Dievs NAV Tev 'atmetis ar roku'

(Flp 1:3-11) Ikreiz, kad atceros jūs, es pateicos savam Dievam par jums visiem ikvienā savā lūgšanā; es ar prieku nododos lūgšanām par mūsu kopību evaņģēlija sludināšanā no pirmās dienas līdz pat šim brīdim. Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Ir pareizi, ka es šādi par jums visiem domāju, jo jūs esat manā sirdī – gan manās važās, gan evaņģēlija aizstāvībā un nostiprināšanā jūs visi esat manas žēlastības līdzdalībnieki. Dievs ir mans liecinieks, kā es pēc jums visiem ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā. Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai. 

Lai dzīvotu dzīvi tā, kā mūs aicina Dievs, ir divi galvenie šķēršļi, kas Tev jāpārvar - “gribēt” un “spēt”. Atteikties no saviem plāniem un pieņemt Dieva gribu nav vienmēr viegli. Tavi vecie ieradumi vēlas to, ko vēlas tie, nevis to, ko vēlas Dievs. Un pat tad, kad Dieva griba ir skaidra, un Tu vēlies to, ko Viņš vēlas, Tev trūkst vajadzīgais spēks, lai to paveiktu. Par laimi, tieši šeit Dievs ir gatavs palīdzēt Tavā dilemmā. Dieva Vārds mums atklāj, ka gan vēlme, gan spēja nāk no Viņa, nevis no Tevis. Tu vari jautāt: “Ja Dievs darbojas manī, kāpēc ir tāda cīņa, lai iepazītu un izpildītu Viņa gribu?”. Problēma ir tā, ka Tavs dabiskais prāts ir egocentrisks un tiecas pretoties Dieva gribai. Tad kāda ir atbilde? 
Nenolaid rokas! Citiem vārdiem sakot, Dievs ierosina “vēlmi” un “spēju”, un Tu iemācies saskaņot savas domas ar Viņa domām. Un Tu vari būt pārliecināts, “...ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” (Flp 1:6).  

Lasīt tālāk

Cilvēka Dēla gaidīšana

(Lk 21:34-38) “…Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā. 

Iztēlē pārcelsimies atpakaļ laikā uz Jeruzalemi pirms gandrīz 2000 gadiem. Tas ir 58. gads – gandrīz trīsdesmit gadus pēc Jēzus krustā sišanas un augšāmcelšanās. 

Daudzi cilvēki svētajā pilsētā sāka ticēt Jēzum tajā īpašā un uzmundrinošā laikā, kad Viņš pats staigāja pa Jeruzalemes ielām. Un daudzi no viņiem tagad, 30 gadus vēlāk, joprojām gaida, cer, tic un lūdz. 
Apstākļi ir bijuši sarežģīti. Kad Poncijs Pilāts vairs nebija valdnieks, cilvēki cerēja, ka dzīve varētu uzlaboties, bet tad sākās milzīga krīze saistībā ar Romas imperatora plānu Templī novietot savu milzīgu statuju. Par laimi viņa plāns nerealizējās, jo imperators Gajs drīz pēc tam nomira. Kad 41. gadā par jūdu ķēniņu tika iecelts viens no Hēroda mazdēliem, Agripa, visi Jeruzalemē nomierinājās un priecājās. Ja valdnieks ir viens no savējiem, tas varētu būt labāk nekā valdnieks no tālienes, kas neizprot vietējās paražas. Tomēr arī šis risinājums nebija uz ilgu laiku. Arī valdnieks Agripa drīz nomira. Tad cits citu bija nomainījuši vairāki romiešu pārvaldnieki, un katrs no tiem (šķiet!) bija sliktāks par iepriekšējo. Bet 54. gadā, kad par imperatoru kļuva Nerons, daudzi cilvēki atkal sāka cerēt, ka beidzot valdīs miers un taisnīgums. 

Tomēr ne visi Jeruzalemes iedzīvotāji šajā laikā bija tikai uztraukušies vai cerējuši. Bija radušās dažādas revolucionāras kustības, tad piedzīvojušas savu slavas un popularitātes brīdi… un tad tikušas nežēlīgi apspiestas. Daži pat apgalvoja, ka Tempļa priesteri ir slepeni iesaistīti. 
Daļa Jeruzālemes iedzīvotāji tikai vēlējās mieru ar Romu, citi bija par stingri regulētām attiecībām, vēl citi atkal vēlējās, lai nāk Mesija un… 
Bet ikdienas dzīve ritēja tālāk: pirkšana un pārdošana, labības audzēšana, ganāmpulku kopšana, kokapstrāde, ādas apstrāde, naudas maiņa, podniecība, mūzika, svinības un sezonas svētki. Jeruzālemes Templis tajā laikā bija gandrīz pabeigts: pirms septiņdesmit gadiem Hēroda Lielā uzsāktā pārbūves programma beidzot tuvojās noslēgumam. 

Un visa tā vidū tie, kas ticēja Jēzus mācībai. Viņi joprojām tikās, lai lauztu maizi, pielūgtu Jēzu, un atgādinātu cits citam stāstus par to, ko Viņš darījis un teicis. Daži no viņiem bija bijušā farizeja Saula no Tarsas (tagad pazīstama kā apustulis Pāvils) draugi. Viņš šeit bija viesojies pavisam nesen un bija izraisījis nekārtības (viņa draugi teica, ka tās izraisījuši viņa pretinieki, bet uz ielas klīda runas, ka nekārtības mēdza notikt visur, kur vien Pāvils ieradās). Tagad viņš bija aizgājis, nosūtīts uz Romu tiesāšanai. Arī apustulis Pēteris bija devies savos ceļojumos un nebija redzēts gadiem ilgi. 
Bija tādi, kas skeptiski attiecās pret Pāvilu; viņi teica, ka viņš ir kompromitējis Dieva likumu, ļaujot pagāniem pielūgt Dievu caur Jēzu, nepieprasot apgraizīšanu. Jeruzalemes kristiešu vadītājs, gudrais un dievbijīgais apustulis Jēkabs, paša Jēzus brālis, bija novecojis, un viņa lūgšanas par savas tautas glābšanu nešķita uzklausītas. 

Cik viegli Jeruzalemes kristiešiem bija justies nogurušiem! 
Ja arī evaņģēlija sludināšanai bija aizraujoši rezultāti, tad tas notika kaut kur pāri jūrai. Viņi par to dzirdēja tikai laiku pa laikam, un ne vienmēr viņiem patika tas, ko viņi dzirdēja (pagāni, kas apgalvoja, ka pielūdz Jēzu, bet neievēro Mozus likumu - un tamlīdzīgi). Daži sāka atklāti jautāt – kad šis Mesija atkal parādīsies, un vai Viņš varētu pasteigties, jo cik ilgi var paciest šo romiešu bļaustīšanos… un vispār, paskatieties, kas ir noticis ar maizes cenu, un, ja Jēzus patiešām būtu bijis Mesija, kāpēc kopš tā laika nekas nav noticis? 
Vai šaubīgajiem palīdzētu atgādināt, ka, satiekoties dievkalpojumos, Jēzus klātbūtnes un mīlestības sajūta bija tik reāla, ka gandrīz varēja izstiept roku un pieskarties Viņam. Vai būtu jēga vēlreiz atgādināt, ka bija taču teikts būt pacietīgiem? 

Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks. Vienīgais, ko Jēzus sekotāji varēja darīt, bija pārstāstīt stāstus par Jēzus izteikumus (kā piemērs ir šodienas evaņģēlija fragments). Esiet pacietīgi. Esiet modri. Turiet acis atvērtas, cik iespējams fiziski, bet noteikti garīgi. Lūdzieties pēc spēka, lai tiktu galā ar visu, kas nāks. 

Tagad pārcelsimies uz Londonu vai Rīgu, vai Ņujorku, vai Indianapoli divdesmit pirmajā gadsimtā. Kādā svētdienas rītā Tu iznāc no baznīcas (varbūt no kādas harizmātiskās mega-draudzes, vai luterāņu dievkalpojuma vai katoļu mises), un Tu paskaties apkārt, kur visa pasaule nodarbojas ar savām interesēm un izklaidēm. Tavi draugi domā, ka esi dīvains, ja vēl aizvien ej uz baznīcu. Visi taču “zina”, ka kristietība ir novecojusi, garlaicīga un nebūtiska. Tas, kas ir vajadzīgs, ir vairāk izklaides un seksa, vairāk ballīšu, vairāk naudas pelnīšanas. 
Galu galā – vai baznīca savā laikā nav izdarījusi kādas diezgan sliktas lietas? Kā ar inkvizīciju? (Viņi to vienmēr saka.) Kā ar krusta kariem? Kam tagad vajadzīga kristietība, ja mums ir datori un kosmosa ceļojumi? 
Un vispār, ja tavs Jēzus ir tik īpašs, kāpēc pasaulē joprojām valda tāds haoss? (Neviens gan šodien nevēlas zināt par vergu atbrīvošanu, izglītības uzplaukumu un slimnīcu celtniecību; neviens noteikti nevēlas pieminēt par dzīves izmaiņām, kuras evaņģēlijs paveic katru dienu.) 
Visi vēlas arī Tevi apkraut ar šīs dzīves rūpēm; un, kā Jēzus brīdināja, ar izšķērdību, vieglprātību un uzdzīvi, tiešā un pārnestā nozīmē. Visi vēlas Tevi nogurdināt, likt Tev domāt, ka esi dīvains un stulbs. Visi Tev saka – kāpēc studēt vecu grāmatu, kas nekad nevienam neko labu nav devusi? 

Atbilde mums ir tāda pati, kāda tā bija Jeruzalemes kristiešiem toreiz vienu paaudzi pēc Jēzus. Esi modrs. Pacietība ir atslēga. Lūdzies pēc spēku, lai noturētos uz kājām. Būs brīži, kad Tavas acis aizvērsies no garīgā, emocionālā un fiziskā noguruma. Jēzus jau neaicināja uz aizraujošu piedzīvojumu; Viņš nesolīja adrenalīnu izraisošas sajūtas un plīvojošus karogus, bet runāja par lūgšanu un cerību, Svētajiem Rakstiem, sakramentu un liecību. 
Un tā dienu pēc dienas un nedēļu pēc nedēļas. Tas ir tas, kas ir svarīgi (tāpēc pacietība ir Svētā Gara augļa daļa). Izlasi šo stāstu vēlreiz. Atgādini citiem, ko Jēzus teica. Un esi nomodā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Iedrošinājums svētai zinātkārei

(Ps 24:) Dāvida psalms. 
Kungam pieder zeme un viss uz tās,
zemes virsa un tie, kas tur mīt:
viņš to uzcēlis uz jūrām
un uzlicis uz upēm.
Kurš uzkāps Kunga kalnā,
kurš nostāsies viņa svētvietā?
Kam tīras rokas un skaidra sirds,
kas savu dvēseli nepiesien māņiem,
kas nav nepatiesi zvērējis, –
tam būs svētība no Kunga,
taisns mērs no glābēja Dieva.
Tāda ir cilts, kas viņa alkst,
kāro tava vaiga, Jēkaba Dievs!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un slejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Kungs, stiprais un varenais,
Kungs, varenais kaujā!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un paslejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Pulku Kungs – viņš ir godības Ķēniņš! 

Man šķita interesanti, ka šis psalms ir sarakstīt it kā divās balsīs (kā saruna). Tiek uzdoti jautājumi un tad seko atbildes. Tas ir kā pamudinājums izzināt Dievu loģiski un radoši, intuitīvi un pārdomāti. Alberts Einšteins, viens no vēstures dižākajiem prātiem, teica: "Svarīgi ir nepārstāt uzdot jautājumus. Zinātkārei ir savs iemesls pastāvēt. Cilvēks nevar nesajust bijību, kad viņš apcer mūžības, dzīves un realitātes brīnišķīgās struktūras noslēpumus. Pietiek, ja cilvēks katru dienu cenšas tikai nedaudz aptvert šo noslēpumu. Nekad nezaudējiet svētu zinātkāri." 

Dziesminieks Dāvids saka: "Kam tīras rokas un skaidra sirds, kas savu dvēseli nepiesien māņiem, kas nav nepatiesi zvērējis, – tam būs svētība no Kunga..." (Ps 24:4-5). Tātad pārdomājot jautājumu par iespēju uzkāpt Tā Kunga kalnā, nostāties Viņa svētajā vietā (citiem vārdiem sakot – kurš var mazliet vairāk iepazīt Dievu?), psalma autors iesaka mums būt godīgi zinātkāriem (lai 'dvēseli nepiesietu māņiem' ir aizrautīgi jāmācās un drosmīgi jāuzdod jautājumi!). 

Latīņu valodā vārdam 'izglītība' (educatione) viena no nozīmēm ir 'izvilināt' vai 'dabūt ārā'. Lielākā daļa akadēmisko izglītības programmu diemžēl ir vērstas uz zināšanu uzspiešanu, nevis zinātkāres atraisīšanu. Rezultāts? Mēs zinām dažas lietas, bet zaudējam būtiskāko - mīlestību un interesi mācīties. Kādā pētījumā, kas tika veikts vienā no labākajām universitātēm, absolventiem, kuri ieguva visaugstākos rezultātus, mēnesi pēc absolvēšanas bija jākārto tādi paši gala eksāmeni. Viņi visi cieta neveiksmi. Ja kāds mēģina iekalt dažus faktus, formulas vai definīcijas, tad tas reti nokļūst dziļāk prātā kā tikai īstermiņa atmiņās. Tā patiesība noteikti neiekļūst dvēselē. Diemžēl reizēm tieši tas notiek arī baznīcā katru nedēļas nogali. Tāpēc nezaudē skaidru sirdi un uzdod jautājumus Dievam, kad vien rodas tāda iespēja.  

Lasīt tālāk

Beigu pazīmes

(Marka 13:1-13) Kad Jēzus izgāja no tempļa, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Skolotāj, paskat, kādi akmeņi un kādas celtnes!”
Un Jēzus tam sacīja: “Vai redzi šīs milzīgās celtnes? Te akmens uz akmens nepaliks, kas netiktu nopostīts.”
Kad viņš sēdēja Olīvkalnā iepretī templim, Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs izjautāja viņu atsevišķi: “Saki mums, kad tas notiks un kāda būs zīme, kad tas viss piepildīsies?”
Un Jēzus sāka tiem stāstīt: “Pielūkojiet, ka jūs kāds nepieviļ. Daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un tie pievils daudzus. Bet ikreiz, kad jūs dzirdēsiet runājam par kariem un vēstis par kariem, neuztraucieties: jo tam tā jānotiek, bet tas vēl nav gals. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, dažviet būs zemestrīces un bads; tas viss būs dzemdību sāpju sākums. Bet uzmanieties, jo tie jūs nodos tiesās un šaustīs sinagogās, un jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā, lai viņiem liecinātu par mani. Un evaņģēlijam vispirms ir jātiek pasludinātam visās tautās. Kad tie jūs aizvedīs, lai jūs nodotu, neesiet norūpējušies iepriekš par to, ko runāsiet, bet, kas jums tajā brīdī tiks dots, to runājiet, jo ne jūs esat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts…” 

Lai saprastu šo Bībeles fragmentu, ir jāsāk no vidus (8.pants): "…tas viss būs dzemdību sāpju sākums." 
Jēzus mācekļiem par dzemdību sāpēm bija zināms daudz vairāk nekā lielākajai daļai mūsdienu vīriešiem. Es biju klāt abu manu bērnu dzemdībās (un varētu par to runāt vēl un vēl), tomēr tā ir galējā robeža manai pieredzei šādos jautājumos. Senatnē Tuvajos Austrumos (un daudzās pasaules vietās līdz pat šai dienai) liela daļa no intīmās ģimenes dzīves bija daudz atklātāka un pieejama plašākai sabiedrībai. Toreiz ikviens zināja, ar ko nodarbojas visi pārējie; bērni auga uzzinot par dzīvi no tiešiem novērojumiem (to, ko mūsdienu bērni apgūst skatoties televīzijas pārraides). Viss par to, kā dzimst bērni – par ciešanām, kas ir jāpiedzīvo sievietei dzemdībās – tā bija daļa no kopējām ikdienas zināšanām. 

Dzemdību sāpes kā metaforu ebreji izmantoja jau gadsimtiem pirms Kristus, atspoguļojot to, kas, kā viņi ticēja, ir Dieva plāns Jaunas Pasaules radīšanai; veids kā Viņš uzsāks jaunu laikmetu, kurā tiesiskums un miers, žēlastība un patiesība beidzot uzplauks un nekad nebeigsies. Sākot ar lielo praviešu teikto, tika runāts par to, kā pasaulei ir jāiet caur sāpēm, kas būs vēstnesis Jaunai Radībai. Arī daudzi rakstnieki Jēzus šīs zemes dzīves laikā (kuru darbi ir saglabājušies līdz mūsdienām) runāja par Lielo Cerību tieši šādā veidā. Kā mēs to redzam visos evaņģēlijos, Jēzus uzskatīja un ticēja, ka Viņa Valstība, Viņa Misija, Viņa Vēstījums ir dievišķs līdzeklis kā šai Jaunajai Pasaulei piedzimt. Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka arī Viņš dažreiz izmantoja šāda veida izteiksmi. 

Šis fragments evaņģēlijā sākas ar dubultu jautājumu par templi. Heroda templis (kaut arī joprojām nepabeigts Jēzus dienās) bija slavens kā skaistākā ēka visā pasaulē. Pavisam noteikti templis bija lielākā un grandiozākā struktūra simtiem kilometru rādiusā. Un tad Jēzus svinīgi pravieto, ka tas viss tiks sagrauts – tā Viņš izsaka vārdos to pašu ideju, ko jau darbībā viņš pirms nepilnas nedēļas nodemonstrēja, ceremoniāli apstādinot upurēšanas sistēmu. Mācekļi, protams, bija pārsteigti. Viņi galu galā bija tie, kuri izteica savu sajūsmu un apbrīnu par grandiozo skatu. Un tāpēc tas nav nekas nedabisks, ka viņi arī jautā – kad tad šīs Jēzus pieminētās nelaimes notiks. 

Ir svarīgi paturēt prātā šo pamatjautājumu, jo daudzi cilvēki lasa Marka evaņģēlija 13.nodaļu (un arī paralēlās vietas Mateja un Lūkasa evaņģēlijos) kā fragmentu no atklāsmes tikai par “pasaules galu" (kas tas noteikti nav!). Kā mēs to redzam šeit un nākamajos divos evaņģēlija fragmentos (par kuriem plānoju runāt), Jēzus dažreiz izmanto Svēto Rakstu kosmisko valodu, lai runātu par nākotni, un tas mums reizēm rada pārliecību, ka visa nodaļa runā tikai par liela kosmiska mēroga nākotnes notikumiem. Tas arī tur ir, bet pirmā un galvenā sarunas tēma nav nekas tik grandiozs. Galvenais temats ir Jeruzalemes tempļa liktenis. No 3. līdz 13.pantā sacītais patiesībā ir sagatavošanās atbildei uz jautājumu par Tempļa nākotni. Mācekļi saprot, ka acīmredzot būs kāda grandioza katastrofa, kas izraisīs Jeruzalemes tempļa iznīcināšanu, un loģiski, ka tādā gadījumā arī Jēzus sekotājiem draud nopietnas briesmas. Sākot ar atkārtotu brīdinājumu par savu nāvi, Jēzus skaidri paredz laiku, kad Viņš vairs nebūs personiski klātesošs, lai vadītu un uzmundrinātu savus mācekļus. Viņi saskarsies ar to, ar ko Viņš pats drīzumā saskarsies – pārdzīvojumi, piekaušana, nāves draudi – tas viss būs jāpiedzīvo, ja viņi vēlēsies palikt uzticīgi. Jēzus paredz, ka Viņa mācekļi turpinās iesākto arī pēc tam, kad Viņš būs aizgājis. Viņi būs Viņa sekotāji. Un Viņš arī paredz, ka viņiem tāpēc būs jācieš. 

Tomēr viņiem nav jādomā, ka katru reizi, tiklīdz viņi dzird baumas par lielu karu iesākšanos kaut kur, tas nozīmē, ka Jeruzaleme tūlīt tiks izpostīta (mums ir jāatceras, ka, laikā bez elektroniskajiem medijiem, cilvēki bieži par karu dzirdēja tikai mēnešiem vai pat gadiem pēc tā beigām un ziņojumi bieži vien tad bija ļoti izkropļoti). Tāpat arī zemestrīces vienā vai otrā vietā nenozīmē, ka nākošajā dienā sagrūs visa Jeruzaleme. Viena no pamat-attieksmēm, kas Jēzus sekotājiem ir jāiemācās pēc Viņa aiziešanas, ir pacietība. Būs viltus mācītāji, būs biedējošas baumas un runas par dabas katastrofām visus kārdinās krist panikā. Tāpēc Kristus sekotājiem nav jāļaujas masu histērijai. 
“…tas viss būs dzemdību sāpju sākums.” 

Tomēr šie notikumi ir iesākums… Jēzus saka, ka pasaule tiks ar vien vairāk ierauta konvulsijās. Viņa sekotāji kādā brīdī paši nokļūs šajos sāpju krampjos, jo tāpat kā Viņš, arī Viņa sekotāji ir nosūtīti dzīvot tur, kur Dieva mērķi un šī grēku pasaule saduras viena ar otru. Protams, viņiem ir apsolīta īpaša palīdzība (rīkojums pirms laika neuztraukties, ko kurā brīdī teikt, nav domāts mācītājiem(!), bet gan tiem, kuri ir ierauti īpašās grūtībās). Brīdinājums, ka “visi jūs nicinās”, dramatiski piepildījās dažas paaudzes vēlāk, kad visā Romas impērijā kristieši tika nežēlīgi vajāti, kad visi viņus uzskatīja (viens romiešu vēsturnieks saka) kā "vispārēji netiklus" un "nāvējoši māņticīgus”. Agrās baznīcas vēsture skaidri liecina, ka visi šie brīdinājumi bija vajadzīgi. 

Īpaša krīze pienāca 70.gadā (ja Dievs ļaus, mēs to kādreiz pārrunāsim sīkāk). Bet šie Jēzus brīdinājumi saviem sekotājiem ir ļoti nopietni jāuztver visiem, kuri vēlas būt dalībnieki Viņa valstībā arī šodien. Daudzi kristieši šodien tiek vajāti tikpat briesmīgi kā tas bija agrīnās baznīcas laikā. Savukārt tiem kristiešiem, kuri nav pakļauti šādām vajāšanām, bieži ir kārdinājums kļūt ciniskiem, domāt tikai par sevi, kā arī uztvert Dieva valstību kā dievbijīgu sapni. 

Jēzus mums teica, ka ļoti būs nepieciešama pacietība, lai saglabātu uzticēšanos un cerību nākotnei. Mums tāpēc nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja mēs tiekam notikumu, apstākļu un dažādu cilvēku izaicināti izmantot pacietību – šo ļoti svarīgo kristieša īpašību, kas mūsu steidzīgajā un nervozajā pasaulē bieži tiek uztverta kā nevajadzīga un nemoderna īpašība.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vienreiz un uz visiem laikiem

(Ebr 9:24-28) Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida. 

Vecajā Derībā aprakstītajā telts svētnīcā bija daudz dažādas mēbeles/priekšmeti, un katrs no tiem kalpoja savam īpašam nolūkam. Taču tur nebija neviena krēsla. Vai Tu zini, kāpēc? Tāpēc, ka priestera darbs nekad nebija pabeigts! Tauta grēkoja atkal un atkal, tāpēc pastāvīgi bija jāupurē jēri, lai izpirktu grēkus. 
Taču pēc tam, kad Jēzus nomira, augšāmcēlās un atgriezās debesīs, pirmais, ko Viņš darīja, bija apsēšanās (skat. vēstulē ebrejiem 10.nodaļā). Tas tāpēc, ka pestīšanas darbs bija pabeigts! 
Bībelē lasām: "Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, [...] bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams." (Ebr 9:25-26). 

Un, pateicoties Kristus 'vienreizējam un mūžīgajam' upurim pie krusta, Tev ir tieša piekļuve Dievam jebkurā laikā. Brīdī, kad Tu saki: “Tēvs, es nāku Jēzus vārdā,” Tu esi laipni uzņemts un visas Tavas vajadzības ir uzklausītas. 

Ir stāsts no Amerikas Pilsoņu kara laikiem par karavīru, kurš sēdēja uz soliņa pie Baltā nama un izskatījās nomākts. Kāds garāmejošs zēns apstājās un pajautāja, kas ir noticis. Kareivis pastāstīja, ka viņam vajag tikties ar prezidentu Linkolnu, bet apsardze viņu nelaida iekšā. To dzirdēdams, zēns paņēma karavīru aiz rokas un aizveda tieši uz prezidenta kabinetu. “Tēvs,” zēns teica, ”šim cilvēkam patiešām ir jārunā ar tevi." Šis zēns bija prezidenta dēls; viņam bija tieša un netraucēta pieeja tēvam. 
Tā kā Tu piederi Jēzum, arī Tev tāda ir!  

Lasīt tālāk

Dieva derības taisnīguma atklāšanās

(Rom 3:21-24) Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū... 

Ir daudz grāmatas, lugas un filmas, kur sižeta līnija, bieži vien pašā pēdējā brīdī, piedzīvo strauju pavērsienu. Kāds ierodas, varbūt auļojoša zirga mugurā, kad sanāksme, kāzas, vai linča-tiesa jau ir sākusies. Tiek atnesta ziņa par mantojumu, vēsts par atrastu iepriekš pazudušo mīļāko, vai arī jauni pierādījumi par alibi nozieguma izdarīšanas brīdī. Tajā brīdī, kad mēs jau domājām, ka tagad viss ir skaidrs un iznākums ir nenovēršams, – kaut kas jauns ir noticis, kaut kas tāds, kas izmaina visu. 

Lūk tieši tāds tad arī ir noskaņojums, ko apustulis Pāvils rada ar savu dramatisko "Bet tagad...", iesākot pilnīgi jaunu savas vēstules sadaļu (kuru viņš turpinās līdz pat 4.nodaļas beigām). Kaut kas īpašs ir noticis. 
Izmeklēšanas procesā viss līdz tam bija skaidrs: visi pierādījumi liecina, kas visa cilvēce (bez izņēmuma!) ir vainīga. Ko tad tur vēl varētu darīt? 

Bet kaut kas bija jādara! 
Vairāki ebreju rakstnieki (apustuļa Pāvila laikabiedri) daudz un dziļi domāja par dilemmu, ar kuru Dievs saskārās tad, kad visa cilvēce novērsās no Viņa. 
Pirmkārt, Dievs taču bija tas, kurš radīja visu pasauli, vai tas nozīmē, ka Viņš pamatīgi kļūdījās? 
Otrkārt, Dievs bija tas, kurš aicināja Izraēla tautu, un tagad šķiet saskārās ar izvēli – vai nu ekskluzīvi noteikt vienu tautu kā savus favorītus (lai gan ebreji to nav pelnījuši), vai atgriezties atpakaļ pie lielo Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam doto solījumu pārskatīšanas. Bet vai var mainīt solījumus, kuri ir juridiski nostiprināti noslēdzot "derību"? 
Visbeidzot, pasaule ir ļaunuma pārņemta, tāpēc Dievam (kā taisnajam tiesnesim) bija pienākums kaut ko ar to visu darīt. Tajā pat laikā pasaulē ir tik daudz cilvēki, kuri piedzīvo ciešanas ļaunu apspiedēju dēļ, un kuri tagad sauc pēc Dieva aizstāvības. 
Kā lai Dievs rīkojas? Kādā veidā Viņš varētu pildīt visas Savas saistības visās šajās jomās? 
Tas bija (un ir) izaicinājums Dieva taisnīgumam, vai arī, ja vēlaties, Dieva rīcības tiesiskumam, kā arī Dieva derības un apsolījumu uzticamībai. 

Pāvils šo tēmu jau pieteica šīs vēstules 1.nodaļas 17.pantā, kur viņš saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnīgumu. Ja jautājums būtu tikai par dažu cilvēku labu uzvedību, pretstatot to citu sliktai uzvedībai, tas būtu vienkārši. Ja, piemēram, ebreji būtu uzvedušies labi un visa pārējā pasaule slikti, tas būtu vienkārši. 
Bet problēmu sarežģī tas (un, ja mēs šo neņemam vērā, mēs nevarēsim saprast par ko patiesībā ir runa šajā sadaļā), ka Izraēla tautai bija dots uzdevums, bet viņi to nepildīja. Dieva plānotā pasaules problēmu risinājuma nesēji paši izrādījās daļa no šīs problēmas. 
Lai Dievs paliktu uzticīgs Saviem apsolījumiem, kā arī godīgs pret visu radīto, Viņam tagad pašam bija jātiek galā ar visu šo problēmu. 

Lielākā ironija ir tā, ka pati derība (Dieva vienošanās ar Ābrahāmu un viņa ģimeni) galu galā tika izstrādāta tāpēc, lai risinātu cilvēku ļaunuma un tā seku problēmu. 1.Mozus grāmata ir sakārtota tādā veidā, lai lasītājiem un klausītājiem atklātu: Dievs aicināja Ābrahāmu (1.Moz.12:), lai novērstu to problēmu, ko radīja Ādama grēks (1.Moz.3:), un tādā veidā atrastu iespēju sākotnējo projektu (1.Moz.1: un 2:) atkal turpināt. 
Šī tad arī ir tā dilemma, kurā Dievs, šķiet, ir iestrēdzis – kad radītajā pasaulē viss ir nogājis greizi, Viņš noslēdz derību ar Izraēla tautu, caur kuru visas lietas atkal tiktu sakārtotas pareizi. Dievam ir jāpaliek uzticīgam šai derībai, jo kā gan citādi lai Viņš izglābj mūsu pasauli? 
Tomēr arī derības cilvēki (ar kuriem tika slēgta vienošanās) pieviļ Dievu, un tagad paši kļūst par daļu no glābjamajiem, kopā ar pārējo pasauli. Dievs tagad nevar izlikties, ka nekas nav noticis, un darīt to, ko derības cilvēki sagaida (glābt viņus no viņu nožēlojamā stāvokļa, kaut arī viņi paši pie tā ir vainīgi). Ja Dievs to darītu, tad Viņu varētu apsūdzēt par neobjektivitāti un favorītismu. 
Ko lai Dievs tagad dara? 

Problēma jau patiesībā nav jautājumā par kaut kādu abstraktu Dieva taisnīgumu. Runa ir par Dieva derības taisnīgumu (vai Viņš pilda solīto). Vārds, kurš mums latviski parasti tiek tulkots kā "taisnība", šajā gadījumā nes līdzi visus šos aspektus un vēl daudz ko citu. Tas atklāj to kā Dievs ir, un kā Viņš būs uzticīgs šai derībai; uzticīgs Savam solījumam. Tas atklāj arī veidu, kādā Dievs pašu derību iecerēja tā, lai cilvēkus un pat visu pasauli atkal sakārtotu pareizi (lai viss būtu “ļoti labs”). 
Un tagad, kā to mums paziņo apustulis Pāvils, Jēzus Kristus, Izraēla Mesijas evaņģēlijs, skaidri un vienkārši parāda kā Dievs atrisina visas šīs problēmas. Nesagatavotai un šokētai pasaulei par pārsteigumu, uzticīgā Mesijas nāve atklāj to, kādā veidā vienīgais patiesais Dievs ir uzticīgs Savai derībai. 
Un tādējādi arī sniedz atbildi cilvēkiem, kuri ir pazuduši grēka un vainas apziņā; sniedz atbildi visai pasaulei, kurā viss ir nogājis greizi. 

Apustulis Pāvils šo, vienu no pazīstamākajiem Svēto Rakstu fragmentiem, iesāk uzsverot divas pamatpatiesības. Pirmkārt, šī svaigā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības”. 
Otrkārt, tomēr tajā pašā laikā likums un pravieši liecina par šo atklāsmi. Šis līdzsvars ir ļoti svarīgs. Tātad, Dieva jaunā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības", jo pretējā gadījumā uz to varētu pretendēt tikai tie, kuri ir "zem bauslības" (19.p), t.i. ebreji. 
Tomēr saskaņā ar 20.pantu (“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā...”) tas arī ebrejiem nedotu nekādu labumu. Šai jaunajai atklāsmei, skatoties retrospektīvi, ir jāatklāj, ka Dievs ir izpildījis visu, ko jau senatnē bija apsolījis. Apustulis Pāvils gan šeit, gan daudz citos savu rakstu fragmentos uzstāj, ka Dievs nemaina savas domas. Viņa dotais vārds nav neuzticams. 

Tas, kas bija nepieciešams (par ko mēs arī lasām 3.nodaļas sākumā), ir – Dieva uzticībai ir jādarbojas, nevis atsakoties no pasaules glābšanas plāna caur Izraēla tautu un tad uzsākot kādu jaunu projektu, bet ar kāda uzticīga izraēlieša ierašanos, kurš tad varētu piedāvāt Dievam pilnīgu paklausību, ko Izraēla tautai būtu vajadzējis darīt, taču tā to nespēja. 
Izraēla tauta, kura bija aicināta būt par Dieva glābšanas plāna vēstnešiem, savu īpašo misiju neizpildīja, saskatot tajā tikai izredzētību, un Dieva uzticēto atklāsmi paturēja tikai sev. 
Tagad mēs redzam un sākam saprast, kas apustulim Pāvilam bija prātā: Izraēla tautas pārstāvis, uzticīgais izraēlietis, Mesija ir Jēzus Kristus. 

Fakts, ka Mesija pārstāv savu tautu, lai tas, kas ir patiesība par Viņu, būtu patiesība par tiem (un otrādi), ir viens no apustuļa Pāvila domāšanas un teoloģijas pamatprincipiem. Lasot Pāvila rakstītās vēstules, mēs atradīsim to atkal un atkal. Šajā konkrētajā Svēto Rakstu fragmentā tas izskaidro kā saprast jēdzienu “Dieva taisnība”. Ļoti bieži attiecīgie vārdi 22.pantā no sengrieķu grieķu valodas tiek tulkoti kā "ticība uz Jēzu Kristu”, tomēr pareizāk būtu tulkot “Jēzus ticība” vai “Jēzus uzticība”. 
Ņemot vērā visas Vēstules Romiešiem 3.nodaļas kontekstu, mēs varam redzēt, ka tieši šāds teksta skaidrojums ir pareizs – apustulis Pāvils šeit nerunā par “mūsu ticības” maģisko pusi; viņš arī necenšas atklāt kam ticēja vai neticēja pats Jēzus Kristus. 
'Dieva taisnība Jēzus Kristus uzticībā ir visiem, kas tic…' 
Pāvils šeit vēlas uzsvērt to, kā Jēzus paliek uzticīgs tam glābšanas plānam, kāds bija Dievam prātā tad, kad Viņš aicināja Izraēla tautu noslēgt derību ar Viņu. Protams, Pāvils (tāpat kā 1:16-17) turpina uzsvērt, ka tie, kas var gūt labumu no Jēzus uzticības derībai, ir tie, kam ir ticība, tie, kas tic evaņģēlijam. Tomēr izšķirošais brīdis ir un paliek tad, kad Jēzus kā Izraēla tautas Mesija, kļūst “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei", kā Pāvils to apraksta Vēstulē Filipiešiem 2:8. 
Jēzus kā Mesijas "paklausība", patiesībā ir galvenā tēma Apustuļa Pāvila Vēstules Romiešiem 5.nodaļā, kad viņš, izdarot kopsavilkumu par vēstulē rakstīto, vēlreiz atgriežas pie mūsu šīsdienas teksta galvenās domas. "Uzticība" un "paklausība" izrādās ir divi raksturojumi, kā pateikt vienu un to pašu. "Uzticība” vairāk uzsver Jēzus lomu kā Izraēla tautai uzdotā uzdevuma izpildītāju, kamēr "paklausība" vairāk uzsver Viņa sadarbošanos ar Tēvu derības/līguma izpildīšanā. 

Tā visa rezultāts ir "atpirkšana" (24.pants). Šis ir viens no tiem tehniskajiem terminiem, kuru katrs kristietis ir dzirdējis, bet tikai daži tiešām saprot. 
23.pantā apustulis Pāvils rezumē to, cik tālu viņš savā argumentācijā ir nokļuvis: gan ebreji, gan pagāni - visi ir grēkojuši un nav spējuši atspoguļot Dieva godību, kas bija viņu, kā pēc Radītāja līdzības radītām būtnēm, uzdevums. Klasiskā Bībeles izpratnē, visi (gan ebreji, gan pagāni) ir nokļuvuši verdzībā, līdzīgi kā Izraēla tauta Ēģiptē. Ko Dievs izdarīja ar Izraēla tautu, to tagad Viņš dara visai pasaulei caur Jēzu Kristu: Dievs nodrošina "izpirkšanu". 

Šis vārds ir tehnisks termins kā apzīmēt verga atpirkšanu no vergu tirgus, vai arī kāda priekšmeta atpirkšanu no lombarda. Tomēr šeit apustulis Pāvils neizmanto šo metaforu kā vienu piemēru visu citu starpā. Viņš to lieto tāpēc, ka viņa izpratnē Jēzus nāve ir Jaunā Iziešana no Ēģiptes (kur tagad Ēģipte ir Grēka Verdzība). 
Pāvilam tas ir brīdis, kad tiek atbrīvoti grēka vergi. Apustulis Pāvils par to daudz vairāk un plašāk raksta vēstules turpinājumā, kamēr šeit viņš vienkārši īsi un konkrēti pasaka galveno: Dievs ir panācis to, ko pasaulei visvairāk vajadzēja, proti, atbrīvošanu no grēka verdzības. 

Šī "izpirkšana" sniedz to, uz ko vainīgais grēcinieks, sēžot uz apsūdzēto sola, nebija uzdrošinājies pat cerēt: Dievs piedāvā ne tikai apžēlošanu, bet pat attaisnojošu spriedumu! Protams, tā kā visi ir vainīgi, šis spriedums ir bez-nopelna un bezmaksas apžēlošana. 
Tomēr apustuļa Pāvila 24.panta sākumā rakstītais, ka "visi tiek attaisnoti bez nopelna", viņam nozīmē ne tikai to, ka tagad visi ir "atbrīvoti no soda" (kas pats par sevi jau būtu vairāk nekā grēciniekam pienāktos), bet to, ka atbrīvotajiem tiek piešķirts jauns statuss – Dieva tautas statuss, derības/līguma mantinieku statuss. 
Šis statuss cilvēkiem jau tagad dod "pilsoņa statusu" Dieva Valstībā, kas ir pasludināta un pašlaik tiek celta, tomēr pilnībā atklāsies tikai Visa Laika beigās.. 

Kā gan Dievs var darīt kaut ko tādu? Kā Jēzus-Mesijas nāvei var būt šāda ietekme? Kā gan Dievs var paziņot, ka cilvēki "ir Viņa bērni" jau šeit un tagad, ilgi pirms Pasaules Gala, kad katrs sirdis noslēpums tiks atklāts? Apustulim Pāvilam ir atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš savās vēstulēs pie šī jautājuma atgriežas atkal un atkal, sīki paskaidrojot to no visdažādākajiem skatupunktiem. 
Tāpēc turpini lasīt tālāk...   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus dziedina aklu ubagu

(Mk 10:46-52) Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā. 

Varbūt Tu man neticēsi, bet mācītājam samērā bieži ir jāatbild uz jautājumiem un jāsniedz padomi jomās, kuras tieši nesaistās ar teoloģiju un dievkalpojumiem. Arī šis gadījums nebija nekas neparasts. Ar mani vēlējās parunāties kāda māte un dēls. Pieaugušais(!) dēls izmisīgi vēlējās, lai viņa sirmā, slimā un garlaicības nomāktā māte nonāktu kādā aprūpes namā, kur par viņu varētu pienācīgi parūpēties. Kamēr viņi dzīvoja kopā, viņš nevarēja 100% būt gatavs strādāt savu darbu, ne īsti dzīvot savu privātu dzīvi. Māte viņu pārpludināja ar lūgumiem pēc palīdzības un uzmanības. Kad satikāmies, mēs izskatījām vairākas iespējas. Bija pieejami lielāki un mazāki pansionāti, privāti dzīvokļi, kuros tomēr tiek nodrošināta visa vajadzīgā aprūpe. Jebkura no tām būtu bijusi reāla iespēja. Taču māte katrā no variantiem saskatīja kādu trūkumu, kas viņai varētu kļūt nepieņemams un pat bīstams. Neviens piedāvājums īsti nederēja. Pēc stundas viņa vērsās pie dēla ar triumfa mirdzumu acīs. “Tā nu tas ir!” viņa teica, ”Arī mācītājs mums neko nevar palīdzēt!”
Taču patiesībā viņa negribēja, lai kāds kaut ko viņas labā darītu. Viņa gribēja turpināt būt upuris, izdarot morālu spiedienu uz dēlu (un visiem citiem, kas ar viņu satikās), lai viņa varētu turpināt saņemt līdzjūtības… un kontrolēt situāciju.

Jēzus jautājums ubagam Bartimejam ietver izaicinājumu tieši šādai situācijai.
Ko tu vēlies, lai es darītu tavā labā?
Vai tu, Bartimej, patiesi gribi atmest ubagošanu? Vai tu gribi dzīvot citādi, strādāt, lai nopelnītu iztiku? Vai esi gatavs pārmaiņām, lai tev nebūtu iemesla visu dienu sēdēt ceļa malā un žēloties garāmgājējiem?
Tas ir liels un nopietns izaicinājums.
Bet Bartimejs ir savādāks. Viņš vēlas jaunu dzīvi. Viņš grib ne tikai atgūt redzi, bet arī iespēju sekot Jēzum.

Tagad iedomājies, ka Tu atgūsti redzi pēc daudzu gadu dzīvošanas tumsā. Un tad iedomājies, ka pirmais, ko redzi, ir Jēzus ceļā uz Jeruzalemi.
Evaņģēlists Marks ir ļoti tiešs un atklāts: ubags Bartimejs ir paraugs, kam līdzināties. Atšķirībā no mācekļiem, kuri vēl nebija īsti sapratuši, kas ir Jēzus, aklais ubags jau ir ticības, drosmes un patiesas māceklības cilvēks. Viņš atzīst, kas ir Jēzus (“Dāvida dēls”); viņš skaidri tic, ka Jēzus var viņam palīdzēt (“tava ticība tevi ir izglābusi”); viņš atstāj savu ubagošanu (mēteli izklāj uz zemes, lai saņemtu naudu; Jerihā reti kad ir pietiekami auksts, lai kādam dienas laikā vajadzētu valkāt mēteli), un viņš seko Jēzum ceļā (“ceļš” bija agrīno kristiešu vārds tam, ko mēs saucam par kristietību).
Viņš ir krasā pretstatā mācekļiem. Atcerieties, kā, kad Jēzus jautāja Jēkabam un Jānim: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?”, Viņš saņēma tikai lūgumu pēc varas, prestiža un slavas.

Bartimeja dziedināšana ir zīme, ka Jēzus cenšas atvērt saviem sekotājiem acis. Šoreiz, lai viņi Viņu redzētu ne tikai kā Mesiju, bet kā to, kurš atdos savu dzīvību, lai visiem nestu pestīšanu.
Kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi”, vārds “izglābusi” attiecas arī uz fizisko dziedināšanu. Taču ikvienam agrīnajam kristietim tas nozīmētu kaut ko plašāku un dziļāku. Ne Jēzus, ne evaņģēlija autori nav krasi nošķīruši dažādas pestīšanas dimensijas. Dieva veiktā cilvēku glābšana no tā, ko mēs uzskatām par fiziskām slimībām, no vienas puses, un glābšana no garīga apdraudējuma, no otras puses, tika uzskatīta par viena un tā paša notikuma dažādiem aspektiem. Taču atkal ne pirmo reizi mēs redzam, ka glābšanas atslēga, lai arī kāda veida glābšana notiktu, ir ticība. Tāpēc ikviens, pat tie, kas parasti tiek izslēgti no tīras vai pieklājīgas sabiedrības, var tikt glābts. Ticība ir pieejama visiem; un bieži vien tieši “nepareizie cilvēki” ir tie, kuriem tā šķiet visspēcīgāk piemīt. Tā ir ticība, kas ir Jēzus, un paļaušanās, ka Viņam ir spēks glābt.

Šis ir stāsts, kas īpaši labi piemērots lēnām un pacietīgām pārdomām. Atvēli laiku un iedomājies sevi tajā dienā Jerihā. Ir karsts, sauss un putekļains (tā tur ir gandrīz vienmēr). Tu esi satraukts, Tu esi kopā ar Jēzu, Tu dodies uz Jeruzalemi. Un te kāds kliedz no ceļa malas. Tas ir traucēklis. Iespējams, ka tas ir pat bīstami (ja pietiekami daudz cilvēku Viņu sauks par Dāvida dēlu, kādi varasvīri var satrauksies). Pārbaudi savas izjūtas. Mēģini atcerēties citas reizes, kad Tu esi juties līdzīgi. Tad vēro, kā Jēzus, kuru nekad neuztrauc tas, kas kaitina Viņa sekotājus, apstājas, lai runātu ar aklo. Kā Tu jūties? Vai Tu vēlies, lai šis ubags piedalās svētku pasākumā? Kā tad, kad Jēzus viņam saka mīļus un laipnus vārdus? Vai Jēzus kādreiz ir runājis ar Tevi šādā veidā? Kā Tu jūties, kopā dodoties kalnā uz Jeruzalemi?
Tagad iedomājies sevi kā aklo. Mums visiem ir kaut kas (nebūt ne obligāti fiziska slimība), kas (kā mēs zinām) traucē mums būt tādiem, kādiem (kā mēs ticam) mums vajadzētu būt, un kādus Dievs mūs ir radījis. Tu sēdi ceļa malā un klausies pūlī. Pārbaudi savas izjūtas, kad atklāj, ka garām nāk Jēzus. Sauc Viņu, un, kad Viņš Tevi aicinās, noliec visu malā un ej pie Viņa. Un, kad Viņš Tev jautās, ko Tu vēlies, lai Viņš dara, atbildi pa īstam.
Neskaties atpakaļ uz mazajām, egoistiskajām ērtībām. Lūdz brīvību, glābšanu. Un, kad Tu to saņemsi, esi gatavs sekot Jēzum, lai kur Viņš dotos tālāk.

Tagad īstais izaicinājums. Vai Tev pietiek drosmes pārdomāt šo stāstu no Jēzus skatpunkta? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk