Jēzus piedzimšana

(Mt 1:18-25) Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu; pirms tie sāka dzīvot kopā, viņa bija ieņēmusi bērnu no Svētā Gara. Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisns un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja no tās slepus šķirties.
Kad viņš par to domāja, redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”
Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis, un viņš ņēma savu sievu pie sevis. Viņam nebija ar to tuvības, līdz tā dzemdēja Dēlu, un viņš deva tam vārdu Jēzus. 

Viena no manuprāt veiksmīgām filmām (ja runājam par slavenu rakstnieku darbu adaptācijām uz lielā ekrāna) ir Čārlza Dikensa romāna “Mazā Dorita” (Little Dorrit) ekranizācija. Patiesībā tās ir divas filmas, abas ļoti garas. Abas filmas nav domātas kā apjomīgs sižeta lineārs atstāstījums (t.i. secīgas stāsta pirmā un otrā daļa), bet tā vietā filmas parāda visu drāmu, bet katra no cita skatpunkta. Vispirms mēs redzam notikumus kā galvenā varoņa redzējumu, pēc tam otrajā filmā to pašu stāstu redzam kā varones acīm. Dažas ainas ir identiskas, bet otrās filmas beigās mēs saprotam daudz labāk to, kas pirmajā filmā nebija īsti līdz galam skaidrs. Tādā veidā dubultfilma ļauj skatītājam gūt dziļuma un perspektīvas sajūtu par visu to, kas notiek šajā stāstā. 

Mateja evaņģēlijā stāsts par Jēzus piedzimšanu tiek skatīts kā no Jāzepa perspektīvas (savukārt Lūkas evaņģēlijā mēs to it kā redzam caur Marijas acīm). Nav mēģināts šos stāstus savstarpēji salāgot. Galvenais fakts ir viens un tas pats, taču Lūkas attēlotās satrauktās galiliešu meitenes tēla vietā, kas uzzina, ka viņai būs jādzemdē Dieva apsolītais Mesija, Matejs mums rāda apķērīgu Jāzepu, kurš atklāj, ka viņa līgava ir stāvoklī. Vienīgā vieta, kur abi stāsti tuvojas/saskaņojas, ir tad, kad eņģelis saka Jāzepam (tāpat kā Gabriēls teica Marijai): “Nebīsties!” Tas ir svarīgs vārds arī mums, lasot Jēzus dzimšanas stāstus. 
Bailes šajā brīdī ir normāla parādība. Jau gadsimtiem ilgi daudzi kristietības pretinieki un pat daudzi dievbijīgi kristieši paši ir uzskatījuši, ka šie stāsti ir mulsinoši un nevajadzīgi, un nepatiesi. Mēs zinām (daudzi teiks!), ka brīnumi nenotiek. Iespējams, ka var notikt neparasti dziedināšanas gadījumi; ir veidi, kā tos izskaidrot. Bet nevar būt runa par bērniem, kas piedzimuši bez vīrieša iesaistīšanas. Tas ir pārāk liels pārspīlējums. 

Daži iet vēl tālāk. Viņi saka, ka šiem stāstiem ir bijusi slikta ietekme uz sabiedrisko domu. Tie ir radījuši iespaidu, ka sekss ir netīrs un ka Dievs ir pret to. Ir radītas leģendas, ka Marija esot mūžīgi palikusi jaunava (ko Bībele nekad nesaka; šeit un citur varam secināt, ka viņa un Jāzeps pēc Jēzus piedzimšanas dzīvoja normālu laulības dzīvi). Šīs leģendas ir veicinājušas uzskatu, ka jaunavība/nevainība ir labāka par laulību. Un tā tālāk… 

Protams, ir taisnība, ka ap stāstu par Jēzus ieņemšanu un dzimšanu ir izveidojušies dīvaini priekšstati, bet par to diez vai var vainot evaņģēlistu Mateju (un Lūku). Viņi stāstīja stāstu, kas, viņuprāt, bija gan patiess, gan arī galīgais izskaidrojums tam, kāpēc Jēzus bija tāds, kāds Viņš bija. 

Evaņģēlistiem bija jāapzinās, ka viņi riskē. Senajā pagānu pasaulē bija daudz teiksmu par varoņiem, kas ieņemti dievu iejaukšanās rezultātā, bez cilvēciska tēva. Tāpēc, Matejs, ar savu ļoti jūdaisko skatījumu uz visu, diez vai būtu izdomājis kaut ko tādu vai nokopējis to no kādas senas leģendas, ja vien viņš tam patiešām nebūtu ticējis. Vai tas nepadara kristietību tās pretiniekiem par izsmejamu (varētu ātri vien ieteikt acīmredzamo alternatīvu, proti, ka Marijas grūtniecība ir iestājusies kādā vēl acīmredzamākā, bet mazāk cienījamā veidā)? 

Bet tas būtu būtiski tikai tad, ja neviens jau nezinātu, ka Jēzus ieņemšanā ir bijis kaut kas dīvains. Jāņa evaņģēlijā mēs dzirdam Jēzus dzīves laikā izskanējušās ņirgāšanās atbalsis: varbūt (kā minēja ļaudis) Jēzus māte pirms laulībām bija nepareizi uzvedusies (8:41)… Izskatās, ka Matejs un Lūka šo stāstu stāsta tāpēc, ka zina, ka baumas ir izplatījušās, un viņi vēlas precizēt situāciju. 

Vēl ir viedoklis un pieņēmums, ka Matejs ir šo visu izdomājis, lai stāsts “piepildītu” 23. pantā citēto pravietojuma fragmentu no Jesajas grāmatas (7:14). Taču, kas interesanti, nav pierādījumu, ka kāds pirms Mateja būtu uzskatījis šo pantu par kaut ko tādu, kam būtu jāpiepildās saistībā ar gaidāmo Mesiju. Drīzāk izskatās, ka Matejs šo pantu atrada tāpēc, ka zināja visu par Jēzus piedzimšanas apstākļiem, nevis otrādi. 

Viss, protams, ir atkarīgs no tā, vai jūs ticat, ka dzīvais Dievs varētu vai gribētu šādi rīkoties. Daži saka, ka Viņš nevarētu (“brīnumi nenotiek”); citi, ka Viņš to nedarītu (“ja Viņš tā rīkojas, kāpēc Viņš neiejaucas, lai apturētu genocīdu?”). Daži saka, ka Jāzeps un citi tajā laikā nezināja dabas zinātniskos likumus tā, kā mēs tos zinām (šis stāsts gan to izslēdz, jo, ja Jāzeps nezinātu, kā parasti rodas bērni, viņam nebūtu bijis problēmu ar Marijas negaidīto grūtniecību). 

Taču evaņģēlisti Matejs un Lūka neaicina mūs viņu stāstīto uztvert izolācijā no visa Bībelē atklātā Vēstījuma. Viņi aicina mūs uz to raudzīties gan visas Israēla tautas vēstures gaismā (kur Dievs vienmēr bija klātesošs un darbojās, bieži vien ļoti pārsteidzošos veidos), gan īpaši kontekstā ar turpmāko stāstu par pašu Jēzu. Vai viss Evaņģēlija stāstos atklātais kopumā padara vairāk vai mazāk ticamu to, ka Viņš patiešām tika ieņemts īpašā Svētā Gara spēkā? 

Tas ir jautājums, uz kuru katram pašam jāatbild. Bet Matejs nevēlētos, lai mēs pie tā apstātos. Viņš vēlas mums atklāt vairāk par to, kas Jēzus bija un ir ar īpašiem vārdiem (kā ebreji to parasti darīja). Vārds “Jēzus” tajā laikā bija populārs zēnu vārds, jo ebreju valodā tas bija tas pats vārds, kas “Jozua”, (Jozua bija ebreju līderis, kurš pēc Mozus nāves ieveda tautu apsolītajā zemē). Matejs redz Jēzu kā to, kurš tagad realizēs senos apsolījumus, uz ko norādīja Mozus bauslība. Viņš tagad izglābs savu tautu nevis no verdzības Ēģiptē, bet gan no grēka verdzības, no “izsūtījuma”, ko tā ir cietusi un cieš savās sirdīs un dzīvēs. 

Turpretī vārds “Emanuēls”, kas minēts pravieša Jesajas grāmatā (7:14 un 8:8), netika dots nevienam citam, iespējams, tāpēc, ka tas par bērnu pateiktu vairāk, nekā parasti kāds uzdrīkstētos. Tas nozīmē “Dievs ar mums”. Viss Mateja evaņģēlijs turpina šo tēmu (Mateja evaņģēlija beigās Jēzus apsola, ka Viņš būs “ar” savu tautu līdz pat pasaules galam (28:20). 
Abi vārdi kopā izsaka stāsta jēgu. Dievs ir klātesošs, kopā ar savu tautu; Viņš “nedarbojas” no attāluma, bet vienmēr ir tuvu, dažkārt visnegaidītākajos veidos. Un Dieva darbības mērķis ir glābt cilvēkus no bezpalīdzīgās situācijas apstākļos un veidos, ko cilvēki līdz šim uzskatīja par neiedomājamiem. 

Tāds ir Dievs, un tāds ir Jēzus, kura stāstu evaņģēlists Matejs tagad vēlas mums pastāstīt.
Tas ir Dievs, un tas ir Jēzus, kurš nāk pie mums arī šodien, kad cilvēciskās iespējas ir izsmeltas. Viņš ar savu bezgalīgo mīlestību un žēlastību piedāvā jaunus un pārsteidzošus ceļus, piepildot savus apsolījumus.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Magnificat: Marijas slavas dziesma

(Lk 1:39-56) Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 
Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās. 

Kas pamudinātu Tevi priecāties un svinēt no visas sirds (neuztraucoties, ko par Tavu lēkāšanu/dziedāšanu teiks apkārtējie)? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka kādam Tavam tuviniekam, kurš bija ļoti ļoti saslimis, kļūst labāk un viņš drīz būs ārā no slimnīcas? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka Tava valsts ir atbrīvojusies no okupācijas un apspiestības, un Tu vari sagaidīt jaunu brīvības un labklājības laiku? 

Varbūt tā būtu ziņa, ka dabas stihiju plosīšanās, kas bija apdraudējusi Tavas mājas, atkal ir mitējusies? 
Varbūt tā būtu vēsts, ka visas Tavas naudas vai biznesa rūpes ir atrisinātas un Tu vari atviegloti uzelpot? 
Varbūt tas būtu telefona zvans, kas Tev ziņotu, ka esi pieņemts darbā, pēc kura vienmēr esi ilgojies? 
Lai kas tas būtu, tādā īpašā brīdi Tu darītu lietas, ko parasti nedari. 
Iespējams, Tu dejotu ar draugu uz riņķi un apkārt vēl un vēlreiz. 
Varbūt Tu sāktu sajūsmā spiegt un mest cepuri gaisā. 
Tu varētu sākt zvanīt visiem pēc kārtas, kuru telefons vien ir piefiksēts Tavā zvanu sarakstā, un uzaicināt viņus uz ballīti. 
Tu varētu nodziedāt kādu īpašu dziesmu. Varbūt Tu pat varētu kādu izdomāt – iespējams, no jau zināmiem dzejoļu un dziesmu fragmentiem, vai arī, iespējams, pievienojot jaunus vārdus kādai senai melodijai. 
Un, ja Tu dzīvotu kādā kultūrā, kur ritmam un sinkopēm ir nozīme, tā būtu tāda dziesma, kuras izpildījuma laikā Tu varētu vicināt rokas vai sist kājas ritmā pie zemes. 

Tagad izlasi Marijas dziesmu šādā veidā. (To bieži sauc par Magnificat, jo tāds ir tās pirmais vārds latīņu valodas variantā.) Tā ir viena no slavenākajām dziesmām visā kristietības vēsturē. Tā ir dungota klosteros, dziedāta katedrālēs, deklamēta mazās nomaļās baznīcās vakara sveču gaismā un Johana Sebastiana Baha variantā tiek atskaņota ar trompetes un timpānu skaņām. 
Tas ir evaņģēlijs vēl pirms evaņģēlija, spilgts spožs triumfa sauciens trīsdesmit nedēļas pirms Betlēmes notikumiem, trīsdesmit gadus pirms Golgātas un Lieldienām. Tā ir dziesma par Dievu, un par Viņa apsolījumu piepildīšanos. Tas viss notiek Jēzus dēļ (Jēzus, kurš ir tikai tikko ieņemts, vēl nav piedzimis), kurš ir licis Elizabetes bērniņam sakustēties no prieka viņas miesās. Marija ir sajūsmas, cerību un triumfa pārņemta. 
Mūsdienās daudzās kultūrās tieši sievietes ir tās, kas patiešām prot svinēt, dziedāt un dejot, ar savu ķermeni un balsi paužot daudz dziļākas emocijas nekā to spēj vārdi. Tieši tā šeit skan Marijas dziesma.  

Jā, Marijai būs jāiemācās arī daudzas kas cits. Viņai tiks teikts, ka zobens ievainos viņas dvēseli. Viņa pazaudēs Jēzu uz trim dienām, kad Viņam būs divpadsmit gadu. Kad Jēzum būs trīsdesmit gadu, Marija domās, ka Viņš ir ārprātīgs. Būs arī trīs dienas Jeruzalemē, kad viņa būs pilnīgi izmisusi (jo Dievs, kuru viņa tagad priecīgi slavē, šķiet, būs viņu pievīlis). 
Arī mums visiem, kas dziedam/lasām viņas dziesmu, vajadzētu atcerēties šīs lietas. Taču triumfa brīdis atgriezīsies līdz ar Lieldienām un Vasarsvētkiem, un tad tas netiks atņemts. 

Kāpēc Marija uzsāka šādu dziesmu? Kāds sakars ziņai par viņas gaidāmo dēlu, ar Dieva vareno spēku, kas ietekmē pasaules varas struktūras, sagrauj varenos un paaugstina pazemīgos? 

Marijai un Elizabetei bija kopīgs sapnis. Tas bija senais Israēla tautas sapnis: sapnis, ka kādu dienu piepildīsies viss, ko pravieši bija sacījuši. Kādu dienu Israēla Dievs darīs to, ko Viņš bija apsolījis Israēla tautas senčiem: visas tautas tiks svētītas caur Ābrahāma ģimeni. Taču, lai tas notiktu, bija jānojauc vara, kas turēja pasauli verdzībā. 
Vai kāds sajūsmā sacītu Dievam paldies par svētību, ja būtu nabadzīgs, izsalcis, paverdzināts un nožēlojams. Dievam būtu jāpanāk uzvara pār huligāniem, apspiedējiem un visiem ļaunuma spēkiem, kurus tādi cilvēki kā Marija un Elizabete pārlieku labi pazina (dzīvojot laikā, kur brutalitāti atbalstīja Romas impērijas draudi). 
Marija un Elizabete, tāpat kā daudzi tā laika jūdi, pētīja Svētos Rakstus, iedziļinājās psalmos un pravietiskajos rakstos, kas vēstīja par žēlastību, cerību, piepildījumu, atgriešanos, apvērsumu, revolūciju, uzvaru pār ļaunumu un par to, ka Dievs beidzot nāks palīgā. 

Tas viss ir iekļauts šajā dziesmā kā bagātīgs, putojošs dzēriens, kas burbuļo pāri krūzes malai un izplūst visapkārt. Gandrīz katrs dziesmas vārds ir kāds Bībeles citāts, ko Marija zināja no bērnības. Liela dziesmas daļa atkārto Hannas dziesmu (no 1.Samuēla grāmatas 2.nodaļas), dziesmu, kurā tika svinēta Samuēla piedzimšana un viss, ko Dievs caur viņu grasījās darīt. Tagad šīs divas topošās mātes kopā svin to, ko Dievs darīs caur viņu dēliem – Jāni un Jēzu. 

Kā tas viss notiks, mēs varam lasīt tālāk Lūkas stāstījumā, kas seko. Kad abi zēni izauga un patiešām kļuva par Dieva sen apsolītās revolūcijas un uzvaras pār ļaunuma varām aģentiem. Liela daļa no Marijas dziesmas atbalsojas viņas dēla sludināšanā, kad Viņš brīdina bagātos neuzticēties savai bagātībai un sola Dieva valstību nabadzīgajiem. 
Taču evaņģēlists Lūka mums šajā fragmentā nesniedz tikai kopainas lielus virsrakstus. 
Marijas vizīte pie Elizabetes ir brīnišķīgs cilvēcisks portrets – vecāka sieviete, kam pēc visu cerību izzušanas beidzot iestājas grūtniecība, un jaunāka, kam iestājas grūtniecība daudz ātrāk, nekā viņa bija gaidījusi. Mūsdienu stāstos/filmās tas varētu būt bijis spriedzes brīdis: Marija būtu varējusi būt lepna, Elizabete, iespējams, varētu būt jutusies aizvainota. Bet nekas tāds šeit nenotiek. 
Tā vietā ir intīmas detaļas: Jānis trīs mēnešus pirms piedzimšanas lēkā Elizabetes miesās, dzirdot Marijas balsi. Un Svētais Gars pamudina Elizabeti skaļai slavēšanai, bet Mariju aizgrābjošai dziesmai. 

Tas viss ir par Dieva varenības, uzticamības un mīlestības svinēšanu. Dievs ir uzņēmies iniciatīvu  – Dievs Kungs, Glābējs, Varenais, Svētais, Žēlsirdīgais, Uzticīgais. 
Dievs ir galvenais iemesls svinībām. 
Vai arī Tu esi gatavs pievienoties šīm svinībām?.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jānis Kristītājs izaicina ļaužu pūli

(Lk 3:10-20) Ļaudis viņam jautāja: “Ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju. Bet tetrarhs Hērods, kuru Jānis apsūdzēja viņa brāļa sievas Hērodijas dēļ un par visu, ko Hērods bija ļaunu darījis, nu pievienoja saviem ļaunajiem darbiem vēl arī to, ka iemeta Jāni cietumā. 

Man ļoti patika kāda karikatūra, kurā ir attēlots skeptiķis, kas kliedz uz debesīm: “Dievs! Ja tu esi tur augšā, saki mums, ko mums darīt!”
No debesīm atskan balss: “Pabaro izsalkušos, dod pajumti bezpajumtniekiem, ievies taisnīgumu.”
Skeptiķis izskatās satraukts. “Tikai pārbaudu sakarus,” viņš saka.
“Arī es,” atbild balss. 

Šķiet, ka Jānis (Kristītājs) parasti veltīgi netērēja laiku un elpu, lai iedziļinātos ētisko debašu detaļās. Viņš nebija ieinteresēts augsti mācīto teologu diskusijās par konkrētiem gadījumiem, sīkām likuma detaļām. Tas viss tikai atņem laiku un enerģiju, lai reāli kaut ko darītu attiecībā par to, kāda ir pasaule – un kāda ir cilvēka paša dzīve. Protams, varētu nopūsties, ka Jānis neko nav teicis cilvēkiem, kuriem nebija divu mēteļu, vai ko darīt tiem, kam nav pietiekami daudz maizes, bet ne par to bija runa. Ja cilvēki nāca kristīties, viņi taču apņēmās būt Dieva Tautas daļa, pasaules gaisma, cilvēki, kuros Dieva taisnība būs redzama visiem. Nebija ne laika, ne vajadzības pēc garām diskusijām, kādas mēs atrodam ebreju rabīnu rakstos.  
Vajadzīgi ir tikai vispār-pieņemami noteikumi – “Divi mēteļi? Vienu atdod. Ir ēdiens? Tas pats...” Neviens nevarēja pārprast šo vienkāršo aicinājumu jēgu. Tāpat kā Vecās Derības pravieši, arī Jānis redzēja, ka bagātie kļūst arvien bagātāki un nabagie – nabadzīgāki. Bija jāsāk kaut kas darīt, lai lietas atkal atgrieztos pie Dieva ieteiktiem principiem.  

Tālāk ir vēl interesantāk. Es pieņemu, ka nevienam nepatīk maksāt nodokļus (tomēr vismaz mani apmierina situācija, ja es zinu kā mana nodokļu nauda tiek izmantota). Tomēr vienmēr ir bijušas problēmas šajā jomā. Jāņa Kristītāja dienās nodevas reizēm tika iekasētas vienkārši pēc vietējo pārvaldnieku patikas, bezkaunīgi pildot savas kabatas (un dodot ierēdņiem-iekasētājiem klusu atļauju darīt to pašu). Jānis nesaka, ka visiem būtu jāpārtrauc strādāt okupācijas varas labā; viņš neaicina visus kļūt par bezdarbniekiem. Viņiem ir jāpelna iztika, taču ne vairāk. Nav pareizi bezkaunīgi iedzīvoties uz savas tautas rēķina. 
Karavīri, kuri tiek pieminēti iespējams ir no Hēroda karaspēka (maz ticams, ka romiešu karavīri būtu ieradušies pie jūdu pravieša uzklausīt to, kam bija jēga tikai ebreju nacionālā stāsta ietvaros). 
Tāpat kā nodevu iekasētājiem, arī viņiem netiek ieteikts pamest savu dienestu, taču viņiem ir jāizvairās no ļaunprātīgas sava amata izmantošanas, kas acīmredzot bija ierasta parādība. Nekādu bandītismu, izmantojot savu brutālo spēku, lai nesodīti aplaupītu cilvēkus. “Esiet apmierināti ar savu algu” ir aicinājums karavīriem, ka nevajadzētu izmantot sūdzības par zemo algu kā ieganstu, lai laupītu.  

Vienkāršas, skaidras pavēles. Ja tās tiktu realizētas, tas parādītu, ka cilvēki ir nopietni pārdomājuši. Neviens no šiem aicinājumiem nevarētu tikt realizēts nejauši; tas notiktu tikai tad, ja cilvēki patiesi nožēlo visu netaisnību, kas sabiedrībai sāp. 
Bet ir vēl kas vairāk. Jānis Kristītājs nav tikai morāles reformators; viņš ne tikai pasludina, ka ir pienācis laiks lielajai atbrīvošanai, lielajām jaunajām pārmaiņām. Viņš ir Mesijas vēstnesis.  

Tehniski tajā laikā “jūdu ķēniņš” jau bija. Hērods Antipa, lai gan oficiāli bija “tetrarhs” (sava veida otrās kārtas prinča tituls), tomēr strādāja pie Tempļa atjaunošanas, kas pats par sevi bija veids, kā pretendēt uz karaļa statusu. Galu galā ķēniņš Salamans bija pirmais Tempļa celtnieks, un daži no ebreju dižākajiem ķēniņiem bija pārbūvējuši vai atjaunojuši Templi. Hērods cerēja mantot sava tēva titulu – jūdu ķēniņš.  

Taču Jānim bija citas idejas. 
Īstā Mesijas, īstā jūdu ķēniņa parādīšanās tuvojās, un Viņa atnākšana atnesīs radikālas pārmaiņas. 
Ideja par Mesiju kā tiesnesi un kā arī glābēju ir svarīga jūdu tautas cerību daļa; Mesija atnesīs Dieva taisnīgumu pasaulē, un tas ietvers ļaunuma tiesāšanu un cīņu ar to. Jānis, runājot par gaidāmo Mesiju izmanto salīdzinajumu ar dakšām un uguni – zemnieka dakšas, lai atdalītu kviešus no pelavām, un uguns, kas sadedzina pelavas, kad tās ir atdalītas. Tas nav gluži tāds Jēzus tēls, kādu vēlas daudzi rietumu kristieši, taču, ja vien mēs negrasāmies iziet ārpus Bībelē rakstītajam, tas ir viens no patiesības aspektiem, kas mums ir jāuztver nopietni.  

Pats Jēzus vēlāk sniedza daudz detalizētāku un izvērstāku mācību nekā Jānis Kristītājs, taču Viņš nekad neatkāpās no divām lietām, ko šeit Jānis bija teicis. 
No vienas puses, arī Jēzus bija tikpat pilns apņēmības kā Jānis, lai Dieva taisnīgums izpaustos šajā pasaulē Viņa sekotāju rīcībā. 
No otras puses, Jēzum, tāpat kā Jānim, bija daudz un specīgi argumenti pret Hēroda namu. Jēzus redzējums par Dieva valstību radikāli atšķīrās no valdnieka Hēroda redzējuma – Viņam Dieva taisnīgums izpaužas nevis ar pasaulīgu bagātību un varu, bet gan ar kalpošanu, mīlestību un taisnīgumu. 
To Viņš sagaida arī no mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cilvēka Dēla gaidīšana

(Lk 21:34-38) “…Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā. 

Iztēlē pārcelsimies atpakaļ laikā uz Jeruzalemi pirms gandrīz 2000 gadiem. Tas ir 58. gads – gandrīz trīsdesmit gadus pēc Jēzus krustā sišanas un augšāmcelšanās. 

Daudzi cilvēki svētajā pilsētā sāka ticēt Jēzum tajā īpašā un uzmundrinošā laikā, kad Viņš pats staigāja pa Jeruzalemes ielām. Un daudzi no viņiem tagad, 30 gadus vēlāk, joprojām gaida, cer, tic un lūdz. 
Apstākļi ir bijuši sarežģīti. Kad Poncijs Pilāts vairs nebija valdnieks, cilvēki cerēja, ka dzīve varētu uzlaboties, bet tad sākās milzīga krīze saistībā ar Romas imperatora plānu Templī novietot savu milzīgu statuju. Par laimi viņa plāns nerealizējās, jo imperators Gajs drīz pēc tam nomira. Kad 41. gadā par jūdu ķēniņu tika iecelts viens no Hēroda mazdēliem, Agripa, visi Jeruzalemē nomierinājās un priecājās. Ja valdnieks ir viens no savējiem, tas varētu būt labāk nekā valdnieks no tālienes, kas neizprot vietējās paražas. Tomēr arī šis risinājums nebija uz ilgu laiku. Arī valdnieks Agripa drīz nomira. Tad cits citu bija nomainījuši vairāki romiešu pārvaldnieki, un katrs no tiem (šķiet!) bija sliktāks par iepriekšējo. Bet 54. gadā, kad par imperatoru kļuva Nerons, daudzi cilvēki atkal sāka cerēt, ka beidzot valdīs miers un taisnīgums. 

Tomēr ne visi Jeruzalemes iedzīvotāji šajā laikā bija tikai uztraukušies vai cerējuši. Bija radušās dažādas revolucionāras kustības, tad piedzīvojušas savu slavas un popularitātes brīdi… un tad tikušas nežēlīgi apspiestas. Daži pat apgalvoja, ka Tempļa priesteri ir slepeni iesaistīti. 
Daļa Jeruzālemes iedzīvotāji tikai vēlējās mieru ar Romu, citi bija par stingri regulētām attiecībām, vēl citi atkal vēlējās, lai nāk Mesija un… 
Bet ikdienas dzīve ritēja tālāk: pirkšana un pārdošana, labības audzēšana, ganāmpulku kopšana, kokapstrāde, ādas apstrāde, naudas maiņa, podniecība, mūzika, svinības un sezonas svētki. Jeruzālemes Templis tajā laikā bija gandrīz pabeigts: pirms septiņdesmit gadiem Hēroda Lielā uzsāktā pārbūves programma beidzot tuvojās noslēgumam. 

Un visa tā vidū tie, kas ticēja Jēzus mācībai. Viņi joprojām tikās, lai lauztu maizi, pielūgtu Jēzu, un atgādinātu cits citam stāstus par to, ko Viņš darījis un teicis. Daži no viņiem bija bijušā farizeja Saula no Tarsas (tagad pazīstama kā apustulis Pāvils) draugi. Viņš šeit bija viesojies pavisam nesen un bija izraisījis nekārtības (viņa draugi teica, ka tās izraisījuši viņa pretinieki, bet uz ielas klīda runas, ka nekārtības mēdza notikt visur, kur vien Pāvils ieradās). Tagad viņš bija aizgājis, nosūtīts uz Romu tiesāšanai. Arī apustulis Pēteris bija devies savos ceļojumos un nebija redzēts gadiem ilgi. 
Bija tādi, kas skeptiski attiecās pret Pāvilu; viņi teica, ka viņš ir kompromitējis Dieva likumu, ļaujot pagāniem pielūgt Dievu caur Jēzu, nepieprasot apgraizīšanu. Jeruzalemes kristiešu vadītājs, gudrais un dievbijīgais apustulis Jēkabs, paša Jēzus brālis, bija novecojis, un viņa lūgšanas par savas tautas glābšanu nešķita uzklausītas. 

Cik viegli Jeruzalemes kristiešiem bija justies nogurušiem! 
Ja arī evaņģēlija sludināšanai bija aizraujoši rezultāti, tad tas notika kaut kur pāri jūrai. Viņi par to dzirdēja tikai laiku pa laikam, un ne vienmēr viņiem patika tas, ko viņi dzirdēja (pagāni, kas apgalvoja, ka pielūdz Jēzu, bet neievēro Mozus likumu - un tamlīdzīgi). Daži sāka atklāti jautāt – kad šis Mesija atkal parādīsies, un vai Viņš varētu pasteigties, jo cik ilgi var paciest šo romiešu bļaustīšanos… un vispār, paskatieties, kas ir noticis ar maizes cenu, un, ja Jēzus patiešām būtu bijis Mesija, kāpēc kopš tā laika nekas nav noticis? 
Vai šaubīgajiem palīdzētu atgādināt, ka, satiekoties dievkalpojumos, Jēzus klātbūtnes un mīlestības sajūta bija tik reāla, ka gandrīz varēja izstiept roku un pieskarties Viņam. Vai būtu jēga vēlreiz atgādināt, ka bija taču teikts būt pacietīgiem? 

Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks. Vienīgais, ko Jēzus sekotāji varēja darīt, bija pārstāstīt stāstus par Jēzus izteikumus (kā piemērs ir šodienas evaņģēlija fragments). Esiet pacietīgi. Esiet modri. Turiet acis atvērtas, cik iespējams fiziski, bet noteikti garīgi. Lūdzieties pēc spēka, lai tiktu galā ar visu, kas nāks. 

Tagad pārcelsimies uz Londonu vai Rīgu, vai Ņujorku, vai Indianapoli divdesmit pirmajā gadsimtā. Kādā svētdienas rītā Tu iznāc no baznīcas (varbūt no kādas harizmātiskās mega-draudzes, vai luterāņu dievkalpojuma vai katoļu mises), un Tu paskaties apkārt, kur visa pasaule nodarbojas ar savām interesēm un izklaidēm. Tavi draugi domā, ka esi dīvains, ja vēl aizvien ej uz baznīcu. Visi taču “zina”, ka kristietība ir novecojusi, garlaicīga un nebūtiska. Tas, kas ir vajadzīgs, ir vairāk izklaides un seksa, vairāk ballīšu, vairāk naudas pelnīšanas. 
Galu galā – vai baznīca savā laikā nav izdarījusi kādas diezgan sliktas lietas? Kā ar inkvizīciju? (Viņi to vienmēr saka.) Kā ar krusta kariem? Kam tagad vajadzīga kristietība, ja mums ir datori un kosmosa ceļojumi? 
Un vispār, ja tavs Jēzus ir tik īpašs, kāpēc pasaulē joprojām valda tāds haoss? (Neviens gan šodien nevēlas zināt par vergu atbrīvošanu, izglītības uzplaukumu un slimnīcu celtniecību; neviens noteikti nevēlas pieminēt par dzīves izmaiņām, kuras evaņģēlijs paveic katru dienu.) 
Visi vēlas arī Tevi apkraut ar šīs dzīves rūpēm; un, kā Jēzus brīdināja, ar izšķērdību, vieglprātību un uzdzīvi, tiešā un pārnestā nozīmē. Visi vēlas Tevi nogurdināt, likt Tev domāt, ka esi dīvains un stulbs. Visi Tev saka – kāpēc studēt vecu grāmatu, kas nekad nevienam neko labu nav devusi? 

Atbilde mums ir tāda pati, kāda tā bija Jeruzalemes kristiešiem toreiz vienu paaudzi pēc Jēzus. Esi modrs. Pacietība ir atslēga. Lūdzies pēc spēku, lai noturētos uz kājām. Būs brīži, kad Tavas acis aizvērsies no garīgā, emocionālā un fiziskā noguruma. Jēzus jau neaicināja uz aizraujošu piedzīvojumu; Viņš nesolīja adrenalīnu izraisošas sajūtas un plīvojošus karogus, bet runāja par lūgšanu un cerību, Svētajiem Rakstiem, sakramentu un liecību. 
Un tā dienu pēc dienas un nedēļu pēc nedēļas. Tas ir tas, kas ir svarīgi (tāpēc pacietība ir Svētā Gara augļa daļa). Izlasi šo stāstu vēlreiz. Atgādini citiem, ko Jēzus teica. Un esi nomodā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Beigu pazīmes

(Marka 13:1-13) Kad Jēzus izgāja no tempļa, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Skolotāj, paskat, kādi akmeņi un kādas celtnes!”
Un Jēzus tam sacīja: “Vai redzi šīs milzīgās celtnes? Te akmens uz akmens nepaliks, kas netiktu nopostīts.”
Kad viņš sēdēja Olīvkalnā iepretī templim, Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs izjautāja viņu atsevišķi: “Saki mums, kad tas notiks un kāda būs zīme, kad tas viss piepildīsies?”
Un Jēzus sāka tiem stāstīt: “Pielūkojiet, ka jūs kāds nepieviļ. Daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un tie pievils daudzus. Bet ikreiz, kad jūs dzirdēsiet runājam par kariem un vēstis par kariem, neuztraucieties: jo tam tā jānotiek, bet tas vēl nav gals. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, dažviet būs zemestrīces un bads; tas viss būs dzemdību sāpju sākums. Bet uzmanieties, jo tie jūs nodos tiesās un šaustīs sinagogās, un jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā, lai viņiem liecinātu par mani. Un evaņģēlijam vispirms ir jātiek pasludinātam visās tautās. Kad tie jūs aizvedīs, lai jūs nodotu, neesiet norūpējušies iepriekš par to, ko runāsiet, bet, kas jums tajā brīdī tiks dots, to runājiet, jo ne jūs esat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts…” 

Lai saprastu šo Bībeles fragmentu, ir jāsāk no vidus (8.pants): "…tas viss būs dzemdību sāpju sākums." 
Jēzus mācekļiem par dzemdību sāpēm bija zināms daudz vairāk nekā lielākajai daļai mūsdienu vīriešiem. Es biju klāt abu manu bērnu dzemdībās (un varētu par to runāt vēl un vēl), tomēr tā ir galējā robeža manai pieredzei šādos jautājumos. Senatnē Tuvajos Austrumos (un daudzās pasaules vietās līdz pat šai dienai) liela daļa no intīmās ģimenes dzīves bija daudz atklātāka un pieejama plašākai sabiedrībai. Toreiz ikviens zināja, ar ko nodarbojas visi pārējie; bērni auga uzzinot par dzīvi no tiešiem novērojumiem (to, ko mūsdienu bērni apgūst skatoties televīzijas pārraides). Viss par to, kā dzimst bērni – par ciešanām, kas ir jāpiedzīvo sievietei dzemdībās – tā bija daļa no kopējām ikdienas zināšanām. 

Dzemdību sāpes kā metaforu ebreji izmantoja jau gadsimtiem pirms Kristus, atspoguļojot to, kas, kā viņi ticēja, ir Dieva plāns Jaunas Pasaules radīšanai; veids kā Viņš uzsāks jaunu laikmetu, kurā tiesiskums un miers, žēlastība un patiesība beidzot uzplauks un nekad nebeigsies. Sākot ar lielo praviešu teikto, tika runāts par to, kā pasaulei ir jāiet caur sāpēm, kas būs vēstnesis Jaunai Radībai. Arī daudzi rakstnieki Jēzus šīs zemes dzīves laikā (kuru darbi ir saglabājušies līdz mūsdienām) runāja par Lielo Cerību tieši šādā veidā. Kā mēs to redzam visos evaņģēlijos, Jēzus uzskatīja un ticēja, ka Viņa Valstība, Viņa Misija, Viņa Vēstījums ir dievišķs līdzeklis kā šai Jaunajai Pasaulei piedzimt. Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka arī Viņš dažreiz izmantoja šāda veida izteiksmi. 

Šis fragments evaņģēlijā sākas ar dubultu jautājumu par templi. Heroda templis (kaut arī joprojām nepabeigts Jēzus dienās) bija slavens kā skaistākā ēka visā pasaulē. Pavisam noteikti templis bija lielākā un grandiozākā struktūra simtiem kilometru rādiusā. Un tad Jēzus svinīgi pravieto, ka tas viss tiks sagrauts – tā Viņš izsaka vārdos to pašu ideju, ko jau darbībā viņš pirms nepilnas nedēļas nodemonstrēja, ceremoniāli apstādinot upurēšanas sistēmu. Mācekļi, protams, bija pārsteigti. Viņi galu galā bija tie, kuri izteica savu sajūsmu un apbrīnu par grandiozo skatu. Un tāpēc tas nav nekas nedabisks, ka viņi arī jautā – kad tad šīs Jēzus pieminētās nelaimes notiks. 

Ir svarīgi paturēt prātā šo pamatjautājumu, jo daudzi cilvēki lasa Marka evaņģēlija 13.nodaļu (un arī paralēlās vietas Mateja un Lūkasa evaņģēlijos) kā fragmentu no atklāsmes tikai par “pasaules galu" (kas tas noteikti nav!). Kā mēs to redzam šeit un nākamajos divos evaņģēlija fragmentos (par kuriem plānoju runāt), Jēzus dažreiz izmanto Svēto Rakstu kosmisko valodu, lai runātu par nākotni, un tas mums reizēm rada pārliecību, ka visa nodaļa runā tikai par liela kosmiska mēroga nākotnes notikumiem. Tas arī tur ir, bet pirmā un galvenā sarunas tēma nav nekas tik grandiozs. Galvenais temats ir Jeruzalemes tempļa liktenis. No 3. līdz 13.pantā sacītais patiesībā ir sagatavošanās atbildei uz jautājumu par Tempļa nākotni. Mācekļi saprot, ka acīmredzot būs kāda grandioza katastrofa, kas izraisīs Jeruzalemes tempļa iznīcināšanu, un loģiski, ka tādā gadījumā arī Jēzus sekotājiem draud nopietnas briesmas. Sākot ar atkārtotu brīdinājumu par savu nāvi, Jēzus skaidri paredz laiku, kad Viņš vairs nebūs personiski klātesošs, lai vadītu un uzmundrinātu savus mācekļus. Viņi saskarsies ar to, ar ko Viņš pats drīzumā saskarsies – pārdzīvojumi, piekaušana, nāves draudi – tas viss būs jāpiedzīvo, ja viņi vēlēsies palikt uzticīgi. Jēzus paredz, ka Viņa mācekļi turpinās iesākto arī pēc tam, kad Viņš būs aizgājis. Viņi būs Viņa sekotāji. Un Viņš arī paredz, ka viņiem tāpēc būs jācieš. 

Tomēr viņiem nav jādomā, ka katru reizi, tiklīdz viņi dzird baumas par lielu karu iesākšanos kaut kur, tas nozīmē, ka Jeruzaleme tūlīt tiks izpostīta (mums ir jāatceras, ka, laikā bez elektroniskajiem medijiem, cilvēki bieži par karu dzirdēja tikai mēnešiem vai pat gadiem pēc tā beigām un ziņojumi bieži vien tad bija ļoti izkropļoti). Tāpat arī zemestrīces vienā vai otrā vietā nenozīmē, ka nākošajā dienā sagrūs visa Jeruzaleme. Viena no pamat-attieksmēm, kas Jēzus sekotājiem ir jāiemācās pēc Viņa aiziešanas, ir pacietība. Būs viltus mācītāji, būs biedējošas baumas un runas par dabas katastrofām visus kārdinās krist panikā. Tāpēc Kristus sekotājiem nav jāļaujas masu histērijai. 
“…tas viss būs dzemdību sāpju sākums.” 

Tomēr šie notikumi ir iesākums… Jēzus saka, ka pasaule tiks ar vien vairāk ierauta konvulsijās. Viņa sekotāji kādā brīdī paši nokļūs šajos sāpju krampjos, jo tāpat kā Viņš, arī Viņa sekotāji ir nosūtīti dzīvot tur, kur Dieva mērķi un šī grēku pasaule saduras viena ar otru. Protams, viņiem ir apsolīta īpaša palīdzība (rīkojums pirms laika neuztraukties, ko kurā brīdī teikt, nav domāts mācītājiem(!), bet gan tiem, kuri ir ierauti īpašās grūtībās). Brīdinājums, ka “visi jūs nicinās”, dramatiski piepildījās dažas paaudzes vēlāk, kad visā Romas impērijā kristieši tika nežēlīgi vajāti, kad visi viņus uzskatīja (viens romiešu vēsturnieks saka) kā "vispārēji netiklus" un "nāvējoši māņticīgus”. Agrās baznīcas vēsture skaidri liecina, ka visi šie brīdinājumi bija vajadzīgi. 

Īpaša krīze pienāca 70.gadā (ja Dievs ļaus, mēs to kādreiz pārrunāsim sīkāk). Bet šie Jēzus brīdinājumi saviem sekotājiem ir ļoti nopietni jāuztver visiem, kuri vēlas būt dalībnieki Viņa valstībā arī šodien. Daudzi kristieši šodien tiek vajāti tikpat briesmīgi kā tas bija agrīnās baznīcas laikā. Savukārt tiem kristiešiem, kuri nav pakļauti šādām vajāšanām, bieži ir kārdinājums kļūt ciniskiem, domāt tikai par sevi, kā arī uztvert Dieva valstību kā dievbijīgu sapni. 

Jēzus mums teica, ka ļoti būs nepieciešama pacietība, lai saglabātu uzticēšanos un cerību nākotnei. Mums tāpēc nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja mēs tiekam notikumu, apstākļu un dažādu cilvēku izaicināti izmantot pacietību – šo ļoti svarīgo kristieša īpašību, kas mūsu steidzīgajā un nervozajā pasaulē bieži tiek uztverta kā nevajadzīga un nemoderna īpašība.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva derības taisnīguma atklāšanās

(Rom 3:21-24) Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū... 

Ir daudz grāmatas, lugas un filmas, kur sižeta līnija, bieži vien pašā pēdējā brīdī, piedzīvo strauju pavērsienu. Kāds ierodas, varbūt auļojoša zirga mugurā, kad sanāksme, kāzas, vai linča-tiesa jau ir sākusies. Tiek atnesta ziņa par mantojumu, vēsts par atrastu iepriekš pazudušo mīļāko, vai arī jauni pierādījumi par alibi nozieguma izdarīšanas brīdī. Tajā brīdī, kad mēs jau domājām, ka tagad viss ir skaidrs un iznākums ir nenovēršams, – kaut kas jauns ir noticis, kaut kas tāds, kas izmaina visu. 

Lūk tieši tāds tad arī ir noskaņojums, ko apustulis Pāvils rada ar savu dramatisko "Bet tagad...", iesākot pilnīgi jaunu savas vēstules sadaļu (kuru viņš turpinās līdz pat 4.nodaļas beigām). Kaut kas īpašs ir noticis. 
Izmeklēšanas procesā viss līdz tam bija skaidrs: visi pierādījumi liecina, kas visa cilvēce (bez izņēmuma!) ir vainīga. Ko tad tur vēl varētu darīt? 

Bet kaut kas bija jādara! 
Vairāki ebreju rakstnieki (apustuļa Pāvila laikabiedri) daudz un dziļi domāja par dilemmu, ar kuru Dievs saskārās tad, kad visa cilvēce novērsās no Viņa. 
Pirmkārt, Dievs taču bija tas, kurš radīja visu pasauli, vai tas nozīmē, ka Viņš pamatīgi kļūdījās? 
Otrkārt, Dievs bija tas, kurš aicināja Izraēla tautu, un tagad šķiet saskārās ar izvēli – vai nu ekskluzīvi noteikt vienu tautu kā savus favorītus (lai gan ebreji to nav pelnījuši), vai atgriezties atpakaļ pie lielo Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam doto solījumu pārskatīšanas. Bet vai var mainīt solījumus, kuri ir juridiski nostiprināti noslēdzot "derību"? 
Visbeidzot, pasaule ir ļaunuma pārņemta, tāpēc Dievam (kā taisnajam tiesnesim) bija pienākums kaut ko ar to visu darīt. Tajā pat laikā pasaulē ir tik daudz cilvēki, kuri piedzīvo ciešanas ļaunu apspiedēju dēļ, un kuri tagad sauc pēc Dieva aizstāvības. 
Kā lai Dievs rīkojas? Kādā veidā Viņš varētu pildīt visas Savas saistības visās šajās jomās? 
Tas bija (un ir) izaicinājums Dieva taisnīgumam, vai arī, ja vēlaties, Dieva rīcības tiesiskumam, kā arī Dieva derības un apsolījumu uzticamībai. 

Pāvils šo tēmu jau pieteica šīs vēstules 1.nodaļas 17.pantā, kur viņš saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnīgumu. Ja jautājums būtu tikai par dažu cilvēku labu uzvedību, pretstatot to citu sliktai uzvedībai, tas būtu vienkārši. Ja, piemēram, ebreji būtu uzvedušies labi un visa pārējā pasaule slikti, tas būtu vienkārši. 
Bet problēmu sarežģī tas (un, ja mēs šo neņemam vērā, mēs nevarēsim saprast par ko patiesībā ir runa šajā sadaļā), ka Izraēla tautai bija dots uzdevums, bet viņi to nepildīja. Dieva plānotā pasaules problēmu risinājuma nesēji paši izrādījās daļa no šīs problēmas. 
Lai Dievs paliktu uzticīgs Saviem apsolījumiem, kā arī godīgs pret visu radīto, Viņam tagad pašam bija jātiek galā ar visu šo problēmu. 

Lielākā ironija ir tā, ka pati derība (Dieva vienošanās ar Ābrahāmu un viņa ģimeni) galu galā tika izstrādāta tāpēc, lai risinātu cilvēku ļaunuma un tā seku problēmu. 1.Mozus grāmata ir sakārtota tādā veidā, lai lasītājiem un klausītājiem atklātu: Dievs aicināja Ābrahāmu (1.Moz.12:), lai novērstu to problēmu, ko radīja Ādama grēks (1.Moz.3:), un tādā veidā atrastu iespēju sākotnējo projektu (1.Moz.1: un 2:) atkal turpināt. 
Šī tad arī ir tā dilemma, kurā Dievs, šķiet, ir iestrēdzis – kad radītajā pasaulē viss ir nogājis greizi, Viņš noslēdz derību ar Izraēla tautu, caur kuru visas lietas atkal tiktu sakārtotas pareizi. Dievam ir jāpaliek uzticīgam šai derībai, jo kā gan citādi lai Viņš izglābj mūsu pasauli? 
Tomēr arī derības cilvēki (ar kuriem tika slēgta vienošanās) pieviļ Dievu, un tagad paši kļūst par daļu no glābjamajiem, kopā ar pārējo pasauli. Dievs tagad nevar izlikties, ka nekas nav noticis, un darīt to, ko derības cilvēki sagaida (glābt viņus no viņu nožēlojamā stāvokļa, kaut arī viņi paši pie tā ir vainīgi). Ja Dievs to darītu, tad Viņu varētu apsūdzēt par neobjektivitāti un favorītismu. 
Ko lai Dievs tagad dara? 

Problēma jau patiesībā nav jautājumā par kaut kādu abstraktu Dieva taisnīgumu. Runa ir par Dieva derības taisnīgumu (vai Viņš pilda solīto). Vārds, kurš mums latviski parasti tiek tulkots kā "taisnība", šajā gadījumā nes līdzi visus šos aspektus un vēl daudz ko citu. Tas atklāj to kā Dievs ir, un kā Viņš būs uzticīgs šai derībai; uzticīgs Savam solījumam. Tas atklāj arī veidu, kādā Dievs pašu derību iecerēja tā, lai cilvēkus un pat visu pasauli atkal sakārtotu pareizi (lai viss būtu “ļoti labs”). 
Un tagad, kā to mums paziņo apustulis Pāvils, Jēzus Kristus, Izraēla Mesijas evaņģēlijs, skaidri un vienkārši parāda kā Dievs atrisina visas šīs problēmas. Nesagatavotai un šokētai pasaulei par pārsteigumu, uzticīgā Mesijas nāve atklāj to, kādā veidā vienīgais patiesais Dievs ir uzticīgs Savai derībai. 
Un tādējādi arī sniedz atbildi cilvēkiem, kuri ir pazuduši grēka un vainas apziņā; sniedz atbildi visai pasaulei, kurā viss ir nogājis greizi. 

Apustulis Pāvils šo, vienu no pazīstamākajiem Svēto Rakstu fragmentiem, iesāk uzsverot divas pamatpatiesības. Pirmkārt, šī svaigā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības”. 
Otrkārt, tomēr tajā pašā laikā likums un pravieši liecina par šo atklāsmi. Šis līdzsvars ir ļoti svarīgs. Tātad, Dieva jaunā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības", jo pretējā gadījumā uz to varētu pretendēt tikai tie, kuri ir "zem bauslības" (19.p), t.i. ebreji. 
Tomēr saskaņā ar 20.pantu (“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā...”) tas arī ebrejiem nedotu nekādu labumu. Šai jaunajai atklāsmei, skatoties retrospektīvi, ir jāatklāj, ka Dievs ir izpildījis visu, ko jau senatnē bija apsolījis. Apustulis Pāvils gan šeit, gan daudz citos savu rakstu fragmentos uzstāj, ka Dievs nemaina savas domas. Viņa dotais vārds nav neuzticams. 

Tas, kas bija nepieciešams (par ko mēs arī lasām 3.nodaļas sākumā), ir – Dieva uzticībai ir jādarbojas, nevis atsakoties no pasaules glābšanas plāna caur Izraēla tautu un tad uzsākot kādu jaunu projektu, bet ar kāda uzticīga izraēlieša ierašanos, kurš tad varētu piedāvāt Dievam pilnīgu paklausību, ko Izraēla tautai būtu vajadzējis darīt, taču tā to nespēja. 
Izraēla tauta, kura bija aicināta būt par Dieva glābšanas plāna vēstnešiem, savu īpašo misiju neizpildīja, saskatot tajā tikai izredzētību, un Dieva uzticēto atklāsmi paturēja tikai sev. 
Tagad mēs redzam un sākam saprast, kas apustulim Pāvilam bija prātā: Izraēla tautas pārstāvis, uzticīgais izraēlietis, Mesija ir Jēzus Kristus. 

Fakts, ka Mesija pārstāv savu tautu, lai tas, kas ir patiesība par Viņu, būtu patiesība par tiem (un otrādi), ir viens no apustuļa Pāvila domāšanas un teoloģijas pamatprincipiem. Lasot Pāvila rakstītās vēstules, mēs atradīsim to atkal un atkal. Šajā konkrētajā Svēto Rakstu fragmentā tas izskaidro kā saprast jēdzienu “Dieva taisnība”. Ļoti bieži attiecīgie vārdi 22.pantā no sengrieķu grieķu valodas tiek tulkoti kā "ticība uz Jēzu Kristu”, tomēr pareizāk būtu tulkot “Jēzus ticība” vai “Jēzus uzticība”. 
Ņemot vērā visas Vēstules Romiešiem 3.nodaļas kontekstu, mēs varam redzēt, ka tieši šāds teksta skaidrojums ir pareizs – apustulis Pāvils šeit nerunā par “mūsu ticības” maģisko pusi; viņš arī necenšas atklāt kam ticēja vai neticēja pats Jēzus Kristus. 
'Dieva taisnība Jēzus Kristus uzticībā ir visiem, kas tic…' 
Pāvils šeit vēlas uzsvērt to, kā Jēzus paliek uzticīgs tam glābšanas plānam, kāds bija Dievam prātā tad, kad Viņš aicināja Izraēla tautu noslēgt derību ar Viņu. Protams, Pāvils (tāpat kā 1:16-17) turpina uzsvērt, ka tie, kas var gūt labumu no Jēzus uzticības derībai, ir tie, kam ir ticība, tie, kas tic evaņģēlijam. Tomēr izšķirošais brīdis ir un paliek tad, kad Jēzus kā Izraēla tautas Mesija, kļūst “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei", kā Pāvils to apraksta Vēstulē Filipiešiem 2:8. 
Jēzus kā Mesijas "paklausība", patiesībā ir galvenā tēma Apustuļa Pāvila Vēstules Romiešiem 5.nodaļā, kad viņš, izdarot kopsavilkumu par vēstulē rakstīto, vēlreiz atgriežas pie mūsu šīsdienas teksta galvenās domas. "Uzticība" un "paklausība" izrādās ir divi raksturojumi, kā pateikt vienu un to pašu. "Uzticība” vairāk uzsver Jēzus lomu kā Izraēla tautai uzdotā uzdevuma izpildītāju, kamēr "paklausība" vairāk uzsver Viņa sadarbošanos ar Tēvu derības/līguma izpildīšanā. 

Tā visa rezultāts ir "atpirkšana" (24.pants). Šis ir viens no tiem tehniskajiem terminiem, kuru katrs kristietis ir dzirdējis, bet tikai daži tiešām saprot. 
23.pantā apustulis Pāvils rezumē to, cik tālu viņš savā argumentācijā ir nokļuvis: gan ebreji, gan pagāni - visi ir grēkojuši un nav spējuši atspoguļot Dieva godību, kas bija viņu, kā pēc Radītāja līdzības radītām būtnēm, uzdevums. Klasiskā Bībeles izpratnē, visi (gan ebreji, gan pagāni) ir nokļuvuši verdzībā, līdzīgi kā Izraēla tauta Ēģiptē. Ko Dievs izdarīja ar Izraēla tautu, to tagad Viņš dara visai pasaulei caur Jēzu Kristu: Dievs nodrošina "izpirkšanu". 

Šis vārds ir tehnisks termins kā apzīmēt verga atpirkšanu no vergu tirgus, vai arī kāda priekšmeta atpirkšanu no lombarda. Tomēr šeit apustulis Pāvils neizmanto šo metaforu kā vienu piemēru visu citu starpā. Viņš to lieto tāpēc, ka viņa izpratnē Jēzus nāve ir Jaunā Iziešana no Ēģiptes (kur tagad Ēģipte ir Grēka Verdzība). 
Pāvilam tas ir brīdis, kad tiek atbrīvoti grēka vergi. Apustulis Pāvils par to daudz vairāk un plašāk raksta vēstules turpinājumā, kamēr šeit viņš vienkārši īsi un konkrēti pasaka galveno: Dievs ir panācis to, ko pasaulei visvairāk vajadzēja, proti, atbrīvošanu no grēka verdzības. 

Šī "izpirkšana" sniedz to, uz ko vainīgais grēcinieks, sēžot uz apsūdzēto sola, nebija uzdrošinājies pat cerēt: Dievs piedāvā ne tikai apžēlošanu, bet pat attaisnojošu spriedumu! Protams, tā kā visi ir vainīgi, šis spriedums ir bez-nopelna un bezmaksas apžēlošana. 
Tomēr apustuļa Pāvila 24.panta sākumā rakstītais, ka "visi tiek attaisnoti bez nopelna", viņam nozīmē ne tikai to, ka tagad visi ir "atbrīvoti no soda" (kas pats par sevi jau būtu vairāk nekā grēciniekam pienāktos), bet to, ka atbrīvotajiem tiek piešķirts jauns statuss – Dieva tautas statuss, derības/līguma mantinieku statuss. 
Šis statuss cilvēkiem jau tagad dod "pilsoņa statusu" Dieva Valstībā, kas ir pasludināta un pašlaik tiek celta, tomēr pilnībā atklāsies tikai Visa Laika beigās.. 

Kā gan Dievs var darīt kaut ko tādu? Kā Jēzus-Mesijas nāvei var būt šāda ietekme? Kā gan Dievs var paziņot, ka cilvēki "ir Viņa bērni" jau šeit un tagad, ilgi pirms Pasaules Gala, kad katrs sirdis noslēpums tiks atklāts? Apustulim Pāvilam ir atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš savās vēstulēs pie šī jautājuma atgriežas atkal un atkal, sīki paskaidrojot to no visdažādākajiem skatupunktiem. 
Tāpēc turpini lasīt tālāk...   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus dziedina aklu ubagu

(Mk 10:46-52) Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā. 

Varbūt Tu man neticēsi, bet mācītājam samērā bieži ir jāatbild uz jautājumiem un jāsniedz padomi jomās, kuras tieši nesaistās ar teoloģiju un dievkalpojumiem. Arī šis gadījums nebija nekas neparasts. Ar mani vēlējās parunāties kāda māte un dēls. Pieaugušais(!) dēls izmisīgi vēlējās, lai viņa sirmā, slimā un garlaicības nomāktā māte nonāktu kādā aprūpes namā, kur par viņu varētu pienācīgi parūpēties. Kamēr viņi dzīvoja kopā, viņš nevarēja 100% būt gatavs strādāt savu darbu, ne īsti dzīvot savu privātu dzīvi. Māte viņu pārpludināja ar lūgumiem pēc palīdzības un uzmanības. Kad satikāmies, mēs izskatījām vairākas iespējas. Bija pieejami lielāki un mazāki pansionāti, privāti dzīvokļi, kuros tomēr tiek nodrošināta visa vajadzīgā aprūpe. Jebkura no tām būtu bijusi reāla iespēja. Taču māte katrā no variantiem saskatīja kādu trūkumu, kas viņai varētu kļūt nepieņemams un pat bīstams. Neviens piedāvājums īsti nederēja. Pēc stundas viņa vērsās pie dēla ar triumfa mirdzumu acīs. “Tā nu tas ir!” viņa teica, ”Arī mācītājs mums neko nevar palīdzēt!”
Taču patiesībā viņa negribēja, lai kāds kaut ko viņas labā darītu. Viņa gribēja turpināt būt upuris, izdarot morālu spiedienu uz dēlu (un visiem citiem, kas ar viņu satikās), lai viņa varētu turpināt saņemt līdzjūtības… un kontrolēt situāciju.

Jēzus jautājums ubagam Bartimejam ietver izaicinājumu tieši šādai situācijai.
Ko tu vēlies, lai es darītu tavā labā?
Vai tu, Bartimej, patiesi gribi atmest ubagošanu? Vai tu gribi dzīvot citādi, strādāt, lai nopelnītu iztiku? Vai esi gatavs pārmaiņām, lai tev nebūtu iemesla visu dienu sēdēt ceļa malā un žēloties garāmgājējiem?
Tas ir liels un nopietns izaicinājums.
Bet Bartimejs ir savādāks. Viņš vēlas jaunu dzīvi. Viņš grib ne tikai atgūt redzi, bet arī iespēju sekot Jēzum.

Tagad iedomājies, ka Tu atgūsti redzi pēc daudzu gadu dzīvošanas tumsā. Un tad iedomājies, ka pirmais, ko redzi, ir Jēzus ceļā uz Jeruzalemi.
Evaņģēlists Marks ir ļoti tiešs un atklāts: ubags Bartimejs ir paraugs, kam līdzināties. Atšķirībā no mācekļiem, kuri vēl nebija īsti sapratuši, kas ir Jēzus, aklais ubags jau ir ticības, drosmes un patiesas māceklības cilvēks. Viņš atzīst, kas ir Jēzus (“Dāvida dēls”); viņš skaidri tic, ka Jēzus var viņam palīdzēt (“tava ticība tevi ir izglābusi”); viņš atstāj savu ubagošanu (mēteli izklāj uz zemes, lai saņemtu naudu; Jerihā reti kad ir pietiekami auksts, lai kādam dienas laikā vajadzētu valkāt mēteli), un viņš seko Jēzum ceļā (“ceļš” bija agrīno kristiešu vārds tam, ko mēs saucam par kristietību).
Viņš ir krasā pretstatā mācekļiem. Atcerieties, kā, kad Jēzus jautāja Jēkabam un Jānim: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?”, Viņš saņēma tikai lūgumu pēc varas, prestiža un slavas.

Bartimeja dziedināšana ir zīme, ka Jēzus cenšas atvērt saviem sekotājiem acis. Šoreiz, lai viņi Viņu redzētu ne tikai kā Mesiju, bet kā to, kurš atdos savu dzīvību, lai visiem nestu pestīšanu.
Kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi”, vārds “izglābusi” attiecas arī uz fizisko dziedināšanu. Taču ikvienam agrīnajam kristietim tas nozīmētu kaut ko plašāku un dziļāku. Ne Jēzus, ne evaņģēlija autori nav krasi nošķīruši dažādas pestīšanas dimensijas. Dieva veiktā cilvēku glābšana no tā, ko mēs uzskatām par fiziskām slimībām, no vienas puses, un glābšana no garīga apdraudējuma, no otras puses, tika uzskatīta par viena un tā paša notikuma dažādiem aspektiem. Taču atkal ne pirmo reizi mēs redzam, ka glābšanas atslēga, lai arī kāda veida glābšana notiktu, ir ticība. Tāpēc ikviens, pat tie, kas parasti tiek izslēgti no tīras vai pieklājīgas sabiedrības, var tikt glābts. Ticība ir pieejama visiem; un bieži vien tieši “nepareizie cilvēki” ir tie, kuriem tā šķiet visspēcīgāk piemīt. Tā ir ticība, kas ir Jēzus, un paļaušanās, ka Viņam ir spēks glābt.

Šis ir stāsts, kas īpaši labi piemērots lēnām un pacietīgām pārdomām. Atvēli laiku un iedomājies sevi tajā dienā Jerihā. Ir karsts, sauss un putekļains (tā tur ir gandrīz vienmēr). Tu esi satraukts, Tu esi kopā ar Jēzu, Tu dodies uz Jeruzalemi. Un te kāds kliedz no ceļa malas. Tas ir traucēklis. Iespējams, ka tas ir pat bīstami (ja pietiekami daudz cilvēku Viņu sauks par Dāvida dēlu, kādi varasvīri var satrauksies). Pārbaudi savas izjūtas. Mēģini atcerēties citas reizes, kad Tu esi juties līdzīgi. Tad vēro, kā Jēzus, kuru nekad neuztrauc tas, kas kaitina Viņa sekotājus, apstājas, lai runātu ar aklo. Kā Tu jūties? Vai Tu vēlies, lai šis ubags piedalās svētku pasākumā? Kā tad, kad Jēzus viņam saka mīļus un laipnus vārdus? Vai Jēzus kādreiz ir runājis ar Tevi šādā veidā? Kā Tu jūties, kopā dodoties kalnā uz Jeruzalemi?
Tagad iedomājies sevi kā aklo. Mums visiem ir kaut kas (nebūt ne obligāti fiziska slimība), kas (kā mēs zinām) traucē mums būt tādiem, kādiem (kā mēs ticam) mums vajadzētu būt, un kādus Dievs mūs ir radījis. Tu sēdi ceļa malā un klausies pūlī. Pārbaudi savas izjūtas, kad atklāj, ka garām nāk Jēzus. Sauc Viņu, un, kad Viņš Tevi aicinās, noliec visu malā un ej pie Viņa. Un, kad Viņš Tev jautās, ko Tu vēlies, lai Viņš dara, atbildi pa īstam.
Neskaties atpakaļ uz mazajām, egoistiskajām ērtībām. Lūdz brīvību, glābšanu. Un, kad Tu to saņemsi, esi gatavs sekot Jēzum, lai kur Viņš dotos tālāk.

Tagad īstais izaicinājums. Vai Tev pietiek drosmes pārdomāt šo stāstu no Jēzus skatpunkta? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Bīstami! Dieva vārds darbībā

(Ebr 4:11-13) Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu. 

Man patīk darboties virtuvē… un parasti es esmu uzmanīgs un viss izdodas labi. Tomēr reizēm gadās, ka sajūtot tādu kā vieglu dzēlienu kādā pirkstā, es paskatos un, man par pārsteigumu un satraukumu, tur tek asinis no glīta, taisna griezuma pāri pirkstam. Es esmu bijis neuzmanīgs. (Un Tu jau zini – jo asāks ir asmens, jo mazāk jūtams tas brīdis, kad tas griež.) Manā gadījumā naža asmens bez grūtībām bija izkļuvis cauri ādai un iegriezis dziļi manā miesā. 

Līdzīgu ainojumu vēstules ebrejiem autors izmanto 4.nodaļas 12. pantā, lai aprakstītu Dieva Vārda ietekmi kāda cilvēka dzīvē. Tiek apgalvots, ka Dieva Vārds ir pietiekami ass, lai grieztos dziļi iekšā, Tev pašam gandrīz nemanot, …un Tu to viena brīdī sapratīsi/piedzīvosi. 
Atšķirība tomēr ir tāda, ka vēstules autors nerunā par virtuves nazi, bet par zobenu (pie tam ar asmeni abās pusēs!), ieroci, kas ne tikai iegrieztu Tev pirkstā, bet ļoti viegli varētu iet cauri Tavam ķermenim – sirdī, aknās, nierēs vai plaušās. Izglābšanās nav iespējama.  

Kā tad ir ar aizsardzību? Vai ir iespēja izmantot kādas bruņas, kas neļautu asmenim pietuvoties Tavai miesai? Nē! 
13. pants ir pilnīgi skaidrs: kad runa ir par Dievu un Viņa vārdu, tad nav kur paslēpties. Patiesi, kādu dienu mums Dieva priekšā būs jāatskaitās par visu - gan savu iekšējo/personīgo, gan ārējo/publisko dzīvi. Vēstule ebrejiem nav pārāk relaksējoša grāmata, vai ne? 
Nē, bet tā ir ļoti nepieciešama. 
Autors nevēlas, lai kāds no tiem, kam viņš raksta (tas nozīmē arī Tevi un mani, kad mēs šodien lasām šo tekstu) nonāktu lielās problēmās un bēdās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja mūsu uzticība Dievam mazinās, tas noved pie neticības, kas savukārt novedīs pie nespējas būt ‘mierā' ar Dievu. (Ja Tu vēlies īstu 'mieru', tad, protams, nesagaidi to pilnībā realizētu pašreizējā šīs-zemes-dzīvē; bet atcerieties, ka beigu beigās Tev ir apsolīta īsts ‘Dieva miers’!) 

Bet kā ar to visu ir saistīts Dieva Vārda asais, bīstamais divasmeņu zobens? 
Mūsdienās mums ir kārdinājums domāt, ka ar izteicienu 'Dieva Vārds' vēstules autors ir domājis vienkārši 'Bībeli'. Tomēr ir jāņem vārā dažas patiesības. 
Pirmkārt, ne visa 'Bībele' tolaik bija uzrakstīta un pieejama; mēs nezinām, kad šī vēstule sākotnēji tika uzrakstīta, un ir ļoti iespējams, ka citas Jaunās Derības grāmatas tapa vēlāk. Mums nav pamata domāt, ka Vēstules ebrejiem autors pat zināja par citām grāmatām/rakstiem/vēstulēm, kas jau bija uzrakstītas. Lai gan Jaunās Derības atsevišķu daļu autori nepārprotami bija iecerējuši, ka viņu darbi tiks uzskatīti par autoritatīviem baznīcai (un tādā nozīmē par 'Svētajiem Rakstiem'), nav nekādu pierādījumu par noteiktu agrīno kristiešu darbu krājumu, kas būtu šādi nosaukts līdz pat otrajam gadsimtam. 

Vai tad 'Dieva vārds' nozīmēja tikai Veco Derību, ebreju Bībeli? Savā ziņā jā. Piemēram 95. psalmam (uz kuru atsaucas vēstules autors) piemīt neparasts izteiksmes tiešums, kas risina jautājumus, kuri skar cilvēka iekšējo dziļāko būtību. Kad cilvēki lasa vai klausās šos vārdus, viņi ne tikai sāk apzināties jaunu patiesību, kas iepriekš nebija skaidri saprotama, bet (kas vēl satraucošāk!) arī to, kas notiek viņu dvēseles apslēptākajos dziļumos, ko varbūt viņi bija spējuši pat no sevis slēpt. 

Taču veids, kā Jaunās Derības autori lieto frāzi 'Dieva Vārds', liecina, ka viņi ar to domāja vairāk nekā tikai Vecās Derības rakstus. 'Dieva Vārds' ir arī vēsts, ko pasludināja pats Jēzus (t.i. ka Dieva valstība dzimst Viņa darbībā un caur Viņa darbu); un pēc tam vēsts par Jēzu un to, ko Viņš ir darījis. 
Tomēr, tā kā Jēzus dzīves un visa paveiktā jēga bija tieši tajā, ka tika piepildīti Vecās Derības pravietojumi (par ko galu galā galvenokārt ir šī vēstule), mēs varam diezgan viegli savienot abas šīs lietas. Šķiet, ka 'Dieva Vārds' nozīmē – 'Senie Raksti un vēsts par to, kā tie visi piepildījās Jēzū’.  

Tātad, kas tieši ir tas, kas Dieva Vārdam ir jādara? Un kā mēs varam atbildēt uz tā izaicinājumu? 
Vēstules ebrejiem 4. nodaļas 12. un 13. pantā ir teikts, ka Dieva Vārds darīs savu darbu, un Tu nevarēsi no tā izbēgt! Bet ir skaidrs, ka daudzi cilvēki (vismaz pagaidām) no tā šķietami izbēg (iespējams, vai nu turot to ārpus dzirdes robežām - pārliecinoties, ka viņi pārāk bieži neatver Bībeli un neklausās sprediķus, vai pat izvairās no jebkādām sarunām par Jēzu stingri ignorējot visu, ko viņi par to dzird). 
Tomēr mūsu vēstules lasījuma fragments saka, ka galu galā Tu nevarēsi izbēgt. Ir muļķīgi iedomājaties, ka ir kāda iespēja dzīvot neticībā un tad nepamanīti ieslīdēt 'mierā', ko Dievs ir apsolījis saviem uzticīgajiem ļaudīm. Dieva vārds Tevi atradīs, caururbs un atklās to, kas patiesībā notiek – Tavas slepenās domas, plānus un nodomus. Ikvienam agrāk vai vēlāk ir jāsniedz par sevi atskaite. Tajā brīdī viss tiks atklāts. 

Taču šī Bībeles fragmenta jēga, lai gan acīmredzami domāta kā brīdinājums, var būt arī liels iedrošinājums. Tev ir izvēle –vai ļaut ārstam Tevi izmeklēt uzreiz, lai arī tas varētu būt neērti, vai arī gaidīt, kamēr ārsts varēs veikt Tavu pēcnāves izmeklēšanu. Skaidrs, ka tad būs jau par vēlu, tāpēc ir prātīgi izvēlēties pirmo iespēju. 
Ja Tu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas atvērsies Svēto Rakstu vēstij un ļausi, lai vēsts par Jēzu ienāk Tavā apziņā un iesūcas Tavā iztēlē un sirdī, tad Dieva Vārda darbs notiks, parādot Tev kas īsti notiek Tevī dziļi iekšā. 

Iespējams, šajā procesā Tev būs nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība. Tāpat kā agrīnās baznīcas dziedināšanas un brīnumu darbi nenozīmēja, ka ārsti kļuva nevajadzīgi, tā arī Tava iedziļināšanās Dieva Vārdā nenozīmē, ka vairs nav darba psihoterapeitiem, skolotājiem un līdzīgiem speciālistiem. Taču tas arī nenozīmē, ka Vārda uzdevums ir ignorējams kā nevajadzīgs. 
Pavadīt laiku, lūgšanā un pārdomās, ar Svētajiem Rakstiem un Jēzu (rakstīto un dzīvo Dieva vārdu), nozīmē iepazīt šo maigo, bet spēcīgo pieskārienu, kas darbojas kā ļoti ass un smalks instruments. Tas radīs pārsteidzošus un varbūt pat satraucošus rezultātus. Taču, atšķirībā no mana piedzīvojuma ar virtuves nazi, ar Dieva Vārdu nav nejaušību. 
Dieva Vārds ir dzīvs. 
Un Vārda asā zobena mērķis vienmēr ir attīrīt un dziedināt.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Šķelšanās Jēzus sekotāju vidū

(Jņ 6:60-71) Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos.

Reiz es devos uz lekciju, kurai vajadzēja būt kā ievadam filozofijā. Ātri vien izrādījās, ka izcilo pasniedzēju-filozofu neinteresē mūs visus iepazīstināt ar šo tēmu, bet gan augstā filozofiskā līmenī runāt ar mazu dedzīgu maģistrantu grupu, kuri sēdēja pirmajā rindā un jau zināja pamatus (un vēlējās uzzināt kaut ko specifiski komplicētāku). Es tur neatgriezos… 

Manuprāt, tāda tomēr nebija problēma toreiz pie Galilejas ezera pirms gandrīz 2000 gadiem… 
Nebija tā, ka Jēzus runāja pārāk abstraktā līmenī (lai gan, bez šaubām, bija daži, kuriem pēc ilgām diskusijām Kapernaumas sinagogā šķita, ka tūliņ sāks sāpēt galva). Tas bija tāpēc, ka Jēzus teiktais radīja milzīgu nesaskaņu ar viņu pasaules skatījumu (un, kad tas notiek, daži cilvēki vēlas par to vairs nedomāt). 
Ja Tu dodies uz lekciju, kurā kāds sagrauj to, kā esi audzināts domāt, un tā vietā piedāvā veidu, kā skatīties uz pasauli, kas (lai arī skan pārliecinoši) tomēr šķiet izmaksās ārkārtīgi dārgi (tādā nozīme, ka prasīs pārāk lielas izmaiņas), Tu vari atrast daudz argumentus, lai kaut kā tomēr atteiktos šo ideju pārdomāt un pieņemt. 

Tāpēc arī Jēzus klausītāji sāka kurnēt. Šī jaunā mācība bija “sarežģīta” tādā nozīmē, ka tā prasīja ne tikai prātu, bet arī sirdi un dvēseli. Ikvienam, kurš bija audzināts kādā pirmā gadsimta jūdaisma novirzienā, viss, ko Jēzus teica, bija pārāk citāds, savādāks un jauns. Viņi varbūt varēja būt gatavi sekot kādam jaunam pravietim, piemēram, jaunam Mozum, vai potenciālajam Mesijai, bet tikai tik tālu kamēr šādas personas piedāvātā programma un vēlmes būs vairāk vai mazāk saskaņā ar iepriekš pieņemto kārtību. 
Savukārt tas, ko ierosināja Jēzus, bija pārāk daudz un pārāk radikāli. 

Tāpēc Jēzus sekotāju vidū sākās šķelšanās. Šķiet, ka vairākums atteicās sekot Viņam tālāk (tikai divpadsmit mācekļi turpināja). Tas nenozīmē, ka ap Jēzu nebija cilvēki. Nepārprotams ir fakts, ka Jēzum ierodas Jeruzalemē, kopā ar viņu bija liels pūlis, bet daudzi (lielākā daļa!) līdz galam nesaprata, kas īsti notiek. 

Interesanti, ka pārsteidzošie Jēzus apgalvojumi par Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu līdz pat mūsdienām ir iemesls nesaskaņām starp tiem, kas dažādi skaidro Jēzus izteiktās idejas Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā. Šīs debates turpinās, un es nevēlos tajās iedziļināties. 

Es domāju, ka aizspriedumi pret Jāņa teiktā uztveri burtiski un vēsturiski, šķiet, ir ļoti cieši saistīti ar Rietumu kultūras virzību uzskatīt reliģiju kā tīri “garīgu” lietu. Mums tiek teikts, ka nav svarīgi, vai šīs lietas notika vai nē, vai tās tika teiktas vai nē; svarīga ir garīgā patiesība, ko tās māca. 
Tas izklausās labi (faktiski mazliet pārāk vienkārši); bet tas nevar būt tas, ko apustulis Jānis domāja rakstot savu evaņģēliju. Viss šis evaņģēlija fragments (un patiesībā viss evaņģēlijs) ir par to, ka Vārds kļuva par miesu, nevis par to, lai Vārds kļūtu par ideju, garīgumu, sajūtu vai pieredzi. 

Tajā pašā laikā šis evaņģēlija fragments ir izskaidrojums tam, kā viss patiesībā sader kopā. Tiek pieminētas divas lietas: Jēzus debesbraukšana un Svētais Gars. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas tikai vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto problēmu kopumu. 
Bet šīs ir atslēgas, lai iegūtu sapratni.
Jēzus debesbraukšanas tiek pieminēta, lai pateiktu: jums jāsamierinās ar faktu, ka Viņš (Jēzus!), ar kuru jums tagad ir darīšana, ir vienlīdz mājās kā debesīs un arī uz zemes. Viņš ir abu valstību pilsonis. Galu galā Viņš ir Vārds, kas kļuva miesa. Ja tas tā ir, tad var iet soli tālāk – šī miesa un šīs asinis kaut kādā veidā ir Vārda iekšējās dzīves nesēji. Miesai pašai par sevi, protams, nebūtu nozīmes (kā teikts 63.pantā). Bet, kad miesā mājo Dieva dzīvība (jeb Vārds, kas ir Dievs), tad ir jēga runāt par to tā, kā to darīja Jēzus. 
Lai arī debesbraukšana kā notikums Jāņa evaņģēlijā ir kaut kas noslēpumains (Jēzus par to runā, bet tas nav sīkāk aprakstīts), apustulim Jānim ir svarīgi apliecināt, ka Jēzus ķermenis (nevis tikai viņa ‘garīgā būtība’) bija un paliek vieta, kur Vārds ieņēma pastāvīgu iemiesošanos. 

Tālāk Evaņģēlija stāstījumam attīstoties, Jēzum būs vairāk ko teikt par Svēto Garu. Šeit Viņš tikai brīdina par Viņa teiktā (par ēšanu un dzeršanu) nepareizu interpretāciju. Jēzus mudina savus klausītājus (kā ir darījis visu laiku) domāt plašāk par to, ko Viņš dara un saka (piemēram, vēlme sekot Viņam, lai iegūtu vairāk bezmaksas maizi). Viņš aicina iedziļināties, lai ieklausītos Viņā kā Vārdā, kas tapa miesā. Šim nolūkam mācekļiem būs vajadzīgs Svētais Gars, kas viņiem palīdzēs. Bez tā viņi paliktu neizpratnē un neticībā. 

Bet ir labas ziņas arī šeit – Jēzus divpadsmit mācekļi tomēr paliek. Viņi ir gatavi skaļi pateikt, ka Jēzus ir Dieva svētais, ka Viņš IR Mesija. Viņš ir tas, kurš ne tikai runā par Dieva jauno laikmetu, bet ar saviem vārdiem un darbiem jau ievieš to. 
”Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi…” 

Toreiz Jēzus divpadsmit mācekļi bija kā pārstāvji ticībai un pārliecībai, ko Jēzus ir meklējis: atziņu, ka Viņā, Viņa vārdos un darbos Israēla Dievs beidzot realizē jauno lielo kustību, kas atbrīvos visu pasauli no grēka un nāves. 
Šodien arī Tu vari viņiem pievienoties.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ēst un dzert Cilvēka Dēlu

(Jņ 6:47-59) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. 

Viens no aizkustinošākajiem un bieži aizmirstajiem stāstiem par ķēniņu Dāvidu ir stāsts par piedzīvojumu, kad viņš cīnījās pret filistiešiem, kas bija ieņēmuši viņa dzimto pilsētu Betlēmi. Dāvida kareivju vidū bija trīs īpaši uzticami kaujinieki, kuri bija slaveni ar savu drosmi un gatavību darīt visu, ko karalis lūdza. Kādu dienu, kad viņš un viņa vīri bija iesprostoti, Dāvids ilgojās padzerties un skaļi pateica savas pārdomas par to, cik ļoti vēlētos ūdeni no Betlēmes akas (kas, protams, nebija pieejama filistiešu dēļ). Taču tas neapturēja viņa trīs draugus-varoņus. Viņa draugi devās ceļā, izlauzās cauri filistiešu karaspēka ielenkumam, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes un atnesa to Dāvidam. 
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes. 
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē. 

Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts). 
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt. 

Taču tas, ka Jēzus šajā kontekstā (gadsimtus vēlāk, bet joprojām ebreju reliģiskajā vidē) runā par "savu asiņu dzeršanu", dod mums ļoti svarīgu pavedienu, lai sapratu ko Viņš patiesībā grib pateikt šajā neparastajā evaņģēlija fragmentā. Ja jūs vēlaties gūt labumu no tā, ko Es daru (Viņš saka) jums ir "jāēd Mana miesa" un "jādzer Manas asinis". Ja jūs to darīsiet, jūs dzīvosiet mūžīgi; Es jums došu augšāmcelšanos laiku beigās.
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis. 

Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes. 

Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana. 

Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt". 
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu. 
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis. 

Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā. 

Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā. 

Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību. 
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības… 
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas. 

Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ko varam mācīties no Dieva Tautas piedzīvojumiem tuksnesī

(2Moz 16: 2-4, 9-15) Un viss Israēla dēlu pulks tuksnesī kurnēja pret Mozu un Āronu. Israēla dēli viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē no Kunga rokas – kad sēdējām pie gaļas podiem, kad ēdām maizi līdz sātam, – jo tu mūs izvedi šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā!” Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es likšu, lai jums krīt maize no debesīm – tauta varēs iet un salasīt ik dienas vajadzīgo! Tas tādēļ, lai es viņus varētu pārbaudīt, vai viņi dzīvo pēc manas bauslības vai ne! 
Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība! Un Kungs teica Mozum: “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst! 

Es atceros kā mūsu teoloģijas pasniedzējs reizēm mēdza teikt: "Jums ir jāmācās mīlēt baznīcu." Šo viņa komentāru izraisīja studentu reakcija uz kādu acīmredzamu neefektivitāti, patvaļu vai godīguma trūkumu no baznīcas vadības puses (kas reizēm notiek!). Es šim pasniedzēja padomam tajā brīdī piekritu, gudri mājot ar galvu. 
Tad kādu nedēļu vēlāk kāds mans draugs man pārmeta to, ka es (tā viņš netieši norādīja) esmu runājis par baznīcas neveiksmēm, un viņš man atgādināja, ka Jaunajā Derībā ir izteikts augsts novērtējums par baznīcu un optimisms (kas Bībelē valda attiecībā pret Dieva ļaudīm). Es jutos pelnīti saņēmis aizrādījumu un vienlaikus arī apjucis; galu galā es taču biju domājis, ka man bija taisnība par to, ko es teicu (!), ... lai gan biju spiests atzīst, ka arī viņam ir taisnība par to, cik augstu Svētie Raksti vērtē Baznīcas nozīmi. 

Arī Vecās Derības stāstos mēs atrodam līdzīgi divdomīgu attieksmi pret Israēlu. Tā bija Dieva tauta; Dieva izredzētie ļaudis; Dieva līdzeklis pasaules aizsniegšanai. Dieva ļaudis, kurus Dievs noteikti bija iecerējis brīnišķīgi vadīt un sargāt. Un, lai gan Jaunā Derība izsaka domu, ka Dieva Tauta kā idejiska vienība tiks glābta, tur tiek atgādināti piemēri no Israēla tautas vēstures (piemēram, stāsti 2.Mozus grāmatā par to, kas notika, kad izraēliešiem pietrūka ūdens vai pārtika) un tiek ļauts mums saprast, ko tie mums stāsta par Israēla tautas neveiksmēm un to sekām. Un tas ir – jebkura Dieva tautas paaudze var pazaudēt savu vietu Dieva nodomā. 
Kad ebreji Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, viņu sajūsmai nebija robežu. Pēc viņu piedzīvojuma pie Niedru jūras (pāriet pāri jūrai un izglābties no vajātājiem, manuprāt, tas ir piedzīvojums!), es iedomājos, ka viņu garastāvoklis joprojām bija labs. Un tad viņi devās tuksnesī…, bet drīz vien atklāja, ka Dieva uzvara pār faraonu nebūt neatrisina visas viņu problēmas. Tā tikai iepazīstina viņus ar nākamo izaicinājumu. 

Kad Dievs dara kaut ko jaunu un radošu, ir kārdinājums domāt, ka tagad viss būs brīnišķīgi, taču agrīnā kristīgā draudze drīz vien pēc Jēzus debesbraukšanas atklāja, ka tai nākas saskarties ar to, ka viņu cilvēki tiek ieslodzīti cietumā, ka ir tādi, kas netur savus solījumus, ka daļa no draudzes sāk sūdzēties par to, ka pārtikas izdalīšanas laikā kādi tiek ignorēti (skat. Apd 4:-6:). Tā draudze atkārtoja Israēla tautas piedzīvoto pat tādā pakāpē, ka problēmas galvenokārt bija saistītas ar tādiem piezemētiem jautājumiem kā, piemēram, vai ir pietiekami daudz ēdiena, un vai kāda kristiešu grupa nesaņem ko vairāk nekā citi. 

Es negribu teikt, ka griezties pie Dieva ar kādām pretenzijām ir pilnīgi nepieņemami. Galu galā daudzos Psalmos mēs lasām, ka var sūdzēties Dievam par lietām, kas ar mums notiek, un par to, kā cilvēki pret mums izturas (lai gan, jāatzīst, tajos Psalmos nav iekļautas Dieva atbildes uz šīm lūgšanām). 

Bet Israēlieši nesūdzējās par/pret Dievu, bet gan pret Mozu un Āronu. Kritizēt savus cilvēciskos vadītājus prasa mazāk drosmes nekā kritizēt Dievu. Par laimi Mozus zināja, ko darīt, kad cilvēkiem ir sūdzības pret tevi. Viņš griezās pie Dieva. Iespējams, viņš pat kliedza par to, kā ļaudis pret viņu izturas. 
Dieva atbilde bija rīkojums iemest koka zaru viņu atrastajā rūgtā ūdens avotā. Tas varētu šķist muļķīgs ieteikums, bet Mozum galu galā bija ievērojama pieredze, kā Dievs veic dažādus eksotiskus trikus... 

2.Mozus grāmata atklāj, ka šis stāsts (viens no daudziem līdzīgiem) atklāj/parāda principu, kā Dievs rīkojas ar cilvēkiem. Tautas pieredze tuksnesī, kādu viņi nupat bija piedzīvojuši, ir sava veida pārbaude. Viņu neveiksmēm vai kļūdām patiesībā nav nozīmes. Viņiem bija jāmācās no tā, kas notika. Un secinājums ir - dzīvojiet savu dzīvi saskaņā ar Dieva pavēlēm, un Dievs visu nokārtos. 

Tas, kā tauta pēc tam sūdzas par pārtikas krājumu trūkumu, liek domāt, ka viņi neko nebija iemācījušies. Patiesībā viss bija kļuvis vēl sliktāk, jo tagad viņi sāka iztēlot savu dzīvi Ēģiptē kā kaut ko rožaini mirdzošu salīdzinājumā ar pašreizējo realitāti tuksnesī. Tagad pārmetums vadonim Mozum bija: "Tu izvedi mūs no Ēģiptes, lai mēs nomirtu badā!” "Tas ir Dievs, par ko jūs sūdzaties, nevis es,” atbildēja Mozus. “Dievs rīkosies iespaidīgi un tas pierādīs, ka Dievs bija tas, kas jūs izveda, nevis es.” 
Konkrētais veids, kā pārtika tika nodrošināta, mācīja viņiem ik dienas paļauties uz Dievu. Neatkarīgi no tā, vai viņi savāc daudz vai maz, viņiem bija pietiekami. Kad viņi mēģināja savākt papildus, lai nodrošinātos paši nākamajai dienai (kurš gan varētu viņus vainot?), tā pārtikas daļa aizgāja bojā. Lūk arī daļa no stāsta jēgas. Ir vajadzīga paļāvība un uzticēšanās, ka viss izdosies, ja mēs darīsim to, ko Dievs saka. 

Atceries, ka šie stāsti ir sarakstīti, lai mēs no tiem mācītos. Bībele mūs ar to pamāca – nedomā, ka Tu nevarētu iet to pašu ceļu, ko gāja viņi. Dievs par Tevi rūpēsies tieši tā pat.  

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Tava ir valstība, vara un godība

(Ps 145:10-18) 
Lai tev, Kungs, pateicas visi, ko tu radījis, 
un lai tavi svētītie teic tevi, 
lai tavas valstības godu tie pauž 
un par tavu varenību runā! 
Lai pavēsta cilvēka dēliem viņa varenos darbus 
un viņa valstības krāšņo godu! 
Tava valstība ir mūžīga valstība 
un tava vara uz audžu audzēm. 
Uzticams Kungs visā, ko viņš saka, 
svētīgs visā, ko dara, 
balsta Kungs ikvienu, kas krīt, 
un pieceļ katru, kas saļimis. 
Visu acis raugās uz tevi, 
un tu dod tiem barību īstajā laikā, 
tu atdari savu roku 
un gādā ik dzīvajam, ko tas kāro. 
Taisns Kungs, visās savās gaitās 
un svēts visā, ko viņš dara. 
Tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, 
visiem, kuri sauc viņu patiesi. 

Vai esi pamanījis, ka Bībelē Psalmu grāmata atrodas tieši pa vidu visām citām Svēto Rakstu daļām? Vēl interesantāk tas kļūst tad, ja saprotam, ka tā ir dažādu cilvēku ļoti dažādu lūgšanu sakopojums. Ir cilvēki, kuri saka – kāpēc Jēzus ieteiktā lūgšana “Mūsu Tēvs…” tik ļoti atšķiras no psalmu grāmatā iekļautajām lūgšanām, kurām ir raksturīgi palīgā saucieni un protesti Dievam (jo cilvēkiem ir tik steidzamas vajadzības). 
Jēzus dotā lūgšana “Mūsu Tēvs…” patiešām atšķiras no protesta psalmiem, taču tā ir diezgan līdzīga citiem lūgšanu psalmiem (jo būtībā ir daudz dažādu Vecās Derības Psalmu grāmatu tēmu un lūgumu apkopojums). 

145.psalms ir labs piemērs, kur mēs varam saskatīt šo līdzību. Šis psalms koncentrējas uz Dieva valstību jeb Dieva valdīšanu. Tā Kunga lūgšana atšķiras ar to, ka tajā ir izteikts vēlējums – "Lai nāk Tava valstība”, savukārt 145.psalms runā par Dieva valdīšanu kā par tagadnes realitāti. Manuprāt abām attieksmēm ir zināma kopība. Dievs ir suverēns; pasaule nav ārpus Dieva kontroles; un Dievs parāda savu karalisko varu, uzturot pasauli un vadot savu tautu. Tomēr Dieva valdīšana nekādā ziņā nav pagaidām pilnīga realitāte ne mūsu pasaulē, ne baznīcā. 
Tā Kunga lūgšanā lūgums "Lai nāk Tava valstība" ir jātver kontekstā ar citiem sekojošajiem lūgumiem: "Svētīts lai top Tavs vārds" un "Tavs prāts lai notiek". Ieklausies šajos lūgšanas teikumos – tur ir tāda kā mūsu apņemšanās īstenot kādu no šiem lūgumiem savā dzīvē (piemēram, kā var nopietni lūgt “Svētīts lai top Tavs vārds”, ja pašam lūdzējam nav vēlēšanās, lai tas tā būtu paša dzīvē?). Tomēr šī lūgšana ir kaut kas vairāk, kā tikai personīga apņemšanās. Ja tas būtu tikai par mūsu pašu turpmāko rīcību, tad zaudētu savu nozīmi kā lūgums Dievam. Taču šie lūgumi zaudētu savu nozīmi kā lūgšanas arī tad, ja nenozīmētu mūsu apņemšanos no mūsu puses. 
Patiesa lūgsana ir sapratne/atklāsme, kas saistīta ar mūsu ilgām, kuras mēs vēlamies, lai Dievs tās piepilda. 

Vēl viens salīdzinājums un pretstats parādās, runājot par ēdienu un ar to saistītajām tēmām. 145.psalms norāda, ka Dievs dod cilvēkiem un dzīvniekiem ēdienu viņiem vajadzīgajā laikā. Tā Kunga lūgšanā mēs lūdzam, lai mums tiktu dota mūsu dienišķā maize. 
Interesanta saikne ir starp psalma izteikumiem par Dieva tuvumu cilvēkiem (kas Viņu piesauc, īpaši tad, kad piedzīvo kādas problēmas) un lūgumu lūgšanā “Mūsu Tēvs…”, lai Dievs mūs atbrīvo no ļaunā un izvada caur kārdinājumiem. 
Vēl varētu pieminēt paralēles lūgumā pēc piedošanas, kas parādās Kunga lūgšanā, un 145.psalmā pieminētais fakts, ka Dievs ir žēlsirdīgs un līdzjūtīgs, pacietīgs un apņēmības pilns piedot. 

145.psalms visus šos lūgšanas aspektus pasniedz kā esošus, kā pamatlietas, kuras Dievs vēlas, lai mēs par Viņu zinātu. Tomēr īstā atklāsme par Dievu ir iespējama tikai caur Jēzu. Jēzus ne tikai pārņem šīs lūgšanas tēmas Kunga lūgšanā, bet praktiski izdzīvo/realizē to visu savā šīszemes dzīves laikā. Visas “Mūsu Tēvs…” lūgšanas tēmas parādās/atklājās Jēzus paša kalpošanā. 
Par ko visvairāk Jēzus mācīja – par Dieva Valstību; 
Kāda tēma parādījās kā Jēzum ļoti svarīga – piedošana; 
Ko praktiski Jēzus darīja – pabaroja izsalkušos; 
Ko Viņš pats piedzīvoja – kārdinājumus vai tumsas laiku. 

Vai būtu nepareizi mūsu problēmu jūklī un izmisumā teikt: “Dievs, kur Tu kavējies! Man ir slikti. Palīdzi!” 
Protams, tā var lūgt! Lasiet Psalmu grāmatu – Bībelē iekļauto lūgšanu grāmatu – un tur ir visu problēmu/vajadzību lūgšanas. 

Tomēr ir labi, ja mēs pāri savām ikdienas vajadzībām varam saredzēt, sajust, nojaust un ilgoties pēc Mīlošā un Žēlastības pilnā Debesu Tēva. Mīļie! Viņš dzird katra mūsu sirds nopūtu. Viņš grib mums katram palīdzēt vislabākajā veidā. 
Tāpēc lai nāk, Dievs, Tava ir valstība, vara un godība!  

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Valdnieka Hēroda paranoja

(Mk 6:14-29) To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” 
(Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei.) 
Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs. 

Personas privātā dzīve ir mūsdienu izgudrojums. Vēl pavisam nesen vairums cilvēku dzīvoja lielākās vai mazākās kopienās, kur visi zināja viens otra ikdienas dzīvi līdz sīkumiem. Vēl pirms nedaudz vairāk kā simt gadiem visi uzzināja, kas notiek pasaulē, sarunājoties ar kaimiņiem un svešiniekiem, tenkojot tirgus laukumos un stāstot par visu interesanto vai pārsteidzošo. Tikai karaļnams un ļoti bagātie varēja atļauties kaut ko līdzīgu privātumam (viņi to bieži vien panāca, nodarbinot kurlmēmus vergus). Tomēr pat tad bieži vien varēja sabiedrībai atklāties, ko karalis dara… 

Tas ir jāņem vērā, lai saprastu, ko valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu, un arī to, ko pirmie kristieši zināja par valdnieku Hērodu. 
Kamēr dzīvoju Lielbritānijā, biju liecinieks cilvēku aizrautībai saistībā ar baumām par karaļnama locekļiem, kuras izplatīja ‘dzeltenās preses' žurnālisti. Ja kādā pilsētā ieradās kāds karaliskās ģimenes loceklis, vietējie cilvēki nedēļām ilgi stāstīja par to, ar ko viņa/viņš runājis, ko teicis, ko valkājis utt. Cik tas viss daudz vairāk bija pierasts tādā kultūrā kā Palestīnā pirmajā gadsimtā, kur nebija laikrakstu, radio vai televīzijas. 
Un kas notiek tad, ja atgadās kaut kas patiesi ievērojams! 

Ikviens bija dzirdējis par jauno pravieti, kurš darīja neparastas lietas. Klīda baumas: varbūt tas bija pravietis Elija, kurš saskaņā ar jūdu tradīciju atgriezīsies, lai sagatavotu visu un visus galīgajai tiesai. (Vecās Derības rakstu tradīcijā viņš patiesībā nebija nomiris, bet gan tika paņemts uz debesīs, tāpēc arī bija viegli pieņemt, ka viņš varētu atgriezties, un Maleahija 4:5 ir rakstīts, ka viņš to arī darīs). Vai varbūt tas bija kāds no citiem lielajiem senajiem praviešiem… 

Jēzus uzvedās kā pravietis; Viņš runāja par sevi kā par pravieti; nebija pārsteidzoši, ka visi par Viņu domāja tieši tā. 
Taču valdniekam Hērodam bija kāds cits izskaidrojums, kas ir vēl interesantāks. Viņš izteica pieņēmumu, ka Jēzus varētu būt Jānis (Kristītājs), kas ir atgriezies no mirušajiem (tas, viņaprāt, izskaidrotu, kāpēc viņam piemīt visas šīs neparastās spējas). Tā kā Jānis bija miris… un ja tagad ir atkal atgriezies dzīvē, tad viss cits neparastais arī būtu iespējams. Valdniekam Hērodam, iespējams, nebija pieejama un pamatota labi izstrādāta teorija par augšāmcelšanos, tomēr tajā laikā tā bija izplatīta ideja. Tāpēc arī viņš to izmantoja bez jebkādām nopietnākām pārdomām vai konsekvences. 

Tomēr tas liecina par to, ka Jēzus patiešām darīja neparastas lietas, tādā veidā pamudinot cilvēkus neticamiem skaidrojumiem. Tāpat tas mums atklāj, ka, kā jau to varētu sagaidīt saistībā ar Dieva Valstību, pat pasaules valdnieki un valstības bija spiestas pamanīt to, ko darīja Jēzus. 

Tas savukārt izaicina mūs šodien. Ja mēs vēlamies, vai esam iecerējuši būt Dieva Valstības liecinieki šajā pasaulē, kas mums būtu jādara, lai mūsu sabiedrība, pat mūsu varasiestādes par to uzzinātu un neizpratnē pakratītu galvu? Un vai mēs esam gatavi šādam pavērsienam? 

Evaņģēlists Marks diezgan skaidri norāda, kas notiks ar cilvēkiem, kuri sludina par Dieva Valstību. Šis evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju (ieskaitot Hēroda apjukumu un nesakarīgo skaidrojumu) norāda uz kādu lielāku stāsta pavērsienu, kas vēl tikai gaidāms. Valdnieks Hērods kļūdījās ar savu notikumu interpretāciju, bet tā nebija absolūta kļūdīšanās, jo Jēzū patiešām darbojas Dieva augšāmcelšanās spēks - ne tāpēc, ka Viņš bija Jānis, kas ir atgriezies no mirušajiem, bet tāpēc, ka Viņš ir tas, caur kuru pavisam drīz nāve patiešām tiks uzvarēta. Varenie darbi, ko Jēzus darīja tajā brīdī, nostājoties pret tumsas valstību, sasniegs savu kulmināciju Viņa personīgajā izšķirošajā konfrontācijā ar to. Bet vispirms Jēzum, tāpat kā Jānim, būs jāpiedzīvo nežēlīga un netaisnīga nāve. 

Daudzviet mūsdienu pasaulē kristieši joprojām saskaras ar spīdzināšanu un nāvi savas ticības dēļ. Viņus var mierināt (un mūs pārējos iedrošināt turpināt mūsu lūgšanas par viņiem) šis savādais stāsts par Jēzu, Jāni un valdnieku Hērodu. Dievs, kas aicināja un iedvesmoja Jāni un Jēzu, caur viņiem stājās pretī valdniekam Hērodam un līdz ar to arī visiem citiem valdniekiem. Tie, kas vēro notiekošo no attāluma, var reizēm izdarīt nepareizus secinājumus. Bet Dievs zina, kā viss ir patiesībā. Varenais un mīlošais Dievs attaisnos un atalgos tos, kas paliek uzticīgi savam aicinājumam pat iebiedēšanas, vajāšanu un pašas nāves priekšā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk