Dievs NAV Tev 'atmetis ar roku'

(Flp 1:3-11) Ikreiz, kad atceros jūs, es pateicos savam Dievam par jums visiem ikvienā savā lūgšanā; es ar prieku nododos lūgšanām par mūsu kopību evaņģēlija sludināšanā no pirmās dienas līdz pat šim brīdim. Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Ir pareizi, ka es šādi par jums visiem domāju, jo jūs esat manā sirdī – gan manās važās, gan evaņģēlija aizstāvībā un nostiprināšanā jūs visi esat manas žēlastības līdzdalībnieki. Dievs ir mans liecinieks, kā es pēc jums visiem ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā. Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai. 

Lai dzīvotu dzīvi tā, kā mūs aicina Dievs, ir divi galvenie šķēršļi, kas Tev jāpārvar - “gribēt” un “spēt”. Atteikties no saviem plāniem un pieņemt Dieva gribu nav vienmēr viegli. Tavi vecie ieradumi vēlas to, ko vēlas tie, nevis to, ko vēlas Dievs. Un pat tad, kad Dieva griba ir skaidra, un Tu vēlies to, ko Viņš vēlas, Tev trūkst vajadzīgais spēks, lai to paveiktu. Par laimi, tieši šeit Dievs ir gatavs palīdzēt Tavā dilemmā. Dieva Vārds mums atklāj, ka gan vēlme, gan spēja nāk no Viņa, nevis no Tevis. Tu vari jautāt: “Ja Dievs darbojas manī, kāpēc ir tāda cīņa, lai iepazītu un izpildītu Viņa gribu?”. Problēma ir tā, ka Tavs dabiskais prāts ir egocentrisks un tiecas pretoties Dieva gribai. Tad kāda ir atbilde? 
Nenolaid rokas! Citiem vārdiem sakot, Dievs ierosina “vēlmi” un “spēju”, un Tu iemācies saskaņot savas domas ar Viņa domām. Un Tu vari būt pārliecināts, “...ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” (Flp 1:6).  

Lasīt tālāk

Iedrošinājums svētai zinātkārei

(Ps 24:) Dāvida psalms. 
Kungam pieder zeme un viss uz tās,
zemes virsa un tie, kas tur mīt:
viņš to uzcēlis uz jūrām
un uzlicis uz upēm.
Kurš uzkāps Kunga kalnā,
kurš nostāsies viņa svētvietā?
Kam tīras rokas un skaidra sirds,
kas savu dvēseli nepiesien māņiem,
kas nav nepatiesi zvērējis, –
tam būs svētība no Kunga,
taisns mērs no glābēja Dieva.
Tāda ir cilts, kas viņa alkst,
kāro tava vaiga, Jēkaba Dievs!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un slejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Kungs, stiprais un varenais,
Kungs, varenais kaujā!
Paceliet, vārti, savas sijas,
un paslejieties, mūžsenās durvis,
lai nāk godības Ķēniņš!
Kurš tad ir godības Ķēniņš?
Pulku Kungs – viņš ir godības Ķēniņš! 

Man šķita interesanti, ka šis psalms ir sarakstīt it kā divās balsīs (kā saruna). Tiek uzdoti jautājumi un tad seko atbildes. Tas ir kā pamudinājums izzināt Dievu loģiski un radoši, intuitīvi un pārdomāti. Alberts Einšteins, viens no vēstures dižākajiem prātiem, teica: "Svarīgi ir nepārstāt uzdot jautājumus. Zinātkārei ir savs iemesls pastāvēt. Cilvēks nevar nesajust bijību, kad viņš apcer mūžības, dzīves un realitātes brīnišķīgās struktūras noslēpumus. Pietiek, ja cilvēks katru dienu cenšas tikai nedaudz aptvert šo noslēpumu. Nekad nezaudējiet svētu zinātkāri." 

Dziesminieks Dāvids saka: "Kam tīras rokas un skaidra sirds, kas savu dvēseli nepiesien māņiem, kas nav nepatiesi zvērējis, – tam būs svētība no Kunga..." (Ps 24:4-5). Tātad pārdomājot jautājumu par iespēju uzkāpt Tā Kunga kalnā, nostāties Viņa svētajā vietā (citiem vārdiem sakot – kurš var mazliet vairāk iepazīt Dievu?), psalma autors iesaka mums būt godīgi zinātkāriem (lai 'dvēseli nepiesietu māņiem' ir aizrautīgi jāmācās un drosmīgi jāuzdod jautājumi!). 

Latīņu valodā vārdam 'izglītība' (educatione) viena no nozīmēm ir 'izvilināt' vai 'dabūt ārā'. Lielākā daļa akadēmisko izglītības programmu diemžēl ir vērstas uz zināšanu uzspiešanu, nevis zinātkāres atraisīšanu. Rezultāts? Mēs zinām dažas lietas, bet zaudējam būtiskāko - mīlestību un interesi mācīties. Kādā pētījumā, kas tika veikts vienā no labākajām universitātēm, absolventiem, kuri ieguva visaugstākos rezultātus, mēnesi pēc absolvēšanas bija jākārto tādi paši gala eksāmeni. Viņi visi cieta neveiksmi. Ja kāds mēģina iekalt dažus faktus, formulas vai definīcijas, tad tas reti nokļūst dziļāk prātā kā tikai īstermiņa atmiņās. Tā patiesība noteikti neiekļūst dvēselē. Diemžēl reizēm tieši tas notiek arī baznīcā katru nedēļas nogali. Tāpēc nezaudē skaidru sirdi un uzdod jautājumus Dievam, kad vien rodas tāda iespēja.  

Lasīt tālāk

Vienreiz un uz visiem laikiem

(Ebr 9:24-28) Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida. 

Vecajā Derībā aprakstītajā telts svētnīcā bija daudz dažādas mēbeles/priekšmeti, un katrs no tiem kalpoja savam īpašam nolūkam. Taču tur nebija neviena krēsla. Vai Tu zini, kāpēc? Tāpēc, ka priestera darbs nekad nebija pabeigts! Tauta grēkoja atkal un atkal, tāpēc pastāvīgi bija jāupurē jēri, lai izpirktu grēkus. 
Taču pēc tam, kad Jēzus nomira, augšāmcēlās un atgriezās debesīs, pirmais, ko Viņš darīja, bija apsēšanās (skat. vēstulē ebrejiem 10.nodaļā). Tas tāpēc, ka pestīšanas darbs bija pabeigts! 
Bībelē lasām: "Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, [...] bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams." (Ebr 9:25-26). 

Un, pateicoties Kristus 'vienreizējam un mūžīgajam' upurim pie krusta, Tev ir tieša piekļuve Dievam jebkurā laikā. Brīdī, kad Tu saki: “Tēvs, es nāku Jēzus vārdā,” Tu esi laipni uzņemts un visas Tavas vajadzības ir uzklausītas. 

Ir stāsts no Amerikas Pilsoņu kara laikiem par karavīru, kurš sēdēja uz soliņa pie Baltā nama un izskatījās nomākts. Kāds garāmejošs zēns apstājās un pajautāja, kas ir noticis. Kareivis pastāstīja, ka viņam vajag tikties ar prezidentu Linkolnu, bet apsardze viņu nelaida iekšā. To dzirdēdams, zēns paņēma karavīru aiz rokas un aizveda tieši uz prezidenta kabinetu. “Tēvs,” zēns teica, ”šim cilvēkam patiešām ir jārunā ar tevi." Šis zēns bija prezidenta dēls; viņam bija tieša un netraucēta pieeja tēvam. 
Tā kā Tu piederi Jēzum, arī Tev tāda ir!  

Lasīt tālāk

Dzīves jēga ir došana

(Marka 10:35-45) Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 

Kristieši reizēm jūtu uzplūduma brīžos izsaka vēlēšanos būt līdzīgākiem Jēzum. Tā nav slikta vēlēšanās, bet ja Tu vēlies būt kā Jēzus, aizmirsti par sevi un sāc dzīvot citu labā, jo tieši tā darīja Viņš! 
Ieklausies: "Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem" (Mk.10:45). 

Nevajag sapņot par dāsnu sirdi; praktizē dāsnumu, un Tava sirds tam sekos. Kļūsti par sējēju, un Dievs Tev dos vairāk sēklas. Ja Viņš Tev nedod visu, ko vēlies, iespējams, tas ir tāpēc, ka Tu vēl neesi kļuvis par tālāk-devēju. 

Tā vietā, lai vienmēr gribētu būt līgava visās kāzās vai līķis visās bēru ceremonijās, iemācies likt citus pirmajā vietā.  

Lasīt tālāk

Mums uzticēta misija

(Psalmi 8:2-10) Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs Vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos! No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem. Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,- kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā. Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!

Dievam rūp mūsu dzīve, jo Viņš mūs ir radījis. Bībelē ir rakstīs, ka Dievs plānoja cilvēkus pēc Sava tēla, un tad (skat. 1Moz 1:26 un 2:15). Tātad mēs esam ne tikai Dieva radīti, bet mēs esam radīti, lai atspoguļotu Dievu un kļūtu arvien līdzīgāki Viņam. 

Kad mēs par to domājam, mums ir jāatceras, ka Viņš to plānoja visos mūsu dzīves aspektos. Dievs mūsos ir ieguldījis Savu prātu, spēku un mīlestību. Viņš ir pašā mūsu būtības tēlā, tādēļ ir pašsaprotami, ka mums ir pievērsta Viņa uzmanība un mīlestība visdziļākajā līmenī. Šī atziņa attiecas uz katru no mums. Dievam ir tik daudz ideju, domu un plānu par/ar mums, ka tos vienkārši nevar saskaitīt. Viņš ar mīlestību apdomā katru mūsu dzīves sīkumu. Ja mēs aicinām Viņu, Viņš ir gatavs līdzdarboties katrā mūsu dzīves jomā. 
Turklāt Viņš mūs ir ielicis brīnišķīgā pasaulē, kas ir radīta, lai mēs tajā dzīvotu. 
8.psalma 7.pantā ir teikts, ka Dievs ir cilvēku “darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu [...] nolicis pie viņa kājām”. 

Zemi ir radījis Dievs, un tā ir atvēlēta mums. Lai kur mēs dzīvojam un lai ar ko mēs nodarbojamies savā ikdienā, Viņš mums ir uzticējis Savu autoritāti konkrētam mērķim. Dievs ir radījis mūs, lai mēs būtu līdzīgi Viņam, un ir devis mums visu pasauli, lai mēs to koptu un sargātu.  

Lasīt tālāk

Grēksūdzes dāvana

(Jēkaba 5:13-20) Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. 

Garīgā dziedināšana notiek tad, kad tu spēj izsūdzēt savu problēmu kādam, kurš ir pietiekami nobriedis, lai ar to tiktu galā, pietiekami uzticams un pietiekami apņēmības pilns, lai nenovērstos no Tevis. 

Ir jāsaprot, ka katrs cilvēks var būt mīlēts tikai tik daudz, cik ir pazīstams. Ja Tu patur noslēpumā daļu savas dzīves, citi Tev var teikt, ka mīl Tevi, bet Tevi neatstāj jautājums – ja viņi zinātu visu patiesību par Tevi, vai viņi joprojām Tevi mīlētu? 

Tad, kad runājam par Dievu, mēs saprotam, ka Viņš par mums zina visu... tomēr mīl mūs. 
Problēma ir tā, ka Grēks patiesībā mūs izolē no mūsu līdzcilvēkiem. Atzīšanās ir saikne vienam ar otru. Būt pilnībā iepazītam un pilnībā mīlētam ir visdziedinošākā dāvana, ko mēs viens otram varam sniegt. 
Bībelē ir teikts: “Atzīstiet cits citam savus grēkus un lūdzieties cits par citu, lai jūs tiktu dziedināti” (Jēkaba 5:16). Cik brīnišķīgi, ja varam zināt, ka mums ir piedots... un mēs tiekam mīlēti ne tikai tāpēc, ka esam gudri, spēcīgi, skaisti vai veiksmīgi.  

Lasīt tālāk

Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... mierīga

(Jēkaba 3:13-4:3) Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet, ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, no dabas, no sātana; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur. 
No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. 

Vai esi kādreiz sastrīdējies ar kādu tieši pirms dievkalpojuma un tad visa dievkalpojuma laikā juties kā liekulis? 

Dieva Vārds tā īsti var atnest klausītājiem svētības, ja tas "mierā top sēts tiem, kas mieru tur" (skat. Jk 3:18). Tāpēc Baznīcas pretinieks vienmēr darīs visu iespējamo, lai mēs to nesaņemtu un netiktu svētīti ar to. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir jādara viss, kas nepieciešams, lai saglabātu mieru. Mierā ir spēks! Ja velns nespēj mūs satraukt, sadusmot vai ieļaunot, viņam nav varas pār mums. Viņš iegūst kontroli tikai tad, kad mēs zaudējam mieru. Tāpēc viņš plāno mūs satraukt, lai nozagtu mūsu mieru un samulsinātu mūs. Mēs nedrīkstam tam ļaut notikt. Kā apustulis Jēkabs rakstīja: “Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... miermīlīga” (Jk 3:17).   

Mums ir jāsaprot, ka īstā gudrība, Dieva gudrība, sākas ar svētu dzīvi, un to raksturo sadzīvošana ar citiem. Tā ir maiga un saprātīga, pārpilna ar žēlastību un svētībām; tā nav vienu dienu pāri plūstoša, bet nākamajā dienā neesoša; tā nav divkosīga. Mēs varam izveidot veselīgu sabiedrību un stipru kopienu, kas dzīvo pareizās attiecībās ar Dievu (un bauda šo attiecību svētības), tikai tad, ja veicam smagu darbu, lai saprastu cits ar citu, izturētos cits pret citu ar cieņu un godu (skat 17.-18. p.). 
Sadzīvošana ar citiem var būt 'smags darbs'. 
Tāpēc nākamreiz, kad Tu uztrauksies vai dusmosies par kādu jautājumu, pajautā sev: “Ko ienaidnieks šeit cenšas panākt? Ja es ļaušos šīm emocijām, kāds būs rezultāts? Kad mēs esam sarūgtināti, uztraukušies vai dusmīgi, mēs zaudējam savu prieku, un, zaudējot prieku, mēs zaudējam arī savu spēku, jo “Tā Kunga prieks ir [mūsu] spēks” (sk. Nehemijas 8:10). 
Tāpēc šodien lūdzies, izmanto savu paškontroli un saglabā savu mieru.  

Lasīt tālāk

Aizver muti!

(Jēkaba 3:1-12) Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā; jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu. Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu. Lūk, arī laivas, lai gan tās ir tik lielas, un skarbi vēji tās mētā, jo sīka stūre tās vada, kurp tiecas vadītājs. Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un arī mēle ir kā uguns, netaisnības pasaule, mēle ir likta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta. Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba; bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes. Ar viņu mēs slavējam To Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus. No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt! Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? Vai, mani brāļi, vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni. 

Bībelē ir daudz runāts par mēles savaldīšanu. Apustulis Jēkabs velta veselu nodaļu šai tēmai, piedāvājot atziņu, ka ja mēs varētu savaldīt savas mēles, mēs... arī varētu valdīt pār sevi visādi citādi. Tātad paškontroles aspekts ir ļoti svarīgs! 
Senais latīņu rakstnieks Publilius Syrus (85–43 BC) esot teicis: "Saepius locutum, numquam me tacuisse paenitet" ("Es bieži esmu nožēlojis savu izrunāšanos, bet nekad savu klusēšanu.") 
Tas ir svarīgi – īstajā brīdī aizvērt muti! 

Šeit ir divi principi, par kuriem vari padomāt: 

1. Vispirms domā. Pirms runā, apstājies uz desmit sekundēm un pārdomā savus vārdus. Vai tie ir precīzi vai pārspīlēti? Labi vai ļauni? Lieki vai nepieciešami? Pateicīgi vai apsūdzoši? 
   Ko Tu šodien neteiksi, rīt Tev nebūs jāpaskaidro. 
2. Runā mazāk. Ja runā pārāk daudz, Tavas izredzes iekļūt nepatikšanās palielinās eksponenciāli. Tāpēc kompulsīviem runātājiem bieži ir grūti saglabāt draugus. Pietaupi savu verbālo enerģiju. 

Sāc šodien. Tu jau esi pietiekami daudz lasījis/uzzinājis par teoriju, kas palīdzētu Tev turpmākajā dzīvē. Tāpēc tagad aizver muti un vēro, kā tas bagātina Tavu dzīvi.  

Lasīt tālāk

Nespriediet par grāmatu tikai pēc tās vāka

(Jēk 2:1-10) Mani brāļi, ticību uz godības Kungu Jēzu Kristu nesaistiet ar cilvēka ārieni. Ja jūsu sinagogā ienāk vīrs greznās drānās ar zelta gredzeniem pirkstos un ienāk arī nabags noplīsušās drēbēs un jūs, uzlūkodami to, kas greznās drānās, tam sakāt: apsēdies ērti še! – bet nabagam: tu nostājies tur! – vai: sēdies pie mana kājsola! – vai tad tā jūs nesākat viens otru šķirot, kļūdami par tiesnešiem ar aplamiem spriedumiem? Ieklausieties, mani mīļotie brāļi, vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas pasaulē nabagi, būt bagātiem ticībā un par tās Valstības mantiniekiem, ko viņš apsolījis tiem, kas viņu mīl? Bet jūs turpretim liekat nabago negodā. Vai tad tie nav bagātie, kas jums uzkundzējas un velk jūs uz tiesām? Vai tieši viņi nav tie, kas zaimo Kunga labo vārdu, kādā sauc arī jūs? Ja jūs piepildāt ķēnišķo bauslību pēc Rakstiem: mīli savu tuvāko kā sevi pašu, – jūs darāt labi, bet, ja jūs spriežat par cilvēku pēc ārienes, tad jūs grēkojat un bauslība jūs atmasko kā pārkāpējus. Ikviens, kas visu bauslību pilda un tomēr vienā bauslī to pārkāpj, ir visu baušļu pārkāpējs.

Džons Veslijs esot teicis: "Mums vajadzētu būt stingriem, vērtējot sevi, un žēlsirdīgiem, vērtējot citus..." 

Apustulis Jēkabs mūs aicina padomāt par to, ar kādām tiesībām mēs varam apgalvot, ka mums ir ticība, ja mēs dodam priekšroku un veltam īpašu uzmanību vieniem cilvēkiem salīdzinājumā ar citiem (it sevišķi, ja pievēršam īpašu attieksmi bagātajiem, bet nabadzīgajiem nepievēršam nekādu uzmanību). Vai šāda diskriminācija neliecina, ka mūsu spriedumus vada ļauni motīvi? Ja mēs dodam priekšroku vieniem cilvēkiem salīdzinājumā ar citiem, mēs grēkojam... (skat. Jēk 2:1-10). 

Ir stāsts, ka, kad kantri dziedātāja Lonzo Grīna (Lonzo Green) brāļadēls Džimijs lūdza viņu noskaņot sava drauga ģitāru, viņš piekrita. Problēma bija tā, ka Džimija draugs bija "nepareizais", un Džimija vecāki neļāva viņam ienākt savā mājā, kad tur ciemojās tēvocis Lonzo. Tāpēc viņi nolēma tikties ārā. 
Kad "nepareizais" puisis tuvojās, Grīns pamanīja viņa pašapziņu un izaicinošos skatienus, kas tika raidīti pret šo augstākās klases/kārtas rajonu. Lonzo, kurš pats savā dzīvē bija piedzīvojis nabadzību un diskrimināciju, noskaņoja zēna veco ģitāru, nospēlēja dažas dziesmas un iemācīja viņam dažus akordus. Jaunietis viņam pateicās un aizgāja. Vēlāk šis "nepareizais" zēns pastāstīja citiem par šo notikumu un silto atmiņu, ko viņš nesa līdzi visu atlikušo dzīvi. Galu galā šis zēns ar savu ģitāru, maigu un pievilcīgu smaidu visai pasaulei atklāja, ka nav "nepareizs" vai nevēlams. 
Tas tāpēc, ka zēns, kuru tajā dienā nelaida bagātnieku mājās, bija - Elvis Preslijs! 

Lasīt tālāk

Ne tikai klausies Dieva Vārdu... dari to, ko tas saka!

(Jēk 1:17–27) Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna. Viņš mūs ir izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu kā viņa radījumu pirmaugļi. 
Jums jāzina, mani mīļotie brāļi, ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties, jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību. Tādēļ atmetiet jebkuru nešķīstību un visu to, kas no ļauna vēl atlicis, un lēnprātībā saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas ir spējīgs izglābt jūsu dvēseles. Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos. Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša. Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. 

Vai Tu esi centies iegaumēt kādus Bībeles pantus vai citēt lielu daļu Svēto Rakstu no galvas? Daudziem no mums tas šķiet grūti, tāpēc, kad sastopam kādu, kurš, šķiet, zina Bībeli līdz pēdējam komatam, mēs bieži vien esam pārsteigti un vēlamies šo prasmi atkārtot. 
Bet, pirms pārāk aizraujamies, ir jāatceras, ka Dievs mūs īpaši svētī ne tikai par to, ka mēs lasām Viņa Vārdu, iegaumējam to, vai pat spējam to atkārtot vārds vārdā no galvas. Dievs apsola svētīt tos, kas īsteno Viņa Vārdu dzīvē. 

Apustulis Jēkabs mūs iedrošina, ne tikai klausīties Dieva Vārdu (vai skaitīt kādus pantus no galvas)..., bet darīt to, kas tajā teikts. Pretējā gadījumā mēs tikai maldinām paši sevi. Jo, ja Tu klausies Dieva vārdu, bet nepaklausi tam, tas ir tas pats, kas skatīties uz savu seju spogulī – Tu ieraugi savu netīro degunu vai pieri, bet aizej prom un aizmirsti, kāds izskaties. Tomēr, ja Tu uzmanīgi ieskatīsies/ieklausīsies Dieva Labajos Padomos un darīsi to, kas tur sacīts, un neaizmirsīsi, ko dzirdēji, tad Dievs Tevi svētīs... (skat. Jēk 1:22-25). 

Dieva vārda zināšanas ir vitāli svarīgas, taču patiesas pārmaiņas un patiesas svētības nāk tad, kad mēs Svēto Rakstu principus pielietojam savās dzīvēs. 
Tāpēc apņemsimies būt ne tikai Dieva vārda “klausītāji”, bet arī “darītāji”! 

Lasīt tālāk

Padoms labākai dzīvei

(Ef 4:25-32) Tādēļ, atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi viens otram. Dusmojoties neapgrēkojieties! Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam. – Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai, lai būtu par svētību klausītājiem. Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai. Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums. 

Apustulis Pāvils mums dod padomu neapbēdināt "Dieva Svēto Garu, ar kuru jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai." Pāvils raksta: "Neaizskariet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai" (30.p). Tas ir padoms nekavēt un neaizliegt Svētā Gara darbību savā dzīvē. 
Tu vari jautāt: "Ko tad lai es daru?" Un Pāvils atbild: "Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom..." (31.p). 
Tās lietas, kuras viņš piemin, nav tas labāko darbu saraksts! 
Citiem vārdiem sakot, apustulis Pāvils apgalvo – vai nu Tu ļauj, lai Tavā dzīvē toni nosaka šis nepatīkamais saraksts, vai arī Tu ļaujies Svētajam Garam, kas mājo Tevī. Izvēle ir Tavā ziņā. 

Jau pirms tam apustulis ir devis sava veida padomu kā to realizēt: "Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam..." (26-27.p). Ja Tu ļauj vaļu dusmām, Tu dod velnam iespēju kārdināt Tevi tā tik turpināt. Ja kaut kas ir Tevi sāpinājis (un tā dzīvē notiek!), ir jātiek galā ar ievainojumu, ko radījis sarežģītais notikums vai cilvēks Tavā dzīvē. 
Tātad, ko vajadzētu darīt? 

Apustulim Pāvilam arī te ir padoms: "Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums" (32.p). Citiem vārdiem sakot, atcerieties mīlestību, pacietību un žēlastību, ko Dievs ir parādījis Tev... un tad sniedz to tālāk arī citiem. Ne vienmēr tas ir viegli, bet tā ir stratēģija, kas darbojas.  

Lasīt tālāk

Tu piederi Dievam

(Ef 2:11-22) Tādēļ atcerieties, ka jūs, kas reiz pēc savas izcelsmes bijāt pagāni, ko miesā apgraizītie sauca par neapgraizītajiem, tolaik bijāt šķirti no Kristus un Israēla sabiedrība jums bija slēgta, jūs bijāt svešinieki apsolījuma derībai, bez cerības un bez Dieva pasaulē. Bet tagad jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi viņa asinīs. Viņš ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra, atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta. Viņš atnākdams ir pasludinājis mieru – gan jums, kas bijāt tālu, gan viņiem, kas bija tuvu, lai caur viņu mums, gan vieniem, gan otriem, būtu dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime, kas uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Kungam. Viņā arī jūs tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. 

Kā Tu varētu raksturot situāciju, ja Tavi bērni (ja Tev bērnu nav - iedomājies, ka ir) stāvētu pie Tavas mājas namdurvīm un lūgtu atļauju ieiet iekšā? 
Vai Tu neteiktu: "Kas tā par jaunu spēli? Nāciet taču iekšā, jūs esat mana ģimene. Es jūs mīlu, jums nav jālūdz atļauja ienākt savā mājā?" 
(Nu labi, izņēmuma situācijas var iztēloties – Tu izsūtīji bērnus ārā, jo gatavoji pārsteigumu... vai mājā bija avārijas situācija... utt) 

Dievam ir māja (varbūt var teikt, ka Viņš to joprojām ceļ), un Tu esi tās daļa. Tu vari nākt Viņa priekšā jebkurā brīdī ar jebkuru vajadzību, zinot, ka Tu tiksi uzņemts ar mīlestību. Dievs ir mīlošs Tēvs, uz kuru Tu vienmēr esi cerējis, un Tu esi bērns, kuru Viņš vienmēr ir vēlējies. Ja Tev par to ir kādas šaubas, paskaties uz Kristus krustu - tik ļoti Dievs Tevi mīl. 
Šodien Tu piederi Dievam!  

Lasīt tālāk

Panākumu un grūtību jomas

(2Kor 12:2-10) Es pazīstu kādu cilvēku Kristū, kas pirms četrpadsmit gadiem tika aizrauts līdz trešajām debesīm, – vai viņš tobrīd bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina. Tāpat es zinu par šo cilvēku – vai viņš bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina –, ka viņš tika aizrauts paradīzē un tur dzirdēja neizrunājamus vārdus, kurus cilvēkam nav ļauts izteikt. Ar šo cilvēku es gribu lielīties; ar sevi pašu negribu, ja nu vienīgi ar savu nespēku. Ja es lielīšos, es nebūšu nejēga, jo es runāšu patiesību; es tikai piesargos, lai šo dižo atklāsmju dēļ kāds par mani nespriež vairāk kā tikai to, ko redz vai no manis dzird. Tādēļ, lai es nepaaugstinātos, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis; tas mani sit, lai es pārlieku nepaaugstinos. Es trīs reizes esmu piesaucis Kungu, lai sātana eņģelis no manis atstājas. Un Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā. – Tādēļ es vislabprātāk lielīšos ar savu vājumu, lai Kristus spēks manī varētu iemājot. Tādēļ labprāt esmu nespēkā, pazemojumos, trūkumā, vajāšanās un spaidos Kristus dēļ. Vienmēr, kad esmu nespēkā, es esmu stiprs. 

Lielāka daļa no mums esam sapratuši (cerams!), ka kādā jomā mēs esam spējīgāki, talantīgāki, turpretī citas jomas mums sagādā grūtības. Arī Bībelē varam lasīt, ka Dievs katram no mums dod noteiktas dāvanas/spējas un žēlastību tās izmantot. Un, ja mēs nedarbojamies savā apdāvinātības jomā, mums reizēm ir jāpiedzīvo lielākas vai mazākas grūtības. Mums tas jāpatur prātā, kad redzam kādu izcilu sasniegumu guvēju (īpaši svarīgi to atcerēties, ja paši piedzīvojam kādus sasniegumus). 
Apustulis Pāvils ļoti iespējams runāja piecās valodās un sarakstīja pusi Jaunās Derības, bet viņš pastāvīgi cīnījās ar to, ko pats dēvē par "dzeloni miesā". Kad viņš lūdzās un lūdza Dievu to noņemt, Dievs atbildēja: "tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā" (2. Korintiešiem 12:9). 

Tātad mums ir vajadzīga žēlastība tur, kur esam apdāvināti, un īpaša žēlastība tur, kur mēs vispār neesam apdāvināti. Kamēr vien Tu dzīvo, dažās dzīves jomās viss Tev padosies viegli, bet citās būs grūtības. Bet ja atklāsi, ka Dieva žēlastība ir pietiekama jebkuram izaicinājumam, ar ko saskaries, Tu vienmēr jutīsies drošībā.  

Lasīt tālāk

Izmetiet tos visus ārā!

(Mk 5:21-24,35-43) Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū. [...] 
Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst. 

Kad Tu paļaujies uz Dievu un varbūt ceri piedzīvot pat brīnumu, nekas Tevi tā nevilinās pazaudēt šo uzticēšanos kā apkārtējo neticība. Turklāt nav jau iespējams zināt, ko tieši Dievs darīs... 

Tāpēc, lai saglabātu savu ticību, ir svarīgi neļaut savam prātam tīši piedzīvot neticības izaicinājumus. 
Bija reizes, kad Jēzus nepieļāva neticību ap Sevi, piemēram, kad Viņš gatavojās uzmodināt sinagogas priekšnieka Jaīra meitu no mirušajiem. 
Kad Jēzus uzzināja, ka meitenīte ir mirusi, Viņš sacīja viņas tēvam: "Nebīsties... tikai tici" (36.p). 
Tu vari ticēt... vai arī baidīties un neticēt. Tu nevari darīt abas lietas reizē. 
Kad Jēzus tajā dienā gatavojās konfrontācijai ar nāves varu, tur nebija vietas neticībai ap Viņu. Tāpēc, kad Jēzus devās uz Jaīra māju, "viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim" (37. p.). Viņš ņēma līdzi tos, kas spēja ticēt brīnumiem, un, kad "viņi nāca... namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud", Jēzus sacīja: "Ko ceļat kņadu... bērns nav miris, bet guļ..." Kad sanākušie sāka smieties par Viņu, Jēzus izdzina viņus ārā. Jēzus "...ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Meitiņ, ... celies!” Un sinagogas priekšnieka meitene piecēlās un sāka staigāt." (skatīt 38.-42.p). 

Cilvēciski raugoties, Tava dzīves sarežģītā situācija var šķist neatrisināma, bet, kad Tu neklausīsies visos neticētājos, smējējos un šaubīgajos, un ticēsi tam, ko saka Dievs, Tu saņemsi Viņa atbildi uz savu lūgšanu. 

Lasīt tālāk

Ievilkt elpu un... uzticēties

(Mk 4:35-41) Tajā dienā, vakaram nākot, viņš tiem sacīja: “Celsimies pāri uz otru krastu.” Ļaužu pūli atlaiduši, tie devās ar laivu, kurā viņš bija, un vēl citas laivas viņam sekoja. Tad sacēlās liela vētra, un viļņi gāzās pāri laivai, tā ka laiva pildījās ar ūdeni. Viņš pats gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie viņu modināja un sacīja: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” Viņš piecēlies apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums. Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?” Viņus pārņēma lielas bailes, un viņi cits citam sacīja: “Kas viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra viņam paklausa?”

Jēzus varēja būt mierīgs, jo Viņš zināja, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. 
Un jā, es dzirdu Tavu iebildumu: "Tas ir labi, Jēzum! Bet mācekļiem taču nebija Viņa superdievišķo zināšanu par to, ka viss-būs-labi..." 
Tomēr mirkli padomāsim – viņiem patiesībā bija šāda pārliecības iespēja. 

Pirms iekāpšanas laivā mācekļi bija redzējuši, kā Jēzus burtiski dziedināja visus, kas Viņam pieskārās, un kā kādi gari (kas bija cilvēkos), atpazina Viņu kā "Dieva Dēlu" (skatīt Mk 3:10-11). Mācekļiem droši vien bija kaut kāds priekšstats par Viņa spēku. Tomēr viņi joprojām izbijās. Viļņi bija pārāk lieli, vētra plosījās, un panika bija pietiekama, lai izdzēstu viņu atmiņas par Jēzus brīnumaino spēku. 

Vai nav pazīstama sajūta? 
Mēs varam pieredzēt, kā Dievs dara brīnumainas, pārsteidzošas lietas, un mums var šķist, ka mēs Viņu pazīstam. Bet tad laiva sāk šūpoties, un mūs pārņem panika. Mēs kliedzam: "Dievs, vai Tu neredzi, ka es šeit slīkstu?!". Un aizmirstam elpot. Mēs aizmirstam, ka Viņš jau atkal un atkal ir parādījis, ka Viņš vētru kontrolē. 
Ja Tu pazīsti Dievu, tad būsi dzirdējusi/redzējis par Viņa spēku, kas iznīcina nāvi un dāvina dzīvību. Un, lai gan ir dabiski krist panikā, kad ūdens sāk smelties mutē (un nav par ko kaunēties!), miers, ko Viņš ir apsolījis, ir tepat mums blakus. 

Lasīt tālāk

Kā es varu būt par svētību citiem?

(Mk 4:26-29) Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.” 

Dievs aicina arī Tevi iesaistīties Evaņģēlija vēsts apliecināšanā. Dažreiz Tu varbūt nesaskati sava darba tiešu grandiozu rezultātu. Tad Tev var nolaisties rokas un Tu vari izdarīt pārsteidzīgu secinājumu, ka Tev nav īsti tas talants vai zināšanas, kas vajadzīgas. Taču tā nav. 

Ievēro, Jēzus teica: "...sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana" (Mk 4:27).

Pievērs uzmanību šiem vārdiem "viņš pats to nemana"! 
Sēkla dīgst un aug.
Tā vietā, lai teiktu: "Es jau neko nevaru!", paskaties uz apkārtējo cilvēku vajadzībām. Tev ir kaut kas tāds, ko Dievs var izmantot, un, kad Viņš to svētīs, viss notiks (pat ja Tu to nepamanīsi).

Lasīt tālāk

Kad ģimene Tevi nesaprot

(Mk 3:31-35) Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārpusē nostājušies, sūtīja pie viņa, lai viņu pasauc. Ap viņu sēdēja ļaužu pūlis. Un tie viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārpusē tevi meklē.” Un viņš tiem atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Uzlūkojis ap sevi sēdošos, viņš sacīja: “Redzi, mana māte un mani brāļi. Kas dara Dieva gribu, tas ir mans brālis un māsa, un māte.” 

Viens no Taviem lielākajiem ticības pārbaudījumiem būs tad, ja ģimenes locekļi Tevi nesaprot vai nepiekrīt Tavām vērtībām un redzējumam. Tas no Tevis prasa gudrību un pacietību. Neskatoties uz to, ka ģimene nespēja Viņu saprast, Jēzus turpināja rūpēties par viņiem un cienīt viņus. Tomēr Viņš atteicās ļaut viņiem mainīt uzdevumu, ko (kā Viņš ticēja) Dievs Viņam bija devis. Jēzus prioritāte bija ļaudis, kas bija sapulcējušies, lai dzirdētu, kas Viņam sakāms.

Vai Tu šodien jūties nesaprasts savā ģimenē? Tad vari lūgt šādu (vai līdzīgu) lūgšanu: “Tēvs, palīdzi man dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Palīdzi sadzīvot ar tiem, kas mani nesaprot. Dzirdot viņu vārdus un izjūtot viņu apsūdzību dzēlienus, palīdzi mācīties dzīvot pāri tiem. Palīdzi man būt žēlsirdīgam pret tiem, kuru dzīvi apgrūtina aizvainojumi un bailes. Palīdzi, lai neatkarīgi no tā, ka mani varētu pārprast, es spētu iet tālāk, kā Jēzus gāja tālāk - līdz pat krusta un augšāmcelšanās balvas saņemšanai. Kristus vārdā es lūdzu. Āmen.” 

Lasīt tālāk

Jauna attieksme

(2Kor 4:5-12) Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā. Šis dārgums mūsos ir kā trauslos māla traukos, lai būtu redzams, ka spēka pārpilnība pieder Dievam, nevis nāk no mums pašiem: mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā. Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā. Tādējādi nāve darbojas mūsos, bet dzīvība – jūsos.

Kāds vīrs no Čikāgas piezvana savam dēlam uz Ņujorku dienu pirms Pateicības dienas un saka: “Man nepatīk sabojāt tev garastāvokli, bet man jāsaka, ka mēs ar tavu māti šķiramies; ar četrdesmit pieciem gadiem ciešanu ir gana.”
“Tēti, par ko tu runā?” dēls sāk uztraukties.
“Mēs vairs nevaram izturēt viens otru,” saka tēvs. “Mēs esam apnikuši viens otram,… un es negribu par to vairs runāt, tāpēc zvani savai māsai uz Dalasu un pastāsti viņai visu.”
Dēls, būdams izmisis, piezvana māsai, un tā uztraucas vēl vairāk kā brālis. “Kas par muļķībām! Kā viņi to domā? Vecuma galā kļuvuši jocīgi,” viņa kliedz. “Es par to parūpēšos,” māsa vēl piebilst. “Un tad Tev atzvanīšu".
Viņa nekavējoties zvana uz Čikāgu un uztraukti sakliedz tēvam: "Jūs NEizšķirsieties. Nedariet neko, kamēr es tur neieradīšos. Es zvanīšu brālim, un mēs abi rīt ieradīsimies. Līdz tam laikam nedari neko, TU DZIRDI?" un noliek klausuli.
Vecais vīrs, pabeidzis sarunu, pagriežas pret sievu. “Viss ir nokārtots, mīļā," viņš saka. “Mūsu bērni atbrauks uz Pateicības dienu un paši samaksās par savu ceļu.”

Kad sajūtamies vīlušies par to (kā mums šķiet) kā dzīve rit, mēs varam sākt negatīvi domāt par savu nākotni. Mēs iedomājamies, ka neko nevarēsim izdarīt… pārstājam censties, atsakāmies no iespējām, kas varētu mums palīdzēt, sūdzamies par to, cik viss ir netaisnīgi, un uzskatām, ka neko nevaram darīt, lai mainītu savu situāciju. Būtībā mēs zaudējam cerību.
Taču labā ziņa ir tā, ka tā tam nav jābūt. Patiesībā mēs varam izveidot ieradumu domāt pozitīvi pat tad, kad šķiet, ka viss ir pret mums.

Psihologi iesaka sekojošu stratēģiju:

1. Esi atbildīgs. Atrodi kādu cilvēku, kuram uzticies un kuru cieni, un dod viņam atļauju Tev pateikt, kad attieksmē nepieciešams nedaudz vairāk pozitīvisma. 
2. Meklē pozitīvu vidi. Pavadi laiku kopā ar cilvēkiem, kas stiprina Tavu ticību, nevis bailes. 
3. Atrodi veidu, kā kalpot citiem. Palīdzēšana citiem cilvēkos rada pozitīvas sajūtas un dod vērtības sajūtu. 
4. Mēģini katrā situācijā meklēt labo un cerīgi ticēt, ka Dievs visu kontrolē. Tādējādi Tu varēsi saglabāt pozitīvu attieksmi neatkarīgi no tā, ar ko saskaries. 

Mums nav jājūtas sagrautiem tās situācijas dēļ, kurā esam iekļuvuši. Dievs ir pāri par visu un, ja viņš ir ar Tevi, tad tas ir daudz varenāk par to, kas ir pasaulē.
Pāvils teica, ka "mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt" (2Kor 4:8-9). Tāda lūk bija viņa attieksme.
Ja Tev ir šāda pareiza attieksme, Tu varēsi teikt to pašu.

Lasīt tālāk

Redzējuma pielāgošana

(Jesajas 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 

Pirms Dievs aicināja pravieti Jesaju uzņemties īpašu misiju, Viņš pielāgoja jaunā cilvēka redzējumu. Nekoriģēta redze noved pie izkropļotas perspektīvas, sliktām spriešanas spējām un veltīgas pūlēšanās. Israēla tautas nemitīgā dumpošanās apdraudēja attiecības ar Dievu, un viņiem bija nepieciešams līderis ar skaidru redzējumu. 
Tāpēc pirmā lieta, ko Dievs darīja, bija tā, ka deva Jesajam jaunu redzējumu par Savu godību un spēku. Bez tā Jesaja nebūtu spējis veikt šo uzdevumu. Bez šīs dzīvi izmainošās tikšanās ar Dievu viņš nekad nebūtu bijis pietiekami stiprs, lai pabeigtu savu misiju. 
Tas pats attiecas arī uz Tevi. Lai ko Dievs aicinātu darīt, būs nepieciešams kaut kas vairāk kā tikai darba apraksts un dažas pamatprasmes. Tev būs nepieciešams redzējums par Viņa godību un neierobežoto spēku, lai pārliecinātos, ka Viņš ir vairāk nekā spējīgs Savu nodomu realizēt līdz galam! 
Otra lieta, ko Dievs darīja, bija Jesajas redzējuma pašam par sevi pielāgošana. Kad Tava koncepcija par Dieva ir koriģēta, Tu esi gatavs sākt patiesi saprast sevi - un ne agrāk! Ja Tu sāksi vispirms ar otro soli, Tu neko patiesībā nevarēsi aptvert. Jesaja sauca: "Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas..." (Jesajas 6:5). Jesaja saprata, ka viņš nav labāks par cilvēkiem, kurus viņš bija aicināts uzrunāt. Kamēr Tu neredzēsiet sevi reāli, godīgi un pazemīgi attiecībā pret Dievu un citiem, Tava misija nebūs veiksmīga. 
Trešā lieta, ko Dievs darīja, bija atbilde uz Jesajas pazemību. Eņģelis pieskārās pravieša lūpām ar Dieva šķīstošo uguni un sacīja: "noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!" (Jesajas 6:7). Dievs neaicina tikai perfektus cilvēkus. Viņš aicina pazemīgus, godprātīgus, piedodošus cilvēkus un tad palīdz viņu centienus.. 

Lasīt tālāk

Kā saglabāt mieru un prieku

(Jņ 15:9-17) Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu! 

Daudzi cilvēki domā, ka Kristīgā baznīca apsola mums prieka sajūtu ikvienā dzīves brīdī, lai ar ko arī saskaramies. Man ir labas ziņas un sliktas... 
Sākšu ar slikto ziņu – šāds priekšstats NAV pareizs. 
Tomēr (seko labā ziņa!) Jēzus teica: "To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jņ 15:11). 
Kā mēs varētu saglabāt savu prieku pēc iespējas ilgāk un nezaudēt to? 

Jēzus mums dod svarīgu padomu: "Palieciet manā mīlestībā!" (Jņ 15:9). Pievērs uzmanību šim svarīgajam vārdam "palieciet". Ir tik daudz un dažādi dzīves brīži/apstākļi, bet mēs nekad nedrīkstam pazaudēt mūsu saikni ar Dieva mīlestību. Šis pats princips darbojas arī šodien! 
 

Lasīt tālāk