Dieva derības taisnīguma atklāšanās

(Rom 3:21-24) Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū... 

Ir daudz grāmatas, lugas un filmas, kur sižeta līnija, bieži vien pašā pēdējā brīdī, piedzīvo strauju pavērsienu. Kāds ierodas, varbūt auļojoša zirga mugurā, kad sanāksme, kāzas, vai linča-tiesa jau ir sākusies. Tiek atnesta ziņa par mantojumu, vēsts par atrastu iepriekš pazudušo mīļāko, vai arī jauni pierādījumi par alibi nozieguma izdarīšanas brīdī. Tajā brīdī, kad mēs jau domājām, ka tagad viss ir skaidrs un iznākums ir nenovēršams, – kaut kas jauns ir noticis, kaut kas tāds, kas izmaina visu. 

Lūk tieši tāds tad arī ir noskaņojums, ko apustulis Pāvils rada ar savu dramatisko "Bet tagad...", iesākot pilnīgi jaunu savas vēstules sadaļu (kuru viņš turpinās līdz pat 4.nodaļas beigām). Kaut kas īpašs ir noticis. 
Izmeklēšanas procesā viss līdz tam bija skaidrs: visi pierādījumi liecina, kas visa cilvēce (bez izņēmuma!) ir vainīga. Ko tad tur vēl varētu darīt? 

Bet kaut kas bija jādara! 
Vairāki ebreju rakstnieki (apustuļa Pāvila laikabiedri) daudz un dziļi domāja par dilemmu, ar kuru Dievs saskārās tad, kad visa cilvēce novērsās no Viņa. 
Pirmkārt, Dievs taču bija tas, kurš radīja visu pasauli, vai tas nozīmē, ka Viņš pamatīgi kļūdījās? 
Otrkārt, Dievs bija tas, kurš aicināja Izraēla tautu, un tagad šķiet saskārās ar izvēli – vai nu ekskluzīvi noteikt vienu tautu kā savus favorītus (lai gan ebreji to nav pelnījuši), vai atgriezties atpakaļ pie lielo Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam doto solījumu pārskatīšanas. Bet vai var mainīt solījumus, kuri ir juridiski nostiprināti noslēdzot "derību"? 
Visbeidzot, pasaule ir ļaunuma pārņemta, tāpēc Dievam (kā taisnajam tiesnesim) bija pienākums kaut ko ar to visu darīt. Tajā pat laikā pasaulē ir tik daudz cilvēki, kuri piedzīvo ciešanas ļaunu apspiedēju dēļ, un kuri tagad sauc pēc Dieva aizstāvības. 
Kā lai Dievs rīkojas? Kādā veidā Viņš varētu pildīt visas Savas saistības visās šajās jomās? 
Tas bija (un ir) izaicinājums Dieva taisnīgumam, vai arī, ja vēlaties, Dieva rīcības tiesiskumam, kā arī Dieva derības un apsolījumu uzticamībai. 

Pāvils šo tēmu jau pieteica šīs vēstules 1.nodaļas 17.pantā, kur viņš saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnīgumu. Ja jautājums būtu tikai par dažu cilvēku labu uzvedību, pretstatot to citu sliktai uzvedībai, tas būtu vienkārši. Ja, piemēram, ebreji būtu uzvedušies labi un visa pārējā pasaule slikti, tas būtu vienkārši. 
Bet problēmu sarežģī tas (un, ja mēs šo neņemam vērā, mēs nevarēsim saprast par ko patiesībā ir runa šajā sadaļā), ka Izraēla tautai bija dots uzdevums, bet viņi to nepildīja. Dieva plānotā pasaules problēmu risinājuma nesēji paši izrādījās daļa no šīs problēmas. 
Lai Dievs paliktu uzticīgs Saviem apsolījumiem, kā arī godīgs pret visu radīto, Viņam tagad pašam bija jātiek galā ar visu šo problēmu. 

Lielākā ironija ir tā, ka pati derība (Dieva vienošanās ar Ābrahāmu un viņa ģimeni) galu galā tika izstrādāta tāpēc, lai risinātu cilvēku ļaunuma un tā seku problēmu. 1.Mozus grāmata ir sakārtota tādā veidā, lai lasītājiem un klausītājiem atklātu: Dievs aicināja Ābrahāmu (1.Moz.12:), lai novērstu to problēmu, ko radīja Ādama grēks (1.Moz.3:), un tādā veidā atrastu iespēju sākotnējo projektu (1.Moz.1: un 2:) atkal turpināt. 
Šī tad arī ir tā dilemma, kurā Dievs, šķiet, ir iestrēdzis – kad radītajā pasaulē viss ir nogājis greizi, Viņš noslēdz derību ar Izraēla tautu, caur kuru visas lietas atkal tiktu sakārtotas pareizi. Dievam ir jāpaliek uzticīgam šai derībai, jo kā gan citādi lai Viņš izglābj mūsu pasauli? 
Tomēr arī derības cilvēki (ar kuriem tika slēgta vienošanās) pieviļ Dievu, un tagad paši kļūst par daļu no glābjamajiem, kopā ar pārējo pasauli. Dievs tagad nevar izlikties, ka nekas nav noticis, un darīt to, ko derības cilvēki sagaida (glābt viņus no viņu nožēlojamā stāvokļa, kaut arī viņi paši pie tā ir vainīgi). Ja Dievs to darītu, tad Viņu varētu apsūdzēt par neobjektivitāti un favorītismu. 
Ko lai Dievs tagad dara? 

