Autoritāte, ar kuru daudzi tiek izglābti

(Mk 1:21-28) Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā. 

2014. gada 16. aprīļa rītā prāmis MV Sewol nogrima ceļā no Inčonas (Incheon) uz Čedžu (Jeju) Dienvidkorejā. No 476 pasažieriem un apkalpes locekļiem 304 gāja bojā katastrofā, tostarp aptuveni 250 skolēni no Danwon vidusskolas Ansan pilsētā. 2014. gada 15. maijā kapteinim un trim apkalpes locekļiem tika izvirzītas apsūdzības slepkavībā, bet pārējie vienpadsmit apkalpes locekļi tika apsūdzēti par kuģa pamešanu.

Tomēr šajā traģiskajā notikumā ir arī stāsts par kādu varoni. Tā bija 22 gadus vecā Park Jee Young. Viņa strādāja kafejnīcā un, kad pārējā apkalpe aizmuka un nepalīdzēja pasažieriem, Parka bija tā, kura palika, lai mierinātu nobijušos bērnus un izdalītu glābšanas vestes.

58 gadus vecais izdzīvojušais Kims Jong Hvangs atcerās Parkas centienus evakuēt cilvēkus.
"Kad kuģis apgāzās, viņa vilka pasažierus ārā no kajītēm," viņš teica. "Parka stūma šokētos cilvēkus izejas virzienā pat tad, kad ūdens viņai bija līdz krūtīm.”

Tā lūk vienā brīdī viena sieviete pēkšņi pārņēma vadību. Skaidrā balsī viņa deva rīkojumus, norādot cilvēkiem, kas jādara. Vispārējā panikā varēja just atvieglojumu, jo cilvēki saprata, ka vismaz kāds uzņemas atbildību, un daudziem patiešām izdevās nokļūt līdz glābšanas laivām, kuras citādi tumsā un steigā viņi būtu nebūtu atraduši. Drosmīgā sieviete devās lejā pie cilvēkiem, kas bija iesprostoti kuģa kajītēs un palīdzēja daudziem nokļūt drošībā. Kad viss beidzās, tika konstatēts, ka pati drosmīgā varone bija noslīkusi. Viņa burtiski bija atdevusi savu dzīvību, izmantojot autoritāti, kuru bija brīvprātīgi uzņēmusies, lai daudzi tiktu izglābti.

Tagad pārcelsimies laikā un telpā uz citu jūras krastu – Galilejas ezera krastu. Mazā Kapernaumas pilsētiņā (Bībele šīs vietas dažkārt sauc par pilsētām, bet mēs tās drīzāk uzskatītu par ciematiem), atradās sinagoga. Un tur mēs sastopamies ar kādu cilvēku, kurš nav viens no atzītiem skolotājiem. Viņš pēkšņi uzņemas iniciatīvu un sāk stāstīt cilvēkiem, kāda ir Dieva griba. Viņš ar autoritāti mācīja, ka nāk Dieva Valstība. Parasti dažādi skolotāji – priesteri un rakstu mācītāji, izglītotie un skrupulozie jūdu senču tradīciju sargātāji – šādi nemācīja. Viņi vienmēr teica "kā Mozus teica" vai "kā rabīns tas un tas teica". Jēzus runāja ar pārliecinošu autoritāti.

Un ar tādu pašu autoritāti Viņš izrunāja dziedināšanas vārdus. Reizēm cilvēki, kuriem dzīve bija kļuvusi par pilnīgu murgu, kuru personības, šķiet, bija pārņēmuši kādi sveši spēki, stājās pretī Jēzum. Reizēm pat šķiet, ka viņiem bija sava veida īpaša sapratne, lai atpazītu Jēzu, zinot, kas Viņš ir un ko Viņš ir nācis darīt. Jēzus bija atnācis, lai glābtu cilvēkus – gan visu cilvēci kopumā, gan atsevišķus cilvēkus – no postošajiem spēkiem, kas tos bija paverdzinājuši. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tie bija kliedzoši dēmoni, drudža pārņemta sieviete vai vienkārši slimības, no kurām cilvēkiem nācās ciest, Jēzus visos gadījumos rīkojās ar to pašu maigo, bet nepārvarami iedarbīgo autoritāti.

Tā evaņģēlists Marks sāk stāstīt gan par to, kā Jēzus tik ātri kļuva populārs, gan arī par to, kāpēc Viņa publiskās karjeras gaita nenovēršami virzījās uz dramatisku noslēgumu. Nav šaubu, ka Jēzus ātri piesaistīja milzīgus ļaužu pūļus un ka Viņa autoritatīvā ļaužu dziedināšana bija tam galvenais iemesls. Tas pats par sevi bija drauds varas iestādēm; bet, kā mēs drīz atklāsim, tur bija vēl kas vairāk. Jēzus bija iesaistījies cīņā pret ļaunuma un iznīcības spēkiem, spēkiem, kas, līdzīgi tumšai, nežēlīgai jūrai, plūda pār pārbiedētajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, dažkārt šķiet, ka pat bija gatava pārņemt visu. Jēzus nāca, lai kļūtu par tiltu, pa kuru cilvēki varētu nokļūt drošībā. Un, ja šajā procesā Viņš pats ar savu dzīvību samaksāja par šo glābšanu, tad tā vienkārši bija daļa no Viņa rīcības integritātes. Kad Jēzus karājās pie krusta, dēmoni pēdējo reizi kliedza pret Viņu, pēdējo reizi apstrīdot un izsmejot Viņa autoritātes spēka esamību. Uz krusta Jēzus pabeidza dziedināšanas darbu, ko uzsāka tajā dienā sinagogā.

Kad Kristīgā Baznīca atkal iemācīsies runāt un rīkoties ar tādu pašu autoritāti, mēs atkal pieredzēsim gan Dieva glābjošo spēku, gan arī līdzīgi pastiprinātu tumsas spēku pretestību.

Es jau pieminēju, ka dēmoni pazina Jēzu un zināja, ka Viņš ir nācis, lai reizi par visām reizēm tos sakautu. Viņi joprojām var kliegt un draudēt, bet kopš Golgātas viņiem vairs nav varas. Ticēt Jēzus uzvarai pie krusta ir atslēga kristīgai liecībai un glābšanai šajā pasaulē, kurā (neraugoties uz tās haosu un bieži pat izmisumu) jau ir iestājusies Dieva mīlestības pilnā uzvara Jēzū Kristū. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mīlestības centrālais aspekts kristīgajā dzīvē

(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” 

Mīlestība ir kristīgās ticības "DNS". Dievs ir Mīlestība, un Kristus mīlestība mūs, dažādus cilvēkus, ir sapulcinājusi kopā. Mēs atrodam savu kopīgo identitāti Dieva mīlestības pieredzē un, ja mēs vēlamies atklāt Kristus mīlestību pasaulei ap mums, tad visveiksmīgākā evaņģelizācijas metode ir parādīt kā mēs mīlam cits citu. 

Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību šajā gadā izvēlētajā fragmentā (Lk 10:25-37) Jēzus vēlreiz apstiprina tradicionālo ebreju mācību no 5.Mozus 6:5 – “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” un 3.Mozus 19:18 – “…mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Lasītajā evaņģēlija fragmentā dzirdam kā kāds, juridisku izglītību ieguvis cilvēks, uzreiz jautā Jēzum: "Bet kas ir mans tuvākais?". Jautājums par to, cik tālu jāsniedzas Bībelē noteiktajam mīlestības pienākumam, ir bijis diskusiju temats visos laikos. Tradicionāli tika uzskatīts, ka šis pienākums attiecas uz tautiešiem (tātad ebrejiem) un tiem ārvalstniekiem, kas pastāvīgi dzīvo Israēla valstī. Vēlāk, sākoties svešu varu iebrukumiem, skaidrojums mainījās. Parādījās ideja, ka šis bauslis neattiecas uz okupācijas varu un iebraucējiem cittautiešiem. Ar laiku, kad pat jūdaismā radās dažādi novirzieni, dažkārt to saprata kā attiecināmu tikai uz savu konkrēto frakciju jeb ticības biedru kopu. Tādēļ jautājums, ko rakstu zinātājs uzdeva Jēzum, ir provokatīvs. Jēzus atbild uz šo jautājumu ar līdzību, kas ilustrē mīlestību, kura sniedzas tālu pāri sagaidītajām robežām.

Daudzi agrīno kristiešu autori, piemēram, Origens, Klements no Aleksandrijas, Jānis Hrizostoms un Augustīns, šajā līdzībā saskatīja paša Dieva plānu pasaules glābšanai. Viņi aprakstīja vīru (kas no Jeruzalemes devās ceļojumā) kā Ādama - t. i., visas cilvēces - prototipu, kas no paradīzes nokāpj uz šo pasauli ar visām tās briesmām un problēmām, un laupītājus - kā naidīgos pasaulīgos zemes spēkus, kas mums uzbrūk. Viņi saskatīja pašu Kristu kā to garāmgājēju, kurš līdzjūtības vadīts nāca palīgā mirstošajam cilvēkam, pārsēja brūces un nogādāja viņu drošībā krodziņā (kuru viņi uzskatīja par Baznīcas tēlu). Samarieša apsolījums atgriezties tika uzskatīts par Kunga Jēzus apsolījumu atkal atnākt.

Kristieši ir aicināti rīkoties līdzīgi Jēzum – tātad mīlēt tā kā Labais Samarietis, izrādot žēlsirdību un līdzjūtību tiem, kam tas ir nepieciešams, neatkarīgi no viņu reliģiskās, etniskās vai sociālās identitātes. Nevis kopīgas intereses vai radniecības saites ir tās, kam vajadzētu mudināt mūs nākt palīgā viens otram, bet gan mīlestība pret savu “tuvāko”. Tomēr “tuvākā mīlestības” ideja, ko Jēzus izvirza mūsu pārdomām, mūsdienu pasaulē ir sarežģīta ideja. Kari daudzos reģionos, nelīdzsvarotība starptautiskajās attiecībās un nevienlīdzība, ko rada Rietumu lielvaru vai citu ārējo spēku uzspiestas strukturālas korekcijas, kavē mūsu spēju mīlēt kā to darīja Jēzus. Bet tieši mācoties mīlēt citam citu neatkarīgi no mūsu atšķirībām, kristieši var kļūt par tādiem kaimiņiem kā samarietis no šī Evaņģēlija stāsta.

Evaņģēlijos mēs atrodam Jēzus lūgšanu par to, lai visi Viņa sekotāji būtu vienoti (skat. Jņ 17:21), tādēļ nedrīkstam zaudēt cerību vai pārstāt lūgt un strādāt vienotības idejai. Mūs taču vieno mīlestība uz Dievu Kristū un pieredze, ko gūstam, iepazīstot Dieva mīlestību pret mums. Šo ticības pieredzi mēs atpazīstam viens otrā tad, kad mēs kopā lūdzamies un kalpojam Dievam. Tomēr baznīcu savstarpējās attiecībās tas joprojām ir izaicinājums. Dažādu konfesiju savstarpējo nesaskaņu un zināšanu trūkums, dažādas intereses un aizdomas vienam par otru var vājināt apņemšanos iet ekumenisma ceļu. Daži var būt noraizējušies, ka ekumenisms var novest pie konfesionālās identitātes zaudēšanas un kavēt “manas” baznīcas izaugsmi. Šāda sāncensība starp baznīcām ir pretrunā Jēzus lūgšanai. Līdzīgi kā priesteris un levīts lasītajā evaņģēlija fragmentā, kristieši bieži vien baiļu dēļ palaiž garām iespēju iepazīties ar ticības brāļiem un māsām. Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību mēs lūdzam Kungu Jēzu nākt mums palīgā, kopt mūsu brūces un tādējādi ļaut mums iet pa ekumenisma ceļu ar pārliecību un cerību. 

Aizgūts no – Dicastery for Promoting Christian Unity
Commission on Faith and Order of the World Council of Churches 

Lasīt tālāk

Man ir atļauts jebkas...?

(1Kor 6:12-20) Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas. Barība ir vēderam un vēders barībai, bet Dievs atcels gan vienu, gan otru. Miesa nepieder netiklībai, bet Kungam, un Kungs gādā par miesu. Dievs augšāmcēla Kungu un uzcels arī mūs caur savu spēku. Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar viņu. Bēdziet no netiklības! Jebkurš cits grēks, ko cilvēks pastrādā, ir ārpus miesas, bet, kas netiklību piekopj, grēko pret savu paša miesu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.

Jaunajā derībā apustulis Pāvils izaicina savus lasītājus godīgi pārdomāt visu vēlreiz. “Jūs sakāt,” viņš iesāk, “man ir atļauts jebkas, bet mirkli padomājiet! – ne viss jums nāks par labu.” Un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs arguments. Lai gan teorētiski absolūta brīvība nozīmētu, ka man ir atļauts darīt jebko, mana patiesā brīvība beigtos tajā brīdī, ja es kādam vai kaut kam brīvprātīgi kļūtu par vergu.

Ja mēs nopietni domājam par savu garīgo izaugsmi, tad mācīsimies pateikt sev "nē" tīri ikdienišķās un mazās jomās (varbūt pat gadījumos, kad principā jau varētu teikt arī “jā”). Taču šāds treniņš (“nē” teikšana sev) kādu dienu var darīt mūs spējīgus pateikt to arī tad, kad tas patiešām būs svarīgi.

Īpaši der pievērst uzmanību tām savas dzīves jomām, kurās mums trūkst pašdisciplīnas; tām jomām, kurās mēs aizvien meklējam attaisnojumus, racionalizējam vai pavisam atsākamies to risināt. Apustulis Pāvils savām pārdomām un apsvērumiem izmantoja šo kritēriju – Vai tas ir patiešām vajadzīgs? Vai tam gadījumā nav potenciāls pārņemt kontroli pār mani? (skat. 1Kor 6:12).

Ja vēlaties, jums ir "tiesības" katru vakaru apēst 2 mārciņas saldējuma. Tas ir pieļaujams, bet vai tas ir "vajadzīgs", it īpaši, ja jūs gribētu, lai jūsu artērijas nebūtu nosprostotas, lai jūsu jostasvieta būtu slaida, lai jūs varētu būt fiziski labā formā … 

Jums ir "tiesības" tērēt naudu pēc saviem ieskatiem, bet nesūdzieties, ja jūs beigu beigās sāks smacēt parādu jūgs … 

Jums ir "tiesības" televīzijā vai internetā skatīties, ko vien vēlaties, bet nepareizas ietekmes iedarbība nenovēršami vājinās jūsu raksturu, atņems jums pašcieņu un beigu beigās paverdzinās jūs.

Mūsu raksturs ir to izvēļu kopums, kuras mēs izdarām katru dienu. Un lai kaut ko labotu (kad runa ir par slikto ieradumu aizstāšanu ar labiem) vienīgie, kas to var izdarīt, esat mēs paši!

Bet tas vēl nav viss. Apustulis Pāvils argumentē, ka Dieva Gars ir tas, kurš mūs izvēlas par savu pastāvīgo mājvietu. Vai esat kādreiz aizdomājušies par priekšrocībām, ko tas dod? Apustulis Pāvils raksta: "Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva?” (1Kor 6:19).

Ja mēs ticībā pieņemam šo apsolījumu, mēs kļūstam par Dieva templi. Mēs varam būt darbā, vest bērnus uz skolu, iet kopā ar draugiem vakariņās, pastaigāties ar suni, gaidīt biopsijas rezultātus vai piedalīties sava labākā drauga bēres, bet, neskatoties kas notiek ikdienas dzīvē, Dieva Gars mājo mūsos un dod mums dzīves jēgu, mierinājumu un padomu.

Vai jūs tagad saprotat, kāpēc Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būtu labi aiziet pie Tēva un sūtīt Svēto Garu? Lai ko jūs darītu, neļaujiet, lai šī patiesība, kas izmaina dzīvi, paslīd jums garām!

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus kristība

(Mk 1:9-13) Tajās dienās Jēzus atnāca no Galilejas Nācaretes, un Jānis viņu kristīja Jardānā. Un tūlīt, no ūdens izkāpdams, viņš ieraudzīja debesis atveramies un Svēto Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts." 
Un Gars viņu tūlīt aizdzina tuksnesī. Jēzus bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja; viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja. 

Es lasīju par kādu slavenu kinorežisoru, kurš bija ilgstoši iesaistījies milzīgu juridisku strīdu procesā ar savu ilggadējo mentoru un skolotāju. Jaunais vīrietis vienkārši nespēja izturēt kritiku un galu galā sāka ienīst cilvēku, kurš viņam bija tik daudz palīdzējis. Kad viss šis process bija beidzies, kāds tuvs draugs rezumēja patieso problēmu – "runa ir par tādām kā neveiksmīgām tēva un dēla attiecībām, kurās viņš meklēja tikai apstiprinājumu un mīlestību”. 

Tā tas notiek visu laiku - ģimenēs, darbavietās, visur. Mūsu pasaulē aug tik daudzi bērni, kuriem tēvi nekad nav teikuši (vai nu vārdos, vai skatienā, vai apskāvienos): "Tu esi mans mīļais bērns", nemaz nerunājot par: "Es priecājos par tevi." Un tas ir ļoti svarīgi. Rietumu kultūras pasaulē pat tie tēvi, kuri to domā savā sirdī, bieži vien ir pārāk kūtri vai kautrējas, lai pateiktu saviem bērniem, cik ļoti priecājas par viņiem. Savukārt tik daudzi, diemžēl, iet pilnīgi pretēju ceļu: dusmīgas balsis, rūgti noraidījumi, durvju aizciršana...

Visu kristīgo evaņģēliju varētu apkopot šajā vienā atziņā: kad Dievs skatās uz mums, uz katru kristītu un ticīgu kristieti, Viņš saka mums to pašu, ko tajā dienā teica Jēzum. Viņš mūs redz nevis tādus, kādi esam paši par sevi, bet tādus, kādi esam Jēzū Kristū. Dažreiz tas mums šķiet neiespējami; īpaši tiem, kuri nekad nav saņēmuši šāda veida atbalstu no saviem vecākiem, taču tā ir taisnība – Dievs skatās uz mums un saka: "Tu esi mans dārgais, mīļais bērns, Es priecājos par tevi." Pamēģini lēnām izlasīt šo teikumu, sākumā ierakstot savu vārdu, un klusi pārdomā, ka Dievs Tev to teica gan kristībās, gan kopš tā laika katru dienu.

Kā tas notiek? Lai to izskaidrotu, būtu nepieciešams viss Jaunās Derības stāsts, jo īpaši Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Bet tieši par to ir kristīgais evaņģēlijs.

Tas ir patiess viena vienkārša, bet ļoti nozīmīga iemesla dēļ: Jēzus ir Mesija, un Mesija pārstāv savu tautu. Tas, kas attiecas uz viņu, attiecas arī uz viņiem. Vārds "Mesija" nozīmē "svaidītais"; un mūsu šis dienas lasījums stāsta par to, kā Jēzus tika svaidīts ar Svēto Garu, iezīmēts kā Dieva dēls. Mesija tiek saukts par "Dieva dēlu" vairākos Bībeles pantos, tostarp tajā, kuru, šķiet, šeit atkārto debesu balss (Ps 2:7). Lai gan pirmie kristieši diezgan ātri saprata, ka Jēzus ir Dieva dēls vēl dziļākā nozīmē, viņi cieši turējās pie Viņa mesiānisma. Tieši tāpēc, ka Jēzus bija un ir Mesija, Dievs viņiem, tāpat kā šodien mums, teica to, ko Viņš teica Jēzum kristībās. Un bez šī Dieva vārda viss, ko mēs bieži vien dzirdam savā prātā, patiesībā nav svarīgi.

Evaņģēlists Marks stāsta šo stāstu visai svinīgā valodā, kas ir atbalss Vecajai Derībai: "Tā tas notika"; "Viņš redzēja debesis atvērtas". Ja mēs atgriezīsimies pie Bībeles Vecās Derības, mēs sapratīsim, ko nozīmē "redzēt debesis atvērtas". Tas nenozīmē, ka Jēzus ieraudzīja mazas atvērtas durvis kaut kur augstu debesīs. 'Debesis' Bībelē nozīmē Dieva dimensiju aiz parastās realitātes. Tas drīzāk ir tā, it kā neredzams priekškars tieši mūsu priekšā pēkšņi būtu atvēries tā, ka koku un puķu, vai ielu un ēku, vai Jēzus gadījumā upes, smilšainā tuksneša un pūļa vietā, mēs stāvam pavisam citas realitātes priekšā.

Liela daļa kristīgās ticības ir saistīta ar mācīšanos dzīvot saskaņā ar šo atšķirīgo realitāti pat tad, ja mēs to neredzam. Dažreiz izšķirošos dzīves brīžos priekškars tiek atvilkts, un mēs redzam vai dzirdam, kas patiesībā notiek; bet lielāko daļu laika mēs staigājam ticībā, nevis ar to, ko redzam fiziski. Viena no lietām, ko evaņģēlists Marks mums saka ar to, kā viņš ir uzrakstījis savu evaņģēliju, ir tas, ka, aplūkojot un lasot par visu Jēzus dzīvi, mums tā tas ir jāsaprot. Viņš saka, aplūkojiet šo stāstu, aplūkojiet šo dzīvi un mācieties tajā saskatīt un sadzirdēt debesu vīziju, debesu balsi. Iemācieties dzirdēt šos vārdus, kas adresēti jums pašiem. Ļaujiet, lai tie jūs izmaina, veido jūs, dara jūs par kaut ko jaunu, par ko tādu, kādu Dievs vēlas, lai jūs būtu. Atklājiet šajā stāstā parasti apslēpto Dieva pasaules debesu dimensiju.

Ikviens agrīnais kristietis, lasot šo evaņģēlija fragmentu, protams, arī ticētu, ka viņu pašu kristība Jēzū bija brīdis, kad viņiem aizkars tika atvilkts un šie vārdi viņiem tika sacīti. Mūsdienu baznīcā mums ir jāatrod veids, kā to iedzīvināt ar savu kristību praksi un mācību par to.

Kad mēs to darīsim, mēs, tāpat kā Jēzus, būsim sagatavoti, lai tiktu sūtīti tuksnesī. Jēzus došanās tuksnesī patiesībā simboliski atkārto lielo Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes un ceļojumu caur tuksnesi uz apsolīto zemi. Ceļš, pa kuru Jēzum ir jāiet tāpēc, ka Viņš ir Dieva mīļais dēls, ir ceļš, kas ved cauri sausiem un putekļainiem ceļiem, cauri kārdinājumiem un šķietamām neveiksmēm. Tā tas būs arī mums. Ja mēs sākam šo ceļu, iedomājoties, ka mūsu Dievs ir bargs, dusmīgs, draudīgs tēvs, kas gatavs uz mums kliegt, aizsist durvis vai izmest mūs uz ielas (jo mēs neesam līdz galam izpildījuši Viņa uzdevumu), mēs cietīsim neveiksmi pie pirmā kārdinājuma čuksta. Bet, ja mēs atcerēsimies balsi, kas teica šos spēcīgos mīlestības vārdus, mēs atradīsim ceļu tam cauri.

Tad vēl kāda interesanta nianse šajā stāstā. Evaņģēlists Marks stāsta, ka Jēzus bija "kopā ar savvaļas zvēriem". Viņš nepaskaidro, vai tie ir draudīgi, vai arī tā ir jaunās radīšanas zīme (ar Jēzu kā otro Ādamu jaunajā Ēdenes dārzā?), vai varbūt abas idejas kopā. Taču tur bija arī eņģeļi. Viņiem nebija jācenšas kaut kā pasargāt Jēzu no sātana pārbaudījumiem, bet viņi bija tur, lai apliecinātu, ka Viņa mīļais Tēvs Viņu sargā, ir kopā ar Viņu, mīl Viņu, darbojas caur Viņu, izlejot Savu Garu visu laiku Viņā un caur Viņu.

Uzticēšanās ceļš, ko gāja Jēzus, ir ceļš, kas jānoiet visiem Viņa ļaudīm, un Viņš varēja to darīt, jo bija dzirdējis mīlestības vārdus, dzīvības vārdus.

Arī Tu tos savā kristībā (iesvētībā!) esi dzirdējis! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Evaņģēlijs, kas uzrunā mūs katru personīgi

(Lk 2:21-40) Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. 
Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu. 
Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu. 

Vai esi vērojis, kā gleznotājs uzsāk darbu pie jaunas gleznas? Droši vien ir dažādas pieejas, bet tas (ko es esmu redzējis) parasti sākas ar skici. Ar ātri novilktām nekrāsainām līnijām tiek sagatavota kompozīcija gleznai, kura tajā brīdī ir mākslinieka iztēlē. Un tad, ja ir pietiekami daudz pacietības, Tev beigu beigās īstajā brīdī ir iespēja ieraudzīt – tur, kur pirms tam bija tukšs audekls vai kartons ar šķietami vienkāršām līnijām, tagad ir krāsu un formu burzma, kas stāsta stāstu un tajā pašā laikā apbur un sajūsmina.

Arī evaņģēlists Lūka ir ieskicējis kāda attēla aprises. Viņš ir uzvilcis dažas līnijas. Kādas krāsas viņš izmantos, lai to visu aizpildītu? Kādu stāstu viņš pastāstīs un kādu brīnumainu dzirksti tam visam piešķirs?

Attēlots tiek Jēzus kā patiesais pasaules valdnieks: Kungs, Mesija, Glābējs, īstais pasaules Valdnieks Romas imperatora vietā. Cik viegli būtu šo ainu piepildīt ar mirdzošām, karaliskām krāsām, radot mums priekšstatu par nākotnes godību, varenību un spēku.

Bet evaņģēlists Lūka rīkojas pretēji. Viņš izvēlas drūmas krāsas; un jo vairāk viņš strādā pie šīs ainas, jo vairāk mēs saprotam, ka šī ir cita veida valstība nekā imperatora Augusta Cēzara valstība. Jēzus patiešām ir tas, ko Dievs bija apsolījis; taču Lūka mūs brīdina – viss neizskatās tā, kā cilvēki to bija gaidījuši.

Dieva tauta piedzīvo ciešanas atkal un atkal. Ir kāds Simeons, kurš gaida, kad Dievs mierinās savu tautu. Ir kāda Anna, kura kopā ar daudz cilvēkiem gaida Dieva tautas atbrīvošanu. Viņi abi dzīvo pacietīgas cerības pasaulē, kur ciešanas ir kļuvušas par dzīvesveidu. Tagad šķiet, ka Dieva ieceltais Pestītājs ar šīm ciešanām tiks galā, pats tās uzņemoties (Simeons izrunā tumšus vārdus par pretestību un par zobenu, kas caururbj arī Marijas sirdi).

Evaņģēlists Lūka saka, ka tas ir veids kā Dieva valstība stājas pretī pasaules valstībai. Lūka aicina mūs visa stāsta gaitā vērot, kā pravietojumi piepildās. Jēzus māte Marija ar šausmām vēros, kā viņas dēlu noraida tā pati pilsēta, kurai Viņš piedāvā miera ceļu, tie paši cilvēki, kurus Viņš ir nācis glābt. Visbeidzot, bērns, kurš, kā saka Simeons, "ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos,” pats iziet cauri nāvei un augšāmcelšanai, paņemot līdzi tautas un pasaules cerības un bailes.

Bet, ja evaņģēlists Lūka iekrāso šo ainu ar ciešanu tumšajām notīm, tad viņš arī parāda, ka šī bērna atnestā valstība nav domāta tikai jūdiem, bet visai pasaulei. Simeons bija aptvēris patiesību, kas ir Vecās Derības pamatā (kuru, kā Lūka rūpīgi atzīmē, Jēzus un Viņa vecāki pildīja): kad pienāks Dieva noteiktais laiks, tad beidzot gaisma uzausīs visai pasaulei. Visas tautas, ne tikai jūdi, ieraudzīs to, ko Dievs atklāj - glābšanas plānu visiem cilvēkiem bez izšķirības. Tā būs patiesā jūdu tautas godība (ka tā ir bijusi apsolījuma nesēja, tauta, kurā un no kuras radīsies patiesais pasaules valdnieks): "gaisma atklāsies tautām un slava tavai tautai.” Tā, protams, nav tāda atklāsme, kādu gaidīja pasaule; nav tāda slava, kādu vēlējās ebreji, bet tomēr tā ir patiesa atklāsme un patiesa slava.

Evaņģēlists Lūka stāstam pievieno vēl vienu cilvēcisku dimensiju. Līdz pirmo divu nodaļu beigām gandrīz visi lasītāji būs atraduši kādu, ar kuru viņi var identificēties. Mēs esam satikuši vecāku pāri, kurš ir pārsteigts, ka viņiem beidzot ir bērns. Mēs esam redzējuši jauno meiteni, kas ir vēl vairāk pārsteigta, ka tik drīz viņai būs bērns. Tagad mēs vērojam ģimeni, kas kopā dodas uz Templi, lai upurētu noteikto upuri. Šajā ainā mēs ieraugam arī vecu vīru un vecu sievieti, kas gaida savu nāves brīdi, dienu un nakti lūdzot Dievu par Viņa tautas glābšanu. Lūka vēlas savā gleznā iesaistīt lasītājus jebkurā vecumā, jebkuros dzīves apstākļos. Neatkarīgi no tā, kas vai kur jūs esat, stāsts par Jēzu, sākot no silītes Betlēmē līdz tukšajam kapam un tālāk, var kļūt par jūsu stāstu.

Un kļūstot par mūsu stāstu, tas kļūst par mūsu aicinājumu. Katram ir sava loma Dieva plānā. Dažiem tā būs aktīva, acīmredzama, darbojoties sabiedrībā, varbūt sludinot evaņģēliju vai nesot Dieva mīlestību, lai atsauktos praktiskām pasaules vajadzībām. Citiem tā būs klusa, prom no sabiedrības redzesloka, uzticīgi lūdzot, lai Dievs rīkojas, piepildot savus apsolījumus. Daudziem tas būs abu veidu apvienojums, reizēm viens, reizēm otrs.

Marijai un Jāzepam tajā brīdī bija vajadzīgs Simeons un bija vajadzīga Anna; vecajam vīram un vecajai sievietei bija vajadzīgi viņi – viņi bija viņus gaidījuši un tagad pateicās Dievam par piepildīto apsolījumu.

Ar Jēzus piedzimšanu Dieva Valstība ir sākusi savu darbu, piesaistot visdažādākos cilvēkus jaunām attiecībām ar Dievu un sadraudzībai savā starpā. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ziemsvētku suns jeb daži fakti par Jēzus piedzimšanu

(Lk 2:1-20) Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 

Ja jūs mēģināt pateikt sunim, lai viņš uz kaut ko skatītos, tad suns bieži vien skatīsies uz jūsu pirkstu, nevis uz objektu, uz kuru mēģināt norādīt. Tas varbūt ir nomācoši, bet arī mēs visi laiku pa laikam šādu dabisku kļūdu pieļaujam.
Tā ir kļūda, ko daudzi cilvēki pieļauj, lasot Ziemsvētku stāstu Lūkas evaņģēlijā. Ko cilvēki zina par Jēzus dzimšanu?

Pirmkārt – Ziemsvētku silīte. Vispazīstamākā dzīvnieku barotava visā pasaules vēsturē. To var redzēt uz Ziemsvētku kartītēm. Baznīcas reizēm izgatavo mākslinieciskas "silītes" un dažkārt pat mudina cilvēkus teikt lūgšanas to priekšā. Mēs ‘zinām' (!?!) arī par dzīvniekiem blakus silītei, kaut gan Lūkas evaņģēlijs nevienu nemin. Vērsis un ēzelis ieņem ievērojamu vietu Ziemsvētku kartiņās un arī Ziemsvētku dziesmās, lai gan Bībelē nav nekādu norāžu, ka gani būtu ņēmuši līdzi kādus dzīvniekus no ganībām. Tāpat nav pieminēts, ka Marijas un Jāzepa uzturēšanās vietā būtu bijuši kādi dzīvnieki.

Tad vēl, ir jābūt uzmanīgiem runājot par vietu, kur viņi bija apmetušies. Tradīcija vēsta, ka viņi klauvējuši pie krodziņa durvīm, saņēmuši atbildi, ka tur nav vietas, un tad viņiem piedāvāta vieta stallī/kūtī kopā ar dzīvniekiem. Taču sengrieķu vārds, kurš tiek lietos evaņģēlijā un tradicionālajos tulkojumos tiek tulkots kā ”krodziņš”, patiesībā nenozīmē viesnīcu vai krogu mūsdienu izpratnē. Iespējams, ka viņi patiesībā apmetās savu Betlēmes radinieku mājas pirmajā stāvā (parasti cilvēki nakšņoja augšstāvā). Pirmais stāvs parasti tika izmantots kā saimniecības telpas; reizēm arī izmitinot kādu dzīvnieku ziemas laikā (tāpēc arī tur atradās silīte, kas šajā gadījuma noderēja kā mazuļa gultiņa). Taču nekas evaņģēliju aprakstos neliecina, ka tajā laikā tur patiešām būtu bijuši klātesoši kādi dzīvnieki.

Koncentrēties uz silīti un aizmirst, kāpēc tā vispār tika pieminēta, ir tieši tas pats kā suns skatās uz pirkstu, nevis uz priekšmetu. Kāpēc Lūka šajā stāstā to ir pieminējis trīs reizes?
Atbilde ir šāda: tāpēc, ka silīte bija zīme ganiem. Atrodot bērniņu, kurš gulētu silītē, viņiem būtu skaidrs, ka tas ir bērns, kuru viņi meklē. Un tas viņiem arī pierādītu to, ka eņģelis zina, par ko viņš runā.

Protams, tas ir tik cilvēciski emocionāls pavērsiens šajā stāstā – mēs tā iztēlojamies kā jaunā māte atrod dzīvnieku silīti, kas ir gatava kalpot kā gultiņa viņas jaundzimušajam dēlam. Nav šaubu, ka ir bijuši un būs daudz sprediķu, kas tiks sludināti par to, kā Dievs nokāpj reālās dzīves haosā un jucekļos. Taču Lūka savā evaņģēlija stāstā to ir pieminējis tādēļ, ka tas bija svarīgi, sniedzot ganiem informāciju un norādījumus.

Bet kas tad ir svarīgi?
Svarīgais ir tieši tas, kas ganiem tika pateikts – šis bērns ir Glābējs, Mesija, Kungs. Silīte pati par sevi nav svarīga. Tā ir norādes zīme, rādītājs, kas norāda uz tajā guļošā zīdaiņa identitāti un uzdevumu. No tālām ganībām atnākušie gani, izstāsta visiem šo vēsti, un arī Marija un Jāzeps, dzirdot to no šiem negaidītajiem ciemiņiem, gūst papildu apstiprinājumu tam, kas līdz šim ir bijis tikai viņu pašu noslēpums.

Šajā evaņģēlija stāstā gan ir vēl kāds interesants akcents. Evaņģēlists Lūka ir ievadījis šo stāstu, mūs informējot par Augustu Cēzaru, kurš tajā laikā valda tālu prom Romā.
Augusts bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls. Viņš kļuva par vienīgo Romas valdnieku pēc asiņaina pilsoņu kara, kurā uzvarēja visus konkurējošos pretendentus. Pēdējais, kas tika iznīcināts, bija slavenais Marks Antonijs, kurš izdarīja pašnāvību neilgi pēc sakāves kaujā pie Aktijas (the battle of Actium) 31.gadā pirms mūsu ēras. Augusts pārvērta vareno Romas republiku par impēriju ar sevi ka imperatoru. Un tad viņš pasludināja, ka ir ieviesis taisnīgumu un mieru visā pasaulē. Augusts arī pasludināja savu mirušo audžutēvu par dievišķu un pats sevi dēvēja par "dieva dēlu". Dzejnieki rakstīja dziesmas par jauno laikmetu, kas bija sācies; vēsturnieki stāstīja garus stāstus par Romas uzplaukumu, kura kulmināciju (acīmredzot!) sasniedza paša Augusta personā. Runāja, ka Augusts ir pasaules "glābējs". Viņš bija tās valdnieks un 'kungs'. Romas impērijas austrumu daļā cilvēki sāka pielūgt viņu kā dievu.

Savukārt mūsu evaņģēlija fragments stāsta, ka tikmēr tālu prom, uz impērijas pašas austrumu robežas, piedzima zēns, kuru pēc vienas paaudzes pasludināja par "Dieva dēlu"; viņa mācekļi runāja par viņu kā par "Glābēju" un "Kungu"; viņa sekotāji uzskatīja, ka viņa atnākšana ir atnesusi pasaulei patiesu taisnīgumu un mieru. Jēzus nekad nenonāca Romā un nestājās imperatora priekšā, bet Lūka evaņģēlijs mums atklāj to, ka imperators Romā nolemj veikt tautas skaitīšanu visā savā plašajā teritorijā un ka šīs skaitīšanas rezultātā Jēzus piedzimst pilsētā, kas bija saistīta ar pašu ķēniņu Dāvidu.

Vēsturnieki ir bijuši neizpratnē par šo tautas skaitīšanu. Tā, kas tika veikta laikā, kad Sīrijas pārvaldnieks bija Kirēnijs, bija krietni vēlāka par Jēzus piedzimšanu (un, kas interesanti, izraisīja nemierus, jo jūdi bija neapmierināti, ka Roma viņiem uzliek nodokļus). Viens no veidiem, kā šeit tulkot sengrieķu valodu, ir šo tautas skaitīšanu pieņemt par agrāku, kādu pirms slavenās Kirēnija laikā veiktās tautas skaitīšanas. Ir daudz mīklu, kuras vēsturnieki nekad neatrisinās, un šī varētu būt viena no tām.

Taču evaņģēlista Lūka teiktais ir skaidrs. Šī zēna piedzimšana ir sākums konfrontācijai starp Dieva Valstību (tās šķietamajā vājumā, nenozīmīgumā un neaizsargātībā tajā brīdī) un visām pasaules valstībām.
Imperators Augusts nekad nebija dzirdējis par Jēzu no Nācaretes. Taču aptuveni gadsimta laikā viņa pēcteči Romā ne tikai bija dzirdējuši, bet arī veica pasākumus, lai iznīcinātu viņa sekotājus. Nedaudz vairāk kā trīs gadsimtu vēlāk pats tā brīža imperators kļuva par kristieti. Šodien nebūs daudz cilvēku, kuri varētu pastāstīt kādus faktus par imperatoru Augustu, bet ir miljoniem un miljoniem, kuri sevi sauc par kristiešiem, par Īstā un Patiesā visa universa Valdnieka sekotājiem.

Kad redzat silīti uz Ziemsvētku kartiņas vai izvietotu kādā svētku dekorācijā, neapstājieties tikai pie fakta par bērniņu silītē. Skatieties, uz ko tas norāda. Tā norāda uz apbrīnojamu atklāsmi un patiesību, ka par tur guļošo bērniņu jau tika runāts kā par patieso pasaules ķēniņu viņa piedzimšanas brīdī.

Tomēr stāsts jau nav tikai par Kristu kā Valdnieku (kas Viņš bez šaubām ir), bet arī par mūsu katra personīgo pestītāju Jēzu Kristu, kurš piedzima, dzīvoja, nomira un augšāmcēlās, lai mūs glābtu no nāves un mūžīgas iznīcības. Viņš to darīja tāpēc, ka mūs katru mīl ar bezgalīgu un dievišķu mīlestību.
To tad nu arī svinēsim!

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kāpēc priecāties un pateikties?

(1Tes 5:16-18) Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū. 

Lai dzīvotu dzīvi, mums ir nepieciešamas dažādas prasmes. Savukārt, lai mums būtu kādas prasmes, tās ir jāattīsta. Mūziķis vingrinās katru dienu vairākas stundas. Māksliniekam ir jāvingrina ne tikai roka, bet arī spēja saskatīt būtisko. Lai kļūtu par pilotu, stundām ir ilgi jāsēž pilotu kabīnē. Mācītājs nekad nav brīvs no grāmatu lasīšanas un studijām, lai sagatavotu sprediķi. Galdniekam paiet gadi strādājot, pirms viņš var dēli pārzāģēt taisnā leņķī. Ārstam ir jāstudē gadiem un jāpraktizējas visu mūžu, lai varētu mums veiksmīgi palīdzēt veselības problēmu risināšanā. (Šo sarakstu varētu turpināt vēl ļoti gari.) 

Kā Tu varētu attīstīt prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu dzīvi, priecājoties par Dievu un Viņa svētībām (skat. Jes 61:8-11)? Apustulis Pāvils dod padomu: "Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu... Par visu pateicieties..." (1Tes 5:16-18). Priecāšanās par visu nemaina iespēju, ka Tu vari piedzīvot neveiksmes. Bet noteikti dzīvot ir vieglāk, ja dzīvojam ar lūgšanu pilnu sirdi. Prasme dzīvot ar attieksmi – es uzticos Tev, Kungs, es nododu visu Tev, jo es zinu, ka Tu visu kontrolē – ir prasme, kuru ir vērts attīstīt. 
Ir tik daudz stāstu un piemēru, kur kāds kādā brīdī ir novērtējis to, kas viņam ir, apzinoties, ka diemžēl šajā pasaulē ir cilvēki, kuriem klājas daudz grūtāk. 
Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Tu esi labāks par citiem! Tas tikai atgādina Tev, ka ir iemesls būt priecīgam. Ir iemesls pateikties Dievam par visu. 

Lasīt tālāk