Pateicība Pļaujas Kungam

Ievēro visus Kunga, sava Dieva, baušļus – staigā viņa ceļus un bīsties viņa. Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā, tā ir zeme, kur akmeņi ir no dzelzs un kur kalnos tu izraksi varu! Kad ēdīsi līdz sātam, tad slavē Kungu, savu Dievu, par labo zemi, ko viņš tev devis!
Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu, neievērodams viņa baušļus, tiesas un likumus, ko es tev šodien pavēlu, – kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, kad vairosies tavas avis un vērši, kad tev ies daudzumā sudrabs un zelts, kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu, kurš tevi izveda no Ēģiptes, no vergu nama! Viņš veda tevi pāri lielajam un briesmīgajam tuksnesim, kur ugunīgas čūskas, skorpioni, kur izdegusi zeme un nav ūdens, viņš tev izšķīla ūdeni no krama klints, viņš tevi tuksnesī baroja ar mannu, ko tavi tēvi nepazina, lai liktu tev zemoties, pārbaudītu tevi, bet galu galā darītu tev labu, nesaki savā sirdī:mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību!
Atceries Kungu, savu Dievu, jo viņš dod tev spēku iemantot labklājību, piepildīdams savu derību, ko viņš zvērējis taviem tēviem, kā šodien! (5.Moz.8: 7-18)

Ražas svētki Latvijā ir bijis tradicionāls pasākums visos laikos. Tas iezīmē rudens sezonas sākšanos. Kad dārza darbi apdarīti un sēņu grozi pielasīti, latviešu zemnieki (mūsu vecmāmiņas un vectētiņi) no laukiem un druvām saved mājās dabas veltes. Tad pulcējas kopā Ražas svētkos, lai viens otra izaudzēto aplūkotu, iemainītu vai ko gardu iegādātos garajai ziemai. Paaudžu paaudzēm latvieši bija atkarīgi no savā zemē izaudzētās ražas.

Ražas lielums noteica izdzīvošanas iespējas. Tāpēc ražas veltes tika ņemtas līdzi dodoties uz baznīcu, lai pateiktos Dievam par svētību. Tas ir tas, ko arī mēs darām katru gadu, kaut arī mums lielākajai daļai ar ražas novākšanu vairs nav tiešas saskares. Tā ir tradīcija, tā ir pateicība un tās ir arī svinības. Tam ir arī biblisks pamats.

Vecās derības laikā ebreju tauta daļu ražas nesa uz templi pateicībā Dievam kā upuri. Tomēr viņiem radās kārdinājums aizmirst, ka zeme ir Dieva dāvana, un visa no zemes iegūtā raža ir svētība no Dieva.
Tāpēc Mozus, uzrunājot Dieva tautu, dod padomu, kurš varētu palīdzēt izvairīties no iedomības, paaugstināšanās un nepateicības.
Un padoms ir: atcerēties un pārdomāt, kas arī ir viena no galvenajām tēmām 5.Mozus grāmatā.

Pirmkārt (7.nodaļa), ir jāatceras par to, kā Dievs izveda savus ļaudis no Ēģiptes – kā Viņš deva faraonam brīdinājumus un zīmes, kas iesaistīja pat visu valsti (tāpēc nerīkojieties kā faraons!), kādu spēku Dievs parādīja, atbrīvojot Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības.
Citiem vārdiem sakot, ja Tev ir šaubas par Dieva vadību priekšā stāvošā krīzes brīdī, tad atceries, kā Dievs ir fantastiski sargājis un vadījis Tevi līdz šim.

Otrkārt (8.nodaļa), ir jāatceras tas, kā Dievs vadīja savu tautu cauri tuksnesim no Ēģiptes uz Apsolīto Zemi. Dievs viņus pārbaudīja, ļaujot piedzīvot izsalkumu... un tad visus pabaroja, lai skaidri parādītu, ka cilvēki nedzīvo no maizes vien (šajā kontekstā – vai vari sagādāt pats sev maizi?), bet no tā, ka Dievs saka Savu vārdu... un ir maize ko ēst.

Starp citu, Jēzus izmanto šo apsolījumu tad, kad Viņš tiek tuksnesī kārdināts (tāpat kā Viņš izmanto 5.Moz.6:13, 16 – par Dieva pielūgšanu un kalpošanu, kā arī par Dieva nekārdināšanu). Visas Jēzus atbildes kārdinātājam nāk no šīm nodaļām, kuras apraksta kādai ir jābūt Izraēla tautas attieksmei pret Dievu.
Dievs pret Izraēla tautu izturas kā tēvs, kurš audzina savu dēlu; vai kā treneris, kurš palīdz sportistam panākt labāko rezultātu – labāko, kāds ir viņa spēkos.

Treškārt (8.nodaļa tālāk), ir jāatceras kā Dievs savus bērnus svētī un pasargā. Kamēr Dieva tauta priecāsies un, labi paēduši, izbaudīs dzīvi Apsolītajā zemē, viņiem varētu rasties kārdinājums redzēt un uzskaitīt savus nopelnus par savas mājas labo iekārtojumu, ganāmpulka un saimes lielumi un bagātību. Un, pārdomājot savus sasniegumus, viņi varētu sākt aizmirst par To, Kurš viņiem to visu ir dāvājis.
Tāpēc arī šis Dieva, caur Mozu dotais aizrādījums/padoms par pareizu atcerēšanos
Citiem vārdiem sakot, slavēšanai ir jābūt cilvēka dzīves centrā.

Ebreju valodas vārds, kuru mēs 5.Mozus grāmatas 8.nodaļā tulkojam kā ‘slavēt’ (10.p), ir tieši tas pats vārds. kuru 5.Mozus grāmatas 7.nodaļā (13.p) mēs tulkojam kā ‘svētīt’. Dievs svētī savus ļaudis ar ganāmpulku un ražas bagātību; savukārt Viņa ļaudis Dievu par to svētī/slavē. Reizēm Dievs var pārbaudīt Savu tautu, samazinot vai uz brīdi apturot Savu svētību, lai būtu redzams – vai Izraēla tauta kalpo Dievam tikai aiz izdevīguma, t.i. par to, ko tā gūst no Viņa. Tomēr arī bagātīgu svētību laiks ir sava veida pārbaudes.

Mūsu Svēto Rakstu fragmentā no 5.Mozus grāmatas mēs lasījām kā Mozus pamāca tautu:

Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā...

Ražas novākšanas laikā tika svinēti lieli svētki, kurus sauca saekkōt (vai sukkos - latviski Būdiņu svētki). Svētkus svinēja septiņas dienas (mūsu kalendārā septembra beigas -oktobris).

Ģimenes ceļoja lielus attālumus, lai nokļūtu Jeruzalemē un tur pielūgtu Dievu Templī, kā arī pienestu pateicības upuri, t.i. dotu daļu no savas ražas Dievam. Ārpus pilsētas viņi uzcēla būdas, kas tika izveidotas no meldriem vai koku zariem, pārklājot tās ar palmu lapām vai miršu zariem. Šīs trauslās būdas bija atgādinājums par to dzīvi, kāda tā bija tuksnesī, kad ebreju tauta četrdesmit gadus gāja no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Šo mājokļu jumtos vienmēr parasti bija pietiekami liels atvērums, lai caur to varētu redzēt debesis.

Būdiņu svētkus mēdza saukt arī par ražas ievākšanas svētkiem. Tāpēc parasti teltis bija rotātas ar labības stiebriem, lai parādītu atzinību par Dieva uzticamību, nodrošinot tautu ar pārtiku.
Septiņu svētku dienu laikā, ģimene visas maltītes ēda savā būdā. Ikdienas viņi lasīja fragmentus no Toras (piecas Mozus grāmatas), kā arī skaitīja pateicības lūgšanas par Dieva bagātīgajām svētībām.
Īpašs bija brīdis, kad svētku pašā izskaņā pār altāri Tempļa pagalmā tika izlieta ūdens krūze – tā atceroties Dieva svētību: dzīvību dodošo ūdeni. Tā bija arī kā lūgšana, lai lietus nāktu un apūdeņotu zemi nākamajai sēšanas un stādīšanas sezonai.
Būdiņu svētki kļuva par vienu no nozīmīgākajiem reliģiskajiem svētkiem ebreju tautai. Tas bija ģimenes kopā sanākšanas laiks un (vienmēr!) īpašs laiks, lai pateiktos Dievam par radīšanas brīnumu.

Pat tagad, kad ir pagājuši gadu simti, Būdiņu svētkus ebreji svin joprojām visā pasaulē. Dažas ģimenes pat veidot kaut ko līdzīgu būdiņām no dažādiem materiāliem savu māju pagalmos. Un vienmēr tur ir arī simboli par ražas novākšanu. Ģimenes, kas dzīvo dzīvokļos, cenšas svinēt šos svētkus izmantojot attiecīgas dekorācijas un protams vienmēr – mielastu.
Neatkarīgi, kādas tradīcijas tiek izvēlētas šo svētku svinībām, galvenais mērķis ir pateicība Dievam par svētībām, par uzturu, par ģimenēm, par draugiem, kā arī par drošību, ka Dievs rūpēsies arī nākotnē.

Kā kristieši, mēs esam aizguvuši idejas un pielāgojuši Būdiņu svētku tēmu mūsu pašu paradumiem un kultūrai. Mēs rudenī novācam labību, dārzeņus, ogas un augļus saskaņā ar mūsu reģiona klimatisko joslu un gadalaiku maiņām.
Arī Latvijā vēsturiski ražas novākšanas laikā uz baznīcām ir nestas rudens veltes kā simbols mūsu pateicībai Dievam par svētībām, ko saņemam no mūsu zemes.
Daudziem no mums mūsu saikne ar zemi ir pārtrūkusi. Kādam vēl ir palicis mazs piemājas dārziņš vai puķudobe. Citiem tās ir tikai atmiņas par mūsu vecāku vai vecvecāku lauku mājām.
Arī Latvijā, tur kur kādreiz mūsu priekšteči stādīja dārzus, tagad ir bruģētas ielās un piepilsētas daudzdzīvokļu mājas.

Tomēr kaut kas mūsu cilvēciskajā būtībā, mūsu zemapziņā mums atgādina, ka mēs esam saistīti ar šo mūsu zemi. Tāpēc mēs mēdzam izbraukt ārā no pilsētas, lai redzētu rudens krāsas. Mēs apstājamies ceļa malā, lai no sirmas māmuļas nopirktu augļus vai dārzeņus. Mēs pārrunājam labākās marinētu gurķu receptes un palielāmies cik labi šajā gadā ir izdevies ābolu ievārījums. Mēs darām visas šīs lietas, jo kaut kas mūsu dvēselēs saka mums, ka tāda ir laba dzīve. Laba dzīve ir saistīta ar brīnišķīgo Dieva radību.
Pēdējos gados sabiedrība tiek aicināta, pat īpaši mudināta, būt harmonijā ar dabu, kas ir mums apkārt. Mēs esam kļuvuši apzinīgāki un saprotam nepieciešamību rūpēties par dabas resursiem.

Vides nestabilitāte arvien vairāk un vairāk atklājas arī katrā ražas novākšanas laikā. Tā tas ir bijis vienmēr – to piedzīvoja cilvēki Bībelē aprakstītajos laikos, to piedzīvo cilvēki mūsu šodienas tehnoloģiju pasaulē. Mums joprojām ir nepieciešams pietiekami daudz lietus, pietiekami daudz saules, kā arī pietiekami auglīga zeme, lai rudenī novāktu ražu.

Izraēla tauta Mozus laikā (pirms vairākiem gadu tūkstošiem), daudz labāk nekā mēs šodien, saprata apkārtējo vidi kā pilnībā atkarīgu no Dieva svētībām, bet pat viņiem reizēm vajadzēja brīdinošus aizrādījumus.
Vienu šādu aicinājumu mēs lasām mūsu šīs dienas Svēto Rakstu fragmentā. Tur Mozus aicina cilvēkus:

... kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, ... kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu...

Šie Mozus vārdi ir tikpat svarīgi šodien kā tas bija pirms tūkstošiem gadu. Mūsu zemē mēs, iespējams, nevaram audzēt granātābolus, vai olīvas, bet mēs dzīvojam zemē, kur plūst upes, zemē, kur labību izaug tik bagātīgi, par ko Mozus nekad nebūtu varējis iedomāties...

Bet arī mēs bieži vien aizmirstam mūsu Dievu. Mēs aizmirstam pateikties Dievam par brīnumu – kā no vienas mazas sēkliņas izaug ķirbji un burkāni; kā vietā kur iestādījām spaini kartupeļu, mēs novācam veselu maisu; kā koki, kas skaisti zied pavasarī, rudenī ir pilni ar āboliem un bumbieriem...

Ja mēs šajā brīdī atceramies to pateicību, ko esam parādā Kungam, mūsu Dievam, tad mēs noteikti atceramies arī Dieva bausli, kas aicina parūpēties par mūsu kaimiņiem. Mūsu zemē Latvijā, visos laikos tā ir bijusi brīnišķīga tradīcija – dodot godu Dievam par svētībām, tajā pat laikā dalīt daļu ražas (pārtiku) citiem, kuriem ir mazāk nekā mums.

Ieskatoties Baznīcas vecajos žurnālos, mēs redzam fantastiskas fotogrāfijas, lasām aizkustinošus stāstus par cilvēku gatavību palīdzēt, ziedot un dalīties.
Es ticu, ka nekas nav mainījies arī tagad.
Baznīcā ir brīnišķīga tradīcija: rudens un ražas novākšanas sezonu noslēgt ar pateicības nedēļu.
Katru gadu novembra mēneša pirmā nedēļa tiek izsludināta kā lūgšanu nedēļa. Vēl vairāk - šīs nedēļas noslēgumā visi, kam vien tas ir iespējams, tiek aicināti ziedot.
Aicinu arī jūs plānot savu īpašo pateicību Dievam.

Šodien mēs neesam aizmirsuši Kungu, mūsu Dievu. Mēs šodien pateicamies un tādā veidā pievienojamies Dieva priekam un līksmībai debesīs, kas tur valda. Jo debesis priecājas kopā ar mums šajos ražas svētkos.

Nāc, pļaujas Kungs, mūsu Radītājs, Uzturētājs un Pestītājs!
Nāc un pievienoties mums mūsu svētku svinībās!
Pateicība lai ir Dievam Tēvam, Delam un Svētajam Garam!

Lasīt tālāk

Jēkaba un Jāņa lūgums

(Mark.10:32-45) Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” [...] 

 Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.”   Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” 
Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 

Kas jums nāk prātā, kad domājat par Jēzus krustā sišanu?
Varbūt jūs atceraties kādu dievkalpojumu baznīcā un tur dzirdētu vai līdzi dziedātu dziesmu: "Liec galvu krusta priekšā!” vai "Krusts laistās kalna galā un tālu starus met; uz brīnišķīgo kalnu mazs ērkšķu celiņš ved…”?
Varbūt jūs atceraties kādu gleznu vai statuju, kurā mākslinieks ir centies ietvert atgādinājumu par tām bēdām un ciešanām, kuras piedzīvoja Jēzus, un tā meklēt mierinājumu un cerību savās bēdās un ciešanās.
Varbūt jūs atceraties kādas vēstures grāmatas sniegtos faktus par brutalitāti, kas saistās ar šo nežēlīgo cilvēku nogalināšanas veidu.
Varbūt jums prātā nāk iztēles radīta aina pie krusta pakājes, kur jūs skatieties kā Jēzus nomirst.
Evaņģēlija redaktors Marks gatavojas pastāstīt mums grandiozo stāstu par to, kā Jēzus tika sists krustā.
Un viņš vēlas, lai mēs savā prātā paturētu vairākus attēlus, kas mums ļaus pilnīgāk aptver šī notikuma fantastisko nozīmi.
Šis fragments savā veidā ir kā pamats, uz kura turpmākajās nodaļās tiks uzbūvēta aina par to, kā Jēzus svin pēdējo maltīti kopā ar saviem sekotājiem, kā lūdzas Ģetzemanē, kā sastopas ar netaisnu tiesu un tiek piesists krustā.
Ja vēlamies šīs apbrīnojamās evaņģēlija ainas aptvert un saprast, ļoti svarīgi ir pievērst īpašu uzmanību šī pamata šķautnēm.

Šī ir trešā reize, kad Jēzus svinīgi brīdina savus mācekļus par to, kas notiks ar Viņu. Tas Viņam nav pārsteigums. Tā ir daļa no aicinājuma, kuram Viņu ir sekojis sākot ar savām kristībām. Balss, kas toreiz atskanēja no debesīm, atgādināja seno pravieša Jesajas pravietojumu par Īpašo Dieva Kalpu.
Pie šī pravietojuma Jēzus tad arī atgriežas šajā brīdī.
Pravieša Jesajas grāmatas centrā (Jes.40:-55:) ir vēsts par galveno varoni, kurš pārstāv pašu Izraēla Dievu, kurš ir svaidītais, apsolītais mesija, kuram būs jācieš un jāmirst par Izraēla tautas un visas pasaules grēkiem.
Šeit (45.p) Jēzus atsaucas uz "YHWH kalpu”, kurš ir tas, par kura izpērkošo nāvi runā pravietis Jesaja (Jes.53: - kas ir ceturtā “kalpa dziesma”).

Mums šodien šķiet neticami, ka Jēzus šādi apzināti un mērķtiecīgi būtu domājis par savu nāvi.
Tomēr, kā to atklāj evaņģēlista Marka otrais arguments, arī viņa sekotājiem tas bija pārāk neticami.
Jēzus mācekļi nespēja noticēt, ka Viņš tos ved uz Jeruzalemi ar šādu apņēmību.
Viņa sekotājiem tā šķita pārāk bailīga un briesmīga varbūtība.
Daudzi domātāji nākamajos gadsimtos lauzīs galvu, kā atrastu veidu, lai stāstītu stāstu par Jēzus bez krustu visa centrā. Tā notiek arī mūsu pašu dienās.
Bet no Jēzus paša paziņojumiem, sākot ar apgalvojumu, ka Viņš ne tikai vienkārši nomirs pie krusta, bet darīs to it kā speciāli, kā kulmināciju lielajam Dieva atklāšanas plānam, izriet fakts, ka tas ir autentisks kristietības centrs.

Cilvēki bieži ir domājuši un teikuši, ka šāda "autentiska kristietība", patiesībā ir lēta žēlastība, pārāk vienkāršota patiesība vai pat kompromiss ar politiskām varām.
(Tas iespējams ir tāpēc, ka pārāk bieži krusts tiek izmantots, lai runātu, mudinātu vai aizstāvētu dažādus privātu uzskatus, kas patiešām nerisina pasaules lielāko problēmu.) Tomēr mirkli padomājiet – krusts tieši pretēji ir vienīgā patiesības būtība. Šis ir trešais “aspekts”, kuru Marks vēlas mums šeit piekodināt ielikt apbrīnojamā evaņģēlija ainas izpratnes pamatā.

Jēkabs un Jānis vēlas pārvērst Jēzus mesiānisko došanos uz Jeruzalemi par slavas gājienu – par iespēju saņemt pagodinājumu, par iespēju sēdēt Jēzum blakus, kad Viņš valdīs kā ķēniņš.
Viņi abi ir dzirdējuši visu stāstīto par ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos vienkārši kā bildes vai ainojumus, kas varbūt nozīmē: "tas iespējams būs grūti, taču mēs taču pārspēsim un uzvarēsim visus.”
Bet Jēzum (un Markam) krusts nav sarežģījums pa ceļam uz laimīgas beigām.
Krusts ir Dieva veids, kā priekšstatus par pasaulīgo spēku un varu apgriezt kājām gaisā.
Kad šī evaņģēlija fragmenta beigās, Jēzus citē kalpa dziesmu ("...atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 45.p), Viņš vēlas skaidri pateikt vēsti, ar kuru Jesaja būtu pilnīgi vienisprātis, ka Dieva Valstība ir kaut kas absolūti pretējs šīs pasaules idejām un izpratnei.

Ieskatieties uzmanīgi – šis Marka paziņojums par krusta nozīmi šajā kontekstā ir pirmām kārtām politiska interpretācija.
Krusts ir ne tikai veids kā Dievs piedod mūsu grēkus Jēzus nāves dēļ (lai gan, protams, tas arī ir svarīgi!).
Patiesībā tas ir Dieva veids kā sakārtot visu pasauli un arī mūs, cilvēkus.
Protams, tas apstrīd un iejaucas visās cilvēciskajās sistēmās un kārtībā.
Iemesls, kāpēc Jēkabs un Jānis pārprata Jēzu, ir tieši tāds pats kā iemesls, kāpēc daudzi vēlākie domātāji līdz pat mūsu pašu dienām, izmisīgi pūlas atrast veidu, kā paturēt Jēzu kā personu, tikai bez krusta.
Krusta lielākā problēma ir tā, ka tas apgāž un apšauba visus cilvēciskā lepnuma un goda pamatus.
Tāpēc, lai kā arī mums tas nepatiktu, vēsts par krusta nozīmi ir politiski bīstama vēsts.

Jēzus saruna ar ambiciozajiem brāļiem dod mums Marka būvētās ceturtās pamatnes šķautnes, jeb rakursa redzējumu.

"Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” (38.p).

Šie ir skaļi un smagi vārdi. Ar vārdu "kauss", šķiet, ir domātas Dieva dusmas, par kurām runā pravietis Jeremija. Jēzus šajā gadījumā, un arī vēlāk Ģetzemanē (Mark.14:36), saskaras ar to, ka visas pasaules un īpaši Izraēla ļaunums ir tas, kas savelk virs Viņa galvas taisnīgā Dieva soda mākoņus.
Bibliskajā domāšanā tam ir īpaša un konkrēta forma: Vecajā Derībā atkal un atkal Dieva dusmas ir tas, kas notiek tad, kad naidīgu valstu armijas nāk un uzbrūk Dieva tautai, Dieva pilsētu.
Šajā gadījumā Jēzus uzdevums ir iet uz priekšu un ar pilnu atbildību uzņemties pilnu šo dusmu spēku uz sevi.

Ar "kristības" pieminēšanu mēs tiekam aicināti paskatīties atpakaļ uz paša stāsta sākumu.
Tāpat kā Jēzus paša kristības, kuras veica Jānis Kristītājs, bija kā Viņa apņemšanās iet cietēja Mesijas ceļu, tāpēc arī krusta nāve ir jāsaprot kā sava veida kristības simbola piepildījums – iet uz leju nāvē (zem ūdens), lai grēki varētu tikt piedoti.
Tas ir tas veids, kā agrīnie kristieši saprata viņu pašu kristības nozīmi (Romiešiem 6:3-11; Kolosiešiem 2:11-15). Ja mēs vēlamies saprast Marka evaņģēlijā atklātās Jēzus nāve apbrīnojamās ainas būtību, tad mums ir jāpievērš īpaša uzmanība šīm pamatdetaļām.

Bet tad vēl visbeidzot es vēlos pievērst jūsu uzmanību Jēzus izteiktajam komentāram par tiem, kuri sēdēs pie Viņa labās un kreisās rokas.
Jēkabs un Jānis nezina, ko viņi lūdz, bet Marka evaņģēlija lasītājiem tas pēc dažām nodaļām atklāsies.
Kad Jēzus “tiks pagodināts", tad tur būs kāds pienaglots pie krusta Viņam pa labi un pa kreisi.

Marks mums ir devis priekšstatu gan par to, kāda tad īsti dižena godība izskatās un par to, ko nozīmē Jēzus nāve.
Šo pārdomājot, mums it jāatceras, ka viena no Marka evaņģēlija pamattēmām ir aicinājums sekot Jēzum.
Tagad raugoties šajā evaņģēlija atklāsmē, arī mēs varbūt jūtamies pārsteigti un nobijušies.

Bet Jēzus, par spīti visam gāja uz līdz galam, lai apgrieztu kājām gaisā visas pasaules vērtības sistēmas.
Viņš gāja uz Jeruzalemi, lai atdotu savu dzīvi kā atpestīšanas maksu.

Ja mēs gribam saņemt to, ko Viņš vēlas mums dāvināt, tad mums nav citas izvēles, kā vien sekot Viņam.

Lasīt tālāk

Patiess lielums

No turienes aizgājuši, tie devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, ka to kāds zinātu. Viņš mācīja savus mācekļus un tiem sacīja: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie viņu nonāvēs, un nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies.” Viņi nesaprata šos vārdus, bet baidījās viņu izjautāt. 
Tad viņi nonāca Kapernaumā. Un, mājās pārnācis, viņš tos izjautāja: “Ko jūs pārrunājāt ceļā?” Bet tie klusēja; jo tie savā starpā bija sprieduši ceļā, kurš ir lielākais. 
Apsēdies viņš pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Un viņš ņēma kādu bērniņu un nostādīja to viņu vidū un, to apkampis, sacīja viņiem: “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.” (Mark.9:30-37) 

Es nezinu, vai tas bija Marka mērķis, lai mums šajā brīdī būtu žēl mācekļus, bet man viņu ir žēl.

Evaņģēlijā iepriekš aprakstītajos notikumos, Jēzus viņiem atkal un atkal stāstīja lietas, bet viņi nesaprata. Kristus stāstītās līdzības bija kā apjomīgs mākslas darbs, kā poētiski-liriska lekcija, kuras īsto nozīmi ieraudzīt var tikai ar laiku, bez steigas pārdomājot un iedziļinoties.
Kad Jēzus viņus brīdināja uzmanīties no farizeju un Heroda rauga (8:15), mācekļi domāja, ka viņš bija izsaka pārmetumus par to, ka ir aizmirsuši paņemt līdzi maizi.
Viņiem nācās pastāvīgi piepūlēt savu domāšanu, lai saprastu to, ka Jēzus bieži saka lietas, kuru nozīme šķiet skaidra virspusējā līmenī, bet būtība ir daudz plašāka. Viņš vēlējās, lai viņa mācekļi iemācītos domāt – meklētu zem virspusējā, pierastā un atrastu dziļāko slēpto jēgu.

Un tagad, kad Jēzus stāsta viņiem kaut ko tādu, ko mēs, šodienas lasītāji, saprotam – viņš to domāja ļoti burtiski.
Bet mācekļi tagad ir neizpratnē, jo viņi meklē slēptāku jēgu un nevar to atrast.
Protams, šī nav Jēzus publiska uzstāšanās. Tas ir kā tā daļa, kā visu iepriekšējo mācību summa, kuru pārējie ļaudis neredzēs un nesapratīs, kamēr tas nenotiks.
Jēzus šajā brīdī nestāsta līdzības par savu tuvojošos likteni.
Savas šīs zemes kalpošanas pašā noslēgumā viņš darīs savādas lietas un izteiks vēl savādākus apgalvojumus, bet šeit viņš vienkārši mēģina pateikt saviem mācekļiem to, kas notiks.
Viņš tiks nodots; Viņš tiks nogalināts; Viņš augšāmcelsies.

Kāpēc tas bija tik grūti saprotams?
Tāpēc, ka šāds notikumu scenārijs nekā nebija iespējams viņu izpratnē par to, kas “mesijam” ir jādara.
Vai jūs spētu saprast futbolistu, kurš, pirms sezonas nopietnākās spēles, saviem draugiem skaidrotu, ka viņš gatavojas spēlēt ar kopā sasietām kājām.
Droši vien ne visi ebreji tajā laikā ticēja tam, ka Dievs sūtīs Mesiju, bet neviens no tiem, kuri ticēja, vispār nepieļāva iespēju, ka, ja Dievs sūtīt tādu, Mesijam būtu jācieš vai jāmirst.

Lai mazliet attaisnotu mācekļus, ir jāatzīst, ka Jēzus savā runā izmanto divas frāzes, kuru nozīmi varētu saprast dažādi.
Mans minējums ir, ka mācekļi centās atšifrēt lietas, kuras Jēzus gribēja pateikt samērā tiešā nozīmē.

Pirmais izteiciens ir "Cilvēka Dēls” (“Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās…” - 31.p.).
Skaidrs ir tas, ka evaņģēlists Marks vēlas mums parādīt, ka šajā gadījumā Jēzus ar to domāja vienkārši “es".
Protams, Marks zināja, ka šī frāze nes sevī atbalsis no Daniēla grāmatas 7.nodaļas lielās atklāsmes attēla, kur tiek rādīts kāds "itin kā cilvēka dēls” (Dan.7:13), kas korekti interpretējot attiecas uz "Visuaugstā svētajiem” (Dan.7:22,25,27).
Bet šī frāze var tikt izmantota arī kā netiešs veids, lai tēlaini pateikt “es".
Tā tas bija domāts un arī tika saprasts Jēzus sarunā ar mācekļiem, kura ir aprakstīta Marka 8:31(…Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt…). To mums atklāj diezgan asu vārdu apmaiņa tajā brīdī starp Jēzu un Pēteri.
Tomēr Jēzus teiktā būtību mācekļi nebija joprojām sapratuši.

Otrā frāze, kas varēja izsaukt pārpratumus, bija – "nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies”.
Kā mēs to varam redzēt šīs pašas nodaļas iepriekšējā sadaļā (Marka 9:10), lai gan lielākā daļa ebreji ticēja, ka Dievs uzmodinās mirušo miesas 'šī laikmeta beigās', viņi nevarēja iedomāties, ka kāda persona varētu augšāmcelties no mirušajiem kamēr šis laikmets vēl turpinās.
Mācekļi pie sevis iespējams domāja, par ko gan Viņš tagad runā.

Lai arī mēs varam just līdzi mācekļu neizpratnei, mums vajadzētu nopietni sev vaicāt – vai mēs nedarām to pašu? Kad Dievs cenšas mums kaut ko pateikt, cik uzmanīgi un vērīgi mēs klausāmies?
Vai tad, kad kaut kas Svētajos Rakstos, vai kaut kas, ko mēs esam dzirdējuši baznīcā, vai kaut kas, ko mēs sajūtam ikdienas dzīvē, caur ko Dievs runā uz mums, mēs ieklausāmies?
Vai mēs esam gatavi tam, ka mūsu iepriekšējais domāšanas veids, mūsu priekšstats par lietām, varētu izrādīties nekorekts?
Vai esam gatavi ļaut, lai jauns izpratnes veids nāk tā vietā?

Zīme tam, ka atbilde vēl joprojām visticamāk ir "nē", ir tas, ja mēs, līdzīgi kā mācekļi nākamajā evaņģēlija fragmentā, joprojām vairāk esam norūpējušies par mūsu pašu statusu, par to, kāds labums mums no tā būs.
Ja mēs domājam, ka sekojot Jēzum mēs uzlabosim savu prestižu, mūsu pašvērtību (tam tiek pievērsta liela vērība šodienas pasaulē, bet tas tik viegli noved pie pārpratuma, ka evaņģēlijs pastāv tikai tāpēc, lai mēs justos labi!), vai mūsu bankas bilanci, tad mēs, ļoti maz ticams, spēsim sadzirdēt to, ko Dievs patiesībā vēlas mums pateikt.
Protams, Jēzus bija neapmierināts un vīlies, ka mācekļi bija spējīgi uztraukties tikai par savi un savu stāvokli.
Tā ir problēma ar sapratni pa-pusei – tā daļa, ko viņi gribēja saprast: ja Jēzus ir Mesija, tad mēs esam potenciālie galminieki un ministri.
Patiesībā, šī aizraušanās ar ideju par pašu iespējām un izredzēm valdīs viņos līdz pat brīdim, kad nāksies piedzīvot šokējošo patiesību.

Lai mēģinātu savus mācekļus izraut no viņu otrādās domāšanas, Jēzus izmanto bērnu kā uzskates materiālu.
Ja neskaita normālu un dabisku ģimenes mīlestību, bērni senajā pasaulē netika īpaši augstu vērtēti – tie nebija nekāda statusa vai prestiža.
Atziņa, kuru Jēzus vēlas šeit atklāt ir tā, ka mācekļiem nebūs kāda īpaša labvēlība vai sociālais stāvoklis tikai tādēļ, ka viņi ir Viņa sekotāji.
Ieklausieties Jēzus argumentā – ikviens, kurš pieņem pat tikai bērnu Jēzus vārdā (jeb Jēzus dēļ) uzņem Jēzu pašu, un līdz ar to uzņem arī "to, kas mani sūtījis”.
Citiem vārdiem sakot – jebkurš, kuram vispār ir saistība ar Jēzu Kristu, var pretendēt uz kontaktu ar dievišķību.
Mācekļiem nav īpašs statuss pašiem par sevi.

Šī atziņa, šī mācība diemžēl ne vienmēr gadsimtu ilgajā baznīcas vēsturē ir tikusi pareizi saprasta.
Tik daudzi bieži ir domājuši, ka atrašanās tuvāk Jēzum, vai pilnas slodzes darbs Viņa labā, dod kaut kādas īpašas privilēģijas.
Tie, kuri ir sapratuši Jēzus vēstījumu, zina, ka tā tas nav.
Tā kā Jēzus, dodoties nomirt pie krusta, apgriež mācekļu izpratni un visu, ko viņi bija iedomājušies, ar kājām gaisā, Viņš grib izmainīt visu cilvēku, tostarp arī daudzu kristiešu, domāšanu un pasaules uztveri.
Ja mums ir žēl mācekļus par viņu apjukumu un neizpratni, tad mums vajadzētu jautāt sev – cik patiesībā mēs paši joprojām esam apjukuši?
Cik daudz mēs esam sapratuši?
Vai mēs esam gatavi pieņemt Viņa piedāvāto domāšanas veidu?
Vai mēs vadāmies pēc Dieva Debesu Valstības principiem savā dzīvē?

Lasīt tālāk

Misijas prakses plāns

Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva. 
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet. Neņemiet sev nedz sudrabu, nedz zeltu, nedz vara naudu savās jostās, nedz somu ceļā, nedz divi svārkus, nedz apavus, nedz spieķi; jo strādnieks savu iztiku ir cienīgs saņemt. 
Un, kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesiet, tur izjautājiet, kurš tajā ir cienīgs; pie tā arī palieciet, kamēr aiziesiet. Namā iegājuši, sveiciniet to; un, ja šis nams ir cienīgs, jūsu miers nāks pār to, bet, ja nav cienīgs, lai jūsu miers atgriežas pie jums. Ja kāds jūs neuzņem un neuzklausa jūsu vārdus, iedami ārā no šī nama vai šīs pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām. Patiesi es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai.” (Mat.10:1-15) 

“Es vairs nezinu kur tālāk jābrauc?” es nodomāju. Tā nebija pirmā reize, kad braucu pa šo ceļu. Tomēr vienmēr es biju paļāvies uz GPS navigatoru.
Bet šoreiz man tas nebija līdzi. Es atpazinu daudzas vietas šajā ceļa posmā. Bet tā ir milzīga starpība – ļaut lai kāds tev pasaka priekšā katru nākamo pagriezienu, vai censties visu atcerēties un izdarīt pašam. Kā lai es pieņemu pareizo lēmumu kur tagad nogriezties? Es biju apmaldījies… un man nācās apstāties un lūgt kādam padomu, it kā es būtu pirmo reizi šajā apvidū.

Līdz šim brīdim, Jēzus mācekļi bija kā pasažieri automašīnā, un Viņš, Jēzus, bija līdz šim bijis vadītājs visā. Mācekļi ar pārsteigumu, jautājumiem un izbrīnu bija sekojuši Jēzum, bet Viņš bija pieņēmis visus lēmumus, rīkojies visai kutelīgās situācijās; Viņš bija vadījis viņus cauri pilsētām un ciemiem; Viņš bija kas uzņēmies visu kritiku un vienmēr nostājies priekšā, uzņemdamies visu atbildību. Tagad Jēzus aicina savus mācekļus iet un darīt to pašiem. Es ticu, ka jums nav nemaz grūti iztēloties kā viņi jūtās. Tu gribi, lai mēs to darām? Vieni paši?

Evaņģēlija redaktors/sastādītājs Matejs izmanto šo notikumu kā iespēju, lai dotu mums sarakstu ar tiem divpadsmit Jēzus sekotājiem, kuri šajā evaņģēlijā šeit pirmo reizi tiek nosaukti par “apustuļiem" (kas nozīmē – cilvēki, kuri ir “sūtīti”).
Jēzus viņus tagad nosūta īpašā misijā un vēlāk nosūtīs visus tos, kuri būs liecinieki viņa augšāmcelšanās notikumam.
Skaitlis 12, protams, ir ar dziļi simbolisku nozīmi (ikviens Jēzus laikabiedrs to uzreiz varēja atpazīt) – Dievs caur Jēzus Kristus darbību beidzot izpilda Savus solījumus un atjauno Savu tautu (Izraēla tautu), kuru tradicionāli veidoja divpadsmit ciltis.
Tomēr šī nozīme ir pat vēl plašāka – tagad divpadsmit būs ne tikai zīme, ka Dievs atjaunot Savu tautu; divpadsmit ir daļa no plāna, ir daļa no līdzekļiem, ar kuriem viņš to darīs.

Šis redzējums mums ļauj saprast savādos un mīklainos izteicienus 5-6.pantā (“Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm.”).
Vai tad Jēzus nenāca uz šo pasauli, lai glābtu visus?
Vai tad Viņš pats neteica, ka arī pagāni nāks Viņa valstībā (8:11)?
Vai tad Matejs mums neatklāja, ka pat Jēzus dzimšanas brīdī Viņu sveikt un pielūgt ieradās pārstāvji no tālām zemēm (2:1-12)?
Jā, protams, tas viss ir svarīgi.

Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās dos skaidrus un nepārprotamus norādījumus un nosūtīs apustuļus sludināt visām tautām (28:19).
Tomēr pirms šī plašākā misija var tikt uzsākta, ir kāds steidzams un neatliekams uzdevums.
Arī pašai Dieva Tautai (Izraēla tautai) ir jādzird vēsts; ir jādod iespēja nožēlot, pirms nav par vēlu.
Līdz šim pagāni, kuri ir nākuši pie Jēzus, meklējuši Dievu, ir nākuši paši pēc savas iniciatīvas. Jēzus nav centies viņus kaut kā īpaši aicināt un uzrunāt. Un Viņš to arī nedarīs savas publiskās kalpošanas laikā.
Ja Viņš un Viņa sekotāji būti sākuši atklāt savu vēstījumu pagānu pasaulei šajā brīdī, tad neviens sevi cienošs (un iedomīgs!) jūds nebūtu vairs pievērsis viņiem nekādu uzmanību.
Tas viņu izpratnē būtu apstiprinājis Jēzus ienaidnieku izteikto apvainojumu: Viņš ar velnu ir uz vienu roku.

Bet, protams, Jēzus nav ar velnu.
Viņš nav nācis, lai kaut ko iznīcinātu, lai kaut ko sajauktu vai izpostītu – bet ir nācis, lai piepildītu.
Izraēla Dievs ir patiesais Dievs-Radītājs, kas mīl visu pasauli un plāno kā to glabāt. Viņš vēlas glābt arī pagānus…
Tomēr veids, kā tieši Dievs to darīs, ir – Viņš izpildīs Savus Izraēla tautai dotos apsolījumus. Tas arī ir Jēzus īpašas uzmanības un kalpošanas aspekts, kuru arī Viņa baznīca jau vēlāk sapratīs un atzīs (piemēram Romiešiem 15.8).
Laiks pagāniem dzirdēt evaņģēliju pienāks pietiekami drīz. Šobrīd ir jādara viss iespējamais, lai pateiktu Dieva izredzētajai tautai, ka viņu nozīmīgākais brīdis, viņu sapņu piepildījums, ir ieradies.

Norādījumi, kurus Jēzus tagad deva saviem sekotājiem (kas noteikti viņus uztrauca vairāk, nekā varam iedomāties), dod mums skaidru priekšstatu par to, kā šis plāns, kā Dieva apsolījumu piepildīšana izskatīsies.
Tā nebija tāda veida kustība vai misija, kādu iedomājās Jēzus. Viņiem netika dots uzdevums staigāt apkārt un visiem lielīties, ka viņi ir īpaši izvēlēti nākošā karaļa kalpi.

Viņiem ir jābūt dziedinātājiem, atjaunotājiem, cilvēkiem, kuri necenšas iegūt sev kādu īpašu statusu, bet dod citiem dzīvību un cerību.
Viņiem ir rūpīgi jāizvairās no jebkādas iespējas izraisīt aizdomas, ka ir devušies peļņā. Viņi nedrīkst pat ņemt līdzi naudu vai nodrošināties ar pārtiku, nedrīkst nest somu, kādu ubagi parasti nēsāja. Viņi var cerēt un sagaidīt, ka tie, kuri dzirdēs un pieņems viņu vēstījumu, viņus pabaros.
Tomēr pats Evaņģēlijs – viss svarīgākā ziņa – ir bez maksas.

Sīki izstrādātie norādījumi par viņu ierašanos un izturēšanos katrā pilsētā vai apdzīvotā vietā, mudināja apustuļus saprast to lielo atbildību, kāda viņiem bija uzticēta.
Tas nebija gribi-ņem-gribi-nē piedāvājums. Viņi necentās aicināt cilvēkiem domāt kādu jaunu reliģisku pieredzi tie varētu iegūt. Viņi nenāca ar jaunu mācību, kas varētu palīdzēt cilvēkiem risināt sarežģītus morāles jautājumus, ar kuriem tie varētu saskarties. Viņu uzdevums nebija arī piedāvāt cilvēkiem jaunu pārliecību par pēc nāves saņemamu Dieva pestīšanas (par to tiks mācīts vēlāk, kad pienāks laiks).
Tas bija kaut kas vēl steidzamāks un nopietnāks.
Dieva valstība bija turpat klāt… tā tūlīt tūlīt atklāsies… un viņiem būtu jābūt tai gataviem.

Dziedināšana, kuru mācekļiem vajadzēja darīt (svarīga iesaistītajām personām), bija zīme/norādījums par kaut ko vēl svarīgāku: Dieva Valstība ienāk Izraēla tautas ikdienas dzīvē. Tas ir kā jaunas dienas sākums, kur pirmie rītausmas stari ir ar Jēzus Kristus.
Ja cilvēki uzklausīs un atzinīgi novērtēs šo ziņu – labi.
Ja viņi to noraidīs, tad ir jāseko nopietnai simboliskai darbībai, lai parādītu, ka viņi ir izvēlējušies palikt nakts tumsā. Tuvojās diena (kura pienāks ļoti drīz), kad tie, kuri būs izvēlējušies Jēzus piedāvāto mieru, tiks izglābti no lielas kataklizmas, savukārt tie, kuri spītīgi vēlas palikt grēka, ļaunuma un vardarbības iespaidā, vēlēsies kaut viņi dzīvotu Sodomā vai Gomorā!
Šīs pilsētās, kas kādreiz atradās pie Nāves jūras, bija bēdīgi slavena kā vieta, kur Dieva spriedums kā uguns un sērs krita no debesīm (1.Moz.19:24-28).
Jēzus ļoti nopietni brīdina, ka vēl sliktāks liktenis piemeklēs tos, kuri atsakās no Dieva piedāvātās žēlastības, kuri dod priekšroku palikt uz ceļa, kurš Izraēla tautu pazudinās.

Šie norādījumi bija ļoti specifiski, domāti konkrētajai situācijai. Tomēr Matejs ir tos tik detalizēti pierakstījis, iespējams, tāpēc, ka viņš bija pārliecināts – tie attiecas uz Kristīgo Baznīcu arī pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās.
Kā tas šodien varētu attiekties uz tavu dzīvi?

Lasīt tālāk

Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

Viņš tiem stāstīja vēl kādu līdzību: “Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem, un aizgāja. Kad izauga labība un vārpās brieda graudi, kļuva redzamas arī nezāles. Nama saimnieka kalpi atnāca pie viņa un teica: kungs, vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles? Viņš tiem atbildēja:tas ir ienaidnieka darbs. Tad kalpi viņam jautāja: vai tu gribi, lai ejam tās izravēt? Viņš tiem atbildēja: nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus. Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai, un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus savāciet manos šķūņos.”
Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.” To visu Jēzus ļaužu pūlim runāja līdzībās, un bez līdzībām viņš tiem nerunāja. Tā piepildījās, ko Kungs caur pravieti sacījis:es atvēršu muti līdzībās, lai izverd viss apslēptais no radīšanas sākuma.
Pēc tam Jēzus, aizsūtījis ļaudis projām, iegāja namā. Pie viņa piegāja mācekļi un lūdza: “Izskaidro mums līdzību par nezālēm tīrumā.” Viņš tiem atbildēja: “Labās sēklas sējējs ir Cilvēka Dēls, un tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības dēli, bet nezāles ir ļaunā dēli. Ienaidnieks, kas tās sējis, ir velns, bet pļauja ir laiku piepildījums, un pļāvēji ir eņģeļi. Tāpat kā savāc nezāles un ugunī sadedzina, būs arī laiku beigās: Cilvēka Dēls sūtīs savus eņģeļus, un tie savāks no viņa Valstības visas apgrēcības un visus ļauna darītājus un tos iemetīs ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana. Tad taisnie mirdzēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Mat.13:24-30, 36-43)

Kāpēc Dievs kaut ko nedara?

Tas, iespējams, ir visbiežāk uzdotais jautājums, ko cilvēki jautā Kristīgās Baznīcas mācītājiem un vadītājiem – un reizēm arī kādu citu reliģiju pārstāvjiem. 
Traģēdijas notiek… 

Šausminošas nelaimes izposta dzīves un ģimenes. Tirāni un diktatori, kā arī vienkārši krāpnieki, zagļi un kaušļi uzspiež citiem savu prātu un plānus, neņemot vērā dibinātus iebildumus un veselo saprātu… un reizēm šķiet, ka viņiem tas izdodas… un neviens viņus nesauc pie atbildības. Un tad apspiestie un sāpinātie jautā atkal un atkal – kāpēc Dievs klusē? Kāpēc viņš neiejaucas un to neaptur? 

Šajās līdzībās mēs tiešu atbildi uz šiem jautājumiem neatrodam… un, iespējams, šajā dzīvē nav neviens, kas tiešas atbildes varētu sniegt. Bet šie Jēzus stāstītie dažādie stāsti atklāj, ka Dieva suverēnā vara pār šo pasauli nav gluži tik nepamanāma un neeksistējoša, kā cilvēki dažkārt iedomājas. 

Vai cilvēkiem tiešām patiktu, ja Dievs valdītu pār pasauli kā diktators, kurš tieši, nepiekāpīgi un uzreiz svērtu un izvērtētu mūsu katru domu un rīcību… un uzreiz arī sodītu, visu mērot pēc Viņa absolūtā svētuma skalas?

Ja Dieva iejaukšanās un globālo netaisnību apturēšana iekļautu arī to, ka Viņš tad ierobežotu un nepiekāpīgi sodītu jebkurus citus ļaunus impulsus, ieskaitot tos, kurus mēs visi joprojām lolojam sevī – vai tad mēs būtu gatavi maksāt šādu cenu? 

Vai mēs patiešām domājam, ka Dievs varētu kaut ko darīt īpašos krīzes gadījumos tikai tad un tā kā mēs vēlamies, bet pārējā laikā Viņš varētu ļaut mums rīkoties kā nu mums pašiem tīk?

Šīs Jēzus stāstītās līdzības ir par gaidīšanu (un gaidīšana ir tas, kas mums visiem padodas tik grūti).
Zemkopis gaida ražas novākšanas laiku – un ir spiests ar vilšanos noskatīties kā nezāles aug kopā ar kviešiem.
Un ne jau tikai fermeris gaida, gaida arī putni kamēr sinepju krūms no mazās sēkliņas būs izaudzis pietiekami liels. Sievietei, kura vēlas cept maizi, ir jāpaļaujas uz raugu un jāgaida, lai tas iejauktajā mīklā izdarītu savu noslēpumainu darbu. Un tas ir tas, kam līdzinās Dieva valstība.

Jēzus mācekļi toreiz arī, protams, nevēlējās gaidīt.
Ja Dieva Valstība bija tiešām klāt; ja tas, ko darīja Jēzus, bija Valstības sākums, tad viņi to gribēja – visu uzreiz.
Viņi nebija ieinteresēti Dieva plānos un Dieva noteiktajā lietu kārtībā. Viņiem bija skaidrs viņu pašu plāns, un Dievam tas bija jāīsteno.

Ievērojiet, ko strādnieki saka attiecībā uz nezālēm…
Viņi vēlas uzreiz doties labības laikā un izraut visas nezāles. Fermas īpašnieks viņus attur no šādas rīcības, jo pat lauksaimniecībā (kur nu vēl reālā dzīvē) nekas nekad nav tik vienkārši. Viņi, savā centībā atbrīvot lauku no nezālēm, ļoti iespējams nodarītu kaitējumu arī kviešiem. 

Varbūt Jēzus tajā brīdī īpaši centās uzrunāt sava laika revolucionāru grupas, kuras bija gatavas doties “Dieva laukā” un cīnīties pret tiem, kurus uzskatīja par nezālēm? Toreiz tādas grupas bija ne mazums. Visu starpā īpaši varētu pieminēt farizejus, kas bija gatavi cīnīties gan pret pagāniem no vienas puses, gan pret (viņuprāt) atkritušajiem ebrejiem no otras puses. Šie “Dieva kalpi" visā nopietnībā uzskatīja – tāda ir arī Dieva griba. Viņi ilgojās pēc Dieva noteiktas rīcības, un paši bija gatavi Viņam palīdzēt.

Tāpēc daļa no Jēzus šīs zemes kalpošanas bija atklāt un mācīt, ka patiesībā Dieva Valstība nav tāda, kādu cilvēki to bija iedomājušies, jo pats Dievs nav tāds.

Līdzības par nezālēm un kviešiem pašā centrā ir vēsts par pacietību – ne tikai cilvēcisku pacietību (“kalpiem” līdzībā vajadzēja nogaidīt un skatīties), bet paša Dieva pacietību. Tas nenozīmē, ka Dievam patīk skatīties uz labības lauku pilnu ar nezālēm. Tomēr Viņš nevēlas sākt “ražas novākšanu” pārāk ātri, lai neiznīcinātu kviešus kopā ar nezālēm.

Protams, arī Jēzus laikā bija ebreji, kuri atzina un runāja par Dieva mīlestību un līdzjūtību (kas atklājas Viņa tiesas stundas atlikšanā), ar mērķi glābt pēc iespējas vairāk cilvēku. Vispirms Jēzus, tad apustulis Pāvils un citi agrīnie kristiešu rakstnieki bija vienoti šādā izpratnē. Jēzus vēlējās, lai viņa sekotāji dzīvotu ar uzskatu, ka Dieva Valstība ir kaut kas ļoti reāls, tomēr Viņš atkal un atkal šķiet uzsvēra atziņu, ka Dieva Valstība neierodas ar skaļu blīkšķi, bet vairāk līdzinās procesam, kas prasa pacietību (piemēram, lēni augošs augs vai mīklas pareizas sagatavošanas un raudzēšanas process).

Šodienas aktīvajā un steidzīgajā pasaulē šādas atziņas iespējams skan savādi… un nav šaubu, ka arī Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedriem tas bija tāpat.
Sakot, ka Dievs atliek/aizkavē savu galējo iejaukšanos (lai visu atkal sakārtotu) var izskatīties, maigi sakot, pēc tā, ka Dievs šķiet ir neaktīvs, neinteresēts vai vienaldzīgs. Tomēr, ja mēs palūkojamies uz Jēzus publisko darbošanos savas šīs zemes dzīves laikā, tad ir neiespējami teikt, ka Dievam nerūp vai arī ir vienalga. Jēzus taču bija tas, kurš ļoti aktīvi, ar dziļu līdzjūtību cīnījās pret visu ļauno… un pārspēja to. Un tagad Viņš joprojām mūs brīdina, ka galīgais ienaidnieka gāšanas brīdis ir vēl tikai priekšā.

Mēs, kas dzīvojam pēc Golgātas notikumiem, pēc apbrīnojamā Kristus augšāmcelšanās brīnuma, zinām, ka Dievs patiešām toreiz darbojās pēkšņi un dramatiski. Ja mēs šodien ilgojamies pēc Dieva rīcības, ja vēlamies, lai Viņš sakārto visu šajā pasaulē atkal pareizi, tad mums ir sev jāatgādina, ka Viņš jau ir to izdarījis. Tas, ko tagad mēs gaidām, ir visa iesāktā galīgais atrisinājums. Un lai arī gaidām mēs pacietīgi, tomēr ne bezcerīgi kā cilvēki pilnīgā tumsā, kuri klusi cer, ka varbūt kādam atradīsies kabatas baterija, bet kā tādi, kuri agri no rīta ir redzējuši uzaustam sauli… un tagad gaida tās pilnu spilgtumu pusdienlaikā.

Es neesmu nekāds izcilais fotogrāfs, bet viena no fotogrāfijām, manuprāt, ir izdevusies. Tajā ir redzams saulriets pie jūras. Saule drīz norietēs, tomēr pašlaik tā vēl cenšas izgaismot vienu no manām mīļākajām ainām – Liepājas pludmali. Fotografēšanas brīdī saulei priekšā ir aizslīdējis mākonis, tomēr saule dara visu iespējamo, lai tās gaisma izlauztos tam cauri un apkārt. Ja es paskatos tieši uz sauli, tā šķiet spoža, pat ja atrodas zemu pie debesīm, tai daļēji priekšā ir mākonis… un jebkurā gadījumā tā ir tikai fotogrāfija.

Tagad iedomāsimies sauli Tuvajos Austrumos, kas parasti spīd katru dienu spīd gandrīz visu gadu. Tā nav tikai vienkārši spoža, tā ir diezgan biedējoši žilbinoša. Kad tā no rīta starojoša parādās pie apvāršņa, nav iespējams nedomāt par to, kas mūs sagaida pusdienlaikā. Tad cilvēki slēpjas, cenšas atrast paēnu, valkā aizsargbrilles un cepures. Kad Jēzus runāja par cilvēkiem, kuri spīd kā saule sava Tēva Valstībā, tad, manuprāt, Viņam prātā bija tieši šāda aina, ne tikai maza pievilcīga saules maliņa, kas parādās pie horizonta.

Tātad, ko ar to Viņš īsti gribēja pateikt?
Klaivs Steipls Luiss (C.S.Lewis), kādā savā sprediķi izteica domu, ka katrs cilvēks – vīrietis, sieviete vai bērns, ja mēs spētu viņu redzēt nevis tādu, kāds viņš ir tagad, bet tādu, kāds viņš viņš kādu dienu būs, tad tas liktu vai nu atlēkt no šausmām vai arī sajūsmā apbrīnot.
Un runa, protams, nav par fiziku izskatu vai mistisku spilgtumu, lai gan tas ir iespējams, ka Dieva jaunajā atjaunotajā pasaulē Viņa īstie bērni paši būs kā gaismas avoti. Runu ir par to, kam katrs ir izvēlējies ļaut noteikt savu dzīvi jau šeit un tagad.
Kad par to domājam, tad tur vietas nekādām privilēģijām vai lepnumam. Visas šāda veida attieksmes būs beigušās uz visiem laikiem.

Tas par ko es šeit runāju, ir Dievišķās mīlestības un godības atspoguļošana un iemiesošana, kas arī galu galā ir tas, kas cilvēkiem paredzēts. Katrs cilvēks tika radīts, lai būtu Dieva varenības atspoguļotājs. Tas ir daļa no tā – būt radītam pēc Dieva līdzības (1.Moz.1:26-28). Tā kā mēs visi esam tik dažādi, Dievs ir paredzējis, ka katram no mums ir jāatspoguļo kāda cita dievišķā krāšņuma šķautne. Kad Dieva lielais cilvēces glābšanas un visa radītā atjaunošanas plāns būs pabeigts, mēs nebūs kā simtiem identiski saišķos sagrupēti mietiņi; mēs būsim tikpat brīnumaini dažādi kā ziedi un krūmi, kas izdaiļo brīnišķīgu dārzu.

Lielākā daļa cilvēcisko vārdu un valoda šādos brīžos ir nepietiekama, un tāpēc ir jāizmanto salīdzinājumi, ainas un attēlus. Sakot, ka mums arī būs "gods", nav viegli saprast par ko ir runa. Runas par “spēku un varu" var viegli pārprast. Tomēr skaidrs ir tas, ka Jēzus runā par izpirktu, izglābtu un atjaunotu cilvēci, kas beidzot var piepildīt to, kas bija Dieva nodoms jau no sākuma – tas ir: būt par spoguli, kurā visa pārējā radība var redzēt, kāds patiesībā ir tās autors, un tad var pielūgt un viņam patiesi kalpot. Tas ir tas pats spogulis, caur kuru Dievs vēlas atklāt pasaulei, ka Viņš ir ārkārtīgi mīlošs, gudrs, skaists, svēts, taisnīgs un patiess Dievs.

Kad mēs Bībelē lasām apbrīnojamās Dieva lēmumu, spriedumu un darbības ainas, tad tieši tas ir tas konteksts, kurš mums ir jāatceras. Arī šis, paša Kristus dotais līdzības skaidrojums, ir viena no šādām ainām. Tas viss ir pārāk bērnišķīgi – lasot par ļaundaru iemešanu ugunīgā kurtuvē, iztēloties viduslaiku mākslinieku elles ainiņas ar piķa katliem un velniem ar dakšām. Tajā pat laikā mūsdienu humānistiskās audzināšanas produktam ir tik kārdinoši pilnībā noraidīt agrīno kristiešu sludināšanu, kas centās aicināt cilvēkus nopietni padomāt par savu ticību un dzīvi, stāstot viņiem par elli kā Debesu Valstības alternatīvu. Tā jau mēs vispār varam noliegt jebkuru doktrīnu, kas runā par Dieva galējiem spriedumiem nākotnē. Daudzi, kuri ir sākuši doties šajā izpratnes ceļā, tagad piedāvā iespēju, ka vai nu Dievs vispār nekad neko nespriedīs un netiesās… vai ka Viņš atliks ražas ievākšanas laiku līdz katra nezāle būs pārvērtusies par kviešiem.

Ir tādas izpratnes, jeb karikatūras par Dievu un Viņa tiesu, no kā mums vajadzētu izvairīties. Dievs nav sadistisks monstrs, kurš labpatikā aizsūta lielāko daļu savu mīļoto radījumu mocīties mūžīgā ugunī. Bet ir arī pretēja rakstura karikatūras, no kurām vajadzētu izsargāties. Dievs nav salkani iecietīga vecmāmiņa, kura sabojā savu mazbērnu raksturu, ļaujot viņiem darīt visu, ko viņi vēlas, un nekad neko neaizrādot dod saldumus visu cauru dienu. Mums ir jāatsakās no šī otrā skatījuma tikpat stingri kā no pirmā.

Ikviens, kurš pēc visa tā, kas ir noticis divdesmitajā gadsimtā un joprojām notiek tagad divdesmit pirmajā, nevar saredzēt, ka ir tāda lieta kā nopietns un briesmīgs ļaunums pasaulē, vienkārši valkā nepareizas brilles. Ikviens, kurš necer un nelūdz, lai taču Dievs (kurš ir radījis šo pasauli) kādu dienu to visu atkal sakārto, labākajā gadījumā ir garīgi slims. Bet ikviens, kurš iedomājas, ka patiesais un dzīvais Dievs, pasaules Radītājs, visu sakārtos… bet neiznīcinās ne tikai kaut kādu abstraktu "ļaunums", bet arī tos, kuri ir atdevuši savu dzīvi un enerģiju, lai izgudrotu un attīstītu viltību, gūstot peļņu no visāda veida ļaunuma, ievilinot citus tajā; kas ir bijuši liela mēroga cilvēces postījumu veicinātāji, ir sevi apmānījusi un dzīvo pašizdomātā nereālā pasaulē.

Nav arī tā, ka tikai plaša mēroga un acīmredzama bezdievība saskarsies ar Dieva spriedumu. Evaņģēlijos mēs varam atkal un atkal ieraudzīt asu nosodījumu pat par katru nevajadzīgu vārdu, kuru mēs esam izrunājuši. Šoreiz šī gan nav tā vieta, kur apspriest sīkāk, kā Dieva ļaudis kļūst par patiesu Dieva tautu, par spīti tam, ka katrs cilvēks ir grēcīgs. Šī līdzība un tās interpretācija, nav tāda veida stāsts. Tā darbojas ar lielajām kategorijām, kas Jēzus klausītājiem bija pazīstamas: kvieši un nezāles, labs un slikts, taisnie un grēcinieki.

Tomēr apzināti vienkāršotais stāsts izaicināja līdzības klausītājus pārdomāt pašu būtiskāko, un tas būtu jādara arī mums. Tas nemaz nav tik acīmredzami noteikt (kā viņi bija iedomājušies) – kuri ir nezāles un kuri ir kvieši. Tā ir Dieva kompetence izdarīt šādus spriedumus. Dievs savukārt to ir uzticējis kādai mazliet noslēpumainai personai – "Cilvēka Dēlam", kurš, starp citu, pats ir arī labās sēklas sējējs. Un to, kas šī persona ir, Jēzus klausītājiem nemaz tik grūti nebija saprast.

Lielākā daļa šīs līdzības simboli liek atcerēties Daniela grāmatu Vecajā Derībā. Personu "Cilvēka Dēls" mēs atpazīstam no 7.nodaļas, kur "viens līdzīgs Cilvēka Dēlam" ir tas, kurš dotas lemt un spriest tiesu par zvēriem, kas apspiež Dieva tautu. "Ugunīgā kurtuve" sasaucas ar Daniēla draugu piedzīvojumiem 3.nodaļā. "Taisnais spīd kā saule" mums atgādina par Daniela 12.nodaļas 3.pantā pravietoto Dieva tautas godību. Daniela grāmata bija viena no Jēzus laikabiedru mīļākajām grāmatām. Tur viņi meklēja pravietojumus par to, ka drīzumā (tā viņi domāja) Izraēla tauta piedzīvos uzvaru pār visām citām tautām.

Jēzus, stāstot šīs līdzības, viņus brīdināja, ka, lai gan pārmaiņas, uz ko viņi cer, var notikt patiešām drīz, Dieva spriedums, plāns un iejaukšanās varētu nebūt gluži tāda, kā viņi bija iedomājušies.
Jēzus aicina no jauna pārdomāt senos pravietojumus un atziņas, ņemot vērā Viņu (Jēzu pašu), pārdomāt tā gaismā, ko Viņš dara un saka.
Tieši tāpēc Jēzus nobeidz savus paskaidrojumus ar aizrādījumu: "Ja jums ir ausis, tad klausāties!”
Un, ja Jēzus klausītājiem toreiz šāds aizrādījums bija ļoti svarīgs, tad, protams, tas ir ļoti būtisks un vērā ņemams arī mums šodien. 

Lasīt tālāk

Notiek brīnums - kā to izskaidrot?

Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē. To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki. Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā…” (Ap.d.3:11-16)

Es vel joprojām atceros tos laikus, kad braucu ar VAZ-2105. Tu zini tādu auto?
Kādā reizē, kad par spīti visam, ko es vien centos darīt, motors nedarbojās. (Tajos laikos, ja kaut kas nedarbojās, bija pieņemts atvērt automašīnu motora pārsegu un pamēģināt kaut ko pakustināt, pieskrūvēt vai noslaucīt…) Mans kaimiņš, kurš tieši gāja garām, piedāvājās palīdzēt. Kaut arī es zināju, ka viņš nav automehāniķis, mans izmisums bija tik liels, ka es viņam atļāvu. Viņš pieliecās virs dzinēja, izdarīja kaut ko, ko es nevarēju īsti saskatīt… un pēkšņi auto bija atgriezts dzīvē. Es centos atrast īstos vārdus kā viņam pateikties. "Ak," viņš teica, "neslavē mani. Tas ir triks es uzzināju no Jankas, kurš strādā MRS garāžās. Viņam vienkārši apnika ka es viņu nepārtraukti saucu palīgā, kad mitros rītos mana automašīna nebija iedarbināma, un viņš man parādīja vienu no visbiežākajām problēmām, kuru ir tik viegli novērst. Vienkārši vajag izslaucīt kondensējušos mitrumu no sadalītāja vāciņa iekšpuses…” Šodien šis triks man un Tev vairs nepalīdzēs, jo mūsu automašīnu aizdedzes sistēma ir daudz sarežģītāka…

Protams, kropls cilvēks nav gluži tas pats, kas nedzīvs automašīnas dzinējs. Un dziedinošs spēks Jēzus vārdā, nav tas pats, kas triks, kuru var iemācīties no kāda pieredzējuša automehāniķa. Bet pamatprincips ir tas pats: nav tā, ka Pēteris un Jānis būtu bijuši kaut kādā veidā īpašāka mistiska spēka apveltīti, tāpat kā mans kaimiņš nebija mācīts vai pieredzējis auto mehāniķis. Viņš vienkārši uzticējās cilvēkam, kurš zināja, kas, kā, kur ir jāizdara, lai motors atkal darbotos. Tad, kad Pēterim un Jānim visapkārt stāv ziņkārīgu un pārsteigtu ļaužu pūlis, viņi teica to pašu: “Tie nebijām mēs; tas bija Jēzus!”
Vai precīzāk, tas bija un ir Dievs, kas darbojās caur Jēzu Kristu un turpina joprojām darboties. Pēteris, uzsākot savu improvizēto uzrunu Templī (kur Jēzus pats tikai pirms dažām nedēļām bija mācījis lielus ļaužu pūļus), un vēloties pēc iespējas ātrāk novērst uzmanību no sevis, izvēlas atsaukties uz Dievu diezgan dramatiskā, gandrīz formālā veidā: "Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs…” (13.p.)
Kāpēc viņš to tā dara?
Šādā veidā pieminēt Dievu faktiski nozīmē atgādināt jeb atsaukties uz Dieva atklāsmi Vecajā Derībā. Šis ir citāts no 2.Mozus grāmatas (3:6). Tas ir ļoti slavens fragments, un gan Pēteris, gan viņa klausītāji zināja šo Svēto Rakstu fragmentu ļoti labi. Tieši tāpat viņi visi uzreiz saprata šādas atsauces jēgu. Jēzus pats pirms dažām nedēļām to bija citējis sarunā ar saduķejiem Templī (Lūkas 20:37). To darot, Viņš, protams, sagaidīja, ka cilvēki uztvers visu kopējo kontekstu.

Būtība ir sekojoša: 2.Mozus grāmatas 3.nodaļa ir brīdis, kad Dievs pie degošā krūma aicina Mozu un dod viņam norādījumu griezties atpakaļ no tuksneša uz Ēģipti un vadīt Izraēla tautu ārā no verdzības uz brīvību. Dievs apliecina Mozum, ka tas, ko viņš piedzīvo, nav tikai sapnis vai karstuma dūriena murgi, bet šeit runā pats Izraēla tautas Dievs. Ābrahāma Dievs, kurš deva solījumu pašlaik paverdzināto izraēliešu senčiem; Dievs, kurš tagad gatavojas šos solījumus piepildīt. Pēteris, citējot šo fragmentu, saka: "Tas notiek atkal!”

Citiem vārdiem sakot, Pēteris dara to, ko visi agrīnie kristieši darīja visu laiku. Saskaroties ar jautājumu, uz kuru atbilde ir saistīta ar to, ko bija darījis vai runājis Jēzus, viņi savā prātā vai uzrunā atgriežas pie 2.Mozus grāmatas notikumiem, jeb Iziešanas no Ēģiptes.
Tas bija tad, kad Dievs rīkojās iespaidīgi un pārdabiski, lai piepildītu Savus solījumus un glābtu Savu tautu.
Tas bija tad, kad viņi upurēja Lieldienu jēru.
Tas bija tad, kad viņi gāja caur pašķirto jūru.
Tas bija tad, kad viņiem tika doti likumi.
Tas bija tad, kad viņi gāja pa tuksnesi pēc sava mantojuma.
Visas šīs tēmas tagad tiek savītas kopā Jaunajā Derībā, lai atbildētu uz jautājumu par to, kas ir Jēzus, un kā Dievs darbojas caur Viņu. Atkal un atkal tiek radīta sajūta: ja mēs skatāmies uz Jēzu un redzam, kas tiek darīts Viņa Vārdā, tad tas ir it kā mēs, kopā ar Mozu, stāvētu pie degošā ērkšķu krūma, un, redzot kaut ko tik iespaidīgu, saprastu, ka Dievs Radītājs, Ābrahāma Dievs, ir dzīvs un darbojas… un Savus solījumus piepildīs arī šoreiz.

Pēterim tas bija kļuvis skaidrs un, runājot par Jēzu Kristu, viņš šīs īpašās lietas vēlas atklāt saviem klausītājiem.
Pirmkārt, Pēteris saka, ka Jēzus bija nevainīgs "kalps". Vārds 13.pantā varētu tikt tulkots gan kā "bērns", gan kā “kalps". Grieķiski iztulkotajā (Vecās Derības tulkojums, kuru plaši izmantoja apustuļu laikā) 1.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts, ka Ābrahāms sūta savu “kalpu”, lai atrastu dēlam Īzākam sievu. Tur lietotais vārds "kalps", ir tas pats kas šeit (attiecīgais darbinieks nebija Ābrahāma bērns un, protams, nebija gados jauns). Tātad iespējams, ka mūs interesējošā vārda nozīme “kalps" ir visprecīzākā un piemērojama arī šajā vietā.
Ideja par "nevainīgu kalpu" patiesībā mums atgādina pravieša Jesajas grāmatas 53.nodaļu, kas bija centrālais Vecās Derības fragments agrīnajā kristiešu izpratnē par to, kas Jēzus Kristus bija un kāpēc Viņam bija jānomirst.
Tā arī šī fragmenta viena no tēmām.
Tāpat kā ziņojumā par Jēzus notiesāšanu un nāvi pie krusta, arī šeit evaņģēlists Lūka uzsver, ka Jēzus bija nevainīgs noziegumos, kurus Viņam inkriminēja. Savukārt cilvēks, kurš tika atbrīvoti Viņa vietā, Baraba (Lūkas 23:25), bija vainīgs. Tā ir Lūkas evaņģēlijā atklātā krusta jēga: Jēzus, kaut arī bija nevainīgs, mirst daudz citu cilvēku vietā, kuri bija/ir vainīgi. Tas ir jautājums gan par burtisku vēsturisku patiesību, gan arī par teoloģisku interpretāciju – Jēzus Kristus pie krusta bija "nesis daudzu grēkus" (Jesajas 53:12).

Otrkārt, Jēzus bija “Svētais un Taisnais”. Apustuļu darbu grāmatā Jēzus šādi tiek nosaukts atkal un atkal (4:27,30; 7:52; 22:14), un ir vērts šiem nosaukumiem pievērst uzmanību. Protams, galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka Jēzus bija “svēts". Viņa tuvākiem sekotājiem un draugiem bija neskaitāmas iespējas redzēt Viņa dzīvi tuvplānā, un viņi bija pārsteigti par īpašo Dievā-centrētību, par izteikto integritāti un visaptverošo mīlestību, kas Jēzū bija vienmēr saredzama. Un, protams, citējot Pilāta sākotnējo un oficiālo spriedumu (13.p.), Jēzus bija "nevainīgs" vai "taisns" pretstatā Barabam – slepkavam, kuru atbrīvo Viņa vietā.
Tomēr arī šajā gadījumā abi vārdi, "svēts" un "taisns", nes sevī atsauci no pravieša Jesajas grāmatas. Šī atbalss palīdz uzsvērt iespaidu, kuru Pēteris vēlas radīt klausītājos – ja viņi vēlas uzzināt kāpēc un kā kroplais cilvēks ir ticis dziedināts, tad viņiem vajadzētu domāt vispirms par 2.Mozus grāmatu, jeb Iziešanu no Ēģiptes (Dievs atbrīvo tos, kas bija vergi); un tad domāt par Jesajas grāmatas vēsti (Dieva kalps uzņemas savas tautas grēkus un vājības); un visbeidzot domāt par to, kā Jēzū abi šie stāsti saplūst vienā, atklājot to piepildījumu pavisam jaunā veidā.

Tāpēc, treškārt, Jēzus ir arī “dzīvības Valdnieks”. Vārds "Valdnieks", šeit var nozīmēt arī "tas, kurš uzsāk kaut ko”. Šajā gadījumā tas varētu nozīmēt, ka Viņš nav tik daudz valdnieks pār “dzīvību" (kas Viņš bez šaubām ir!), kā vairāk ir domāts uzsvērt un parādīt Viņu kā tādu,
kurš ienes dzīvību;
kurš uzsāk jaunu dzīvi;
kurš uzsāk jaunu ceļu caur nāvi un iznīcību;
kurš atklāj tādu īstas “dzīvības” šķautni, par kuru neviens nebija iedomājies agrāk.
Lasot evaņģēlijus, arī mēs varam būt liecinieki, ka Jēzus jau arī tieši to darīja savas publiskās karjeras laikā. Visur, kur Viņš devās, Viņš uzsāka, veidoja un aicināja uz jaunu dzīvi, tādu dzīvi, caur kuru atklājas, ka Dievs ir tagad Tas, Kurš visu nosaka un vada. Tas apjaušot mums vel traģiskāk atklājas Viņa paša tautas attieksme pret Viņu (noraida Viņu un sūta Viņu nāvē) – viņi nogalināja “dzīvības Valdnieku”! Bet, protams, Dievs Viņu uzmodināja – augšāmcelšanās vēsts bija un joprojām ir Kristīgās Baznīcas vēsts pamatā. Tikai augšāmcelšanās izskaidro, kāpēc un kā šī jaunā dzīve darbojas – Jēzus iesāktais darbs (jaunu dzīves celšana) turpinās.

Tāpēc arī nav pārsteigums, ka Pēteris īpaši rūpīgi un plaši izskaidro un bibliski pamato to, kā kroplis tika izdziedināts. Visu nupat pārrunāto rūpīgam Vecās derības lasītājam vajadzēja patiesībā saprast pirms Pēteris savus paskaidrojumus uzsāka. Tomēr noslēgumā viņš pievieno vienu jaunu argumentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs agrīnajā kristietībā. Tas ir Jēzus Kristus vārds. Caur ticību Viņa Vārdam tas viss notika.
Lai nerastos pārpratumi – Pēteris šo patiesību atkārto divas reizes pēc kārtas. Jēzus vārda izmantošana nav jautājums par jauna veida maģiju; tie nav jauni buramvārdi, sava veida Abrakadabra, kas ļautu visu kas ienāk prātā maģiski izsaukt esamībā.
Ir jābūt ticībai!
Ir jāuzticas Tam, kura vārds tiek izrunāts. Ir jātic tam, kura vārds tiek sadzirdēts. Maģija meklē spēku izrunātajā vārdā, tā izrunātājs cenšas paverdzināt klausītāju. Turpretim Jēzus vārdi liek cilvēkiem uzelpot, kļūt veseliem; tie cilvēku atbrīvo un atjauno. Jēzus vārdi cilvēkam ļauj nostāties uz savām kājām gan burtiski (kā kroplais cilvēks tagad varēja stāvēt), gan arī morāli, garīgi un personīgi.

Tas ir tas, ko mēs redzam 16.pantā, kur Lūkas izmanto ļoti neparastu sengrieķu vārdu, kas nozīmē "pilnīgu veselumu”. Lūk, arī evaņģēlija vēsts būtība. Ticēt Jēzum Kristum un Viņa vārda spēkam ir veids, kā piedzīvot “pilnīgu veselumu” kā pirmajā tā arī divdesmit pirmajā gadsimtā.

Lasīt tālāk

Jēzus - Dzīvības vārds

Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu – un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un mēs jums to rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. (1.Jāņa 1:1-4)

“Es esmu redzējis nākotni… un tas darbojas.”
Šo bēdīgi slavenais apgalvojumu izteica amerikāņu žurnālists Linkolns Steffens (Lincoln Steffens) 1919.gadā. Viņš bija tikko atgriezies no vizītes nesen izveidotajā Padomju Savienībā. Pēc Oktobra Revolūcijas, kura likvidēja veco aristokrātiju un tās valdīšanas metodes, Krievijā tika sākts mēģinājums vadīties no marksisma principiem veselas valsts pārvaldē.
Steffens šajā slavenajā teikumā izteica cerības, kuras bija miljoniem cilvēku gan Eiropā, gan Amerikā: Varbūt šis pilnīgi jaunais ideāls, varbūt šis jaunais cilvēku sabiedrības organizēšanas veids, ir atbilde visām tirānijas un apspiešanas problēmām. Varbūt tā patiešām ir "nākotne", varbūt tas ir pagrieziena punkts, varbūt tā ir brīnišķīga atklāsme, kas aizraus arī pārējo cilvēci, kas iesāks fantastisku apgaismības progresu. Varbūt arī mēs visi reiz to piedzīvosim, bet šajā brīdi vismaz Steffenam bija iespēja ieskatīties šajā nākotnes iespējā… un viņš paziņoja, ka tā strādā.

Turpmākā vēsture, protams, atklāja to, ka tas “nestrādāja". Nekādi, pat niecīgākie sasniegumi, neattaisno milzīgos cilvēku dzīvību upurus. Padomju sistēma, tāpat kā visi citi revolucionārie režīmi, konstatēja, ka, lai paliktu pie varas, ir nepieciešams ieslodzīt vai nogalināt miljoniem savus cilvēkus, kā arī iekarot un paverdzināt kaimiņu valstis. Kad 1980-to gadu beigās beidzot sākās acīmredzams sabrukums, kļuva skaidrs, ka ši sistēma bija sapuvusi jau daudzus gadu desmitus, varbūt pat jau no paša sākuma. Visa šī eksperimenta sekas mums ir vēl joprojām jāpiedzīvo.

Šī sajūta par ieskatīšanos nākotnē (traģiski kļūdaina šajā gadījumā), ir savā veidā līdzīga tām ilgām par jaunas, labākas pasaules dzimšanu, par ko apustulis Jānis runā savas vēstules ievadā. Senie ebreji ticēja, ka pasaules vēsture ir sadalīta divos periodos (lietotais vārds nozīmē “paaudze” vai “laikmets”). Ir “šis laikmets”, jeb tagadne, kas ir pilna ar postu un ciešanām, netaisnību un apspiešanu… Būs “nākošais laikmets”, jeb nākotne, kas būs laiks, kad Dievs visu šķiros, visu sakārtos, un, pats galvenais, izglābs savu tautu no visa ļaunuma.

Diemžēl vārds, kas nozīmē “periods, paaudze vai laikmets” bieži tiek tulkots kā "mūžīgs" vai "mūžība", kas šodienas lasītājiem it kā iesaka ideju, ka Jānis (un citi agrīnie kristiešu rakstnieki), runājot par jauno Dieva doto laikmetu, būtu domājis par kaut ko "mūžīgu" tādā nozīmē kā "tikai garīgu", kam nav nekāda sakara ar pasaules telpu, laiku un problēmām. Tas tad arī bieži ir tas, ko cilvēki “dzird”, kad viņi lasa frāzi par "mūžīgā dzīvi” vai “mūžīgo dzīvību” (kā vairumā gadījumu ir iztulkots 2.pants). Taču tas ir maldīgi. Jānis (tāpat kā apustulis Pāvils un arī pats Jēzus) vairāk domā par jaunu periodu, nākošo laikmetu, ko Dievs ir apsolījis. Tā ir īstā nākotne, kas patiešām strādā.

Un Dievs sniedz iespēju ielūkoties šajā nākotnē! Dievs bija ļāvis noslēpumainības plīvuram aizsegt “nākošo laikmetu”, lai atklātu to īstajā laikā. Agrīnās kristiešu kustības ticības un pārliecības centrā bija tas, ka tagad šis “nākošā laikmeta” noslēpums ir atklāts. Nākotne bija ielauzusies tagadnē, lai gan šis laiks nebija tam gatavs. Šī “nākošā laikmeta” vārds jeb nosaukums ir Dzīvība. Citiem vārdiem sakot, tā ir dzīvība, kāda tā bija domāta no paša sākuma; dzīvība tās pilnā, dinamiskā nozīmē; dzīvība, kuru nāve mēģināja kavēt un nogalināt, bet šī dzīvība pārvarēja nāvi un tagad tiek piedāvāta ikvienam, kurš gribētu to saņemt. Pati Dzīvība bija pieņēmusi cilvēka formu un ieradusies no Dieva “nākošā laikmeta”, lai parādītu kāds tad tas būs. Un šīs personificētās Dzīvības vārds, protams, bija Jēzus. Tā apmēram varētu izteikt citiem vārdiem to, ko Jānis ir uzrakstījis pirmās nodaļas ievadā.

Protams, šī ideja par Dieva jaunās dzīves iemiesošanos un kļūšanu par cilvēku, tādā veidā savienojot nākotni ar tagadni, ir tik milzīga un elpu aizraujoša, ka tonis, kādā par šo brīnumu runāt, kļūst godbijīgs.
Tas ir tas, ko mēs atrodam šajos pirmajos pantos: “Kas bija no iesākuma…” (pauze) brīdi padomājat par to… “ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām…” (atkal pauze) savām acīm? Jums bija iespēja to redzēt? Jā, saka Jānis… un ir pat kas vairāk! “…un ko mūsu rokas aptaustīja…” Viņam bija iespējams pieskarties? Viņu varēja aptaustīt? Jā, atkārto Jānis: mēs to redzējām. Mēs Viņu pazina. Mēs bija Viņa draugi.

Un mēs joprojām esam Viņa draugi. Kad “nākošais laikmets” sastopas ar “tagadējo laikmetu”, tad pārmaiņas ir nenovēršamas. Īstā Dzīvība tika "nodemonstrēta", lai visi varētu to redzēt (cik traģiski, ka daži joprojām izvēlas neskatīties). Un mēs, kas to redzējām, kas Viņu pazinām, tagad esam kā liecinieki tādā-kā tiesā. Mēs uzrunājam pārsteigtos klausītājus, stāstot par dīvainā lietām, ko mēs piedzīvojām. Ak, mēs varam runāt un runāt par Jēzu, un to, ko Viņš darīja un ko teica. Kā Jānis saka sava evaņģēlija beigās, ja kāds mēģinātu uzrakstīt visu to varētu par Jēzu stāstīt, tad šī pasaule aizietu bojā no grāmatu pārbagātības – tik daudz kas būtu jāraksta. Bet tad, kad mēs pārdomājam visu, ko tas nozīmē, tad ar prieku varam teikt tā: mēs esam redzējuši nākotni, un tā ir pilna ar gaismu, un dzīvību, un prieku, un cerību.

Vēstules turpinājumā Jānis rakstīs par šo visu vēl daudz sīkāk. Šobrīd viņš tikai skaidro savu rakstīšanas mērķi. Tie, kas ir redzējuši šo dzīvību, kas ir šīs skaistās dzīvības aizgrābti, atklāj, ka viņi līdz ar to pieder pie tādas kā jauna veida ģimenes (“sadraudzība” - kā mēs dažreiz sakām).
Vārds, kuru Jānis šeit izmanto, dažreiz var nozīmēt biznesa partnerību, tomēr viņš noteikti domāja kaut ko daudz vairāk par to. Šis vārds var arī atsaukties uz konkrētām preču “apmaiņu" starp cilvēkiem, tomēr Jānis noteikti domāja daudz vairāk arī par to. Viņš, šķiet, vēlējās pateikt (meklējot īstos vārdus, lai ietilpinātu tajos jauno realitāti, kas agrīniem kristiešiem bieži nācās darīt), ka ir kāda īpaša dzīve, tāda dzīves kvalitāte, kas ir paša Dieva esamība, un ka tagad pats Dievs vēlas tajā dalīties ar cilvēkiem, kas ir par to dzirdējuši, redzējuši un tic, ka īstā dzīves dzīvība nāk no Jēzus.

Patiešām, Jānis Dieva paša eksistenci redz kā nesaraujamas attiecības – sadraudzību starp Tēvu un Dēlu. Jēzus, kā Mesija, tika saukts kā “Dieva Dēls", gan tajā nozīmē, ka tas bija Viņa, kā Izraēlas tautas īstā karaļa likumīgais tituls; gan arī dziļākā, burtiskākā nozīmē (par ko iepriekš būtu bijis grūti iedomāties). Bet tagad Viņa sekotājiem šis bija labākais izteiksmes veids, kā izskaidrotu visas ārkārtējās un pārsteidzošās lietas, ko viņi bija redzējuši, dzirdējuši un pat kam bija pieskārušies.
Kā Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās to nodemonstrēja, Jēzus bija iemiesotais Dieva “nākošais laikmets”. Viņš faktiski bija, gan paša Dieva eksistences iemiesošanās, gan Dieva dzīvības dāvanu šai pasaulei. Agrīnie kristieši ātri pieķērās pie vārdiem "Tēvs" un “Dēls”, kā pie vienkāršākā un skaidrākā veida kā pateikt cilvēku valodā nepasakāmo: ka pastāv kopīga dzīve, dziļa iekšējās realitātes dalīšana starp Dievu un Jēzu (pietiekami, lai aizrautos elpa no domas par tādu cilvēcisku būtni… un, protams, tādu Dievu).

Bet tas vēl nav viss. Tas kļūst vēl elpu aizraujošāk. Šī dziļā iekšējo realitātes apmaiņa, šī "sadraudzība" starp Tēvu un Dēlu tiek paplašināta. Tā tiek attiecināta uz visiem tiem, kas iepazina, iemīlēja un uzticējās Jēzum, kamēr Viņš bija dzīvs – kamēr Viņš bija, tā sakot, uz skatuves kā Dieva “nākamā laikmeta” sabiedrisko attiecību atklājējs. Un tagad (tas, šķiet, ir šīs vēstules rakstīšanas mērķis) šī koplietošana, šis "sadraudzība", tiek atvērta arī citiem – visiem, kuriem pat nebija iespēja satikt Jēzu Viņa publiskās darbības laikā. Šī "sadraudzība" tiek piedāvāta ikvienam, kas dzird paziņojumu par Jēzu. Tagad jebkurš var nonākt "sadraudzībā" ar tiem, kas bija redzējuši, dzirdējušu un aptaustījuši Viņu. Un tie, savukārt, dalās ar to “sadraudzību”, kas nāk no Tēva un Dēla kopības, īstās “sadraudzības" vispilnīgākajā un plašākajā nozīmē.

Tas var likties dīvaini, ka vienkārši pastāstīšana kādam cilvēkam par Jēzu, ir Debesu izraudzītais un nozīmētais līdzeklis, ar kuru šī apbrīnojamā "sadraudzība" var tikt paplašināta, iekļaujot tajā jaunus dalībniekus. Bet Jānis ļoti labi apzinās (un uzsver to atkal un atkal), ka visu šo procesu tieši tā iesāka pats Dievs. Tas nebija kā klusa un bezpersoniska informācija. Tā bija verbāla, emocionāla un ļoti dzīva “komunikācija”.
Jēzus bija ne tikai iemiesota Dzīvība. Viņš bija (1.pants) “dzīvības vārds", dzīve-kā-Vārds, Dzīvība-kas-pārvērtās-runā, Dieva uzruna, Dieva personīga saziņa ar saviem cilvēkiem, un caur tiem, ar visu plašo pasauli.
Jānis savā evaņģēlijā atsaucas uz Jēzu vienkārši kā “Vārdu" – Vārds, kurš kļuva miesa. Būtība ir šāda. Dievs ir runājis Jēzū… un Dievs tagad runā! Viņš runā caur vārdiem, ko Jēzus draugi runāja un rakstīja par Viņu. Rakstīja ar nodomu un cerību, ka viņi nāks un piedalīsies šajā pašā “sadraudzībā". Tā tad arī ir šīs vēstules galvenā tēma.
Tai būtu jābūt mūsu lūgšanai, kad mēs to lasām.

Lasīt tālāk