Nekļūsti par vergu nepareizām lietām

(Romans 6:12-23) Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek paklausīt tās iekārēm! Neatdodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem, bet nododiet sevi Dievam kā tādus, kas no mirušiem darīti dzīvi, un savus locekļus dodiet par taisnības ieročiem Dievam! Grēks vairs nevaldīs pār jums, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet gan žēlastībai. 
Ko nu? Vai varam grēkot, ja vairs neesam padoti bauslībai, bet gan žēlastībai? Nē, taču! Vai tad nezināt, ka, nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt, – vai nu grēkam, kas ved nāvē, vai paklausībai Dievam, kas ved uz taisnību. Bet lai pateicība Dievam, ka, reiz būdami grēka vergi, jūs no sirds esat paklausījuši tai mācībai, kas jums nodota, un, atbrīvoti no grēka, jūs paklausāt taisnībai. Jūsu cilvēciskā nespēka dēļ es runāju vienkāršā cilvēku valodā. Tāpat kā jūs, ļaunu darīdami, reiz nodevāt savus locekļus kā vergus nešķīstībai un ļaundarībai, tā tagad nododiet savus locekļus kā vergus taisnībai uz svētumu. Kad jūs bijāt grēka vergi, jūs nekalpojāt taisnībai. Kāds tad toreiz bija jūsu auglis? Tāds, par ko jums tagad jākaunas; tas viss ved nāvē. Bet tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgajā dzīvībā. Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā. 

Pirmajā gadsimtā (laiks, kad apustulis Pāvils raksta šo vēstuli) verdzība atšķīrās no verdzības mūsdienās vai arī verdzības Amerikā pirms 300 gadiem. Pirmkārt, romiešu vergi bija vai nu kara gūstekņi, vai arī tādi bija tāpēc, ka paši sevi pārdeva verdzībā. Tad vēl, vergi varēja precēties, uzkrāt bagātību, izpirkt savu brīvību, nodarboties ar uzņēmējdarbību utt. Ir vēstures avoti, kas norāda, ka vergs varēja nopelnīt atbrīvošanu pat septiņu gadu laikā.
Tomēr skaidrs ir viens – vergam arī toreiz bija jābūt pilnībā paklausīgam savam saimniekam.

Tas tad arī ir tas, par ko apustulis Pāvils domā, kad viņš raksta: "...nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt..." (16.p).

Kad runa ir par grēku, Bībele iezīmē 'sarkano līniju' un saka, ka to nedrīkst pārkāpt. Kāpēc? 
Tāpēc, ka tad, kad Tu to pārkāp pirmo reizi, vēlāk ir vieglāk to pārkāpt vēlreiz. Neatkarīgi no tā, vai Tava "izvēlētā atkarība" ir alkohols, nelegālas vai bezrecepšu zāles, pornogrāfija, azartspēles vai pārēšanās, Tu tici, ka vari visu kontrolēt, ka esi kungs, un tikai beigās saproti, ka patiesībā esi vergs. 
Viens no lielākajiem meliem, ko mēs sev sakām, ir: "Es varu atmest, kad vien vēlos". 

Protams, Dievs mums var palīdzēt izkļūt no jebkuras problēmas. Bet mēs varam pazaudēt tik daudz... 
Garīgā ziņā Tu vari zaudēt savu uzticēšanos Dievam. Personiski Tu vari zaudēt savu pašvērtības sajūtu. Sabiedrībā Tu vari zaudēt cieņu un ietekmi citu cilvēku vidū. Un, ja Tu neesi uzmanīgs, pat "labas" lietas var Tevi sāpināt un ievainot. Pārmērīgā koncentrēšanās prieks sasniegumiem var novest pie tā, ka Tu atstāj novārtā savu ģimeni un zaudējat laulību. Vergošana televizoram var kavēt Tavu garīgo izaugsmi. Pat pārāk liela piesardzība un apdomība (labas īpašības!) var neļaut Tev doties uz priekšu ticībā un īstenot Dieva doto potenciālu.

Kad Dievs (caur Savu Vārdu) saka "nē", Viņš nav tirāns un necenšas apgrūtināt Tavu dzīvi; Viņš Tevi aizsargā! 

Ja kaut kas draud Tevi paverdzināt, nedari to. 
Un, ja Tu jau esi "iekritis", vērsies pie Dieva, un Viņš Tevi atbrīvos.

Lasīt tālāk

Brīdinājumi un iedrošinājumi

(Mt 10:24–31) Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, nedz kalps augstāks par savu kungu. Pietiek, ja māceklis top kā viņa skolotājs un kalps kā viņa kungs. Ja nama saimnieks tiek saukts par Belcebulu, tad vēl jo vairāk viņa ļaudis. 
Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. 

Kura pavēle Bībelē atkārtojas visbiežāk?
Mēs varētu iedomāties, ka tas ir kaut kas sarežģīts, grūts, pat skarbs. Piemēram – Uzvedies labi! Daudz lūdz! Godini Dievu no visas sirds! Ziedo vairāk naudas!
Tu kļūdies. Tas ir rīkojums, ko mēs atrodam šajā īsajā evaņģēlija fragmentā 3x (26., 28. un 31. pantā): Nebaidieties!

Ir viegli saprast, kāpēc Jēzum vajadzēja teikt saviem mācekļiem, lai viņi nebaidās. Galu galā Viņš jau ir izteicis brīdinājumu, ka varas iestādes viņus vajās; ka viņi cietīs no fiziskas un emocionālas vardarbības; un tagad arī vēl tas, ka cilvēki sāks viņus apsaukāt tādiem vārdiem, ar kādiem jau apsaukāja Jēzu. Ir no kā baidīties! Un tomēr Viņš saka: Nebaidieties!

Kāpēc ne? Kādu iemeslu Jēzus min?
Ne tādu, kādu mēs sagaidām. Mēs varētu iedomāties, ka Viņš teiks: "jo Dievs par jums parūpēsies". Nu, galu galā Jēzus to arī saka. Bet pirmais iemesls, ko Viņš min (26.-27. pants), ir tas, ka pienāks laiks, kad viss būs atklāts. Viss, kas pašlaik ir noslēpums, kļūs zināms.

Kāpēc tas nozīmē, ka nav jābaidās?
Daudzi cilvēki viņu visprivātāko domu un vārdu atklāšanu uzskatītu par vēl vienu iemeslu, lai baidītos. Jēzus, šķiet, pieņem, ka tas, kas tajā dienā nāks gaismā, ir mācekļu uzticība un ticība; būs redzams, ka viņi ir sekojuši patiesajam Israēla Mesijam, patiesajam pasaules Kungam. Viņu pacietība un neatlaidība parādīsies atklātībā. Tas, kas varēja izskatīties pēc stūrgalvības vai pat augstprātības, beidzot tiks atzīts par to, kas tas ir, proti, par apņēmību sekot dzīves Kungam, lai kur Viņš vestu. Citiem vārdiem sakot, patiesība atklāsies, taisnīgums uzvarēs, un tie, kas ir dzīvojuši godīgi un nevainīgi, neskatoties uz to, ko par viņiem saka pasaule, tiks attaisnoti. Tāda nopietna perspektīva, nevis pavirša vēsts “Dievs-tevi-vienmēr-sargās“, ir tas, ko Jēzus galu galā piedāvā.

Bet, lai viņi iemācītos nebaidīties, viņiem ir arī jāiemācās, ka ir kaut kas, no kā patiešām ir jābaidās (lai gan šis brīdinājums (28. pants) tiek līdzsvarots ar vēl vienu "nebaidieties" 31. pantā). Daudzus cilvēkus šis fragments ir mulsinājis, un mums tas ir jāaplūko nedaudz rūpīgāk. Kāpēc Jēzus saviem sekotājiem saka nebaidīties, tad baidīties, tad atkal nebaidīties, un tas viss tikai dažos teikumos?

Jēzus uzskatīja, ka Israēla tauta Viņa laikā saskārās ar ienaidniekiem divos diezgan atšķirīgos līmeņos. Bija acīmredzami ienaidnieki: Roma, Hērods un viņu padotie. Tie bija tie, kam ir vara nogalināt ķermeni.
Bet bija arī citi, tumšāki ienaidnieki, kuriem ir vara nogalināt arī dvēseli: ienaidnieki, kuri cīnījās par dvēseli arī Jēzus kalpošanas laikā, un kuri izmanto tos acīmredzamākos ienaidniekus kā aizsegu. Tāpēc tas ir vēl bīstamāk. Dēmoniskie spēki, kas alkst pēc Dieva ļaužu dvēseles, kā ēsmu uz āķa izmanto cilvēku vēlmi pēc atmaksas. Gaismas ļaudis nekad nav vairāk pakļauti riskam kā tad, kad viņi tiek vilināti cīnīties pret tumsu ar vēl lielāku tumsu. Tas ir tas, no kā mums vajadzētu baidīties.

Taču tajā pašā laikā, lai līdzsvarotu šīs bailes - un pat atsvērtu tās - mums ir viens no Jēzus visspilgtākajiem apsolījumiem par Dieva mīlestību un rūpēm ne tikai par katru no Viņa brīnišķīgajiem radījumiem (cilvēkiem!), bet arī par katru matu uz mūsu galvām.

Ir svarīgi, lai būtu skaidrs – daži cilvēki domā, ka tad, kad Jēzus mudina mūs bīties no tā, kurš var pazudināt miesu un dvēseli ellē, Viņš domā pašu Dievu. Taču šeit runa ir tieši par pretējo. Dievs ir tas, no kura mums nav jābaidās. Patiešām, Viņš ir tas, kam mēs varam uzticēt savu dzīvību, savu dvēseli, savu ķermeni, visu.

Dažreiz esmu dzirdējis, kā cienījami un nopietni kristiešu sludinātāji norāj cilvēkus par to, ka viņi lūdz Dievu par pavisam nenozīmīgām lietām: par stāvvietu automašīnai uz ielas, par labiem laika apstākļiem baznīcas pasākumam, par to, lai kāds pazudis priekšmets tiktu atrasts.
Protams, ir daudz svarīgākas lietas, par kurām ir jālūdz, un mums vajadzētu to darīt. Bet, ja Dievs patiešām ņem vērā katru zvirbuli debesīs un katru mūsu galvas matiņu, tas nozīmē, ka, tāpat kā nekas nav pārāk liels, lai Viņš to darītu, tā arī nekas nav pārāk mazs, lai Viņš par to rūpētos.

Šajā kontekstā vēstījums ir skaidrs. Tu esi vērtīgāks par daudziem zvirbuļiem, tāpēc esi drošs, ka Dievs zina un rūpējas par tavas dzīves detaļām, pat tad, kad tu saskaries ar kārdinājumiem un briesmām, kas tik viegli tevi ieskauj. Mums, Jēzus sekotājiem, noteikti nāksies piedzīvot uzbrukumus visos līmeņos. Taču mums vajadzētu iemācīties, ka Tas, kam mēs kalpojam, ir stiprāks par visspēcīgāko pretinieku, kādu mēs jebkad varētu sastapt. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kāpēc eksistē draudze?

(Mt 9:35-10:8) Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.”
Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva.
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet.

Kāpēc eksistē draudze?
Vai tāpēc, lai mums būtu domubiedri ar ko parunāt?
Lai nodziedātu dažas slavas dziesmas un noskaitītu lūgšanu Dievam?
Varbūt cilvēki organizējas kā draudze, lai kopīgiem spēkiem uzturētu kādu baznīcu, kura tad varētu notikt dievkalpojumi?

Pirms atgriežamies pie šīm pārdomām, man jums ir jautājums – Kur atrodas draudze?
Daudzi atbildēs, pieminot adresi vai baznīcas ēkas nosaukumu.
Bīskaps Kipriāns (Cyprian - 3gs sākums) būtu atbildējis – tur, kur bīskaps, tur ir draudze.
Reformatori (16.gs) teiktu – tur, kur māca pareizas doktrīnas.
Anabaptisti – tur, kur kopā ir apzinīgi atgriezušies cilvēki.

Es piedāvāju šādu atbildi – CIK IR PULKSTENIS?
Ja ir svētdienas rīts, tad varētu lietot atbildes variantu ar kādu konkrētu adresi, bet ja ir otrdiena plkst.12:05 – tad skolās, darbavietās, ieturot lenču ar saviem draugiem vai kaimiņiem…

Šodienas evaņģēlija fragmentā lasām, ka Kristus toreiz paskatījās uz cilvēkiem sev apkārt un iežēlojās par tiem! Tad Viņš saka saviem tuvākajiem draugiem – "...strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā."
Ko tas nozīmē? Jēzus sāk praktiski rīkoties. Viņš sasauc kopā savus 12 sekotājus un dod tiem konkrētu rīkojumu – "...pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm…" Un tad Krisus dod uzdevumu: "Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus;..."

Baznīcā mēs parasti šādu sludināšanu/stāstīšanu sauc par evaņģelizāciju. Draudzes eksistences būtība ir sludināt to, ka Dieva Valstība ir atnākusi. Un draudzes cilvēki liecina par Kristu tur, kur mācītājs, bīskaps nevar piekļūt. Tāda ir draudzes kopā sanākšanas jēga.
Svarīgākais brīdis draudzes dzīvē ir tad, kad mēs visi izejam no baznīcas – pēc pēdējās lūgšanas. Mēs izejam no baznīcas, lai liecinātu par Kristu, par Dieva Valstību…

Lasīt tālāk

Dievs spēj...

(Rom 4:20-25) Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 

Mēs nevēršamies pie Dieva tik bieži, kā vajadzētu. Mēs atstājam Dievu kā "pēdējo iespēju". Tas reizēm var būt ir tāpēc, ka kaut kā neapzināti mēs neesam "pilnībā pārliecināti", ka Viņš spēj un vēlas rīkoties mūsu labā. Spēja to atzīt daudziem no mums ir sveša. Tomēr kārtējais grūtību brīdis vai dzīves sarežģījumi var būt tas pagrieziena punkts, kad mēs sākam uzticēties Dievam. 
Nekas mūsu dzīvē nemainīsies, kamēr mēs nelūgsim: "Tēvs, palīdzi man!"

Dievs ir spējīgs mūs mierināt, kad mēs atrodamies garīgā vai emocionālā tuksnesī. Viņš ir spējīgs iedrošināt mūs, kad sastopamies ar problēmām, kas mūsu dzīves ceļā. Viņš spēj kopā ar mums iziet cauri smagiem pārbaudījumiem un izvest mūs no tiem nesalūzušus. Viņš spēj mūs piecelt, kad esam pakrituši... 

Lai ko mēs darītu un piedzīvotu, mums ir/pieder apsolījums, ka 'Dievs spēj'. Mums tas ir jāpieņem, mums tam ir jātic, citādi mēs nespēsim lūgt ar pārliecību. Mēs varbūt izteiksim savās lūgšanās Dievam dažas savas vēlēšanās, bet mēs nespēsim "nešaubīties ticībā", kamēr dziļi sirdī nepieņemsim, ka Dievs ir spējīgs, ka Viņš ir gatavs mums palīdzēt! Viņam nekas nav par grūtu. Viņš tikai gaida, kad mēs to atzīsim un ticībā nāksim pie Viņa, lūdzot palīdzību.

Lasīt tālāk

...izskaidrot Trīsvienību?

(Mt 28:16-20) Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”

Man ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ir vēlējušies diskutēt, pat strīdēties par tēmu, kuru var mēģināt izteikt ar vienu vārdu Trīsvienība...
– Kā var būt trīs, ja Bībele saka, ka ir jātic vienam Dievam?
– Trīsvienība ir viduslaiku izgudrojums! utt.

Mana īsā atbilde būtu tāda – lūgt izskaidrot vai definēt Trīsvienību ir gandrīz tas pats, kas lūgt definēt/izskaidrot Dievu! Neiespējams uzdevums!
Galu galā – kas tas par Dievu, ja vienkāršs cilvēks var Viņu izskaidrot?

Par Trīsvienību ir tik daudz ko apspriest un runāt, ka ir grūti zināt, ar ko sākt vai ko tieši jūs vēlaties zināt par Trīsvienību. Tāpēc es centīšos paskaidrot, kāpēc mācība par Trīsvienību ir būtiska un svarīga kristīgajai ticībai.

Pirmkārt, Trīsvienību vislabāk definēt kā "vienu Dievu, kas pastāv trīs personās". Trīs dievi nepastāv. Ir tikai viens Dievs. Taču kaut kādā cilvēciski nesaprotamā veidā Dievs eksistē trīs personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Radīšanā nav labas analoģijas, bet daži ir pielīdzinājuši Trīsvienību trīs ūdens formām - ledum, ūdenim un tvaikam, bet citi - saules gaismai un siltumam. Es personīgi dodu priekšroku (lai gan atkal tā ir slikta analoģija) tam, ka mēs kā cilvēki sastāvam no miesas, dvēseles un gara. Mēs esam viens cilvēks ar trim daļām. Protams, Dievs nesastāv no daļām. Katra Trīsvienības persona ir pilnīgs Dievs.
To ir grūti saprast, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs neesam Dievs.
Skaidrot Trīsvienību mirstīgām cilvēciskām būtnēm ir tas pats, kas mēģināt izskaidrot krāsas aklam cilvēkam vai skaņu nedzirdīgam cilvēkam…

Tātad, ja Trīsvienību ir tik grūti saprast, kāpēc ir svarīgi tai ticēt? Iespējams, ir tūkstošiem iemeslu, kādēļ Trijādība kristīgajā domāšanā ir izšķiroša, bet ir trīs svarīgākie iemesli. (Jā, es izvēlējos trīs tikai tāpēc, ka es rakstu par Trīsvienību.)

1. Pirmkārt, Bībele mums māca, ka Dievs pastāv kā Trīsvienība.
   Nē, vārds "trīsvienība" Bībelē nekad nav lietots, taču visur ir vietas, kas atklāj, ka Dievībā ir trīs personas, kuras pastāv kopā kā viens Dievs.
   Mēs, piemēram, zinām, ka Dievs ir viens (5.Moz.6:4; 1.Tim.2:5; 1.Kor.8:6), un tomēr Jēzus, kurš vispilnīgāk atklāja mums Dievu (Jņ.14:7; Kol.1:15; Ebr.1:3), bieži runāja par savu Tēvu un par Svētā Gara sūtīšanu (piem., Jņ.10; Jņ.14-17). Pat Jēzus kristībās mēs redzam, kā Jēzus izkāpj no ūdens un kā Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, un kā Tēvs runā uz Jēzu no debesīm (Mt 3, 16-17).
   Ir vēl daudzi citi panti, bet būtība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē, Bībele māca par Trīsvienības realitāti (sal. Mt 28:19; 2 Kor 13:14; 1 Pēt 1:2).
2. Otrkārt, Trīsvienība ir svarīga, jo tā parāda, ka Dievs ir radniecīgs un mīlošs.
   Kristieši tic, ka Dievs nemainās savā raksturā vai īpašībās. Tomēr padomājiet, ko tas nozīmētu, ja Dievs nebūtu Trīsvienība. Ja Dievs nepastāvētu kā Trīsvienība, tad pirms cilvēku un eņģeļu radīšanas Dievs nebūtu varējis dzīvot jebkādās mīlestības attiecībās ar kādu vai kaut ko.
   Bez Trīsvienības Dievs nevarētu mūžīgi dzīvot mīlestībā un attiecībās. Trīsvienība ļauj Dieva mīlestības un attiecību īpašībām mūžīgi pastāvēt kopā ar Dievu.
   Citām monoteistiskajām reliģijām, kurās nav Trīsvienības jēdziena, ir lielas grūtības izskaidrot vai saprast, kā Dievs varētu būt mīlošs un radniecīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka lielāko daļu Dieva pastāvēšanas laika nebija neviena cita, ko mīlēt, izņemot pašu Dievu.
   Patiesībā var apgalvot, ka, ja nebūtu Trīsvienības, tad nebūtu bijis nekādas radīšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja Trīsvienības nebūtu, tad Dievs nebūtu attiecībās (jo nebūtu neviena, ar ko būt attiecības), un līdz ar to Dievam nebūtu iemesla radīt kaut ko, ar ko attiecības paplašināt, attīstīt un pilnveidot. Tad arī būtu jāpieņem, ka Viņš bez citām būtnēm visumā bija nepilnīgs, ka Viņam kaut kādā ziņā kaut kas trūka…
   Daudz labāk ir ticēt tam, ko māca Bībele, proti, ka Dievs ir mīlošs un radniecīgs, un kā tāds vienmēr ir pastāvējis mīlošās attiecībās Trīsvienībā. Šo mīlošo attiecību rezultātā Dievs nolēma radīt citas būtnes, ar kurām dalīties mīlestības pilnajās attiecībās, ko Viņš jau bija piedzīvojis Dievībā.
3. Tas noved mūs pie trešā iemesla, kāpēc Trīsvienība ir svarīga: kristieši mīl citus, jo Dievs ir mīlestība.
   Kristietība ir uz āru vērsts, uz mīlestību un attiecībām vērsts dzīvesveids. Daļēji tas ir tāpēc, ka mēs ticam Trīsvienībai. 1.Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs mūs radīja pēc Sava tēla un līdzības. Pastāv dažādi priekšstati par to, ko tas nozīmē, bet viena lieta, kas noteikti ir ietverta šādā redzējumā ir tas, ka esam radīti kopībai/attiecībām. Tāpat kā Dievam bija mūžīgas attiecības Trīsvienības dievišķajā būtībā, tāpat arī cilvēkiem ir jādzīvo attiecībās ar Dievu un vienam ar otru. Mīlestība, kas katram no Dievības locekļiem ir kopīga ar pārējiem Trīsvienības locekļiem, bija kopīga arī ar cilvēkiem, kad mēs tikām radīti. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs mīlēja.
   Ja nebūtu Trīsvienības, un tomēr Dievs kaut kādā neizskaidrojamā veidā būtu nolēmis radīt cilvēkus, tad būtu loģiski teikt, ka mīlestība un kopība nav būtiska Dieva īpašība, un tādēļ tai nav jābūt arī mūsu dzīves būtiskai sastāvdaļai. Ja Dievs mūžīgi nepastāvētu mīlošā Trīsvienībā, tad arī mums nebūtu nepieciešams pastāvēt mīlestībā.
   Tātad bez ticības Trīsvienībai mēs zaudējam ticību mīlošam Dievam un līdz ar to arī jebkādu iemeslu ticēt, ka Dievs vēlas, lai mēs mīlētu citus. Bet ja Dievs ir pastāvējis esot mīlestības attiecībās jau no mūžības, tad mums ir iemesls tagad dzīvot ar mīlestību pret citiem, jo mīlestība ir būtiska Dieva īpašība un iezīme.

Es varētu turpināt vēl un vēl, bet es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs īsi paskaidrot, kāpēc ticība Trīsvienībai ir būtiska kristīgajai ticībai un praksei.

Lasīt tālāk

Lūk, nāk spēks!

(Apd 2:1-4) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 

Dažkārt kāda konkrēta cilvēka vārds tik ļoti saistās ar kādu priekšmetu vai produktu, ka mēs aizmirstam, no kurienes tas ir cēlies. Acīmredzams piemērs ir "Hoover": vismaz Anglijā mēs runājām par "the Hoover", domājot "putekļu sūcēju", pilnībā ignorējot faktu, ka ļoti daudz putekļu sūcēju ražo dažādi uzņēmumi, kam nav nekāda saistība ar Hjūvera kungu (William Henry Hoover). Tas ir tāpat, it kā Henrijs Fords būtu bijis tik veiksmīgs automobiļu ražošanā, ka cilvēki saka "Ford", domājot "auto", pat ja patiesībā tas ir Volvo. 

Kaut kas līdzīgs ir noticis ar vārdu “Vasarsvētki" vai ‘Pentecost’. Ja latviešu valodā runājošajiem lūdz padomāt - ko vēl varētu nozīmēt vārds “Vasarsvētki” (izņemot ‘vasaras svētki’, kas nez kāpēc tiek svinēti pirms vasaras sākuma), tad nākošā iespējamā versija ir par “Vasarsvētku kustību” (’Pentecostalism’). Un tas - ja tas cilvēkiem vispār kaut ko nozīmē - iespējams apzīmē kristiešu reliģiskās pieredzes un prakses nedaudz aktīvāku/skaļāku formu ārpus tradicionālo baznīcu dzīves pamatplūsmas, kas ietver skaļu mūziku, roku vicināšanu un (protams!) runāšanu mēlēs. Mēs bieži aizmirstam, ka VISI kristieši (ne tikai tie, kas sevi dēvē par “Vasarsvētku draudzēm”) par savu sākuma punktu uzskata pirmos Vasarsvētkus pēc Kristus augšāmcelšanās. Vēl vairāk –mēs aizmirstam arī to, kas sākotnēji bija un ko nozīmēja “Vasarsvētki” tajos senajos laikos. 

Pirmā gadsimta jūdiem Vasarsvētki (‘Pentecost’) bija piecdesmitā diena (sengrieķu ‘pentecostē' burtiski nozīmē ‘piecdesmitā diena’) pēc Lieldienām. Tie bija lauksaimniecības svētki. Tā bija diena, kad zemnieki atnesa pirmos kviešus no gaidāmās ražas un ziedoja to Dievam, daļēji kā pateicības zīmi un daļēji kā lūgšanu, lai arī pārējā raža tiktu droši novākta. Taču jūdu izpratnē ne Lieldienas (Pashā), ne Vasarsvētki (Pentecost) nebija tikai lauksaimniecības svētki. Šie svētki bija atbalsis no lielā stāsta, kas dominēja ebreju tautas atmiņā, - stāsta par iziešanu no Ēģiptes, kad Dievs piepildīja savus apsolījumus Ābrahamam, glābjot savu tautu. Lieldienas bija laiks, kad tika upurēti jēri un izraēlieši tika glābti no atriebības eņģeļa, kas nogalināja ēģiptiešu pirmdzimtos. Tajā pašā naktī izraēlieši devās ceļā un caur Sarkano jūru iegāja Sinaja tuksnesī. Tad 50 dienas pēc Lieldienām viņi nonāca pie Sinaja kalna, kur Mozus saņēma likumu. Vasarsvētki jeb Pentecost (piecdesmitā diena) nav tikai svētki par "pirmajiem augļiem", kas norāda, ka ražas novākšana ir sākusies. Būtība ir tā, ka Dievs dod savai atpestītajai tautai dzīves veidu, pēc kura tai tagad jāīsteno Viņa nodomi.

Tas viss un vēl daudz kas cits ir jāņem vērā šodienas lasītājam atverot Apustuļu darbu grāmatu un lasot tur par Vasarsvētkiem. Šīs grāmatas redaktors Lūka vienkārši pieņem, ka lasītāji zinās par 'pirmajiem augļiem'. Viņš vairāk vai mazāk pieņem, ka lasītāji uztvers šo stāstu par apustuļiem, kas tiek piepildīti ar Svēto Garu un pēc tam jau no pirmās dienas dodas liecināt par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos, kā zīmi, ka notiekošais ir kā sava veida simbolisks upuris Dievam, kā turpmāko lielo notikumu zīme. Un, ja mēs uzmanīgi aplūkojam to, ko daži jūdi stāstīja par bauslības došanu Sinaja kalnā, mēs arī tur varam saskatīt dažas paralēles. Kad izraēlieši ieradās pie Sinaja kalna, Mozus uzkāpa kalnā un tad atkal nokāpa lejā ar Likumu (jeb Desmit Baušļiem). Šajā gadījumā Jēzus ir uzkāpis debesīs debesbraukšanas laikā, un - tā Lūka vēlas, lai mēs to saprastu - tagad Viņš atkal nāk lejā, nevis ar rakstītu likumu (kas iegravēts uz akmens plāksnēm), bet gan ar dinamisku likuma enerģiju, kas paredzēta ierakstīšanai cilvēku sirdīs. 

Tātad "Vasarsvētki" ir vārds ar ļoti īpašu nozīmi, un Lūka ļoti vēlas, lai mēs to saprastu. Bet, protams, pirmo Vasarsvētku dienu un tās dienas piedzīvojumu ar Dieva Garu nevar reducēt tikai līdz teoloģiskām formulām un interesantām Vecās Derības atsaucēm, tāpat kā viesuļvētru nevar reducēt uz meteoroloģisko novērojumu diagrammām. Ir svarīgi, ka kāds kaut kur seko līdzi viesuļvētrai un stāsta mums, ko tā dara. Bet, kad runa ir par Vasarsvētkiem, daudz svarīgāk ir, lai tu un es – mēs paši būtu tur, vējā, ļaujot tam pārņemt mūsu dzīvi, sirdi, iztēli, runas spējas un pārvērst mūs no nedzīva ticīgā par cilvēku, kura sirdī deg Dieva mīlestība. Šie vēja un uguns tēli, protams, ir tādi (kā Lūka apraksta) kā tas bija tajā pirmajā dienā. Daudzi kristieši daudzās tradīcijās ir izmantojuši līdzīgus tēlus, lai aprakstītu to, kas dažkārt notiek, kad Svētais Gars nāk, lai darītu jaunas lietas cilvēku dzīvēs. 

Ņemot vērā iepriekš pieminēto par Jēzus debesbraukšanu, ir ļoti zīmīgi, ka vējš nāca "no debesīm" (2. pants). Visa būtība šeit ir tā, ka caur Svēto Garu daļa no paša Dieva radošā spēka nāk no debesīm uz zemi un te veic kādu īpašu darbu. Mērķis nav dot cilvēkiem "garīgumu", kas padarītu zemes lietas par nebūtiskām. Mērķis ir pārveidot zemi ar debesu spēku, sākot ar tām "zemes" lietām, kas ir pati Jēzus sekotāju kopiena - viņu prāti, sirdis un dzīves (pievērs uzmanību kā 1.pantā Lūka uzsver to, ka viņi visi bija kopā vienā vietā; gars nāk nevis lai sadalītu, bet lai apvienotu). Citiem vārdiem sakot, Svētā Gara atnākšana Vasarsvētkos ir papildinošs fakts Jēzus debesbraukšanai. Augšāmcēlušais Jēzus ir pirmā “šīs zemes" detaļas klātbūtne “Debesu” realitātē, kas tika pārveidota par "jauno radību", kurā debesis un zeme ir savienotas. Svētā Gara 'izliešana' pār zemi savukārt ir debesu enerģijas klātbūtne mūsu sfērā. Tādējādi Svētā Gara dāvana ir tiešs Jēzus debesbraukšanas rezultāts. Tā kā Viņš ir visa Kungs, Viņa enerģija, spēks darīt kaut ko pilnīgi jaunu, caur Svēto Garu tagad ir pieejams visiem, kas Viņu piesauc; visiem, kas Viņam seko; visiem, kas Viņam uzticas. 

Vējš un uguns ir mežonīgi, neapvaldāmi spēki, un pieredze, ka vējš ar lielu rēkoņu plosās pa māju un uguns pārņem katru klātesošo, noteikti bija gan biedējošs, gan uzmundrinošs piedzīvojums. Protams, vēlāk šajā grāmatā, tāpat kā baznīcas dzīvē, ir daudz reižu, kad Svētais Gars darbojas klusi un slepeni, klusi pārveidojot cilvēku dzīves un situācijas bez liela trokšņa. Cilvēki dažkārt domā, ka tā ir norma un ka troksnis, spēks un uguns ir izņēmums – gluži tāpat kā daži Vasarsvētku kustības aprindās domā, ka bez trokšņa un uguns, un bez runāšanas mēlēs, kaut kas nopietni pietrūkst vai ir nepilnīgs. Mums jāuzmanās izdarīt šādus secinājumus. Lūka nepārprotami vēlas aprakstīt kaut ko jaunu, kaut ko, kas aizsāka lielu kustību (tāpat kā meža ugunsgrēku izraisa dažas mazas liesmiņas). Viņš vēlas izskaidrot, kā tas notika, ka neliela grupa nobijušos, pārsteigtu un lielākoties neizglītoto vīriešu un sieviešu varēja tik ātri kļūt par spēku, ar ko bija jārēķinās visā pasaulē. 

Lūka īpaši uzsver šo dīvaino parādību - "runāšanu mēlēs". Pēdējā gadsimtā tā ir bijusi nozīmīga dažu baznīcu un draudžu īpaša iezīme, kaut gan daudzās iepriekšējās paaudzēs un daudzos Kristīgās Baznīcas vēstures periodos tā ir bijusi praktiski nezināma. Šķiet, ka tāds fenomens sastopams arī citās reliģijās (uz to šķiet atsaucas apustulis Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 12.nodaļā). Daži cilvēki cenšas “runāšanu mēlēs" ignorēt, it kā tā būtu savdabīga lieta, kas notika agrīnā draudzes vēstures periodā un kas, par laimi, vairs nav vajadzīga. Dažreiz tas tiek apvienots ar nepieciešamību kontrolēt emocijas - gan savas, gan citu cilvēku. Taču "runāšana mēlēs" un tamlīdzīgas parādības ļoti bieži ir veids, kā ļauties dziļi apslēptām emocijām un atklāt tās slavēšanā, svinēšanā, skumjās vai bēdās, kas tad pārvēršas lūgšanā. Redzot “mēlēs runāšanas" nozīmi Jaunajā Derībā un to acīmredzamo lietderību tādā un citādā veidā, ir grūti piekrist domai, ka tas būtu jāizslēdz no mūsdienu baznīcas. Mēs esam aicināti būt Dieva Vārda ļaudis, un Dieva Vārdu nekad nevar kontrolēt ar racionālistiskām shēmām vai ietvert šauros rāmjos, ko mēs izgudrojam, lai visu varētu kontrolēt. 

Cilvēki dažkārt jūtas vainīgi, ja domā, ka viņiem nav bijis tik brīnišķīgas pieredzes kā apustuļiem pirmajos Vasarsvētkos. Vai arī viņi jūtas greizsirdīgi uz tiem, kuri, šķiet, ir piedzīvoši kaut ko līdzīgu. Par to es gribētu teikt sekojošo:
Pirmkārt, kā mēs to varam lasīt visā Apustuļu Darbu grāmatā, Dievs noslēpumainā veidā sadarbojas ar Saviem ļaudīm, rīkojoties ar katru indivīdu atšķirīgā veidā. Dažiem cilvēkiem tiek dotas neparastas pieredzes, iespējams (mēs to ne vienmēr varam zināt!) tāpēc, ka viņiem nāksies nonākt sarežģītās situācijās un viņiem būs ļoti tieši jāsaprot un jāzina, cik dramatiski spēcīgs un dzīvi pārveidojošs var būt Dievs. Ar citiem cilvēkiem Dievs sadarbojas klusi un pacietīgi un nav vajadzīgs pēkšņs papildu spēka uzplūdumu, lai atrisinātu tās problēmas, kurām patiesībā nepieciešams daudz stabilāks un, iespējams, daudz dziļāks darbs. Patiesā sadraudzībā, kur ikviens ir tikpat priecīgs par citiem dotajām dāvanām kā par tām, kas dotas viņam pašam, nav vietas lepnumam vai greizsirdībai. 

Visbeidzot, no paša Jēzus vārdiem (Lk 11:13) ir skaidrs, ka Dievs ilgojas dot cilvēkiem Svēto Garu un mums tikai jāpalūdz. Ko tad Svētais Gars darīs, kad Viņš nāks, varam tikai nojaust. Esiet gatavi vējam un ugunij, diezgan krasai “pavasara tīrīšanai” savas dzīves putekļainajās un aukstajās telpās. Taču mums nevajadzētu šaubīties, ka Dievs dos savu Svēto Garu visiem, kas Viņu meklē, un ka forma un virziens, ko iegūs katra konkrētā Gara vadītā dzīve, būs tāda, kas ļaus katram cilvēkam unikālā veidā dot godu Dievam. 

Lasīt tālāk

Kad, ko un kā?

(Jņ 17:1-11) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. 

"Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi jābrauc?" 
Visi vecāki, kuriem ir nācies doties garākā ceļojumā kopā ar maziem bērniem, atpazīst šāda veida jautājumus. Es pat varu atcerēties savu bērnu balss toni, kādā parasti šie jautājumi tika uzdoti.
Dažkārt bērni ir tik ļoti nepacietīgi (vai arī tik ļoti nevēlas piedalīties garlaicīgā braucienā), ka jautājums par brauciena ilgumu tiek uzdots jau pirmajās piecās brauciena minūtēs.
Un vel, protams, daudz kas ir atkarīgs, ko mēs saprotam ar "drīz būsim".
Tad, kad es kādreiz braucu no manām mājām Liepājā pāri visai Latvijai uz Alūksni, lai apciemotu savu māsu, es varētu pamatoti teikt, ka "drīz būsim" ir tad, kad līdz galamērķim ir atlicis pusstundas brauciens. Savukārt, ja es esmu nedaudz aizkavējies un izbraucu no manām pašreizējām mājām Karmelā (Carmel, IN) tikai pusstundu pirms dievkalpojuma sākuma, tad "drīz būsim" varētu teikt tad, kad līdz Latviešu Centram ir atlikušas dažas minūtes ko braukt. Laiks un attālumi - tas viss ir relatīvs. 

Jēzum droši vien bija līdzīgas pārdomas tad, kad Viņa apustuļi sāka uzdot jautājumus par notikumu attīstību nākotnē. Vārds "apustulis", starp citu, ir viens no apzīmējumiem, kuru Lūkas regulāri izmanto, lai aprakstītu divpadsmit īpašos Jēzus sekotājus (vai arī šeit, kad pēc Jūdas nāves viņi bija palikusi tikai vienpadsmit). Tie bija paša Jēzus izraudzītie īpašie liecinieki.
Iemesls, kāpēc bija tieši divpadsmit apustuli, ir skaidrs ikvienam, kurš kaut nedaudz saprot ebreju kultūru un vēsturi. Vēsturiski visas divpadsmit Israela ciltis veidoja Dieva tautas kopumu. Un Jēzus, izvēloties tieši divpadsmit īpašos sekotājus, ar to uzsvēra Dieva nodomu caur Viņu (Jēzu Kristu) atjaunot Israela tautu kā īpašu Dieva bērnu saimi. 

To visu ņemot vērā, nav nekāds pārsteigums, ka viņi visi velējās uzdot šos jautājumus: "Vai mēs drīz būsim klāt? Vai vēl ilgi? Vai tas notiks tagad? Vai vēl būs jāgaida?” 
Visi mācekļi, galu galā, bija ļoti lielā neizpratnē. Nekas no tā, kas bija noticis pāris iepriekšējās nedēļās, neatbilda vispār pieņemtajiem priekšstatiem par Dieva Valstību, tas nebija pēc iedomātajiem spēles noteikumiem.
Ciktāl mācekļi to bija sapratuši - tad, kad Jēzus viņus aicināja un apmācīja iepriekšējo trīs gadu laikā staigājot apkārt pa Galileju, viņi bija parakstījušies piedalīties kaut kādā ebreju tautas atbrīvošanas un atjaunošanas kustībā.
Viņi ticēja, ka Dievs bija iecēlis Jēzu Kristu par patieso Israela ķēniņu. Un viņi no sirds ticēja tam, par spīti lielākas sabiedrības daļas skepsei (lai neteiktu vairāk).
Viņi redzēja Jēzu līdzīgi kā ķēniņu Dāvidu Vecās Derības laikā, kurš vairākus gadus, kopā ar savu atbalstītāju grupu, bija karalis-bez-varas, un klejoja apkārt gaidot, kad pienāks viņu kārta pārņemt varu. 

Jēzus sekotāji bija iedomājušies, ka arī Viņš būs ķēniņš tādā pavisam parastā izpratnē. Tas arī bija iemesls, kāpēc daži no viņiem lūdza, vai būtu iespējams iegūt labākās darbavietas Viņa jaunajā valdībā.
Pēc viņu priekšstata, Jēzum ar savu ārkārtējo dziedinātāja spēku un Viņa neparasto mācību, būtu jāvalda Jeruzalemē, un no turienes jāatjauno Israelu, kā Dieva tautu. Tā rezultātā (daudzi ebreji tajā laikā tā uzskatīja) tad, kad Dievs atjaunos Israela tautas varenību, arī visa pasaule tiktu beidzot sakārtota. Israels varētu būt tā nācija, kas valdītu par pārējo pasauli.
Galu gala, vai tad tas nebija vairāk vai mazāk apsolīts Psalmos (skatīt Ps.72: un Ps.89:) un praviešu rakstos (skatīt Jes.40-55). Protams, pasaules tautas tad tiktu tiesātas par viņu ļaunajiem darbiem. Bet tur varētu būt arī kāda iespēja, ka Dieva svētības, kuras tiek dotas Israela tautai, beidzot nonāktu arī līdz visai radībai.
Tas viss tiek apkopots frāze: "uzcelt Israelam ķēniņvalsti".
Tas lūk ir tas, uz ko viņi cerēja... un tāpēc nākošais jautājums loģiski bija: "Vai tas būs drīz?"

Viņi nebija gaidījuši, ka Jēzus mirs vardarbīgā nāvē. Viņa krustā sišana pat izskatījās tā, it kā viņu priekšstati nebūtu pareizi: varbūt Viņš nebija Mesija? varbūt viņiem nav izredzes uz labiem amatiem valdībā? varbūt Israela tauta netiek atjaunota? varbūt pasaulē viss turpinās pastāvēt tajā ļaunā veidā, kur bagātie un varenie apspiež nabadzīgos un trūkumcietējus? Nekas nemainās - viss paliek ka parasti....?
Un tad Viņš augšāmceļas no miroņiem. Tas atkal izraisa mācekļu un visi pārējo neizpratni. Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka viņu sapņi par "Israela ķēniņvalsts uzcelšanu" tomēr bija un ir pareizi? 

Uz šo jautājumu atbildēt nav vienkārši: gan jā, gan nē.
Tāpat kā viss pārējais, arī izpratne par Dieva Valstību ir Jēzus nāves un augšāmcelšanās pārveidota. Tāpat kā Jēzus bija mācījis, ka viņiem nāksies zaudēt savas dzīvības, lai tās saglabātu, tagad Viņam bija jāizskaidro, ka mācekļiem nāksies zaudēt savus sapņus par Dieva Valstību. Nāksies zaudēt priekšstatu ar parastu administratīvo un valsts varu, kas atbild par konkrētu šis zemes valsts teritoriju un tās iedzīvotajiem. 

Bet šajā vietā daudzi cilvēki, kuri Bībelē lasa Apustuļu darbu grāmatu, ir to sapratuši pilnīgi nepareizi.
Būtu viegli iedomāties, ka tas, ko Jēzus (un grāmatas redaktors Lūka) vēlējās šeit pateikt, nozīmēja kaut ko apmēram sekojošu: "Nē, nē! Jūs esat sapņojuši par laicīgu valstību, bet Es stāstu jums par Debesu Valstību. Jūs domājat, ka svarīgākais ir reorganizēt šo pasauli, bet Es gribu jūs sagatavot tikai tai nākamajai. Nav svarīgi, kas notiek šajā pasaulē - šajā telpā un laikā. Svarīgākais ir sagatavoties tam, kā un kur jūs pavadīsit visu mūžību. Es tagad dodos prom uz debesīm, un jums ir jāstāsta cilvēkiem kā viņi var man uz turieni sekot."
No šī viedokļa raugoties, atbilde uz jautājumu: "Vai mēs drīz būsim tur?" ir "Nē, mēs vispār patiesībā nemaz tur nedodamies…” 

Tas, protams, nav tas, ko Lūka šeit bija domājis. Patiesībā, mums, tā pat kā bērniem automašīnā, nāksies pagaidīt un lasīt Bībelē Apustuļu darbu grāmatu tālāk uz priekšu, lai tad beigu beigās saprastu, ko tas viss nozīmē. Tomēr, mēs jau zinām pietiekami daudz no Luka pirmās grāmatas (Luka evaņģēlija), lai apjaustu, kas/kādā virzienā attīstās. Dieva Valstība nāk caur Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Un Dieva Valstība negrasās paņemt cilvēkus prom no šīs pasaules, bet gan pārveidot visu šajā pasaule tā, ka beigu beigās viss virs zemes tiktu pilnībā pakļauts Dievam saskaņā ar tiem noteikumiem, kadi tie ir debesis.

Tātad, kad tas viss notiks? Un atkal, daudzi cilvēki, lasot Jēzus atbildi šajā Bībeles fragmentā, ir pieņēmuši, ka Jēzus atbilde pamatā ir “Nē!' (Nē, nav īstais laiks... nē, visas šīs lietas notiks kaut kad tālā nākotnē; nē, jūs neesat gandrīz pie mērķa, jums vēl ir tik daudz lietas, ko darīt, tik daudz uzdevumi, kurus izpildīt... un tikai tad, kad jūs būsit visu pabeiguši, es "uzcelšu Israelam ķēniņvalsti").
Protams, no vienas puses tas patiešām arī ir taisnība. Visā Apustuļu darbu grāmatā mēs atrodam šo "nāks laiks" dimensiju. Bet pagaidiet!
Vai patiešām Jēzus atbilde to ari nozīmē? Es tam tā nevaru piekrist.

Jēzus patiešām brīdina savus mācekļus par to, ka viņiem netiks dots konkrēts laika plānojums jeb notikumu grafiks. Ja turpinātu mūsu iesākto salīdzinājumu par maziem bērniem automašīnā, tad tas, ko Viņš cenšas paskaidrot saviem mācekļiem, ir fakts, ka viņi vienkārši nav fiziski spējīgi aptvert to, kur pašlaik atrodas Dieva lielo plānu kalendārā. Tomēr, ar to pašu elpas vilcienu, Jēzus vēlas dot mājienu par kaut ko citu. “... jūs saņemsiet Svētā Gara spēku... jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzalemē un visā Jūdejā... un līdz pat pasaules galam.” (8.pants)

"Mani liecinieki" – ko tas nozīme? Ļoti vienkārši – ar augšāmcelšanos (un pacelšanos debesīs, kas tūlīt arī notiks), Jēzus patiešām tiek kronēts kā Israela Mesija (un tāpēc arī visas pasaules Ķēniņš). Viņš ir tas, kura "vārdā visi mestos ceļos", ka to formulē apustulis Pavils (Filip 2:10). 

Tajā pasaulē (kāda tā bija pirmajā gadsimtā), kad kāds tika kronēts par jauno karali, tad, lai pārvaldāmā teritorija zinātu, kam tagad pieder visa autoritāte, vēstneši tika izsūtīti, lai visiem paziņotu: "Mums ir karalis!" Šāda vēsts parasti vienmēr tika uztverta kā labas ziņas, jo visi senajā pasaulē (atšķirībā no mūsdienu pasaules) zināja, ka anarhija vienmēr ir sliktāka nekā stingra valdība. Valdnieks jau reizēm var būt slikts, tomēr haoss vienmēr ir sliktāks. Tātad vēstneši devās tālos ceļojumos, lai pat tālākajos valsts nostūros (iedomājieties, piemēram, jauns Romas imperators sēžas tronī un vēstnešiem ir jāceļo sākot no Romas uz Spāniju impērijas rietumos, tad uz Lielbritāniju ziemeļos un visbeidzot līdz pat Ēģiptei dienvidaustrumos) paziņotu, ka Klaudijs, vai Nerons vai kāds cits, tagad ir likumīgais valdnieks un pieprasa lojalitāti no saviem priecīgajiem (vēlams!) pavalstniekiem. 

Un tas tad ir tas, ko Jēzus tagad uzdod darīt saviem sekotājiem.
Jūs jautājat par valstību? Jūs jautājat, kad tā sāks darboties? kad notiks pirmās reformas? kad Israela tauta tiks paaugstināta kā īpašāki cilvēki salīdzinot ar pārējiem? kad pasaule pilnībā tiks pakļauta Dieva pārvaldībai caur Viņa īpašo tautu? 
Patiesībā tas jau ir noticis! Caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, Viņš jau ir paaugstināts par Israela tautas Mesiju, jeb īpašo pārstāvi.
Protams, vel ir lietas, kas notiks. Mēs joprojām gaidām laiku, kad visā pasaulē, grēka seku vietā, pilnībā atkal valdīs Dieva taisnīgie un dziedinošie noteikumi. Kamēr mēs pašlaik dzīvojam starp šiem diviem punktiem, mēs esam Jēzus "liecinieki gan Jeruzalemē ... un līdz pat pasaules galam."
Apustuļiem, to saprotot, ir jāiet un jāpavēstī ziņa par kādu, kurš jau ir iecelts un sēž tronī (nevis gatavojas kļūt par karali kādā nenosakāmā brīdī nākotnē).

Vai ievēroji smalko atšķirību starp diviem vārdiem 7. un 8 pantā? Tie ir "vara" un "spēks". Dievam ir visa vara, un tikai caur Viņu un no Viņa var nākt visi “autoritatīvie" noteikumi šajā pasaulē. Mums, nevienam cilvēkam, nav kaut kāda augstāka vara, lai kāds arī nebūtu uzdevums vai pienākums, kuru mēs izpildām. Tas viss nāk no Dieva. Tomēr tas, ko Dieva ir apsolījis savai tautai, ir spēks. Vārds, kurš tiek izmantots šeit, ir 'dynamis' (no kura ir radies vārds dinamīts).
Mums ir nepieciešams šis spēks, tāpat kā tas bija vajadzīgs Jēzus pirmajiem sekotājiem. Ir vajadzīgs Dieva apsolītais spēks, lai mēs arī būtu Viņa liecinieki, lai atrastu veidus kā paziņot pasaulei, ka Viņš jau ir tās likumīgais Ķēniņš un Pavēlnieks. Un lasot tālāk Apustuļu darbu grāmatu, mēs varam uzzināt - kā šis spēks darbojās toreiz. 

Tomēr šajā brīdī es vēlos uzsvērt vēl vienu īpašu lietu. Jēzus dod saviem mācekļiem ļoti konkrētu darba kārtību: vispirms Jeruzaleme, tad Jūdeja (tuvējās aizsniedzamās teritorijas), tad Samarija (nepatīkamais kaimiņš blakus dzīvoklī), un tikai tad tālāk pasaule.

Un tad, tāpat kā bērni, kuri pārtrauc uzdodot jautājumus par galamērķa tuvumu, jo pēkšņi pats ceļojums ir kļuvis tik interesants, arī mēs atrodam tur tik daudz ko redzēt, piedalīties un darīt, ka mums vairs nav jāuztraucas par "kad" būs pasaules gals…
Jēzus jau ir iecelts un kronēts par pasaules Patieso Ķēniņu. Kādu dienu Viņa valstība šo mūsu pasauli pārņems un atjaunos pilnīgi un galīgi.
Kamēr mēs to vēl gaidām, mums ir darbs uzticēts!

Lasīt tālāk