņu pavisam jaunā veidā.
Un tas ir tas, kas Jāņa 1.vēstulē (3:2) ir apsolīts. "Vēl nav atklājies, kas mēs būsim,” saka Jānis, "Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir".
Viss, ko Jānis raksta visā savā vēstulē, balstās uz šo apsolījumu. Atņemiet to, un zudīs visa jēga. 

Tātad, ko mēs nezinām par savu nākotnes stāvokli?
Domāt par augšāmcelšanos jeb par visu Dieva Jauno pasauli, kurā notiks mūsu augšāmcelšanās, ir ļoti grūti. Mēs varam teikt, ka tā nav gluži tāda vai drīzāk tāda… Mēs zinām, ka, tāpēc kā pašreizējā pasaule ir Dieva radīta, tā nākamā būs tāda pati, tikai vēl labāka: bez bojāejas, sabrukuma, nāves, netaisnības, slimībām un bēdām. Tur nebūs asaru. Nebūs kapsētu. Nebūs dzeloņstiepļu. Bet... kādi būsim mēs?
Iespējams, mums vajadzētu teikt: tādi, kādi esam, tikai daudz labāki. Fiziski skaistāki, bet ne pakļauti slimībām vai nāvei. Spējīgi svinēt Dieva Valstības priekus, bet vairs netiksim vilināti kaut ko ļaunprātīgi izmantot vai iekārot. 

Es ticu, ka tas viss ir taisnība. Bet daudz svarīgāk ir teikt: mēs būsim kā Jēzus. Padomājiet par augšāmcēlušos Jēzu: tas pats, tomēr dīvainā kārtā atšķirīgs (kāpēc mācekļi gribēja Viņam jautāt: "Kas tu esi?" Jņ 21:12). Jēzus bija izgājis cauri nāvei un joprojām nesa naglu rētas, tomēr Viņš vairs negrasījās mirt. Šķita, ka Viņš pieder abām pasaulēm – gan debesīm, gan zemei – vienlaicīgi. Tāda būs Jaunajā pasaule, jo tad debesis un zeme būs pilnībā un uz visiem laikiem apvienojušās. Bet man ir aizdomas, ka tas ir tikai sākums. Es domāju, ka tad, kad tas notiks, realitāte attiecībā pret šiem (uz minējumiem balstītajiem) izteikumiem būs apmēram tāda pati, kāda ir ceļa norādījuma zīme attiecībā pret to, kas reāli sagaidāms aiz ceļa līkuma.
Reālais augšāmcēlušais Jēzus, kad Viņš mūs satiks, tālu aizēnos visus priekšstatus, ko mēs par Viņu varētu būt izveidojuši iepriekš. Kad mūsu aklums būs izārstēts, mēs skatīsimies un raudzīsimies uz seju, caur kuru Dievs mūs ir tik ļoti mīlējis. Un, iespējams, - iespējams, ka tas ir tas, ko Jānis saka, - iespējams, ka Viņa skatiens pārvērtīs mūsu sejas. Varbūt mēs sāksim kopēt Viņa izteicienus...  

Kāda ir visu šo spekulāciju jēga? 
Pavisam vienkārši: mums sev pastāvīgi jāatgādina, ka mūs gaida krāšņa nākotne. Protams, mums nevajag aizmirst, ka arī tagadne ir jauka, jo tieši šajā tagadnē Jēzus aicina mūs iepazīt Dievu un Viņa Jaunā Laika dzīvesveidu. Jau ar to vien pietiek, lai mums atklātu - cik ļoti Dievs mūs mīl (3:1). Ja Jēzus ir Dieva dēls, tad Dieva mīlestība Jēzū ir padarījusi arī mūs par Viņa bērniem, Viņa dēliem un meitām. Un, ja tas ir tikai sākums, kas zina, kāds būs turpinājums. 

Pirms mēs nonākam pie šīs nākotnes cerības pozitīvās ietekmes, mums ir jāsastopas aci pret aci ar negatīvo pusi. Patiesībā man vajadzēja rakstīt "ar to, kas mums šķiet negatīvs", lai gan patiesībā tas ir ārkārtīgi pozitīvs. Ko es ar to domāju?

Ja mums ir šāda nākotnes cerība, mums tagadnē ir jāpieliek visas pūles, lai mēs būtu gatavi tam, kas mūs sagaida. Tas ir diezgan liels izaicinājums, taču tam ir jēga.
Ja Tev ir paredzēts tikties ar kādu ļoti svarīgu personu no citas valsts, Tev varētu šķist, ka ir vērts pielikt pūles, lai iepriekš iemācītos vismaz nedaudz vārdus viņa valodā. Ja gatavojies tikties ar topošo darba devēju, Tu vēlies būt pārliecināts, ka esi iemācījies un pietiekami daudz uzzinājis par šo uzņēmumu, lai radītu pareizo iespaidu. Un, ja Tu dodies uz tikšanos ar pašu Jēzu… 

Tu gribētu būt “šķīsts” (tīrs). Bet kā tas ir iespejams?
Jānis savā vēstulē (3:4-10) izsaka izaicinājumu, kas mums šķiet ļoti satraucošs. Ikviens, kas paliek Viņā, neturpina grēkot! Ko tas nozīmē?
Jānis to pasaka skaidri, un mēs nevaram no tā izvairīties. Sekošana Jēzum, "palikšana Viņā" (viens no regulāriem Jāņa izteicieniem, kas norāda uz piederību Viņam), nozīmē pārveidotu raksturu. Jānis, protams, zina, ka kristieši laiku pa laikam joprojām grēko. Šeit viņš runā par jaunu dzīves virzienu. "Turpināt grēkot” tas ir kā parastais (vecais!) dzīvesveids. Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai izvairītos no visa veida grēkiem (lai gan mums noteikti neizdosies). Tad neveiksmes ir kā izņēmums dzīves veidā, kurā grēks vairs nenosaka galveno toni. Tas ir kā mēs spēlētu citu/jaunu skaņdarbu, un pat ja mūsu pirksti reizēm paslīd un nospēlē dažas nepareizas notis, notis, kas pieder pie tās mūzikas, kuru mēs spēlējām agrāk, tas nenozīmē, ka mēs atgriežamies, lai atkal spēlētu to veco mūziku no jauna.

Nav pārsteidzoši, ka Jānis raksta, lai mēs neļaujam nevienam sevi maldināt. Diemžēl ir bijuši daudzi un arī šodien ir daudzi, kas māca, ka grēkot ir pilnīgi normāli. Tas tā nav. Turpināt dzīvot tā, it kā nekādas pārmaiņas dzīvē nebūtu vajadzīgas, nozīmē parādīt/atklāt kura pusē Tu esi (un tā nav Dieva puse!). Dievs, kā Jānis raksta (3:1-2), ir padarījis mūs par saviem bērniem pavisam jaunā veidā, un tas, ka esam Dieva bērni, nozīmē, ka mūsu jaunais “es", mūsu jaunais īstais “es”, nevēlas un nevarēs grēkot ierasti, it kā nekas nebūtu noticis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk