Jautājums par nodokļu maksāšanu

(Mt.22:15-22) Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. 

Bija pašvaldību vēlēšanu laiks. Kaut kādā mirkļa neprātā es biju piekritis piedalīties un kandidēju uz vietējās pašvaldības deputāta vietu. Nebiju iestājies nevienā politiskā partijā, bet piedalījos kā Kristīgi demokrātiskās savienības atbalstītājs. Vēlēšanu kampaņā tātad biju iekļauts viņu sarakstā.
Žurnālisti bija visur, intervēja cilvēkus, fotografēja, rīkoja debates. Radio un televīzija šķita pilna ar to visu.
Piedaloties tajā pašam, es ieraudzīju šo procesu no “iekšpuses”. Visi šķita nervozi. Agrāk es biju domājis, ka politiķi labprāt uzstājās televīzijā vai radio. Tagad es sapratu, ka raidorganizācijas to vien vēlas kā viņus pieķert. Žurnālistus, šķiet, interesēja tikai sagaidīt brīdi, lai uzdotu viltīgus jautājumus, lai visus padarītu par muļķiem, lai uzbruktu un nomelnotu, nevis mēģinātu noskaidrot patiesību. Uz to, protams, raidorganizācijas cerēja, jo tad konkrētais ziņu kanāls iegūtu daudz lielāku skatītāju skaitu.

Jautājumi, ar kuriem cilvēkus varētu provocēt, ir pasaulē bijuši tik ilgi, kamēr vien ir eksistējušas kādas kopienas vai cilvēku grupas un ir bijuši vadītāji, kas cenšas piedāvāt jaunas idejas. Jautājumam, ko farizeji uzdeva Jēzum, bija acīmredzama dubulta nozīme. Jautājums par nodokļu maksāšanu Romas imperatoram bija viena no karstākajām tēmām Tuvajos Austrumos Jēzus laikā. Iedomājieties, kā jums patiktu, ja kādu rītu jūs pamostos un atklātu, ka cilvēki no otra pasaules gala ir ieradušies jūsu valstī un pieprasa maksāt viņiem nodokli kā atlīdzību par to, ka jūsu zeme ir nozagta! Šādas lietas joprojām izraisa nemierus un revolūcijas, un tas bija noticis arī laikā, kad Jēzus dzīvoja Galilejā.

Viens no slavenākajiem jūdu vadoņiem laikā, kad Jēzus vēl bija zēns, vīrs vārdā Jūda (labs revolucionāra vārds tajā laikā ebreju pasaulē), bija vadījis sacelšanos par tieši to problēmu. Romieši sacelšanos bija nežēlīgi apspieduši, atstājot apvidū krustus ar mirušiem un mirstošiem revolucionāriem, kā brīdinājumu, ka nodokļa maksāšana ir obligāta, nevis brīvprātīga. Farizeju jautājums bija, kā mēs varētu teikt, dzīvībai bīstams. Pasaki skaļi, ka cilvēkiem nav jāmaksā nodoklis okupantiem, un tu vari nonākt pie krusta.

Protams, tajā pašā laikā no ikviena, kas gribētu vadīt “Dieva izredzētās tautas” vidū kustību par “Dieva valstību”, tiktu sagaidīts, ka viņš iestāsies pret šo nodokli vai arī sastapsies ar cilvēku izsmieklu un sašutumu. Galu galā, vai tad ideja par to, ka Dievs-ir-mūsu-vienīgais-ķēniņš jēga nav tāda, ka Romas ķeizars tāds nav? Ja Jēzus nebija iecerējis atbrīvoties no nodokļa un visa, ko tas nozīmēja, tad kāpēc viņi bija devušies Viņam pakaļ no Galilejas? Kāpēc dažas dienas iepriekš viņi visi bija iesaukuši Hosanna (ko burtiski var tulkot kā "glāb tagad!”)? Ja Jēzus būtu bijis politiķis kādā televīzijas intervijā, jūs varat iedomāties skatītāju sajūsmu un producenta prieku, kad kāds uzdeva šo jautājumu. Šis jautājums Viņam patiešām sagādās grūtības!

Pirms Jēzus atbild, Viņš lūdz viņiem monētu. Respektīvi, lūgums pēc monētas patiesībā ir Viņa atbildes sākums. Tas, ka viņi spēja ātri pasniegt monētu, dināru, ar kuru tika maksāts nodoklis, parāda, ka paši jautātāji lieto naidīgās varas valūtu.
Viens no iemesliem, kāpēc tā tika ienīstama, bija saistīts ar to, kas bija uz monētas. Ebreji nedrīkstēja uz savām monētām likt cilvēku attēlus, cilvēku sejas, bet Cēzars, protams, uz savām monētām bija uzspiedis savu attēlu. Un ap monētas malu, pasludinot visai pasaulei, kas viņš ir, Cēzars bija uzrakstījis vārdus, no kuriem ikvienu lojālu vai dievbijīgu jūdu pārņemtu drebuļi – "Dieva dēls” – tas bija tas, par ko Cēzars sevi uzskatīja. Vai kāds jūds varēja būt laimīgs, ja viņš bija spiests izmantot šādu naudu?

Tagad mēs vērojam ainu – Jēzus paņem no viņiem monētu, it kā kāds Viņam pasniegtu beigtu žurku. Viņš skatās uz to ar pilnīgu nepatiku. "Kam pieder šis... attēls? Un kas ir tas, kurš sev piešķir šādu uzrakstu?" Jēzus jau ir parādījis, ko domā par ķeizaru, bet nav pateicis neko tādu, kas varētu Viņam sagādāt nepatikšanas. Viņš ir pagriezis jautājumu un tagad uzdod to viņiem atpakaļ.

'Tas ir Cēzara,' viņi atbild, apgalvojot acīmredzamo, ar to atzīstot, ka paši nēsā Cēzara monētas.
"Tad," saka Jēzus, "jums labāk būtu jāatdod ķeizaram viņa paša monētu, vai ne?". Pārsteigums!
Ko viņš gribēja teikt? 'Maksāt ķeizaram ar viņa paša monētām' izklausījās pēc revolūcijas, bet, tas, ka Jēzus tur rokā monētu, izklausījās tā, it kā Viņš būtu teicis, ka vajadzētu samaksāt nodokli …

" ... un Dievam atdodiet to, kas Dievam piederošs!”
Vēl lielāks pārsteigums. Vai Jēzus ar to grib teikt, ka Dieva valstība tomēr ir svarīgāka par ķeizara valstību?

Būsim godīgi. Jēzus nemēģināja dot atbildes uz visiem jautājumiem visos laikos par Dieva un politiskās varas attiecībām. Ne par to bija runa. Viņš farizeju izaicinājumam pret Viņu vērsās ar asu izaicinājumu pretī. Galu galā, vai viņi nebija tie, kas bija kompromitēti? Vai viņi patiešām bija pilnībā uzticīgi savam Dievam? Vai viņi paši nespēlēja spēles, lai apmierinātu ķeizaru, vienlaikus it kā turētos pie Dieva?

Mēs varam pilnībā saprast, ko Jēzus darīja/mācīja tikai tad, kad redzam Viņa atbildes visa evaņģēlija gaismā. Jēzus zināja - Viņš to jau bija teicis mācekļiem -, ka Viņš pats tiks sists krustā. Viņš nemēģināja izvairīties no personīgām vai politiskām briesmām. Viņš turpināja iet tieši pretī tām. Taču Viņš to darīja saskaņā ar saviem nosacījumiem.
Jēzus aicinājums nebija būt tādam revolucionāram, kādu cilvēki toreiz bija iztēlojušies. Dieva valstība uzvarēs ķeizara valstību nevis ar parastiem līdzekļiem, bet ar Dieva mīlestības un spēka atklāsmi.

Tad kurā pusē tagad izvēlamies nostāties mēs? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Sviniet iekš Tā Kunga

(Filip.4:2-9) Es mudinu gan Evodiju, gan Sintihi, lai viņas abas rod vienprātību Kungā. 
Jā, es lūdzu arī tevi, tu, kas esi ciešā saistībā ar mani, – palīdzi arī tu viņām, kas evaņģēlija sludināšanā cīnījās kopā ar mani un Klēmentu un pārējiem maniem darbabiedriem, kuru vārdi rakstīti dzīvības grāmatā. 
Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Lai jūsu pieticība top zināma visiem cilvēkiem! Kungs ir tuvu! 
Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. 
Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams – kas saistīts ar tikumu un ir slavējams! Visu, ko esat mācījušies un pieņēmuši, ko esat dzirdējuši un redzējuši manī, to tad arī dariet, un miera Dievs būs ar jums. 

Jūs nekad nevarat zināt, kad tas notiks… 
Divi cilvēki – kas visu laiku ir labi draugi, kas strādā līdzās viens otram, kas sēž vienā baznīcas solā, kas pavada kopā laiku sabiedriskos pasākumos… – pēkšņi nostājas viens pret otru.
Viens ass vārds no vienas puses, kuru otrs turklāt pārprata; rūgta atbilde, izteikta steigā un bez apdomāšanas; tad aizcirstas durvis, galva pagriezta uz otru pusi satiekoties uz ielas; sajūta (no abām pusēm), ka sāpes ir tik lielas un pāri nodarījums tik dziļš, ka nekas vairs to nevar dziedināt.

Es atceros mans tēvs (ilgus gadus bijis draudzes vecākais) stāstīja man par tādām lietām. Arī man savā darbā ir nācies saskarties ar dažiem šādiem starpgadījumiem un, es domāju, lielākā daļa mācītāju ir pieredzējuši to pašu.
Īpaši skumji un traģiski tas ir tad, ja tas notiek kristiešu draudzē – kopienā, kur visam vajadzētu būt savstarpējas mīlestības, piedošanas un atbalsta caurvītam.
Problēma ļoti bieži ir tā, ka katra no sāpinātajām pusēm apvaino otru: “Tu biji pirmais, kas pārkāpi šo kārtību!” Un tāpēc neviens nav gatavs piekāpties.
Tad vienīgais risinājums ir iejaukšanās no malas, ko starptautiskajās attiecībās sauc mediāciju (veic neatkarīgs starpnieks). Mācītājs vai pieredzējis un labs draugs abām pusēm, darbojas kā starpnieks, lai palīdzētu panākt progresu saspīlētajās attiecībās.
Tomēr ir gadījumi, kad publisks un atklāts aicinājums uz samierināšanos var palīdzēt abām pusēm izkļūt no strupceļa (lai gan tādos gadījumos ir jāzina ko un kā darīt, pretējā gadījumā tas problēmu varētu padarīt vēl lielāku).

Ieskatoties vēstules Filipiešiem 4.nodaļas 2.pantā, mēs varam pieņemt, ka apustulis Pāvils zināja, ko viņš dara. Divas sievietes, Evodija un Sintihe, no Filipu draudzes ir lielās nesaskaņās. Un tagad Pāvils viņām publiski lūdz panākt izlīgšanu. Ieskatieties šīs vēstules 2.nodaļas pirmajos četros pantos – šie nav vienkārši aicinājumi izteikti draudzei katram gadījumam (lai gan izteiktais ir patiess jebkurā situācijā). Apustulim Pāvilam bija prātā šī konkrētā sarežģītā situācija.

Šādas problēmas labāk ir risināt ātrāk nekā vēlāk.
Pagājušajā nedēļā man bija iespēja parunāties ar kādu ļoti jauku un saprātīgu dāmu (viņa ir mamma un vecmāmiņa), kura man pastāstīja, ka viņas zelta likums visas dzīves laikā ir bijis – neļaut negludinātām drēbēm sakrāties un stāvēt vairāk kā divas dienas. Jo pēc tam tas būs pārāk grūti tikt ar to visu galā.
Tieši tā pat, ja kaut kas ir jānogludina vai jāsakārto kristīgajā draudzē, tas būtu jārisina cik ātri vien iespējams (pirms aizvainojums sacietē tik ļoti, ka tos nekas nevar vairs mīkstināt un izkausēt.
Šis domstarpības starp Evodiju un Sintihi acīmredzot turpinās jau ilgāku laiku, jo kā gan savādāk ziņas ar Epafroditu būtu paspējušas nonākt pat līdz apustulim Pāvilam.
Varbūt problēma bija pat tik sarežģīta, ka pēdējā cerība ir paša apustuļa izteiktais aicinājums, kas varētu veicināt kādas izmaiņas.

Kurš tad ir tas “īstais darba biedrs”, tas, kurš ir “ciešā saistībā ar” apustuli un kuram viņš (Pāvils) tagad lūdz palīdzību šīs sarežģītās pastorālās dilemmas risināšanā? Mēs nezinām…
Varbūt tas bija Epafrodītu – cilvēks, kurš gatavojās nogādāt Pāvila vēstuli atpakaļ Filipos? Tādā gadījumā šeit rakstītais dod viņam pilnvaras rīkoties apustuļa Pāvila vārdā.
Vai varbūt tas bija viens no vietējās draudzes vadītājiem, kuru Pāvils ļoti labi pazina, un kuru pārējie draudzes locekļi šādā uzrunas formā uzreiz atpazītu?

Pēc šīs nopietnās un konkrētās problēmas risināšanas, apustulis Pāvils savas vēstules beigās pievēršas ļoti nopietnam padomam.
Viņš sāk ar lielu virsrakstu 4.pantā: sviniet (χαίρετε) Kungā!
(Χαίρετε ἐν Κυρίῳ πάντοτε πάλιν ἐρῶ χαίρετε - Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz priecājieties)
Latviešu Bībelēs šis vārds tiek tulkots “priecājieties".
Mēs šodien šo vārdu parasti saprotam tādā veidā, ka kaut kas notiek iekšā cilvēkā - prieka sajūtas it kā vairojās un padara cilvēkus laimīgus no iekšienes.
Tas, protams arī ir svarīgi, un šis Pāvila padoms jeb norādījums to arī sevī iekļauj…
Tomēr apustuļa Pāvila laikā un kultūrā šis prieks nozīmētu sabiedriskas svinības.
Tajā laikā visapkārt, gan Efezā, gan Filipos, gan Korintā un citur bieži tika organizēti lieli festivāli, spēles un šovi, lai tā svinētu un pagodinātu savus dievus, savu pilsētu, kā arī jauno "dievu", pašu Cēzaru.
Kāpēc tad jaunā valdnieka Jēzus sekotāji nevarētu tāpat priecīgi svinēt?
Tā tas arī notika; un, atzīstot, svinot un pagodinot Jēzu kā Kungu, tas Viņa sekotājus iedrošināja, kā arī stiprināja viņu uzticību un paklausību Kungam Jēzum Kristum.

Tomēr ir interesanti, ka tajā pašā laikā Pāvils uzreiz piebilst, ka kristīgās baznīcas publiskajam tēlam ir jāliecina par maigu, žēlīgu un pieticīgu sabiedrību (5.pants).
Priecīgā svinēšana nedrīkst pārvērsties par pārspīlētu un uzspēlētu izrādi, kas aizskar jutīgas dvēseles vai aizvaino tos, kuri pēc dabas ir klusāki un rezervētāki.

Trīs lietas, kas noteikti jāpārdomā un jāņem vērā, lai kristīgā svinēšana būtu gan priecīga, gan pieticīga, ir: (1) lūgšana, kas dod mierinājumu jebkurās raizēs (6.-7.pants); (2) domāšanas veids, kas ievēro un priecājas par Dieva labestību visā (8.pants); un (3) dzīvesveids, kas iemieso visu evaņģēliju (9.pants).

Raizes un nemiers daudziem bija ikdienas dzīvesveids senajā pagānu pasaulē. Ar tik daudz dieviem un dievietēm, kur katrs no tiem varēja jūs sodīt par kādu nodarījumu, kas jums, iespējams, nav pat zināms. Neviens nevarēja būt drošs par to, vai kaut kas slikts negaida tepat aiz stūra.
Ar Dievu, kurš pats tagad bija atklājies Jēzū Kristū, netiek gan garantēts (kā arī mēs esam pieredzējuši), ka šajā grēcīgajā pasaulē ciešanas vispār vairs neeksistē.
Tomēr tagad ir drošība, ka šis Dievs galu galā visu kontrolē, ka Viņš vienmēr uzklausa un atbild lūgšanas (par jebkuru tēmu).

Cilvēki reizēm saka, ka nevajadzētu uzbāzties Dievam ar triviālām prasībām un privātiem lūgumiem (labus laika apstākļus draudzes piknikam; brīvu stāvvietu pilnīgi aizņemtā stāvlaukumā).
Protams, mūsu lūgšanas parasti koncentrējas uz nopietniem un globāliem jautājumiem, tādiem kā pateicība pielūgsme. Tomēr apustulis Pāvils šeit saka, ka mēs varam griezties pie Dieva par jebkuru jautājumu, jebkuru dzīves jomu. Ja tas ir svarīgi Tev, tas ir svarīgi arī Dievam.
Šāda veida lūgšanas nozīmē to, ka Dieva miers (nesajaukt to ar vieglprātīgu attieksmi pret dzīvi) visu dzīves problēmu un vētru vidū aizsargās Tavu sirdi un prātu.

8.pantā izteiktais aicinājums domāt par visu, kas ir brīnišķīgs un jauks, ir tik pretējs tam, ko mums cenšas uzspiest mūsdienu mediji. Ko jūs varat uzzināt klausoties vai lasot jaunākās ziņas: mums tiek piedāvāts viss tas, kas ir nepatiess, nesvēts, netaisnīgs, netīrs, neglīts, ar sliktu reputāciju, ļauns un nosodāms.
Vai tā ir objektīva Dieva labās un skaistās pasaules reprezentācija?
Kā jūs plānojat svinēt un priecāties par brīnišķīgo Radītāju, ja vienīgais par ko domājam un runājam ir tikai tas, ko cilvēki šajā pasaulē ir padarījuši neglītu?
Ko mēs kā Dieva bērni varam darīt, lai mūsu un mūsu apkārtējo cilvēku prātā būtu vairāk domas par to, ko Dievs mums ir devis baudīt, svinēt un par ko priecāties? 

Visbeidzot, uz brīdi padomāsim par apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem 4.nodaļas 9.pantā izteikto aicinājumu. Tas ir viens no visprasīgākajiem rīkojumiem, kāds jebkur Bībelē ir atrodams. Un ne tik daudz prasīgs par tiem, kas šo rīkojumu saņem (lai gan nav šaubu, ka tas ir nopietni jāņem vērā), bet pret personu, kas šādu rīkojumu dod.
Kurš no mums, pēc pāris nedēļu uzturēšanās kādā vietā, varētu teikt, ka veids, kā būt labam kristietim, ir darīt tieši to, ko mēs esam darījuši?

Un visbeidzot tā, kā Pāvils bieži to dara – viņš, iesākot vienu tēmu, tad iestarpinot kādu padomu vai norādījumu, visbeidzot atgriežas pie sākotnējās tēmas, lai to paplašinātu un dotu atrisinājumu.
Runājot par nesaskaņu atrisināšanu, par svinēšanu un priecāšanos par visu labo, kas varētu būt visa tā pamatā?
No kurienes tad īsts "Dieva miers” varētu nākt (7.pants)? Protams, ka no “miera Dieva” (9.pants).

Iepazīsti Viņu… un Tev būs arī viss cits. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā svinēt svētkus, kad apzinies – Tu neesi pats trūcīgākais

(5Moz.26:1-15) Kad tu ieiesi tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, kad iemantosi to un dzīvosi tur, tad ņem pirmos no visiem lauka augļiem, ko iegūsi no zemes, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, liec tos grozā un ej uz vietu, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam. Ej pie priestera, kas tajā laikā būs, un saki tam: šodien es Kungam, savam Dievam, saku, ka esmu atnācis uz zemi, ko Kungs mūsu tēviem zvērējis mums dot! Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Tad liecini Kungam, savam Dievam: aramiešu ceļinieks bija mans tēvs, viņš devās uz Ēģipti ar nedaudz ļaudīm un tur kļuva par lielu tautu – stipru un varenu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu un apspieda mūs, un lika mums darīt smagus darbus. Tad mēs brēcām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu, un Kungs sadzirdēja mūsu balsi, redzēja mūsu apspiešanu, pūliņus un spaidus. Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un izstieptu elkoni, ar lielām briesmām, ar zīmēm un brīnumiem. Viņš atveda mūs šurp un deva mums šo zemi – zemi, kur piens un medus plūst! Un tagad, redzi, es pienesu pirmos augļus no zemes, kuru tu man esi devis, Kungs! – noliec tos Kunga, sava Dieva, priekšā un zemojies Kungam, savam Dievam! Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs, priecājies kopā ar levītu un svešinieku, kas mīt pie tevis!
Kad tu būsi nodalījis visas savas desmitās tiesas – trešajā gadā, kurš ir desmitās tiesas gads, – tad dod levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tie ēd tavā namā un ir sāti. Saki Kungam, savam Dievam: es esmu nošķīris sava nama svēto daļu, esmu devis arī levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, es esmu darījis pēc visiem taviem baušļiem, ko tu man pavēlēji, es neesmu pārkāpis nevienu bausli, neesmu aizmirsis neko! Ēzdams es neesmu kurnējis par desmito tiesu, es neesmu ņēmis no tās, padarīdams sevi nešķīstu, neko no tās neesmu ziedojis mironim! Es esmu klausījis Kunga, sava Dieva, balsij, esmu darījis visu, ko tu man pavēlēji! Palūkojies lejup no sava svētuma mājokļa, no debesīm, un svētī savu tautu Israēlu un zemi, ko tu mums esi devis, kā zvērēji mūsu tēviem, – zemi, kur piens un medus plūst! 

Šodien mēs svinam ražas, jeb pļaujas svētkus, un tas ir lielisks iemesls, lai sanāktu kopā un svinētu. Mums ir svētku dievkalpojums, pēc kura ir paredzētas svētku pusdienas un pat speciāls mazs svētku koncerts tautiskā garā. Nezinu vai ir paredzētas arī dejas… Tam īsti nav tieša sakara ar ražas novākšanu, taču var teikt, ka mēs esam centušies veidot izdomas bagātu ražas svētku idejas kultūras adaptāciju.

Senās Israēlas ražas svētku laikā notiek kaut kas līdzīgs. Patiesībā jau visas tautas svin svētkus ražas novākšanas atzīmēšanai. Nekas neparasts nav novāktās ražas paraugu atnešana savu dažādo dievu vai dievību priekšā, kas tiek saprasts kā pateicības apliecinājums. Dieva tautas – Israēlas šīs prakses īpašā versija izriet no apziņas, ka viņu tautas un viņu valsts izcelsme nav tajā zemeslodes punktā, kur raža patlaban tiek novākta. Katros Pļaujas svētkos viņi ar sajūsmu un apbrīnu svinēja faktu, ka ir tauta, kas cēlusies no kāda aramiešu bēgļa, kura izcelsme ir kaut kur svešumā un kurš kopā ar savu ģimeni kā svešinieks bija dzīvojis Kanaānā. Bet tur viņi nebija varējusi dzīvot ilgi un laimīgi. Bada dēļ bija atkal jādodas klejojumos… un tā viņi nonāca Ēģiptē. Lai gan tur viņi dzīvoja garus gadus un pat kļuva par skaitliski lielu tautu, tomēr bija tikai vergi… Un tad Dievs viņus atbrīvoja no verdzības un ved uz zemi, kur beidzot viņi varēs būt savas zemes īpašnieki ar tās kalniem, aitām un augļu kokiem.

Šis Mozus grāmatas vārdi ir cēlušies brīdī, kad tauta vēl nesaimniekoja ‘savā' zemē. Viņi šo norādījumu došanas brīdī ir tikai ceļā uz apsolīto vietu, uz apsolīto zemi. Mozus mudina israēliešus iztēloties, ka viņi jau dzīvo valstī, kura ir tikai viņu iztēlē. Viņš aicina viņus iedomāties brīdi, kad viņi būs veikuši gadu desmitiem ilgu zemkopības darbu un tad kādā brīdī spēs pateikties Dievam par fantastiskiem rezultātiem, pateikties par bagātību, kuru var baudīt.

Bet tad seko seko interesantākais pavērsiens. Šādā svētku svinēšanas brīdī viņi – tauta, kura to visu ir piedzīvojusi – nedrīkst svētkus svinēt noslēgti savās ģimenēs vai tuvāko veiksmīgo draugu lokā.

5.Mozus grāmata nosaka to, kas pateicības svētki patiesībā tiek svinēti cittautiešu, bāreņu un atraitņu labā. Šajā pasaulē vienmēr bija un būs cilvēki, kuri nekad nevarēs piepildīt 'savus' grozus ar 'savas' zemes augļiem, jo dažādu iemeslu dēļ viņiem nav 'savas' zemes. Tāpēc pateicības dienā izraēliešiem netiek dota atļauja aizvērt savu māju durvis un baudīt svētkus ģimenes lokā. Respektīvi, viņiem tiek dota atļauja svinēt, bet tikai tad, ja viņi ir paplašinājuši ģimenes apskāvienu tā, lai tajā iekļautu arī šos citus 'ne tik veiksmīgos' cilvēkus.

Es šajā brīdi negrasos veltīt laiku pamatīgai konkrēto noteikto ziedojumu apmēru analīzei. Jāpiebilst, ka viss pat nav īsti skaidrs un viennozīmīgi saprotams šo desmitās tiesas sadalījuma noteikumu tūkstošiem gadu senatnes dēļ.

Bet skaidrs ir viens – Dievs deva savai tautai ne tikai svētību apsolījumu, bet arī atbildību par saņemto svētību došanu tālāk. Mēs dotajā aprakstā varam atrast, ka tiek ieviesta īpaša trīsgadu desmitās tiesas sistēma, kas bija vai nu atšķirīgs veids, kā izmantot desmito tiesu trešajā gadā, vai arī papildināja parasto ikgadējo desmito tiesu. Gadu ritējums ir sadalīts pa septiņi, no kuriem divi ir parastie gadi, tad trešais gads ar šo īpašo noteikumu, tad vēl divi parastie gadi, tad vēl viens gads ar īpašo mērķi, tad 'sabata gads', pēc kura secība sākas no jauna. Īpašā noteikuma būtība ir tā, ka šajos īpašajos gados desmitās tiesa vai papildu(!) desmitā tiesa tika atdota šīm trūcīgajām ļaužu grupām. Līdzīgi kā daudzi citi norādījumi, kas aprakstīts 5.Mozus grāmatā, šī ideja rada praktiskus jautājumus. Ja trūcīgās grupas saņēma šo desmito daļu tikai reizi trijos gados, kā tās dzīvoja pārējos gados? Vai arī dažādām ģimenēm bija atšķirīgs sākumpunkts septiņu gadu sistēmas darbībai? Iespējams, šis ir vēl viens piemērs tam, kā konkrētie Mozus noteiktie noteikumi ir vairāk vīzijas vai idejas nekā burtiski priekšlikumi. Tas nozīmētu, ka israēliešiem būtu pašiem jāizstrādā saprātīga kārtība, lai iemiesotu šos principus.

Manuprāt, tieši šis arguments iesaista arī mūs – lasot tūkstošiem gadu senos noteikumus mums ir jāpārdomā, kā mēs mūsu šodienas kontekstā varētu realizēt to patiesību, kas ir šo seno noteikumu pamatā.
Man ir patiess prieks, ka mēs šodien šeit šajos Pļaujas Pateicības Svētkos varam būt kopā vairāk, kā tikai daži draudzes dalībnieki. Es priecājos šodien svinēt kopā ar jums visiem. Un ja tas arī jūs uzrunā un iedrošina, tad nopērciet labu vīnu un alu; sacepiet labi daudz pīrāgus… un sarīkojat kādas viesības vai svētkus, kur atverat savas mājas durvis; kur ieaicināt ne tikai savus tuvākos draugus un radiniekus, bet arī cilvēkus, kuriem šajā dzīve nav gluži tik labi veicies kā jums. Un tad sviniet kopā!
Un tad – lai Dievs jūs svētī bagātīgi!

Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Jautājums par Jāni

(Mt 21: 23–32) Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.

Vai Tev patīk skatīties asa sižeta filmas par noziedznieku ķeršanu? Tādās filmās interesants ir brīdis, kad policija ļaundari beidzot ir noķērusi un aizvedusi uz policijas iecirkni. Parasti viņi ļauj apcietinātajam atvilkt elpu, un tad sākās jautājumi: "Ko to darīji šajā nakts stundā uz ielas? Kādas tev bija tiesības atrasties šajā mājā? No kurienes tu nāci? Ko tu redzēji? Kāpēc tu tik ļoti uztraucies, kad mēs atbraucām tevi meklēt?
Bet, protams, patiesais jautājums, ko viņi grib uzdot, ir: "Vai tu izdarīji slepkavību?”

Tomēr policisti vēl nevar šo jautājumu uzdot, jo negrib šos vārdus pateikt pārāk drīz. Ja aizdomās turētais nav slepkava, bet kaut ko zina par to, tad pārsteidzīgs jautājums varētu atklāt izmeklētāja taktiku. Ja viņš ir slepkava, tiešs jautājums noteikti liktu nopratināmajam pateikt "nē", un tad turpmākā jautāšana būtu bezjēdzīga. Tāpēc policisti sāk ar dažādiem jautājumiem, lai piespiestu apcietināto runāt, lai viņš vai nu pastāstītu visu patiesību, vai arī tik ļoti sapītos melos, ka agrāk vai vēlāk tiktu pieķerts. Tad arī atklāsies patiesība.

Jautājums, ko augstie priesteri un tautas vecākie patiesībā vēlējās uzdot Jēzum, bija: "Tātad tu domā, ka esi Mesija?" Visi pārējie jautājumi, ko viņi Viņam uzdod šajā un turpmākajās nodaļā, un visas Jēzus atbildes it kā griežas ap šo vienu galveno jautājumu. Kāpēc?

Tas ir saprotami, jo pravietotais un gaidāmais Mesija ir tas, kuram būs vara pār Templi. Jēzus, atzīsim, bija iegājis templī un izturējās tā, it kā šī vieta piederētu Viņam. Viņš bija lauku zēns no Galilejas, kas ieradās lielajā, gudrajā galvaspilsētā. Viņš iegāja tās svētākajā svētnīcā, kuru gadsimtiem ilgi bija pārvaldījuši augstie priesteri. Un uz brīdi Viņš to pārņēma savā varā. Kā/ko Viņš domāja, kas viņš ir?

Vienīgā persona, kurai Templī varētu būt lielāka vara nekā augstajam priesterim, būtu Dieva svaidītais ķēniņš, Mesija - ja un kad vien parādītos. Neviens nezināja, kad tas notiks. Dažādi iespējamie mesijas bija nākuši un gājuši. Tagad Jēzus uzvedās tā, it kā Viņam būtu tiesības darīt to, ko varēja darīt tikai Mesija. Tāpēc, protams, viņi Viņam jautāja: ar kādām tiesībām Tu to visu dari? Un kas Tev deva šīs tiesības?

Jēzus atbilde ir meistarīga. Tā vienlaikus ir un nav tieša atbilde. Tas, protams, nav tikai triks, kura mērķis būtu oponentus apmulsināt (lai gan arī tas izdevās). Iedomājieties – pūlis visapkārt vēro, kā tas, kas varēja izvērsties par izmeklēšanu vai pat arestu, pārvēršas par augsta līmeņa publisku diskusiju, kurā sludinātājs no laukiem atstāj izsmalcinātos pilsētniekus murminām kaut ko pie sevis, jo viņi nezina kā atbildēt uz jautājumu.

Jēzus jautājums par Jāni (Kristītāju) nostāda viņus grūtā situācijā, un, lai arī kādu atbildi viņi dotu, viņiem būs nepatikšanas. Bet tas vēl nav viss. Jautājums par Jāni ir pavediens uz to, kādu atbildi Jēzus varētu sniegt (bet pagaidām nesniedz) uz 'Pašu Lielāko' jautājumu. Mateja evaņģēlija lasītājs zina, ka Jēzus jau bija Dieva svaidīts (ebreju valodā "mesiēts") ar Svēto Garu caur Jāņa kristību (3:16-17). Tur Viņš pirmo reizi tika pasludināts par Dieva mīļoto dēlu, citiem vārdiem sakot, par Mesiju. Ja jūdu vadītāji patiesi saprastu, ko Jānis bija darījis, viņi zinātu, kur Jēzus ieguva tiesības Tempļa pagalmos uzvesties kā Mesija.

Taču Jēzus vēl nav beidzis. Viņš uzstāj uz savām tiesībām. Tautas vadoņi var neticēt, ka Jānis bija pravietis; bet, pieņemot, ka tomēr tāds bija, kas no tā izriet? Daži cilvēki darīja to, ko Jānis ieteica, kaut arī izskatījās pēc dumpiniekiem pret Dievu; citi cilvēki atteicās darīt to, ko Jānis teica, kaut arī izskatījās pēc Dievam uzticīgajiem. Jā: gluži kā divi dēli, no kuriem viens tēvam teica "nē", bet pēc tam darīja, kas bija lūgts, bet otrs teica "jā", bet pēc tam to nedarīja.

Gadījumā, ja priesteri un tautas vadītāji nesaprot, Jēzus to paskaidro. Pirmais dēls, kurš rupji saka tēvam, ka viņam šodien negribas strādāt, bet pēc tam tomēr strādā, apzīmē muitniekus un prostitūtas. Šķita, ka viņu ikdienas dzīves paradumi un rīcība it kā saka "nē" Dievam, bet, dzirdot Jāni Kristītāju, viņi mainīja savas domas un dzīvesveidu (citiem vārdiem sakot, viņi "nožēloja grēkus"). Otrais dēls, kurš pieklājīgi saka tēvam, ka patiešām ies uz darbu, bet pēc tam to nedara, apzīmē tempļa hierarhiju un citus vadītājus. Viņi izskatās, it kā pildītu Dieva gribu kalpojot Templī un uzturot ārēji svētu izskatu, taču viņi atsakās ticēt Jāņa vēstij ne tikai par grēku nožēlu, bet arī par Mesiju. Tagad pats Mesija ir šeit, lai sauktu viņus pie atbildības. Nav pārsteidzoši, ka viņiem tas nepatīk.

Šis evaņģēlija fragments ir izaicinājums arī mums šodien. Arī mums ir jāizdara izvēle: vai nu mēs, kaut arī būtu pielaiduši neskaitāmas kļūdas savā dzīvē, tagad ļaujamies Viņa Gara vadībai; vai arī esam kā otrs dēls, kas esam teikuši Dievam "jā", bet patiesībā savā dzīvē ejam pretējā virzienā. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais, kas ir svarīgi.

Mums būtu jājautā arī vēl nākošais jautājums – Ko Jēzus sekotājiem ir jādara šodien, lai izaicinātu mūsu apkārtējo sabiedrību un dažādās šīs pasaules varas ar vēsti, ka Viņš patiešām ir tās likumīgais Kungs? Ko mums (kā kristiešiem) vajadzētu darīt, kas liktu citiem cilvēkiem jautāt: "Ar kādu tiesībām jūs to darāt?”… uz ko pareizā atbilde tad būtu stāstīt par Kungu Jēzu Kristu! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kādas tev ir tiesības dusmoties?

(Jon 3:10-4:11) Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja. 
Bet Jonam tas briesmīgi derdzās, viņš aizsvilās dusmās un lūdzās Kungu: “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna! Kungs, atņem jel man dvēseli, jo man labāk mirt nekā dzīvot!” 
Un Kungs teica: “Vai tev piedien dusmot?” Jona devās projām no pilsētas, apsēdās pilsētas austrumu pusē, darināja sev pajumi, apsēdās tās ēnā, lai redzētu, kas pilsētā notiks. Un Kungs Dievs sūtīja ricinus stādu, lai tas aug pār Jonu, ka ēna kristu viņam uz galvas un paglābtu viņu no grūtuma, un Jona priecājās par šo ricinus stādu ar lielu prieku. Bet nākamās dienas ausmā Dievs sūtīja tārpu, lai dur ricinus stādu, ka tas nokalst. Kad uzlēca saule, Dievs sūtīja svelošu austrumvēju, un saule dūra Jonas galvu, un tas pagura un lūdzās savu dvēseli, lai tā mirtu, sacīdams: “Labāk man mirt nekā dzīvot!” 
Un Dievs teica Jonam: “Vai tev piedien dusmot ricinus stāda dēļ?” Un Jona teica: “Piedien man dusmot, ka mirstu!” Un Kungs teica: “Tev žēl ricinus stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, – un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!” 

Kad runājam par dusmām, mēs bieži domājam 'dusmas pret citu cilvēku'. Konflikts. Sāpinājumu. 
Bet ir vēl viens dusmu veids: 'taisnīgas dusmas'. Tās ir dusmas, kad mēs dusmojamies par to, kas dara dusmīgu arī Dievu. Tās ir dusmas pret netaisnību, ciešanām, cietsirdību un apspiešanu. 

Mēs, cilvēki, parasti dusmojamies savtīgā veidā. Mēs dusmojamies par lietām, kas skar mūs, kad jūtam, ka pret mums izturas slikti, vai kad šķiet, ka lietas nesokas tā, kā mēs domājām. 
Jona dusmojās, kad koks, ko viņš izmantoja kā patvērumu, nokalta. Patiesībā viņš kļuva tik dusmīgs, ka neredzēja jēgu turpināt ceļu. Dievs sacīja Jonam: "Kādas tev ir tiesības dusmoties par koka nokalšanu? ... Kā tas ir iespējams, ka tu vari vienā naktī mainīji savas sajūtas no prieka uz dusmām par vienkāršu ēnainu koku, kura izaudzēšanā tu neko neesi darījis? Tu to ne stādīji, ne laistīji. Tas izauga vienu nakti un nākošajā naktī nokalta." (pārfrāzēts no Jonas 4:9-11). 

Kad mēs pārstājam dusmoties par lietām, kas skar mūs personīgi, un sākam dusmoties par lietām, kas skar citus, mēs sākam sajust to, ko varētu saukt par 'taisnīgām dusmām'. Šāda veida dusmas mudina mūs rīkoties. Mēs sākam lūgt par citiem un lūgt Dievu radīt pārmaiņas. Mēs iesaistāmies sociālās aktivitātēs un kampaņās par cilvēku tiesībām. Mēs sākam aizstāvēt tos, kuri paši sevi nevar aizstāvēt. Šāda veida dusmas ir dusmas, kuras mums vajadzētu izjust un uz kurām mums vajadzētu reaģēt. Vai mēs esam gatavi būt cilvēki, kas atsakās no koncentrēšanās uz savām vajadzībām un pievēršas citu vajadzībām? 

Lasīt tālāk

Žēlastība un žēlsirdība

(Psalms 103:1–7) 
Teic, mana dvēsele, Kungu,
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem. 

Kad dzīve šķiet netaisnīga; kad cilvēkiem, kas mūs ir sāpinājuši, šķiet, viss izdodas, vai kad mums ir nodarīts pāri, bet vainīgie nesaņem nekādu sodu, mēs reizēm sākam uztraukties: "Kur Tu esi, Dievs?" 
Mēs vēlamies taisnību nekavējoties. Mēs cīnāmies, šaubāmies un uzdodam jautājumus. 
Tomēr ķēniņš Dāvids mums piedāvā citu perspektīvu. Viņš, pēc izdarītas laulības pārkāpšanas un slepkavības bija saņēmis piedošanu un atjaunošanu, raksta: 

(Psalmi 103:8-14) 
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā.
Ne bezgalīgi viņš rāsies,
ne mūžīgi viņš mums pieminēs!
Ne pēc mūsu grēkiem viņš mums dara,
ne pēc mūsu vainas viņš mums atmaksā.
Cik augstu ir debesis pār zemi,
tik varena tam žēlastība
pār tiem, kas viņa bīstas;
cik tālu ir austrumi no rietumiem,
tik tālu viņš atņem no mums
mūsu pārkāpumus.
Kā tēvs žēlo savus dēlus,
tā Kungs žēlo tos, kas viņa bīstas, –
jo viņš zina, kā mēs darināti,
viņš atceras, ka mēs vien pīšļi! 

Tāpat kā Dievs mums parāda žēlastību un žēlsirdību (kad mēs sāpinām citus vai darām kaut ko nepareizi), Viņš piedāvā tādu pašu žēlastību un žēlsirdību tiem, kas sāpinājuši mūs. 
Mums ir jāuzticas Dievam, ka Viņš spriež tā, kā Viņš uzskata par labāko, un jāļauj, lai Viņa mīlestība un atjaunojošais spēks nomierina mūsu vilšanos, kliedē mūsu rūgtumu un dziedē mūsu brūces. 

Lasīt tālāk

Atbilstoši apģērbties

(Rm 13:8-14) Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. 
Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. 

Tā kā pirmais iespaids ir svarīgs, mēs tiekam mudināti 'apģērbties tā, lai gūtu panākumus'. Un tas ir labi. Taču, ja domājam par to kā Dievs mūs redz, tad ārējam fiziskam apģērbam, šķiet, nebūs tik izšķiroša nozīme. 

Tomēr, tāpat kā spogulis atspoguļo Tavu fizisko izskatu, lai Tu varētu veikt korekcijas, Bībele atklāj Tavu garīgo stāvokli un norāda, ko ar to darīt. 
Piemēram, apustulis Jēkabs raksta: "Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos." (Jēk 1:23-25). 
Ideāli būtu katru dienu pavadīt laiku ielūkojoties Svētajos Rakstos, citādi var gadīties, ka Tu staigāsi apkārt garīgi noplucis. 
Apustulis Pāvils raksta: "...bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm." (Rm.13:14).

Čaks Svindols (Charles R. Swindoll) raksta: "Pārmaiņu ienaidnieks numur viens ir mūsu pašapmierinātā grēcīgā daba. Līdzīgi kā izlutināts bērns, tā gadiem ilgi ir tikusi apmierināta un lutināta, tāpēc tā neatkāpsies tāpat vien..." 

Ilgstošas pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet prasa laiku. Tāpēc sagaidi, ka reizēm gadīsies neveiksmes, un neļauj tām Tevi izsist no sliedēm. Kad jūties, ka vēlies atmest visam ar roku, tad ir īstais brīdis krist uz ceļiem un lūgt Dievu, lai Viņš palīdz atgriezties uz pareizā ceļa. Viņš to arī izdarīs! 

Lasīt tālāk