Gaidi uz To Kungu

(Ps.27:13 Glika tulk.). 
Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 

Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)"
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 

Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).

Lasīt tālāk

Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība

(Rom.10:8b-13) Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, – un tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām. Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts, jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu. Tādēļ Raksti saka: ikviens, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. 

Vai Tu jūties satraukts/nedrošs? Varbūt Tev dzīve šķiet tukša/bezjēdzīga? Vai Tu ilgojies pēc miera un apziņas, ka Tavi grēki Tev ir piedoti? Vai Tu esi pārliecināts par savu piederību Debesīs? Ticība (uzticēšanās) Kristum padara Viņu par Tavas dzīves Kungu un dod risinājumu visiem šiem jautājumiem. 
"Kā?" - Tu jautā. 

Apustulis Pāvils to izskaidro tā: 

1. atziņa: "...jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības" (Rom.3:23). Ir jāatzīst – mēs visi savā būtībā esam grēcinieki, nespējam dzīvot tādu brīnišķīgu dzīvi, ko Dievs mums ir sagādājis. Mums izmisīgi ir vajadzīgs Pestītājs. 
2. atziņa: "Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā." (Rom.6:23). Vārds 'evaņģēlijs' nozīmē 'labā vēsts'. Un labā vēsts ir sekojoša: par Taviem grēkiem (visiem!) ir samaksāts pie krusta. 
3. atziņa: "Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki." (Rom.5:8). Tu nevari nopelnīt pestīšanu ar saviem labiem darbiem vai ar labu raksturu. Dievs glābšanu Tev piedāvā bez maksas. Viss, kas Tev ir jādara – saņem to ticībā. 
4. atziņa (atgriežamies pie mūsu šīs dienas teksta): "...ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts [...] Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts." (Rom.10:9,13).

Tagad lūdz šos lūgšanas vārdus: 
"Kungs, es nododu savu dzīvi Tev. 
Ticībā es saņemu mūžīgās dzīvības dāvanu. 
Paldies, ka Jēzus vārdā Tu to visu uzklausi un dāvini. 
Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam. 
Āmen."

Lasīt tālāk

Mēs tiekam pārveidoti, lai kļūtu līdzīgi Viņam

(2.Kor.3:12-4:2) Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.

Mums, cilvēkiem, patīk komforts. Mēs bieži nevēlamies pamest savu komforta zonu. Taču šīs pasaules realitātes mūs skarbi nostāda izvēles priekšā – kā reaģēt kārtējā krīzē, izaicinājumā vai nelaimē. 

Ko tad mēs īsti varam darīt? Atbilde ir vienkārša. Pirmkārt, mēs varam darīt to, kas ir mūsu spēkos, lai arī cik maz, nepietiekami un vienkārši tas būtu. Bet otrkārt, mēs varam lūgt!

Apustulis Pāvils savā vēstulē mūs aicina 'nezaudēt drosmi' un būt 'brīviem un pilniem paļāvības'. Bet tas nav viss! Tālāk viņš mūs aicina turpināt mūsu 'kalpošanu Dieva žēlastībā.' Un šī kalpošana ir 'atspoguļot Kunga godību'. 

Kāds tas ir nopietns izaicinājums!

Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā. (2.Kor.3:18) 

Tad par ko mēs varam lūgt šajā sarežģītajā un pat traģiskajā laikā? 

1. Par izmaiņām, kas ir svarīgas mums un cilvēkiem ap mums tieši šajā brīdī. Ukrainas Baznīcu un reliģisko organizāciju padome (UCCRO) ir publicējusi sekojošu paziņojumu: "Mēs aicinām jūs saglabāt mieru, nepadoties panikai un izpildīt Ukrainas valsts un militāro iestāžu rīkojumus. Patiesība un starptautiskā sabiedrība ir Ukrainas pusē. Mēs ticam, ka labais uzvarēs ar Dieva palīdzību." 
   Ja Tu esi kaut nedaudz līdzīgs man, tad mums ir godīgi jāatzīst – ir grūti saglabāt mieru. Bet tas ir tas, kas ir tik svarīgi krīzes un nelaimju brīžos. Tāpēc lūgsim pēc paļāvības un miera, kas nāk no Dieva. Un lūgsim, lai varam parādīt īstu kristīgu mīlestību darbībā.
2. Par izmaiņām, kas ir universālas un ko var veikt tikai Dievs. Pāri par visām krīzēm, nelaimēm, kariem un katastrofām, Viņa mērķis mūsu dzīvē ir pārmainīt mūs Jēzus rakstura līdzībā. Taču to mēs nevar izdarīt ar mūsu pašu pūlēm – mums tas ir jāsaņem no Dieva. Viņa Vārds saka: "Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā" (2.Kor.3:18). Mūžīgo dzīvi nesošas pārmaiņas mūsos nāk no Dieva caur Svēto Garu. 

Jau šajā brīdī arī Tu vari pievienoties man lūgšanā Dievam: (1) jautājot, kas tagad būtu reāli darāms no mūsu puses, lai tas būtu pēc Viņa prāta; (2) lūgt, lai Dievs dod mums šodien būt vēl līdzīgākiem Jēzum, nekā tas bija vakar. 
Savu lūgšanu vari ierakstīt šeit kā komentāru. 

Lasīt tālāk

Es tevi apgādāšu

(1.Moz.45:3-11,15) Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir!
Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu. 

Sapnis, ko Dievs deva Jāzepam, nebija paredzēts labas pašsajūtas uzturēšanai (viņš bija kļuvis otrais cilvēks Ēģiptē), bet gan kā uzdevums bada laikā pabarot savu ģimeni un pasauli. Šo atziņu ir svarīgi nepazaudēt. 

Kad Dievs tev dāvās vīziju, tā būs paredzēta par svētību tev un citiem. Bībele saka: ”Dievs tā pasauli mīlēja...” (Jāņa 3:16). Dieva plāns nav padarīt tevi par slavenību, bet gan par instrumentu Viņa gribas izpildei. 

No Jāzepa ģimenes bija jānāk pasaules Pestītājam, taču ģimenei draudēja nomiršana badā. Tāpēc Dievs realizēja plānu, kurā bija ietverts tas, ka Jāzeps izskaidro faraona sapni un tiek iecelts augstā amatā, lai viss notiktu kā jānotiek. 

Un šeit ir vēl viena atziņa. Stāsts par Jāzepu atklāj, ka Dieva dots aicinājums maina attieksmi pret citiem, pat tiem, kas pret tevi slikti izturas. Tas padarīs tevi laipnāku, mīlošāku un piedodošāku. 

Atceroties, kā viņi Jāzepu nodeva, Jāzepa brāļi trīcēja, stāvot viņa priekšā, saprotot, ka viņš tur viņu likteni savās rokās. Bet Jāzeps neatriebās par to, ko brāļi bija izdarījuši. Tā vietā viņš viņiem teica: "Es jūs nodrošināšu." Jāzeps izvēlējās attiecību atjaunošanu. Viņš skatījās augstāk kā tikai uz sevi un redzēja, ka Dievs darbojas visā, ko viņš bija piedzīvojis. 

Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! (1.Moz.50:20) 

Tas, kā tu izturies pret citiem, it īpaši, ja esi varas vai spēka attiecībās, nosaka to, kā Dievs izturēsies pret tevi.

Lasīt tālāk

Svētības un lāsti

(Lūk.6:12-26) Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. 
Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 

Iedomāsimies, ka esi skolotājs. Kādu dienu tu izej skolas rotaļu laukumā, kur apkārt ir desmitiem bērnu, kas spārda futbola bumbas. Tu dodies pie viņiem un aicini viņus sapulcēties tev apkārt. Pēc tam lēnām, bet noteiktā balsī tu sāc izvēlēties vienpadsmit no viņiem. Tev nav nepieciešams neko vairāk paskaidrot – vienkārši izvēlies vienpadsmit un ved viņus uz sporta laukuma pusi. Ikviens sapratīs, ko tu dari. 

Tu izraudzījies kandidātus futbola komandai. 
Tad pieņemsim, ka tu un tava komanda sākat kopīgas nodarbības, lai trenētos gaidāmajām nopietnajām spēlēm. Ko tu darīsi? 
Tu vari puslīdz droši pieņemt, ka viņi jau kaut ko zina par futbolu, saprot noteikumus. Bet tu vēlies viņiem pateikt, ka dažas lietas tagad būs pavisam citādi. Spēle būs nopietna. Spārdīt bumbu rotaļu laukumā nav gluži tas pats kā piedalīties īstā spēlē. 
Bet nav arī vajadzības stundām ilgi lasīt lekcijas par to, kā tas ir spēlēt pa īstam. Viņiem ir svarīgi atcerēties trīs vai četras lietas, kas noteikti jādara, un trīs vai četras lietas, kas jāatceras nedarīt. Īstās spēles karstumā šīs pamatnostādnes viņi atcerēsies (vai arī tu ceri, ka atcerēsies), un tas palīdzēs viņiem koncentrēsies uz to, kā vislabāk spēlēt īsto atbildīgo spēli. 

Tagad padomāsim par to, ko darīja Jēzus. Viņa laikā nebija futbola komandu, un jebkurā gadījumā tas, ko Viņš darīja, bija kas daudz nopietnāks. Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedri ļoti labi zināja un atcerējās faktu, ka Dievs reiz aicināja divpadsmit Israēla ciltis, kas bija cēlušās no divpadsmit Jēkaba dēliem. Un tad Viņš nosauca šos cilvēkus par saviem īpašajiem ļaudīm, lai caur viņiem varētu īstenot savus nodomus visas pasaules labā. 
Mūsu Evaņģēlija lasījumā mēs redzam Jēzu, kurš ir it kā iznācis rotaļu laukumā, kur dažādi cilvēki izmēģina daždažādākos veidus kā būt par Dieva tautu – daži ar jauniem noteikumiem, kuriem jāpakļaujas; daži ar jaunām vardarbīgas revolūcijas shēmām; citi ar atbalstu Hērodam un viņa režīmam; daži ar priekšlikumiem atkāpties tuksnesī un lūgt privāti; un, bez šaubām, arī vēl daudz citi. No satiktajiem cilvēkiem Jēzus izvēlas Divpadsmit. Pat ja Viņš to būtu izdarījis neko nesakot, visi redzētu un saprastu, ko Viņš dara. Jēzus izvēlējās Israēla pārstāvju komandu. Šiem izraudzītajiem cilvēkiem bija jākļūst par kodolu, centru un sākumpunktu tam, ko Dievs tagad darīs. Viņi bija Dieva atjaunotā Izraēla kodols. 

Jēzus deva savai komandai skaidrus norādījumus par to, kā Viņa redzējumam par Dieva darbu ir jāvirzās uz priekšu. Četri solījumi un četri brīdinājumi, kas izklāstīti pēc Israēla Svēto Rakstu (Vecā Derība!) parauga. Tur grāmatā ar nosaukumu “5.Mozus grāmata” (latviskais variants) ir atrodami gari 'svētību' saraksti tiem, kas ievēro likumu, un 'lāsti' tiem, kas to neievēro. Šie Vecās Derības teksti bija daļa no hartas, derības jeb vienošanās starp Dievu un Israēla tautu. Tagad, kad ap Jēzu ir izveidots atjaunotā Israēla kodols, Viņš sniedz viņiem savu versiju par to pašu. 
Un tā ir radikāla versija. Šeit viss šķiet apgriezts kājām gaisā, vai varbūt (Jēzus būtu teicis!) pareizi sakārtota struktūra, pretstatā apgrieztajai kārtībai, kam cilvēki bija sekojuši līdz šim. Dievs sāk kaut ko pavisam jaunu – kā Jēzus bija uzsvēris Nācaretes sinagogā (Lūkas evaņģēlija 4.nodaļā), Viņš beidzot pilda savus solījumus, un tas nozīmē kaut ko labu visiem tiem cilvēkiem, kuriem tā nav bijis ilgu laiku. Nabagie, izsalkušie, raudošie, nīstie: svētība viņiem! Tas nav jāsaprot, ka nabadzībā vai izsalkumā būtu kaut kas pārāks vai īpaši tikumīgs. Bet, kad visapkārt valda netaisnība, pasaule atkal ir jāpagriež pareizajā orientācijā, lai atklātos Dieva taisnība un Viņa valstība beigu beigās pārņemtu visu. Protams tas izraisīs pretestību, jo ir cilvēki, kuriem lietas patīk tā, kā tās ir. Jēzus izteiktie solījumi un brīdinājumi, vēstījums par svētībām un lāstiem ir kā ebreju seno praviešu atbalss. Un Viņš zināja, ka reakcija būs tāda pati. 

Tātad, ja Jēzus šodien ierodas mūsu “rotaļu laukumos”, kur mēs izklaidējamies ar idejām un shēmām, kur izmēģinām dažādus veidus, kā izprast dzīvi (parasti ar neciliem panākumiem) – kādu komandu Viņš izvēlēsies? Kurus Viņš aicinās un kādam uzdevumam? Kādi ir Jēzus solījumi un brīdinājumi mūsu pasaulei, cilvēkiem, kuri dzirdēs Viņa aicinājumu un sekos viņam? Mums katram jāatbild pašam par sevi. 
Bet visi kopā kā kristieši mēs ticam, ka tas, ko Jēzus iesāka ar Divpadsmit aicinājumu un īpašo mācību par svētībām un lāstiem, paliek spēkā arī šodien. Tāda ir Dieva Valstības jaunā kārtība – tā ir valstība, kas arī šodien apgriež pasauli kājām gaisā (vai varbūt nostāda visu savās īstajās vietās). 

Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:20-26) 

Arī mēs katrs esam izredzēti būt tajā iesaistīti. 

Lasīt tālāk

Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs!

(Jesaja 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: 
“Vai! man – pagalam es, 
jo man nešķīstas lūpas 
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – 
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” 
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: 
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina, 
apklāts tavs grēks!” 
Un es dzirdēju Kungu sakām: 
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” 
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 

Pravietis Jesaja mums cenšas atklāt to, kas notika, kad viņš ieraudzīja Dievu. Mēs varam gandrīz iztēloties šo ainu: Dieva tronis, pielūdzošie eņģeļi, ogles, kas pieskaras Jesajas lūpām. Droši vien bija pārsteidzoši tikties ar Dievu šādi, redzēt Viņu un dzirdēt Viņa balsi, būt kādas tik Svētas Personas klātbūtnē. 

Tad, kad mēs nonākam Viņa svētuma klātbūtnē, mūsu pašu trūkumi atklājās sevišķi skaidri. Tā tas noteikti bija arī Jesajas gadījumā. 

Vai! man [– Jesaja izmisumā iekliedzas.] – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas... (Jesajas 6:5) 

Tomēr, lai gan pravieti Jesaju pārņēma satraukums par savu grēcīgumu, mums nav jākļūst bezcerīgi izmisušiem. Protams, mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka Viņš ir svēts. Dieva svētumam vajadzētu likt mums sajust bijību — nevis tādā veidā, ka "man ir bail no Viņa", bet gan tādā veidā, ka "es esmu aizgrābts līdz sirds dziļumiem no Viņa". Mēs varam tuvoties svētajam Dievam, nekļūstot izmisuši un bezcerīgi Viņa klātbūtnē. 

Visā Vecajā Derībā mēs atkal un atkal lasām, ka tikai īpaši izraudzīti cilvēki varēja stāties Dieva troņa priekšā. Bija speciāli šķīstīšanās/attīrīšanās rituāli, kas jāveic pirms varētu tuvoties un ieiet Dieva svētajā klātbūtnē. 

Bet tagad, pateicoties tam, ko Dievs darīja mūsu labā, sūtot Jēzu Kristu mirt par mūsu grēkiem, mēs varam tuvoties Viņa tronim ar drošu pārliecību. 

Kristū mums ir drošs prāts un ticībā uz viņu ir paļāvība tuvoties Dievam. (Efez.3:12).

Vai vari iedomāties kā būtu satikt Dievu aci pret aci? 
Vai tu jūties nobijies? 
Vai arī tu esi pārliecināts par Viņa bezgalīgo mīlestību pret tevis? 
Pateiksimies Dievam, ka varat Viņam tuvoties tieši tādi, kādi esam!

Lasīt tālāk

Īsta mīlestība nekad nebeidzas

(Marka 10:18). Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. 
Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. 
Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1.Kor.13:1-13)

Cilvēki var mūs pievilt, it īpaši, ja mēs paļaujamies uz tiem vairāk par visu citu. Patiesībā neviens nav ideāls, izņemot Dievu. Jēzus teica, ka “neviens nav labs kā vienīgi Dievs”. 

Tā kā mēs esam pārvērtuši Dieva radīto pasauli par kaut ko nepilnīgu, tad arī bieži Viņa patiesajai mīlestībai īsti nav vietas starp mums. Mums kā cilvēkiem nav iespējams realizēt 1.vēstules korintiešiem paziņojumu, ka “mīlestība nekad nebeidzas”. Tas mums ir milzīgs izaicinājums. Kā mēs varam turpināt mīlēt citus tad, kad viņi mūs pieviļ? 

Mums jāatceras, ka šajā nenoteiktības un nepilnības pasaulē ikviens dzīvo ar izmisīgu vajadzību būt mīlētam un pieņemtam. Pat tad, ja cilvēks izdara kaut ko sliktu, viņš tomēr joprojām ilgojas, lai par viņu rūpētos, lai viņam tiktu piedots. Bet mīlēt tādu personu var būt grūti, un mēs varam nebūt pārliecināti ar ko īsti sākt. 

Atbilde ir atrodama tur pat 1.vēstulē korintiešiem. Mēs varam iemācīties mīlēt nepilnīgos cilvēkus ap mums, izdzīvojot principu, kas ietvertos šajos pantos. 

Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. (1.Kor.13:4-7). 

Ja spējam būt pacietīgi un laipni, mūsu klātbūtne būs cilvēkiem patīkama. Ja neļausimies dusmām, neatmaksāsim katru pāridarījumu, tad mums būs vieglāk kontaktēties ar citiem. Sargāsim un uzticēsimies citiem, saglabājot cerību un neatlaidību mūsu attiecībās. 
Ja ļausimies šai jaunajai dzīves attieksmei, kas nāk no Dieva žēlastības, mēs varam ienest un atklāt vairāk Viņa pilnīgās mīlestības šajā nepilnīgajā pasaulē. 

Izvēlies kādu no īpašībām 1.vēstules Korintiešiem 13. nodaļā, par kuru domāt šodien (pacietība, laipnība, citu neapskaušana utt.). 
Ieraksti savu lūgšanu – lai Dievs to dod realizēt – šeit pat komentāros.

Lasīt tālāk