Mūžības svētdiena – Mirušo piemiņas diena

(Lk 6:20-31) Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 
Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 

Nesen kaut kur interneta dzīlēs izlasīju domu, ka "vecā muļķīgā paruna skan, ka par mirušiem jārunā tikai labu vai neko". Kāpēc šodienas sabiedrībā arvien vairāk un vairāk šī senā paruna šķiet nepievilcīga? 
Varbūt tas ir tāpēc, ka mūsdienu kultūra vairs neaicina sarunāties/izskaidroties ar to, kurš mūs ir kritizējis vai aizvainojis. Tagad, ja kādas personas vārdi vai rīcība mūs sāpināja, mēs bieži vien cenšamies atriebties, izsakot vēl 'spēcīgākus vārdus' (vai rīkojoties...). 

Tomēr, vai nav pārsteidzoši – Bībelē dotie padomi skan savādāk! 
Jēzus teica: “... mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino...” (Lk 6:27-28). 
Lai to izdarītu, ir vajadzīgs raksturs, līdzjūtība un drosme. Reizēm tas var šķist gandrīz neiespējami. Bet (ar Dieva palīdzību!) mēs arī šādās situācijās varam rīkoties labāk. Mēs varam pagriezt otru vaigu un izturēties pret citiem tā, kā vēlamies, lai izturas pret mums (skat. 29.-31. pantu). 

Un tad, kad mēs reaģējam tā kā Jēzus mūs aicina darīt, viss var mainīties. 
Pirmkārt, mēs parādām citiem, ka spējam pacelties pāri sliktajam, labi runājot par otru cilvēku. 
Otrkārt, mēs tādā veidā neitralizējam mūsu "ienaidnieka" kritiku par mums. Ja cilvēki ap mums ievēro, ka mēs labi izturamies pret nelabvēli un pat svētījam viņu (t.i. vēlam viņam labu), cieņa pret mums tikai vairosies. Cilvēki sāks mūs uzskatīt par jaukiem un godīgiem. 
Un (kas ir vēl svarīgāk!) tas var palīdzēt līdzcilvēkiem caur mums ieraudzīt Kristus rakstura pievilcību. Mūsu atteikšanās atbildēt uzbrūkošā veidā var pat likt jautāt – kāpēc? 
Mēs varētu domāt, ka tas ir augsts standarts, ko mēģināt sasniegt, bet tas ir tas, ko Jēzus praktizēja visas savas dzīves garumā un aicina mūs sekot Viņa piemēram. 

Atgriežoties pie senā teiciena ('labā runāšana par aizgājējiem')... 
Pat, ja arī ļoti labi apzināmies, ka mūsu mirušie radinieki, draugi vai kaimiņi bija cilvēki ar dažādiem trūkumiem, tā vietā padomāsim par kaut ko tādu, kas mums viņos patika, vai arī par to, kas viņiem veicās labi. 
Un pāri tam visam – mums noteikti ir tik daudz par ko lūgt Dievam, pieminot visus mūsu aizgājējus. 

Lasīt tālāk

Padoms izaicinošiem dzīves brīžiem

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.” 
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 

Dievs NAV devis garu noteikumu sarakstu, kuri būtu jāpiemēro katrā konkrētā dzīves brīdi. Tā vietā Viņš sniedz vadlīnijas un principus, kas ļauj mums pieņemt lēmumus. Tas ir tāpēc, ka Viņš vēlas, lai mēs domātu paši... un tad brīvi izvēlētos konsultēties ar Viņu un/vai paklausīt Viņam. 
Tu patiesībā pat iedomāties nevari, ko Dievs tev ir gatavs piedāvāt, kamēr neesi sācis izmantot Viņa piedāvātos padomus. Ja vien tu uzdrošināsies pamēģināt, ar pārsteigumu atklāsi – kādas perspektīvas tas piedāvā. 

Līdz ar Dieva piedāvāto redzējumu/gudrību/padomu komplektā nāk stresa/baiļu menedžments. Mūs vairs nespēj iebiedēt ne apstākļi, ne apkārtējo cilvēku viedokļi. Mēs varam zaudēt darbu... vai tikt paaugstināti, un neviens no šiem variantiem mūs neizsitīs no sliedēm. Mēs varam nokļūt negaidītā problēmu bedrē vai pacelties veiksmes virsotnēs, bet būsim spējīgi tikt galā vienādi labi ar abām situācijām. Tas vienkārši tā būs tāpēc, ka Dieva gudrība sniegs mums līdzsvaru, vīziju un stabilitāti. 
Tu to nesaņem tikai tāpēc, ka esi kristietis. Nē, tu to saņem, jo lūdz Dievu. Viņa gudrība Tev sniedz sesto maņu/sajūtu, kas nepieciešama visdažādākajās dzīves situācijās. Tas dod spēku virzīties uz priekšu ar pārliecību (neskatoties uz daudz neatbildētiem dzīves jautājumiem). 

Vai tev šodien vajadzīga gudrība/redzējums/drošība? 
Tad pavadi laiku kopā ar To, kurš teica: "Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt." (Lk 21:15). 
Tas darbojas šādi: kad Tu padari Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu, tad tev ir brīva pieeja patiesai gudrībai (jo kopā ar Dieva Dēlu nāk Dieva gudrība). Tas ir kā daļa no paketes. 

Lasīt tālāk

Ījabs paliek nelokāms

(Īj 19:23-27) Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi, 
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti, 
ar dzelzs cirtni un svinu 
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī! 
Es zinu, mans Glābējs dzīvs 
un galā nostāsies pāri pīšļiem, 
kad man nebūs vairs ādas šīs – 
tomēr miesā es skatīšu Dievu! 
Es viņu skatīšu pats, 
manas acis redzēs, ne citas! 

Ījaba grāmata (atrodama Bībelē, Vecajā Derībā) cenšas risināt vienkāršo un mūžīgo ciešanu/soda tēmu, stāstot stāstu par kāda cilvēka konfrontāciju ar milzīgu nelaimi. 
Un izaicinājumi, kuri stāstā ir jāpiedzīvo Ījabam, nāk arī no viņa draugiem. Visa cita starpā mēs varam lasīt, manuprāt, visbriesmīgāko publisko kaunināšanu, kādu vien var iedomāties. Ījabs ir labs cilvēks, kurš saskāries ar slimībām, traģēdiju un zaudējumiem, un neviens nezina, kāpēc. Bet tas neliedz citiem nākt klajā ar savām iemeslu versijām. Pat viņa tā saucamie trīs draugi, apgalvojot, ka ir ieradušies, lai piedāvātu mierinājumu, viņu atklāti apmelo. Tas ir tik negodīgi. 
Bet kāda ir Ījaba reakcija, kad cilvēki viņu atklāti apmelo un pazemo? 

Par spīti savām ļoti nopietnajām sāpēm un bailēm, Ījabs iedrošina sevi (un stāsta lasītājus), runājot par savām attiecībām ar Dievu. Savu draugu meliem viņš liek pretī patiesību. Viņš ir pārliecināts par savām attiecībām ar Dievu, jo tā vienkārši ir patiesība. 19.nodaļā mēs atrodam brīnišķīgu poēmu, kurā (par spīti "draugu" apvainojumiem) Ījabs paziņo: "Es zinu, mans Glābējs dzīvs..." (25.p.). 
Tieši tad, kad draugi domā, ka ir viņu atmaskojuši, Ījabs var droši un mierīgi teikt: "...miesā es skatīšu Dievu! Es viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas!" (26.27.p). Ījabs paliek nelokāms, jo viņš uzticas ne cilvēkiem (kuri cenšas dot dažādus padomus), bet savam Dievam. 

Lasīt tālāk

Ja esmu kādu krāpis, es atmaksāšu

(Lk 19:1-10) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” 

Ja esi kādu apkrāpis, Dievs sagaida, ka Tu atlīdzināsi. Necenties paslaucīt problēmu zem paklāja un izlikties, ka viss ir kartībā. 
Caķejs bija cilvēks, kurš strādāja romiešu okupācijas varas labā, iekasējot nodokļus no savas tautas, ebrejiem. Bet viņš papildus noteiktajiem nodokļiem, mācēja īpaši labi iekasēt arī priekš sevis. Bībelē teikts, ka viņš bija bagāts (2.p). Netīri bagāts! 
Bet pēc tam, kad Caķejs bija pavadījis vakaru kopā ar Jēzu, viss radikāli mainījās. Kā mēs to zinām? Jo viņš pats to pateica: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lk 19:8). 

Bet dažreiz nav iespējams labot izdarīto. Ko tad, ja cilvēki, kuriem esi nodarījis pāri, ir miruši? Kā to lai atrisina? Lūdz un saņem piedošanu no Dieva. Dāvids raksta: 

Es atzinos savā grēkā 
un neslēpu savu vainu, 
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos! 
Tad tu man piedevi mana grēka vainu. (Ps 32:5). 

Un, ja Tu joprojām jūties noraizējies par to, runā ar savu mācītāju vai kādu patiešām uzticamu draugu, kurš var uzklausīt un palīdzēt ar padomu. 
Princips jau patiesībā ir vienkāršs – Tev ir jābūt gatavam lūgt piedošanu un (kad tas ir iespējams) uzņemties izmaksas, lai lietas tiktu sakārtotas. Ja Tu to darīsi, Dievs Tevi svētīs, un Tu varēsi dzīvot ar tīru sirdsapziņu. 

Lasīt tālāk

Sagatavošanās un iespēja

(2.Tim 4:6-8, 16-18) Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. 
Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti un tiktu izrautas no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! 

Filozofs Seneka Jaunākais (Seneca the Younger) ir teicis: "Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju." 
Lasot Bībelē par cilvēkiem, kuri bija iesaistīti lielos notikumos, mēs atklāsim, ka liela daļa viņu dzīves tika pavadīta, lai gatavotos šķietami īsam uzdevumam/piedzīvojumam. 
Egoisms (kurš darbojas katrā no mums) alkst pēc divām lietām – būt uzmanības centrā un lai tas (viss labais priekš manis!) nekad nebeidzas. Bet Dievam ir svarīga tikai viena lieta: Viņa Lielais Labais Plāns priekš Visiem. 

Tomēr tad, ja mēs varētu teikt kā apustulis Pāvils: "Es esmu pabeidzis skrējienu!", būtu skaidrs, ka neesam dzīvojuši bezjēdzīgi un veltīgi. Neatkarīgi no tā, vai nodarbojamies ar uzņēmējdarbību, mākslu, izglītību, politiku, medicīnu vai kalpošanu, šis princips ir nemainīgs – iespēja paveikt ko īpašu ir tiem, kas tam ir gatavi. Tāpēc arī Dievs izmanto cilvēkus, kuri ir gatavi sadarboties, sagatavoties un veltīt laiku, lai mācītos un augtu. Tas savukārt nozīmē, ka katrai mūsu dzīves pieredzei ir potenciāla vērtība. 

Kā praktisku piemēru šai atziņai varētu izmantot faktu, ka zināšanas lielākajā daļā jomu dubultojas aptuveni ik pēc pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka, ja Tu nebūsi gatavs pieaugt un mācīties, Tavas prasmes novecos un nebūs atbilstošas dzīves izaicinājumiem. Padomā par tehnoloģijām, kas mums bija pieejamas pirms dažiem gadiem... un tad salīdzini ar to, kas mums ir tagad. Šī pastāvīgā mainība un attīstība pieprasa to, ka mums ir pastāvīgi jāpielāgojas un jābūt atvērtiem jaunai pieredzei un darbošanās veidiem (pretējā gadījumā mēs kļūsim neglābjami atpalikuši). 

Tomēr šī patiesība jau nav saistīta tikai ar gadžetiem un tehnikas attīstību. Dzīvē viss nepārtraukti mainās un attīstās. Tāpēc meklēsim jaunas iespējas attīstīties, pilnveidoties un mācīties. 
Bet vairāk par visu būsim gatavi tam, kā/kur Dievs mūs aicinās doties/piedalīties/kalpot. 

Lasīt tālāk

Kāpēc Dievs cīnās ar Tevi?

(1Moz 32:23-32) Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu. Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija. Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!” Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja. Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs! Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ. 

Kāpēc Dievs ļautu kādam cīnīties ar Viņu? Jo cīkstēšanās prasa ciešu kontaktu. 
Jēkabs bija pašpietiekams vīrs ar neatkarīgu attieksmi. Viņa dzīves moto varētu izteikt sekojoši: "Man nevajag nevienu, izņemot sevi." 

Cik ilgi Dievam vajadzētu ar šādiem cilvēkiem darboties/cīnīties? Kaut arī Dievs ir ĻOTI pacietīgs, mūsu dzīves garums nosaka to, ka tas var notikt tikai ierobežotu laiku. 
Stāstā par Jēkabu 'cīkstēšanās' norisinās "līdz rītausmai". 
Dievs zināja, ka, ja Jēkabs nesapratīs savu atkarību no Viņa, tad visa pārējā dzīve nenotiks veiksmīgi/pareizi. 

Šeit tad nu seko pamācība mums visiem. 
Nevilcinies – Tev var pietrūkt laika. Pirms zaudē savu integritāti, ģimeni vai nākotni, apstājies un padomā. Dievs zina lietas, ko Tu nezini. Viņš zina, kad Tavi ienaidnieki plāno sākt savu nākamo uzbrukumu; vai pat arī to, kad nāve ieradīsies pie Tevis. 
Kad Dievs cīnās ar Tevi (vai pareizāk sakot PAR Tevi), tas notiek tāpēc, lai Tu saprastu, ka, turpinot tāpat kā līdz šim, Tu iznieko savu dzīvi vai atstāj novārtā savu ģimeni. Vai arī tas ir ar nolūku mudināt Tevi saņemties un nepamest uzsākto darbu, vai arī palikt aktīvam Tavā draudzē. Varbūt Viņš Tevi mudina būt drosmīgākam un ļauties jauniem izaicinājumiem un mērķiem. Varbūt Dievs vienkārši vēlas Tev atklāt/parādīt, ka Tu patiesībā neesi Visuma centrs. 
Dievs cīnīsies ar/par Tevi, līdz Tu pārstāsi attaisnoties un sāksi skatīties acīs patiesībai. Viņš Tevi necenšas apmānīt rādot visu rožainās krāsās. Viņš vēlas, lai Tu saskati/saproti tā kā tas realitātē ir. 
Pats fakts, ka Dievs neatmet Tev ar roku, nozīmē, ka Viņam ir Labs Plāns attiecībā arī uz Tevi. 
Un vari man ticēt – tas, ko Viņš ir ieplānojis Tev, ir lielāks un labāks par visu, ko Tu jebkad spētu iztēloties vai iedomāties. 
Tāpēc Dievs cīnās ar Tevi. 

Lasīt tālāk

Lūgt, uzticēties un pateikties

(Lk 17:11-19) Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” 

Šis Bībeles fragments mūs aicina padomāt par vismaz trīs tēmām: 

1. Dažreiz risinājums no Dieva tiek dots ātri; citreiz viss notiek lēnām, soli pa solim. Bībeles fragmentā ir teikts: "tie ceļā tapa šķīsti" (14.p). Tu nevari zināt, kurš solis dos atbildi, tāpēc ir jāturpina staigāt ticībā. 
   Mozus likumi (Tora) noteica, ka, pirms spitālīgais var atgriezties sabiedrībā, priesterim viņš ir jāpaziņo par 'tīru'. Padomā par to: Jēzus redzēja pārmaiņas šajos cilvēkos, pirms tās notika; tas ir tāpēc, ka Viņam ir spēks to īstenot! 
2. Nepadodies, ja cilvēki ap Tevi ir neatbalstoši un noraidoši. Šie sabiedrības atstumtie nezināja kā Jēzus izturēsies pret viņiem, tāpēc arī rīkojās atbilstoši: "apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca" (12-13.p). Tomēr labā ziņa ir tā, ka, ja Tu tuvosies Dievam, Viņš Tevi neatraidīs. Vai Tu piedzīvo brīžus, kad citi no Tevis izvairās vai ir pat sarāvuši visas attiecības? Jēzus to nekad nedarīs. 
3. Vienmēr atcerieties pateikties un slavēt Dievu. Tikai viens no desmit spitālīgajiem izturēja pateicības pārbaudi. Ko Tu būtu darījis? Kad sapratīsi, cik daudz mūsu pateicība nozīmē Tam Kungam, Tu nekad neaizmirsīsi ik dienas Viņam pateikties, slavēt un pielūgt. 

Lasīt tālāk