Jānis Kristītājs izaicina ļaužu pūli

(Lk 3:10-20) Ļaudis viņam jautāja: “Ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju. Bet tetrarhs Hērods, kuru Jānis apsūdzēja viņa brāļa sievas Hērodijas dēļ un par visu, ko Hērods bija ļaunu darījis, nu pievienoja saviem ļaunajiem darbiem vēl arī to, ka iemeta Jāni cietumā. 

Man ļoti patika kāda karikatūra, kurā ir attēlots skeptiķis, kas kliedz uz debesīm: “Dievs! Ja tu esi tur augšā, saki mums, ko mums darīt!”
No debesīm atskan balss: “Pabaro izsalkušos, dod pajumti bezpajumtniekiem, ievies taisnīgumu.”
Skeptiķis izskatās satraukts. “Tikai pārbaudu sakarus,” viņš saka.
“Arī es,” atbild balss. 

Šķiet, ka Jānis (Kristītājs) parasti veltīgi netērēja laiku un elpu, lai iedziļinātos ētisko debašu detaļās. Viņš nebija ieinteresēts augsti mācīto teologu diskusijās par konkrētiem gadījumiem, sīkām likuma detaļām. Tas viss tikai atņem laiku un enerģiju, lai reāli kaut ko darītu attiecībā par to, kāda ir pasaule – un kāda ir cilvēka paša dzīve. Protams, varētu nopūsties, ka Jānis neko nav teicis cilvēkiem, kuriem nebija divu mēteļu, vai ko darīt tiem, kam nav pietiekami daudz maizes, bet ne par to bija runa. Ja cilvēki nāca kristīties, viņi taču apņēmās būt Dieva Tautas daļa, pasaules gaisma, cilvēki, kuros Dieva taisnība būs redzama visiem. Nebija ne laika, ne vajadzības pēc garām diskusijām, kādas mēs atrodam ebreju rabīnu rakstos.  
Vajadzīgi ir tikai vispār-pieņemami noteikumi – “Divi mēteļi? Vienu atdod. Ir ēdiens? Tas pats...” Neviens nevarēja pārprast šo vienkāršo aicinājumu jēgu. Tāpat kā Vecās Derības pravieši, arī Jānis redzēja, ka bagātie kļūst arvien bagātāki un nabagie – nabadzīgāki. Bija jāsāk kaut kas darīt, lai lietas atkal atgrieztos pie Dieva ieteiktiem principiem.  

Tālāk ir vēl interesantāk. Es pieņemu, ka nevienam nepatīk maksāt nodokļus (tomēr vismaz mani apmierina situācija, ja es zinu kā mana nodokļu nauda tiek izmantota). Tomēr vienmēr ir bijušas problēmas šajā jomā. Jāņa Kristītāja dienās nodevas reizēm tika iekasētas vienkārši pēc vietējo pārvaldnieku patikas, bezkaunīgi pildot savas kabatas (un dodot ierēdņiem-iekasētājiem klusu atļauju darīt to pašu). Jānis nesaka, ka visiem būtu jāpārtrauc strādāt okupācijas varas labā; viņš neaicina visus kļūt par bezdarbniekiem. Viņiem ir jāpelna iztika, taču ne vairāk. Nav pareizi bezkaunīgi iedzīvoties uz savas tautas rēķina. 
Karavīri, kuri tiek pieminēti iespējams ir no Hēroda karaspēka (maz ticams, ka romiešu karavīri būtu ieradušies pie jūdu pravieša uzklausīt to, kam bija jēga tikai ebreju nacionālā stāsta ietvaros). 
Tāpat kā nodevu iekasētājiem, arī viņiem netiek ieteikts pamest savu dienestu, taču viņiem ir jāizvairās no ļaunprātīgas sava amata izmantošanas, kas acīmredzot bija ierasta parādība. Nekādu bandītismu, izmantojot savu brutālo spēku, lai nesodīti aplaupītu cilvēkus. “Esiet apmierināti ar savu algu” ir aicinājums karavīriem, ka nevajadzētu izmantot sūdzības par zemo algu kā ieganstu, lai laupītu.  

Vienkāršas, skaidras pavēles. Ja tās tiktu realizētas, tas parādītu, ka cilvēki ir nopietni pārdomājuši. Neviens no šiem aicinājumiem nevarētu tikt realizēts nejauši; tas notiktu tikai tad, ja cilvēki patiesi nožēlo visu netaisnību, kas sabiedrībai sāp. 
Bet ir vēl kas vairāk. Jānis Kristītājs nav tikai morāles reformators; viņš ne tikai pasludina, ka ir pienācis laiks lielajai atbrīvošanai, lielajām jaunajām pārmaiņām. Viņš ir Mesijas vēstnesis.  

Tehniski tajā laikā “jūdu ķēniņš” jau bija. Hērods Antipa, lai gan oficiāli bija “tetrarhs” (sava veida otrās kārtas prinča tituls), tomēr strādāja pie Tempļa atjaunošanas, kas pats par sevi bija veids, kā pretendēt uz karaļa statusu. Galu galā ķēniņš Salamans bija pirmais Tempļa celtnieks, un daži no ebreju dižākajiem ķēniņiem bija pārbūvējuši vai atjaunojuši Templi. Hērods cerēja mantot sava tēva titulu – jūdu ķēniņš.  

Taču Jānim bija citas idejas. 
Īstā Mesijas, īstā jūdu ķēniņa parādīšanās tuvojās, un Viņa atnākšana atnesīs radikālas pārmaiņas. 
Ideja par Mesiju kā tiesnesi un kā arī glābēju ir svarīga jūdu tautas cerību daļa; Mesija atnesīs Dieva taisnīgumu pasaulē, un tas ietvers ļaunuma tiesāšanu un cīņu ar to. Jānis, runājot par gaidāmo Mesiju izmanto salīdzinajumu ar dakšām un uguni – zemnieka dakšas, lai atdalītu kviešus no pelavām, un uguns, kas sadedzina pelavas, kad tās ir atdalītas. Tas nav gluži tāds Jēzus tēls, kādu vēlas daudzi rietumu kristieši, taču, ja vien mēs negrasāmies iziet ārpus Bībelē rakstītajam, tas ir viens no patiesības aspektiem, kas mums ir jāuztver nopietni.  

Pats Jēzus vēlāk sniedza daudz detalizētāku un izvērstāku mācību nekā Jānis Kristītājs, taču Viņš nekad neatkāpās no divām lietām, ko šeit Jānis bija teicis. 
No vienas puses, arī Jēzus bija tikpat pilns apņēmības kā Jānis, lai Dieva taisnīgums izpaustos šajā pasaulē Viņa sekotāju rīcībā. 
No otras puses, Jēzum, tāpat kā Jānim, bija daudz un specīgi argumenti pret Hēroda namu. Jēzus redzējums par Dieva valstību radikāli atšķīrās no valdnieka Hēroda redzējuma – Viņam Dieva taisnīgums izpaužas nevis ar pasaulīgu bagātību un varu, bet gan ar kalpošanu, mīlestību un taisnīgumu. 
To Viņš sagaida arī no mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dievs NAV Tev 'atmetis ar roku'

(Flp 1:3-11) Ikreiz, kad atceros jūs, es pateicos savam Dievam par jums visiem ikvienā savā lūgšanā; es ar prieku nododos lūgšanām par mūsu kopību evaņģēlija sludināšanā no pirmās dienas līdz pat šim brīdim. Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Ir pareizi, ka es šādi par jums visiem domāju, jo jūs esat manā sirdī – gan manās važās, gan evaņģēlija aizstāvībā un nostiprināšanā jūs visi esat manas žēlastības līdzdalībnieki. Dievs ir mans liecinieks, kā es pēc jums visiem ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā. Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai. 

Lai dzīvotu dzīvi tā, kā mūs aicina Dievs, ir divi galvenie šķēršļi, kas Tev jāpārvar - “gribēt” un “spēt”. Atteikties no saviem plāniem un pieņemt Dieva gribu nav vienmēr viegli. Tavi vecie ieradumi vēlas to, ko vēlas tie, nevis to, ko vēlas Dievs. Un pat tad, kad Dieva griba ir skaidra, un Tu vēlies to, ko Viņš vēlas, Tev trūkst vajadzīgais spēks, lai to paveiktu. Par laimi, tieši šeit Dievs ir gatavs palīdzēt Tavā dilemmā. Dieva Vārds mums atklāj, ka gan vēlme, gan spēja nāk no Viņa, nevis no Tevis. Tu vari jautāt: “Ja Dievs darbojas manī, kāpēc ir tāda cīņa, lai iepazītu un izpildītu Viņa gribu?”. Problēma ir tā, ka Tavs dabiskais prāts ir egocentrisks un tiecas pretoties Dieva gribai. Tad kāda ir atbilde? 
Nenolaid rokas! Citiem vārdiem sakot, Dievs ierosina “vēlmi” un “spēju”, un Tu iemācies saskaņot savas domas ar Viņa domām. Un Tu vari būt pārliecināts, “...ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” (Flp 1:6).  

Lasīt tālāk

Cilvēka Dēla gaidīšana

(Lk 21:34-38) “…Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā. 

Iztēlē pārcelsimies atpakaļ laikā uz Jeruzalemi pirms gandrīz 2000 gadiem. Tas ir 58. gads – gandrīz trīsdesmit gadus pēc Jēzus krustā sišanas un augšāmcelšanās. 

Daudzi cilvēki svētajā pilsētā sāka ticēt Jēzum tajā īpašā un uzmundrinošā laikā, kad Viņš pats staigāja pa Jeruzalemes ielām. Un daudzi no viņiem tagad, 30 gadus vēlāk, joprojām gaida, cer, tic un lūdz. 
Apstākļi ir bijuši sarežģīti. Kad Poncijs Pilāts vairs nebija valdnieks, cilvēki cerēja, ka dzīve varētu uzlaboties, bet tad sākās milzīga krīze saistībā ar Romas imperatora plānu Templī novietot savu milzīgu statuju. Par laimi viņa plāns nerealizējās, jo imperators Gajs drīz pēc tam nomira. Kad 41. gadā par jūdu ķēniņu tika iecelts viens no Hēroda mazdēliem, Agripa, visi Jeruzalemē nomierinājās un priecājās. Ja valdnieks ir viens no savējiem, tas varētu būt labāk nekā valdnieks no tālienes, kas neizprot vietējās paražas. Tomēr arī šis risinājums nebija uz ilgu laiku. Arī valdnieks Agripa drīz nomira. Tad cits citu bija nomainījuši vairāki romiešu pārvaldnieki, un katrs no tiem (šķiet!) bija sliktāks par iepriekšējo. Bet 54. gadā, kad par imperatoru kļuva Nerons, daudzi cilvēki atkal sāka cerēt, ka beidzot valdīs miers un taisnīgums. 

Tomēr ne visi Jeruzalemes iedzīvotāji šajā laikā bija tikai uztraukušies vai cerējuši. Bija radušās dažādas revolucionāras kustības, tad piedzīvojušas savu slavas un popularitātes brīdi… un tad tikušas nežēlīgi apspiestas. Daži pat apgalvoja, ka Tempļa priesteri ir slepeni iesaistīti. 
Daļa Jeruzālemes iedzīvotāji tikai vēlējās mieru ar Romu, citi bija par stingri regulētām attiecībām, vēl citi atkal vēlējās, lai nāk Mesija un… 
Bet ikdienas dzīve ritēja tālāk: pirkšana un pārdošana, labības audzēšana, ganāmpulku kopšana, kokapstrāde, ādas apstrāde, naudas maiņa, podniecība, mūzika, svinības un sezonas svētki. Jeruzālemes Templis tajā laikā bija gandrīz pabeigts: pirms septiņdesmit gadiem Hēroda Lielā uzsāktā pārbūves programma beidzot tuvojās noslēgumam. 

Un visa tā vidū tie, kas ticēja Jēzus mācībai. Viņi joprojām tikās, lai lauztu maizi, pielūgtu Jēzu, un atgādinātu cits citam stāstus par to, ko Viņš darījis un teicis. Daži no viņiem bija bijušā farizeja Saula no Tarsas (tagad pazīstama kā apustulis Pāvils) draugi. Viņš šeit bija viesojies pavisam nesen un bija izraisījis nekārtības (viņa draugi teica, ka tās izraisījuši viņa pretinieki, bet uz ielas klīda runas, ka nekārtības mēdza notikt visur, kur vien Pāvils ieradās). Tagad viņš bija aizgājis, nosūtīts uz Romu tiesāšanai. Arī apustulis Pēteris bija devies savos ceļojumos un nebija redzēts gadiem ilgi. 
Bija tādi, kas skeptiski attiecās pret Pāvilu; viņi teica, ka viņš ir kompromitējis Dieva likumu, ļaujot pagāniem pielūgt Dievu caur Jēzu, nepieprasot apgraizīšanu. Jeruzalemes kristiešu vadītājs, gudrais un dievbijīgais apustulis Jēkabs, paša Jēzus brālis, bija novecojis, un viņa lūgšanas par savas tautas glābšanu nešķita uzklausītas. 

Cik viegli Jeruzalemes kristiešiem bija justies nogurušiem! 
Ja arī evaņģēlija sludināšanai bija aizraujoši rezultāti, tad tas notika kaut kur pāri jūrai. Viņi par to dzirdēja tikai laiku pa laikam, un ne vienmēr viņiem patika tas, ko viņi dzirdēja (pagāni, kas apgalvoja, ka pielūdz Jēzu, bet neievēro Mozus likumu - un tamlīdzīgi). Daži sāka atklāti jautāt – kad šis Mesija atkal parādīsies, un vai Viņš varētu pasteigties, jo cik ilgi var paciest šo romiešu bļaustīšanos… un vispār, paskatieties, kas ir noticis ar maizes cenu, un, ja Jēzus patiešām būtu bijis Mesija, kāpēc kopš tā laika nekas nav noticis? 
Vai šaubīgajiem palīdzētu atgādināt, ka, satiekoties dievkalpojumos, Jēzus klātbūtnes un mīlestības sajūta bija tik reāla, ka gandrīz varēja izstiept roku un pieskarties Viņam. Vai būtu jēga vēlreiz atgādināt, ka bija taču teikts būt pacietīgiem? 

Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks. Vienīgais, ko Jēzus sekotāji varēja darīt, bija pārstāstīt stāstus par Jēzus izteikumus (kā piemērs ir šodienas evaņģēlija fragments). Esiet pacietīgi. Esiet modri. Turiet acis atvērtas, cik iespējams fiziski, bet noteikti garīgi. Lūdzieties pēc spēka, lai tiktu galā ar visu, kas nāks. 

Tagad pārcelsimies uz Londonu vai Rīgu, vai Ņujorku, vai Indianapoli divdesmit pirmajā gadsimtā. Kādā svētdienas rītā Tu iznāc no baznīcas (varbūt no kādas harizmātiskās mega-draudzes, vai luterāņu dievkalpojuma vai katoļu mises), un Tu paskaties apkārt, kur visa pasaule nodarbojas ar savām interesēm un izklaidēm. Tavi draugi domā, ka esi dīvains, ja vēl aizvien ej uz baznīcu. Visi taču “zina”, ka kristietība ir novecojusi, garlaicīga un nebūtiska. Tas, kas ir vajadzīgs, ir vairāk izklaides un seksa, vairāk ballīšu, vairāk naudas pelnīšanas. 
Galu galā – vai baznīca savā laikā nav izdarījusi kādas diezgan sliktas lietas? Kā ar inkvizīciju? (Viņi to vienmēr saka.) Kā ar krusta kariem? Kam tagad vajadzīga kristietība, ja mums ir datori un kosmosa ceļojumi? 
Un vispār, ja tavs Jēzus ir tik īpašs, kāpēc pasaulē joprojām valda tāds haoss? (Neviens gan šodien nevēlas zināt par vergu atbrīvošanu, izglītības uzplaukumu un slimnīcu celtniecību; neviens noteikti nevēlas pieminēt par dzīves izmaiņām, kuras evaņģēlijs paveic katru dienu.) 
Visi vēlas arī Tevi apkraut ar šīs dzīves rūpēm; un, kā Jēzus brīdināja, ar izšķērdību, vieglprātību un uzdzīvi, tiešā un pārnestā nozīmē. Visi vēlas Tevi nogurdināt, likt Tev domāt, ka esi dīvains un stulbs. Visi Tev saka – kāpēc studēt vecu grāmatu, kas nekad nevienam neko labu nav devusi? 

Atbilde mums ir tāda pati, kāda tā bija Jeruzalemes kristiešiem toreiz vienu paaudzi pēc Jēzus. Esi modrs. Pacietība ir atslēga. Lūdzies pēc spēku, lai noturētos uz kājām. Būs brīži, kad Tavas acis aizvērsies no garīgā, emocionālā un fiziskā noguruma. Jēzus jau neaicināja uz aizraujošu piedzīvojumu; Viņš nesolīja adrenalīnu izraisošas sajūtas un plīvojošus karogus, bet runāja par lūgšanu un cerību, Svētajiem Rakstiem, sakramentu un liecību. 
Un tā dienu pēc dienas un nedēļu pēc nedēļas. Tas ir tas, kas ir svarīgi (tāpēc pacietība ir Svētā Gara augļa daļa). Izlasi šo stāstu vēlreiz. Atgādini citiem, ko Jēzus teica. Un esi nomodā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Iedrošinājums svētai zinātkārei

(Ps 24:) Dāvida psalms. 
Kungam pieder zeme un viss uz tās,
zemes virsa un tie, kas tur mīt:
viņš to uzcēlis uz jūrām
un uzlicis uz upēm.
Kurš uzkāps Kunga kalnā,
kurš nostāsies viņa svētvietā?
Kam tīras rokas un skaidra sirds,
kas savu dvēseli nepiesien māņiem,
kas nav nepatiesi zvērējis, –
tam būs svētība no Kunga,
taisns mērs no glābēja Dieva.
Tāda ir cilts, kas viņa alkst,
kāro tava vaiga, Jēkaba Dievs!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un slejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Kungs, stiprais un varenais,
Kungs, varenais kaujā!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un paslejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Pulku Kungs – viņš ir godības Ķēniņš! 

Man šķita interesanti, ka šis psalms ir sarakstīt it kā divās balsīs (kā saruna). Tiek uzdoti jautājumi un tad seko atbildes. Tas ir kā pamudinājums izzināt Dievu loģiski un radoši, intuitīvi un pārdomāti. Alberts Einšteins, viens no vēstures dižākajiem prātiem, teica: "Svarīgi ir nepārstāt uzdot jautājumus. Zinātkārei ir savs iemesls pastāvēt. Cilvēks nevar nesajust bijību, kad viņš apcer mūžības, dzīves un realitātes brīnišķīgās struktūras noslēpumus. Pietiek, ja cilvēks katru dienu cenšas tikai nedaudz aptvert šo noslēpumu. Nekad nezaudējiet svētu zinātkāri." 

Dziesminieks Dāvids saka: "Kam tīras rokas un skaidra sirds, kas savu dvēseli nepiesien māņiem, kas nav nepatiesi zvērējis, – tam būs svētība no Kunga..." (Ps 24:4-5). Tātad pārdomājot jautājumu par iespēju uzkāpt Tā Kunga kalnā, nostāties Viņa svētajā vietā (citiem vārdiem sakot – kurš var mazliet vairāk iepazīt Dievu?), psalma autors iesaka mums būt godīgi zinātkāriem (lai 'dvēseli nepiesietu māņiem' ir aizrautīgi jāmācās un drosmīgi jāuzdod jautājumi!). 

Latīņu valodā vārdam 'izglītība' (educatione) viena no nozīmēm ir 'izvilināt' vai 'dabūt ārā'. Lielākā daļa akadēmisko izglītības programmu diemžēl ir vērstas uz zināšanu uzspiešanu, nevis zinātkāres atraisīšanu. Rezultāts? Mēs zinām dažas lietas, bet zaudējam būtiskāko - mīlestību un interesi mācīties. Kādā pētījumā, kas tika veikts vienā no labākajām universitātēm, absolventiem, kuri ieguva visaugstākos rezultātus, mēnesi pēc absolvēšanas bija jākārto tādi paši gala eksāmeni. Viņi visi cieta neveiksmi. Ja kāds mēģina iekalt dažus faktus, formulas vai definīcijas, tad tas reti nokļūst dziļāk prātā kā tikai īstermiņa atmiņās. Tā patiesība noteikti neiekļūst dvēselē. Diemžēl reizēm tieši tas notiek arī baznīcā katru nedēļas nogali. Tāpēc nezaudē skaidru sirdi un uzdod jautājumus Dievam, kad vien rodas tāda iespēja.  

Lasīt tālāk

Beigu pazīmes

(Marka 13:1-13) Kad Jēzus izgāja no tempļa, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Skolotāj, paskat, kādi akmeņi un kādas celtnes!”
Un Jēzus tam sacīja: “Vai redzi šīs milzīgās celtnes? Te akmens uz akmens nepaliks, kas netiktu nopostīts.”
Kad viņš sēdēja Olīvkalnā iepretī templim, Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs izjautāja viņu atsevišķi: “Saki mums, kad tas notiks un kāda būs zīme, kad tas viss piepildīsies?”
Un Jēzus sāka tiem stāstīt: “Pielūkojiet, ka jūs kāds nepieviļ. Daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un tie pievils daudzus. Bet ikreiz, kad jūs dzirdēsiet runājam par kariem un vēstis par kariem, neuztraucieties: jo tam tā jānotiek, bet tas vēl nav gals. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, dažviet būs zemestrīces un bads; tas viss būs dzemdību sāpju sākums. Bet uzmanieties, jo tie jūs nodos tiesās un šaustīs sinagogās, un jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā, lai viņiem liecinātu par mani. Un evaņģēlijam vispirms ir jātiek pasludinātam visās tautās. Kad tie jūs aizvedīs, lai jūs nodotu, neesiet norūpējušies iepriekš par to, ko runāsiet, bet, kas jums tajā brīdī tiks dots, to runājiet, jo ne jūs esat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts…” 

Lai saprastu šo Bībeles fragmentu, ir jāsāk no vidus (8.pants): "…tas viss būs dzemdību sāpju sākums." 
Jēzus mācekļiem par dzemdību sāpēm bija zināms daudz vairāk nekā lielākajai daļai mūsdienu vīriešiem. Es biju klāt abu manu bērnu dzemdībās (un varētu par to runāt vēl un vēl), tomēr tā ir galējā robeža manai pieredzei šādos jautājumos. Senatnē Tuvajos Austrumos (un daudzās pasaules vietās līdz pat šai dienai) liela daļa no intīmās ģimenes dzīves bija daudz atklātāka un pieejama plašākai sabiedrībai. Toreiz ikviens zināja, ar ko nodarbojas visi pārējie; bērni auga uzzinot par dzīvi no tiešiem novērojumiem (to, ko mūsdienu bērni apgūst skatoties televīzijas pārraides). Viss par to, kā dzimst bērni – par ciešanām, kas ir jāpiedzīvo sievietei dzemdībās – tā bija daļa no kopējām ikdienas zināšanām. 

Dzemdību sāpes kā metaforu ebreji izmantoja jau gadsimtiem pirms Kristus, atspoguļojot to, kas, kā viņi ticēja, ir Dieva plāns Jaunas Pasaules radīšanai; veids kā Viņš uzsāks jaunu laikmetu, kurā tiesiskums un miers, žēlastība un patiesība beidzot uzplauks un nekad nebeigsies. Sākot ar lielo praviešu teikto, tika runāts par to, kā pasaulei ir jāiet caur sāpēm, kas būs vēstnesis Jaunai Radībai. Arī daudzi rakstnieki Jēzus šīs zemes dzīves laikā (kuru darbi ir saglabājušies līdz mūsdienām) runāja par Lielo Cerību tieši šādā veidā. Kā mēs to redzam visos evaņģēlijos, Jēzus uzskatīja un ticēja, ka Viņa Valstība, Viņa Misija, Viņa Vēstījums ir dievišķs līdzeklis kā šai Jaunajai Pasaulei piedzimt. Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka arī Viņš dažreiz izmantoja šāda veida izteiksmi. 

Šis fragments evaņģēlijā sākas ar dubultu jautājumu par templi. Heroda templis (kaut arī joprojām nepabeigts Jēzus dienās) bija slavens kā skaistākā ēka visā pasaulē. Pavisam noteikti templis bija lielākā un grandiozākā struktūra simtiem kilometru rādiusā. Un tad Jēzus svinīgi pravieto, ka tas viss tiks sagrauts – tā Viņš izsaka vārdos to pašu ideju, ko jau darbībā viņš pirms nepilnas nedēļas nodemonstrēja, ceremoniāli apstādinot upurēšanas sistēmu. Mācekļi, protams, bija pārsteigti. Viņi galu galā bija tie, kuri izteica savu sajūsmu un apbrīnu par grandiozo skatu. Un tāpēc tas nav nekas nedabisks, ka viņi arī jautā – kad tad šīs Jēzus pieminētās nelaimes notiks. 

Ir svarīgi paturēt prātā šo pamatjautājumu, jo daudzi cilvēki lasa Marka evaņģēlija 13.nodaļu (un arī paralēlās vietas Mateja un Lūkasa evaņģēlijos) kā fragmentu no atklāsmes tikai par “pasaules galu" (kas tas noteikti nav!). Kā mēs to redzam šeit un nākamajos divos evaņģēlija fragmentos (par kuriem plānoju runāt), Jēzus dažreiz izmanto Svēto Rakstu kosmisko valodu, lai runātu par nākotni, un tas mums reizēm rada pārliecību, ka visa nodaļa runā tikai par liela kosmiska mēroga nākotnes notikumiem. Tas arī tur ir, bet pirmā un galvenā sarunas tēma nav nekas tik grandiozs. Galvenais temats ir Jeruzalemes tempļa liktenis. No 3. līdz 13.pantā sacītais patiesībā ir sagatavošanās atbildei uz jautājumu par Tempļa nākotni. Mācekļi saprot, ka acīmredzot būs kāda grandioza katastrofa, kas izraisīs Jeruzalemes tempļa iznīcināšanu, un loģiski, ka tādā gadījumā arī Jēzus sekotājiem draud nopietnas briesmas. Sākot ar atkārtotu brīdinājumu par savu nāvi, Jēzus skaidri paredz laiku, kad Viņš vairs nebūs personiski klātesošs, lai vadītu un uzmundrinātu savus mācekļus. Viņi saskarsies ar to, ar ko Viņš pats drīzumā saskarsies – pārdzīvojumi, piekaušana, nāves draudi – tas viss būs jāpiedzīvo, ja viņi vēlēsies palikt uzticīgi. Jēzus paredz, ka Viņa mācekļi turpinās iesākto arī pēc tam, kad Viņš būs aizgājis. Viņi būs Viņa sekotāji. Un Viņš arī paredz, ka viņiem tāpēc būs jācieš. 

Tomēr viņiem nav jādomā, ka katru reizi, tiklīdz viņi dzird baumas par lielu karu iesākšanos kaut kur, tas nozīmē, ka Jeruzaleme tūlīt tiks izpostīta (mums ir jāatceras, ka, laikā bez elektroniskajiem medijiem, cilvēki bieži par karu dzirdēja tikai mēnešiem vai pat gadiem pēc tā beigām un ziņojumi bieži vien tad bija ļoti izkropļoti). Tāpat arī zemestrīces vienā vai otrā vietā nenozīmē, ka nākošajā dienā sagrūs visa Jeruzaleme. Viena no pamat-attieksmēm, kas Jēzus sekotājiem ir jāiemācās pēc Viņa aiziešanas, ir pacietība. Būs viltus mācītāji, būs biedējošas baumas un runas par dabas katastrofām visus kārdinās krist panikā. Tāpēc Kristus sekotājiem nav jāļaujas masu histērijai. 
“…tas viss būs dzemdību sāpju sākums.” 

Tomēr šie notikumi ir iesākums… Jēzus saka, ka pasaule tiks ar vien vairāk ierauta konvulsijās. Viņa sekotāji kādā brīdī paši nokļūs šajos sāpju krampjos, jo tāpat kā Viņš, arī Viņa sekotāji ir nosūtīti dzīvot tur, kur Dieva mērķi un šī grēku pasaule saduras viena ar otru. Protams, viņiem ir apsolīta īpaša palīdzība (rīkojums pirms laika neuztraukties, ko kurā brīdī teikt, nav domāts mācītājiem(!), bet gan tiem, kuri ir ierauti īpašās grūtībās). Brīdinājums, ka “visi jūs nicinās”, dramatiski piepildījās dažas paaudzes vēlāk, kad visā Romas impērijā kristieši tika nežēlīgi vajāti, kad visi viņus uzskatīja (viens romiešu vēsturnieks saka) kā "vispārēji netiklus" un "nāvējoši māņticīgus”. Agrās baznīcas vēsture skaidri liecina, ka visi šie brīdinājumi bija vajadzīgi. 

Īpaša krīze pienāca 70.gadā (ja Dievs ļaus, mēs to kādreiz pārrunāsim sīkāk). Bet šie Jēzus brīdinājumi saviem sekotājiem ir ļoti nopietni jāuztver visiem, kuri vēlas būt dalībnieki Viņa valstībā arī šodien. Daudzi kristieši šodien tiek vajāti tikpat briesmīgi kā tas bija agrīnās baznīcas laikā. Savukārt tiem kristiešiem, kuri nav pakļauti šādām vajāšanām, bieži ir kārdinājums kļūt ciniskiem, domāt tikai par sevi, kā arī uztvert Dieva valstību kā dievbijīgu sapni. 

Jēzus mums teica, ka ļoti būs nepieciešama pacietība, lai saglabātu uzticēšanos un cerību nākotnei. Mums tāpēc nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja mēs tiekam notikumu, apstākļu un dažādu cilvēku izaicināti izmantot pacietību – šo ļoti svarīgo kristieša īpašību, kas mūsu steidzīgajā un nervozajā pasaulē bieži tiek uztverta kā nevajadzīga un nemoderna īpašība.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vienreiz un uz visiem laikiem

(Ebr 9:24-28) Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida. 

Vecajā Derībā aprakstītajā telts svētnīcā bija daudz dažādas mēbeles/priekšmeti, un katrs no tiem kalpoja savam īpašam nolūkam. Taču tur nebija neviena krēsla. Vai Tu zini, kāpēc? Tāpēc, ka priestera darbs nekad nebija pabeigts! Tauta grēkoja atkal un atkal, tāpēc pastāvīgi bija jāupurē jēri, lai izpirktu grēkus. 
Taču pēc tam, kad Jēzus nomira, augšāmcēlās un atgriezās debesīs, pirmais, ko Viņš darīja, bija apsēšanās (skat. vēstulē ebrejiem 10.nodaļā). Tas tāpēc, ka pestīšanas darbs bija pabeigts! 
Bībelē lasām: "Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, [...] bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams." (Ebr 9:25-26). 

Un, pateicoties Kristus 'vienreizējam un mūžīgajam' upurim pie krusta, Tev ir tieša piekļuve Dievam jebkurā laikā. Brīdī, kad Tu saki: “Tēvs, es nāku Jēzus vārdā,” Tu esi laipni uzņemts un visas Tavas vajadzības ir uzklausītas. 

Ir stāsts no Amerikas Pilsoņu kara laikiem par karavīru, kurš sēdēja uz soliņa pie Baltā nama un izskatījās nomākts. Kāds garāmejošs zēns apstājās un pajautāja, kas ir noticis. Kareivis pastāstīja, ka viņam vajag tikties ar prezidentu Linkolnu, bet apsardze viņu nelaida iekšā. To dzirdēdams, zēns paņēma karavīru aiz rokas un aizveda tieši uz prezidenta kabinetu. “Tēvs,” zēns teica, ”šim cilvēkam patiešām ir jārunā ar tevi." Šis zēns bija prezidenta dēls; viņam bija tieša un netraucēta pieeja tēvam. 
Tā kā Tu piederi Jēzum, arī Tev tāda ir!  

Lasīt tālāk

Dieva derības taisnīguma atklāšanās

(Rom 3:21-24) Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū... 

Ir daudz grāmatas, lugas un filmas, kur sižeta līnija, bieži vien pašā pēdējā brīdī, piedzīvo strauju pavērsienu. Kāds ierodas, varbūt auļojoša zirga mugurā, kad sanāksme, kāzas, vai linča-tiesa jau ir sākusies. Tiek atnesta ziņa par mantojumu, vēsts par atrastu iepriekš pazudušo mīļāko, vai arī jauni pierādījumi par alibi nozieguma izdarīšanas brīdī. Tajā brīdī, kad mēs jau domājām, ka tagad viss ir skaidrs un iznākums ir nenovēršams, – kaut kas jauns ir noticis, kaut kas tāds, kas izmaina visu. 

Lūk tieši tāds tad arī ir noskaņojums, ko apustulis Pāvils rada ar savu dramatisko "Bet tagad...", iesākot pilnīgi jaunu savas vēstules sadaļu (kuru viņš turpinās līdz pat 4.nodaļas beigām). Kaut kas īpašs ir noticis. 
Izmeklēšanas procesā viss līdz tam bija skaidrs: visi pierādījumi liecina, kas visa cilvēce (bez izņēmuma!) ir vainīga. Ko tad tur vēl varētu darīt? 

Bet kaut kas bija jādara! 
Vairāki ebreju rakstnieki (apustuļa Pāvila laikabiedri) daudz un dziļi domāja par dilemmu, ar kuru Dievs saskārās tad, kad visa cilvēce novērsās no Viņa. 
Pirmkārt, Dievs taču bija tas, kurš radīja visu pasauli, vai tas nozīmē, ka Viņš pamatīgi kļūdījās? 
Otrkārt, Dievs bija tas, kurš aicināja Izraēla tautu, un tagad šķiet saskārās ar izvēli – vai nu ekskluzīvi noteikt vienu tautu kā savus favorītus (lai gan ebreji to nav pelnījuši), vai atgriezties atpakaļ pie lielo Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam doto solījumu pārskatīšanas. Bet vai var mainīt solījumus, kuri ir juridiski nostiprināti noslēdzot "derību"? 
Visbeidzot, pasaule ir ļaunuma pārņemta, tāpēc Dievam (kā taisnajam tiesnesim) bija pienākums kaut ko ar to visu darīt. Tajā pat laikā pasaulē ir tik daudz cilvēki, kuri piedzīvo ciešanas ļaunu apspiedēju dēļ, un kuri tagad sauc pēc Dieva aizstāvības. 
Kā lai Dievs rīkojas? Kādā veidā Viņš varētu pildīt visas Savas saistības visās šajās jomās? 
Tas bija (un ir) izaicinājums Dieva taisnīgumam, vai arī, ja vēlaties, Dieva rīcības tiesiskumam, kā arī Dieva derības un apsolījumu uzticamībai. 

Pāvils šo tēmu jau pieteica šīs vēstules 1.nodaļas 17.pantā, kur viņš saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnīgumu. Ja jautājums būtu tikai par dažu cilvēku labu uzvedību, pretstatot to citu sliktai uzvedībai, tas būtu vienkārši. Ja, piemēram, ebreji būtu uzvedušies labi un visa pārējā pasaule slikti, tas būtu vienkārši. 
Bet problēmu sarežģī tas (un, ja mēs šo neņemam vērā, mēs nevarēsim saprast par ko patiesībā ir runa šajā sadaļā), ka Izraēla tautai bija dots uzdevums, bet viņi to nepildīja. Dieva plānotā pasaules problēmu risinājuma nesēji paši izrādījās daļa no šīs problēmas. 
Lai Dievs paliktu uzticīgs Saviem apsolījumiem, kā arī godīgs pret visu radīto, Viņam tagad pašam bija jātiek galā ar visu šo problēmu. 

Lielākā ironija ir tā, ka pati derība (Dieva vienošanās ar Ābrahāmu un viņa ģimeni) galu galā tika izstrādāta tāpēc, lai risinātu cilvēku ļaunuma un tā seku problēmu. 1.Mozus grāmata ir sakārtota tādā veidā, lai lasītājiem un klausītājiem atklātu: Dievs aicināja Ābrahāmu (1.Moz.12:), lai novērstu to problēmu, ko radīja Ādama grēks (1.Moz.3:), un tādā veidā atrastu iespēju sākotnējo projektu (1.Moz.1: un 2:) atkal turpināt. 
Šī tad arī ir tā dilemma, kurā Dievs, šķiet, ir iestrēdzis – kad radītajā pasaulē viss ir nogājis greizi, Viņš noslēdz derību ar Izraēla tautu, caur kuru visas lietas atkal tiktu sakārtotas pareizi. Dievam ir jāpaliek uzticīgam šai derībai, jo kā gan citādi lai Viņš izglābj mūsu pasauli? 
Tomēr arī derības cilvēki (ar kuriem tika slēgta vienošanās) pieviļ Dievu, un tagad paši kļūst par daļu no glābjamajiem, kopā ar pārējo pasauli. Dievs tagad nevar izlikties, ka nekas nav noticis, un darīt to, ko derības cilvēki sagaida (glābt viņus no viņu nožēlojamā stāvokļa, kaut arī viņi paši pie tā ir vainīgi). Ja Dievs to darītu, tad Viņu varētu apsūdzēt par neobjektivitāti un favorītismu. 
Ko lai Dievs tagad dara? 

Problēma jau patiesībā nav jautājumā par kaut kādu abstraktu Dieva taisnīgumu. Runa ir par Dieva derības taisnīgumu (vai Viņš pilda solīto). Vārds, kurš mums latviski parasti tiek tulkots kā "taisnība", šajā gadījumā nes līdzi visus šos aspektus un vēl daudz ko citu. Tas atklāj to kā Dievs ir, un kā Viņš būs uzticīgs šai derībai; uzticīgs Savam solījumam. Tas atklāj arī veidu, kādā Dievs pašu derību iecerēja tā, lai cilvēkus un pat visu pasauli atkal sakārtotu pareizi (lai viss būtu “ļoti labs”). 
Un tagad, kā to mums paziņo apustulis Pāvils, Jēzus Kristus, Izraēla Mesijas evaņģēlijs, skaidri un vienkārši parāda kā Dievs atrisina visas šīs problēmas. Nesagatavotai un šokētai pasaulei par pārsteigumu, uzticīgā Mesijas nāve atklāj to, kādā veidā vienīgais patiesais Dievs ir uzticīgs Savai derībai. 
Un tādējādi arī sniedz atbildi cilvēkiem, kuri ir pazuduši grēka un vainas apziņā; sniedz atbildi visai pasaulei, kurā viss ir nogājis greizi. 

Apustulis Pāvils šo, vienu no pazīstamākajiem Svēto Rakstu fragmentiem, iesāk uzsverot divas pamatpatiesības. Pirmkārt, šī svaigā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības”. 
Otrkārt, tomēr tajā pašā laikā likums un pravieši liecina par šo atklāsmi. Šis līdzsvars ir ļoti svarīgs. Tātad, Dieva jaunā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības", jo pretējā gadījumā uz to varētu pretendēt tikai tie, kuri ir "zem bauslības" (19.p), t.i. ebreji. 
Tomēr saskaņā ar 20.pantu (“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā...”) tas arī ebrejiem nedotu nekādu labumu. Šai jaunajai atklāsmei, skatoties retrospektīvi, ir jāatklāj, ka Dievs ir izpildījis visu, ko jau senatnē bija apsolījis. Apustulis Pāvils gan šeit, gan daudz citos savu rakstu fragmentos uzstāj, ka Dievs nemaina savas domas. Viņa dotais vārds nav neuzticams. 

Tas, kas bija nepieciešams (par ko mēs arī lasām 3.nodaļas sākumā), ir – Dieva uzticībai ir jādarbojas, nevis atsakoties no pasaules glābšanas plāna caur Izraēla tautu un tad uzsākot kādu jaunu projektu, bet ar kāda uzticīga izraēlieša ierašanos, kurš tad varētu piedāvāt Dievam pilnīgu paklausību, ko Izraēla tautai būtu vajadzējis darīt, taču tā to nespēja. 
Izraēla tauta, kura bija aicināta būt par Dieva glābšanas plāna vēstnešiem, savu īpašo misiju neizpildīja, saskatot tajā tikai izredzētību, un Dieva uzticēto atklāsmi paturēja tikai sev. 
Tagad mēs redzam un sākam saprast, kas apustulim Pāvilam bija prātā: Izraēla tautas pārstāvis, uzticīgais izraēlietis, Mesija ir Jēzus Kristus. 

Fakts, ka Mesija pārstāv savu tautu, lai tas, kas ir patiesība par Viņu, būtu patiesība par tiem (un otrādi), ir viens no apustuļa Pāvila domāšanas un teoloģijas pamatprincipiem. Lasot Pāvila rakstītās vēstules, mēs atradīsim to atkal un atkal. Šajā konkrētajā Svēto Rakstu fragmentā tas izskaidro kā saprast jēdzienu “Dieva taisnība”. Ļoti bieži attiecīgie vārdi 22.pantā no sengrieķu grieķu valodas tiek tulkoti kā "ticība uz Jēzu Kristu”, tomēr pareizāk būtu tulkot “Jēzus ticība” vai “Jēzus uzticība”. 
Ņemot vērā visas Vēstules Romiešiem 3.nodaļas kontekstu, mēs varam redzēt, ka tieši šāds teksta skaidrojums ir pareizs – apustulis Pāvils šeit nerunā par “mūsu ticības” maģisko pusi; viņš arī necenšas atklāt kam ticēja vai neticēja pats Jēzus Kristus. 
'Dieva taisnība Jēzus Kristus uzticībā ir visiem, kas tic…' 
Pāvils šeit vēlas uzsvērt to, kā Jēzus paliek uzticīgs tam glābšanas plānam, kāds bija Dievam prātā tad, kad Viņš aicināja Izraēla tautu noslēgt derību ar Viņu. Protams, Pāvils (tāpat kā 1:16-17) turpina uzsvērt, ka tie, kas var gūt labumu no Jēzus uzticības derībai, ir tie, kam ir ticība, tie, kas tic evaņģēlijam. Tomēr izšķirošais brīdis ir un paliek tad, kad Jēzus kā Izraēla tautas Mesija, kļūst “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei", kā Pāvils to apraksta Vēstulē Filipiešiem 2:8. 
Jēzus kā Mesijas "paklausība", patiesībā ir galvenā tēma Apustuļa Pāvila Vēstules Romiešiem 5.nodaļā, kad viņš, izdarot kopsavilkumu par vēstulē rakstīto, vēlreiz atgriežas pie mūsu šīsdienas teksta galvenās domas. "Uzticība" un "paklausība" izrādās ir divi raksturojumi, kā pateikt vienu un to pašu. "Uzticība” vairāk uzsver Jēzus lomu kā Izraēla tautai uzdotā uzdevuma izpildītāju, kamēr "paklausība" vairāk uzsver Viņa sadarbošanos ar Tēvu derības/līguma izpildīšanā. 

Tā visa rezultāts ir "atpirkšana" (24.pants). Šis ir viens no tiem tehniskajiem terminiem, kuru katrs kristietis ir dzirdējis, bet tikai daži tiešām saprot. 
23.pantā apustulis Pāvils rezumē to, cik tālu viņš savā argumentācijā ir nokļuvis: gan ebreji, gan pagāni - visi ir grēkojuši un nav spējuši atspoguļot Dieva godību, kas bija viņu, kā pēc Radītāja līdzības radītām būtnēm, uzdevums. Klasiskā Bībeles izpratnē, visi (gan ebreji, gan pagāni) ir nokļuvuši verdzībā, līdzīgi kā Izraēla tauta Ēģiptē. Ko Dievs izdarīja ar Izraēla tautu, to tagad Viņš dara visai pasaulei caur Jēzu Kristu: Dievs nodrošina "izpirkšanu". 

Šis vārds ir tehnisks termins kā apzīmēt verga atpirkšanu no vergu tirgus, vai arī kāda priekšmeta atpirkšanu no lombarda. Tomēr šeit apustulis Pāvils neizmanto šo metaforu kā vienu piemēru visu citu starpā. Viņš to lieto tāpēc, ka viņa izpratnē Jēzus nāve ir Jaunā Iziešana no Ēģiptes (kur tagad Ēģipte ir Grēka Verdzība). 
Pāvilam tas ir brīdis, kad tiek atbrīvoti grēka vergi. Apustulis Pāvils par to daudz vairāk un plašāk raksta vēstules turpinājumā, kamēr šeit viņš vienkārši īsi un konkrēti pasaka galveno: Dievs ir panācis to, ko pasaulei visvairāk vajadzēja, proti, atbrīvošanu no grēka verdzības. 

Šī "izpirkšana" sniedz to, uz ko vainīgais grēcinieks, sēžot uz apsūdzēto sola, nebija uzdrošinājies pat cerēt: Dievs piedāvā ne tikai apžēlošanu, bet pat attaisnojošu spriedumu! Protams, tā kā visi ir vainīgi, šis spriedums ir bez-nopelna un bezmaksas apžēlošana. 
Tomēr apustuļa Pāvila 24.panta sākumā rakstītais, ka "visi tiek attaisnoti bez nopelna", viņam nozīmē ne tikai to, ka tagad visi ir "atbrīvoti no soda" (kas pats par sevi jau būtu vairāk nekā grēciniekam pienāktos), bet to, ka atbrīvotajiem tiek piešķirts jauns statuss – Dieva tautas statuss, derības/līguma mantinieku statuss. 
Šis statuss cilvēkiem jau tagad dod "pilsoņa statusu" Dieva Valstībā, kas ir pasludināta un pašlaik tiek celta, tomēr pilnībā atklāsies tikai Visa Laika beigās.. 

Kā gan Dievs var darīt kaut ko tādu? Kā Jēzus-Mesijas nāvei var būt šāda ietekme? Kā gan Dievs var paziņot, ka cilvēki "ir Viņa bērni" jau šeit un tagad, ilgi pirms Pasaules Gala, kad katrs sirdis noslēpums tiks atklāts? Apustulim Pāvilam ir atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš savās vēstulēs pie šī jautājuma atgriežas atkal un atkal, sīki paskaidrojot to no visdažādākajiem skatupunktiem. 
Tāpēc turpini lasīt tālāk...   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk