Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... mierīga

(Jēkaba 3:13-4:3) Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet, ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, no dabas, no sātana; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur. 
No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. 

Vai esi kādreiz sastrīdējies ar kādu tieši pirms dievkalpojuma un tad visa dievkalpojuma laikā juties kā liekulis? 

Dieva Vārds tā īsti var atnest klausītājiem svētības, ja tas "mierā top sēts tiem, kas mieru tur" (skat. Jk 3:18). Tāpēc Baznīcas pretinieks vienmēr darīs visu iespējamo, lai mēs to nesaņemtu un netiktu svētīti ar to. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir jādara viss, kas nepieciešams, lai saglabātu mieru. Mierā ir spēks! Ja velns nespēj mūs satraukt, sadusmot vai ieļaunot, viņam nav varas pār mums. Viņš iegūst kontroli tikai tad, kad mēs zaudējam mieru. Tāpēc viņš plāno mūs satraukt, lai nozagtu mūsu mieru un samulsinātu mūs. Mēs nedrīkstam tam ļaut notikt. Kā apustulis Jēkabs rakstīja: “Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... miermīlīga” (Jk 3:17).   

Mums ir jāsaprot, ka īstā gudrība, Dieva gudrība, sākas ar svētu dzīvi, un to raksturo sadzīvošana ar citiem. Tā ir maiga un saprātīga, pārpilna ar žēlastību un svētībām; tā nav vienu dienu pāri plūstoša, bet nākamajā dienā neesoša; tā nav divkosīga. Mēs varam izveidot veselīgu sabiedrību un stipru kopienu, kas dzīvo pareizās attiecībās ar Dievu (un bauda šo attiecību svētības), tikai tad, ja veicam smagu darbu, lai saprastu cits ar citu, izturētos cits pret citu ar cieņu un godu (skat 17.-18. p.). 
Sadzīvošana ar citiem var būt 'smags darbs'. 
Tāpēc nākamreiz, kad Tu uztrauksies vai dusmosies par kādu jautājumu, pajautā sev: “Ko ienaidnieks šeit cenšas panākt? Ja es ļaušos šīm emocijām, kāds būs rezultāts? Kad mēs esam sarūgtināti, uztraukušies vai dusmīgi, mēs zaudējam savu prieku, un, zaudējot prieku, mēs zaudējam arī savu spēku, jo “Tā Kunga prieks ir [mūsu] spēks” (sk. Nehemijas 8:10). 
Tāpēc šodien lūdzies, izmanto savu paškontroli un saglabā savu mieru.  

Lasīt tālāk

Kā es varu būt par svētību citiem?

(Mk 4:26-29) Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.” 

Dievs aicina arī Tevi iesaistīties Evaņģēlija vēsts apliecināšanā. Dažreiz Tu varbūt nesaskati sava darba tiešu grandiozu rezultātu. Tad Tev var nolaisties rokas un Tu vari izdarīt pārsteidzīgu secinājumu, ka Tev nav īsti tas talants vai zināšanas, kas vajadzīgas. Taču tā nav. 

Ievēro, Jēzus teica: "...sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana" (Mk 4:27).

Pievērs uzmanību šiem vārdiem "viņš pats to nemana"! 
Sēkla dīgst un aug.
Tā vietā, lai teiktu: "Es jau neko nevaru!", paskaties uz apkārtējo cilvēku vajadzībām. Tev ir kaut kas tāds, ko Dievs var izmantot, un, kad Viņš to svētīs, viss notiks (pat ja Tu to nepamanīsi).

Lasīt tālāk

Man ir atļauts jebkas...?

(1Kor 6:12-20) Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas. Barība ir vēderam un vēders barībai, bet Dievs atcels gan vienu, gan otru. Miesa nepieder netiklībai, bet Kungam, un Kungs gādā par miesu. Dievs augšāmcēla Kungu un uzcels arī mūs caur savu spēku. Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar viņu. Bēdziet no netiklības! Jebkurš cits grēks, ko cilvēks pastrādā, ir ārpus miesas, bet, kas netiklību piekopj, grēko pret savu paša miesu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.

Jaunajā derībā apustulis Pāvils izaicina savus lasītājus godīgi pārdomāt visu vēlreiz. “Jūs sakāt,” viņš iesāk, “man ir atļauts jebkas, bet mirkli padomājiet! – ne viss jums nāks par labu.” Un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs arguments. Lai gan teorētiski absolūta brīvība nozīmētu, ka man ir atļauts darīt jebko, mana patiesā brīvība beigtos tajā brīdī, ja es kādam vai kaut kam brīvprātīgi kļūtu par vergu.

Ja mēs nopietni domājam par savu garīgo izaugsmi, tad mācīsimies pateikt sev "nē" tīri ikdienišķās un mazās jomās (varbūt pat gadījumos, kad principā jau varētu teikt arī “jā”). Taču šāds treniņš (“nē” teikšana sev) kādu dienu var darīt mūs spējīgus pateikt to arī tad, kad tas patiešām būs svarīgi.

Īpaši der pievērst uzmanību tām savas dzīves jomām, kurās mums trūkst pašdisciplīnas; tām jomām, kurās mēs aizvien meklējam attaisnojumus, racionalizējam vai pavisam atsākamies to risināt. Apustulis Pāvils savām pārdomām un apsvērumiem izmantoja šo kritēriju – Vai tas ir patiešām vajadzīgs? Vai tam gadījumā nav potenciāls pārņemt kontroli pār mani? (skat. 1Kor 6:12).

Ja vēlaties, jums ir "tiesības" katru vakaru apēst 2 mārciņas saldējuma. Tas ir pieļaujams, bet vai tas ir "vajadzīgs", it īpaši, ja jūs gribētu, lai jūsu artērijas nebūtu nosprostotas, lai jūsu jostasvieta būtu slaida, lai jūs varētu būt fiziski labā formā … 

Jums ir "tiesības" tērēt naudu pēc saviem ieskatiem, bet nesūdzieties, ja jūs beigu beigās sāks smacēt parādu jūgs … 

Jums ir "tiesības" televīzijā vai internetā skatīties, ko vien vēlaties, bet nepareizas ietekmes iedarbība nenovēršami vājinās jūsu raksturu, atņems jums pašcieņu un beigu beigās paverdzinās jūs.

Mūsu raksturs ir to izvēļu kopums, kuras mēs izdarām katru dienu. Un lai kaut ko labotu (kad runa ir par slikto ieradumu aizstāšanu ar labiem) vienīgie, kas to var izdarīt, esat mēs paši!

Bet tas vēl nav viss. Apustulis Pāvils argumentē, ka Dieva Gars ir tas, kurš mūs izvēlas par savu pastāvīgo mājvietu. Vai esat kādreiz aizdomājušies par priekšrocībām, ko tas dod? Apustulis Pāvils raksta: "Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva?” (1Kor 6:19).

Ja mēs ticībā pieņemam šo apsolījumu, mēs kļūstam par Dieva templi. Mēs varam būt darbā, vest bērnus uz skolu, iet kopā ar draugiem vakariņās, pastaigāties ar suni, gaidīt biopsijas rezultātus vai piedalīties sava labākā drauga bēres, bet, neskatoties kas notiek ikdienas dzīvē, Dieva Gars mājo mūsos un dod mums dzīves jēgu, mierinājumu un padomu.

Vai jūs tagad saprotat, kāpēc Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būtu labi aiziet pie Tēva un sūtīt Svēto Garu? Lai ko jūs darītu, neļaujiet, lai šī patiesība, kas izmaina dzīvi, paslīd jums garām!

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Svētības

(Mt 5:1-12) Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams:
“Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.

Pirms daudziem gadiem tika uzņemta filma (The Sound Barrier, 1952) par pirmajiem pilotiem-izmēģinātājiem, kas cenšas pārsniegt skaņas barjeru. Līdz tam neviena lidmašīna nekad nebija lidojusi ātrāk par skaņas ātrumu. Daudzi cilvēki neticēja, ka tas ir iespējams. Bija pat idejas, ka lidmašīna sadalīsies milzīgā radītā spēka ietekmē.
Filmā daži piloti ar savām lidmašīnām pārsniedza maģisko skaitli 735 jūdzes stundā… tomēr vibrāciju rezultātā lidmašīnas sadalījās vai avarēja. Šķita, ka vadības ierīces atsakās darboties pareizi, tiklīdz lidmašīna pietuvojas skaņas barjerai.

Visbeidzot, filmā ir kulminācijas brīdis, kad kāds pilots-izmēģinātājs izdomā, ko darīt. Viņam šķita, ka tad, kad lidmašīna pārvarēja skaņas barjeru, vadības ierīces sāka darboties pretēji paredzētajam. Parasti stūres pievilkšana liktu lidmašīnai pacelt priekšgalu uz augšu, bet tas tā nedarbojās. Ļoti riskēdams, pilots centās sasniegt skaņas ātrumu. Tad kritiskajā brīdī viņš nevis pavilka stūri atpakaļ, bet virzīja to uz priekšu. Parasti tas lidmašīnu novestu pie pikēšanas, taču viņa nojauta bija pareiza. Priekšgals pacēlās, un lidmašīna lidoja tālāk, ātri un brīvi, ātrāk, nekā jebkurš iepriekš bija lidojis.

Šis stāsts nav vēsturiski un tehniski pareizs. Čakam Jēgeram (Chuck Yeager), pirmajam cilvēkam, kurš reālajā dzīvē pārspēja skaņas ātrumu, bieži jautāja, vai viņš visu ir darījis tā, kā parādīts filmā, bet Čaks apgalvoja, ka tā tas nav bijis.

Tomēr šis stāsts uzskatāmi ilustrē to, ko Jēzus dara ar dažiem šķietami vienkāršajiem vārdiem. Viņš paņem vadības ierīces un liek tām darboties pretējā virzienā.
Vienīgais izskaidrojums, šķiet, ir tas, ka Jēzus domā vadīt Dieva ļaudis kaut kur, kur viņi nekad iepriekš nav bijuši.

Jēzus nebija vienkārši lielisks skolotājs, un, ja mēs mēģināsim Viņu šādi raksturot un tulkot, mēs Viņu pārpratīsim. Mūsu Bībeles fragments ir slavenā "Kalna sprediķa" sākums (kas tālāk turpinās Mateja evaņģēlija 5., 6. un 7. nodaļā un Mateja izklāstā atklāj galvenās Jēzus pasludinājuma tēmas. Cilvēki bieži saka: “Cik brīnišķīga ir Kalna sprediķa mācība!” … un ja vien cilvēki to ievērotu, pasaule kļūtu labāka.

Taču, ja mēs domāsim, ka Jēzus vienkārši sēdēja un stāstīja cilvēkiem, kā pareizi uzvesties, mēs nesapratīsim, par ko patiesībā bija runa. Šīs "svētības", "brīnišķīgās ziņas", ko Viņš pasludina, nesaka: "Centieties tā dzīvot". Jēzus saka, ka cilvēki, kuri jau tagad šādi dzīvo, ir pareizā stāvoklī. Viņiem par to vajadzētu priecāties un to svinēt.

Parasti šajā pasaulē tiem, kas skumst, bieži vien nekļūst pēc mirkļa priecīgāk, lēnprātīgie tā arī nesaņem mantojumā zemi, tie, kas ilgojas pēc taisnīguma, bieži vien šīs ilgas aiznes sev līdzi kapā.
Tomēr Jēzus saka, ka ar Viņa iesākto darbu tas sāk mainīties. Šie Jēzus vārdi Mateja evaņģēlijā ir pasludinājums, nevis filozofiska pasaules analīze. Tas ir paziņojums par kaut ko, kas sāk notikt. Tas ir evaņģēlijs: labā vēsts, nevis labs padoms.

“Sekojiet man!” Jēzus sacīja saviem mācekļiem. Dievs dara ko jaunu, un šis "brīnišķīgo ziņu" saraksts ir daļa no Dieva aicinājuma, daļa no Viņa Plāna atklāsmes, kas liek mums saprast, ka Dievs darbojas jaunā veidā un ka tas ir tas, kā Viņa Plāns izskatās. Jēzus uzsāk jaunu laikmetu Dieva tautai un Dieva pasaulei. No šī brīža visas kontroles, par kurām cilvēki domāja, ka zina kā tās darbojas, sāk tagad darboties otrādi. Mūsu pasaulē joprojām lielākā daļa cilvēku domā, ka visa dzīves jēga sastāv no veiksmes, panākumiem, bagātības, ilgas dzīves. Jēzus šeit piedāvā brīnišķīgas jaunas ziņas pazemīgajiem, nabagajiem, sērojošajiem, miermīlīgajiem.

Vārds μακάριοι (makários) bieži tiek tulkots kā “svētīgs" vai “laimīgs”, bet daļa no nozīmes sevī ietver arī to, ka ir kādas brīnišķīgas ziņas, kuras dod pamatu priecāties.
Dievs darbojas Jēzū un caur Jēzu, lai sāktu pasaulē jaunu projektu, lai izdalītu dāsnas "svētības" visiem, kas tagad pievēršas Viņam un pieņem to jauno kārtību, ko Viņš dara. Taču tas nav tikai uzskaitījuma saraksts par cilvēkiem, kādus Dievs varētu svētīt. Tiek pasludināta Dieva Jaunā derība.

Vecajā derībā 5.Mozus grāmatā ir apraksts par to, kā ļaudis izgāja cauri tuksnesim un nonāca pie apsolītās zemes robežas, un tad Dievs viņiem deva svinīgu derību. Viņš uzskaitīja svētības un lāstus, kas tos piemeklēs, ja viņi būs paklausīgi vai nepaklausīgi (5Moz 28.nodaļa). Tagad Matejs savā evaņģēlijā mums ir parādījis Jēzu, kas nāk no Ēģiptes (Mt 2:15), caur ūdeni un tuksnesi (Mt 3: - 4:) un ieiet apsolītajā zemē (Mt 4:12-25). Šeit tagad ir Viņa Jaunā derība.

Kad šie apsolījumi piepildīsies?
Kristiešiem ir liels kārdinājums atbildēt: debesīs, pēc nāves. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Mt 5: 3,10,11 to saka: “Debesu valstība” pieder garā nabagajiem un vajātajiem, un tiem, kas cieš vajāšanas Jēzus dēļ, ir liela atlīdzība "debesīs". Taču tā ir nepareiza 'debesu' jēgas izpratne. Debesis ir Dieva telpa, kurā pastāv cita - Dieva - realitāte, kas ir 'blakus' mūsu parastajai ("zemes") realitātei un ar to reizēm savijas. Kādu dienu debesis un zeme tiks savienotas pilnībā, un atklāsies patiesais stāvoklis, kas pašlaik nav redzams.

Izpratnes pavediens ir lūgšanā, ko Jēzus mācīja saviem sekotājiem. Mums ir jālūdz, lai nāk Dieva valstība un notiek Dieva griba "kā debesīs, tā arī virs zemes". Debesu dzīvei - dzīvei valstībā, kurā Dievs jau ir ķēniņš - jākļūst par šīs pasaules dzīvi, pārveidojot pašreizējo "zemi" par skaistuma un prieka vietu (kādu to Dievs vienmēr ir bijis iecerējis).
Un tiem, kas seko Jēzum, ir jāsāk dzīvot saskaņā ar šiem principiem šeit un tagad. Tāda ir Kalna sprediķa un jo īpaši šo “svētlaimību/laimīguma" jēga.
Tas ir aicinājums dzīvot tagadnē tā, it kā mēs jau būtu Dieva apsolītajā nākotnē; jo patiesībā šī nākotne jau ir ieradusies tagadnē pateicoties Jēzum no Nācaretes.

Šādas idejas daudziem var šķist kā kaut kas nereāls, otrādi apgriezts dzīvesveids un principi, bet mēs esam aicināti (ar lielu uzdrīkstēšanos!) ticēt, ka patiesībā tas ir pareizais ceļš uz augšu.
Pamēģiniet un pārliecinieties.

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kāda jēga kalpot Dievam?

(Sīr 10:12-18) Augstprātības pamatā ir novēršanās no Kunga. 
No viņa, kas veidojis cilvēku, novēršas sirds,
jo grēks ir augstprātības pamatā
un riebīgums šļācas no augstprātīgā.
Tādēļ ar nelaimēm tos brīnumaini skāra Kungs
un vispēdīgi iznīcināja.
Varenos Kungs gāza no troņa
un iecēla lēnprātīgos;
ar saknēm Kungs izplēsa tautas
un vietā stādīja pazemīgos.
Valstis Kungs apvērsa
un sagrāva līdz pamatiem,
no zemes izcēla un satrieca,
ne piemiņas neatstājot virs zemes.
Nedz augstprātība radīta cilvēkiem, nedz niknas dusmas no sievietes dzimušajiem. 

Droši vien arī Tu (un ne reizi vien) esi sastapies ar jautājumu: ”Kāds labums no kalpošanas Dievam?” 
Šādu ideju bieži izsaka neticīgie un Dieva noliedzēji. Tomēr dažreiz pat kristieši, it īpaši, ja ir grūti laiki un mūsu ticība tiek smagi pārbaudīta, nonāk pie šādām pārdomām. 

Varbūt kā pārdomu argumentu varētu izmantot šodienas lasījumu no Sīraha gudrības grāmatas – tātad nekalpot Dievam ir augstprātīgi... un Viņš to tā neatstās.
Neticīgie saņems sodu!

Ļoti bieži cilvēki tieši tā arī uztver dažādās baznīcu un mācītāju pamācības.
Baidies! Esi paklausīgs! Ja nē, tad Tevi sodīs!

Psalma autors piedāvā mazliet savādāku skatījumu: 

(Ps 112:1-9) Slavējiet Kungu! 
Svētīts vīrs, kas bīstas Kunga,
kam tīk viņa baušļi,
varena uz zemes būs viņa sēkla,
svētīta būs sirdsskaidro paaudze,
labumi un bagātība būs viņa namā,
viņa taisnība ilgs vienmēr!
Tumsā atspīdēja gaisma sirdsskaidrajiem –
žēlīga, žēlsirdīga un taisnīga!
Labi vīram, kas devīgi aizdod,
kas savas lietas taisnīgi kārto!
Jo nemūžam to nekur nepadzīs,
par piemiņu mūžam viņš taisns!
No ļaunām runām viņam nebūs jābīstas,
krietnu sirdi viņš pie Kunga būs drošs!
Stingrs tam prāts, viņš nebīsies,
kad redzēs savus naidniekus!
Viņš kaisa, viņš nabagiem dod,
viņa taisnība ilgs mūžam,
viņa stiprums celts godā! 

Interesanti, ka šeit tiek uzskaitīti ieguvumi no kalpošanas Dievam – laime; bērni, ar kuriem var lepoties; panākumi; ietekme un cieņa. Īpaši ievēro vārdus: "No ļaunām runām viņam nebūs jābīstas,... viņš pie Kunga būs drošs!" 
Visas šīs svētības ir daļa no Tavas “priekšrocību paketes”. 

Lasīt tālāk

Izvēlies pateicību

(Ps 103:1–8) Teic, mana dvēsele, Kungu, 
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem.
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā. 

Droši vien ir dzirdēts stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš sēdēja uz soliņa parkā tik nomākts un noskumis, ka policists sāka viņu iztaujāt.

"Vai kaut kas noticis?"
"Jā," jaunais cilvēks atbildēja. "Pirms dažiem mēnešiem mans vectēvs nomira un atstāja man mantojumā $50.000 un lauku māju."
"Tas neizklausās tā, ka būtu jābūt sarūgtinātam!" policists centās iebilst.
"Jā, bet Tu neesi dzirdējis visu stāstu. Pagājušajā mēnesī nomira mans onkulis un man atstāja $100.000..."
Policists nesaprašanā grozīja galvu: "Es tomēr nesaprotu. Kāpēc tu esi tik nelaimīgs?"
Jaunais cilvēks smagi nopūtās: "Šis mēnesis jau tuvojas beigām, bet neviens man neko nav atstājis."

Ja nopietni, diemžēl ir cilvēki, kuri ir nelaimīgi, noskumuši un pat bezcerīgi neatkarīgi no tā, kas viņiem bija/ir. 
Psalma autors mūs pamāca, kā pārvarēt šādu nepamatotas nomāktības attieksmi. Un tas ir būt pateicīgiem –

Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis (2.p) 

Nopietnas pārdomas un pateicība iet roku rokā.  Manā bērnībā kādā senā dziesmā mēs dziedājām: "Skaiti svētības, ko esi saņēmis. Un Tu būsi pārsteigts, ko Dievs darījis..." Atcerēšanās ir svarīga pielūgsmes daļa. 

Dieva Vārds mudina darīt trīs lietas (skat.103.psalmu): 

• padomāt par to, ko Dievs mums ir devis – Viņa piedošana, dziedināšana, aizsardzība, pestīšana, mīlestība un līdzjūtība (skat. 1.-5.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums nav devis – sods, ko esam pelnījuši par mūsu grēkiem (skat.8.-12.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums vēl dos. "Bet Kunga žēlastība no mūžības līdz mūžībai ir pār tiem, kas viņa bīstas..." (17.p.).

Dievs pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi (situācijā kādā Tu esi) tad, ja Tu paļaujies/uzticies Kristum, nevis saviem nopelniem. 
Tāpēc katru rītu paskaties spogulī un saki: "Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis..." 

Lasīt tālāk

Beidz vilcināties!

(Lk 9:51-62) Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu. 
Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” 

Izšķērdējot vai pazaudējot naudu, pastāv iespēja to atgūt. Bet, ja tas, ko Tu pazaudē, ir laiks, tad atgūšana var būt neiespējama. 

Viens no skumjākajiem Svēto Rakstu stāstiem ir atrodams šajos vārdos: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem. (Lk 9:61)” Bībelē nekur nav rakstīts, ka kāds no vēlākiem Kristus sekotājiem būtu bijis tāds cilvēks, kurš vispirms atvadījās no visiem saviem draugiem... 

Vēl vairāk – vilcināšanās un perfekcionisms iet roku rokā. Mēs sakām: "Ja es nevaru to izdarīt pareizi un perfekti, es to nedarīšu vispār!" 
Nē, pirms Tu to izdarīsi pareizi, Tu, iespējams, kļūdīsies pat vairākkārt. Katrā veiksmes stāstā ir arī šaubu, kļūdu un izaicinājumu nodaļas, (un tās ir mācīšanās un izaugsmes nodaļas). Jēlas universitātē tika veikts pētījums. Pēdējā kursa studentiem pastāstīja par stingumkrampju bīstamību un viņiem tika dota iespēja veselības centrā veikt bezmaksas potēšanos. Lai gan lielākā daļa studentu bija pārliecināti, ka viņiem ir vajadzīga vakcinācija, uzmini, cik daudzi nekavējoties devās un saņēma vakcīnu? Trīs procenti! Citai grupai tika lasīta tā pati lekcija, bet papildus tam tika iedota universitātes pilsētiņas karte ar atzīmētu veselības centra atrašanās vietu. Pēc tam viņiem tika lūgts apskatīt savus iknedēļas grafikus un izvēlēties konkrētu laiku, kad saņemt pretpoti. Uzmini, kas notika? Ieradās deviņas reizes vairāk studenti kā no pirmās grupas. 

Ar labiem nodomiem vien nepietiek. Tev ir jākonkretizē prioritātes un attiecīgi jāsaplāno savs laiks. Tev ir jānosaka termiņi un konkrēti darāmā soļi. "Šodien!" ir tā diena, par kuru Tu runāji vai domāji vakar. Tāpēc pārtrauc vilcināties un dari to, kas jādara.

Jā, varbūt mums reizēm neveicas, bet tā mēs augam un mācamies. Dievs izmanto arī katru neizdošanos vai kļūdu, lai mūs veidotu. Ja mēs izvairāmies kaut ko mainīt savā dzīvē vai izvairāmies darīt to, uz ko Dievs mūs aicina, mums ir nopietni jāpadomā un jāpajautā sev - kāpēc?
Nepietiek tikai ar labiem nodomiem kaut ko mainīt savā dzīvesveidā vai darīt kaut ko jaunu. Lai gan Dievs ir apsolījis, ka mūs svētīs, vadīs un dos Savu žēlastību, ir ikdienas dzīves jomas, kurās ir jārīkojas mums. Mums ir jāsper solis pareizajā virzienā. Pat ja mēs kļūdāmies, Dievs mūs nenosoda un nepamet, bet vienmēr ir mums klāt.
Lūgsim, lai Dievs piepilda mūs ar drosmi doties uz priekšu.

Lasīt tālāk

Svētī mūs un ļauj to redzēt arī citiem

(Ps.67:2-8) 
Dievs lai mūs žēlo un svētī, 
lai liek savam vaigam mirdzēt pār mums! 
Lai zina visa zeme tavu ceļu
un visas tautas tavu pestīšanu!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Lai līksmo un gavilē ciltis –
vienlīdzībā tu tiesā tautas
un vadi ciltis virs zemes!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savu ražu,
Dievs ir mūs svētījis, mūsu Dievs,
Dievs ir mūs svētījis –
lai bijā viņu visas zemes malas” 

(Atkl.21:10,22-22:5) 
Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva…
Templi es neredzēju, jo tās templis ir Kungs Dievs, Visuvaldītājs, un Jērs. Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.
Tad eņģelis man parādīja dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa pa ielas vidu. Upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nes divpadsmit augļus, katru mēnesi savu augli; un tā lapas ir noderīgas tautām dziedināšanai. Nekāda nolādējuma vairs nebūs. Tajā būs Dieva un Jēra tronis, un viņa kalpi viņam kalpos, viņi skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs uz viņu pierēm. Un nakts vairs nebūs, un nebūs vajadzības nedz pēc gaismekļa, nedz saules gaismas, jo Kungs Dievs apspīdēs viņus, un viņi valdīs mūžu mūžos. 

“Dievs, svētī Latviju!”
Šādi dziedājuši/lūguši ir mūsu vectēvi, tēvi un mēs varam tā dziedāt/lūgt. Es gan ļoti labi atceros tos laikus, kad šo lūgšanu Latvijā izteikt publiski skaļi nebija vēlams…, jo tas nebija droši. Un tomēr mēs šo lūgšanu zinājām. Mēs to lūdzām.
Man būtu ļoti interesanti no jums uzzināt - kā un ko jūs jutāt dziedot/līdzot “Dievs, svētī Latviju!” pirms 40 vai 50 gadiem. Varbūt reizēm tas skanēja vairāk kā “Dievs, atbrīvo Latviju!” vai “Dievs, izglāb Latviju!”

Bībele, protams, runā gan par svētību, gan glābšanu jeb atbrīvošanu. Vecajā Derībā pierakstītie teksti bieži, šķiet, vēlas svētību un glābšanu it kā nodalīt vienu no otras.
Atbrīvošana ir tas, ko Dievs dara tad, kad mēs atrodamies briesmās, nelaimē un mums ir nepieciešama glābšana; un tā ir katrā īpašā gadījumā pat nedaudz atšķirīga situācija. 

Savukārt svētības ir tas, ko Dievs mums dod regulāri, darot zemi auglīgu, rūpējoties par dzīvniekiem un cilvēkiem.
Sakarā ar patreizējo kara stāvokli Ukrainā tā vien gribētos īpašāk lūgt – “Dievs, sargā Latviju!”.

Tomēr 67.psalms mums liek domāt, ka varbūt tik strikti nodalāmi šie jēdzieni nemaz nav; jeb vismaz ir izņēmumu gadījumi, kad izpratne par atbrīvošanu un svētībām patiesībā ir cieši saistīta.
Ieskatoties psalma noslēguma teikumos, mums kļūst skaidrāka šis domāšanas loģiskā sakarība.
Zeme dod ražu. Tradicionālā zemkopju un lopkopju sabiedrība no pieredzes zina, ka iepriekšējā gada raža nenozīmē veiksmīgu ražas ievākšanu arī šajā gadā.
Tādu garantiju nav. Bagātīga raža pagājušā rudenī nenodrošina to, ka šajā pavasarī lietus līs vajadzīgajā daudzumā un nebūs salna; tāpat nav garantēta aizsardzība pret puvi vai siseņu uzbrukumiem.
Tas, ko mēs ieraugam šajā psalmā šķiet paradoks – domājošiem cilvēkiem iepriekšējā gadā piedzīvotā svētība liek vēl dedzīgāk lūgt par svētību nākamajā gadā.
Tā būs Dieva žēlastības izpausme, kas staros uz viņiem. Tas būs svētību lūgšanas piepildījums, ko Dievs uzdeva priesteriem pasludināt ļaudīm (skat. 4. Moz.6:).

Tādējādi šī saikne starp pateicību un turpmāku svētību izlūgšanos nav nemaz tik pārsteidzoša. Pārsteidzošāka ir psalma autora apdziedātā saikne starp Dieva svētībām un to, ka pasaule atzīst un atpazīst Dievu.
No vienas puses, lūgšana, lai Dievs svētītu savu tautu, ir saistīta ar priestera Ārona izteikto svētību 4.Mozus grāmatas 6.nodaļā (ar kuru arī mēs noslēdzam gandrīz katru dievkalpojumu).
No otras puses, lūgšana, lai šī tautas piedzīvotā svētība rosinātu ļaudis no visām zemes malām cienīt Dievu, ir saistīta ar to, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam. Proti, ka visa pasaule tiks svētīta tā, kā svētīts ir Ābrahāms (1.Moz.12:). Citiem vārdiem sakot, visa pasaule redzēs un iepazīs Dievu, skatoties, ko Dievs dara attiecībās ar Izraēla tautu, un kā tauta attiecas pret Dievu.

Bet tas vēl nav viss. Psalmā izteiktās lūgšanas autors turpina attīstīt domu par sakarību starp atbrīvošanu un svētību. Dieva svētība novedīs pie tā, ka cilvēki sapratīs un atzīs Dievu kā Glābēju. Šīs divas realitātes patiesībā ir saistītas, jo tās ir viena un tā paša Dieva darbības aspekti attiecībā uz tiem pašiem cilvēkiem.
Dievs glābj Savu tautu… un tad Dievs svētī savu tautu. Redzot šīs Dieva rūpes, gādību un glābšanu, katrs vērotājs varētu sākt saskatīt un atzīt Dievu. Tā nav tikai virspusēja Dieva darbības ieraudzīšana.
Psalma autors jau it kā saskata visu zemes tautu prieku, jo Dievs taču neierobežo savu vadību, svētības un atbrīvošanu tikai ar ebrejiem. Dieva rīcība, mīlestība un savu ļaužu vadīšana ir kā paraugs, kā modelis tam, ko Dieva vēlas darīt visai pasaulei.

Mēs arī tagad varat lūgt Dieva svētību, aizsardzību un glābšanu ar drošu pārliecību, ka tā nav labumu izlūgšanās tikai sev. Bagātīgās svētības un apsardzība, kuru saņemam, ir arī svētība un glābšana gan visiem apkārtējiem cilvēkiem, gan pagodinājums mūsu Dievam. 

Runājot par Atklāsmes grāmatu, mēs bieži saskatām to kā tālas nākotnes atainojumu. Daļēji tas tā arī ir.
Tomēr daudzi teologi ir vienprātīgi tajā, ka šajā grāmatā ir simboliski atklāts arī kaut kas no mūsu ikdienas dzīves…

Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. (Atkl.21:23-27)

Vai tas nav brīnišķīgs mūsu pārrunātā psalma piepildījums?
Tas, par ko Vecajā Derībā tiek runāts kā iespēju un plānu nākotnei, Jaunās Derības laikā (kristīgajā Baznīcā) tiek piepildīts.
Ja mēs, draudze, varētu atklāt Dieva aizsargājošās un glābjošās žēlastības potenciālu, Viņa apsolīto svētību bagātīgo daudzveidību saviem radiniekiem, kaimiņiem un sabiedrībai ap mums, tad (es ticu!) mēs piedzīvotu to, ko Jānis raksta savā redzējumā par draudzi ('pilsētu'), kas ir Kristus miesa.

Lasīt tālāk