• Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2023. gada 17. decembris

Kāpēc priecāties un pateikties?

(1Tes 5:16-18) Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū. 
Lai dzīvotu dzīvi, mums ir nepieciešamas dažādas prasmes. Savukārt, lai mums būtu kādas prasmes, tās ir jāattīsta. Mūziķis vingrinās katru dienu vairākas stundas. Māksliniekam ir jāvingrina ne tikai roka, bet arī spēja saskatīt būtisko. Lai kļūtu par pilotu, stundām ir ilgi jāsēž pilotu kabīnē. Mācītājs nekad nav brīvs no grāmatu lasīšanas un studijām, lai sagatavotu sprediķi. Galdniekam paiet gadi strādājot, pirms viņš var dēli pārzāģēt taisnā leņķī. Ārstam ir jāstudē gadiem un jāpraktizējas visu mūžu, lai varētu mums veiksmīgi palīdzēt veselības problēmu risināšanā. (Šo sarakstu varētu turpināt vēl ļoti gari.) 

Kā Tu varētu attīstīt prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu dzīvi, priecājoties par Dievu un Viņa svētībām (skat. Jes 61:8-11)? Apustulis Pāvils dod padomu: "Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu... Par visu pateicieties..." (1Tes 5:16-18). Priecāšanās par visu nemaina iespēju, ka Tu vari piedzīvot neveiksmes. Bet noteikti dzīvot ir vieglāk, ja dzīvojam ar lūgšanu pilnu sirdi. Prasme dzīvot ar attieksmi – es uzticos Tev, Kungs, es nododu visu Tev, jo es zinu, ka Tu visu kontrolē – ir prasme, kuru ir vērts attīstīt. 
Ir tik daudz stāstu un piemēru, kur kāds kādā brīdī ir novērtējis to, kas viņam ir, apzinoties, ka diemžēl šajā pasaulē ir cilvēki, kuriem klājas daudz grūtāk. 
Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Tu esi labāks par citiem! Tas tikai atgādina Tev, ka ir iemesls būt priecīgam. Ir iemesls pateikties Dievam par visu. 

svētdiena, 2023. gada 10. decembris

Jāņa Kristītāja sludināšana

(Mk 1:1–8) Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums. Kā pravietis Jesaja ir rakstījis: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas sagatavos tev ceļu; saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! – tā Jānis bija tuksnesī un kristīja, un sludināja grēku nožēlas kristību grēku piedošanai. Pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un Jeruzālemes ļaudis, un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānas upē. Jānis bija ģērbies kamieļu vilnas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un savvaļas bišu medu. Un viņš sludināja: “Viens spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, tam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt viņa sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs Svētajā Garā.” 
Stādies priekšā – Tu mierīgi guli savā gultā, tad pēkšņi durvis tiek atvērtas un spilgta gaisma iespīd Tev sejā; balss, ielaužoties Tavā sapņu pasaulē, kliedz: "Mosties! Celieties! Tu nokavēsi!” Un bez liekām ceremonijām runātājs sāk purināt Tevi aiz pleca. Laiks beigt sapņot, jo ir sākusies jauna diena ar kādiem ļoti svarīgiem notikumiem Tavā dzīvē.

Tāds ir Marka evaņģēlija sākums. Un tas ir lielisks sākums, jo evaņģēlists Marks mums stāsta, ka tieši tāds bija Jānis (Kristītājs) sava laika jūdu tautai. Jāņa kalpošana it kā ‘uzkrita no zila gaisa' pārsteigtajai jūdu pasaulei. Daudzi bija gaidījuši kādu zīmi no Dieva, bet viņi nebija gaidījuši, ka tas izskatīsies šādi. Daudzi bija vēlējušies Mesiju, kas vadītu viņus pret romiešiem, bet viņi nebija gaidījuši pravieti, kas viņiem ieteiktu nožēlot grēkus.

Jānis bija balss, kas satricināja tā laika jūdaisma sapņus, kuri bija atkal un atkal stāstījuši stāstu par brīvību, bet nezināja, kāda brīvība izskatīsies, kad tā nāks. Daži domāja, ka Jānis (Kristītājs) ir traks, ka tas ir viņš, kurš sapņo. Bet Jānis bija ieradies un sapurināja snaudošo jūdu tautu, sakot, lai viņi gatavojas lielākajam brīdim viņu vēsturē, visas pasaules vēsturē.

Spilgtā gaisma (jeb vēsts, ko Jānis sludināja) bija stāsts, ko viņi visi ļoti labi zināja, taču tagad ar jaunu akcentu. Katru gadu Lieldienu laikā jūdu tauta atkārtoja stāstu par iziešanu no Ēģiptes, atkal un atkal atceroties to, kā Dievs izglāba Israēla bērnus no faraona, izveda viņus cauri Sarkanajai jūrai un pāri tuksnesim uz apsolīto zemi. Kopā ar radīšanas stāstu tie ir vissvarīgākie stāsti visā Vecajā Derībā, un Jāņa klausītāji tos labi zināja. Taču tā vietā, lai vienkārši atcerētos un atkārtotu šo seno stāstu, Jānis to pārvērta uzvedumā/drāmā un sacīja saviem klausītājiem, ka viņi paši tagad ir iesaistīti. Viņiem atkal vajadzēja iziet cauri ūdenim (kristības) un kļūt brīviem. Viņiem bija jāatstāj "Ēģipte" - grēka pasaule, kurā viņi dzīvoja, pasaules uzskats, kurā viņi sacēlās pret dzīvo Dievu. Viņi, tā laika Israēls, skatījās nepareizā virzienā un gāja nepareizā virzienā. Bija pienācis laiks pagriezties un doties pareizajā virzienā (tieši to nozīmē Bībelē lietotie vārdi "grēku nožēla"). Bija pienācis laiks pārstāt sapņot un pamosties Dieva realitātei.

Izaicinājumam bija arī kāds īpašs pavērsiens. Kāds nāks, nāks ļoti drīz, un Jānis centās sagatavot cilvēkus šim faktam. Ja Tu uzzinātu, ka Tevi personīgi apciemot ierodas valsts prezidents, kāda aizjūras princese vai kāda diža rokenrola slavenība, Tu ātri vien steigtos visu sakārtot. (Kad dzīvoju Lielbritānijā, mēs mēdzām jokot, ka, lai kur arī dotos karaliene, viņa vienmēr sajūt tikai svaigas krāsas smaržu.) Jānis Kristītājs bija kā vēstnesis, kas dodas karaliskajai ģimenei pa priekšu, sagatavojot visu Tam, kurš ieradīsies pēc viņa. Israēla tautai vajadzēja atmosties. Katram indivīdam Israēlā vajadzēja būt nomodā. Tuvojās kāds, kurš VISU izmainīs.

Kas, pēc Jāņa Kristītāja domām, bija šis "kāds"? Tas nav īsti skaidrs lasot pierakstīto viņa vēsts kopsavilkumu Bībelē, un, iespējams, tas nebija skaidrs pat Jānim pašam. Iespējams, viņš domāja, ka tas būs pats JHWH, Israēla Dievs personīgi. Vai arī viņš domāja, ka tas būs Mesija. Vai arī viņš, iespējams, domāja, ka tas būs kaut kas, kas to visu apvieno. Taču tas, ko šī persona darīs, bija pilnīgi skaidrs. To, ko Jānis Kristītājs bija darījis ar ūdeni, Šis Nākamais darīs ar Garu - Svēto Garu.

Šis apsolījums (tas, protams, ir arī brīdinājums, bet būtībā tas ir apsolījums) balstās uz vēl dažām jūdu tautas brīvības idejām no Vecās Derības. Evaņģēlists Marks norāda tajā virzienā ar diviem Bībeles citātiem no praviešiem Maleahija un Jesajas. Viens no lielajiem apsolījumiem, ko Israēla tauta bija lolojusi gadsimtiem ilgi, bija tāds, ka tad, kad JHWH beidzot no jauna īstenos Iziešanas (Exodus) stāstu, reizi par visām reizēm atbrīvojot Savu tautu, tas būs laiks, kad Viņš nāks personīgi dzīvot kopā ar Savu tautu – Viņš būtu kopā ar viņiem, Viņš būtu viņu Dievs, un viņi būtu Viņa tauta.

Kā Viņš to darītu? Sākotnējā 2.Mozus grāmatas stāstā Dieva klātbūtne kopā ar Israēlu tautu realizējās kā mākoņu un uguns stabs. Šoreiz tam būtu jābūt kam līdzīgam, bet atšķirīgam. Dieva Gars dzīvotu kopā ar cilvēkiem, cilvēkos, kļūdams par gaisu, ko viņi elpo, un uguni viņu sirdīs. Tas ir apsolījums, par kuru domājot, viņi bija dzīvojuši. Jānis saka, ka tagad tas piepildīsies. Bet vai viņi ir tam gatavi?

Viņi noteikti nebija gatavi (un, iespējams, arī Jānis nebija) tam, ko viņi saņēma. Evaņģēlists Marka stāstījuma sākuma pantos ir atklāts, ko vajadzēja gaidīt – tas viss ir sākums labajai vēstij par Jēzu Mesiju, Dieva dēlu ("Dieva dēls" tā laika jūdaismā bija Mesijas tituls). Taču tajā laikā viss vēl nebija tik skaidrs. Tas, kas viņiem bija, bija balss un ūdens: tagad viņiem bija jāsagatavojas cilvēka tēlam, kas visam tam piešķirs jēgu.

Galvenais, ko evaņģēlists Marks liek mums saklausīt šajā sākuma fragmentā, ir pārsteigums, pat šoks par to, ko Dievs darīja.
Taču, vienreiz iesācis, Dievs turpina šo pārsteidzošo plānu īstenot. Un tas izvirza nopietnu jautājumu arī mums: kur mēs šodien guļam – mūsu draudzēs, mūsu kopienās, mūsu personīgajā dzīvē? Kam vajadzētu notikt, lai mūs pamodinātu? Ko vajadzētu darīt mums?

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 3. decembris

Dievs var Tevi atjaunot

(Jes 64:7) 
Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! 
Mēs esam māls, 
un tu esi podnieks, 
mēs visi esam tavu roku darbs! 
Bībelē Vecaja Derībā atkārtoti, runājot par Izraēlu tautu, tiek izmantota metafora par podnieku un mālu. Šī līdzība attiecas arī uz mums. Jesaja rakstīja: "Mēs esam māls... Tu esi podnieks" (Jesajas 64:7). 
Dievs kā podnieks spēj mūs, mālu, veidot un pārveidot par kaut ko, ko Viņš var izmantot. Bet, lai tas notiktu, mums ir jābūt gataviem ļaut Viņam mūs veidot. Podnieks var strādāt tikai ar pareizas konsistences mālu. Ja tas ir pārāk ciets vai pārāk mitrs, podnieks to nevar veiksmīgi izlietot. Tāpēc mums ir jābūt "pareizā konsistencē, lai Dievs varētu mūs veidot. Mums ir jābūt formējamiem. Ja mēs esam pārāk stingri nostājušies uz "savām kājām",t.i. neesam atvērti Dievam un Viņa plāniem attiecībā uz mums, tad mēs neesam veidojami. Tā vietā mums ir jābūt vērstiem uz Viņu un jābūt gataviem nolikt savus plānus, kam, mūsuprāt, būtu jānotiek mūsu dzīvē. Tad Viņš varēs mūs veidot par kaut ko brīnišķīgu. 
Iespējams, mums šķiet, ka esam kļuvuši salauzti, nederīgi un saplaisājuši. Dievs var mūs atgriezt atpakaļ "māla" formā un sākt no jauna. Viņš mūs ir gatavs atjaunot un pārveidot... un tas var prasīt laiku. Keramikas veidošana ir kā mākslas darba radīšanas process. Podniek-meistaram ir maigi jāpieskaras un jāveido māls. Arī Dievs ir maigs ar mums un, radot šedevru, nesteidzas. 
Jautājums ir šāds: vai mēs esam gatavi ļaut Viņam to darīt? 

svētdiena, 2023. gada 26. novembris

Svētības

(Mt 5:1-12) Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams:
“Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.
Pirms daudziem gadiem tika uzņemta filma (The Sound Barrier, 1952) par pirmajiem pilotiem-izmēģinātājiem, kas cenšas pārsniegt skaņas barjeru. Līdz tam neviena lidmašīna nekad nebija lidojusi ātrāk par skaņas ātrumu. Daudzi cilvēki neticēja, ka tas ir iespējams. Bija pat idejas, ka lidmašīna sadalīsies milzīgā radītā spēka ietekmē.
Filmā daži piloti ar savām lidmašīnām pārsniedza maģisko skaitli 735 jūdzes stundā… tomēr vibrāciju rezultātā lidmašīnas sadalījās vai avarēja. Šķita, ka vadības ierīces atsakās darboties pareizi, tiklīdz lidmašīna pietuvojas skaņas barjerai.

Visbeidzot, filmā ir kulminācijas brīdis, kad kāds pilots-izmēģinātājs izdomā, ko darīt. Viņam šķita, ka tad, kad lidmašīna pārvarēja skaņas barjeru, vadības ierīces sāka darboties pretēji paredzētajam. Parasti stūres pievilkšana liktu lidmašīnai pacelt priekšgalu uz augšu, bet tas tā nedarbojās. Ļoti riskēdams, pilots centās sasniegt skaņas ātrumu. Tad kritiskajā brīdī viņš nevis pavilka stūri atpakaļ, bet virzīja to uz priekšu. Parasti tas lidmašīnu novestu pie pikēšanas, taču viņa nojauta bija pareiza. Priekšgals pacēlās, un lidmašīna lidoja tālāk, ātri un brīvi, ātrāk, nekā jebkurš iepriekš bija lidojis.

Šis stāsts nav vēsturiski un tehniski pareizs. Čakam Jēgeram (Chuck Yeager), pirmajam cilvēkam, kurš reālajā dzīvē pārspēja skaņas ātrumu, bieži jautāja, vai viņš visu ir darījis tā, kā parādīts filmā, bet Čaks apgalvoja, ka tā tas nav bijis.

Tomēr šis stāsts uzskatāmi ilustrē to, ko Jēzus dara ar dažiem šķietami vienkāršajiem vārdiem. Viņš paņem vadības ierīces un liek tām darboties pretējā virzienā.
Vienīgais izskaidrojums, šķiet, ir tas, ka Jēzus domā vadīt Dieva ļaudis kaut kur, kur viņi nekad iepriekš nav bijuši.

Jēzus nebija vienkārši lielisks skolotājs, un, ja mēs mēģināsim Viņu šādi raksturot un tulkot, mēs Viņu pārpratīsim. Mūsu Bībeles fragments ir slavenā "Kalna sprediķa" sākums (kas tālāk turpinās Mateja evaņģēlija 5., 6. un 7. nodaļā un Mateja izklāstā atklāj galvenās Jēzus pasludinājuma tēmas. Cilvēki bieži saka: “Cik brīnišķīga ir Kalna sprediķa mācība!” … un ja vien cilvēki to ievērotu, pasaule kļūtu labāka.

Taču, ja mēs domāsim, ka Jēzus vienkārši sēdēja un stāstīja cilvēkiem, kā pareizi uzvesties, mēs nesapratīsim, par ko patiesībā bija runa. Šīs "svētības", "brīnišķīgās ziņas", ko Viņš pasludina, nesaka: "Centieties tā dzīvot". Jēzus saka, ka cilvēki, kuri jau tagad šādi dzīvo, ir pareizā stāvoklī. Viņiem par to vajadzētu priecāties un to svinēt.

Parasti šajā pasaulē tiem, kas skumst, bieži vien nekļūst pēc mirkļa priecīgāk, lēnprātīgie tā arī nesaņem mantojumā zemi, tie, kas ilgojas pēc taisnīguma, bieži vien šīs ilgas aiznes sev līdzi kapā.
Tomēr Jēzus saka, ka ar Viņa iesākto darbu tas sāk mainīties. Šie Jēzus vārdi Mateja evaņģēlijā ir pasludinājums, nevis filozofiska pasaules analīze. Tas ir paziņojums par kaut ko, kas sāk notikt. Tas ir evaņģēlijs: labā vēsts, nevis labs padoms.

“Sekojiet man!” Jēzus sacīja saviem mācekļiem. Dievs dara ko jaunu, un šis "brīnišķīgo ziņu" saraksts ir daļa no Dieva aicinājuma, daļa no Viņa Plāna atklāsmes, kas liek mums saprast, ka Dievs darbojas jaunā veidā un ka tas ir tas, kā Viņa Plāns izskatās. Jēzus uzsāk jaunu laikmetu Dieva tautai un Dieva pasaulei. No šī brīža visas kontroles, par kurām cilvēki domāja, ka zina kā tās darbojas, sāk tagad darboties otrādi. Mūsu pasaulē joprojām lielākā daļa cilvēku domā, ka visa dzīves jēga sastāv no veiksmes, panākumiem, bagātības, ilgas dzīves. Jēzus šeit piedāvā brīnišķīgas jaunas ziņas pazemīgajiem, nabagajiem, sērojošajiem, miermīlīgajiem.

Vārds μακάριοι (makários) bieži tiek tulkots kā “svētīgs" vai “laimīgs”, bet daļa no nozīmes sevī ietver arī to, ka ir kādas brīnišķīgas ziņas, kuras dod pamatu priecāties.
Dievs darbojas Jēzū un caur Jēzu, lai sāktu pasaulē jaunu projektu, lai izdalītu dāsnas "svētības" visiem, kas tagad pievēršas Viņam un pieņem to jauno kārtību, ko Viņš dara. Taču tas nav tikai uzskaitījuma saraksts par cilvēkiem, kādus Dievs varētu svētīt. Tiek pasludināta Dieva Jaunā derība.

Vecajā derībā 5.Mozus grāmatā ir apraksts par to, kā ļaudis izgāja cauri tuksnesim un nonāca pie apsolītās zemes robežas, un tad Dievs viņiem deva svinīgu derību. Viņš uzskaitīja svētības un lāstus, kas tos piemeklēs, ja viņi būs paklausīgi vai nepaklausīgi (5Moz 28.nodaļa). Tagad Matejs savā evaņģēlijā mums ir parādījis Jēzu, kas nāk no Ēģiptes (Mt 2:15), caur ūdeni un tuksnesi (Mt 3: - 4:) un ieiet apsolītajā zemē (Mt 4:12-25). Šeit tagad ir Viņa Jaunā derība.

Kad šie apsolījumi piepildīsies?
Kristiešiem ir liels kārdinājums atbildēt: debesīs, pēc nāves. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Mt 5: 3,10,11 to saka: “Debesu valstība” pieder garā nabagajiem un vajātajiem, un tiem, kas cieš vajāšanas Jēzus dēļ, ir liela atlīdzība "debesīs". Taču tā ir nepareiza 'debesu' jēgas izpratne. Debesis ir Dieva telpa, kurā pastāv cita - Dieva - realitāte, kas ir 'blakus' mūsu parastajai ("zemes") realitātei un ar to reizēm savijas. Kādu dienu debesis un zeme tiks savienotas pilnībā, un atklāsies patiesais stāvoklis, kas pašlaik nav redzams.

Izpratnes pavediens ir lūgšanā, ko Jēzus mācīja saviem sekotājiem. Mums ir jālūdz, lai nāk Dieva valstība un notiek Dieva griba "kā debesīs, tā arī virs zemes". Debesu dzīvei - dzīvei valstībā, kurā Dievs jau ir ķēniņš - jākļūst par šīs pasaules dzīvi, pārveidojot pašreizējo "zemi" par skaistuma un prieka vietu (kādu to Dievs vienmēr ir bijis iecerējis).
Un tiem, kas seko Jēzum, ir jāsāk dzīvot saskaņā ar šiem principiem šeit un tagad. Tāda ir Kalna sprediķa un jo īpaši šo “svētlaimību/laimīguma" jēga.
Tas ir aicinājums dzīvot tagadnē tā, it kā mēs jau būtu Dieva apsolītajā nākotnē; jo patiesībā šī nākotne jau ir ieradusies tagadnē pateicoties Jēzum no Nācaretes.

Šādas idejas daudziem var šķist kā kaut kas nereāls, otrādi apgriezts dzīvesveids un principi, bet mēs esam aicināti (ar lielu uzdrīkstēšanos!) ticēt, ka patiesībā tas ir pareizais ceļš uz augšu.
Pamēģiniet un pārliecinieties.

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 19. novembris

Gaismas bērni

(1Tes 5:1-11) Par laiku un brīdi, kad tam jānotiek, brāļi, mums nav jums jāraksta, jo jūs paši zināt, ka Kunga diena nāk kā zaglis naktī. Kad ļaudis runās: miers un drošība, – tiem pēkšņi uzbruks posts kā sāpes dzemdētājai, un tie nekādi nespēs no tā izbēgt. Bet jūs, brāļi, neesat tumsā, lai diena kā zaglis jūs nepārsteigtu. Jūs visi esat gaismas dēli un dienas dēli: jūs nepiederat nedz naktij, nedz tumsai. Tad nu negulēsim kā visi pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Jo gulošie guļ naktī un dzērāji apdzeras naktī, bet mēs, kas piederam dienai, lai esam skaidrā prātā. Apliksim sev ticības un mīlestības bruņas un cerību uz pestīšanu apvilksim kā bruņucepuri, jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet gan lai mēs iegūtu pestīšanu ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas miris par mums, lai mēs – dzīvi vai miruši – dzīvotu līdz ar viņu. Tādēļ iedrošiniet viens otru un stipriniet cits citu, kā jūs to jau darāt! 
Vai esi dzirdējis stāstu par kādu mācītāju, kurš reiz sapņojis, ka sludina sprediķi? Tad kāds viņu pamodināja... un atklājas, ka tā ir patiesība, jo draudzes kopējā dziesma ir beigusies un viņam ir jākāpj kancelē. 

Grūti iedomāties, ka tā būtu noticis ar apustuli Pāvilu - lai gan Bībelē ir stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš vienā no Pāvila nakts mācīšanas sesijām esot aizmidzis un izkritis pa logu (skatīt Apustuļu darbi 19:7-12). 
Bet acīmredzot ceļotājs apustulis Pāvils zināja visu par to kā palikt nomodā, kad labprātāk būtu gājis gulēt (vai varbūt mums vajadzētu teikt - nedodas atpakaļ gulēt, jo šeit viņš runā par cilvēkiem, kuri ceļas agrāk nekā visi pārējie, lai redzētu saullēktu). 

Brīdinājums palikt nomodā, protams, atsaucas uz stāstu no evaņģēlijiem par pašu Jēzu. Jēzus vairākkārt mudināja mācekļus Getzemanes dārzā palikt nomodā kopā ar Viņu (Mk 14:34,38). Viņš brīdināja par gaidāmajiem notikumiem, kas, kā Viņš teica, būs kā laupītājs, kas ierodas tad, kad tas vismazāk tiek gaidīts (Mt 24.43; Lk 12.39; 21.34-35). 
Šeit, vienā no savām pirmajām vēstulēm, Pāvils atkārto to, ko Jēzus pats bija teicis un darījis pirms apmēram 20 gadiem, vienlaikus apzinoties, ka šo vēsti tagad ir jāpasludina citiem klausītājiem pavisam citā situācijā. 

Lai gan apustulis Pāvils arī izmanto Kristus izteicienu par iespējamo laupītāju ierašanos naktī, tomēr patiesībā viņa teiktais par palikšanu nomodā ir saistīts ne tik daudz ar laupītāju briesmām, cik ar ļoti svarīgo atšķirību starp veco laikmetu, tumsas, grēka un nāves laikmetu, un jauno laikmetu, gaismas, dzīvības un cerības laiku. Tāpēc viņš apvieno divas diezgan atšķirīgas idejas: palikt nomodā, jo drīzumā notiks briesmīgas lietas (kam viņš pievieno vēl vienu labi zināmu Bībeles ainu, proti, ainojumu par sievieti, kas pēkšņi sāk dzemdēt); un palikt nomodā, jo drīz būs rītausma un tāpēc ir īstais brīdis pārtraukt nakts laika ieradumus. 

Šī tēma ir šīs pamācības centrā. Iemeslu dēļ, kas tagad kļūst skaidri, kristieši ir dienas cilvēki, lai gan pārējā pasaule vēl dzīvo naktī. 
Mēs, kas dzīvojam laikmetā, kad ceļojam ar lidmašīnām, zinām, kas notiek, ja mēs šķērsojam vairākas laika joslas vienu pēc otras. Mūsu ķermenis apjūk; mēs pamostamies nakts vidū, it kā būtu diena. Tā notiek, piemēram, lidojot no Latvijas uz Ameriku. Nākamajā dienā tu pēkšņi pamodies četros no rīta; tavs ķermenis tev saka, ka jau ir diena, kaut gan aiz loga ir tumša nakts. 

Tā arī šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils saka – tu esi pasaules nakts vidū, bet Jēzus gars tev cenšas atklāt, ka jau ir diena. Tu esi dienas bērns, gaismas bērns. Dieva jaunā pasaule ir ielauzusies skumjajā, miegainajā un nāvējošajā vecajā pasaulē. Tā ir Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvanas jēga - jaunās pasaules dzīvība, kas ielaužas vecajā. Un Tu piederi jaunajai, nevis vecajai pasaulei. Tu esi pamodies pirms pilnā saullēkta. Tāpēc esi nomodā, jo šī ir Dieva jaunā realitāte, un drīzumā tā uzausīs visai pasaulei. 

Šo spilgto ainojumu papildina vēl divi piemēri. Pirmais ir par cilvēkiem (nakts cilvēkiem, Pāvils teiktu), kas savā miegā murmina viens otram: "Miers un drošība, miers un drošība. Viss ir kārtībā. Nekas nenotiks.” 
Nē, saka Pāvils, viss nav kārtībā! Tuvojas pēkšņa katastrofa. 
Par ko viņš runā? Par ikvienu, kurš iedomājas, ka Dieva jaunā pasaule nekad nepārņems šīspasaules realitāti. 
(Tīri vēsturiski interesants ir fakts, ka sauklis "miers un drošība" bija viena no frāzēm, kuru Romas impērija lietoja, lai pārliecinātu savas impērijas iedzīvotājus, ka slavenais "romiešu miers", kas Pāvila laikā bija iedibināts pirms vairāk nekā pusgadsimta, saglabāsies arī turpmāk bez problēmām. 
Tā ir ideja, kam Pāvils patiesībā uzbrūk. Viņš saka: "Neticiet impērijas propagandai. Pasaule drīzumā piedzīvos kaut ko tādu, kas nesīs teroru un iznīcību visapkārt." 
Apmēram divdesmit gadus pēc vēstules rakstīšanas šis brīdinājums piepildījās. 

Tāpēc Pāvils pievieno vēl vienu spilgtu salīdzinājumu. Rītausma ir sākusies, pasaulei kuru katru brīdi var sākties nelaimes kā dzemdību sāpes, laupītāji var ielauzties jebkurā brīdī, un pati impērija ir apdraudēta. 
Tāpēc jums ir jāapvelk bruņas! (Garāku šī ainojuma versiju vari lasīt Efez 6:10-20; šeit viņš piemin tikai divas galvenās aizsardzības bruņu sastāvdaļas - krūšu bruņas un ķiveri.) 

Ticība un cerība ir bruņas, lai atvairītu frontālos uzbrukumus. Pestīšanas cerība ir ķivere, kas aizsargā pašu galvu. 
Mums, tāpat kā tesaloniķiešiem, tas ir jāatgādina cits citam. Mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kurā notiek pēkšņi satricinājumi; pasaulē, kura vēl tikai gaida to brīdi, kad iestāsies Lielā Rītausma. 

Šis tad arī ir apustuļa Pāvila galvenais vēstījums: turieties ticībā pie evaņģēlija vēsts, un jūs tajā atradīsiet visu nepieciešamo mierinājumu un spēku. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 12. novembris

Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

(Mt 25:1-13) Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu. 
Visi viesi bija ieradušies un apsēdušies. Ērģeles jau spēlēja. Līgavaiņa vecāki bija ieradušies jau pusstundu iepriekš. Fotogrāfs gaidīja. Visi ziedi bija skaisti noformēti. Koris bija izmēģinājis savas dziesmas. Un tagad tikai atlika ierasties līgavai ar līgavaini, lai laulību ceremonija varētu sākties… 
Tā kā tā bija mana laulību diena, tad es varētu stāstīt daudz un dažādas detaļas. Bet ir viena epizode, kura man pašam šķiet amizanta. Cik daudzi no jums (tie, kuriem ir notikušas laulības) esat devušies ar kājām uz savu laulību ceremoniju baznīcā? Jā, tieši tā – izejat no mājām… un tad visu ceļu līdz baznīcai dodaties nevis ar automašīnu vai zirgu pajūgu, bet vienkārši ejat ar kājām? 
(Varbūt nav vērts pieminēt, ka mums bija jāpāriet pāri ielai, jo līgavas dzīvesvieta bija tieši pretim baznīcai…) 

Katrā kultūrā ir savs veids, kā svinēt kāzas, un līdz ar to dažādi riski kļūdīties. Es reiz dzirdēju stāstu par “jauno pāri”, kurš tik ļoti baidījās, ka ceļā uz baznīcu varētu sabojāties automašīna, ka viņi nolīga otru automašīnu, lai tā tukša brauktu aiz pirmās… tikai katram gadījumam. 
Taču dažādās kultūrās riski būs atšķirīgi. 

Tuvajos Austrumos līdz pat šai dienai ir dažas vietas, kur kāzu paražas ir diezgan līdzīgas evaņģēlijā stāstā aprakstītajām. Mūsdienu Rietumos cilvēki parasti neprecas nakts vidū! Taču tajās kultūrās ir lāpu gājieni vēlu vakarā, un ceremonijai ir vairāki posmi, kas rada iespējamību, ka līgavainis aizkavējas kādā vietā, pirms ierodas uz pašu mielastu, lai viņu beidzot sagaidītu 'līgavas māsas' un visi ielūgtie viesi.
(Tik daudz par šī stāsta vietējo kolorītu, kas citādi varētu mulsināt cilvēkus, kuri pieraduši pie citām kāzu svinību tradīcijām.) 

Kas vēl šeit notiek? 
Kā šī līdzība papildina vairākkārtējos brīdinājumus, ko Jēzus jau ir sniedzis citās stāstītajās līdzībās par nepieciešamību būt gataviem?
Pirmkārt, vēl acīmredzamāk nekā iepriekšējos gadījumos, šis stāsts sakņojas jūdu tradīcijā par gudrības un muļķības pretstatīšanu - t.i. būt saprātīgam vai būt muļķīgam. Sakāmvārdu grāmatas (viena no Bībelē iekļautajām daļām, kuru sauc arī par Sālamana pamācībām) autors gudrību un muļķību aplūko kā divas sievietes un apraksta, kā viņas uzrunā garāmgājējus, piedāvājot tiem savu dzīvesveidu. Tagad šajā stāstā Gudrības kundze un Muļķības kundze katra ir aizvietota ar piecām jaunām meitenēm, un stāsts aicina klausītājus izlemt, par kuru no viņām tie gribētu būt. 
Acīmredzot 'gudrība' šajā gadījumā nozīmē būt gatavam, bet 'muļķība' nozīmē nedomāt par to, kamēr ir jau par vēlu.

Manuprāt, ir nepareizi mēģināt uzminēt, ko šajā līdzībā "simbolizē" eļļa (daži uzskata, ka tā nozīmē labus darbus, citi - ticību, mīlestību vai gandrīz jebkuru no kristiešu tikumiem, vēl citi saskata tur pat Svētā Gara simbolu). 
Šis nav šāda veida stāsts! 
Šīs līdzības galvenā vēsts – būt gatavam galvenajam brīdim. Vispār, runājot par līdzībām evaņģēlijos, nav pareizi sakompilēt visas Jēzus stāstītās līdzības kopā un tad censties palīdzēt visām detaļām savstarpēji visur saskanēt. Piemēram, visas meitenes šajā līdzībā, ieskaitot "gudrās", iet gulēt, savukārt Jēzus pēc tam saviem sekotājiem saka, lai tie paliek nomodā. Šāda detalizēta līdzību analizēšana var provocēt pazaudēt galveno domu. Šajā stāstā svarīgākā vēsts ir būt gatavam; būt gudram; domāt uz priekšu, apzinoties, ka agrāk vai vēlāk pienāks krīze un ka, ja tu nesagatavosies tagad, tad var nākties nožēlot to vēlāk.

Šim konkrētajam stāstam ir vēl viens aspekts, kas sakņojas dziļi ebreju tradīcijā. Tā ir tradīcija par 'līgavaiņa atnākšanu'. Arī šeit Mateja evaņģēlijā Jēzus sevi jau nosauca par līgavaini (9:15). Kādā no iepriekšējām līdzībām Jēzus runāja par Dieva Valstību kā par ķēniņu, kas rīko kāzu mielastu savam dēlam (22:2).
Tas savukārt liek secināt, ka līdzība nav tikai par laiku galu, par lielo un briesmīgo dienu, kuru pasaule un baznīca joprojām gaida. Savas kalpošanas laikā Jēzus nāca kā Mesija pie savas tautas, Izraēla. Viņi bija tie, kas tika aicināti uz kāzu mielastu. Viņi šajā stāstā ir sadalīti starp gudrajiem, kas pazīst Jēzu un rūpējas par to, lai saglabātu modrību Viņa "atnākšanai", un muļķiem, kuriem beigās Jēzus sacīs: "Es jūs nepazīstu" (12. pants, atkārtojot 7:23). Tāpat kā Kalna sprediķī nav tik daudz apkopota Jēzus mācība vēlākajai draudzei, bet gan Viņa izaicinājumi sava laika cilvēkiem, tā arī šī līdzība, iespējams, būtu jālasa tādā pašā veidā (vismaz pamatnozīmē).

Mums reizēm ir neērti izdarīt šādu secinājumu, jo, pasakot, ka Jēzus dažas mācības īpaši attiecas tikai uz unikālu situāciju Viņa dzīves laikā, varētu šķist, ka tās nav attiecināmas uz visiem citiem laikiem. 
Taču tas tā nav. 
Tieši tāpēc, ka tas, ko Jēzus darīja, bija unikāls un izšķirošs, uz visiem laikiem mainot pasauli un Dieva attiecības ar to, mēs tagad dzīvojam jaunā laikmetā, kurā Viņa suverēnā vara ir jāievieš visā pasaulē. 
Un šajā jaunajā laikmetā (ne mazāk kā Jēzus šīszemes dzīves laikā un Viņa pirmo sekotāju laikā) mums tikpat ļoti kā jebkad ir nepieciešams brīdinājums, ka ir viegli atslābināties, pārstāt pievērst uzmanību Dieva Lielajam Plānam un tā pamudinājumiem. Būtu tik skumji, ja mēs būtu nesagatavoti brīdim, kad tas pēkšņi pienāks.

Tāpēc ir vietā uzdot jautājumu mums katram sev – vai es esmu gatavs gaidīt Kristus apsolīto atgriešanos tik ilgi, cik tas ir nepieciešams? Vai esmu gatavs kopā ar Viņu ieiet Lielajā Debesu Valstības banketā jau šodien? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 5. novembris

Liekulība

(Mt 23:1-12) Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts.
Vārdam "liekulis" angļu valodā ir interesanta izcelsme. Hypocrite (angļu val.) ir cēlies no sengrieķu valodas vārda ὑποκριτής (hupokritḗs), kas latviski būtu tulkojams kā aktieris. Aktieris jau arī ir izliekas par kādu, kas viņš patiesībā nav. Un tieši to arī dara liekulis. 
Liekuļotājs var izturēties tā, it kā viņš kaut kam ticētu, lai gan patiesībā tas tā nav. Vai arī viņš var norādīt uz visām kļūdām, ko dara citi, lai gan slepeni dara tieši to pašu. 
Tu varbūt justos šokēts, ja es aicinātu padomāt par sevi… kā par liekuli. Taču patiesībā mēs visi, iespējams, esam reizēm darījuši kaut ko līdzīgu. Mēs esam izturējušies, runājuši kaut ko publiski un tad pavisam citādi izteikušies vai rīkojušies privāti.

Kad Jēzus runāja par farizejiem, Viņš apgalvoja, ka viss, ko viņi dara, tiek darīts, lai ļaudis to redzētu (Mt 23:4). Iespējams, tas, kāds es esmu baznīcā, ne vienmēr ir tas pats, kāds esmu mājās. 
Mēs varam censties izrādīties. Varbūt mūsu attiecības ar Dievu ir mazliet novirzījušās no tā, kā tam būtu jābūt. Varbūt esam nonākuši kārdinājumu slazdā, tomēr baznīcā mēs dziedam, lūdzam un uzvedamies tā, it kā nekas nebūtu noticis. 
Jēzus arī teica, ka "tie nepraktizē to, ko sludina" (Mt 23:3). Mums ir jāpārliecinās, vai mūsu dzīvesveids atbilst tam, kam mēs ticam. Mums ir jābūt godīgiem.

Dzīvosim tā, kā mūs Bībele aicina – godprātīgi un nenosodot citus.