Problēma jau patiesībā nav jautājumā par kaut kādu abstraktu Dieva taisnīgumu. Runa ir par Dieva derības taisnīgumu (vai Viņš pilda solīto). Vārds, kurš mums latviski parasti tiek tulkots kā "taisnība", šajā gadījumā nes līdzi visus šos aspektus un vēl daudz ko citu. Tas atklāj to kā Dievs ir, un kā Viņš būs uzticīgs šai derībai; uzticīgs Savam solījumam. Tas atklāj arī veidu, kādā Dievs pašu derību iecerēja tā, lai cilvēkus un pat visu pasauli atkal sakārtotu pareizi (lai viss būtu “ļoti labs”). 
Un tagad, kā to mums paziņo apustulis Pāvils, Jēzus Kristus, Izraēla Mesijas evaņģēlijs, skaidri un vienkārši parāda kā Dievs atrisina visas šīs problēmas. Nesagatavotai un šokētai pasaulei par pārsteigumu, uzticīgā Mesijas nāve atklāj to, kādā veidā vienīgais patiesais Dievs ir uzticīgs Savai derībai. 
Un tādējādi arī sniedz atbildi cilvēkiem, kuri ir pazuduši grēka un vainas apziņā; sniedz atbildi visai pasaulei, kurā viss ir nogājis greizi. 

Apustulis Pāvils šo, vienu no pazīstamākajiem Svēto Rakstu fragmentiem, iesāk uzsverot divas pamatpatiesības. Pirmkārt, šī svaigā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības”. 
Otrkārt, tomēr tajā pašā laikā likums un pravieši liecina par šo atklāsmi. Šis līdzsvars ir ļoti svarīgs. Tātad, Dieva jaunā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības", jo pretējā gadījumā uz to varētu pretendēt tikai tie, kuri ir "zem bauslības" (19.p), t.i. ebreji. 
Tomēr saskaņā ar 20.pantu (“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā...”) tas arī ebrejiem nedotu nekādu labumu. Šai jaunajai atklāsmei, skatoties retrospektīvi, ir jāatklāj, ka Dievs ir izpildījis visu, ko jau senatnē bija apsolījis. Apustulis Pāvils gan šeit, gan daudz citos savu rakstu fragmentos uzstāj, ka Dievs nemaina savas domas. Viņa dotais vārds nav neuzticams. 

Tas, kas bija nepieciešams (par ko mēs arī lasām 3.nodaļas sākumā), ir – Dieva uzticībai ir jādarbojas, nevis atsakoties no pasaules glābšanas plāna caur Izraēla tautu un tad uzsākot kādu jaunu projektu, bet ar kāda uzticīga izraēlieša ierašanos, kurš tad varētu piedāvāt Dievam pilnīgu paklausību, ko Izraēla tautai būtu vajadzējis darīt, taču tā to nespēja. 
Izraēla tauta, kura bija aicināta būt par Dieva glābšanas plāna vēstnešiem, savu īpašo misiju neizpildīja, saskatot tajā tikai izredzētību, un Dieva uzticēto atklāsmi paturēja tikai sev. 
Tagad mēs redzam un sākam saprast, kas apustulim Pāvilam bija prātā: Izraēla tautas pārstāvis, uzticīgais izraēlietis, Mesija ir Jēzus Kristus. 

Fakts, ka Mesija pārstāv savu tautu, lai tas, kas ir patiesība par Viņu, būtu patiesība par tiem (un otrādi), ir viens no apustuļa Pāvila domāšanas un teoloģijas pamatprincipiem. Lasot Pāvila rakstītās vēstules, mēs atradīsim to atkal un atkal. Šajā konkrētajā Svēto Rakstu fragmentā tas izskaidro kā saprast jēdzienu “Dieva taisnība”. Ļoti bieži attiecīgie vārdi 22.pantā no sengrieķu grieķu valodas tiek tulkoti kā "ticība uz Jēzu Kristu”, tomēr pareizāk būtu tulkot “Jēzus ticība” vai “Jēzus uzticība”. 
Ņemot vērā visas Vēstules Romiešiem 3.nodaļas kontekstu, mēs varam redzēt, ka tieši šāds teksta skaidrojums ir pareizs – apustulis Pāvils šeit nerunā par “mūsu ticības” maģisko pusi; viņš arī necenšas atklāt kam ticēja vai neticēja pats Jēzus Kristus. 
'Dieva taisnība Jēzus Kristus uzticībā ir visiem, kas tic…' 
Pāvils šeit vēlas uzsvērt to, kā Jēzus paliek uzticīgs tam glābšanas plānam, kāds bija Dievam prātā tad, kad Viņš aicināja Izraēla tautu noslēgt derību ar Viņu. Protams, Pāvils (tāpat kā 1:16-17) turpina uzsvērt, ka tie, kas var gūt labumu no Jēzus uzticības derībai, ir tie, kam ir ticība, tie, kas tic evaņģēlijam. Tomēr izšķirošais brīdis ir un paliek tad, kad Jēzus kā Izraēla tautas Mesija, kļūst “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei", kā Pāvils to apraksta Vēstulē Filipiešiem 2:8. 
Jēzus kā Mesijas "paklausība", patiesībā ir galvenā tēma Apustuļa Pāvila Vēstules Romiešiem 5.nodaļā, kad viņš, izdarot kopsavilkumu par vēstulē rakstīto, vēlreiz atgriežas pie mūsu šīsdienas teksta galvenās domas. "Uzticība" un "paklausība" izrādās ir divi raksturojumi, kā pateikt vienu un to pašu. "Uzticība” vairāk uzsver Jēzus lomu kā Izraēla tautai uzdotā uzdevuma izpildītāju, kamēr "paklausība" vairāk uzsver Viņa sadarbošanos ar Tēvu derības/līguma izpildīšanā. 

Tā visa rezultāts ir "atpirkšana" (24.pants). Šis ir viens no tiem tehniskajiem terminiem, kuru katrs kristietis ir dzirdējis, bet tikai daži tiešām saprot. 
23.pantā apustulis Pāvils rezumē to, cik tālu viņš savā argumentācijā ir nokļuvis: gan ebreji, gan pagāni - visi ir grēkojuši un nav spējuši atspoguļot Dieva godību, kas bija viņu, kā pēc Radītāja līdzības radītām būtnēm, uzdevums. Klasiskā Bībeles izpratnē, visi (gan ebreji, gan pagāni) ir nokļuvuši verdzībā, līdzīgi kā Izraēla tauta Ēģiptē. Ko Dievs izdarīja ar Izraēla tautu, to tagad Viņš dara visai pasaulei caur Jēzu Kristu: Dievs nodrošina "izpirkšanu". 

Šis vārds ir tehnisks termins kā apzīmēt verga atpirkšanu no vergu tirgus, vai arī kāda priekšmeta atpirkšanu no lombarda. Tomēr šeit apustulis Pāvils neizmanto šo metaforu kā vienu piemēru visu citu starpā. Viņš to lieto tāpēc, ka viņa izpratnē Jēzus nāve ir Jaunā Iziešana no Ēģiptes (kur tagad Ēģipte ir Grēka Verdzība). 
Pāvilam tas ir brīdis, kad tiek atbrīvoti grēka vergi. Apustulis Pāvils par to daudz vairāk un plašāk raksta vēstules turpinājumā, kamēr šeit viņš vienkārši īsi un konkrēti pasaka galveno: Dievs ir panācis to, ko pasaulei visvairāk vajadzēja, proti, atbrīvošanu no grēka verdzības. 

Šī "izpirkšana" sniedz to, uz ko vainīgais grēcinieks, sēžot uz apsūdzēto sola, nebija uzdrošinājies pat cerēt: Dievs piedāvā ne tikai apžēlošanu, bet pat attaisnojošu spriedumu! Protams, tā kā visi ir vainīgi, šis spriedums ir bez-nopelna un bezmaksas apžēlošana. 
Tomēr apustuļa Pāvila 24.panta sākumā rakstītais, ka "visi tiek attaisnoti bez nopelna", viņam nozīmē ne tikai to, ka tagad visi ir "atbrīvoti no soda" (kas pats par sevi jau būtu vairāk nekā grēciniekam pienāktos), bet to, ka atbrīvotajiem tiek piešķirts jauns statuss – Dieva tautas statuss, derības/līguma mantinieku statuss. 
Šis statuss cilvēkiem jau tagad dod "pilsoņa statusu" Dieva Valstībā, kas ir pasludināta un pašlaik tiek celta, tomēr pilnībā atklāsies tikai Visa Laika beigās.. 

Kā gan Dievs var darīt kaut ko tādu? Kā Jēzus-Mesijas nāvei var būt šāda ietekme? Kā gan Dievs var paziņot, ka cilvēki "ir Viņa bērni" jau šeit un tagad, ilgi pirms Pasaules Gala, kad katrs sirdis noslēpums tiks atklāts? Apustulim Pāvilam ir atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš savās vēstulēs pie šī jautājuma atgriežas atkal un atkal, sīki paskaidrojot to no visdažādākajiem skatupunktiem. 
Tāpēc turpini lasīt tālāk...   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus dziedina aklu ubagu

(Mk 10:46-52) Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā. 

Varbūt Tu man neticēsi, bet mācītājam samērā bieži ir jāatbild uz jautājumiem un jāsniedz padomi jomās, kuras tieši nesaistās ar teoloģiju un dievkalpojumiem. Arī šis gadījums nebija nekas neparasts. Ar mani vēlējās parunāties kāda māte un dēls. Pieaugušais(!) dēls izmisīgi vēlējās, lai viņa sirmā, slimā un garlaicības nomāktā māte nonāktu kādā aprūpes namā, kur par viņu varētu pienācīgi parūpēties. Kamēr viņi dzīvoja kopā, viņš nevarēja 100% būt gatavs strādāt savu darbu, ne īsti dzīvot savu privātu dzīvi. Māte viņu pārpludināja ar lūgumiem pēc palīdzības un uzmanības. Kad satikāmies, mēs izskatījām vairākas iespējas. Bija pieejami lielāki un mazāki pansionāti, privāti dzīvokļi, kuros tomēr tiek nodrošināta visa vajadzīgā aprūpe. Jebkura no tām būtu bijusi reāla iespēja. Taču māte katrā no variantiem saskatīja kādu trūkumu, kas viņai varētu kļūt nepieņemams un pat bīstams. Neviens piedāvājums īsti nederēja. Pēc stundas viņa vērsās pie dēla ar triumfa mirdzumu acīs. “Tā nu tas ir!” viņa teica, ”Arī mācītājs mums neko nevar palīdzēt!”
Taču patiesībā viņa negribēja, lai kāds kaut ko viņas labā darītu. Viņa gribēja turpināt būt upuris, izdarot morālu spiedienu uz dēlu (un visiem citiem, kas ar viņu satikās), lai viņa varētu turpināt saņemt līdzjūtības… un kontrolēt situāciju.

Jēzus jautājums ubagam Bartimejam ietver izaicinājumu tieši šādai situācijai.
Ko tu vēlies, lai es darītu tavā labā?
Vai tu, Bartimej, patiesi gribi atmest ubagošanu? Vai tu gribi dzīvot citādi, strādāt, lai nopelnītu iztiku? Vai esi gatavs pārmaiņām, lai tev nebūtu iemesla visu dienu sēdēt ceļa malā un žēloties garāmgājējiem?
Tas ir liels un nopietns izaicinājums.
Bet Bartimejs ir savādāks. Viņš vēlas jaunu dzīvi. Viņš grib ne tikai atgūt redzi, bet arī iespēju sekot Jēzum.

Tagad iedomājies, ka Tu atgūsti redzi pēc daudzu gadu dzīvošanas tumsā. Un tad iedomājies, ka pirmais, ko redzi, ir Jēzus ceļā uz Jeruzalemi.
Evaņģēlists Marks ir ļoti tiešs un atklāts: ubags Bartimejs ir paraugs, kam līdzināties. Atšķirībā no mācekļiem, kuri vēl nebija īsti sapratuši, kas ir Jēzus, aklais ubags jau ir ticības, drosmes un patiesas māceklības cilvēks. Viņš atzīst, kas ir Jēzus (“Dāvida dēls”); viņš skaidri tic, ka Jēzus var viņam palīdzēt (“tava ticība tevi ir izglābusi”); viņš atstāj savu ubagošanu (mēteli izklāj uz zemes, lai saņemtu naudu; Jerihā reti kad ir pietiekami auksts, lai kādam dienas laikā vajadzētu valkāt mēteli), un viņš seko Jēzum ceļā (“ceļš” bija agrīno kristiešu vārds tam, ko mēs saucam par kristietību).
Viņš ir krasā pretstatā mācekļiem. Atcerieties, kā, kad Jēzus jautāja Jēkabam un Jānim: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?”, Viņš saņēma tikai lūgumu pēc varas, prestiža un slavas.

Bartimeja dziedināšana ir zīme, ka Jēzus cenšas atvērt saviem sekotājiem acis. Šoreiz, lai viņi Viņu redzētu ne tikai kā Mesiju, bet kā to, kurš atdos savu dzīvību, lai visiem nestu pestīšanu.
Kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi”, vārds “izglābusi” attiecas arī uz fizisko dziedināšanu. Taču ikvienam agrīnajam kristietim tas nozīmētu kaut ko plašāku un dziļāku. Ne Jēzus, ne evaņģēlija autori nav krasi nošķīruši dažādas pestīšanas dimensijas. Dieva veiktā cilvēku glābšana no tā, ko mēs uzskatām par fiziskām slimībām, no vienas puses, un glābšana no garīga apdraudējuma, no otras puses, tika uzskatīta par viena un tā paša notikuma dažādiem aspektiem. Taču atkal ne pirmo reizi mēs redzam, ka glābšanas atslēga, lai arī kāda veida glābšana notiktu, ir ticība. Tāpēc ikviens, pat tie, kas parasti tiek izslēgti no tīras vai pieklājīgas sabiedrības, var tikt glābts. Ticība ir pieejama visiem; un bieži vien tieši “nepareizie cilvēki” ir tie, kuriem tā šķiet visspēcīgāk piemīt. Tā ir ticība, kas ir Jēzus, un paļaušanās, ka Viņam ir spēks glābt.

Šis ir stāsts, kas īpaši labi piemērots lēnām un pacietīgām pārdomām. Atvēli laiku un iedomājies sevi tajā dienā Jerihā. Ir karsts, sauss un putekļains (tā tur ir gandrīz vienmēr). Tu esi satraukts, Tu esi kopā ar Jēzu, Tu dodies uz Jeruzalemi. Un te kāds kliedz no ceļa malas. Tas ir traucēklis. Iespējams, ka tas ir pat bīstami (ja pietiekami daudz cilvēku Viņu sauks par Dāvida dēlu, kādi varasvīri var satrauksies). Pārbaudi savas izjūtas. Mēģini atcerēties citas reizes, kad Tu esi juties līdzīgi. Tad vēro, kā Jēzus, kuru nekad neuztrauc tas, kas kaitina Viņa sekotājus, apstājas, lai runātu ar aklo. Kā Tu jūties? Vai Tu vēlies, lai šis ubags piedalās svētku pasākumā? Kā tad, kad Jēzus viņam saka mīļus un laipnus vārdus? Vai Jēzus kādreiz ir runājis ar Tevi šādā veidā? Kā Tu jūties, kopā dodoties kalnā uz Jeruzalemi?
Tagad iedomājies sevi kā aklo. Mums visiem ir kaut kas (nebūt ne obligāti fiziska slimība), kas (kā mēs zinām) traucē mums būt tādiem, kādiem (kā mēs ticam) mums vajadzētu būt, un kādus Dievs mūs ir radījis. Tu sēdi ceļa malā un klausies pūlī. Pārbaudi savas izjūtas, kad atklāj, ka garām nāk Jēzus. Sauc Viņu, un, kad Viņš Tevi aicinās, noliec visu malā un ej pie Viņa. Un, kad Viņš Tev jautās, ko Tu vēlies, lai Viņš dara, atbildi pa īstam.
Neskaties atpakaļ uz mazajām, egoistiskajām ērtībām. Lūdz brīvību, glābšanu. Un, kad Tu to saņemsi, esi gatavs sekot Jēzum, lai kur Viņš dotos tālāk.

Tagad īstais izaicinājums. Vai Tev pietiek drosmes pārdomāt šo stāstu no Jēzus skatpunkta? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dzīves jēga ir došana

(Marka 10:35-45) Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 

Kristieši reizēm jūtu uzplūduma brīžos izsaka vēlēšanos būt līdzīgākiem Jēzum. Tā nav slikta vēlēšanās, bet ja Tu vēlies būt kā Jēzus, aizmirsti par sevi un sāc dzīvot citu labā, jo tieši tā darīja Viņš! 
Ieklausies: "Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem" (Mk.10:45). 

Nevajag sapņot par dāsnu sirdi; praktizē dāsnumu, un Tava sirds tam sekos. Kļūsti par sējēju, un Dievs Tev dos vairāk sēklas. Ja Viņš Tev nedod visu, ko vēlies, iespējams, tas ir tāpēc, ka Tu vēl neesi kļuvis par tālāk-devēju. 

Tā vietā, lai vienmēr gribētu būt līgava visās kāzās vai līķis visās bēru ceremonijās, iemācies likt citus pirmajā vietā.  

Lasīt tālāk

Bīstami! Dieva vārds darbībā

(Ebr 4:11-13) Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu. 

Man patīk darboties virtuvē… un parasti es esmu uzmanīgs un viss izdodas labi. Tomēr reizēm gadās, ka sajūtot tādu kā vieglu dzēlienu kādā pirkstā, es paskatos un, man par pārsteigumu un satraukumu, tur tek asinis no glīta, taisna griezuma pāri pirkstam. Es esmu bijis neuzmanīgs. (Un Tu jau zini – jo asāks ir asmens, jo mazāk jūtams tas brīdis, kad tas griež.) Manā gadījumā naža asmens bez grūtībām bija izkļuvis cauri ādai un iegriezis dziļi manā miesā. 

Līdzīgu ainojumu vēstules ebrejiem autors izmanto 4.nodaļas 12. pantā, lai aprakstītu Dieva Vārda ietekmi kāda cilvēka dzīvē. Tiek apgalvots, ka Dieva Vārds ir pietiekami ass, lai grieztos dziļi iekšā, Tev pašam gandrīz nemanot, …un Tu to viena brīdī sapratīsi/piedzīvosi. 
Atšķirība tomēr ir tāda, ka vēstules autors nerunā par virtuves nazi, bet par zobenu (pie tam ar asmeni abās pusēs!), ieroci, kas ne tikai iegrieztu Tev pirkstā, bet ļoti viegli varētu iet cauri Tavam ķermenim – sirdī, aknās, nierēs vai plaušās. Izglābšanās nav iespējama.  

Kā tad ir ar aizsardzību? Vai ir iespēja izmantot kādas bruņas, kas neļautu asmenim pietuvoties Tavai miesai? Nē! 
13. pants ir pilnīgi skaidrs: kad runa ir par Dievu un Viņa vārdu, tad nav kur paslēpties. Patiesi, kādu dienu mums Dieva priekšā būs jāatskaitās par visu - gan savu iekšējo/personīgo, gan ārējo/publisko dzīvi. Vēstule ebrejiem nav pārāk relaksējoša grāmata, vai ne? 
Nē, bet tā ir ļoti nepieciešama. 
Autors nevēlas, lai kāds no tiem, kam viņš raksta (tas nozīmē arī Tevi un mani, kad mēs šodien lasām šo tekstu) nonāktu lielās problēmās un bēdās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja mūsu uzticība Dievam mazinās, tas noved pie neticības, kas savukārt novedīs pie nespējas būt ‘mierā' ar Dievu. (Ja Tu vēlies īstu 'mieru', tad, protams, nesagaidi to pilnībā realizētu pašreizējā šīs-zemes-dzīvē; bet atcerieties, ka beigu beigās Tev ir apsolīta īsts ‘Dieva miers’!) 

Bet kā ar to visu ir saistīts Dieva Vārda asais, bīstamais divasmeņu zobens? 
Mūsdienās mums ir kārdinājums domāt, ka ar izteicienu 'Dieva Vārds' vēstules autors ir domājis vienkārši 'Bībeli'. Tomēr ir jāņem vārā dažas patiesības. 
Pirmkārt, ne visa 'Bībele' tolaik bija uzrakstīta un pieejama; mēs nezinām, kad šī vēstule sākotnēji tika uzrakstīta, un ir ļoti iespējams, ka citas Jaunās Derības grāmatas tapa vēlāk. Mums nav pamata domāt, ka Vēstules ebrejiem autors pat zināja par citām grāmatām/rakstiem/vēstulēm, kas jau bija uzrakstītas. Lai gan Jaunās Derības atsevišķu daļu autori nepārprotami bija iecerējuši, ka viņu darbi tiks uzskatīti par autoritatīviem baznīcai (un tādā nozīmē par 'Svētajiem Rakstiem'), nav nekādu pierādījumu par noteiktu agrīno kristiešu darbu krājumu, kas būtu šādi nosaukts līdz pat otrajam gadsimtam. 

Vai tad 'Dieva vārds' nozīmēja tikai Veco Derību, ebreju Bībeli? Savā ziņā jā. Piemēram 95. psalmam (uz kuru atsaucas vēstules autors) piemīt neparasts izteiksmes tiešums, kas risina jautājumus, kuri skar cilvēka iekšējo dziļāko būtību. Kad cilvēki lasa vai klausās šos vārdus, viņi ne tikai sāk apzināties jaunu patiesību, kas iepriekš nebija skaidri saprotama, bet (kas vēl satraucošāk!) arī to, kas notiek viņu dvēseles apslēptākajos dziļumos, ko varbūt viņi bija spējuši pat no sevis slēpt. 

Taču veids, kā Jaunās Derības autori lieto frāzi 'Dieva Vārds', liecina, ka viņi ar to domāja vairāk nekā tikai Vecās Derības rakstus. 'Dieva Vārds' ir arī vēsts, ko pasludināja pats Jēzus (t.i. ka Dieva valstība dzimst Viņa darbībā un caur Viņa darbu); un pēc tam vēsts par Jēzu un to, ko Viņš ir darījis. 
Tomēr, tā kā Jēzus dzīves un visa paveiktā jēga bija tieši tajā, ka tika piepildīti Vecās Derības pravietojumi (par ko galu galā galvenokārt ir šī vēstule), mēs varam diezgan viegli savienot abas šīs lietas. Šķiet, ka 'Dieva Vārds' nozīmē – 'Senie Raksti un vēsts par to, kā tie visi piepildījās Jēzū’.  

Tātad, kas tieši ir tas, kas Dieva Vārdam ir jādara? Un kā mēs varam atbildēt uz tā izaicinājumu? 
Vēstules ebrejiem 4. nodaļas 12. un 13. pantā ir teikts, ka Dieva Vārds darīs savu darbu, un Tu nevarēsi no tā izbēgt! Bet ir skaidrs, ka daudzi cilvēki (vismaz pagaidām) no tā šķietami izbēg (iespējams, vai nu turot to ārpus dzirdes robežām - pārliecinoties, ka viņi pārāk bieži neatver Bībeli un neklausās sprediķus, vai pat izvairās no jebkādām sarunām par Jēzu stingri ignorējot visu, ko viņi par to dzird). 
Tomēr mūsu vēstules lasījuma fragments saka, ka galu galā Tu nevarēsi izbēgt. Ir muļķīgi iedomājaties, ka ir kāda iespēja dzīvot neticībā un tad nepamanīti ieslīdēt 'mierā', ko Dievs ir apsolījis saviem uzticīgajiem ļaudīm. Dieva vārds Tevi atradīs, caururbs un atklās to, kas patiesībā notiek – Tavas slepenās domas, plānus un nodomus. Ikvienam agrāk vai vēlāk ir jāsniedz par sevi atskaite. Tajā brīdī viss tiks atklāts. 

Taču šī Bībeles fragmenta jēga, lai gan acīmredzami domāta kā brīdinājums, var būt arī liels iedrošinājums. Tev ir izvēle –vai ļaut ārstam Tevi izmeklēt uzreiz, lai arī tas varētu būt neērti, vai arī gaidīt, kamēr ārsts varēs veikt Tavu pēcnāves izmeklēšanu. Skaidrs, ka tad būs jau par vēlu, tāpēc ir prātīgi izvēlēties pirmo iespēju. 
Ja Tu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas atvērsies Svēto Rakstu vēstij un ļausi, lai vēsts par Jēzu ienāk Tavā apziņā un iesūcas Tavā iztēlē un sirdī, tad Dieva Vārda darbs notiks, parādot Tev kas īsti notiek Tevī dziļi iekšā. 

Iespējams, šajā procesā Tev būs nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība. Tāpat kā agrīnās baznīcas dziedināšanas un brīnumu darbi nenozīmēja, ka ārsti kļuva nevajadzīgi, tā arī Tava iedziļināšanās Dieva Vārdā nenozīmē, ka vairs nav darba psihoterapeitiem, skolotājiem un līdzīgiem speciālistiem. Taču tas arī nenozīmē, ka Vārda uzdevums ir ignorējams kā nevajadzīgs. 
Pavadīt laiku, lūgšanā un pārdomās, ar Svētajiem Rakstiem un Jēzu (rakstīto un dzīvo Dieva vārdu), nozīmē iepazīt šo maigo, bet spēcīgo pieskārienu, kas darbojas kā ļoti ass un smalks instruments. Tas radīs pārsteidzošus un varbūt pat satraucošus rezultātus. Taču, atšķirībā no mana piedzīvojuma ar virtuves nazi, ar Dieva Vārdu nav nejaušību. 
Dieva Vārds ir dzīvs. 
Un Vārda asā zobena mērķis vienmēr ir attīrīt un dziedināt.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mums uzticēta misija

(Psalmi 8:2-10) Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs Vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos! No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem. Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,- kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā. Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!

Dievam rūp mūsu dzīve, jo Viņš mūs ir radījis. Bībelē ir rakstīs, ka Dievs plānoja cilvēkus pēc Sava tēla, un tad (skat. 1Moz 1:26 un 2:15). Tātad mēs esam ne tikai Dieva radīti, bet mēs esam radīti, lai atspoguļotu Dievu un kļūtu arvien līdzīgāki Viņam. 

Kad mēs par to domājam, mums ir jāatceras, ka Viņš to plānoja visos mūsu dzīves aspektos. Dievs mūsos ir ieguldījis Savu prātu, spēku un mīlestību. Viņš ir pašā mūsu būtības tēlā, tādēļ ir pašsaprotami, ka mums ir pievērsta Viņa uzmanība un mīlestība visdziļākajā līmenī. Šī atziņa attiecas uz katru no mums. Dievam ir tik daudz ideju, domu un plānu par/ar mums, ka tos vienkārši nevar saskaitīt. Viņš ar mīlestību apdomā katru mūsu dzīves sīkumu. Ja mēs aicinām Viņu, Viņš ir gatavs līdzdarboties katrā mūsu dzīves jomā. 
Turklāt Viņš mūs ir ielicis brīnišķīgā pasaulē, kas ir radīta, lai mēs tajā dzīvotu. 
8.psalma 7.pantā ir teikts, ka Dievs ir cilvēku “darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu [...] nolicis pie viņa kājām”. 

Zemi ir radījis Dievs, un tā ir atvēlēta mums. Lai kur mēs dzīvojam un lai ar ko mēs nodarbojamies savā ikdienā, Viņš mums ir uzticējis Savu autoritāti konkrētam mērķim. Dievs ir radījis mūs, lai mēs būtu līdzīgi Viņam, un ir devis mums visu pasauli, lai mēs to koptu un sargātu.  

Lasīt tālāk

Grēksūdzes dāvana

(Jēkaba 5:13-20) Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. 

Garīgā dziedināšana notiek tad, kad tu spēj izsūdzēt savu problēmu kādam, kurš ir pietiekami nobriedis, lai ar to tiktu galā, pietiekami uzticams un pietiekami apņēmības pilns, lai nenovērstos no Tevis. 

Ir jāsaprot, ka katrs cilvēks var būt mīlēts tikai tik daudz, cik ir pazīstams. Ja Tu patur noslēpumā daļu savas dzīves, citi Tev var teikt, ka mīl Tevi, bet Tevi neatstāj jautājums – ja viņi zinātu visu patiesību par Tevi, vai viņi joprojām Tevi mīlētu? 

Tad, kad runājam par Dievu, mēs saprotam, ka Viņš par mums zina visu... tomēr mīl mūs. 
Problēma ir tā, ka Grēks patiesībā mūs izolē no mūsu līdzcilvēkiem. Atzīšanās ir saikne vienam ar otru. Būt pilnībā iepazītam un pilnībā mīlētam ir visdziedinošākā dāvana, ko mēs viens otram varam sniegt. 
Bībelē ir teikts: “Atzīstiet cits citam savus grēkus un lūdzieties cits par citu, lai jūs tiktu dziedināti” (Jēkaba 5:16). Cik brīnišķīgi, ja varam zināt, ka mums ir piedots... un mēs tiekam mīlēti ne tikai tāpēc, ka esam gudri, spēcīgi, skaisti vai veiksmīgi.  

Lasīt tālāk

Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... mierīga

(Jēkaba 3:13-4:3) Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet, ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, no dabas, no sātana; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur. 
No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. 

Vai esi kādreiz sastrīdējies ar kādu tieši pirms dievkalpojuma un tad visa dievkalpojuma laikā juties kā liekulis? 

Dieva Vārds tā īsti var atnest klausītājiem svētības, ja tas "mierā top sēts tiem, kas mieru tur" (skat. Jk 3:18). Tāpēc Baznīcas pretinieks vienmēr darīs visu iespējamo, lai mēs to nesaņemtu un netiktu svētīti ar to. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir jādara viss, kas nepieciešams, lai saglabātu mieru. Mierā ir spēks! Ja velns nespēj mūs satraukt, sadusmot vai ieļaunot, viņam nav varas pār mums. Viņš iegūst kontroli tikai tad, kad mēs zaudējam mieru. Tāpēc viņš plāno mūs satraukt, lai nozagtu mūsu mieru un samulsinātu mūs. Mēs nedrīkstam tam ļaut notikt. Kā apustulis Jēkabs rakstīja: “Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... miermīlīga” (Jk 3:17).   

Mums ir jāsaprot, ka īstā gudrība, Dieva gudrība, sākas ar svētu dzīvi, un to raksturo sadzīvošana ar citiem. Tā ir maiga un saprātīga, pārpilna ar žēlastību un svētībām; tā nav vienu dienu pāri plūstoša, bet nākamajā dienā neesoša; tā nav divkosīga. Mēs varam izveidot veselīgu sabiedrību un stipru kopienu, kas dzīvo pareizās attiecībās ar Dievu (un bauda šo attiecību svētības), tikai tad, ja veicam smagu darbu, lai saprastu cits ar citu, izturētos cits pret citu ar cieņu un godu (skat 17.-18. p.). 
Sadzīvošana ar citiem var būt 'smags darbs'. 
Tāpēc nākamreiz, kad Tu uztrauksies vai dusmosies par kādu jautājumu, pajautā sev: “Ko ienaidnieks šeit cenšas panākt? Ja es ļaušos šīm emocijām, kāds būs rezultāts? Kad mēs esam sarūgtināti, uztraukušies vai dusmīgi, mēs zaudējam savu prieku, un, zaudējot prieku, mēs zaudējam arī savu spēku, jo “Tā Kunga prieks ir [mūsu] spēks” (sk. Nehemijas 8:10). 
Tāpēc šodien lūdzies, izmanto savu paškontroli un saglabā savu mieru.  

Lasīt tālāk