Dieva atklāsme

(1Moz 18:20-32) Un Kungs teica: “Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi, – lai es zinātu.” Un tie vīri tur pagriezās un devās uz Sodomu, bet Ābrahāms vēl stāvēja Kunga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās un sacīja: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari? Varbūt tur pilsētā ir piecdesmit taisnie – vai tiešām tu aizrausi un neapžēlosies piecdesmit taisno dēļ, kas tur ir? Lai tas ir tālu no tevis – nedari tā, nenonāvē taisno kopā ar ļaundari, lai nav taisnajam kā ļaundarim! Lai tas ir tālu no tevis! Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!” Un Kungs teica: “Ja es atradīšu visā Sodomas pilsētā piecdesmit taisnos, tad es viņu dēļ saudzēšu visu to vietu!” Ābrahāms atbildēja un teica: “Redzi nu! Es esmu ņēmies runāt ar Kungu, bet esmu tikai pīšļi un pelni! Varbūt līdz piecdesmit taisnajiem pietrūkst piecu, vai piecu dēļ tu izpostīsi visu pilsētu?” Un viņš teica: “Neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus!” Un tas turpināja runāt ar viņu un teica: “Varbūt tur atradīsies četrdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu četrdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka es runāju, – varbūt tur atrodas trīsdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu, ja atradīšu tur trīsdesmit!” Un tas teica: “Redzi nu, es esmu uzdrīkstējies runāt ar Kungu – varbūt tur atrodas divdesmit!” Un viņš teica: “Nepostīšu divdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka runāju vēl šoreiz – varbūt tur atrodas desmit!” Un viņš teica: “Es nepostīšu desmit dēļ!” 

1.Mozus grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par Dieva sarunu ar Ābrahāmu tieši pirms Sodomas un Gomoras katastrofas. Dievs nolēma pastāstīt Ābrahāmam par nelaimi, kas sagaida pilsētu: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi..." (1Moz 18:20-21). 
Dievam nav nevienam jāattaisnojas vai jāpierāda savas darbības vajadzība, tad kāpēc Viņš atklāja un paskaidroja šo visu Ābrahāmam? 
Viens no iespējamiem iemesliem ir atrodams šajā pašā nodaļā (pantos, kas nav iekļauti šīs dienas lasījumā): 

(1Moz 18:17-19) Kungs teica: “Vai man slēpt no Ābrahāma to, ko es darīšu? Ābrahāms taču kļūs par lielu un stipru tautu, un viņā tiks svētītas visas zemes tautas. Par viņu es zinu, ka viņš pavēlēs saviem dēliem un savam namam pēc viņa, un tie sargās Kunga ceļu un darīs tiesu un taisnību tādēļ, lai Kungs dotu Ābrahāmam to, ko viņam solījis!” 

Dievs bija apsolījis, ka Ābrahāms būs 'lielas tautas' dibinātājs, un Ābrahāms tāpēc būs atbildīgs par savu zināšanu nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm; par Dieva ieteiktā dzīvesveida mācīšanu saviem pēcnācējiem. Ābrahāmam bija svarīgi uzsākt 'lielas tautas' projektu tā, lai viņa dēls (un tālāk mazdēls utt.) būtu sagatavots izaugt par taisnu un dievbijīgu šī projekta turpinātāju. 

Šī saruna un tai sekojošie notikumi bija spēcīga atklāsme par to, kas notiks ar cilvēkiem, kuri ne tikai kļūdās un grēko (tāpat kā visi!), bet atsakās nožēlot grēkus un atgriezties. Šim piedzīvojumam bija jākļūst par spēcīgu mācību, ko Ābrahāms varēja mācīt tālāk citiem. Šajā piedzīvojumā Ābrahāms bija kaut ko vairāk uzzinājis par Dievu – viņš saprata Dieva motīvus. 
Kad Dievs mums kaut ko atklāj, ir svarīgi, lai mēs tāpat kā Ābrahāms klausītos un ņemtu vērā to, ko Viņš saka, pat ja sākumā to nesaprotam. Dievs varētu dot mums brīdinājumu, norādījumu, pamācību vai mierinājuma vārdus. Tāpēc visu, ko Viņš mums atklāj, uzklausīsim, pieņemsim un novērtēsim. 

Padomā par to, ko Dievs Tev jau ir atklājis. 
Ja ir iespējams, pārdomā par vislabāko veidu, kā to izmantot, lai palīdzētu vai iedrošinātu arī kādu citu.

Lasīt tālāk

Kritiena profilakse

(Ps 15) Kungs! 
Kurš mitīs tavā teltī?
Kurš mājos tavā svētajā kalnā?
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara,
un runā patiesību savā sirdī,
kas netenko ar savu mēli,
kas kaimiņam nedara ļauna,
kas neceļ neslavu tuvākajam,
kas neieredz neliešus ne acu galā,
bet godā tos, kas bīstas Kunga,
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu,
kas neaizdod naudu uz augļiem,
neiet par kukuli pret nevainīgo –
tāds neklups nemūžam! 

Vai ir iespējams pasargāt sevi no kritiena? 
Ja ir runa par fizisku kritienu, tad drošākais kā sevi pasargāt no tāda, būtu visu dienu palikt gultā. Bet arī tad nav 100% garantija, jo var izkrist arī no gultas. 

Bībelē atrodamie padomi gan vairāk koncentrējas uz ētiskas dabas paklupšanu. Bieži vien šodienas sabiedrībā ir tendence nepievērst nekādu īpašu uzmanību morālei vai tikumībai. Tomēr vai tāpēc tas nav mūsu pārdomu vērts jautājums?

15. psalmā Dāvids piedāvā astoņas atziņas, kas var palīdzēt izvairīties no nevajadzīgiem kritieniem: 

1. būt godīgiem;
2. nepiedalīties tenku izplatīšanā;
3. nenodarīt kaitējumu citiem;
4. iebilst pret nepareizību/nepatiesību;
5. izteikt atzinību tiem, kas rīkojas labi;
6. pildīt savus solījumus, pat ja tas kļūst personīgi neizdevīgi;
7. nebūt mantkārīgiem un necensties gūt peļņu uz citu rēķina;
8. būt neuzpērkamiem. 

Dāvids noslēdz šo uzskaitījumu, sakot, ka tie, kas to dara, "neklups nemūžam".

Pat ja neesi tāda līmeņa sabiedriskais vadītājs, kāds bija ķēniņš Dāvids, Tev vajadzētu pievērst uzmanību šim sarakstam, jo katra no šīm iezīmēm/jomām ir pārdomu vērta. Ja vien Tu paliksi Dieva tuvumā un ļausi Viņa Vārdam sevi uzrunāt, tad īstais padoms īstajā brīdī arī sasniegs Tavu sirdi un prātu.

Ko tad darīt? 
Lūdz, lai Dievs palīdz Tev laboties tur, kur Tev tas visvairāk nepieciešams.
Ja pietiek drosmes, vari savu lūgšanu ierakstīt arī šeit kā komentāru.

Lasīt tālāk

Kur vērsties pēc palīdzības?

(Ps 25:1-10) 
Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu,
mans Dievs, tev es uzticos, neliec mani kaunā,
neļauj maniem naidniekiem smieties par mani!
Neliec tos kaunā, kas cer uz tevi,
liec tos kaunā, kas steidzas nodot!
Savus ceļus, Kungs, ierādi man,
savas takas man iemāci!
Vadi mani savā patiesībā un māci mani,
jo tu esi mans glābējs Dievs,
uz tevi es ceru augu dienu!
Atceries savu žēlsirdību, Kungs,
un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem!
Manas jaunības grēkus un vainas nepiemini,
atceries mani ar žēlastību,
jo tu, Kungs, esi labs!
Labs un taisnīgs ir Kungs,
tādēļ viņš grēciniekiem māca, kur ceļš,
viņš vada pazemīgos uz taisnprātību,
māca pazemīgiem viņu ceļu.
Visas Kunga takas ir žēlastība un patiesība –
tiem, kas tur viņa derību un uzklausa viņa liecības.

Kad Tev ir nepieciešama palīdzība, atver 25.psalmu. Šis ir tas gadījums, kad Tu vari ņemt Dāvidu kā piemēru: 

1. Dāvids zināja pie kā griezties – “Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu”(Ps 25:1). Es atceros kādu sarunu, kurā kāds cilvēks vēlējās, lai draudze lūgtu par viņa ģimenes locekli, kuram tikko bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Cik ātri mūsu dzīve var mainīties! Kur mēs varam vērsties šādos brīžos? Bībelē Dievs tiek saukts/apzīmēts ar daudziem dažādiem vārdiem, un viens no tiem ir 'Jehova-Rafa' (Tas Kungs, kas tevi dziedina). Cik brīnišķīgi! Ar Dievu neviena slimība nav neārstējama, un tas nozīmē, ka šodien Tu vari griezties pie Viņa ar drošu pārliecību. 
2. Dāvids zināja, kam uzticēties – “mans Dievs, tev es uzticos” (Ps 25:2). Katrs cilvēks, kurš dzīvo bez Dieva, ir pats ieņēmis Dieva lomu savā dzīvē. Labos laikos tas var šķist viegli, labi un interesantu. Bet kā ar ļaundabīgām šūnām, sirdsdarbības traucējumiem, atlaišanu darbā, mājas pazaudēšanu un tālruņa zvaniem, kas agrā rīta stundā sniedz sliktas ziņas? Kam tad Tu uzticēsies? 
3. Dāvids zināja, kā lūgt: “Savus ceļus, Kungs, ierādi man, savas takas man iemāci! Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs” (Ps 25:4-5). Teologs Ričards Fosters (Richard Foster) raksta: “Lūgt nozīmē mainīties. Mūsu lūgšanas ir tas, ko Dievs izmanto, lai mūs pārveidotu. Ja mēs nebūsim gatavi mainīties, mēs drīz vien pārtrauksim lūgt." 

Tātad, kur vērsties pēc palīdzības? 

Vai Tu jau griezies pie Dieva un uzticēji Viņam visu? 
Vai par to, kas Tevi satrauc, nospiež vai nomoka, esi lūdzis? 

Ja nē, tad nav nozīmes lieki kavēties... 


 
(Savu lūgšanu vari ierakstīt arī šeit kā komentāru.) 

Lasīt tālāk

Kā mēs varam ‘darīt labu visiem’?

(Gal 6:1–16) Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību! Ja kāds iedomājas, ka viņš ir nezin kas, nebūdams nekas, tāds maldina pats sevi. Katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu, jo katram jānes sava nasta. Kas mācās Dieva vārdu, lai visos labumos dalās ar savu skolotāju. 
Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! 

Šodienas Bībeles lasījums mums sniedz dažas idejas par to, kā mēs varētu sekota apustuļa Pāvila dotajam aicinājumam 'darīt labu visiem'. 
Pirmkārt, mēs varam mīlestībā palīdzēt cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies acīmredzami nepareizo ceļu. Apustulis iesaka sekojošu pieeju – ja "kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā" (Gal 6:1). Tas nozīmē – tad, ja mēs redzam, ka kāds nedzīvo dievbijīgi, mums ir izvēle. Mēs varam visu ignorēt un ļaut notikt tam, kas vien notiks, vai arī mēs varam censties palīdzēt (protams, maigā un nenosodošā veidā!). 
Otrkārt, mēs varam palīdzēt un atbalstīt cilvēkus, kas nonākuši grūtībās. Apustulis to formulē šādi: “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!” (Gal 6:2). Ja kādam ir sarežģījumi, problēmas, vai pat nelaimes gadījums, mēs varam piedāvāt praktisku un emocionālu atbalstu. Mēs varam lūgt par cilvēkiem. Mēs varam piedāvāt pat tik vienkāršu atbalstu, kā vienkārši sēdēt un klausīties. 

Treškārt, mums ir jāizvairās no salīdzināšanas. Apustulis Pāvils dod padomu, ka “katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu...” (Gal 6:4). Sevis salīdzināšana ar citiem agrāk vai vēlāk noved pie sāncensības, nesaskaņām un aizvainojumiem. Tāpēc, lai darītu labu citiem, mums viņi ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir, un jāizvairās no nosodīšanas, kritizēšanas un salīdzināšanas. 
Ceturtkārt, mēs varam pateikties cilvēkiem un arī dalīties ar viņiem. Apustulis iesaka, lai katrs draudzes loceklis “visos labumos dalās” (Gal 6:6). Ja kāds mums ir palīdzējis, būsim pateicīgi. Bet atbalstot un palīdzot citiem nedomāsim, ka viņu pienākums tagad ir mums parādīt īpašu pateicību par to, ka mēs izdarījām kaut ko labu. Tas bija mūsu pienākums!
Visbeidzot, mums ir jāsaprot, ka visi šie iepriekšējie padomi nav domāti, lai mūs apgrūtinātu, ierobežotu vai pavēlētu. Tam ir jānotiek dabīgi. Ja sekojam Svētā Gara pamudinājumam, tad tas notiks pats no sevis (apskatiet 7.-8. pantu). Ja mēs darām kādam labu tikai tāpēc, lai kaut ko nopelnītu vai iegūtu, tad patiesībā mēs nemaz nedarām labu, mēs tikai cenšamies izpatikt cilvēkiem. Būsim vairāk ieinteresēti Dieva sirdī.

Lasīt tālāk

Beidz vilcināties!

(Lk 9:51-62) Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu. 
Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” 

Izšķērdējot vai pazaudējot naudu, pastāv iespēja to atgūt. Bet, ja tas, ko Tu pazaudē, ir laiks, tad atgūšana var būt neiespējama. 

Viens no skumjākajiem Svēto Rakstu stāstiem ir atrodams šajos vārdos: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem. (Lk 9:61)” Bībelē nekur nav rakstīts, ka kāds no vēlākiem Kristus sekotājiem būtu bijis tāds cilvēks, kurš vispirms atvadījās no visiem saviem draugiem... 

Vēl vairāk – vilcināšanās un perfekcionisms iet roku rokā. Mēs sakām: "Ja es nevaru to izdarīt pareizi un perfekti, es to nedarīšu vispār!" 
Nē, pirms Tu to izdarīsi pareizi, Tu, iespējams, kļūdīsies pat vairākkārt. Katrā veiksmes stāstā ir arī šaubu, kļūdu un izaicinājumu nodaļas, (un tās ir mācīšanās un izaugsmes nodaļas). Jēlas universitātē tika veikts pētījums. Pēdējā kursa studentiem pastāstīja par stingumkrampju bīstamību un viņiem tika dota iespēja veselības centrā veikt bezmaksas potēšanos. Lai gan lielākā daļa studentu bija pārliecināti, ka viņiem ir vajadzīga vakcinācija, uzmini, cik daudzi nekavējoties devās un saņēma vakcīnu? Trīs procenti! Citai grupai tika lasīta tā pati lekcija, bet papildus tam tika iedota universitātes pilsētiņas karte ar atzīmētu veselības centra atrašanās vietu. Pēc tam viņiem tika lūgts apskatīt savus iknedēļas grafikus un izvēlēties konkrētu laiku, kad saņemt pretpoti. Uzmini, kas notika? Ieradās deviņas reizes vairāk studenti kā no pirmās grupas. 

Ar labiem nodomiem vien nepietiek. Tev ir jākonkretizē prioritātes un attiecīgi jāsaplāno savs laiks. Tev ir jānosaka termiņi un konkrēti darāmā soļi. "Šodien!" ir tā diena, par kuru Tu runāji vai domāji vakar. Tāpēc pārtrauc vilcināties un dari to, kas jādara.

Jā, varbūt mums reizēm neveicas, bet tā mēs augam un mācamies. Dievs izmanto arī katru neizdošanos vai kļūdu, lai mūs veidotu. Ja mēs izvairāmies kaut ko mainīt savā dzīvē vai izvairāmies darīt to, uz ko Dievs mūs aicina, mums ir nopietni jāpadomā un jāpajautā sev - kāpēc?
Nepietiek tikai ar labiem nodomiem kaut ko mainīt savā dzīvesveidā vai darīt kaut ko jaunu. Lai gan Dievs ir apsolījis, ka mūs svētīs, vadīs un dos Savu žēlastību, ir ikdienas dzīves jomas, kurās ir jārīkojas mums. Mums ir jāsper solis pareizajā virzienā. Pat ja mēs kļūdāmies, Dievs mūs nenosoda un nepamet, bet vienmēr ir mums klāt.
Lūgsim, lai Dievs piepilda mūs ar drosmi doties uz priekšu.

Lasīt tālāk

Kristīts – iegremdēts

(Gal 3:23-29) Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti. 
Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. 

Iegremdēšanos (viena no grieķu vārda βάπτω nozīmēm) var saprast vismaz divos veidos. 
Pirmkārt, tas nozīmē būt iemērktam vai pagremdētam. Šo vārda nozīmi var attiecināt uz brīdi, kad mēs tiekam kristīti. Kristības nozīmē to, ka mēs paļaujamies uz Kristus nāvi, apbedīšanu un augšāmcelšanos mūsu pestīšanas dēļ. Bet tas tomēr nozīmē daudz vairāk nekā tikai kādas darbības ar ūdeni. Ja vien mēs savā dzīvē neturpinām sekot Kristum, tad jauks kristību dievkalpojums nozīmē tikai to, ka mēs, kas ceremonijas sākumā bijām sausi, tad kļuvām slapji. 

Šeit parādās otrā definīcija. Iegremdēšanās nozīmē arī dziļu iesaistīšanos kādā darbībā. Mums ir pilnībā jāuzticas Kristum. Mums ir jābūt ietērptiem Viņā. Visam, ko mēs darām, ir jānāk no Viņa. Katrai daļai no tā, kas mēs esam, jābūt Viņa piepildītai. Mums ir jābūt Viņa ieskautiem. 
Apustulis Pāvils savā vēstulē galatiešiem argumentē: 

... jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū (Gal 3:27-28). 

Šis Bībeles fragments mums atklāj kādu svarīgu patiesību – kopš kristību brīža Dieva bērniem ir kopīga Kristus identitāte un liktenis. Viņu statusu vairs nenosaka rase (ebrejs vai grieķis), sociālā šķira (vergs vai brīvais) vai pat dzimums. Tāpēc mums ir jāsaglabā Kristus klātbūtnes sajūta it visā, pat domāšanas veidā. Viņš vienmēr ir klāt, mums tikai jāpaliek ietērptiem (jeb iegremdētiem) Viņā. 

Lasīt tālāk

Uzticēšanās Trīsvienīgajam Dievam

(Rm 5:1-5) 
Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. 

(Jņ 16:12-15) 
Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. 

Pacietība, izturība un uzticēšanās ir kaut kas, kas aug kopā ar mums. Padomājiet par visiem maziem bērniem, kurus pazīstat. Viņu izpratne par pasauli noved pie tā, ka viņiem ir ļoti maz pacietības. Ja viņi kaut ko vēlas, tad viņi to sagaida tieši tajā pat brīdī. Bet, jo vairāk bērns pieaug, jo vairāk viņš sāk saprast gaidīšanas iemeslus būs spējīgs iemācīties uzticēties (vai arī neuzticēties, ja persona vai sabiedrība ap viņu ir neuzticama). 

Mūsu attiecības ar Dievu ir ļoti līdzīgas. Mums bieži vien var būt maza bērna nepacietība un neuzticēšanās Viņa plāniem, taču, jo vairāk mēs izprotam Dievu, lasām Viņa Vārdu un runājam ar Viņu lūgšanā, jo vairāk attīstās mūsu uzticība Viņam. 
Patiesībā mēs varam izmantot katru problēmu periodu un katru šķietami neatbildēto lūgšanu, lai stiprinātu savas attiecības un uzticību Dievam. Apustulis Pāvils to definē šādi: “... zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam” (Rm 5:3-4). Mācīsimies saprast neveiksmes un kavēšanos kā iespēju tuvoties Dievam un meklēt Viņa gudrību un vadību. Izturība, ko mēs veidojam, var kļūt par iespēju Dieva plānu piepildīšanā (jo mēs sākam atpazīt Dieva rokrakstu, skaidrāk sadzirdēt Viņa pamudinājumus). 
Es (priekš sevis!) iedrošinos pārfrāzēt vēstules Romiešiem 5.nodaļas 3.un 4.pantu šādi – '... mēs turpinām slavēt pat tad, kad mūs nomāc nepatikšanas, jo mēs zinām, ka nepatikšanas var radīt mūsos kaislīgu uzticēšanos... uzturot mūs modrus attieksmē pret to, ko Dievs darīs tālāk'.

Lai Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara žēlastībā mūsu meklējumi pēc Viņa, pat ikdienas satraukumos un stresā, problēmās un krīzes brīžos, var būt daļa no tā Dieva apsolītā brīnuma, kas padara mūs tādus, kādus Viņš mūs vēlas izveidot.

Lasīt tālāk