Mīlestības un patiesības izaicinājums
(1Jņ 3:16-4:6) Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis.
Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tas jau tagad ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu.
Viens no maniem mīļākajiem Vecās Derības stāstiem ir atrodams 2.Ķēniņu grāmatas 6.nodaļā. Tur tiek aprakstītas nepārtrauktas saķeršanās un dažkārt pat atklāta karadarbība starp Israēlu (Dieva tautas daļu – ziemeļu valsti) un Sīriju, tās ziemeļu kaimiņu. Sīrijas ķēniņš bija atklājis, ka visi viņa plāni un apsvērumi tiek atklāti Israēla ķēniņam, jo Israēlā dzīvojošajam pravietim Elīšam ir pieejamas slepenas zināšanas par šo visu. Tāpēc Sīrijas ķēniņš sūta savu armiju, lai izsekotu Elīšu un saņemtu viņu gūstā.
Nākamajā dienā Elīša kalps ierauga, ka visapkārt viņu ciematam ir karaspēks ar zirgiem un ratiem. Viņš panikā skrien atpakaļ pie pravieša. Ko nu lai mēs darām? Un Elīša atbilde ir tā, kas man šajā stāstā patīk visvairāk. “Nebaidies!" pravietis saka. "Ar mums ir vairāk karavīru nekā viņiem.”
Ko viņš ar to domā?
Tad pravietis Elīša lūdz, lai Dievs atver jaunietim acis. Un puisis ierauga realitāti – ciemats ir pilns ar ugunīgiem zirgiem un uguns ratiem visapkārt Elīšam. No tā brīža stāsts, protams, iegūst pavisam citu pavērsienu.
Šī atklāsmes sajūta, ka spēki, kas ir kopā ar mums, ir varenāki nekā spēki otrā pusē (neskatoties uz sākotnējo šķietamību), Svētajos Rakstos parādās atkal un atkal, un tas, ko Jānis šeit saka, ir vēl viens šāds piemērs.
Protams, vienmēr ir vajadzīga 'ticība', lai ieraudzītu un iepazītu šo realitāti. Līdzīgi kā apustulim Pēterim, mēģinot staigāt pa ūdeni, ir tik viegli sākt šaubīties, un tad mēs nonākam nepatikšanās. Bet, kā šeit Jānis saka (1Jņ 4:4), "lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē".
Jānis jau ir brīdinājis mūs, ka nedrīkstam mīlēt “pasauli” (Jānis ar “pasauli” domā visu grēcīgo šajā pasaulē). Taču galvenais, ko mums vajadzētu aptvert – cik patiesībā spēcīga ir Dieva klātbūtne ar mums, kas dod mums vajadzīgo spēku uzvarēt.
Kas ir šī cīņa un kāpēc mums ir vajadzīgs šis iedrošinājums?
Ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem Jānis raksta, draud briesmas. Viņi labākajā gadījumā ir pamatīgi apjukuši, bet sliktākajā gadījumā - ir novirzījušies no īstā ticības kursa, jo visapkārt virmo dažādas idejas, dažādi apgalvojumi, dažādi iespējamie pravieši ar saviem dažādajiem pareģojumiem utt. Salīdzinoši mēs tik maz zinām par pirmo gadsimtu, un diez vai varam pateikt, kas tieši tajā laikā notika. Taču no mājieniem šajā un citos tā laika rakstu fragmentos mēs varam nojaust pietiekami daudz, lai saprastu, ko varēja redzēt Jāņa lasītāji, kad viņi, līdzīgi kā Elīša kalps, kādu rītu iznāca no savas mājas un ar šausmām raudzījās uz to, kas tur stāvēja pret viņiem.
Tad vēl – nopietnais jautājums par 'viltus praviešiem'. Kā tas viegli saprotams, viltus praviešu problēma ir tā, ka tos grūti atšķirt no patiesajiem (vismaz no pirmā acu uzmetiena). Viņi šķiet dievbijīgi; viņi šķiet saprātīgi; viņi apgalvo, ka viņiem ir vārds no Dieva (un kas gan mēs esam, lai nepiekristu?).
Taču Jānis zina (kā bija brīdinājis pats Jēzus!), ka ne visi, kas uzdodas par praviešiem, patiesībā ir pravieši.
Kā Tu to vari atpazīt? Kā Tu vari “pārbaudīt garus” (lietojot Jāņa izteikumu)?
Atbilde var Tevi neiepriecināt. Tev būs uzmanīgi jāieklausās, jāpārdomā un jāizvērtē tas, ko dzirdi. Maz ticams, ka kādi viltus pravieši nāks klajā ar tiešiem lāstiem pret Jēzu vai acīmredzami absurdu mācību par Viņu. Tas būtu pārāk vienkārši un uzreiz skaidrs.
Labā ziņa ir tā, ka ieklausoties, Tu varēsi pamanīt kādu specifisku trūkumu viltus praviešu mācībā. Viņi īsti netic, ka Jēzus Mesija ir nācis miesā (tas ir kritērijs, ko Jānis piedāvā 4.nodaļas 2. pantā).
Mēs nevaram būt absolūti droši, taču vismaz viens no vēsturiskiem atkrišanas atzariem draudzē, ko sāka dēvēt par "gnosticismu" (reliģijas paveids, kas specializējās slepenās "zināšanās" –gnosis), uzskatīja un mācīja, ka, iegūstot 'īpašās' zināšanas, var pilnībā izbēgt no fiziskās pasaules un ieiet tīra gara valstībā.
Cilvēkiem, kas pieņēma šo mācību, kādu laiku tā varēja izklausīties līdzīgi īstajai kristīgajai vēstij. Taču ir viena būtiska detaļa – tika pilnībā noliegts, ka Jēzus, Mesija, patiešām būtu nācis "miesā". Viņi domāja, ka Jēzus noteikti bija tikai kaut kāda veida garīga būtne (Viņš taču nevarēja apdraudēt savu garīgo identitāti, ja Viņam būtu kaut kas kopīgs ar “miesu" – nešķīsto, netīro, fizisko būtni, kurai vajadzētu ēst un dzert, apmeklēt tualeti…).
Tāpēc, kad viņi runāja par "Jēzu", tas nebija īstais Jēzus, uz kuru viņi atsaucās. Tas bija kāds, kurš tikai "šķita" tāds pats cilvēks kā mēs visi. Viņi izdomāja stāstus par to, ka Viņš patiesībā nemira, jo visu laiku nebija īsts, miesīgs cilvēks. Viņš bija garīga būtne, kas nāca, lai atklātu citiem, cilvēkiem, kuros jau bija tāda paša "gara" dzirksts, ka arī viņi ir "garīgi" un ka, sekojot Jēzus ceļam, viņi var izkļūt no šīs pasaules. Mūsdienās ir daudzas reliģiskās kustības (tostarp pat dažas lielas konfesijas), kas līdzīgi noliedz, ka Jēzus patiesībā būtu varējis būt parasts "miesīgs" cilvēks un nomirt nežēlīgā nāvē.
Tātad, kā jau teicu, šī vēsts varētu izklausīties gluži kā īsta, bet kaut kur mācībā ir paslēpts kaut kas radikāli atšķirīgs. Ticība tam, ka Jēzus, Mesija, ir nācis miesā, ir izšķirošais jautājums/pārbaudījums. Galu galā tā nav kāda papildu mācība, kas pievienota kristīgajai vēstij. Kā apustulis Jānis rakstīja savā evaņģēlijā, tā ir galvenā atziņa.
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) – atņemiet šo atziņu, un patiesa kristīgā ticība sabrūk. Tāpēc ikviena mācība, kas noliedz, ka Jēzus ir nācis miesā, ir "antikrista gars” (kā Jānis to nosauc).
Šie jautājumi ir dzīvi un aktīvi arī mūsu dienās. Ir tik daudzi cilvēki, kas izteikuši noraidījumu par inkarnāciju, par to, ka Dievs patiešām ir kļuvis cilvēks. Tā joprojām ir milzīga problēma, kā tas vienmēr ir bijis...
Nākamajā dienā Elīša kalps ierauga, ka visapkārt viņu ciematam ir karaspēks ar zirgiem un ratiem. Viņš panikā skrien atpakaļ pie pravieša. Ko nu lai mēs darām? Un Elīša atbilde ir tā, kas man šajā stāstā patīk visvairāk. “Nebaidies!" pravietis saka. "Ar mums ir vairāk karavīru nekā viņiem.”
Ko viņš ar to domā?
Tad pravietis Elīša lūdz, lai Dievs atver jaunietim acis. Un puisis ierauga realitāti – ciemats ir pilns ar ugunīgiem zirgiem un uguns ratiem visapkārt Elīšam. No tā brīža stāsts, protams, iegūst pavisam citu pavērsienu.
Šī atklāsmes sajūta, ka spēki, kas ir kopā ar mums, ir varenāki nekā spēki otrā pusē (neskatoties uz sākotnējo šķietamību), Svētajos Rakstos parādās atkal un atkal, un tas, ko Jānis šeit saka, ir vēl viens šāds piemērs.
Protams, vienmēr ir vajadzīga 'ticība', lai ieraudzītu un iepazītu šo realitāti. Līdzīgi kā apustulim Pēterim, mēģinot staigāt pa ūdeni, ir tik viegli sākt šaubīties, un tad mēs nonākam nepatikšanās. Bet, kā šeit Jānis saka (1Jņ 4:4), "lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē".
Jānis jau ir brīdinājis mūs, ka nedrīkstam mīlēt “pasauli” (Jānis ar “pasauli” domā visu grēcīgo šajā pasaulē). Taču galvenais, ko mums vajadzētu aptvert – cik patiesībā spēcīga ir Dieva klātbūtne ar mums, kas dod mums vajadzīgo spēku uzvarēt.
Kas ir šī cīņa un kāpēc mums ir vajadzīgs šis iedrošinājums?
Ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem Jānis raksta, draud briesmas. Viņi labākajā gadījumā ir pamatīgi apjukuši, bet sliktākajā gadījumā - ir novirzījušies no īstā ticības kursa, jo visapkārt virmo dažādas idejas, dažādi apgalvojumi, dažādi iespējamie pravieši ar saviem dažādajiem pareģojumiem utt. Salīdzinoši mēs tik maz zinām par pirmo gadsimtu, un diez vai varam pateikt, kas tieši tajā laikā notika. Taču no mājieniem šajā un citos tā laika rakstu fragmentos mēs varam nojaust pietiekami daudz, lai saprastu, ko varēja redzēt Jāņa lasītāji, kad viņi, līdzīgi kā Elīša kalps, kādu rītu iznāca no savas mājas un ar šausmām raudzījās uz to, kas tur stāvēja pret viņiem.
Tad vēl – nopietnais jautājums par 'viltus praviešiem'. Kā tas viegli saprotams, viltus praviešu problēma ir tā, ka tos grūti atšķirt no patiesajiem (vismaz no pirmā acu uzmetiena). Viņi šķiet dievbijīgi; viņi šķiet saprātīgi; viņi apgalvo, ka viņiem ir vārds no Dieva (un kas gan mēs esam, lai nepiekristu?).
Taču Jānis zina (kā bija brīdinājis pats Jēzus!), ka ne visi, kas uzdodas par praviešiem, patiesībā ir pravieši.
Kā Tu to vari atpazīt? Kā Tu vari “pārbaudīt garus” (lietojot Jāņa izteikumu)?
Atbilde var Tevi neiepriecināt. Tev būs uzmanīgi jāieklausās, jāpārdomā un jāizvērtē tas, ko dzirdi. Maz ticams, ka kādi viltus pravieši nāks klajā ar tiešiem lāstiem pret Jēzu vai acīmredzami absurdu mācību par Viņu. Tas būtu pārāk vienkārši un uzreiz skaidrs.
Labā ziņa ir tā, ka ieklausoties, Tu varēsi pamanīt kādu specifisku trūkumu viltus praviešu mācībā. Viņi īsti netic, ka Jēzus Mesija ir nācis miesā (tas ir kritērijs, ko Jānis piedāvā 4.nodaļas 2. pantā).
Mēs nevaram būt absolūti droši, taču vismaz viens no vēsturiskiem atkrišanas atzariem draudzē, ko sāka dēvēt par "gnosticismu" (reliģijas paveids, kas specializējās slepenās "zināšanās" –gnosis), uzskatīja un mācīja, ka, iegūstot 'īpašās' zināšanas, var pilnībā izbēgt no fiziskās pasaules un ieiet tīra gara valstībā.
Cilvēkiem, kas pieņēma šo mācību, kādu laiku tā varēja izklausīties līdzīgi īstajai kristīgajai vēstij. Taču ir viena būtiska detaļa – tika pilnībā noliegts, ka Jēzus, Mesija, patiešām būtu nācis "miesā". Viņi domāja, ka Jēzus noteikti bija tikai kaut kāda veida garīga būtne (Viņš taču nevarēja apdraudēt savu garīgo identitāti, ja Viņam būtu kaut kas kopīgs ar “miesu" – nešķīsto, netīro, fizisko būtni, kurai vajadzētu ēst un dzert, apmeklēt tualeti…).
Tāpēc, kad viņi runāja par "Jēzu", tas nebija īstais Jēzus, uz kuru viņi atsaucās. Tas bija kāds, kurš tikai "šķita" tāds pats cilvēks kā mēs visi. Viņi izdomāja stāstus par to, ka Viņš patiesībā nemira, jo visu laiku nebija īsts, miesīgs cilvēks. Viņš bija garīga būtne, kas nāca, lai atklātu citiem, cilvēkiem, kuros jau bija tāda paša "gara" dzirksts, ka arī viņi ir "garīgi" un ka, sekojot Jēzus ceļam, viņi var izkļūt no šīs pasaules. Mūsdienās ir daudzas reliģiskās kustības (tostarp pat dažas lielas konfesijas), kas līdzīgi noliedz, ka Jēzus patiesībā būtu varējis būt parasts "miesīgs" cilvēks un nomirt nežēlīgā nāvē.
Tātad, kā jau teicu, šī vēsts varētu izklausīties gluži kā īsta, bet kaut kur mācībā ir paslēpts kaut kas radikāli atšķirīgs. Ticība tam, ka Jēzus, Mesija, ir nācis miesā, ir izšķirošais jautājums/pārbaudījums. Galu galā tā nav kāda papildu mācība, kas pievienota kristīgajai vēstij. Kā apustulis Jānis rakstīja savā evaņģēlijā, tā ir galvenā atziņa.
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) – atņemiet šo atziņu, un patiesa kristīgā ticība sabrūk. Tāpēc ikviena mācība, kas noliedz, ka Jēzus ir nācis miesā, ir "antikrista gars” (kā Jānis to nosauc).
Šie jautājumi ir dzīvi un aktīvi arī mūsu dienās. Ir tik daudzi cilvēki, kas izteikuši noraidījumu par inkarnāciju, par to, ka Dievs patiešām ir kļuvis cilvēks. Tā joprojām ir milzīga problēma, kā tas vienmēr ir bijis...
Reizēm viss, ko kristietis var darīt, saskaroties ar šādām mācībām, ir turēties pie vienkārša un skaidra apgalvojuma, ka (ciktāl mēs varam saprast) vārda "Dievs" nozīme/atklāsme patiesībā ir definēta Jēzū, kurš (kā mēs ticam) nāca no šī Dieva un kļuva miesa mūsu vidū. Atņemiet šo patiesību, un mēs vienkārši vairs nezinām, kas ir Dievs. Tāpēc mums ir pienākums apgalvot, lai arī tas izklausās skarbi, ka katrs "kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs” (1Jņ 4:6).
Nav šaubu, ka mūsu dienās šāds apgalvojums izklausās augstprātīgs. Taču apustulis Jānis to tā nedomā. Viņš to izsaka asi un kodolīgi. Visa viņa vēstule (kā mēs redzam pašās tās beigās) ir par turēšanos pie patiesā Dieva un visa cita noraidīšanu. Un veids, kā mēs pazīstam patieso Dievu, ir caur Jēzu. To nav iespējams apiet vai realizēt kaut kā savādāk.
Tāpēc Jānis nomierina savus klausītājus, līdzīgi kā pravietis Elīša mierināja savu kalpu. Ja patiesais Dievs patiešām ir mūsu dzīvības avots, tad mēs jau esam uzvarējuši! Tas, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Iespējams, tas tā neizskatās vienmēr, bet tieši šeit sāk darboties ticība. Ticība, ka dzīvais Dievs patiešām Jēzū ir pieņēmis miesu, mūsu miesu. Kad šī vēsts skan Baznīcā, tas nozīmē, ka patiesības gars darbojas.
Nav šaubu, ka mūsu dienās šāds apgalvojums izklausās augstprātīgs. Taču apustulis Jānis to tā nedomā. Viņš to izsaka asi un kodolīgi. Visa viņa vēstule (kā mēs redzam pašās tās beigās) ir par turēšanos pie patiesā Dieva un visa cita noraidīšanu. Un veids, kā mēs pazīstam patieso Dievu, ir caur Jēzu. To nav iespējams apiet vai realizēt kaut kā savādāk.
Tāpēc Jānis nomierina savus klausītājus, līdzīgi kā pravietis Elīša mierināja savu kalpu. Ja patiesais Dievs patiešām ir mūsu dzīvības avots, tad mēs jau esam uzvarējuši! Tas, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Iespējams, tas tā neizskatās vienmēr, bet tieši šeit sāk darboties ticība. Ticība, ka dzīvais Dievs patiešām Jēzū ir pieņēmis miesu, mūsu miesu. Kad šī vēsts skan Baznīcā, tas nozīmē, ka patiesības gars darbojas.
* Aizgūts no Tomasa Raita
