Ko varam mācīties no Dieva Tautas piedzīvojumiem tuksnesī
(2Moz 16: 2-4, 9-15) Un viss Israēla dēlu pulks tuksnesī kurnēja pret Mozu un Āronu. Israēla dēli viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē no Kunga rokas – kad sēdējām pie gaļas podiem, kad ēdām maizi līdz sātam, – jo tu mūs izvedi šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā!” Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es likšu, lai jums krīt maize no debesīm – tauta varēs iet un salasīt ik dienas vajadzīgo! Tas tādēļ, lai es viņus varētu pārbaudīt, vai viņi dzīvo pēc manas bauslības vai ne!
Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība! Un Kungs teica Mozum: “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst!
Es atceros kā mūsu teoloģijas pasniedzējs reizēm mēdza teikt: "Jums ir jāmācās mīlēt baznīcu." Šo viņa komentāru izraisīja studentu reakcija uz kādu acīmredzamu neefektivitāti, patvaļu vai godīguma trūkumu no baznīcas vadības puses (kas reizēm notiek!). Es šim pasniedzēja padomam tajā brīdī piekritu, gudri mājot ar galvu.
Tad kādu nedēļu vēlāk kāds mans draugs man pārmeta to, ka es (tā viņš netieši norādīja) esmu runājis par baznīcas neveiksmēm, un viņš man atgādināja, ka Jaunajā Derībā ir izteikts augsts novērtējums par baznīcu un optimisms (kas Bībelē valda attiecībā pret Dieva ļaudīm). Es jutos pelnīti saņēmis aizrādījumu un vienlaikus arī apjucis; galu galā es taču biju domājis, ka man bija taisnība par to, ko es teicu (!), ... lai gan biju spiests atzīst, ka arī viņam ir taisnība par to, cik augstu Svētie Raksti vērtē Baznīcas nozīmi.
Arī Vecās Derības stāstos mēs atrodam līdzīgi divdomīgu attieksmi pret Israēlu. Tā bija Dieva tauta; Dieva izredzētie ļaudis; Dieva līdzeklis pasaules aizsniegšanai. Dieva ļaudis, kurus Dievs noteikti bija iecerējis brīnišķīgi vadīt un sargāt. Un, lai gan Jaunā Derība izsaka domu, ka Dieva Tauta kā idejiska vienība tiks glābta, tur tiek atgādināti piemēri no Israēla tautas vēstures (piemēram, stāsti 2.Mozus grāmatā par to, kas notika, kad izraēliešiem pietrūka ūdens vai pārtika) un tiek ļauts mums saprast, ko tie mums stāsta par Israēla tautas neveiksmēm un to sekām. Un tas ir – jebkura Dieva tautas paaudze var pazaudēt savu vietu Dieva nodomā.
Kad ebreji Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, viņu sajūsmai nebija robežu. Pēc viņu piedzīvojuma pie Niedru jūras (pāriet pāri jūrai un izglābties no vajātājiem, manuprāt, tas ir piedzīvojums!), es iedomājos, ka viņu garastāvoklis joprojām bija labs. Un tad viņi devās tuksnesī…, bet drīz vien atklāja, ka Dieva uzvara pār faraonu nebūt neatrisina visas viņu problēmas. Tā tikai iepazīstina viņus ar nākamo izaicinājumu.
Kad Dievs dara kaut ko jaunu un radošu, ir kārdinājums domāt, ka tagad viss būs brīnišķīgi, taču agrīnā kristīgā draudze drīz vien pēc Jēzus debesbraukšanas atklāja, ka tai nākas saskarties ar to, ka viņu cilvēki tiek ieslodzīti cietumā, ka ir tādi, kas netur savus solījumus, ka daļa no draudzes sāk sūdzēties par to, ka pārtikas izdalīšanas laikā kādi tiek ignorēti (skat. Apd 4:-6:). Tā draudze atkārtoja Israēla tautas piedzīvoto pat tādā pakāpē, ka problēmas galvenokārt bija saistītas ar tādiem piezemētiem jautājumiem kā, piemēram, vai ir pietiekami daudz ēdiena, un vai kāda kristiešu grupa nesaņem ko vairāk nekā citi.
Es negribu teikt, ka griezties pie Dieva ar kādām pretenzijām ir pilnīgi nepieņemami. Galu galā daudzos Psalmos mēs lasām, ka var sūdzēties Dievam par lietām, kas ar mums notiek, un par to, kā cilvēki pret mums izturas (lai gan, jāatzīst, tajos Psalmos nav iekļautas Dieva atbildes uz šīm lūgšanām).
Bet Israēlieši nesūdzējās par/pret Dievu, bet gan pret Mozu un Āronu. Kritizēt savus cilvēciskos vadītājus prasa mazāk drosmes nekā kritizēt Dievu. Par laimi Mozus zināja, ko darīt, kad cilvēkiem ir sūdzības pret tevi. Viņš griezās pie Dieva. Iespējams, viņš pat kliedza par to, kā ļaudis pret viņu izturas.
Dieva atbilde bija rīkojums iemest koka zaru viņu atrastajā rūgtā ūdens avotā. Tas varētu šķist muļķīgs ieteikums, bet Mozum galu galā bija ievērojama pieredze, kā Dievs veic dažādus eksotiskus trikus...
2.Mozus grāmata atklāj, ka šis stāsts (viens no daudziem līdzīgiem) atklāj/parāda principu, kā Dievs rīkojas ar cilvēkiem. Tautas pieredze tuksnesī, kādu viņi nupat bija piedzīvojuši, ir sava veida pārbaude. Viņu neveiksmēm vai kļūdām patiesībā nav nozīmes. Viņiem bija jāmācās no tā, kas notika. Un secinājums ir - dzīvojiet savu dzīvi saskaņā ar Dieva pavēlēm, un Dievs visu nokārtos.
Tas, kā tauta pēc tam sūdzas par pārtikas krājumu trūkumu, liek domāt, ka viņi neko nebija iemācījušies. Patiesībā viss bija kļuvis vēl sliktāk, jo tagad viņi sāka iztēlot savu dzīvi Ēģiptē kā kaut ko rožaini mirdzošu salīdzinājumā ar pašreizējo realitāti tuksnesī. Tagad pārmetums vadonim Mozum bija: "Tu izvedi mūs no Ēģiptes, lai mēs nomirtu badā!” "Tas ir Dievs, par ko jūs sūdzaties, nevis es,” atbildēja Mozus. “Dievs rīkosies iespaidīgi un tas pierādīs, ka Dievs bija tas, kas jūs izveda, nevis es.”
Konkrētais veids, kā pārtika tika nodrošināta, mācīja viņiem ik dienas paļauties uz Dievu. Neatkarīgi no tā, vai viņi savāc daudz vai maz, viņiem bija pietiekami. Kad viņi mēģināja savākt papildus, lai nodrošinātos paši nākamajai dienai (kurš gan varētu viņus vainot?), tā pārtikas daļa aizgāja bojā. Lūk arī daļa no stāsta jēgas. Ir vajadzīga paļāvība un uzticēšanās, ka viss izdosies, ja mēs darīsim to, ko Dievs saka.
Atceries, ka šie stāsti ir sarakstīti, lai mēs no tiem mācītos. Bībele mūs ar to pamāca – nedomā, ka Tu nevarētu iet to pašu ceļu, ko gāja viņi. Dievs par Tevi rūpēsies tieši tā pat.
Tad kādu nedēļu vēlāk kāds mans draugs man pārmeta to, ka es (tā viņš netieši norādīja) esmu runājis par baznīcas neveiksmēm, un viņš man atgādināja, ka Jaunajā Derībā ir izteikts augsts novērtējums par baznīcu un optimisms (kas Bībelē valda attiecībā pret Dieva ļaudīm). Es jutos pelnīti saņēmis aizrādījumu un vienlaikus arī apjucis; galu galā es taču biju domājis, ka man bija taisnība par to, ko es teicu (!), ... lai gan biju spiests atzīst, ka arī viņam ir taisnība par to, cik augstu Svētie Raksti vērtē Baznīcas nozīmi.
Arī Vecās Derības stāstos mēs atrodam līdzīgi divdomīgu attieksmi pret Israēlu. Tā bija Dieva tauta; Dieva izredzētie ļaudis; Dieva līdzeklis pasaules aizsniegšanai. Dieva ļaudis, kurus Dievs noteikti bija iecerējis brīnišķīgi vadīt un sargāt. Un, lai gan Jaunā Derība izsaka domu, ka Dieva Tauta kā idejiska vienība tiks glābta, tur tiek atgādināti piemēri no Israēla tautas vēstures (piemēram, stāsti 2.Mozus grāmatā par to, kas notika, kad izraēliešiem pietrūka ūdens vai pārtika) un tiek ļauts mums saprast, ko tie mums stāsta par Israēla tautas neveiksmēm un to sekām. Un tas ir – jebkura Dieva tautas paaudze var pazaudēt savu vietu Dieva nodomā.
Kad ebreji Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, viņu sajūsmai nebija robežu. Pēc viņu piedzīvojuma pie Niedru jūras (pāriet pāri jūrai un izglābties no vajātājiem, manuprāt, tas ir piedzīvojums!), es iedomājos, ka viņu garastāvoklis joprojām bija labs. Un tad viņi devās tuksnesī…, bet drīz vien atklāja, ka Dieva uzvara pār faraonu nebūt neatrisina visas viņu problēmas. Tā tikai iepazīstina viņus ar nākamo izaicinājumu.
Kad Dievs dara kaut ko jaunu un radošu, ir kārdinājums domāt, ka tagad viss būs brīnišķīgi, taču agrīnā kristīgā draudze drīz vien pēc Jēzus debesbraukšanas atklāja, ka tai nākas saskarties ar to, ka viņu cilvēki tiek ieslodzīti cietumā, ka ir tādi, kas netur savus solījumus, ka daļa no draudzes sāk sūdzēties par to, ka pārtikas izdalīšanas laikā kādi tiek ignorēti (skat. Apd 4:-6:). Tā draudze atkārtoja Israēla tautas piedzīvoto pat tādā pakāpē, ka problēmas galvenokārt bija saistītas ar tādiem piezemētiem jautājumiem kā, piemēram, vai ir pietiekami daudz ēdiena, un vai kāda kristiešu grupa nesaņem ko vairāk nekā citi.
Es negribu teikt, ka griezties pie Dieva ar kādām pretenzijām ir pilnīgi nepieņemami. Galu galā daudzos Psalmos mēs lasām, ka var sūdzēties Dievam par lietām, kas ar mums notiek, un par to, kā cilvēki pret mums izturas (lai gan, jāatzīst, tajos Psalmos nav iekļautas Dieva atbildes uz šīm lūgšanām).
Bet Israēlieši nesūdzējās par/pret Dievu, bet gan pret Mozu un Āronu. Kritizēt savus cilvēciskos vadītājus prasa mazāk drosmes nekā kritizēt Dievu. Par laimi Mozus zināja, ko darīt, kad cilvēkiem ir sūdzības pret tevi. Viņš griezās pie Dieva. Iespējams, viņš pat kliedza par to, kā ļaudis pret viņu izturas.
Dieva atbilde bija rīkojums iemest koka zaru viņu atrastajā rūgtā ūdens avotā. Tas varētu šķist muļķīgs ieteikums, bet Mozum galu galā bija ievērojama pieredze, kā Dievs veic dažādus eksotiskus trikus...
2.Mozus grāmata atklāj, ka šis stāsts (viens no daudziem līdzīgiem) atklāj/parāda principu, kā Dievs rīkojas ar cilvēkiem. Tautas pieredze tuksnesī, kādu viņi nupat bija piedzīvojuši, ir sava veida pārbaude. Viņu neveiksmēm vai kļūdām patiesībā nav nozīmes. Viņiem bija jāmācās no tā, kas notika. Un secinājums ir - dzīvojiet savu dzīvi saskaņā ar Dieva pavēlēm, un Dievs visu nokārtos.
Tas, kā tauta pēc tam sūdzas par pārtikas krājumu trūkumu, liek domāt, ka viņi neko nebija iemācījušies. Patiesībā viss bija kļuvis vēl sliktāk, jo tagad viņi sāka iztēlot savu dzīvi Ēģiptē kā kaut ko rožaini mirdzošu salīdzinājumā ar pašreizējo realitāti tuksnesī. Tagad pārmetums vadonim Mozum bija: "Tu izvedi mūs no Ēģiptes, lai mēs nomirtu badā!” "Tas ir Dievs, par ko jūs sūdzaties, nevis es,” atbildēja Mozus. “Dievs rīkosies iespaidīgi un tas pierādīs, ka Dievs bija tas, kas jūs izveda, nevis es.”
Konkrētais veids, kā pārtika tika nodrošināta, mācīja viņiem ik dienas paļauties uz Dievu. Neatkarīgi no tā, vai viņi savāc daudz vai maz, viņiem bija pietiekami. Kad viņi mēģināja savākt papildus, lai nodrošinātos paši nākamajai dienai (kurš gan varētu viņus vainot?), tā pārtikas daļa aizgāja bojā. Lūk arī daļa no stāsta jēgas. Ir vajadzīga paļāvība un uzticēšanās, ka viss izdosies, ja mēs darīsim to, ko Dievs saka.
Atceries, ka šie stāsti ir sarakstīti, lai mēs no tiem mācītos. Bībele mūs ar to pamāca – nedomā, ka Tu nevarētu iet to pašu ceļu, ko gāja viņi. Dievs par Tevi rūpēsies tieši tā pat.
* Aizgūts no Džona Goldingeja
