Jautājums par Jāni

(Mt 21: 23–32) Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.

Vai Tev patīk skatīties asa sižeta filmas par noziedznieku ķeršanu? Tādās filmās interesants ir brīdis, kad policija ļaundari beidzot ir noķērusi un aizvedusi uz policijas iecirkni. Parasti viņi ļauj apcietinātajam atvilkt elpu, un tad sākās jautājumi: "Ko to darīji šajā nakts stundā uz ielas? Kādas tev bija tiesības atrasties šajā mājā? No kurienes tu nāci? Ko tu redzēji? Kāpēc tu tik ļoti uztraucies, kad mēs atbraucām tevi meklēt?
Bet, protams, patiesais jautājums, ko viņi grib uzdot, ir: "Vai tu izdarīji slepkavību?”

Tomēr policisti vēl nevar šo jautājumu uzdot, jo negrib šos vārdus pateikt pārāk drīz. Ja aizdomās turētais nav slepkava, bet kaut ko zina par to, tad pārsteidzīgs jautājums varētu atklāt izmeklētāja taktiku. Ja viņš ir slepkava, tiešs jautājums noteikti liktu nopratināmajam pateikt "nē", un tad turpmākā jautāšana būtu bezjēdzīga. Tāpēc policisti sāk ar dažādiem jautājumiem, lai piespiestu apcietināto runāt, lai viņš vai nu pastāstītu visu patiesību, vai arī tik ļoti sapītos melos, ka agrāk vai vēlāk tiktu pieķerts. Tad arī atklāsies patiesība.

Jautājums, ko augstie priesteri un tautas vecākie patiesībā vēlējās uzdot Jēzum, bija: "Tātad tu domā, ka esi Mesija?" Visi pārējie jautājumi, ko viņi Viņam uzdod šajā un turpmākajās nodaļā, un visas Jēzus atbildes it kā griežas ap šo vienu galveno jautājumu. Kāpēc?

Tas ir saprotami, jo pravietotais un gaidāmais Mesija ir tas, kuram būs vara pār Templi. Jēzus, atzīsim, bija iegājis templī un izturējās tā, it kā šī vieta piederētu Viņam. Viņš bija lauku zēns no Galilejas, kas ieradās lielajā, gudrajā galvaspilsētā. Viņš iegāja tās svētākajā svētnīcā, kuru gadsimtiem ilgi bija pārvaldījuši augstie priesteri. Un uz brīdi Viņš to pārņēma savā varā. Kā/ko Viņš domāja, kas viņš ir?

Vienīgā persona, kurai Templī varētu būt lielāka vara nekā augstajam priesterim, būtu Dieva svaidītais ķēniņš, Mesija - ja un kad vien parādītos. Neviens nezināja, kad tas notiks. Dažādi iespējamie mesijas bija nākuši un gājuši. Tagad Jēzus uzvedās tā, it kā Viņam būtu tiesības darīt to, ko varēja darīt tikai Mesija. Tāpēc, protams, viņi Viņam jautāja: ar kādām tiesībām Tu to visu dari? Un kas Tev deva šīs tiesības?

Jēzus atbilde ir meistarīga. Tā vienlaikus ir un nav tieša atbilde. Tas, protams, nav tikai triks, kura mērķis būtu oponentus apmulsināt (lai gan arī tas izdevās). Iedomājieties – pūlis visapkārt vēro, kā tas, kas varēja izvērsties par izmeklēšanu vai pat arestu, pārvēršas par augsta līmeņa publisku diskusiju, kurā sludinātājs no laukiem atstāj izsmalcinātos pilsētniekus murminām kaut ko pie sevis, jo viņi nezina kā atbildēt uz jautājumu.

Jēzus jautājums par Jāni (Kristītāju) nostāda viņus grūtā situācijā, un, lai arī kādu atbildi viņi dotu, viņiem būs nepatikšanas. Bet tas vēl nav viss. Jautājums par Jāni ir pavediens uz to, kādu atbildi Jēzus varētu sniegt (bet pagaidām nesniedz) uz 'Pašu Lielāko' jautājumu. Mateja evaņģēlija lasītājs zina, ka Jēzus jau bija Dieva svaidīts (ebreju valodā "mesiēts") ar Svēto Garu caur Jāņa kristību (3:16-17). Tur Viņš pirmo reizi tika pasludināts par Dieva mīļoto dēlu, citiem vārdiem sakot, par Mesiju. Ja jūdu vadītāji patiesi saprastu, ko Jānis bija darījis, viņi zinātu, kur Jēzus ieguva tiesības Tempļa pagalmos uzvesties kā Mesija.

Taču Jēzus vēl nav beidzis. Viņš uzstāj uz savām tiesībām. Tautas vadoņi var neticēt, ka Jānis bija pravietis; bet, pieņemot, ka tomēr tāds bija, kas no tā izriet? Daži cilvēki darīja to, ko Jānis ieteica, kaut arī izskatījās pēc dumpiniekiem pret Dievu; citi cilvēki atteicās darīt to, ko Jānis teica, kaut arī izskatījās pēc Dievam uzticīgajiem. Jā: gluži kā divi dēli, no kuriem viens tēvam teica "nē", bet pēc tam darīja, kas bija lūgts, bet otrs teica "jā", bet pēc tam to nedarīja.

Gadījumā, ja priesteri un tautas vadītāji nesaprot, Jēzus to paskaidro. Pirmais dēls, kurš rupji saka tēvam, ka viņam šodien negribas strādāt, bet pēc tam tomēr strādā, apzīmē muitniekus un prostitūtas. Šķita, ka viņu ikdienas dzīves paradumi un rīcība it kā saka "nē" Dievam, bet, dzirdot Jāni Kristītāju, viņi mainīja savas domas un dzīvesveidu (citiem vārdiem sakot, viņi "nožēloja grēkus"). Otrais dēls, kurš pieklājīgi saka tēvam, ka patiešām ies uz darbu, bet pēc tam to nedara, apzīmē tempļa hierarhiju un citus vadītājus. Viņi izskatās, it kā pildītu Dieva gribu kalpojot Templī un uzturot ārēji svētu izskatu, taču viņi atsakās ticēt Jāņa vēstij ne tikai par grēku nožēlu, bet arī par Mesiju. Tagad pats Mesija ir šeit, lai sauktu viņus pie atbildības. Nav pārsteidzoši, ka viņiem tas nepatīk.

Šis evaņģēlija fragments ir izaicinājums arī mums šodien. Arī mums ir jāizdara izvēle: vai nu mēs, kaut arī būtu pielaiduši neskaitāmas kļūdas savā dzīvē, tagad ļaujamies Viņa Gara vadībai; vai arī esam kā otrs dēls, kas esam teikuši Dievam "jā", bet patiesībā savā dzīvē ejam pretējā virzienā. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais, kas ir svarīgi.

Mums būtu jājautā arī vēl nākošais jautājums – Ko Jēzus sekotājiem ir jādara šodien, lai izaicinātu mūsu apkārtējo sabiedrību un dažādās šīs pasaules varas ar vēsti, ka Viņš patiešām ir tās likumīgais Kungs? Ko mums (kā kristiešiem) vajadzētu darīt, kas liktu citiem cilvēkiem jautāt: "Ar kādu tiesībām jūs to darāt?”… uz ko pareizā atbilde tad būtu stāstīt par Kungu Jēzu Kristu! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kādas tev ir tiesības dusmoties?

(Jon 3:10-4:11) Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja. 
Bet Jonam tas briesmīgi derdzās, viņš aizsvilās dusmās un lūdzās Kungu: “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna! Kungs, atņem jel man dvēseli, jo man labāk mirt nekā dzīvot!” 
Un Kungs teica: “Vai tev piedien dusmot?” Jona devās projām no pilsētas, apsēdās pilsētas austrumu pusē, darināja sev pajumi, apsēdās tās ēnā, lai redzētu, kas pilsētā notiks. Un Kungs Dievs sūtīja ricinus stādu, lai tas aug pār Jonu, ka ēna kristu viņam uz galvas un paglābtu viņu no grūtuma, un Jona priecājās par šo ricinus stādu ar lielu prieku. Bet nākamās dienas ausmā Dievs sūtīja tārpu, lai dur ricinus stādu, ka tas nokalst. Kad uzlēca saule, Dievs sūtīja svelošu austrumvēju, un saule dūra Jonas galvu, un tas pagura un lūdzās savu dvēseli, lai tā mirtu, sacīdams: “Labāk man mirt nekā dzīvot!” 
Un Dievs teica Jonam: “Vai tev piedien dusmot ricinus stāda dēļ?” Un Jona teica: “Piedien man dusmot, ka mirstu!” Un Kungs teica: “Tev žēl ricinus stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, – un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!” 

Kad runājam par dusmām, mēs bieži domājam 'dusmas pret citu cilvēku'. Konflikts. Sāpinājumu. 
Bet ir vēl viens dusmu veids: 'taisnīgas dusmas'. Tās ir dusmas, kad mēs dusmojamies par to, kas dara dusmīgu arī Dievu. Tās ir dusmas pret netaisnību, ciešanām, cietsirdību un apspiešanu. 

Mēs, cilvēki, parasti dusmojamies savtīgā veidā. Mēs dusmojamies par lietām, kas skar mūs, kad jūtam, ka pret mums izturas slikti, vai kad šķiet, ka lietas nesokas tā, kā mēs domājām. 
Jona dusmojās, kad koks, ko viņš izmantoja kā patvērumu, nokalta. Patiesībā viņš kļuva tik dusmīgs, ka neredzēja jēgu turpināt ceļu. Dievs sacīja Jonam: "Kādas tev ir tiesības dusmoties par koka nokalšanu? ... Kā tas ir iespējams, ka tu vari vienā naktī mainīji savas sajūtas no prieka uz dusmām par vienkāršu ēnainu koku, kura izaudzēšanā tu neko neesi darījis? Tu to ne stādīji, ne laistīji. Tas izauga vienu nakti un nākošajā naktī nokalta." (pārfrāzēts no Jonas 4:9-11). 

Kad mēs pārstājam dusmoties par lietām, kas skar mūs personīgi, un sākam dusmoties par lietām, kas skar citus, mēs sākam sajust to, ko varētu saukt par 'taisnīgām dusmām'. Šāda veida dusmas mudina mūs rīkoties. Mēs sākam lūgt par citiem un lūgt Dievu radīt pārmaiņas. Mēs iesaistāmies sociālās aktivitātēs un kampaņās par cilvēku tiesībām. Mēs sākam aizstāvēt tos, kuri paši sevi nevar aizstāvēt. Šāda veida dusmas ir dusmas, kuras mums vajadzētu izjust un uz kurām mums vajadzētu reaģēt. Vai mēs esam gatavi būt cilvēki, kas atsakās no koncentrēšanās uz savām vajadzībām un pievēršas citu vajadzībām? 

Lasīt tālāk

Žēlastība un žēlsirdība

(Psalms 103:1–7) 
Teic, mana dvēsele, Kungu,
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem. 

Kad dzīve šķiet netaisnīga; kad cilvēkiem, kas mūs ir sāpinājuši, šķiet, viss izdodas, vai kad mums ir nodarīts pāri, bet vainīgie nesaņem nekādu sodu, mēs reizēm sākam uztraukties: "Kur Tu esi, Dievs?" 
Mēs vēlamies taisnību nekavējoties. Mēs cīnāmies, šaubāmies un uzdodam jautājumus. 
Tomēr ķēniņš Dāvids mums piedāvā citu perspektīvu. Viņš, pēc izdarītas laulības pārkāpšanas un slepkavības bija saņēmis piedošanu un atjaunošanu, raksta: 

(Psalmi 103:8-14) 
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā.
Ne bezgalīgi viņš rāsies,
ne mūžīgi viņš mums pieminēs!
Ne pēc mūsu grēkiem viņš mums dara,
ne pēc mūsu vainas viņš mums atmaksā.
Cik augstu ir debesis pār zemi,
tik varena tam žēlastība
pār tiem, kas viņa bīstas;
cik tālu ir austrumi no rietumiem,
tik tālu viņš atņem no mums
mūsu pārkāpumus.
Kā tēvs žēlo savus dēlus,
tā Kungs žēlo tos, kas viņa bīstas, –
jo viņš zina, kā mēs darināti,
viņš atceras, ka mēs vien pīšļi! 

Tāpat kā Dievs mums parāda žēlastību un žēlsirdību (kad mēs sāpinām citus vai darām kaut ko nepareizi), Viņš piedāvā tādu pašu žēlastību un žēlsirdību tiem, kas sāpinājuši mūs. 
Mums ir jāuzticas Dievam, ka Viņš spriež tā, kā Viņš uzskata par labāko, un jāļauj, lai Viņa mīlestība un atjaunojošais spēks nomierina mūsu vilšanos, kliedē mūsu rūgtumu un dziedē mūsu brūces. 

Lasīt tālāk

Atbilstoši apģērbties

(Rm 13:8-14) Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. 
Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. 

Tā kā pirmais iespaids ir svarīgs, mēs tiekam mudināti 'apģērbties tā, lai gūtu panākumus'. Un tas ir labi. Taču, ja domājam par to kā Dievs mūs redz, tad ārējam fiziskam apģērbam, šķiet, nebūs tik izšķiroša nozīme. 

Tomēr, tāpat kā spogulis atspoguļo Tavu fizisko izskatu, lai Tu varētu veikt korekcijas, Bībele atklāj Tavu garīgo stāvokli un norāda, ko ar to darīt. 
Piemēram, apustulis Jēkabs raksta: "Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos." (Jēk 1:23-25). 
Ideāli būtu katru dienu pavadīt laiku ielūkojoties Svētajos Rakstos, citādi var gadīties, ka Tu staigāsi apkārt garīgi noplucis. 
Apustulis Pāvils raksta: "...bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm." (Rm.13:14).

Čaks Svindols (Charles R. Swindoll) raksta: "Pārmaiņu ienaidnieks numur viens ir mūsu pašapmierinātā grēcīgā daba. Līdzīgi kā izlutināts bērns, tā gadiem ilgi ir tikusi apmierināta un lutināta, tāpēc tā neatkāpsies tāpat vien..." 

Ilgstošas pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet prasa laiku. Tāpēc sagaidi, ka reizēm gadīsies neveiksmes, un neļauj tām Tevi izsist no sliedēm. Kad jūties, ka vēlies atmest visam ar roku, tad ir īstais brīdis krist uz ceļiem un lūgt Dievu, lai Viņš palīdz atgriezties uz pareizā ceļa. Viņš to arī izdarīs! 

Lasīt tālāk

Padoms attiecību sakārtošanai – ļauj Dievam to atrisināt Tavā vietā

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu! 

Es ticu, ka mēs katrs gribētu dzīvot ar prieku, piedzīvot mīlestību, pavadīt laiku ar draugiem, izjust gandarījumu par labi paveiktu darbu... bet tik bieži atkal un atkal attopamies situācijā, kad kāds mūs ir nodevis vai ievainojis. Un tad mūsu pirmais instinkts bieži vien ir meklēt veidus, kā atriebties. Un šīm jūtām var būt grūti pretoties, īpaši, ja mēs redzam vieglu iespēju atriebties vai ja apkārtējie cilvēki mūs mudina "nokārtot lietas". 

Tomēr nesteigsimies risināt problēmas izmantojot negatīvos instinktus, emocijas vai ieradumus. Bībelē ir teikts, ka nevajag atriebties, jo taisnīgums ir Dieva rokās (skat. Rm 12:17-21). Tad ko mums vajadzētu darīt tā vietā? Mums ir jānoliek instinkti malā un jāizrāda laipnība. Bībelē ir teikts: "...ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; [...] uzvari ļaunu ar labu!" (Rom.12:20-21). Iespējams, tas ne vienmēr mainīs to cilvēku, kas mūs sāpinājis, bet tas izmainīs mūsu attieksmi pret citiem. Un galu galā – Dievs visu atrisinās un "noliks savās vietās". 

Lasīt tālāk

Ļauj Jēzum pateikt, kas Tu patiesībā esi

(Mt 16: 13–20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus.

Pirms Pēteris kļuva par apustuli Pēteri, viņš bija zvejnieks Pēteris. Viņa tēvam piederēja zvejas laivu flote, un Pēteris droši vien domāja, ka kādu dienu, kad tēva vairs nebūs, viņš vadīs ģimenes biznesu. Bet tad ieradās Jēzus…

Un Jēzum bija cits plāns zvejnieka Pētera dzīvei (Viņš teica Pēterim: “Nāc, seko man, es Tevi darīšu par cilvēku zvejnieku…”). Tā sākās Pētera dzīves jauns posms.

Bet kas tad viņš tagad īsti bija? Joprojām zvejnieks? Māceklis, lai iemācītos kādu jaunu amatu?

Tā mēs nonākam pie nākama pagrieziena punkta (skatīt mūsu šīsdienas lasījumā). Pārdomāsim šo aizraujošo Jēzus un Pētera sarunu: (Jēzus:) “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris…” (15.-18.p.).

Šeit uz mirkli ir jāapstājas, jo teksts latviešu valodā neļauj saskatīt šī fragmenta dziļumus. Kristus saka: “tu esi Πέτρος (Pétros), … uz πέτρα (pétra) es celšu savu Baznīcu…”. Šeit svarīgi ir piebilst, ka varbūt tika teikts “tu esi πέτρος” (ar mazo burtu – sengrieķu tekstā oriģinālā nav lielie/mazie burti). Πέτρος (Pétros - vītiešu dzimtē) nozīmē akmens, laukakmens. Savukārt πέτρα (pétra - sieviešu dzimtē) nozīmē klints. Vai Jēzus domāja Πέτρος (Pétros) kā vīrieša vārdu, vai πέτρος (pétros) kā raksturojumu/apzīmējumu, vārdu spēle jau īpaši nemainās.

Šeit pirmā pārdomu atziņa. Kad Tu atklāj/saproti, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis Tavā labā, tad esi gatavs atklāt/uzzināt, kas patiesībā esi Tu un ko Jēzus ir aicinājis Tevi darīt Viņa labā.

Cilvēki, kas pazina Sīmani, zināja, ka viņš ir impulsīvs un mēdz runāt pirms ir padomājis. Bet Jēzus viņā saskatīja ko vairāk, tāpēc pārdēvēja viņu par Pēteri, norādot, ka Sīmanis Pēteris ir akmens, kas piemērots būt par pamatu...

Vai jūs varat iedomāties pārējo mācekļu sejas, kad Jēzus sacīja: “…tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks..." (Mt 16:18)?

Bet apustulis Pēteris patiešām kļuva par balstu, cienījamu vadītāju un baznīcas dibinātāju. Un tas viss pateicoties Kristus spējai un vēlmei paskatīties tālāk par virspusēju skatījumu un ieraudzīt to, kas apslēpts sirds dziļumos. Tas, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, dod viņam apbrīnojamu potenciālu, bet dažreiz ir vajadzīgs "saprotošs cilvēks", lai to atpazītu un veicinātu pārmaiņas. Pārāk bieži mēs skatāmies/redzam tikai to, kas ir virspusē – tāpēc ātri vien nosaucam cilvēkus par augstprātīgiem, straujiem vai vājiem utt.

Tāpēc lūgsimies pēc garīgas izpratnes un spējas redzēt dziļāk un patiesāk.

Lasīt tālāk

Kānaāniešu sievietes "lielā ticība"

(Mt 15: 21–28) Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. 

Viens no lielākajiem morāles un kultūras problēmjautājumiem pēdējos simts gados ir bijis rasu identitātes jautājums. Pirms vairāk ka pusgadsimta pasaule ar šausmām uzzināja, ka vācu nacisti ir nogalinājuši sešus miljonus cilvēku, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija ebreji. Tad pasaule ar vēl lielākām šausmām vēroja, kā Dienvidāfrikā pastāvošā aparteīda sistēma simtiem veidos diskriminēja lielāko daļu iedzīvotāju tikai viņu ādas krāsas dēļ. Galu galā pārmaiņas tomēr notika. Tomēr citās pasaules daļās vēl šodien radikāli tiek šķiroti dažādu rasu cilvēki.

Tagad daudzām pasaules valstīm ir jārisina grūts uzdevums: pieņemot plaši izplatīto pārliecību, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi neatkarīgi no rases un ādas krāsas, kā panākt, lai tas darbotos reālā sabiedrībā, lai cilvēki ar ļoti atšķirīgu izcelsmi varētu dzīvot kopā mierā un harmonijā. Joprojām ir daudz aizspriedumu, naida un aizdomu, kas ir jāpārvar.

Tāpēc, lasot šo evaņģēlija stāstu Bībelē, mums tas var šķist diezgan šokējošs. Izskatās, it kā Jēzus iesākumā atteiktos palīdzēt kādai sievietei (kam vajadzīga palīdzība!) tikai tāpēc, ka viņa ir no nepareizās rases. Kā mēs reaģētu uz ziņu par ārstu vai medmāsu, kas atsakās ārstēt pacientu, jo viņš nav no pareizās ģimenes vai nav ar pareizo ādas krāsu.

Šis Bībeles fragments šķiet ļoti dīvains. Kas te notiek?
Mums ir jāsaprot, ka šeit tiek definēta Jēzus galvenā misija. Viņš nebija vienkārši ceļojošs ārsts, kura uzdevums bija dziedināt ikvienu slimu cilvēku, ko Viņš sastapa. Viņam bija ļoti īpašs aicinājums – Dieva tautai (Israēlam) bija jāzina, ka viņu Dievs tagad beidzot piepilda savus apsolījumus. Valstība, pēc kuras ebreji bija ilgojušies un lūguši, sāka parādīties. Un Jēzus bija tās vēstnesis (un, kā mācekļi lēnām sāka saprast, Viņš pats bija Dieva svaidītais ķēniņš).

Un šī vēsts pirmkārt bija domāta pašai Dieva tautai (Israēlam). Ja tas tā nebūtu, tas nozīmētu, ka Dievs bija kļūdījies, izvēloties un aicinot 12 ciltis būt Viņa īpašajai tautai, apsolījuma nesējiem, caur kuriem Viņa vārds un Viņa jaunā dzīve tiks nesta un atklāta pārējai pasaulei. Lai gan daudzi kristieši, diemžēl, ir mēģinājuši aizmirst Dieva tautas (Israēla) īpašo nozīmi Dieva nodomos, Jaunās Derības autori to tā nekad nedara, un Jēzus pats nekad nav (kaut netieši!) norādījis uz kaut ko citu. Kā Viņš saka Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, Viņš bija nācis nevis atcelt likumu, bet gan to piepildīt; nevis likvidēt "Israēla", Dieva izredzētās tautas, misiju, bet gan piepildīt mērķi, kura dēļ šī tauta vispār bija radusies. Ja Dieva jaunajai dzīvei bija jānāk pasaulē, tad tai bija jānāk caur Viņa tautu (Israēlu).

Tāpēc ebrejiem vispirms bija jādzird šī vēsts. Ja apsolījumus nesošajiem ļaudīm draudēja apsolījumu aizmiršana, viņiem tas ir jāatgādina tieši tāpēc, ka apsolījumi tagad piepildās. Ja Jēzus un Viņa sekotāji būtu vienkārši sākuši visaptverošu misiju plašajā pasaulē (pirms Dieva nodoms ar “īpaši aicināto tautu” ir pabeigts), viņi būtu padarījuši Dievu par meli. Tāpēc pats Jēzus un viņa sekotāji savu darbību gandrīz pilnībā ierobežoja tikai ar jūdu tautu.

Taču, kā jau tas notiek daudzos Jēzus publiskās karjeras notikumos, nākotne arvien ielaužas tagadnē – pat, šķiet, pārsteidzot pašu Jēzu!

Kanaāniešu sievietei patiešām ir liela ticība. Viņa ne tikai skaidri tic, ka Jēzus var dziedināt viņas daudz cietušo meitu. Viņa uzrunā Jēzu kā "Dāvida dēlu” (lieto ebreju mesiānisko titulu), ko paši mācekļi attiecībās ar Jēzu, šķiet, nedarīja. Un, kas ir visievērojamākais, viņa saprot kā Dieva plānam par Israēla tautas īpašo misiju bija jāīstenojas praksē visu apkārtējo tautu labā. Jā, viņa saka, – suņi nevar vienkārši tikt pie bērnu ēdiena, kas atrodas uz galda (viņa pieņem apzīmējumu "suns", kas bija parasts veids, kā parādīt pagānus kā zemāku kastu). Taču viņa arī uzstāj uz savām tiesībām. Ja Israēla tauta patiešām ir apsolījumus nesošā tauta, tad Izraēlas Mesija galu galā nesīs svētību visai pasaulei. (Suņi dalīsies no tā, kas nokritīs no bērnu galda.)

Par vienu mēs varam būt droši – agrīnā baznīca to visu nebija izdomājusi. Jau no kristīgās kustības pirmsākumiem, par pagānu pieņemšanu/uzskatīšanu par vienlīdzīgiem ar jūdiem, baznīcā notika cīņa. Tas nebija viegli. Bet galu galā šī cīņa beidzās ar atziņu, ka pagāni IR jāpieņem (īpaši Pāvila nopelni šajā ziņā!).

Iespējams, ka tas, ko mēs šeit lasām, mūs pārsteidz tikpat ļoti, kā toreizējos Jēzus sekotājus. Sievietes ticība it kā paātrināja gaidīšanas periodu, laiku, kad Jēzus ieradīsies Jeruzalemē kā Izraēla Mesija, tiks nogalināts un augšāmcelsies, un tad sūtīs savus sekotājus pa visu pasauli. Mācekļi un, iespējams, arī pats Jēzus vēl nebija gatavi Golgātai. Šī ārzemniece, svešiniece jau uzstāj uz attiecībām, kādas tās būs pēc Lieldienām.

Tā tas ir un notiek arī visā turpmākajā vēsturē. Šķiet būt kristietim mūsdienu pasaulē, tas ir ticībā lūgt Dievam, lai Viņš jau tagad dara to, kas varbūt ir sagaidāms kaut kad nākotnē.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā daudzi kristieši piekrita, ka verdzība ir ļaunums un ka ar laiku tai būs jābeidzas, bet daudzi šo jautājumu vēl negribēja risināt uzreiz. Viljams Vilberforss (William Wilberforce) un viņa draugi strādāja un lūdza, pat veltīja savu dzīvi tam, lai verdzības izbeigšana, kas varbūt varētu notikt tālā nākotnē, ar Dieva spēku notiktu tagadnē. (Viljams nomira 3 dienas pēc tam, kad saņēma ziņu, ka Britu Parlaments ir pieņēmis “Likumu par verdzības atcelšanu”.) 

Tāda ir "lielā ticība", ar kuru Jēzus apsveica kānaāniešu sievieti mūsu evaņģēlija fragmentā.

Kādi ir jautājumi, ar kuriem mēs saskaramies šodien?
Kādus Dieva apsolījumus mēs zinām (kas varētu piepildīties tālā nākotnē), pēc kuriem mums vajadzētu lūgt, un ar “lielu ticību” darīt visu iespējamo, lai tas sāktu piepildīties jau tagad? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk