Līdzība par vīģes koku

(Lk 13:1-9) Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”
Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.” 

Ja Jaunā Derība nekad nebūtu uzrakstīta, mēs joprojām zinātu, ka Poncijs Pilāts bija nepatīkams un nepopulārs Jūdejas pārvaldnieks. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs (dzimis dažus gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās) uzskaita vairākus faktus, ko Poncijs Pilāts darīja un kas satrauca un kaitināja vietējos jūdu iedzīvotājus. Dažkārt šķita, ka viņš tīši cenšas viņus sadusmot. Viņš satracināja viņu reliģiskās jūtas. Piemēram, reiz viņš mēģināja ienest Jeruzalemē romiešu karogus (militārās emblēmas) ar to pagāniskajiem simboliem. Viņš neievēroja jūdu likumus un tradīcijas. Reiz viņš izmantoja naudu no Tempļa kases, lai samaksātu par akveduktu būvniecību… un pēc tam brutāli apspieda sacelšanos, kas bija viņa rīcības rezultāts. Šie un citi līdzīgi gadījumi ir aprakstīti ārpus Jaunās Derības, un tie palīdz mums saprast, kāds cilvēks bija Pilāts.

Tāpēc mūs nevajadzētu būt pārsteigtiem, uzzinot, ka kādā reizē, kad daži svētceļnieki no Galilejas Jeruzālemes Templī piedalījās upurēšanas ceremonijā, Pilāts, baidoties no sacelšanās, nosūtīja karaspēku, lai Templī viņus nogalinātu. Evaņģēlija fragments piemin faktu, ka svētceļnieku pašu asinis Tempļa pagalmā sajaucās ar upuru asinīm – tas nozīmē, ka Templis tika sagānīts. Turklāt vai vari iztēloties ar šādu notikumu saistītās cilvēciskās šausmas un traģēdiju? Tas ir tāpat, it kā kāds okupācijas karaspēks Ziemassvētku dienā iebruktu baznīcā un nokautu dievlūdzējus.

Uz mirkli atceries, kur mēs atrodamies evaņģēlista Lūkas stāstītajā stāstā. Jēzus ir nolēmis doties uz Jeruzalemi galiliešu svētceļnieku grupas priekšgalā. Ja es šodien plānotu ceļojumu uz kādu eksotisku valsti ar despotisku valdību un tad uzzinātu, ka vietējais pārvaldnieks ir jau pirms kāda laika devis pavēli nogalināt visus ārzemju garīdzniekus, man ir aizdomas, ka es zvanītu savam ceļojumu aģentam un rezervētu lidojumu uz kādu mazāk bīstamu vietu.

Tātad cilvēki, kuri runā ar Jēzu, ne tikai nodod viņam informāciju. Kad viņi stāsta savas šokējošās ziņas, gaisā virmo divi jautājumi. Pirmkārt, vai Jēzus patiešām gatavojas turpināt savu ceļojumu? Vai Viņš nebaidās no tā, kas tur ar Viņu var notikt?
Un, otrkārt, ko tas nozīmē? Vai tas ir sākums kaut kam vēl sliktākam? Ja Jēzus ir brīdinājis par bēdām un nelaimēm, kas piemeklēs tos, kuri noraidīs Viņa vēsti, vai šī ir zīme, ka šie galilieši jau tika sodīti?

Tālāk evaņģēlijā pierakstītie Jēzus skarbie komentāri attiecas uz otro no šiem jautājumiem.
Jā, Pilāts ir nogalinājis Galilejas svētceļniekus Jeruzalemē; taču viņi nebija grēcīgāki par citiem Galilejas svētceļniekiem. Bet – un Jēzus šo brīdinājumu atkārtos vēl un vēl – ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tiksiet iznīcināti tāpat.
Tādā pašā veidā? Tā ir atslēga. Jēzus šeit nerunā par to, kas notiks ar cilvēkiem pēc viņu nāves. Daudzi kristieši ir lasījuši šo fragmentu un domājuši, ka tas ir brīdinājums par pazušanu ellē pēc nāves, taču tas ir acīmredzami nepareizi. Atbilstoši brīdinājumiem, kurus Viņš jau vairākas reizes ir izteicis un turpinās izteikt līdz pat savai krustā sišanai, Jēzus skaidri norāda, ka tie, kas atteiksies no Viņa aicinājuma mainīt virzienu; kas negrib pamest trako sacelšanās ideju pret Romu, piedzīvos traģiskas sekas. Tie, kas ņems zobenu, iet bojā no zobenu.

Vai arī – ja tas nebūs burtiski zobens, tad Jeruzalemes aplenkuma laikā grūstošās ēkas nospiedīs. (Sīloāma ir neliels Jeruzalemes rajons, kas atrodas tuvu senās pilsētas centram, uz dienvidiem no Tempļa.) Nelaimes ar ēku stabilitāti notiek. Bet, ja Jeruzalemes iedzīvotāji turpinās noraidīt Dieva aicinājumu atgriezties no grēkiem un novērsties no saviem līdzšinējiem plāniem, tad tiem, kas izbēgs no romiešu zobeniem, pašas pilsētas sienas sabruks virsū.

Šo biedējošo brīdinājumu par politisku un militāru problēmu sekām, kas var rasties, ja netiks uzklausīts Jēzus aicinājums, papildina gandrīz humoristiska, bet patiesībā diezgan draudīga līdzība par vīģes koku vīna dārzā. (Cilvēki bieži stādīja vīģes vīnogulājus dārzos; tas nāca par labu vīnogām.) Stāstā par vīna dārza īpašnieka un dārznieka sarunā mēs atklājam tiešu ainojumu par paša Jēzus kalpošanu, un par to, kas notiks, kad Viņš nonāks Jeruzalemē.

Ir divi veidi, kā uztvert šo stāstu, un abi atklāj līdzības jēgu, kā arī nonāk pie tā paša secinājuma. Jēzus pats šajā stāstā varētu tikt uzskatīts par vīna dārza īpašnieku. Viņš savas kalpošanas laikā ir nācis uz Savu Dārzu (pie ebrejiem), meklējot grēku nožēlas augļus. Līdz šim, izņemot dažus sekotājus, kuri paši vēl ir diezgan apmulsuši, viņš nav atradis nevienu: nekādu atgriešanos, pat ne tajās pilsētās, kur bija paveicis lielāko daļu savu vareno darbu. Tad viņš ir gatavs dot Jeruzalemei, Templim un valdošajiem priesteriem, vēl vienu iespēju. Ja viņi joprojām atteiksies, viņu liktenis būs apzīmogots.

Vai arī Dievs ir tas, kurš ir nācis pie Izraēla tautas jau daudzus gadus, meklējot augļus. Tad Jēzus ir ka dārznieks, kas tagad, kad saimnieka pacietība izsīkst, cenšas rakt un iestrādāt mēslojumu, lai vecajam augam iedvestu nedaudz dzīvības un veselības, pirms spriedums ir pasludināts.
Jebkurā gadījumā galarezultāts ir viens un tas pats: “Ja nē, tad vari to nocirst…”
Tas arī notiek – 70. gadā Jeruzaleme tika izpostīta. Un tas bija tiešs rezultāts tam, ka tā atteicās iet miera ceļu, uz ko Jēzus mudināja visas savas kalpošanas laikā.

Tādēļ šajā fragmentā ir dubulta spriedze.
Vai Jeruzaleme nožēlos grēkus un tiks izglābta?
Un, ja Jēzus (kā Viņš ir teicis) pats mirs, kad dosies uz turieni, kā tad Viņa un pilsētas liktenis ir savstarpēji saistīti?
Ko ir iecerējis Dievs?
Un, kad mēs sākam domāt par šiem jautājumiem, mums pašiem rodas vēl daudzi citi, ar kuriem mums jāsaskaras.
Ko Dievs ir iecerējis mūsu šodienas pasaulē?
Mūsu pašu dzīvē? Vai mēs nesam augļus Dieva valstībai??  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Debesu pilsoņi

(Filip.3:17-4:1) Brāļi, ņemiet par paraugu mani un skatieties uz tiem, kas dzīvo pēc mūsu dotā parauga, jo daudzi dzīvo tā, kā jums bieži esmu mēdzis par viņiem teikt, bet tagad jau raudot saku: viņi ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas, bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam. 
Tad nu, mani mīļie un ilgotie brāļi, jūs, kas esat mans prieks un vainags, tā, mīļotie, pastāviet Kungā. 

Vārdi “okupētas teritorijas” un "kolonijas", šodien vairs nav īsti populāri. Tas liek domāt par tiem laikiem, kad vairākas Eiropas valstis centās paplašināt savu ietekmi Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, un tad tur sacentās viena ar otru - kura spēs sagrābt bagātākās, izdevīgākās un plašākās teritorijas. 
Mums Latvijā ir ļoti īpaša attieksme, pieredze un sajūtas tad, kad kaut kur tiek runāts par okupāciju. Mums mūsu pašu zemes liktenis (līdz pat nesenai pagātnē) ir pārāk spilgtā atmiņā… 

Tad, kad šodien runā par “okupāciju” un “kolonizāciju", parasti ar to saprot – kontrolējošu, pat iebiedēšanas attieksmi, skatīšanos uz vietējiem iedzīvotājiem kā uz zemāku šķiru, derīgu tikai peļņas palielināšanai un valdošās varas/valsts ekonomiskās labklājības celšanai. 

Protams, vēsture runā arī par kolonistiem un okupācijas varas darbiniekiem, kuri runāja un par reizēm rīkojās labāku motīvu vadīti. Atsevišķos gadījumos bija pat centieni nodrošināt veselības aprūpi, ieviest moderno tehnoloģiju izmantošanas priekšrocības, nemaz nerunājot par kultūras vai garīgo vērtību attīstīšanu tur, kar tas bija nepieciešams. Tomēr lielākajā daļā gadījumu tas, ko redzēja vietējie iedzīvotāji, bija – viņu zeme tiek ieņemta ar spēku, viņu pašu kultūra noliegta un visi tiek apspiesti. Tas ir tas, ko daudzi cilvēki arī šodien domā par “okupācijas varu” vai “koloniju pārvaldība”. 

Filipi (pilsēta, kuras draudzei apustulis Pāvils raksta savu vēstuli) bija romiešu kolonija, un ļoti iespējams, ka daudzi vietējie iedzīvotāji šajā reģionā (Grieķijas ziemeļos) redzēja Romu un tās koloniālo administrāciju tieši tā, kā mēs to aprakstījām. 
Kas tur tajos tālajos, senajos laikos bija noticis? 
42.gadā pirms Kristus, aptuveni simts gadus pirms Pāvils ieradās šajā vietā, Filipi bija vieta, kur norisinājās vienas no lielākajām Romas pilsoņu kara cīņām, kuras bija sākušās pēc Jūlija Cēzara nāves. Divi ģenerāļi - Antonijs un Oktaviāns (nākošais imperators Augusts), tajā brīdī atradās Grieķijas ziemeļos. Viņu vadītajās armijās bija daudz karavīru, kuriem nu vairs nebija nekas īpašs ko darīt. Abi ģenerāļi saprata, ka nevar viņus visus vest atpakaļ uz Romu, pat ne uz Itāliju. Tas būtu pārāk bīstami, ja tūkstošiem karavīru pēkšņi ierastos galvaspilsētā. Tāpēc tika pieņemts lēmums iedalīt viņiem zemi Filipos un tuvākajā apkārtnē, tā padarot to par Romas koloniju. 
Pēc tam, kad kolonija bija izveidota, arī citi armijas veterāni no citām armijas vienībām viņiem pievienojās. 

Laikā, kad apustulis Pāvils ieradās Filipos, tur dzīvoja diezgan daudz ģimeņu, kuras bija cēlušās no šiem pirmajiem romiešu kolonistiem. Tur apmierināti dzīvoja arī vietējo iedzīvotāju daļa, kuri bija guvuši labumu no romiešu klātbūtne. Tomēr lielākais vairākums dusmojās uz latīņu valodā runājošajiem ārvalstniekiem, kuri bija pārņēmuši viņu grieķisko pilsētu. 

Filipu pilsēta atradās uz galvenā ceļa, kas stiepās rietumu virzienā uz Adrijas jūras šaurāko daļu, no kurienes bija viegli kuģot uz Itāliju un tad doties tālāk uz Romu. Tas palīdzēja uzturēt un saglabāt ciešu kontaktu ar visas impērijas sirdi un galvaspilsētu. Filipu kolonisti bija lepni par to, ka ir romieši, un darīja visu iespējamo, lai turpinātu savu aktīvi pilsonisko dzīvi tā, kā tas tika darīts Romā. Viena no galvenajām izpausmēm, protams, bija imperatora kults – imperators Cēzars, bija jāpielūdz kā “glābējs un kungs”. 

Tas viss ir jāņem vērā, ja mēs vēlamies izprast šo Bībeles fragmentu, kas savā veidā ir visas vēstules kulminācija. 
“…mēs piederam debesīm”, jeb burtiski “mēs esam debesu pilsoņi…” apustulis Pāvils paziņo 20.pantā. Daudzi mūsdienu kristieši uzreiz pārprot viņa teiktā nozīmi. Mēs parasti pieņemam, ka viņš gribēja teikt “…un tāpēc mēs gaidām kamēr mēs varēsim doties un dzīvot debesīs, kur mēs piederam…” 
Bet tas nav tas, ko apustulis Pāvils saka! un tas noteikti nav tas, ko viņš domā. 
Ja kāds Filipos teica: "Es esmu Romas pilsonis", tad viņš ar to nedomāja: ”tāpēc es gatavojos doties tur dzīvot”. Dzīvojot kolonijā šī ideja darbojas otrādi. Pēdējā lieta, ko imperators Romā varētu vēlēties, bija doma par visu kolonistu pārcelšanos atpakaļ uz Romu. Galvaspilsēta jau tā bija pārpildīta; tur valdīja bezdarbs un nepietiekami dzīves apstākļi. Nē! Romas pilsoņa pienākums, piemēram Filipos dzīvojoša, bija panākt romiešu kultūras un pārvaldes nostiprināšanu Grieķijas ziemeļos, lai arī tur paplašinātu romiešu ietekmi. 

Un tad – pieņemsim, ka romiešu kolonistiem Filipos rastos kādi sarežģījumi. Pieņemsim, ka tur sāktos kāda vietējā sacelšanās, vai arī ziemeļos dzīvojošo "barbaru" cilšu uzbrukums. Kā lai viņi ar to tiek galā? 
Viņu cerība būtu, ka pats imperators (kuru, starp citu, visi sauca par “glābēju” un “atbrīvotāju”) nāktu no Romas uz Filipiem un izmainītu viņu bīstami sarežģīto situāciju, sakautu viņu ienaidniekus un panāktu, ka viņu dzīve ir gandrīz tik pat droša un brīnišķīga kā pašā Romā. Imperators, protams, bija visas impērijas, visas civilizētās pasaules valdnieks, tāpēc viņam bija tiesības prasīt un arī panākt, ka viņa pakļautībā esošajās teritorijās viss ir kārtībā. 

Tā, tad arī ir tā aina, kura ir prātā apustulim Pāvilam, kad viņš raksta 20. un 21. pantu. Pašlaik baznīca (Kristīgā Baznīca) ir debesu kolonija, kuras atbildība (kā mēs to sakām Tēvreizes lūgšanā) ir veicināt debesu principu, likumu un arī dzīvesveida nostiprināšanu šeit virs zemes. 

Mēs, protams, neesam bijuši spējīgi to izdarīt. Tik bieži mēs jūtamies vāji un nespēcīgi, mūsu fiziskais ķermenis noveco. Mēs piedzīvojam sāpes, slimības… beigu beigās arī nāvi. Tomēr mēs ceram, ka taisnais glābējs, īstais Visuma Valdnieks, pats Ķēniņš Jēzus Kristus nāks no debesīm… un visu izmainīs. 
Viņš beigu beigās pārveidos visu šo pasauli tā, ka visa zeme būs pilna ar Viņa godību, pilna ar debesu dzīvi un spēku. 
Turklāt, kas arī ir daļa no šī lielā plāna - Viņš gatavojas pārveidot arī mūsu ķermeņus tā, lai tie būtu līdzīgi Viņa godības miesai – Viņa ķermenim, kas arī tika pārveidots pēc Viņa nežēlīgās nāves tā, ka tas atkal kļuva tik pilns ar dzīvi, ka nāvei un sabrukšanai vairs nav nekādas varas pār to. 
Izpratne par šo visu ļauj kristiešiem "pastāvēt Kungā" (Filip.4:1). Tas arī ļauj mums skaidrāk saredzēt, visa evaņģēlija īsto nozīmi. 
“Pastāvēt Kungā” nenozīmē tikai kaut kādu mistiski nemainīgu 'ticību'. Tas nozīmē 'pilnīgi uzticēties Jēzum kā patiesajam Kungam un Ķēniņam, nevis imperatoram Cēzaram'. 
Apustulis Pāvils kristīgo Baznīcu un tās Kungu Jēzu Kristu apraksta tādā veidā, ka Filipieši nevarēja nesaklausīt tur mājienus par Romu un Cēzaru. 
Tas tad arī ir šīs vēstules lielākais izaicinājums: vai kristieši Filipos, paši būdami vai nebūdami romiešu pilsoņi (daži iespējams tādi bija, lielākā daļa iespējams nebija), aptver un saprot – ko tas nozīmē: būt primāri uzticīgiem nevis Romai, bet Debesīm, būt uzticīgiem nevis ķeizaram, bet Jēzum? Un vai viņi patiesi var noticēt, ka Jēzus (savā laikā) ieviesīs Debesu dzīvi un likumus visā pilnībā šajā pasaulē (viņus pašus tajā ietverot)? 

Tieši šajā ziņā Filipieši tika aicināti atdarināt apustuli Pāvilu (17.pants). Viņš jau iepriekš tika aprakstījis to, kā viņš pats noliek savas “ebreja privilēģijas”, lai pakļautos Kungam Jēzus (4.-11. panti). Filipieši nevarēja kopēt viņu tieši, jo maz ticams, ka kādi no viņiem bija ebreji. Viņiem vajadzēja pārdomāt, (tāpat tas ir jādara mums) ko tas nozīmē – uzticība Jēzum par spīti visām pārējām lojalitātes prasībām, kas pār mums veļas. 
Kā viņiem, tā arī mums, vajadzētu nopietni ieklausīties brīdinājumos, kas izteikti 18. un 19. pantā. Visā pasaulē ap Baznīcu, gan toreiz, gan tagad, ir cilvēki, kuri savā uzvedībā ir it kā atkarīgi no sajūtām, ietekmes un emocijām. Tas tad arī ir iespējams tas, ko Pāvils šeit piemin – ka daži kristieši galu galā sāk dzīvot pēc šāda uzvedības modeļa. Tomēr pats galvenais šī vēstules fragmenta mērķis ir brīdināt baznīcu nepieņemt pagānu uzvedības modeli un principus. 
Arguments, kuru izmanto apustulis Pāvils, ir gluži tas pats, kas 1Kor 6:2-20 (īpaši 14. pants). Fakts, ka Dievs gatavojas dot augšāmcelšanos un pārveidotu bezgrēcīgu miesu mūsu ķermeņiem, nenozīmē, ka mums vajadzētu pret savu dzīvi un pašiem pret sevi izturēties nolaidīgi vai pavirši. Tomēr tajā pašā laikā mums nevajadzētu ļaut lai pārmērīga apetīte, izlaidība un citas neveselīgas iekāres ieņem noteicošo lomu mūsu dzīvēs, kļūstot mums par dievu. Tieši tur arī slēpjas bīstamība – kas tad galu galā mums ir pirmajā vietā. 
Mesijas - Jēzus Kristus krusts (18. pants) ir tas pagrieziena punkts, kas aicina mūs atgriezties atpakaļ, kas norāda mums uz dzīvību. 
Veltīsim laiku, pārdomāsim, kādā veidā mūsu draudze ņem vērā un atsaucas tām problēmām, kuras ir pasaulē mums visapkārt. Ko tas patiesībā nozīmētu – dzīvot tā, it kā mēs būtu debesu kolonija šeit virs zemes?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kāpēc mīlēt savus ienaidniekus?

(Lk 6:27-38) Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. Ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai saņemtu tikpat atpakaļ. Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visuaugstā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.

Viens no izcilākajiem ebreju zinātniekiem, kas mūsdienās ir rakstījis par Jēzu, bija Dāvids Flussers (David Flusser 1917-2000). Viņš daudzus gadus mācīja Jeruzalemes Ebreju universitātē (Hebrew University of Jerusalem.), taču ne visi atzinīgi vērtēja viņa zinātnisko darbu. Reiz kāds no viņa izcilākajiem studentiem, kurš vienu semestri pavadīja kādā citā universitātē, tur saņēma ļoti zemu novērtējumu tikai tāpēc, ka bija saistīts ar Flusseru. Pēc kāda laika pie Flussera ieradās mācīties students no iepriekš minētās universitātes. Studenta darbs nebija ļoti labs, bet Flussers uzstāja, lai tas tiktu novērtēts ar “A” (augstākā atzīme). Viņa asistents protestēja: kā viņš to varēja darīt, īpaši pēc tam, ko bija izdarījis otrs profesors?
“Lieciet viņam “A”,” uzstāja Flussers. “To es esmu iemācījies no Jēzus.”

Valstība, par ko sludināja Jēzus, ir saistīta ar krāšņu, smeldzīgu un pat absurdu dāsnumu.
Padomā, iztēlojies to labāko, ko Tu vari darīt – un tad dari to kādam sliktam cilvēkam.
Padomā par to, ko Tu patiešām vēlētos, lai kāds darītu Tavā labā, un tad negaidi kamēr kāds Tev to darīs, bet ej un dari to citu labā.
Padomā par kādu cilvēku, pret kuru Tev ir kārdinājums (varbūt pat dibināts iemesls!) būt noraidošam, un tad nepatikas izrādīšanas vietā izdari viņam kaut ko labu.
Šiem norādījumiem piemīt kaut kas neparasts, svaigs, pat kaut kāda pavasarīga kvalitāte. Šie Jēzus padomi ir par jaunu dzīvību, jaunām attiecībām, kas uzplaukst kā ziedi, kas izaug cauri betonam un pārsteidz ikvienu ar savu krāsu un svaigumu.

Bet vai kaut kas tāds realitātē vispār ir iespējami?
Jā un nē.
Jēzus mērķis nebija sniegt saviem sekotājiem jaunu noteikumu sarakstu par to ko drīkst un nedrīkst. Viņš nedeva to kā testu, kur paveikto var atzīmēt vienu pēc otra… un tad apmierināti sēdēt un apcerēt savus sasniegumus.
Runa bija/ir par to, lai izaicinātu un audzinātu sirds attieksmi, gara vieglumu, par spīti visam, ko pasaule var mest pret mums.
Un šī skatījuma centrā ir tas, kas motivē un piešķir visam jēgu – Tev jābūt tādam, jo tāds ir Dievs.
Dievs ir dāsns pret visiem, dāsns (skatoties cilvēcīgām acīm!) līdz pat absurdam – Viņš nodrošina/dod labo, lai VISI varētu to baudīt, gan tie, kas to pelnījuši, gan tie, kas to nav pelnījuši. Viņš ir apbrīnojami žēlsirdīgs (tam piekritīs ikviens, kas patiesi pazīst savu sirdi un joprojām turpina piedzīvot Dieva žēlastību un mīlestību). Tāpēc – kā gan mēs, Viņa bērni, varam būt mazāk mīloši un žēlsirdīgi?
Tikai tad, kad cilvēki atklās, ka viņiem ir darīšana ar TĀDU Dievu, viņiem būs motivācija, ilgas un iespēja šādu dzīves-skatījumu padarīt par savu.

Patiesībā šis evaņģēlijā dotais norādījumu saraksts ir par to, Kādam Dievam Tu tici! Un tas ir par dzīves veidu, kas tad no tā izriet.
Mums ar kaunu jāatzīst, ka liela daļa kristietības, šķiet, patiesībā maz vai neko nezina par Dievu, par kuru runāja Jēzus. Liela daļa no tiem, kas sevi dēvē/sauc par Jēzus sekotājiem, tā vietā ir ticējuši drūmam Dievam; Dievam, kas tērē naudu; Dievam, kura vienīgās rūpes ir padarīt cilvēku dzīvi grūtu un glābšanu gandrīz neiespējamu.

Taču šis evaņģēlija fragments arī noliedz ideju (kas bija izplatīta gan Jēzus, gan mūsu dienās), ka visas reliģijas patiesībā ir viens un tas pats; visi dievi un dievības patiesībā ir variācijas par vienu un to pašu tēmu.
Šis Dievs ir atšķirīgs. Ja Tu dzīvotu sabiedrībā, kurā visi ticētu šim Dievam, tad nebūtu vardarbības. Nebūtu atriebības. Nebūtu šķiru vai kastu dalījuma. Īpašums un manta nebūtu tik svarīga kā pārliecināšanās, ka Tavam kaimiņam vai darbabiedram viss ir kārtībā.
Iedomājieties, ja kaut daži cilvēki Tavā apkārtnē nopietni uztvertu Jēzu un dzīvotu šādi. Dzīve būtu krāšņa, citāda un pārsteidzoša. Cilvēki skatītos un brīnītos.
Un, protams, cilvēki toreiz skatījās, kad Jēzus to darīja.
Iemesls, kāpēc pulcējās ļaužu pūļi (kā Lūka mums savā stāstījumā iepriekš atklāj) bija tas, ka no Jēzus plūda spēks. Cilvēki tika dziedināti. Visa Viņa dzīve bija izcils dāsnums. Jēzus deva visu, kas Viņam piederēja, lai ikvienam būtu, kas bija vajadzīgs. Viņš runāja par to, ko zināja: par sava Tēva apbrīnojamo mīlestību un aicinājumu cilvēkiem (atbildot uz Dieva Mīlestību) dzīvot dāsnu, īsti cilvēcisku dzīvi.

Un visbeidzot, kad Viņam spļāva sejā un norāva apģērbu, Viņš turpināja mīlēt un piedot, kā Lūka mums pastāstīs vēlāk (skat. Lk 23:34,43). Viņš izrādīja mīlestību ne tikai saviem draugiem, bet arī saviem ienaidniekiem, raudādams par pilsētu, kas bija noraidījusi Viņa lūgumu pēc miera. Jēzus bija patiess Dieva iemiesojums, par kuru Viņš runāja.

Šajos norādījumos ir divas īpaši pārsteidzošas lietas.
Pirmkārt, to vienkāršība: tie ir acīmredzami, skaidri, tieši un atmiņā paliekoši.
Otrkārt, to nepietiekamība. Cik daudz Tu pazīsti cilvēkus, kas patiešām dzīvo šādi? Cik draudzes Tu zini, kurās šie norādījumi ir ikdienas dzīves noteikumi?
Kas ir noticis nepareizi?
Vai Dievs ir mainījies?
Vai arī mēs esam aizmirsuši, kas Viņš patiesībā ir?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā būtu, ja Mesija (Jēzus) netika augšāmcelts?

(1Kor 15:12-19) Bet, ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās. Ja jau nav mirušo augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs esam Dieva viltus liecinieki, jo esam liecinājuši pret Dievu, it kā viņš Kristu būtu augšāmcēlis, ko viņš nemaz nav augšāmcēlis, ja jau nav mirušo augšāmcelšanās. Jo, ja jau mirušie netiek augšāmcelti, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība un jūs vēl esat savos grēkos. Tad jau pazušanā gājuši ir arī Kristū aizmigušie. Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. 

Juris bija ilgojies spēlēt skolas futbola komandā. Viņš bija noskatījies katru spēli, kopš sāka mācīties šajā skolā. Viņš bija apbrīnojis spēlētājus un domājis par dažādiem spēles stiliem, dažādām prasmēm, kas ir nepieciešamas, lai iekļautos komandā. Viņš bija iztēlojies to sajūsmu kādu piedzīvos, kad pats izskries laukumā, lai izdarītu visu iespējamo skolas komandas labā.

Juris cītīgi strādāja, lai uzlabotu savas spēles prasmes, rūpējās, lai būtu labā formā. Tad kādu dienu pie viņa pienāca draugs.
“Tev ir izdevies!” viņš teica. “Tu esi komandā! Es to redzēju uz ziņojumu dēļa! Apsveicu!”
Juris tobrīd bija ceļā uz mācību stundu, tāpēc nevarēja pats pārbaudīt, kas īsti bija lasāms uz ziņojumu dēļa, bet tomēr pavadīja nākamo stundu sajūsmas pārņemts. Tas bija noticis! Viņa sapnis bija piepildījies. No šī brīža dzīve būs citādāka.
Pēc stundas beigām, kad Juris iznāca no klases, viņš pačukstēja kādam savam draugam: “Es esmu komandā! Andrejs redzēja paziņojumu uz ziņojumu dēļa!”
Draugs izskatījās pārsteigts un neizpratnē. “Bet viņi nekad neizliek komandas sarakstu tik agri,” viņš teica. “Andrejs droši vien ir kļūdījies. Viņi to nedarītu. Tā tas nenotiek!”
Jura sajūtas tajā brīdī bija tieši tādas, kādām vajadzētu būt kristiešiem, ja kāds saka: “Augšāmcelšanās? Tas vienkārši tā nenotiek!” 

Cilvēkiem ļoti bieži par kristietību ir kāds savs viedoklis/priekšstats. Daži ir iedomājušies, ka teikt “Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem” ir vienkārši pirmā gadsimtā izdomāts izteiciens, kā pateikt “Dieva lieta turpinās!” vai “Es joprojām uzskatu Jēzu par savu vadoni un skolotāju”. Tas varētu būt tā, ja kristietība būtu tikai ētisku pavēļu kopums vai, ja Jēzus būtu tikai viens no daudzajiem skolotājiem/guru, kas māca ceļu uz apgaismību (un kura idejas cilvēki varētu ievērot vai neievērot pēc savas izvēles).
Mūsdienās ir daudzi, kas vēlas, lai kristietība būtu tieši tāda. Un dažkārt vēlme, lai kristietība būtu šāda, ir pat kļuvusi par iemeslu, lai noliegtu to, ka Jēzus ir reāli augšāmcēlies no mirušajiem.
“Mēs nevaram teikt, ka augšāmcelšanās ir notikusi,” reiz kāds man teica, “jo tas kristietību atšķirtu no visām pārējām ticībām.”
(Cik daudzi šodien ir PRET kaut ko atšķirīgu!)
Runāt par reālu augšāmcelšanos no mirušiem nozīmē, ka kristietība atšķiras no visām citām ticībām.

Bet evaņģēlijs, ko apustulis Pāvils un citi sludināja, skaidri paziņoja, ka Jēzus bija/ir Mesija un līdz ar to pasaules patiesais Kungs. Un Pāvila skatījumā pierādījums tam, ka Jēzus ir patiesais Ķēniņš, ir tas, ka Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem (skat. Rom 1:3-4). Tieši to viņš raksta 12. pantā – runa nav tikai par to, ka (a) Jēzus ir Mesija un (b) ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, bet gan par to, ka mēs zinām – Jēzus ir Mesija (un mēs Viņu par tādu pasludinām), jo Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Tikai augšāmcelšanās padara Jēzus krustā sišanu par kaut ko citu, nevis par briesmīgu galu vēl vienam neveiksmīgam dumpiniekam. Apustuļa Pāvila rūpīgā argumentācija šajā nodaļā ir paredzēta, lai skarbi parādītu korintiešiem, kas ir/būs tad, ja jūs pasludinātu, ka tādas augšāmcelšanās nav.
Tā kā praktiski visi senie pagāni nepieļāva/neticēja augšāmcelšanās iespējai, tad acīmredzot daži Korintas draudzē sāka noliegt augšāmcelšanos, jo tai nebija jēgas viņu līdzcilvēku pasaules uzskatā. Kultūrā, kurā viņi bija uzauguši, tam nebija vietas. Taču apustulis Pāvils vēlas, lai visi saprastu, ka kristīgais pasaules uzskats ir atšķirīgs un ka tam ir spēks personīgajā līmenī un stingrība intelektuālajā līmenī, lai cīnītos pret vecajiem pagānu pasaules uzskatiem un tos uzvarētu. Augšāmcelšanās ir kristīgā pasaules uzskata pamats. (Un tūlītējs rezultāti šādam skatījumam: ja Jēzus ir Kungs, tātad ķeizars nav.)

Tas mūs aizved uz dziļāku garīgās realitātes pasauli un līdz ar to arī uz pašu kosmosa/universa būtību. Apustuļa Pāvila spēcīgākais arguments šajā fragmentā ir norādīt uz saikni starp grēku un nāvi (17. pants). Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tad nāves vara ir salauzta un galīgā uzvara pār to ir nodrošināta. Nāve ir grēka rezultāts, jo cilvēki novēršas no dzīvību dodošā Dieva un veltīgi mēģina atrast dzīvību citur (skat. Rom 5:1-4). Tātad, ja nāve ir uzvarēta, tad tas nozīmē, ka arī grēks ir uzvarēts.

Mēs lielos diskusijas argumentus varētu formulēt šādi: 

1. Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tas pierāda, ka Viņš patiešām bija/ir Mesija, jo Dievs ir nepārprotami mainījis šīs-zemes tiesas spriedumu, kas atzina Viņu par vainīgu (izlikties par pretendentu uz Mesijas lomu/titulu) un rakstīja to kā apsūdzību virs Viņa galvas. Bet, ja Viņš patiešām bija Mesija un tagad ir augšāmcēlies no mirušajiem, tad izrādās, ka Viņa nāve nav bijis tikai traģisks un šausmīgs gals, bet gan Dieva dīvains līdzeklis, kā tikt galā ar pasaules grēku. 
2. Tomēr, ja Viņš nav augšāmcēlies no mirušajiem, tad Viņš nebija un nav Mesija, un Viņa krustam nebija šāda efekta. Ar grēku nav tikts galā; pasaule joprojām ir tāda, kāda tā bija. 

Apustulis Pāvils ne mirkli nepieļauj otro iespēju. Viņš uzstāj, ka līdz ar Jēzus augšāmcelšanos ir atvērusies jauna pasaule, kurā grēka un nāves visaptverošā vara vairs nav spēkā. Pasaule, kuru mēs pazīstam - pasaule, kuras skaistumu, varenību, smaržu un dzīvības kūsāšanu izsmej nāve, sabrukums, bojāeja un pilnīga entropija - ir dzirdējusi vēsti, ka tomēr ir ceļš uz priekšu, ceļš uz dzīvi, kas ir vēl lielāka, skaistāka un varenāka par šo.

Atņemiet Jēzus augšāmcelšanos, un tas viss tiek apšaubīts.
Līdz ar to mēs zaudējam jebkādu iespēju, ka Jēzus sekotājs patiešām dzīvo jaunā realitātē, kurā grēka vara ir uzvarēta. Ja Mesija nav augšāmcēlies, Tava ticība ir bezvērtīga, un Tu joprojām esi savos grēkos. Vēl vairāk (18. pants) – kristieši, kas tagad mirst, ir bezcerīgi miruši un pazuduši.
Kad daži Korintas draudzē noliedza augšāmcelšanos, viņi faktiski paziņoja, ka senais pagānu uzskats par dzīvi pēc nāves (ēnaina puseksistence Hades pasaulē) ir labākais, uz ko viņi varēja cerēt.

Un, kā saka apustulis Pāvils, bez augšāmcelšanās cerības, kāda jēga vispār ir būt vienam no Mesijas ļaudīm? Nīstams, nicināts, vajāts – ja tas ir viss, kas ir, tad, protams, labāk ir atteikties no kristietības un atzīt, ka daudzas citas filozofijas piedāvā vieglāku dzīvi. Tad ir jāpārstāj tērēt laiku ar šīm Jēzus muļķībām!
(Apustulis Pāvils šo ideju attīstīs vēlāk šajā vēstulē, bet jau tagad tas izskan skaļi un skaidri.)

Tātad tie, kas noliedz augšāmcelšanos, ne tikai maina vienu no kristīgās ticības elementiem.
(Pirms neilga laika es lasīju, ka kādā Kristiešu Baznīcā notika aptauja starp bīskapiem; lielākā daļa no viņiem teica, ka viņi tic Jēzus augšāmcelšanās notikumam, bet daži izteicās, ka tam, vai tas bija reāls/fizisks notikums, nav nozīmes – var ticēt vai neticēt, kā grib…) 
Tas ir pilnīgs pārpratums. Tā ir pretruna ar to, par ko runā apustulis Pāvils. Patiesībā šāda nostāja pat apsūdz apustuļus, ka tie “nepatiesi liecina” par pašu Dievu (15. pants). Bet pats svarīgākais ir tas, ka šaubīgie kristieši šādā veidā paziņo, ka vēl nav noticis neviens liels notikums, kura dēļ pasaule būtu mainījusies. Viņi reducē kristietību līdz garīguma formai, jaunai “reliģijai”, kas varētu ieņemt kādu vietu līdzās ticībām plurālisma tirgū.
Šīs briesmas (noliegt Kristu) ir tikpat aktuālas šodien, kā tās bija pirmajā gadsimtā.
Kam tici Tu?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Brīnumainā zivju zveja

(Lk 5:1-11) Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. 

“Kad Kristus aicina kādu cilvēku,” raksta Dītrihs Bonhēfers, “Viņš saka, lai tas nāk un mirst.”
Bonhēfers, protams, tieši tā arī izdarīja – nacisti viņu pakāra par pretošanos Hitleram.
Bet, kad Sīmanis Pēteris pirmo reizi satikās ar Jēzu, viņš šo patiesību neapzinājās. Ja Pēteris būtu varējis redzēt filmu par to, kas ar viņu notiks nākamā gada vai divu laikā, viņš, iespējams, būtu atkārtojis savu lūgumu, lai Jēzus viņu atstāj mierā. Bet tā Jēzus nedarbojās; tā nedarbojas Dievs. Pēteris nepārprotami nojauta, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk, ka viņu sagaida jauni izaicinājumi; taču viņš nevarēja iztēloties/iedomāties, cik ļoti notiekošais viņu pārsteigs.

Tas sākās kā nevainīga Jēzus atjautības izpausme. Šķiet, ka Viņš bija sācis mācīt cilvēku grupu pie krasta, bet pūlis kļuva arvien lielāks un lielāks, un tur vienkārši vairs nebija vietas. Tāpēc Jēzus pieņēma interesantu lēmumu…
Gar ezera krastu netālu no Kapernaumas ir virkne līču ar stāviem krastiem; tāda kā zigzagveidīga krasta līnija. Savukārt katrs ezera līcis ir kā dabisks amfiteātri. Līdz pat šai dienai, ja iekāpsi laivā un nedaudz atirsies no krasta, Tu vari runāt pavisam dabiskā balss skaļumā, un ikviens, kas atrodas ezera līča nogāzēs, varēs Tevi skaidri dzirdēt – patiesībā pat skaidrāk, nekā tad, ja Tu būtu turpat krastā kopā ar klausītājiem. Jēzus vienkārši izmantoja šīs vietas ģeogrāfiskās īpatnības un laivas pieejamību.
Un, tā kā Jēzus izmantoja zvejnieku laivu, viņiem nekas cits neatlika kā piedalīties un noklausīties Jēzus stāstīto…

Es pats neesmu makšķernieks, tomēr no tā, ko esmu dzirdējis no citiem, es saprotu, ka veiksmīgai makšķerēšanai/zvejošanai ir jāņem vērā laikapstākļi, diennakts īstais brīdis, pareizs aprīkojums un citas lietas. Viena atziņa, ko esmu dzirdējis ir, ka zivīs īsti negrib ķerties karstā laikā.
Ņemot vērā vietējos apstākļus, zvejnieki toreiz pie Galilejas ezera zināja, ka zivis drīzāk ir iespējams noķert pēc tumsas iestāšanās. Tomēr šajā gadījumā vīri bija strādājuši visu nakti velti. Ja jau nebija veicies parastajā zivju zvejošanas laikā, tad pieredzējušie vīri zināja – pēdējā muļķība būtu atkal ķerties pie zvejas dienas gaismā.

Taču Jēzus uzstāja…, un viņi to izdarīja.
Vai tā bija Jēzus spēja radīt iespaidu uz cilvēkiem, vai arī zvejnieki nolēma, ka var taču pierādīt šī pilsētnieka nezināšanu, vienkārši nodemonstrējot, ka zivis dienas laikā neķersies.

Pārējais, kā saka, ir vēsture.
Tas bija milzīgs loms.
Ātrs lūgums pēc palīdzības otrai laivai.
Cīņa, lai laivas nogādātu atpakaļ uz sauszemes, pirms tās visas pārpildītas nogrimtu ezerā.
Un tad patiesības brīdis.
Zvejnieks Pēteris ir spiests atzīt, ka viņš vairs neko nesaprot.
Un tad Jēzus apsola, ka turpmāk notiks tas pats, tikai tagad tie būs cilvēki, nevis zivis.
Un zvejnieki kļūst par Jēzus sekotājiem, kas dodas jaunā piedzīvojumā, īsti nenojaušot, kur tas viņus aizvedīs.

Šis ir stāsts, kas palīdz man iztēloties – kā tas bija būt tur toreiz Jēzus tuvumā.
Varbūt arī Tu vari pacensties uz dažiem mirkļiem iztēloties būt par Pēteri; apstājies un pārdomā, ko Tu parasti dari dienu pēc dienas. Un tad iedomājies, ka Jēzus pēkšņi parādās, lūdz Tavu palīdzību, un tad ierosina darīt kaut ko Tev zināmajā nozarē tādā veidā, kas šķiet bezjēdzīga laika un pūļu izšķiešana.
Un tad Tu to dari (varbūt klusi pie sevis murminādams kaut ko par muļķību un nereālām iedomām); un tad pēkšņi viss nostājas savās vietās, viss izdodas un notiek tādā mērogā, par kādu Tu nekad neesi pat sapņojis.
Kas notika?
Kā tas notika?

Kā man gribētos pamudināt Tev iztēloties to apbrīnu, pat šausmas, kad zvejnieki toreiz saskārās ar Jēzus spēku. Vēl vairāk – kā šī stresa sajūta pieaug, kad Viņš vēršas pie Tevis ar jautājumu (kas varbūt izklausās pēc aicinājuma/jautājuma), bet izrādās ir pavēle.
– No šī brīža mēs ar tevi strādāsim kopā, – Viņš saka.
Un Tu saproti, ka Tev nav izvēles. Ja šis Jēzus nav tā vērts, lai Viņam sekotu, tad neviens nav tā vērts.

Vai varbūt Tu vēl nevari iztēloties sevi tik tuvu Jēzum. (Vai arī Tev nav tuva zvejniecība, laivas un tīkli…)
Varbūt Tu esi kaut kur tur ļaužu pūlī ezera krastā. Tu esi kaut ko dzirdējis no tā, ko Jēzus teica. Tu varbūt pazīsti šos zvejniekus – visi viņus pazīst, tie ir tie strādīgie puiši, kurus Tu redzi atgriežamies no nakts darba tieši tad, kad Tu jau esi padzēris rīta kafiju. Lieli, stipri vīri, rokas kā lāpstas.
No krasta Tu vēro, kā Jēzus ar viņiem runā. Tu redzi, kā viņi parausta plecus un nolaiž tīklus ūdenī. Tad Tu dzirdi kliegšanu, Tu redzi, kā sākas rosība. Tad Tu redzi vareno vīru Pēteri, kas nokrīt uz ceļiem Jēzus priekšā.
Un tad viņi visi kopā dodas prom…
Kādas domas Tev tagad nāk prātā?

Daudzi cilvēki šodienas sabiedrībā ir tādā situācijā attiecībā pret Dieva Valstību. Viņi ir dzirdējuši pietiekami daudz, lai saprastu, ka kaut kas notiek. Viņi redz, ka citi cilvēki pēkšņi mainās, viņu dzīves mainās. Varbūt viņi ir mazliet greizsirdīgi, bet varbūt arī atviegloti, ka uzmanība nav pievērsta viņiem. Taču prožektors, spīd, lai parādītu ceļu uz īsto dzīves virzienu.

Jēzus nevēlas nevienu atstāt novārtā. Jēzus aicinājums Pēterim un pārējiem ir, lai viņi tagad palīdz Viņam, t.i., lai Labā Vēsts izplatītos arvien plašāk un tālāk, sasniedzot pēc iespējas vairāk cilvēku.
Galu galā Dieva valstībā nav garāmgājēju.
Mēs šodien lasām Lūkas evaņģēliju, jo Jēzus turēja savu solījumu Pēterim, neraugoties uz Pētera sākotnējo nevēlēšanos un turpmākajām neveiksmēm. Kad Jēzus aicina, Viņš, protams, pieprasa visu, bet tikai tāpēc, ka pats jau ir devis visu, un Viņam ir plāni, kas mums un pasaulei ir sagatavoti, par kādiem mēs nekad nebūtu pat sapņojuši.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Drīzāk pavēste nekā aicinājums

(Jer 1:1-19) Vārdi, ko teicis Jeremija, kura tēvs Hilkija bija no priesteriem, kas Anātotā, Benjāmina zemē. Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Amona dēla, valdīšanas trīspadsmitajā gadā pār viņu nāca Kunga vārds. Tas nāca pār viņu arī Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, laikā un līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, Jošijāhu dēla, vienpadsmitajam gadam – līdz pat Jeruzālemes trimdas piektajam mēnesim. 
Pār mani nāca Kunga vārds:
“Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi,
pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi,
par pravieti tautām es iecēlu tevi.”
Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju,
es esmu vēl zēns!”
Kungs man teica:
“Nesaki: es esmu vēl zēns, – jo tu iesi visur, kurp tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko pavēlēšu!
Nebaidies no viņiem, es esmu ar tevi!
Es glābšu tevi!” saka Kungs.
Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei, Kungs teica: “Redzi, es ielieku savus vārdus tev mutē! Redzi, šodien es tevi ceļu pār tautām un valstībām, lai tu rautu un plēstu, izdeldētu un plosītu, celtu un dēstītu.” [...]
Tad Kungs man teica: [...]
“...Redzi, šodien es tevi daru par nocietinātu pilsētu,
par dzelzs stabu, par vara mūri pār visu zemi, –
pret visiem Jūdas ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, pret visiem ļaudīm.
Tie gan pret tevi cīnīsies, bet nepievārēs tevi,
jo es esmu ar tevi, saka Kungs, es glābšu tevi!” 

Pirms kāda laika viens mans draugs (arī mācītājs!) man atsūtīja informāciju par iespēju piedalīties neklātienes konferencē par Baznīcu un invaliditāti.
Viena no konferences dalībniecēm bija sieviete, kura ir ordinēta kā mācītāja, bet viņai ir runas traucējumi (kas apgrūtina viņas teiktā saprašanu… un sevišķi lielās auditorijās). Viņai bija grūtības atrast kalpošanas vietu kādā draudzē. Kāds cits dalībnieks bija daļēji paralizēts vīrietis, kurš lielāko daļu sava laika pavada, pārdodot konfektes uz ielas. To darot, viņš ir savācis tūkstošiem dolāru un ar iegūtajiem līdzekļiem atbalstījis piecus trūcīgus bērnus Indijā. Arī viņa teikto bija grūti saprast, un labi ka galvenokārt runātājs bija viņa tēvs.
Kā šiem cilvēkiem varēja ienākt prātā ticēt, ka viņiem ir jāveic kalpošana citu cilvēku labā? Kā mēs vispār varam būt pārliecināti, ka mums ir īpašs aicinājums kalpošanai?

Pārdomas par šo jautājumu rodas arī Jeremijam, jo viņš bija jauns cilvēks – varbūt divdesmitgadnieks, varbūt pat jaunāks.
Lai šodien saprastu šī jaunā cilvēka šaubas ir jāņem vērā, ka tādā kultūrā kā Israēla pirms vairāk kā 2500 gadiem, bija pieņemts uzskatīt, ka ir vērts ieklausīties un mācīties no tiem, kuri ir gados vecāki. Kurš gan uzklausīs kādu ļoti jaunu cilvēku?
Lai gan es neapstrīdu ideju, ka Jeremijam principā bija tiesības šo visu uzmanīgi pārdomāt, taču ir jāņem vērā, ka Dievs nav ierobežots ar to, kā un kas parasti cilvēku sabiedrībā notiek un ir pieņemts. Svarīgi ir nevis tas, vai Jeremijam ir bijis laiks mācīties un attīstīt savu gudrību, bet gan tas, vai Dievs dod viņam ko teikt.
Šo ideju spilgti atklāj mūsu fragmentā citētais Dieva vēstījums, ka par Jeremiju ir izlemts vēl pirms viņa dzimšanas, pirms jebkādām spējām, kas viņam varētu attīstīties. Jau tad Dievs viņu “atzina” un apņēmās viņu aicināt. Nekas neliecina par to, ka Dieva aicinājumi atbilstu aicinātās personas īpašām spējām vai nopelniem. Dievs ir kungs neatkarīgi no tā, vai cilvēkiem tas patīk vai nē.

Priekšrocība, Dievam izvēloties jaunieti, bija arī tā, ka Jeremijam vēl nav laulības saistību un viņš varēs veikt kalpošanu, kas ilgs vairāk nekā četrdesmit gadus, kas, cik mums zināms, ir visilgākā no visām praviešu kalpošanām. (Tas netieši izriet no grāmatas sākumā norādītā – 626.gads pirms mūsu ēras, kad Jeremija sākotnēji saņem vēsti no Dieva; un viņa kalpošana turpinās līdz pat Jeruzālemes krišanai babiloniešu rokās 587.gadā p.m.e. Kaut gan patiesībā tā turpinājās arī pēc šī notikuma, bet pilsētas krišana un tautas izsūtīšana bija viņa pravietojumu galvenā vēsts visu šo gadu desmitu laikā.) 

Man pašam arī ir kāda pieredze, kad Dievs mani aicināja kalpošanai, tomēr es nedomāju, ka stāstījums par Jeremijas aicinājumu būtu mudinājums mūs salīdzināt mūsu piedzīvoto ar Jeremijas pieredzei. Drīzāk otrādi. Šeit pierakstītais ir domāts, lai mudinātu cilvēkus nopietni uztvert pravietojumus, kas sekos visā apjomīgajā grāmatā. Tas, ka Dievam nācās pārvarēt Jeremijas nevēlēšanos, ir vēl viena norāde, ka pravietis runā nevis tāpēc, ka viņam ir ambīcijas kļūt par pravieti vai domā, ka viņam ir īpašas pravietiskas dāvanas. Jeremija ir spiests to darīt.
Dievs ne vienmēr aicina cilvēkus tāpēc, ka viņiem ir atbilstošas spējas – reizēm, iespējams, drīzāk otrādi.

Jeremijam būs jābūt pravietim ļoti sarežģītā laikā. Galvenā tēma viņa sludināšanā būs par problēmām, ko lielvara, Babilonijas impērija, atnesīs ebrejiem – iznīcinās Jeruzalemi un izklīdinās tautu. Ir gan vēl cerība, jo nākamās impērijas –Persijas valdīšanas laikā Dievs parūpēsies par pilsētas atjaunošanu un tautas atdzimšanu.

Tas ir neiespējami grūts uzdevums, kas uzlikts cilvēkam, kurš par to šaubās. Taču pravietis Jeremija nav vienkārši aicināts un tad pamests bez atbalsta. Dievs būs kopā ar viņu.

Šis Bībeles fragments mūs aicina pārdomāt par to, kā mēs atbildam/atsaucamies Dieva aicinājumiem. Nav pareizi lietot latviešiem tik pierasto – “ko tad nu es”…, “lai jau tie, kas var”...
Dieva aicinājums nenozīmē arī to, ka cilvēks kaut kā pārdabiski jūt, ka Dievs ir ar viņiem un ka viss būs labi.

Dieva aicinājums var būt tas, ka mēs pamanām – to vajadzētu darīt! Tam vajadzētu piezvanīt. Vajadzētu ar viņu aprunāties.
Dieva aicinājums ir nemiers – to vajadzētu aizstāvēt. Tam vajadzētu palīdzēt.
Dieva aicinājums ir ideja – mēs varētu darīt tā. Šis varētu būt risinājums…
Dieva aicinājums nenozīmē, ka Tev pēkšņi būs pārdabiskas spējas.
Dieva aicinājums nozīmē, ka Dievs ir ar Tevi tādā veidā, ka Tu varēsi izdarīt to, ko Viņš Tevi mudina darīt. Un tas nozīmē, ka Dievs sniegs aizsardzību/klātbūtni/svētību, neatkarīgi no tā, vai Tu jūti, ka Dievs ir ar Tevi vai nē.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Daudzi locekļi, viens ķermenis

(1Kor 12:12-20) Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. Arī mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis – vai jūdi, vai grieķi, vai vergi, vai brīvie, – un ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti. Jo arī ķermenis nesastāv no viena locekļa, bet gan no daudziem. Ja kāja sacītu: es neesmu roka, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Un, ja auss sacītu: es neesmu acs, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. Ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur tad būtu pats ķermenis? Bet nu ir daudzi locekļi un – viens ķermenis. 

Šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils izmanto vienu no savām iespaidīgākajām un slavenākajām ilustrācijām/piemēriem. Tāpēc es necentīšos izdomāt kādu intriģējošu ievada rindkopu, bet ķersimies uzreiz pie viņa rakstītā.

Daudziem tas droši vien būs pārsteigums, bet galvenā ideja šeit nav gluži tā, ko bieži uzsver, kad lasa apustuļa Pāvila rakstīto par kāju un roku, ausi un aci. Daudzi cilvēki ir iedomājušies, ka galvenais, ko apustulis saka, ir vienkārši tas, ka visiem kristiešiem ir dažādas dāvanas/spējas/talanti, ar kuriem viņiem ir jāpiedalās kopējās draudzes aktivitātēs, un jo īpaši, ka neviens kristietis nedrīkst skatīties no augšas uz otru tāpēc, ja kādam nav tādu pašu konkrētu talantu un spēju.
Jau labāks skaidrojums piedāvā ideju, ka Pāvils vienkārši attēlo baznīcu kā vietu, kur katram tās loceklim ir kaut kas svarīgs, ko dot. Protams, apustulis Pāvils būtu bijis šokēts, iespējams, pat skumji uzjautrināts par daudzās oficiālās kristietības aprindās valdošo uzskatu, ka “kalpošana” jeb “kristīgais darbs” ir kaut kas tāds, ko veic tikai tie, kas strādā algotu pilnas slodzes darbu kādā draudzē. Frāze “katra draudzes locekļa kalpošana” viņam noteikti būtu patikusi. Patiesībā izteicieni “draudzes loceklis” vai “padomes loceklis” ir aizgūti no šī (un citiem!) vēstules fragmenta (no metaforas - viens ķermenis, daudzi “locekļi” - ir attīstījusies nozīme - “cilvēki, kas pieder”).

Tā tas ir, taču apustulis Pāvils vēlējās pateikt daudz vairāk. Trīs atziņas/pamācības.

Pirmkārt, Pāvils nav vienkārši izvēlējies šo “ilustrāciju” pēc nejaušības principa. Kad viņš runā par cilvēku un cilvēka ķermeni, viņš raksta kā jūdu domātājs, kuram, ņemot vērā 1.Mozus grāmatas 1. un 2. nodaļu (un no citām vēstules vietām mēs zinām, ka viņam tās bija ļoti svarīgas), jautājums par to, kā Dievs Mesijā, Jēzū, un caur Mesiju, rada jaunu, patiesu un īstu cilvēci, bija ļoti svarīgs. Tādēļ tas, ka viņš izvēlas cilvēka ķermeņa tēlu, lai izteiktu/aprakstītu to, par ko tagad ir kļuvuši tie, kas pieder Mesijam (un kā viņiem ir jādzīvo), ir dziļi nozīmīgi. Baznīcai ir jābūt vietai, kur mēs kopā mācāmies, kā būt patiesiem Dieva cilvēkiem, kas pielūdz Dievu un kalpo Viņam, atspoguļojot Dieva pasaulē.

Otrkārt, zīmīgi ir tas, ka apustulis Pāvils nerunā par draudzi kā par Jēzus miesu, bet gan par Mesiju. Ebreju domāšanas veidā, kad runa ir par Israēla ķēniņu, mēs atrodam ideju, ka ķēniņš (jo īpaši Dieva apsolītais ķēniņš Mesija) pārstāvēs Israēla tautu, apkopos tos sevī, lai tas, kas ir patiess par Viņu, būtu patiess arī par viņiem. Savās vēstulēs Pāvils atkal un atkal dod mājienus par to, ka tie, kas pieder Jēzum kā Mesijam, tie, kuros dzīvo Svētais Gars, ir patiesā Dieva tauta, atjaunotā Israēla tauta. Pāvils paziņo, ka tauta, kas iznāca no Ēģiptes izceļošanas laikā, ir “mūsu tēvi” (10:1). Viņš arī atgādina korintiešiem, ka agrāk viņi bija pagāni, bet tagad vairs nav (12:2). Viņš runā par etnisko Israēlu kā par “Izraēlu pēc miesas” (10:18), norādot uz pretstatu – citu “Israēla tautu”, pie kura tagad pieder arī korintieši (pagāni pēc izcelsmes).
Kā tas varēja notikt? Lielā atjaunotne, ko Dievs ir paveicis Mesijā, tika sasniegta, kad Jēzus tika nonāvēts savā “miesā” - savā iznīcīgajā, mirstīgajā miesā, kas varēja nomirt un patiešām nomira - un tad tika atdzīvināts savā augšāmcelšanās “miesā”, kurā mirusī miesa tika pārveidota ar Dieva dramatisko jaunās radīšanas spēku. Tādējādi šeit, runājot par kristiešiem kā par “Mesijas miesas” daļu, Pāvils ir izvēlējies veidu, kā parādīt, kur slēpjas pamatojums mūsu piederībai “Kristus miesai”.

Treškārt, apustulis Pāvils droši vien zināja, ka daudzi ne-kristiešu un jūdu rakstnieki jau bija izmantojuši “miesas” metaforu, lai runātu par sociālo, pilsonisko un politisko dzīvi. Arī viņa laikā bija politiskie teorētiķi, kas runāja par valsti vai impēriju kā par vienotu ķermeni, kura galva, iespējams, ir imperators, bet, protams, arī dažādi pilsoņi, kuriem katram ir sava loma. Šeit un citur Pāvils iezīmē kristiešu identitāti kā jaunu un atšķirīgu kopienu, kas ir uzticīga jaunam un atšķirīgam “Kungam” (skat. 3.pantu). Ko tas nozīmē praksē, apustulis Pāvils raksta visās savās vēstulēs. Šeit viņš tikai ieskicē šo tēmu – kristiešu ģimene kā patiesā cilvēce, patiesā Israēla tauta.

Bet te ir vēl kaut kas! Visspilgtākais šajā vēstules fragmentā ir teikums, kuru varam lasīt 12. pantā. Mēs būtu gaidījuši, ka viņš teiks: “kā miesa ir viena un tai ir daudz locekļu ... tā arī baznīca” vai vismaz “tā arī Mesijas miesa”. Taču tā tas nav. Viņš vienkārši saka: “Tā arī Kristus (Mesija)”.

Šeit mums ir jābūt uzmanīgiem. Daži ir teikuši, ka Dievam vai Jēzum “nav citu roku, kā tikai mūsu rokas”, ar kurām darboties mūsdienu pasaulē; tā tomēr nav gluži taisnība.
Citi ir domājuši, ka apustulis Pāvils vēlas teikt, ka tad, kad Jēzus nomira pie krusta, Lieldienu dienā augšāmcēlās nevis šī pati miesa, bet visa baznīca, ticīgo kopiena. Vairāki desmiti Pāvila vēstules fragmentu skaidri norāda, ka viņš to nav domājis. Nē: šeit viņš ar vārdu 'Mesija' domā 'Mesija kā Tas, kurš pārstāv savu tautu, kurā ir apkopota Viņa tauta'.

Bet kā cilvēki kļūst par Mesijas un Viņa tautas locekļiem? Apustulis Pāvils uzskata, ka kristība ir veids, kā iestāties šajā ģimenē. Dažreiz cilvēki ir uztvēruši viņa frāzi “kristīti vienā garā” kā apzīmējumu īpašai pieredzei, kad cilvēks tiek piepildīts vai apveltīts ar kaut ko kādā brīdī pēc tam, kad viņš ir kļuvis piederīgs Mesijas tautai (caur kristību ūdenī). Vienīgais, ko par to var teikt, ir tas, ka šeit apustulis Pāvils to nav lietojis tieši tādā nozīmē.

Apustulis Pāvils, kā vienmēr, labprāt jauc metaforas!
Pirmkārt, Gars darbojas, lai cilvēkus vispirms ievestu Mesijas ģimenē (“mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis”); otrkārt, tas pats Gars darbojas, lai dienu no dienas uzturētu kristiešus šajā piederībā (“ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti”). Tātad iesākumā savienoti Garā, tad dienu no dienas uzturēti no šī Gara – apustulis Pāvils redz visus kristiešus vienādus. Viņš uzsver, ka šī pieredze izlīdzina viņa laika lielās sociālās atšķirības (jūdi un grieķi, vergi un brīvie).

Ja mēs spēsim šo Pāvila ideju skaidri aptvert, mēs būsim gatavi tiem praktiskajiem jautājumiem, kurus viņš vēlas pārrunāt savas vēstules turpinājumā.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus kristības un ciltsraksti

(Lk 3:21-38) Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 
Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva. 

Ja man vajadzētu pastāstīt par saviem priekštečiem, tad jāatzīstas godīgi – man nav ļoti aizgrābjoši stāsti, kurus līdzdalīt. Mana tēva (Roderts) līnija nāk no Rojas Kurzemes jūrmalā. Tomēr man nav vairāk informācijas kā tikai par 4 paaudzēm (ir baumas, ka Roderti ieradušies Rojā no kaut kurienes…). Interesanti, ka uzvārds Roderts parādās 1840.gada ASV federālās tautas skaitīšanas dokumentos (Norfolk, Virginia). Pārskatot pasažieru sarakstus 1800to gadu vidū var atrast dažus Rodertus, kuri ir ieradušies Anglijā. Vai varētu būt, ka Roderti 1800to gadu sākumā ir izklīduši pa pasauli meklēt sev labāku patvēruma vietu? 

Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder. 

Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs? 
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi. 

Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro. 

Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt. 

Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.) 

Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru. 
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli. 
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs. 

Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas. 
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mūsu izvēle un Dieva plāns

(Ef 1:4-10) Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 

Vai esi pamanījis, ka dažkārt Tev prātā ir kāda doma/tēma/stāsts, kuru Tu atklāj citiem nedomājot/neplānojot tad, kad runā par kaut ko citu?

Iedomājies, ka esi atgriezies mājās no darba krietni vēlāk, kā tas būtu normāli. Tu pusstundu sēdēji sastrēgumā. Un tad, kad satiksme atkal sāka kustēties, tas bija tik ļoti lēni. Brauciens Tev prasīja divreiz vairāk laika kā citās reizēs.

Bet tad, kad stāsti ģimenei par šo braucienu mājup, Tu pēkšņi saproti, ka patiesībā stāsti viņiem arī kādas dziļākas pārdomas. Visi zina, ka uz autoceļiem pievakarē bieži ir slikta satiksme, jo pašreizējā valdība ir ļāvusi celt jaunus dzīvojamo māju kvartālus, nerūpējoties par ielu sakārtošanu un paplašināšanu. Bet drīzumā būs vēlēšanas, un tad Tu varēsi balsot pret šo pašvaldību un tās vietā varēs nākt citi, kas beidzot varētu nodrošināt pienācīgu kārtību.

Tāpēc, runājot par savām dusmām saistībā ar piedzīvoto satiksmes sastrēgumu, Tu runāji arī par savām dusmām uz pašreizējo pilsētas vadību. Un, runājot par to, ka sakārtojot ielas, viss varētu būt labāk, Tu runāji arī par to, cik labi dzīvot būs ar jauno pašvaldības vadību. Parasti mūsu prātā pastāv kāds plašāks priekšstats, lielāks stāsts, kura ietvaros mūsu pašu mazie stāsti kļūst interesantāki un svarīgāki.

Apustuļa Pāvila ievadvārdi savas vēstules efeziešiem sākumā ir šāds lielāks stāsts, kurā iekļaujas katrs atsevišķs kristiešu stāsts – katrs individuālais atgriešanās, ticības, garīgās dzīves, paklausības un cerības stāsts. Tikai izprotot un svinot lielo stāstu, mēs varam cerēt, ka sapratīsim visu, kas notiek mūsu pašu mazākajos stāstos, un tādējādi vērot, kā Dievs darbojas mūsu pašu dzīvē un caur to.

Šo ievadu vēl var sadalīt trīs daļās (lai gan katra no tām ir tik cieši saistīta ar pārējām un tēmas pārklājas, ka dažkārt ir grūti saprast, kur beidzas viena doma un sākas nakamā – 4.-6. panti ir pirmā daļa, 7.-10. panti ir otrā, un 11.-14. panti noslēdz šo sadaļu).

Vispirms apustulis Pāvils (4.-6.pantā) uzsver to, ka Dieva tauta ir izredzēta žēlastībā. Tas, iespējams, ir pats noslēpumainākais. Dievs, Radītājs, “izredzēja mūs Kristū…”, tas ir, ķēniņā, “pirms pasaules radīšanas…”, “lai mēs būtu … viņa priekšā…”.

Daudziem cilvēkiem, tostarp daudziem dievbijīgiem kristiešiem, tas šķiet šokējoši vai pat neticami. Kā Dievs var izvēlēties vienus un neizvēlēties citus? Kā tas, ka esam Jēzus Kristus sekotāji, var būt Dieva iepriekšējs lēmums, kas ir svarīgāks par jebkuru mūsu pašu lēmumu vai brīvību?

Uz šo jautājumu var sniegt dažādas atbildes. Šeit mums jābūt uzmanīgiem. Apustulis Pāvils šajā fragmentā uzsver, ka viss, kas mums ir Kristū, ir Dieva žēlastības dāvana (nākamajā nodaļā viņš paziņos, ka pirms šī žēlastība mūs sasniedza, mēs bijām “miruši” un mums bija nepieciešams “tapt dzīviem” (2:5)). Mēs nevarējām ne ar pirkstu sev palīdzēt. Glābšanai, kas mums bija nepieciešama, bija jānāk no Dieva puses. Tā ir viena no atziņām, ko šī ievaddaļa paziņo un atklāj.

Otra atziņa, kas bieži vien tiek palaista garām diskusijās par šo tēmu, ir tas, ka mūsu glābšana Kristū ir būtisks posms, bet tikai posms ceļā uz daudz lielāku Dieva mērķi. Dieva plāns ir paredzēts visam kosmosam, visam visumam; Viņa izredzēšana un aicinājums, kā arī mūsu veidošana un vadīšana Mesijā, ir kaut kādā veidā saistīta ar šo plašāko nodomu. (Kā tas darbojas, mēs varam lasīt šīs vēstules turpinājumā.) Taču būtība ir tāda, ka mēs neesam izredzēti mūsu pašu dēļ, bet gan dēļ tā, ko Dievs vēlas īstenot caur mums.

Tas mums atgādina par vēl vienu tēmu, kas ir Pāvila prātā visā šajā vēstules ievadā. Tas ir stāsts par iziešanu no Ēģiptes. Dievs izvēlējās Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, lai tie būtu Viņa apsolītās glābšanas nesēji pasaulei – visa kosmosa, īpaši cilvēces, glābšanai no grēka un nāves, kas tagad ir realitāte cilvēku sacelšanās dēļ. Kad Pāvils saka, ka Dievs mūs ir izredzējis “Kristū” – vārds “mēs” šeit nozīmē visu kristiešu sabiedrību. Gan jūdi, gan pagāni – viņš saka – visi tie, kas tic Jēzum, tagad ir daļa no šī senā mērķa piepildījuma.

Bet viss, protams, ar to nebeidzas. Apustulis Pāvils 7.-10. pantā stāsta par Jēzus krustu tā, ka caur šo stāstījumu mēs varam dzirdēt seno jūdu stāstu par Lieldienām. Lieldienas bija nakts, kad nāves eņģelis gāja cauri Ēģiptes zemei, un jēra asinis, ar kurām tika apslacītas durvju stenderes, izglāba izraēliešus no soda, kas citādi tos būtu piemeklējis. Bieži lietotais vārds šim brīdim bija “izpirkšana” vai “atbrīvošana”: tas bija brīdis, kad Dievs devās uz Ēģipti un “izpirka” sev tautu, kas tur bija verdzībā. Tagad, atkal piepildoties senajam stāstam, ir notikusi patiesā “izpirkšana”. Grēku piedošana ir īstā “atbrīvošana” no īstās verdzības. Un tā ir notikusi caur Jēzus upurētajām asinīm.

Šāds stāsts – stāsts par Mesiju Jēzu, un Viņa nāves nozīmi, kas izstāstīts tā, lai izceltu faktu, ka tas ir 2.Mozus grāmatas stāsta piepildījums – ir klasisks ebreju domāšanas veids, kā runāt par Dieva labestību.
Savukārt Kristiešiem dievkalpojums gandrīz vienmēr būs saistīts ar to, ko Dievs ir paveicis Jēzū un caur Jēzu. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka no paša sākuma šī Lielā Stāsta stāstījums balstījās uz stāstiem par Dieva agrākajām darbībām visā pasaules vēstures (arī Israēla tautas) labā.

Pārdomājot apustuļa Pāvila vēstījumu, velti laiku pārdomām par to, ko viņam, atrodoties cietumā, nozīmēja rakstīt, slavējot Dievu, kas mūs ir atbrīvojis. Tad atver savu sirdi lūgšanā par tiem, kuri vēl šodien ilgojas, lai tas, ko Dievs darīja Kristū, kļūtu par realitāti viņu ikdienas dzīvē.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Zēns Jēzus

(Lk 2:41-52) Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. 

Bērnībā es apmeklēju mūzikas skolu (kur nodarbības sākās krietni pēcpusdienā). Ceļš no mājām līdz skolai bija apmēram 1 jūdzi (1,6km) un bija jāiet gar kapiem. Vakarā man reizēm vajadzēja pa to pašu ceļu atgriezties mājās. Es nekad nejutos nedrošs vai nobijies, pat tumšajos ziemas vakaros. Tagad parasti bērni uz skolu vai citām nodarbībām vienmēr tiek vesti ar automašīnu. Vecāki ir ļoti noraizējušies par visdažādākajām briesmīgām situācijām, kas ar viņiem varētu atgadīties.
Nezinu vai Tu to ievēroji uzreiz, bet šodienas lasītājam parasti šajā stāstā pārsteidzošais ir tas – kā Marija un Jāzeps mierīgi devās ceļā uz mājām ar lielo ļaužu grupu no Galilejas, nepārbaudot, vai Jēzus ir kopā ar viņiem.

Tas mums daudz pastāsta par to, kādā pasaulē viņi dzīvoja. Toreiz plašas radinieku un draugu ģimenes dzīvoja kopā ciešā savstarpējā uzticībā. Tomēr arī toreiz Jeruzaleme bija liela pilsēta un potenciāli bīstama vieta, pilna tumšu ieliņu un svešu cilvēku, kareivju un tirgotāju. Tā nebija vieta, kur kāds labprāt atstātu savu mazo bērnu uz dažām dienām vienu.

Marijas un Jāzepa uztraukums un pārdzīvojumi, meklējot savu bērnu trīs dienas, krasi kontrastē ar Jēzus mierīgo reakciju, kad viņi Viņu atrada. Marija izsaka pārmetumus, ko atpazīst lielākā daļa vecāku. Tā vietā, lai teiktu: “Kā es varēju tā rīkoties, tevi tā atstājot?”, viņa saka: “Kā tu varēji tā rīkoties ar mums?”
“Tavs tēvs un es,” saka Marija, ”esam tevi meklējuši.
“Nē,” atbild Jēzus, ”Es biju aizņemts sava tēva darbā.”

Dažās ģimenēs mūsdienās tiek saglabātas pierakstu klades, kurās ir ierakstītas pārsteidzošas lietas, ko bērni pieaugot izdara. Marija savu piezīmju grāmatiņu glabāja savā sirdī, un tieši šī piezīme droši vien atgādināja dūrienu, par kuru viņai tika pravietots iepriekš.

Veids, kā Lūka ir izstāstījis šo stāstu, uzmanīgam viņa evaņģēlija lasītājam var šķist kā daļa no plaša mēroga ievada pirms galvenā stāsta, kas tagad sāksies.
Viens no maniem mīļākajiem fragmentiem Lūka evaņģēlijā ir stāsts par notikumiem ceļā uz Emausu (24:13-35), kurā divi mācekļi dalās savos pārdzīvojumos par trim dienām, kas pagājušas kopš Jēzus nāves. Jēzus viņus mierina un paskaidro, ka tam visam bija nepieciešams notikt…
Lūk, vēl viens pāris, kas dodas prom no Jeruzalemes un pēc trim dienām atrod Jēzu, kuru viņi domāja, ka ir pazaudējuši. Un atkal Jēzus paskaidro, ka tas “bija nepieciešams” (grieķu valodā vārds ir tas pats, kas “man jādarbojas sava Tēva lietās”).

Šos abus stāstus varētu nosaukt šādi: “Par to, kā atrast Jēzu, kuru jūs domājāt, ka esat pazaudējuši”. Un, ja šāds ir šo divu fragmentu vēstījums, iespējams, Lūka vēlas mums kaut ko pastāstīt par savu evaņģēliju kopumā. Varbūt viens no viņa mērķiem bija rakstīt evaņģēlija stāstus cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir kaut kāds priekšstats par Jēzu, bet kuri konstatē, ka Viņš ir daudz savādāks, nekā viņi bija iedomājušies.

Jēzus atrašana, protams, parasti ir saistīta ar pārsteigumu. Jēzus nedara un nesaka to, ko Marija un Jāzeps vai abi mācekļi, kas bija ceļā, gaidīja. Tā tas būs arī ar mums. Katru reizi, kad mēs iedomāsimies, ka esam Viņu patiešām sapratuši, Viņš būs priekšā vai varbūt paliks aiz muguras. Būt par Jēzus sekotāju vienmēr ir mazliet bīstami un ir saistīts ar negaidītiem notikumiem.

Tomēr ir vēl kaut kas. Šī stāsta centrā ir Jēzus Templī - Lūkas izpratnē šī tēma ir ļoti nozīmīga. Sākot ar evaņģēlija pirmajiem pantiem mēs patiešām esam diezgan bieži apmeklējuši Templi: Caharijas vīzija, tikšanās ar Simeonu un Annu, un tagad Jēzus pats uzņemas iniciatīvu un iesaistās diskusijā ar bauslības skolotājiem. Starp citu Lūkas evaņģēlijs noslēdzas ar ainu par mācekļiem Templī, kuri slavē Dievu. Taču starp šo sākumu un beigām Templis un svētā pilsēta, kas to ieskauj, ir Jēzus visstingrāko brīdinājumu temats. Turpmāk Jēzus izaicinās savus laikabiedrus īstenot solījumus, kas saistīti ar Templi. Ja viņi to nedarīs, tad pats Templis tiks iznīcināts.

Tādēļ ir svarīgi, ka lasot šo stāstu, mēs identificējamies ar Mariju un Jāzepu - un, iespējams, arī ar Jēzu, kurš klusi apliecina savu neatkarību un aicinājumu, tomēr atgriežas mājās un dzīvo paklausībā Marijai un Jāzepam. Iespējams, mēs varēsim atcerēties brīžus, kad mums šķita, ka esam zaudējuši kādu vai kaut ko ļoti vērtīgu. Mēs varam pārdomāt, vai neesam uztvēruši pašu Jēzu kā pašsaprotamu; ja Marija un Jāzeps to varēja izdarīt, tad ir pamats domāt, ka arī mēs to varam. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Jēzus mūs tāpat vien pavada, kad mēs dodamies savās darīšanās. Bet, ja un kad mēs jūtam Viņa klātbūtnes trūkumu, mums jābūt gataviem Viņu meklēt lūgšanās, Svētajos Rakstos, sakramentos un nepadoties, līdz mēs Viņu atkal atrodam.

Mums ir arī jārēķinās ar to, ka tad, kad mēs viņu atkal satiksim, Viņš neteiks un nedarīs to, ko mēs gaidām. Viņam jābūt aizņemtam ar sava Tēva darbu.
Tāpat kā mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus piedzimšana

(Mt 1:18-25) Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu; pirms tie sāka dzīvot kopā, viņa bija ieņēmusi bērnu no Svētā Gara. Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisns un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja no tās slepus šķirties.
Kad viņš par to domāja, redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”
Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis, un viņš ņēma savu sievu pie sevis. Viņam nebija ar to tuvības, līdz tā dzemdēja Dēlu, un viņš deva tam vārdu Jēzus. 

Viena no manuprāt veiksmīgām filmām (ja runājam par slavenu rakstnieku darbu adaptācijām uz lielā ekrāna) ir Čārlza Dikensa romāna “Mazā Dorita” (Little Dorrit) ekranizācija. Patiesībā tās ir divas filmas, abas ļoti garas. Abas filmas nav domātas kā apjomīgs sižeta lineārs atstāstījums (t.i. secīgas stāsta pirmā un otrā daļa), bet tā vietā filmas parāda visu drāmu, bet katra no cita skatpunkta. Vispirms mēs redzam notikumus kā galvenā varoņa redzējumu, pēc tam otrajā filmā to pašu stāstu redzam kā varones acīm. Dažas ainas ir identiskas, bet otrās filmas beigās mēs saprotam daudz labāk to, kas pirmajā filmā nebija īsti līdz galam skaidrs. Tādā veidā dubultfilma ļauj skatītājam gūt dziļuma un perspektīvas sajūtu par visu to, kas notiek šajā stāstā. 

Mateja evaņģēlijā stāsts par Jēzus piedzimšanu tiek skatīts kā no Jāzepa perspektīvas (savukārt Lūkas evaņģēlijā mēs to it kā redzam caur Marijas acīm). Nav mēģināts šos stāstus savstarpēji salāgot. Galvenais fakts ir viens un tas pats, taču Lūkas attēlotās satrauktās galiliešu meitenes tēla vietā, kas uzzina, ka viņai būs jādzemdē Dieva apsolītais Mesija, Matejs mums rāda apķērīgu Jāzepu, kurš atklāj, ka viņa līgava ir stāvoklī. Vienīgā vieta, kur abi stāsti tuvojas/saskaņojas, ir tad, kad eņģelis saka Jāzepam (tāpat kā Gabriēls teica Marijai): “Nebīsties!” Tas ir svarīgs vārds arī mums, lasot Jēzus dzimšanas stāstus. 
Bailes šajā brīdī ir normāla parādība. Jau gadsimtiem ilgi daudzi kristietības pretinieki un pat daudzi dievbijīgi kristieši paši ir uzskatījuši, ka šie stāsti ir mulsinoši un nevajadzīgi, un nepatiesi. Mēs zinām (daudzi teiks!), ka brīnumi nenotiek. Iespējams, ka var notikt neparasti dziedināšanas gadījumi; ir veidi, kā tos izskaidrot. Bet nevar būt runa par bērniem, kas piedzimuši bez vīrieša iesaistīšanas. Tas ir pārāk liels pārspīlējums. 

Daži iet vēl tālāk. Viņi saka, ka šiem stāstiem ir bijusi slikta ietekme uz sabiedrisko domu. Tie ir radījuši iespaidu, ka sekss ir netīrs un ka Dievs ir pret to. Ir radītas leģendas, ka Marija esot mūžīgi palikusi jaunava (ko Bībele nekad nesaka; šeit un citur varam secināt, ka viņa un Jāzeps pēc Jēzus piedzimšanas dzīvoja normālu laulības dzīvi). Šīs leģendas ir veicinājušas uzskatu, ka jaunavība/nevainība ir labāka par laulību. Un tā tālāk… 

Protams, ir taisnība, ka ap stāstu par Jēzus ieņemšanu un dzimšanu ir izveidojušies dīvaini priekšstati, bet par to diez vai var vainot evaņģēlistu Mateju (un Lūku). Viņi stāstīja stāstu, kas, viņuprāt, bija gan patiess, gan arī galīgais izskaidrojums tam, kāpēc Jēzus bija tāds, kāds Viņš bija. 

Evaņģēlistiem bija jāapzinās, ka viņi riskē. Senajā pagānu pasaulē bija daudz teiksmu par varoņiem, kas ieņemti dievu iejaukšanās rezultātā, bez cilvēciska tēva. Tāpēc, Matejs, ar savu ļoti jūdaisko skatījumu uz visu, diez vai būtu izdomājis kaut ko tādu vai nokopējis to no kādas senas leģendas, ja vien viņš tam patiešām nebūtu ticējis. Vai tas nepadara kristietību tās pretiniekiem par izsmejamu (varētu ātri vien ieteikt acīmredzamo alternatīvu, proti, ka Marijas grūtniecība ir iestājusies kādā vēl acīmredzamākā, bet mazāk cienījamā veidā)? 

Bet tas būtu būtiski tikai tad, ja neviens jau nezinātu, ka Jēzus ieņemšanā ir bijis kaut kas dīvains. Jāņa evaņģēlijā mēs dzirdam Jēzus dzīves laikā izskanējušās ņirgāšanās atbalsis: varbūt (kā minēja ļaudis) Jēzus māte pirms laulībām bija nepareizi uzvedusies (8:41)… Izskatās, ka Matejs un Lūka šo stāstu stāsta tāpēc, ka zina, ka baumas ir izplatījušās, un viņi vēlas precizēt situāciju. 

Vēl ir viedoklis un pieņēmums, ka Matejs ir šo visu izdomājis, lai stāsts “piepildītu” 23. pantā citēto pravietojuma fragmentu no Jesajas grāmatas (7:14). Taču, kas interesanti, nav pierādījumu, ka kāds pirms Mateja būtu uzskatījis šo pantu par kaut ko tādu, kam būtu jāpiepildās saistībā ar gaidāmo Mesiju. Drīzāk izskatās, ka Matejs šo pantu atrada tāpēc, ka zināja visu par Jēzus piedzimšanas apstākļiem, nevis otrādi. 

Viss, protams, ir atkarīgs no tā, vai jūs ticat, ka dzīvais Dievs varētu vai gribētu šādi rīkoties. Daži saka, ka Viņš nevarētu (“brīnumi nenotiek”); citi, ka Viņš to nedarītu (“ja Viņš tā rīkojas, kāpēc Viņš neiejaucas, lai apturētu genocīdu?”). Daži saka, ka Jāzeps un citi tajā laikā nezināja dabas zinātniskos likumus tā, kā mēs tos zinām (šis stāsts gan to izslēdz, jo, ja Jāzeps nezinātu, kā parasti rodas bērni, viņam nebūtu bijis problēmu ar Marijas negaidīto grūtniecību). 

Taču evaņģēlisti Matejs un Lūka neaicina mūs viņu stāstīto uztvert izolācijā no visa Bībelē atklātā Vēstījuma. Viņi aicina mūs uz to raudzīties gan visas Israēla tautas vēstures gaismā (kur Dievs vienmēr bija klātesošs un darbojās, bieži vien ļoti pārsteidzošos veidos), gan īpaši kontekstā ar turpmāko stāstu par pašu Jēzu. Vai viss Evaņģēlija stāstos atklātais kopumā padara vairāk vai mazāk ticamu to, ka Viņš patiešām tika ieņemts īpašā Svētā Gara spēkā? 

Tas ir jautājums, uz kuru katram pašam jāatbild. Bet Matejs nevēlētos, lai mēs pie tā apstātos. Viņš vēlas mums atklāt vairāk par to, kas Jēzus bija un ir ar īpašiem vārdiem (kā ebreji to parasti darīja). Vārds “Jēzus” tajā laikā bija populārs zēnu vārds, jo ebreju valodā tas bija tas pats vārds, kas “Jozua”, (Jozua bija ebreju līderis, kurš pēc Mozus nāves ieveda tautu apsolītajā zemē). Matejs redz Jēzu kā to, kurš tagad realizēs senos apsolījumus, uz ko norādīja Mozus bauslība. Viņš tagad izglābs savu tautu nevis no verdzības Ēģiptē, bet gan no grēka verdzības, no “izsūtījuma”, ko tā ir cietusi un cieš savās sirdīs un dzīvēs. 

Turpretī vārds “Emanuēls”, kas minēts pravieša Jesajas grāmatā (7:14 un 8:8), netika dots nevienam citam, iespējams, tāpēc, ka tas par bērnu pateiktu vairāk, nekā parasti kāds uzdrīkstētos. Tas nozīmē “Dievs ar mums”. Viss Mateja evaņģēlijs turpina šo tēmu (Mateja evaņģēlija beigās Jēzus apsola, ka Viņš būs “ar” savu tautu līdz pat pasaules galam (28:20). 
Abi vārdi kopā izsaka stāsta jēgu. Dievs ir klātesošs, kopā ar savu tautu; Viņš “nedarbojas” no attāluma, bet vienmēr ir tuvu, dažkārt visnegaidītākajos veidos. Un Dieva darbības mērķis ir glābt cilvēkus no bezpalīdzīgās situācijas apstākļos un veidos, ko cilvēki līdz šim uzskatīja par neiedomājamiem. 

Tāds ir Dievs, un tāds ir Jēzus, kura stāstu evaņģēlists Matejs tagad vēlas mums pastāstīt.
Tas ir Dievs, un tas ir Jēzus, kurš nāk pie mums arī šodien, kad cilvēciskās iespējas ir izsmeltas. Viņš ar savu bezgalīgo mīlestību un žēlastību piedāvā jaunus un pārsteidzošus ceļus, piepildot savus apsolījumus.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Magnificat: Marijas slavas dziesma

(Lk 1:39-56) Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 
Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās. 

Kas pamudinātu Tevi priecāties un svinēt no visas sirds (neuztraucoties, ko par Tavu lēkāšanu/dziedāšanu teiks apkārtējie)? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka kādam Tavam tuviniekam, kurš bija ļoti ļoti saslimis, kļūst labāk un viņš drīz būs ārā no slimnīcas? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka Tava valsts ir atbrīvojusies no okupācijas un apspiestības, un Tu vari sagaidīt jaunu brīvības un labklājības laiku? 

Varbūt tā būtu ziņa, ka dabas stihiju plosīšanās, kas bija apdraudējusi Tavas mājas, atkal ir mitējusies? 
Varbūt tā būtu vēsts, ka visas Tavas naudas vai biznesa rūpes ir atrisinātas un Tu vari atviegloti uzelpot? 
Varbūt tas būtu telefona zvans, kas Tev ziņotu, ka esi pieņemts darbā, pēc kura vienmēr esi ilgojies? 
Lai kas tas būtu, tādā īpašā brīdi Tu darītu lietas, ko parasti nedari. 
Iespējams, Tu dejotu ar draugu uz riņķi un apkārt vēl un vēlreiz. 
Varbūt Tu sāktu sajūsmā spiegt un mest cepuri gaisā. 
Tu varētu sākt zvanīt visiem pēc kārtas, kuru telefons vien ir piefiksēts Tavā zvanu sarakstā, un uzaicināt viņus uz ballīti. 
Tu varētu nodziedāt kādu īpašu dziesmu. Varbūt Tu pat varētu kādu izdomāt – iespējams, no jau zināmiem dzejoļu un dziesmu fragmentiem, vai arī, iespējams, pievienojot jaunus vārdus kādai senai melodijai. 
Un, ja Tu dzīvotu kādā kultūrā, kur ritmam un sinkopēm ir nozīme, tā būtu tāda dziesma, kuras izpildījuma laikā Tu varētu vicināt rokas vai sist kājas ritmā pie zemes. 

Tagad izlasi Marijas dziesmu šādā veidā. (To bieži sauc par Magnificat, jo tāds ir tās pirmais vārds latīņu valodas variantā.) Tā ir viena no slavenākajām dziesmām visā kristietības vēsturē. Tā ir dungota klosteros, dziedāta katedrālēs, deklamēta mazās nomaļās baznīcās vakara sveču gaismā un Johana Sebastiana Baha variantā tiek atskaņota ar trompetes un timpānu skaņām. 
Tas ir evaņģēlijs vēl pirms evaņģēlija, spilgts spožs triumfa sauciens trīsdesmit nedēļas pirms Betlēmes notikumiem, trīsdesmit gadus pirms Golgātas un Lieldienām. Tā ir dziesma par Dievu, un par Viņa apsolījumu piepildīšanos. Tas viss notiek Jēzus dēļ (Jēzus, kurš ir tikai tikko ieņemts, vēl nav piedzimis), kurš ir licis Elizabetes bērniņam sakustēties no prieka viņas miesās. Marija ir sajūsmas, cerību un triumfa pārņemta. 
Mūsdienās daudzās kultūrās tieši sievietes ir tās, kas patiešām prot svinēt, dziedāt un dejot, ar savu ķermeni un balsi paužot daudz dziļākas emocijas nekā to spēj vārdi. Tieši tā šeit skan Marijas dziesma.  

Jā, Marijai būs jāiemācās arī daudzas kas cits. Viņai tiks teikts, ka zobens ievainos viņas dvēseli. Viņa pazaudēs Jēzu uz trim dienām, kad Viņam būs divpadsmit gadu. Kad Jēzum būs trīsdesmit gadu, Marija domās, ka Viņš ir ārprātīgs. Būs arī trīs dienas Jeruzalemē, kad viņa būs pilnīgi izmisusi (jo Dievs, kuru viņa tagad priecīgi slavē, šķiet, būs viņu pievīlis). 
Arī mums visiem, kas dziedam/lasām viņas dziesmu, vajadzētu atcerēties šīs lietas. Taču triumfa brīdis atgriezīsies līdz ar Lieldienām un Vasarsvētkiem, un tad tas netiks atņemts. 

Kāpēc Marija uzsāka šādu dziesmu? Kāds sakars ziņai par viņas gaidāmo dēlu, ar Dieva vareno spēku, kas ietekmē pasaules varas struktūras, sagrauj varenos un paaugstina pazemīgos? 

Marijai un Elizabetei bija kopīgs sapnis. Tas bija senais Israēla tautas sapnis: sapnis, ka kādu dienu piepildīsies viss, ko pravieši bija sacījuši. Kādu dienu Israēla Dievs darīs to, ko Viņš bija apsolījis Israēla tautas senčiem: visas tautas tiks svētītas caur Ābrahāma ģimeni. Taču, lai tas notiktu, bija jānojauc vara, kas turēja pasauli verdzībā. 
Vai kāds sajūsmā sacītu Dievam paldies par svētību, ja būtu nabadzīgs, izsalcis, paverdzināts un nožēlojams. Dievam būtu jāpanāk uzvara pār huligāniem, apspiedējiem un visiem ļaunuma spēkiem, kurus tādi cilvēki kā Marija un Elizabete pārlieku labi pazina (dzīvojot laikā, kur brutalitāti atbalstīja Romas impērijas draudi). 
Marija un Elizabete, tāpat kā daudzi tā laika jūdi, pētīja Svētos Rakstus, iedziļinājās psalmos un pravietiskajos rakstos, kas vēstīja par žēlastību, cerību, piepildījumu, atgriešanos, apvērsumu, revolūciju, uzvaru pār ļaunumu un par to, ka Dievs beidzot nāks palīgā. 

Tas viss ir iekļauts šajā dziesmā kā bagātīgs, putojošs dzēriens, kas burbuļo pāri krūzes malai un izplūst visapkārt. Gandrīz katrs dziesmas vārds ir kāds Bībeles citāts, ko Marija zināja no bērnības. Liela dziesmas daļa atkārto Hannas dziesmu (no 1.Samuēla grāmatas 2.nodaļas), dziesmu, kurā tika svinēta Samuēla piedzimšana un viss, ko Dievs caur viņu grasījās darīt. Tagad šīs divas topošās mātes kopā svin to, ko Dievs darīs caur viņu dēliem – Jāni un Jēzu. 

Kā tas viss notiks, mēs varam lasīt tālāk Lūkas stāstījumā, kas seko. Kad abi zēni izauga un patiešām kļuva par Dieva sen apsolītās revolūcijas un uzvaras pār ļaunuma varām aģentiem. Liela daļa no Marijas dziesmas atbalsojas viņas dēla sludināšanā, kad Viņš brīdina bagātos neuzticēties savai bagātībai un sola Dieva valstību nabadzīgajiem. 
Taču evaņģēlists Lūka mums šajā fragmentā nesniedz tikai kopainas lielus virsrakstus. 
Marijas vizīte pie Elizabetes ir brīnišķīgs cilvēcisks portrets – vecāka sieviete, kam pēc visu cerību izzušanas beidzot iestājas grūtniecība, un jaunāka, kam iestājas grūtniecība daudz ātrāk, nekā viņa bija gaidījusi. Mūsdienu stāstos/filmās tas varētu būt bijis spriedzes brīdis: Marija būtu varējusi būt lepna, Elizabete, iespējams, varētu būt jutusies aizvainota. Bet nekas tāds šeit nenotiek. 
Tā vietā ir intīmas detaļas: Jānis trīs mēnešus pirms piedzimšanas lēkā Elizabetes miesās, dzirdot Marijas balsi. Un Svētais Gars pamudina Elizabeti skaļai slavēšanai, bet Mariju aizgrābjošai dziesmai. 

Tas viss ir par Dieva varenības, uzticamības un mīlestības svinēšanu. Dievs ir uzņēmies iniciatīvu  – Dievs Kungs, Glābējs, Varenais, Svētais, Žēlsirdīgais, Uzticīgais. 
Dievs ir galvenais iemesls svinībām. 
Vai arī Tu esi gatavs pievienoties šīm svinībām?.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jānis Kristītājs izaicina ļaužu pūli

(Lk 3:10-20) Ļaudis viņam jautāja: “Ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju. Bet tetrarhs Hērods, kuru Jānis apsūdzēja viņa brāļa sievas Hērodijas dēļ un par visu, ko Hērods bija ļaunu darījis, nu pievienoja saviem ļaunajiem darbiem vēl arī to, ka iemeta Jāni cietumā. 

Man ļoti patika kāda karikatūra, kurā ir attēlots skeptiķis, kas kliedz uz debesīm: “Dievs! Ja tu esi tur augšā, saki mums, ko mums darīt!”
No debesīm atskan balss: “Pabaro izsalkušos, dod pajumti bezpajumtniekiem, ievies taisnīgumu.”
Skeptiķis izskatās satraukts. “Tikai pārbaudu sakarus,” viņš saka.
“Arī es,” atbild balss. 

Šķiet, ka Jānis (Kristītājs) parasti veltīgi netērēja laiku un elpu, lai iedziļinātos ētisko debašu detaļās. Viņš nebija ieinteresēts augsti mācīto teologu diskusijās par konkrētiem gadījumiem, sīkām likuma detaļām. Tas viss tikai atņem laiku un enerģiju, lai reāli kaut ko darītu attiecībā par to, kāda ir pasaule – un kāda ir cilvēka paša dzīve. Protams, varētu nopūsties, ka Jānis neko nav teicis cilvēkiem, kuriem nebija divu mēteļu, vai ko darīt tiem, kam nav pietiekami daudz maizes, bet ne par to bija runa. Ja cilvēki nāca kristīties, viņi taču apņēmās būt Dieva Tautas daļa, pasaules gaisma, cilvēki, kuros Dieva taisnība būs redzama visiem. Nebija ne laika, ne vajadzības pēc garām diskusijām, kādas mēs atrodam ebreju rabīnu rakstos.  
Vajadzīgi ir tikai vispār-pieņemami noteikumi – “Divi mēteļi? Vienu atdod. Ir ēdiens? Tas pats...” Neviens nevarēja pārprast šo vienkāršo aicinājumu jēgu. Tāpat kā Vecās Derības pravieši, arī Jānis redzēja, ka bagātie kļūst arvien bagātāki un nabagie – nabadzīgāki. Bija jāsāk kaut kas darīt, lai lietas atkal atgrieztos pie Dieva ieteiktiem principiem.  

Tālāk ir vēl interesantāk. Es pieņemu, ka nevienam nepatīk maksāt nodokļus (tomēr vismaz mani apmierina situācija, ja es zinu kā mana nodokļu nauda tiek izmantota). Tomēr vienmēr ir bijušas problēmas šajā jomā. Jāņa Kristītāja dienās nodevas reizēm tika iekasētas vienkārši pēc vietējo pārvaldnieku patikas, bezkaunīgi pildot savas kabatas (un dodot ierēdņiem-iekasētājiem klusu atļauju darīt to pašu). Jānis nesaka, ka visiem būtu jāpārtrauc strādāt okupācijas varas labā; viņš neaicina visus kļūt par bezdarbniekiem. Viņiem ir jāpelna iztika, taču ne vairāk. Nav pareizi bezkaunīgi iedzīvoties uz savas tautas rēķina. 
Karavīri, kuri tiek pieminēti iespējams ir no Hēroda karaspēka (maz ticams, ka romiešu karavīri būtu ieradušies pie jūdu pravieša uzklausīt to, kam bija jēga tikai ebreju nacionālā stāsta ietvaros). 
Tāpat kā nodevu iekasētājiem, arī viņiem netiek ieteikts pamest savu dienestu, taču viņiem ir jāizvairās no ļaunprātīgas sava amata izmantošanas, kas acīmredzot bija ierasta parādība. Nekādu bandītismu, izmantojot savu brutālo spēku, lai nesodīti aplaupītu cilvēkus. “Esiet apmierināti ar savu algu” ir aicinājums karavīriem, ka nevajadzētu izmantot sūdzības par zemo algu kā ieganstu, lai laupītu.  

Vienkāršas, skaidras pavēles. Ja tās tiktu realizētas, tas parādītu, ka cilvēki ir nopietni pārdomājuši. Neviens no šiem aicinājumiem nevarētu tikt realizēts nejauši; tas notiktu tikai tad, ja cilvēki patiesi nožēlo visu netaisnību, kas sabiedrībai sāp. 
Bet ir vēl kas vairāk. Jānis Kristītājs nav tikai morāles reformators; viņš ne tikai pasludina, ka ir pienācis laiks lielajai atbrīvošanai, lielajām jaunajām pārmaiņām. Viņš ir Mesijas vēstnesis.  

Tehniski tajā laikā “jūdu ķēniņš” jau bija. Hērods Antipa, lai gan oficiāli bija “tetrarhs” (sava veida otrās kārtas prinča tituls), tomēr strādāja pie Tempļa atjaunošanas, kas pats par sevi bija veids, kā pretendēt uz karaļa statusu. Galu galā ķēniņš Salamans bija pirmais Tempļa celtnieks, un daži no ebreju dižākajiem ķēniņiem bija pārbūvējuši vai atjaunojuši Templi. Hērods cerēja mantot sava tēva titulu – jūdu ķēniņš.  

Taču Jānim bija citas idejas. 
Īstā Mesijas, īstā jūdu ķēniņa parādīšanās tuvojās, un Viņa atnākšana atnesīs radikālas pārmaiņas. 
Ideja par Mesiju kā tiesnesi un kā arī glābēju ir svarīga jūdu tautas cerību daļa; Mesija atnesīs Dieva taisnīgumu pasaulē, un tas ietvers ļaunuma tiesāšanu un cīņu ar to. Jānis, runājot par gaidāmo Mesiju izmanto salīdzinajumu ar dakšām un uguni – zemnieka dakšas, lai atdalītu kviešus no pelavām, un uguns, kas sadedzina pelavas, kad tās ir atdalītas. Tas nav gluži tāds Jēzus tēls, kādu vēlas daudzi rietumu kristieši, taču, ja vien mēs negrasāmies iziet ārpus Bībelē rakstītajam, tas ir viens no patiesības aspektiem, kas mums ir jāuztver nopietni.  

Pats Jēzus vēlāk sniedza daudz detalizētāku un izvērstāku mācību nekā Jānis Kristītājs, taču Viņš nekad neatkāpās no divām lietām, ko šeit Jānis bija teicis. 
No vienas puses, arī Jēzus bija tikpat pilns apņēmības kā Jānis, lai Dieva taisnīgums izpaustos šajā pasaulē Viņa sekotāju rīcībā. 
No otras puses, Jēzum, tāpat kā Jānim, bija daudz un specīgi argumenti pret Hēroda namu. Jēzus redzējums par Dieva valstību radikāli atšķīrās no valdnieka Hēroda redzējuma – Viņam Dieva taisnīgums izpaužas nevis ar pasaulīgu bagātību un varu, bet gan ar kalpošanu, mīlestību un taisnīgumu. 
To Viņš sagaida arī no mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk