Marija Magdalēna un Jēzus augšāmcelšanās

(Jāņa 20:11-18) Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. 

Dzirdot (vai lasot) šo fragmentu, rūpīgam Jāņa evaņģēlija klausītājam kļūst skaidrs – kaut kas neparasts ir noticis ne tikai ar Jēzu (kaut arī tas ir kaut kas neaptverams). Kaut kas neparasts ir noticis ar pasauli (kurā dzīvojam), ar Jēzus Kristus un mācekļi attiecībām, ar pašu Dievu. Līdz šim brīdim Jēzus runāja par Dievu kā par "tēvu", vai "tēvu, kas mani sūtījis”, vai "manu tēvu". Viņš savus sekotājus sauca par "mācekļiem", "kalpiem" un "draugiem". Tagad Kristus izsakās savādāk. Ieklausieties 17.pantā vēlreiz: “…dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”

Kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir sasniegts. Ir sākušās jaunas attiecības… līdzīgi kā pumpurs kādā brīdī atplaukst par brīnišķīgu pavasara ziedu. Kristus mācekļiem tiek piedāvāts jauns redzējums, jauna pasaule un jaunas attiecības, kurās viņi varētu iepazīt Dievu tā, kā Jēzus pazīst Dievu (viņi varēs būt tuvās, pat intīmās attiecībās kā bērni ar savu tēvu). 
Citiem vārdiem sakot, viņi tagad varēs beidzot būt īsta un patiesa Israēla tauta. Dieva tautas aicinājums jau no paša sākuma bija būt par Dieva bērniem, par Dieva īpašiem pārstāvjiem visas cilvēces vidu. Izraēla tautai bija problēmas ar šo aicinājumu. Pati ideja par šādu aicinājumu dzīvoja dažādos Vecās Derības rakstu fragmentos. Reizēm šī ideja dažādās formās veidoja ebreju pašapziņu un sociāli-sabiedrisko domu. Tomēr nepārprotami bija skaidrs, ka, ja arī Izraēla tauta tiešām ir Dieva bērns, diemžēl ir notikusi atsvešināšanās. Kad Jēzus stāstīja līdzību par dēlu, kurš aizceļoja uz tālu zemi un tad tur piedzīvoja kaunu, pazemojumu un nabadzību, Viņa klausītāji zināja par ko Jēzus runāja (Lūkas 15:11-32).

Bet tagad Jēzus Kristus šo atsvešināšanās un trimdas stāvokli ir likvidējis. Viņš ir parādījis/atklājis ceļu atpakaļ no tās neiedomājami tālās vietas, no pašas nāves valstības. Jēzus Kristus piedāvā jaunu ceļu atpakaļ uz tēva mājām. Un tagad ikviens, kas seko Jēzum, tiek pieņemts Viņa vārdā kā mīļotā meita, mīļotais dēls. 

Šis apbrīnojamais uzaicinājums tiek izteikts brīdī, kad Marija piedzīvo vienu no traģiskākajiem brīžiem, kāds ir iespējams šajā pasaulē.
Iztēlē nostājies viņai līdzās. Vai redzi kāda viņa tur stāv – bēdu satriekta un raudoša? Un tad pieliecies un izskaties kapā…
Vai esi gatavi pārsteigumam?

No kurienes uzradās tie eņģeļi? Mazu brīdi atpakaļ, kad Pēteris un Jānis bija pat iegājuši iekšā kapā, eņģeļi tur nebija.. Vai varbūt viņi bija? Varbūt dažreiz eņģeļus var redzēt tikai caur asarām?
Lai kā tas arī nebūtu, man jums ir kaut kas jāatklāj par eņģeļiem. (1) Tad kad cilvēki piedzīvo lielas bailes, eņģeļiem ir tendence teikt lai cilvēki nebaidās. (2) Kad cilvēki raud, eņģeļi parasti jautā kāpēc…
Ja arī jūs savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvosiet, tad nebaidieties noformulēt savu atbildi pilnīgi atklāti.
“Viņi ir paņēmuši… manas mājas, manu veselību, manas cerības… un manu dzīvi… Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.”
Tās ir Izraēla tautas skumjas, visas cilvēces un visas pasaules skumjas, kas ir koncentrētas šajā ainā, kur Marija skumst un sēro pie kapa. 

Bet tagad palūkojies uz kādu stāvu, kurš stāv turpat blakus. Mēs, klausoties šo stāstu, jau zinām kas viņš ir. Tikai Marijai tas būs pārsteigums!
Ieklausies kā Viņš uzrunā Mariju (“Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?”). Tieši tāpat Viņš uzrunā/sauc mūs katru. Tas ir sveiciens, arī mierinājums, arī maigs pārmetums (Nu beidz! Vai tad tu mani nepazīsti?). Tas ir arī ielūgums, uzaicinājums un iedrošinājums mums, jo arī mums šodien ir nepieciešama Viņa mīlestība un dziedināšana. 

Kas ir mazliet mulsinoši šajā Bībeles fragmentā, ir Jēzus brīdinājums Marijai 17.panrā: "Nepieskaries man…”, vai kā daži tulkojumi saka: "Nesatver mani…”
Ko Jēzus ar to domāja?
Daži domā, ka Viņa augšāmcelšanās ķermenis bija tik jauns un tik atšķirīgs, ka Viņš negribēja ļaut Marija pieskarties Viņam un tā iegūt nepareizu ideju, ka Viņš ir kaut kas līdzīgs spokam. Tas šķiet maz ticams, ņemot vērā faktu, ka satiekot Tomu, Kristus pats uzaicina pieskarties un redzēt (lai gan, protams, tas notiek nedēļu vēlāk).
Ir arī idejas par nepieciešamību saņemt Dieva Tēva akceptu par pienesto upuri utt…

Es domāju, ka tas ir vairāk bija kā brīdinājums Marijai par to, ka no šī brīža jaunās attiecības ar Jēzu vairs nebūs tādas kā vecās. Jēzus vairs neplānoja staigāt apkārt pa Galileju un Jūdeju kopā ar saviem sekotājiem, daloties regulāras maltītes, apspriežoties un pārrunājot dažādus ikdienišķus sīkumus. Viņi varbūt redzēs Jēzu šad un tad, bet ļoti drīz pienāks laiks, kad Viņš “aizies pie tēva", par ko Jēzus bija runājis atkal un atkal (skat. 14-17 nodaļās).
Tāpēc es domāju, ka "nepieskaries man” ir labākais veids kā pateikt to, ko Jēzus šeit vēlējās pateikt. “Necenties mani satvert fiziski, necenties mani aizturēt…” Dīvaini vārdi dīvainā brīdi.

Bet Marija nav par to apvainojusies. Viņa nesajūt to kā noraidījumu. Viņai ir uzticēts uzdevums. Viņa tagad ir apustulis apustuļiem. “Es redzēju Kungu!” … un tas ir tas, ko viņš teica! Nekas nav labāks par tiešu un personīgu piedzīvojumu. Un tas joprojām tā darbojas arī šodien.
Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. (18.p.)
Vai Tu jau biji pie saviem draugiem, radiem un kaimiņiem?
Vai jau pastāstīji to, ko Viņš, Jēzus Kristus ir darījis Tevis dēļ? 

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!

(un visi atbild: Patiesi augšāmcēlies!) 

Lasīt tālāk

Kādam Dievam mēs kalpojam

(Flp 2:5-11) Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. 

(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 

Bija Pūpolsvētdiena un visa ģimene devās uz baznīcu. Bet 5 gadus vecais Jānītis palika mājās ar auklīti, jo viņam sāpēja kakls.
Kad ģimene atgriezās mājās, viņi atnesa vairākus pūpolu zarus. Mazais Jānītis, uzzinot, ka tie ir atnesti no baznīcas, ziņkārīgi jautāja, kam tie baznīcā bija vajadzīgi.
“Nu kā, Jānīt, vai tad Tu nezini,” tētis saka paskaidrot, “cilvēki klaja zarus uz ceļa, kad Jēzus gāja garām…”
“Nu, vai zināt!” Jānītis iesaucās, “vienā svētdienā, kad es neaizeju, tad viņš ierodas...” 

Jau labu laiciņu atpakaļ es rakstīju par trīs reliģijas modeļiem (skatīt šeit... un šeit...). 
Īsumā to varētu paskaidrot šādi: 
Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī). 
Otrais jeb pseido-kristīgais modelis – viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? (jo Viņš tika sodīts mūsu vietā). 
Trešais modelis (bibliskais) – risina ļaunuma cēloņus manī, aizskar manu egoismu... 

Vai tas bieži nav parasta kristieša pirmais jautājums – Ak Dievs, kas būs ar mani? 
Īstas reliģijas centrā nav uztraukums par to – kā Dievs izglābs MANI. Visa uzmanība ir koncentrēta uz mīlošo Dievu, kurš vēlas glābt visu pasauli. 
Ieskaties vēlreiz, ko raksta apustulis Pāvils par Jēzu Kristu:

…kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. (Flp 2:6-8)

Vai tas Tevi nesaviļņo?
Tāds ir Dievs, kuram es kalpoju.
Tāds ir Dievs, kurš aicina mūs Viņam uzticēties! 

Lasīt tālāk

Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...

(Jņ 11:17-27) Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās.
Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.”
Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!”
Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.”
Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” 

Vai ievērojāt – Marta uzsāk šo sarunu ar ļoti drosmīgu apgalvojumu. “Ja Tu būtu bijis šeit, viņš nebūtu nomiris!” Kas tas ir? Viedoklis? Pieviltas cerības?
Manuprāt Marta šeit vienkārši pauž savu ticību. No savas pieredzes viņa zina, ka, ja Jēzus ir tuvumā, tad neredzīgie sāk redzēt, kurlie dzird un paralizētie sāk staigāt. Viņa to ir redzējusi jau vairākas reizes.
Viņa pazīst Jēzu - galu galā viņš ir tāds kā ģimenes draugs, kurš bieži ciemojas pie viņiem. Tāpēc, ka Marta pazīst Jēzu, viņai ir pietiekami daudz zināšanas par Jēzu un pieredze, kuru Marta ir ieguvusi esot ar Viņu kopā.
Tieši tāpat Dievs grib veidot attiecības ar mums… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs uzzinātu par Viņu vairāk… un varētu uzticēties.

Martas uzticēšanās gan tiek izaicināta tādā pakāpē, kādu mēs lielākā daļa droši vien savās ikdienas gaitās nekad nepiedzīvojam – 

Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” […] Vai tu tici tam?

Mums šodien ir daudz vieglāk.

Mēs zinām, ar ko šis stāsts beidzās. Martas brālis Lācars iznāca ārā no kapa.
Tāpēc viņas atbilde Jēzum pirms šī brīnumainā notikuma atklāj mums vēl kādu īstas ticības/uzticēšanās šķautni.

“Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē…”

Marta ir sapratusi (balstoties uz savu pieredzi, uz to, ka viņa pazīst Jēzu), ka Jēzus IR Kristus (Mesija) – Mesija, kas ir no senatnes apsolītā Dieva atbilde un risinājums visām šīs pasaules sāpēm, traģēdijām un problēmām.

Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”

Dievs vēlas, lai arī mēs mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš mums dod!
Tāpēc Dievs mums dod Savu Vārdu, dod Sakramentus… 
Tāpēc Viņš caur mūsu ikdienas dzīves piedzīvojumiem vēlas mums atklāt un paskaidrot: “Tāds es esmu...”

Lasīt tālāk

Redzīgie un neredzīgie (patiesums vs godīgums)

(Jņ 9:1-41) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. [...]
(Jēzus) sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. [...]
Tad tie viņu, kas reiz bija akls, veda pie farizejiem. [...]
Tad arī farizeji viņam jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Viņš tiem sacīja... [...]
Tad viņi atkal sacīja aklajam: “Ko tu saki par viņu, ka viņš atdarījis tavas acis?” Tas teica: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja... [...]
Tad tie viņam jautāja: “Ko viņš tev darīja? Kā viņš atdarīja tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neklausījāties. Kādēļ gribat to vēlreiz dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt par viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja... [...]
Tad tie viņu izdzina ārā.
Jēzus, izdzirdējis, ka tie viņu izdzinuši ārā, atrada viņu un teica: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
Tas jautāja: “Bet kurš tad tas ir, Kungs, lai es ticētu viņam?”
Jēzus viņam teica: “Tu esi viņu redzējis, un tas, kas ar tevi runā, ir viņš.”
Tad tas teica: “Es ticu, Kungs!” – un viņu pielūdza.
Un Jēzus sacīja: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.”
Daži farizeji, kas ar viņu tur bija, to dzirdēja un viņam jautāja: “Vai tad arī mēs esam akli?”
Jēzus tiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka, bet jūs sakāt: mēs redzam. Un jūsu grēks paliek.”

Es pirms apmēram 13.gadiem es rakstīju to, cik (manuprāt!) katram ir svarīgi būt patiesam un godīgam (skat. šeit...). Tagad tikai varu piebilst, ka savas domas par to neesmu mainījis :)

Un vēl – (manuprāt!) šajā Jāņa evaņģēlija fragmentā Kristus beigu beigās farizejiem arī saka apmēram to pašu:
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas.
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis.
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi.

Bet farizeji ir tik pārliecināti par 'savu taisnību', ka nav gatavi pieņemt to, kas ir acīm saredzams.

Kā ir ar mums?
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies?
Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?

Lasīt tālāk

Kad Dievs saka NĒ

(Ps 144:) Slavēts lai Kungs, mana klints, 
kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam, 
mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, 
mans vairogs viņš, pie kā es tveros, […] 
Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, 
un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā? 
Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna. […] 
Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu! 
Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena. 
Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, […] 
Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, 
kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam, 
kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, 
kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs, […] 
svētīta tauta, kurai tā ir! 
Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs! 

Kas gan būtu mūsu dzīve bez labiem un izciliem paraugiem? Kas gan mēs būtu bez cilvēkiem, kuri ir gājuši mums pa priekšu? 
Mēs drīkstam sekot viņu piemēram, sekot ar pārliecību un ticību, ka tas, ko viņi ir paveikuši kopēja mērķa sasniegšanai nav velti darīts, bet tam ir arī jābūt turpinājumam. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija šāds izcils piemērs, kurš iedrošināja citus sev līdzās, ejot pa priekšu un vedot pretim skaistam mērķim – BRĪVAI UN NEATKARĪGAI LATVIJA! 
Un to ir vērts pieminēt un atcerēties! 
Bet tad (man ir jāatzīstas) es nejauši izlasīju kādu teikumu pulkveža Kalpaka biogrāfijā, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību. 

Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts.

Tas notiek laikā, kad viņš vēl atrodas Krievijā, ir slavens, nopelniem bagāts, drošsirdīgs un iniciatīvas apveltīts vada komandieris. Viņš tikko kā par cīņām pie Brestas bija apbalvots ar vēl kārtējiem diviem ordeņiem. Viņa lūgumam, plāniem (varbūt arī jaunām idejām) tika pateikts NĒ. 
Tas man atgādināja kādu stāstu Bībelē par varoni, karotāju un karavadoni; par iniciatīvas apveltītu līderi, kuram cilvēki uzticējās un bija gatavi sekot. Šis Bībeles stāsta varonis spēja ļoti daudz no saviem sapņiem un idejām realizēt. Vēl vairāk viņš spēja nostāties visas valsts vadībā kā ķēniņš, panākt valsts neatkarību un uzplaukumu. 
Jūs zināt par kuru personu es runāju? Par ķēniņu Dāvidu.
Tas ir viņš, kura lūgšanu/psalmu varat lasīt šī sprediķa sākumā.

Viņam bija daudz labu īpašību. Bija arī daudz vājības un problēmas. Lai kāds viņš arī nebija, Dievs viņu nosauca par savu draugu, par cilvēku pēc sava prāta. Cik vēl tādus personāžus jūs zināt Bībelē? 
Un tad mēs nonākam līdz kādam Bībeles fragmentam, kuru ir vērts izlasīt: 

(1Lku 28:1-3) Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visus Israēla augstmaņus, cilšu vadoņus un pulku virsniekus, kas kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un simtiem, virsniekus pār ķēniņa un viņa dēlu īpašumiem un liellopiem, kā arī einuhus, stipros un visus ietekmīgos vīrus.
Tad ķēniņš Dāvids piecēlās un sacīja: “Klausieties, mani brāļi un mana tauta, es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis! 

Bija pienācis laiks Dāvidam iemācīties – ir brīži, kad Dievs saka NĒ. Dāvids gribēja celt dievnamu… un Dievs saka NĒ Vai varat iedomāties, kā Dāvids mīlēja Dievu? Viņš gribēja kalpot Dievam un aicināt tautu kalpot Dievam. Tomēr Dievs saka NĒ! 
Tā tas bija arī ar pulkvedi Oskaru Kalpaku. Ne jau tikai atteikums piedalīties Latviešu Strēlnieku bataljonu formēšanā. Vēl vairāk – Kalpaks nepieredzēja to, kā Latvija uzvar karā, kļūst neatkarīga un brīva. Pienāk brīži cilvēku dzīvēs, kad tas ir jāpiedzīvo. 
Arī mums tas dzīvē ir jāpiedzīvo un jāiemācās:
- Ir lietas par kurām Dievs saka NĒ.
- Lūgšanas par kurām Dievs saka NĒ.
Iemācīties saprast/pieņemt NĒ ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 

Mūsu priekšstats par ticību bieži aprobežojas ar domu, ka no Dieva ir jāsaņem tikai JĀ atbildes. Mums ir jāsaprot, ja Dievs saka NĒ, tas nenozīmē, ka nemīl; tas nenozīmē, ka Viņš soda. Ir viegli slavēt Dievu, mīlēt Dievu, ja saņemam bagātīgas svētības. Bet vai mīlam Viņu, uzticamies Viņam tad, kad Viņš saka mums NĒ.
Ķēniņš Dāvids taču gribēja labu lietu. Viņš neprasīja sev bagātību vai slavu. Dievs teica NĒ dievnama būvei.

Ir dažādi NĒ kurus mēs varam saņemt no Dieva: 

1. pagaidām nē. Tas nav noraidījums. Varbūt neesi gatavs? Varbūt nav īstais laiks? 
2. ne Tu. Dievs gan šo lietu/jautājumu atbalsta, bet ne tu to darīsi. Kā tad mūsu egoisms uz to reaģē? (Dāvids bija gatavs to pieņemt. Pat sagatavoja celtniecības materiālus, lai dēls Salamans varētu celt templi. 
3. NĒ! vienkārši nē! Šī atbilde ir visgrūtākā.

Vai mēs būtu gatavi teikt – slava Dievam, ja Viņš mūsu lūgšanām ir pateicis vienkārši NĒ? Ja Dievs nedziedinās?
Ja nedos…? Vai sekosim Viņam arī tad? Uzticēsimies?

Kā var zināt kuru NĒ Dievs ir teicis (paldies par jautājumu)?
To reizēm tā arī nevar zināt. Tāpēc nobriedušam kristietim ir jāiemācās teikt: “Dievs es Tevi mīlu, es Tev uzticos arī tad, ja Tu saki man NĒ!” 

Lasīt tālāk

Dieva līgums ar Ābrahāmu

(Rom 4:1-5, 13-17) Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu ciltstēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. […] Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām.

Ir kāds teksts Vecajā Derībā, kurš mums jāņem vērā, lai saprastu, par ko īsti apustulis Pāvils savā vēstulē Romiešiem runā.
Kādā reizē, kad Ābrahāms un Dievs atkal sarunājas (…kā parasti), Ābrahāms saka Dievam:

(1Moz 15:3-6) “Redzi! Tu man neesi devis pēcnācēju, un, redzi, manā namā dzimis vergs nu būs mans mantinieks!” Un, redzi, Kunga vārds viņam: “Šis nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tevis paša nācis, – tas būs tavs mantinieks!” Viņš to izveda laukā un teica: “Palūkojies debesīs un skaiti zvaigznes! Vai vari tās saskaitīt?” Un viņš tam teica: “Tik tev būs pēcnācēju!” 
Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. 

Parasti šajā vietā liela daļa lasītāju arī apstājas un tad secina – Dievs tā poētiski izteicās, Ābrahāms tam noticēja... un to tad arī sauc par Ābrahāma Lielo Ticību. Tomēr pareizi būtu turpināt lasīt.

(1Moz 15:9-11) Un viņš tam teica: “Ņem man trīsgadīgu teli un trīsgadīgu kazu, un trīsgadīgu aunu, un dūju, un balodi!” Un tas ņēma viņam šo visu, pārgrieza tos vidū uz pusēm un salika gabalus kopā, bet putnus viņš nepārgrieza. Un pār nokautajiem nolaidās maitasputni, bet Ābrams tos aizbaidīja. 

Kas šeit notiek? Ja mums kāds teiktu - sagatavo šo tekstu 2-3 eksemplāros, uzraksti šodienas datumu un paraksties - mēs droši vien saprastu. 

Plašāku informāciju par līgumu slēgšanu tajos senajos laikos mums sniedz kāds apraksts par to kā līgumu slēdz Neo-Asīrijas ķēniņš Ashur-nirari un ķēniņš Mati'ilu no Arpatas (apskatāms Britu muzejā Londonā). Tur ir pieminēts solījums, kuru ķēniņš dod izejot pa vidu pārcirsta teļa ķermenim. Solījumā (visa citā starpā) ir teksts par to, ka “lai ar mani notiek tas pats, kas ar šo teļu, ja es nepildīšu apsolīto.” 

(1Moz 15:17-18) Un saule bija norietējusi, un bija dziļa tumsība, un, redzi, krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns! Todien Kungs slēdza ar Ābramu derību, sacīdams: “Šo zemi es dodu taviem pēcnācējiem…” 

Dievs slēdz līgumu ar cilvēku Ābrahāmu  Dievs izmanto to simbolu, ceremoniju valodu, kuru saprot Ābrahāms  Dievs ierodas un iziet pa vidu pārcirstajiem dzīvniekiem it kā sacīdams: “Ja es nepildīšu savu solījumu, tad lai ar mani notiek kā ar šiem dzīvniekiem…”
Manuprāt šī ir viena no fantastiskākajām rakstu vietām Bībelē. 

Tagad mēs varam pārcelties uz apustuļa Pāvila vēstuli Romiešiem. 

...ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. (3-5p)

Apustulis Pāvils patiesībā visu savu teoloģisko domu balsta uz to īpašo derību/līgumu, kuru Dievs noslēdza ar Ābrahāmu. 

Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. (16-17p)

Lūk! Te tas ir (šī nav vienīgā vieta apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš par šo tēmu raksta) – Pateicoties Jēzum Kristum, tagad arī mēs (ja ticam Viņam!) esam tā senā līguma/apsolījumu mantinieku sarakstā. 

Lasīt tālāk

Kurš ir vainīgs?

(1Moz 3:1-7) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. 

Man, bērnībā dzirdot/lasot šo Bībeles stāstu, vienmēr bija prātā jautājums – vai tiešām tas ābols bija 'indīgs'? 
Nu labi, tur nav teikts, ka auglis bija ābols... 
Un tagad es nedomāju, ka auglis bija indīgs.

Vai nav interesanti, ka mēs gribam atrast izskaidrojumu, KĀ tas vai tas notiek. 
Tikai mums ir jāatceras, ka bieži vien daudz svarīgāks jautājums ir KĀPĒC. 

Mēs meklējam vainīgo. Un sātans/velns ir meistars vainot Dievu par to, ko viņš ir izdarījis. 
Šodien pasaulē cilvēki saka: "Es nevaru ticēt jūsu Dievam, jo pasaulē ir tik daudz ļaunuma." 
Kurš par to ir atbildīgs? Bieži cilvēku pratos (un bieži vainīgi pie tā esam mēs, kristieši!) vainīgais ir Dievs.  

Jautājuma KĀ sakarā – man ir vesela virkne ideju par vēl citiem čūskas rīcības variantiem: 
– paripināt 'aizliegto augli' zem parastā koka (kura augļus drīkst ēst); 
– kamēr Ievai un Ādams guļ, slepeni iebāzt mazu sliktā augļa viņiem mutē; 
– utt. 

Tomēr čūskas/sātana mērķis nav panākt, lai Ieva un Ādams tajā pašā mirklī pieskaras auglim. Viņa mērķis ir panākt, lai Ieva (un Ādams) sāktu domāt savādāk. KĀPĒC? Jo, ja domās savādāk, gan jau arī darīs... 

Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis... 

Kā Tu domā, ko nozīmē izteiciens – "sieva redzēja, ka tas koks ir labs..."?

Lasīt tālāk