Kas ir pēc-pandēmijas pasaules cerība?
Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.”Es atceros kā reiz pirms daudziem gadiem man bija sajūta, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Es klausījos Lieldienu un Vasarsvētku tēmai veltītos sprediķus, bet man šķita, ka kaut kur ir pazudusi kopīgā jēga. Man ir aizdomas, ka tā pati problēma traucē arī tagad, kad mēs no Ziemassvētku, Lieldienu un Vasarsvētku vēstījumiem cenšamies iegūt cerību, ko pēc-pandēmijas pasaulei tik ļoti vajag un vajadzēs.
Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.”
Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?”
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.”
Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?”
Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus čūsku ir paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikvienam, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. (Jāņa 3:1-17)
Kādreiz dzirdētajos sprediķos bija tendence uzsvērt divus punktus. Pirmkārt, ticību Jēzus augšāmcelšanai dod personīga sajūta: “Jūs man jautājat, kā es zinu, ka viņš dzīvo? Viņš dzīvo manā sirdī!”
Otrkārt, Jēzus augšāmcelšanās pierādīja, ka patiešām ir “augšāmcelšanās pēc nāves”.
Protams, nav nekas nepareizs šajos apgalvojumos. Personīgā pieredze par dzīvā Jēzus klātbūtni un spēku ir patiesas kristīgas dzīves būtiska sastāvdaļa. Un, protams, Dievs, radītājs, nav mūs radījis pēc sava tēla, lai tikai paķircinātu ar šo tagadējo šīs zemes dzīvi. Mēs esam radīti kaut kam vairāk.
Bet diemžēl “viņš dzīvo manā sirdī” bieži vien ir tikai Vasarsvētku dienas vēsts. Tāpat kā Lieldienu svētku pasludinājums bieži tā arī sākas un beidzas ar Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās pieminēšanu.
Tad varbūt tagad, Trīsvienības svētkos, mēs varam salikt visu kopā. Ziemassvētki liecina par Tēva mīlestību sūtot mums Pestītāju. Lieldienas vēsta, ka Jēzus kaps patiešām bija tukšs un ka sekotāji patiešām atkal satika viņu ar dzīvu. Vasarsvētki atklāj Gara darbību, kas pārveidoja ticīgos par vienotu komandu.
Šī kopaina ir tik savādi brīnišķīga, ka tas nav kaut kas, ko cilvēki varētu izdomāt no tā, kam viņi ticēja pirms šiem notikumiem. Tā, piemēram, augšāmcēlies Jēzus, kaut arī identificēts ar naglu un šķēpa rētu zīmēm, šķita kaut kā savādāks. Viņu uzreiz neatpazina. Ap.Pāvils to mums cenšas paskaidrot savās vēstulēs: tas, kas notika Lieldienās, ir jaunas radīšanas uzsākšana. Jēzus augšāmcelšanās ķermenis bija pirmais jaunās kārtības piemērs: jauna debesu-un-zemes kopēja realitāte. To ko solīja Vecās derības pravieši; to vēlreiz apstiprina Jaunā Derība.
Jaunās radīšanas jēga galu galā nav tikai par “dzīvi pēc nāves” parastajā nozīmē. Mums tiek apsolīts, ka tad, kad Dievs izveidos jaunās debesis un jauno zemi, visa viņa tauta tiks augšāmcelta no miroņiem, lai tajā piedalītos (pēc starpposma, par kuru pirmie kristieši īpaši neinteresējās). Bet Lieldienās uzsāktais jaunais radīšanas process neaprobežojas tikai ar unikālo Kristus augšāmcelšanos. Tieši tā, kā Jēzus Kristus jau iepriekš to bija skaidrojis saviem klausītājiem, Vasarsvētkos tika piedzīvota atklāsme kā tad jaunais process darbosies pašreizējās pasaules realitātē.
Par ko tad īsti Jēzus stāsta Nikodēmam tajā naktī tur toreiz?
“…ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.”Ja mēs cilvēkiem pēc pandēmijas apsolām Jēzus ‘garīgu’ pieredzi šeit un tagad vai arī debesu dzīvi pēc nāves, lielākā daļa paraustīs plecus. Tas nepalīdzēs atjaunot ekonomiku. Tas nenodrošinās miljoniem darbavietu tiem, kuri tagad ir bez darba. Tie būs tikai formāli vārdi tiem, kas zaudējuši tuviniekus. Mēs tad esam tajā pašā vietā, kur Marta, kad Jēzus izaicināja viņu domāt par augšāmcelšanos (Jāņa 11: 23-25): Jā, viņa saka, es zinu, ka mans brālis celsies pēdējā dienā. Jēzus atbilde ir tā, kas mums šobrīd jādzird: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” Augšāmcelšanās nav tikai tāla cerība. (Runa nav arī par “nokļūšanu debesīs”!) Augšāmcelšanās jeb jaun-piedzimšana ir arī tagadne. Un viņš - Kristus - ir nācis no Dieva galīgās nākotnes, lai atklātu tagadnei jaunu dzīvi un jaunu cerību. Tas bija un ir pasaulei vajadzīgais vēstījums.
“…kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā!”
Kopš astoņpadsmitā gadsimta rietumu pasaule ir darījusi visu iespējamo, lai nomāktu baumas par Jēzus augšāmcelšanos. Diez vai tas ir pārsteidzoši. Evaņģēlija stāsti ir par pasaules vēstures kulmināciju un Dieva jaunās radīšanas iniciatīvu. Bet tā sauktā apgaismība uzskatīja, ka vēsture sasniedz savu kulmināciju nevis ar Jēzu, bet ar tā laika Eiropas un Amerikas kultūru un ka zinātne, filozofija un demokrātija ir radījušas reālo jauno pasauli. Bet nevar būt divas vēstures kulminācijas…
Reizēm Baznīca ir ļāvusies šīm idejām. Bieži mēs esam atstājuši jaunradīšanas praktisko darbu “laicīgo” autoritāšu ziņā un apmierināties ar personīgās pieredzes un citurienes cerību izkopšanu. Kā Nīče to raksta, baznīca piedāvā platonisma formu ar tādu kā pielikumu, kuru sauc par “Jēzu”. Tā ir ērta pozīcija. Šādi netiek apdraudēta neviena laicīgā vara vai impērija.
Bet baznīcai vajadzētu piedāvāt mierinājumu citiem, nevis to meklēt sev. Pēc-pandēmijas pasaulei ir vajadzīgs īsts Evaņģēlija vēstījums: vēstījums par jaunu radību, kas sākās, kad Jēzus augšāmcēlās no miroņiem. Jauna debesu-un-zemes realitāte, kuru aktivizē Dieva spēcīgā jaunā elpa, kas uzliesmoja caur Jēzus sekotājiem, pārvēršot viņus (pašiem par pārsteigumu!) par daudzkultūru, uz āru vērstu kopienu, kura ir apņēmusies būt Labās Ziņas nesēja pasaulei, kura tai tik acīmredzami bija un ir vajadzīga.
Ap.Pāvila lielais redzējums, kuru viņš atklāj savās vēstulēs, bija tāds, ka Dievs apkopoja Mesijā visu, kas ir debesīs un virs zemes (Efez.1:10) - realitāti, kas bija paredzēta, kad jūdi un pagāni apvienojās vienā ģimenē (Efez.2:11-22), sūtot vēsti pasaules varām, ka Dievs ir Dievs un Jēzus ir Kungs (Efez.3:1-13). Kad Pāvils teica, ka mēs esam “Mesijā radīti labiem darbiem”, viņš nedomāja “lai mēs varētu pareizi uzvesties”, kaut arī tas acīmredzami ir iekļauts. “Labie darbi” Pāvila domāšanā nozīmēja, ka jaunpiedzimušie cilvēki pozitīvi ietekmēs savu apkārtni. Baznīcai nebūtu jāatstāj daļu no “kā debesīs, tā virs zemes” rūpēm tikai laicīgajām aģentūrām.
Foto: BBC |
Bet šī, uz āru vērstā dzīve, bieži tik viegli novirzās no kursa vai novirzās nepareizajos kanālos. Lai no tā izvairītos, patiesais Evaņģēlija vēstījums ir jāsaprot, jāpasludina un jāizdzīvo. Pasaule mainījās tad, kad Lieldienu rītā Jēzus no Nācaretes iznāca no kapa; kad Viņa mācekļi drosmīgi devās ārā no augšistabas Vasarsvētkos. Tagad, lai ticētu šai patiesībai, ir vajadzīga tieši tāda pati ticība, kāda vajadzīga, lai uzlocītu piedurknes un dotos turp, kur palīdzība ir visvairāk nepieciešama - no zupas virtuves kādā no piepilsētas kvartāliem līdz pat palīdzības misijām otrā pasaules malā.
Galu galā Jēzus skaidrojums lasītajā evaņģēlijā nebeidzas ar to, ka Nikodēms saka: “Viņš dzīvos manā sirdī - nu varu mierīgi iet gulēt”. Tāpat arī pirmie apustuļi nesaka: “Domājiet tagad labas domas, lai jūs tomēr varētu tikt debesīs.” Evaņģēlija vēsts ir: “Jēzus ir augšāmcēlies, Svētais Gars ir sūtīts draudzei - tātad ir sākusies jauna radīšana, un mums ir jādara darbs”.
Tas viss ir kopīgā saskaņā – Tēvs sūtīja Dēlu, lai mūs glābtu; Jēzus Kristus augšāmcelšanās realitāte iesāka jaunu procesu “debesīs-uz-zemes”. Tagad, Viņa Gara vadībā, mēs varam būt tā jaunpiedzimušā realitāte, kas pasaulei ir nepieciešama.
Mēs taču esam piedzimuši no jauna un spējam “redzēt Dieva valstību” arī sev apkārt.
Mēs esam piedzimuši no ūdens un Gara un esam “daļa no Dieva valstības” jau šodien un šeit.
“Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē… lai pasaule caur viņu tiktu glābta!”