Magnificat: Marijas slavas dziesma

(Lk 1:39-56) Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 
Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās. 

Kas pamudinātu Tevi priecāties un svinēt no visas sirds (neuztraucoties, ko par Tavu lēkāšanu/dziedāšanu teiks apkārtējie)? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka kādam Tavam tuviniekam, kurš bija ļoti ļoti saslimis, kļūst labāk un viņš drīz būs ārā no slimnīcas? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka Tava valsts ir atbrīvojusies no okupācijas un apspiestības, un Tu vari sagaidīt jaunu brīvības un labklājības laiku? 

Varbūt tā būtu ziņa, ka dabas stihiju plosīšanās, kas bija apdraudējusi Tavas mājas, atkal ir mitējusies? 
Varbūt tā būtu vēsts, ka visas Tavas naudas vai biznesa rūpes ir atrisinātas un Tu vari atviegloti uzelpot? 
Varbūt tas būtu telefona zvans, kas Tev ziņotu, ka esi pieņemts darbā, pēc kura vienmēr esi ilgojies? 
Lai kas tas būtu, tādā īpašā brīdi Tu darītu lietas, ko parasti nedari. 
Iespējams, Tu dejotu ar draugu uz riņķi un apkārt vēl un vēlreiz. 
Varbūt Tu sāktu sajūsmā spiegt un mest cepuri gaisā. 
Tu varētu sākt zvanīt visiem pēc kārtas, kuru telefons vien ir piefiksēts Tavā zvanu sarakstā, un uzaicināt viņus uz ballīti. 
Tu varētu nodziedāt kādu īpašu dziesmu. Varbūt Tu pat varētu kādu izdomāt – iespējams, no jau zināmiem dzejoļu un dziesmu fragmentiem, vai arī, iespējams, pievienojot jaunus vārdus kādai senai melodijai. 
Un, ja Tu dzīvotu kādā kultūrā, kur ritmam un sinkopēm ir nozīme, tā būtu tāda dziesma, kuras izpildījuma laikā Tu varētu vicināt rokas vai sist kājas ritmā pie zemes. 

Tagad izlasi Marijas dziesmu šādā veidā. (To bieži sauc par Magnificat, jo tāds ir tās pirmais vārds latīņu valodas variantā.) Tā ir viena no slavenākajām dziesmām visā kristietības vēsturē. Tā ir dungota klosteros, dziedāta katedrālēs, deklamēta mazās nomaļās baznīcās vakara sveču gaismā un Johana Sebastiana Baha variantā tiek atskaņota ar trompetes un timpānu skaņām. 
Tas ir evaņģēlijs vēl pirms evaņģēlija, spilgts spožs triumfa sauciens trīsdesmit nedēļas pirms Betlēmes notikumiem, trīsdesmit gadus pirms Golgātas un Lieldienām. Tā ir dziesma par Dievu, un par Viņa apsolījumu piepildīšanos. Tas viss notiek Jēzus dēļ (Jēzus, kurš ir tikai tikko ieņemts, vēl nav piedzimis), kurš ir licis Elizabetes bērniņam sakustēties no prieka viņas miesās. Marija ir sajūsmas, cerību un triumfa pārņemta. 
Mūsdienās daudzās kultūrās tieši sievietes ir tās, kas patiešām prot svinēt, dziedāt un dejot, ar savu ķermeni un balsi paužot daudz dziļākas emocijas nekā to spēj vārdi. Tieši tā šeit skan Marijas dziesma.  

Jā, Marijai būs jāiemācās arī daudzas kas cits. Viņai tiks teikts, ka zobens ievainos viņas dvēseli. Viņa pazaudēs Jēzu uz trim dienām, kad Viņam būs divpadsmit gadu. Kad Jēzum būs trīsdesmit gadu, Marija domās, ka Viņš ir ārprātīgs. Būs arī trīs dienas Jeruzalemē, kad viņa būs pilnīgi izmisusi (jo Dievs, kuru viņa tagad priecīgi slavē, šķiet, būs viņu pievīlis). 
Arī mums visiem, kas dziedam/lasām viņas dziesmu, vajadzētu atcerēties šīs lietas. Taču triumfa brīdis atgriezīsies līdz ar Lieldienām un Vasarsvētkiem, un tad tas netiks atņemts. 

Kāpēc Marija uzsāka šādu dziesmu? Kāds sakars ziņai par viņas gaidāmo dēlu, ar Dieva vareno spēku, kas ietekmē pasaules varas struktūras, sagrauj varenos un paaugstina pazemīgos? 

Marijai un Elizabetei bija kopīgs sapnis. Tas bija senais Israēla tautas sapnis: sapnis, ka kādu dienu piepildīsies viss, ko pravieši bija sacījuši. Kādu dienu Israēla Dievs darīs to, ko Viņš bija apsolījis Israēla tautas senčiem: visas tautas tiks svētītas caur Ābrahāma ģimeni. Taču, lai tas notiktu, bija jānojauc vara, kas turēja pasauli verdzībā. 
Vai kāds sajūsmā sacītu Dievam paldies par svētību, ja būtu nabadzīgs, izsalcis, paverdzināts un nožēlojams. Dievam būtu jāpanāk uzvara pār huligāniem, apspiedējiem un visiem ļaunuma spēkiem, kurus tādi cilvēki kā Marija un Elizabete pārlieku labi pazina (dzīvojot laikā, kur brutalitāti atbalstīja Romas impērijas draudi). 
Marija un Elizabete, tāpat kā daudzi tā laika jūdi, pētīja Svētos Rakstus, iedziļinājās psalmos un pravietiskajos rakstos, kas vēstīja par žēlastību, cerību, piepildījumu, atgriešanos, apvērsumu, revolūciju, uzvaru pār ļaunumu un par to, ka Dievs beidzot nāks palīgā. 

Tas viss ir iekļauts šajā dziesmā kā bagātīgs, putojošs dzēriens, kas burbuļo pāri krūzes malai un izplūst visapkārt. Gandrīz katrs dziesmas vārds ir kāds Bībeles citāts, ko Marija zināja no bērnības. Liela dziesmas daļa atkārto Hannas dziesmu (no 1.Samuēla grāmatas 2.nodaļas), dziesmu, kurā tika svinēta Samuēla piedzimšana un viss, ko Dievs caur viņu grasījās darīt. Tagad šīs divas topošās mātes kopā svin to, ko Dievs darīs caur viņu dēliem – Jāni un Jēzu. 

Kā tas viss notiks, mēs varam lasīt tālāk Lūkas stāstījumā, kas seko. Kad abi zēni izauga un patiešām kļuva par Dieva sen apsolītās revolūcijas un uzvaras pār ļaunuma varām aģentiem. Liela daļa no Marijas dziesmas atbalsojas viņas dēla sludināšanā, kad Viņš brīdina bagātos neuzticēties savai bagātībai un sola Dieva valstību nabadzīgajiem. 
Taču evaņģēlists Lūka mums šajā fragmentā nesniedz tikai kopainas lielus virsrakstus. 
Marijas vizīte pie Elizabetes ir brīnišķīgs cilvēcisks portrets – vecāka sieviete, kam pēc visu cerību izzušanas beidzot iestājas grūtniecība, un jaunāka, kam iestājas grūtniecība daudz ātrāk, nekā viņa bija gaidījusi. Mūsdienu stāstos/filmās tas varētu būt bijis spriedzes brīdis: Marija būtu varējusi būt lepna, Elizabete, iespējams, varētu būt jutusies aizvainota. Bet nekas tāds šeit nenotiek. 
Tā vietā ir intīmas detaļas: Jānis trīs mēnešus pirms piedzimšanas lēkā Elizabetes miesās, dzirdot Marijas balsi. Un Svētais Gars pamudina Elizabeti skaļai slavēšanai, bet Mariju aizgrābjošai dziesmai. 

Tas viss ir par Dieva varenības, uzticamības un mīlestības svinēšanu. Dievs ir uzņēmies iniciatīvu  – Dievs Kungs, Glābējs, Varenais, Svētais, Žēlsirdīgais, Uzticīgais. 
Dievs ir galvenais iemesls svinībām. 
Vai arī Tu esi gatavs pievienoties šīm svinībām?.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Sviniet iekš Tā Kunga

(Filip.4:2-9) Es mudinu gan Evodiju, gan Sintihi, lai viņas abas rod vienprātību Kungā. 
Jā, es lūdzu arī tevi, tu, kas esi ciešā saistībā ar mani, – palīdzi arī tu viņām, kas evaņģēlija sludināšanā cīnījās kopā ar mani un Klēmentu un pārējiem maniem darbabiedriem, kuru vārdi rakstīti dzīvības grāmatā. 
Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Lai jūsu pieticība top zināma visiem cilvēkiem! Kungs ir tuvu! 
Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. 
Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams – kas saistīts ar tikumu un ir slavējams! Visu, ko esat mācījušies un pieņēmuši, ko esat dzirdējuši un redzējuši manī, to tad arī dariet, un miera Dievs būs ar jums. 

Jūs nekad nevarat zināt, kad tas notiks… 
Divi cilvēki – kas visu laiku ir labi draugi, kas strādā līdzās viens otram, kas sēž vienā baznīcas solā, kas pavada kopā laiku sabiedriskos pasākumos… – pēkšņi nostājas viens pret otru.
Viens ass vārds no vienas puses, kuru otrs turklāt pārprata; rūgta atbilde, izteikta steigā un bez apdomāšanas; tad aizcirstas durvis, galva pagriezta uz otru pusi satiekoties uz ielas; sajūta (no abām pusēm), ka sāpes ir tik lielas un pāri nodarījums tik dziļš, ka nekas vairs to nevar dziedināt.

Es atceros mans tēvs (ilgus gadus bijis draudzes vecākais) stāstīja man par tādām lietām. Arī man savā darbā ir nācies saskarties ar dažiem šādiem starpgadījumiem un, es domāju, lielākā daļa mācītāju ir pieredzējuši to pašu.
Īpaši skumji un traģiski tas ir tad, ja tas notiek kristiešu draudzē – kopienā, kur visam vajadzētu būt savstarpējas mīlestības, piedošanas un atbalsta caurvītam.
Problēma ļoti bieži ir tā, ka katra no sāpinātajām pusēm apvaino otru: “Tu biji pirmais, kas pārkāpi šo kārtību!” Un tāpēc neviens nav gatavs piekāpties.
Tad vienīgais risinājums ir iejaukšanās no malas, ko starptautiskajās attiecībās sauc mediāciju (veic neatkarīgs starpnieks). Mācītājs vai pieredzējis un labs draugs abām pusēm, darbojas kā starpnieks, lai palīdzētu panākt progresu saspīlētajās attiecībās.
Tomēr ir gadījumi, kad publisks un atklāts aicinājums uz samierināšanos var palīdzēt abām pusēm izkļūt no strupceļa (lai gan tādos gadījumos ir jāzina ko un kā darīt, pretējā gadījumā tas problēmu varētu padarīt vēl lielāku).

Ieskatoties vēstules Filipiešiem 4.nodaļas 2.pantā, mēs varam pieņemt, ka apustulis Pāvils zināja, ko viņš dara. Divas sievietes, Evodija un Sintihe, no Filipu draudzes ir lielās nesaskaņās. Un tagad Pāvils viņām publiski lūdz panākt izlīgšanu. Ieskatieties šīs vēstules 2.nodaļas pirmajos četros pantos – šie nav vienkārši aicinājumi izteikti draudzei katram gadījumam (lai gan izteiktais ir patiess jebkurā situācijā). Apustulim Pāvilam bija prātā šī konkrētā sarežģītā situācija.

Šādas problēmas labāk ir risināt ātrāk nekā vēlāk.
Pagājušajā nedēļā man bija iespēja parunāties ar kādu ļoti jauku un saprātīgu dāmu (viņa ir mamma un vecmāmiņa), kura man pastāstīja, ka viņas zelta likums visas dzīves laikā ir bijis – neļaut negludinātām drēbēm sakrāties un stāvēt vairāk kā divas dienas. Jo pēc tam tas būs pārāk grūti tikt ar to visu galā.
Tieši tā pat, ja kaut kas ir jānogludina vai jāsakārto kristīgajā draudzē, tas būtu jārisina cik ātri vien iespējams (pirms aizvainojums sacietē tik ļoti, ka tos nekas nevar vairs mīkstināt un izkausēt.
Šis domstarpības starp Evodiju un Sintihi acīmredzot turpinās jau ilgāku laiku, jo kā gan savādāk ziņas ar Epafroditu būtu paspējušas nonākt pat līdz apustulim Pāvilam.
Varbūt problēma bija pat tik sarežģīta, ka pēdējā cerība ir paša apustuļa izteiktais aicinājums, kas varētu veicināt kādas izmaiņas.

Kurš tad ir tas “īstais darba biedrs”, tas, kurš ir “ciešā saistībā ar” apustuli un kuram viņš (Pāvils) tagad lūdz palīdzību šīs sarežģītās pastorālās dilemmas risināšanā? Mēs nezinām…
Varbūt tas bija Epafrodītu – cilvēks, kurš gatavojās nogādāt Pāvila vēstuli atpakaļ Filipos? Tādā gadījumā šeit rakstītais dod viņam pilnvaras rīkoties apustuļa Pāvila vārdā.
Vai varbūt tas bija viens no vietējās draudzes vadītājiem, kuru Pāvils ļoti labi pazina, un kuru pārējie draudzes locekļi šādā uzrunas formā uzreiz atpazītu?

Pēc šīs nopietnās un konkrētās problēmas risināšanas, apustulis Pāvils savas vēstules beigās pievēršas ļoti nopietnam padomam.
Viņš sāk ar lielu virsrakstu 4.pantā: sviniet (χαίρετε) Kungā!
(Χαίρετε ἐν Κυρίῳ πάντοτε πάλιν ἐρῶ χαίρετε - Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz priecājieties)
Latviešu Bībelēs šis vārds tiek tulkots “priecājieties".
Mēs šodien šo vārdu parasti saprotam tādā veidā, ka kaut kas notiek iekšā cilvēkā - prieka sajūtas it kā vairojās un padara cilvēkus laimīgus no iekšienes.
Tas, protams arī ir svarīgi, un šis Pāvila padoms jeb norādījums to arī sevī iekļauj…
Tomēr apustuļa Pāvila laikā un kultūrā šis prieks nozīmētu sabiedriskas svinības.
Tajā laikā visapkārt, gan Efezā, gan Filipos, gan Korintā un citur bieži tika organizēti lieli festivāli, spēles un šovi, lai tā svinētu un pagodinātu savus dievus, savu pilsētu, kā arī jauno "dievu", pašu Cēzaru.
Kāpēc tad jaunā valdnieka Jēzus sekotāji nevarētu tāpat priecīgi svinēt?
Tā tas arī notika; un, atzīstot, svinot un pagodinot Jēzu kā Kungu, tas Viņa sekotājus iedrošināja, kā arī stiprināja viņu uzticību un paklausību Kungam Jēzum Kristum.

Tomēr ir interesanti, ka tajā pašā laikā Pāvils uzreiz piebilst, ka kristīgās baznīcas publiskajam tēlam ir jāliecina par maigu, žēlīgu un pieticīgu sabiedrību (5.pants).
Priecīgā svinēšana nedrīkst pārvērsties par pārspīlētu un uzspēlētu izrādi, kas aizskar jutīgas dvēseles vai aizvaino tos, kuri pēc dabas ir klusāki un rezervētāki.

Trīs lietas, kas noteikti jāpārdomā un jāņem vērā, lai kristīgā svinēšana būtu gan priecīga, gan pieticīga, ir: (1) lūgšana, kas dod mierinājumu jebkurās raizēs (6.-7.pants); (2) domāšanas veids, kas ievēro un priecājas par Dieva labestību visā (8.pants); un (3) dzīvesveids, kas iemieso visu evaņģēliju (9.pants).

Raizes un nemiers daudziem bija ikdienas dzīvesveids senajā pagānu pasaulē. Ar tik daudz dieviem un dievietēm, kur katrs no tiem varēja jūs sodīt par kādu nodarījumu, kas jums, iespējams, nav pat zināms. Neviens nevarēja būt drošs par to, vai kaut kas slikts negaida tepat aiz stūra.
Ar Dievu, kurš pats tagad bija atklājies Jēzū Kristū, netiek gan garantēts (kā arī mēs esam pieredzējuši), ka šajā grēcīgajā pasaulē ciešanas vispār vairs neeksistē.
Tomēr tagad ir drošība, ka šis Dievs galu galā visu kontrolē, ka Viņš vienmēr uzklausa un atbild lūgšanas (par jebkuru tēmu).

Cilvēki reizēm saka, ka nevajadzētu uzbāzties Dievam ar triviālām prasībām un privātiem lūgumiem (labus laika apstākļus draudzes piknikam; brīvu stāvvietu pilnīgi aizņemtā stāvlaukumā).
Protams, mūsu lūgšanas parasti koncentrējas uz nopietniem un globāliem jautājumiem, tādiem kā pateicība pielūgsme. Tomēr apustulis Pāvils šeit saka, ka mēs varam griezties pie Dieva par jebkuru jautājumu, jebkuru dzīves jomu. Ja tas ir svarīgi Tev, tas ir svarīgi arī Dievam.
Šāda veida lūgšanas nozīmē to, ka Dieva miers (nesajaukt to ar vieglprātīgu attieksmi pret dzīvi) visu dzīves problēmu un vētru vidū aizsargās Tavu sirdi un prātu.

8.pantā izteiktais aicinājums domāt par visu, kas ir brīnišķīgs un jauks, ir tik pretējs tam, ko mums cenšas uzspiest mūsdienu mediji. Ko jūs varat uzzināt klausoties vai lasot jaunākās ziņas: mums tiek piedāvāts viss tas, kas ir nepatiess, nesvēts, netaisnīgs, netīrs, neglīts, ar sliktu reputāciju, ļauns un nosodāms.
Vai tā ir objektīva Dieva labās un skaistās pasaules reprezentācija?
Kā jūs plānojat svinēt un priecāties par brīnišķīgo Radītāju, ja vienīgais par ko domājam un runājam ir tikai tas, ko cilvēki šajā pasaulē ir padarījuši neglītu?
Ko mēs kā Dieva bērni varam darīt, lai mūsu un mūsu apkārtējo cilvēku prātā būtu vairāk domas par to, ko Dievs mums ir devis baudīt, svinēt un par ko priecāties? 

Visbeidzot, uz brīdi padomāsim par apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem 4.nodaļas 9.pantā izteikto aicinājumu. Tas ir viens no visprasīgākajiem rīkojumiem, kāds jebkur Bībelē ir atrodams. Un ne tik daudz prasīgs par tiem, kas šo rīkojumu saņem (lai gan nav šaubu, ka tas ir nopietni jāņem vērā), bet pret personu, kas šādu rīkojumu dod.
Kurš no mums, pēc pāris nedēļu uzturēšanās kādā vietā, varētu teikt, ka veids, kā būt labam kristietim, ir darīt tieši to, ko mēs esam darījuši?

Un visbeidzot tā, kā Pāvils bieži to dara – viņš, iesākot vienu tēmu, tad iestarpinot kādu padomu vai norādījumu, visbeidzot atgriežas pie sākotnējās tēmas, lai to paplašinātu un dotu atrisinājumu.
Runājot par nesaskaņu atrisināšanu, par svinēšanu un priecāšanos par visu labo, kas varētu būt visa tā pamatā?
No kurienes tad īsts "Dieva miers” varētu nākt (7.pants)? Protams, ka no “miera Dieva” (9.pants).

Iepazīsti Viņu… un Tev būs arī viss cits. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk