Šķelšanās Jēzus sekotāju vidū
(Jņ 6:60-71) Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos.
Reiz es devos uz lekciju, kurai vajadzēja būt kā ievadam filozofijā. Ātri vien izrādījās, ka izcilo pasniedzēju-filozofu neinteresē mūs visus iepazīstināt ar šo tēmu, bet gan augstā filozofiskā līmenī runāt ar mazu dedzīgu maģistrantu grupu, kuri sēdēja pirmajā rindā un jau zināja pamatus (un vēlējās uzzināt kaut ko specifiski komplicētāku). Es tur neatgriezos…
Manuprāt, tāda tomēr nebija problēma toreiz pie Galilejas ezera pirms gandrīz 2000 gadiem…
Nebija tā, ka Jēzus runāja pārāk abstraktā līmenī (lai gan, bez šaubām, bija daži, kuriem pēc ilgām diskusijām Kapernaumas sinagogā šķita, ka tūliņ sāks sāpēt galva). Tas bija tāpēc, ka Jēzus teiktais radīja milzīgu nesaskaņu ar viņu pasaules skatījumu (un, kad tas notiek, daži cilvēki vēlas par to vairs nedomāt).
Ja Tu dodies uz lekciju, kurā kāds sagrauj to, kā esi audzināts domāt, un tā vietā piedāvā veidu, kā skatīties uz pasauli, kas (lai arī skan pārliecinoši) tomēr šķiet izmaksās ārkārtīgi dārgi (tādā nozīme, ka prasīs pārāk lielas izmaiņas), Tu vari atrast daudz argumentus, lai kaut kā tomēr atteiktos šo ideju pārdomāt un pieņemt.
Tāpēc arī Jēzus klausītāji sāka kurnēt. Šī jaunā mācība bija “sarežģīta” tādā nozīmē, ka tā prasīja ne tikai prātu, bet arī sirdi un dvēseli. Ikvienam, kurš bija audzināts kādā pirmā gadsimta jūdaisma novirzienā, viss, ko Jēzus teica, bija pārāk citāds, savādāks un jauns. Viņi varbūt varēja būt gatavi sekot kādam jaunam pravietim, piemēram, jaunam Mozum, vai potenciālajam Mesijai, bet tikai tik tālu kamēr šādas personas piedāvātā programma un vēlmes būs vairāk vai mazāk saskaņā ar iepriekš pieņemto kārtību.
Savukārt tas, ko ierosināja Jēzus, bija pārāk daudz un pārāk radikāli.
Tāpēc Jēzus sekotāju vidū sākās šķelšanās. Šķiet, ka vairākums atteicās sekot Viņam tālāk (tikai divpadsmit mācekļi turpināja). Tas nenozīmē, ka ap Jēzu nebija cilvēki. Nepārprotams ir fakts, ka Jēzum ierodas Jeruzalemē, kopā ar viņu bija liels pūlis, bet daudzi (lielākā daļa!) līdz galam nesaprata, kas īsti notiek.
Interesanti, ka pārsteidzošie Jēzus apgalvojumi par Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu līdz pat mūsdienām ir iemesls nesaskaņām starp tiem, kas dažādi skaidro Jēzus izteiktās idejas Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā. Šīs debates turpinās, un es nevēlos tajās iedziļināties.
Es domāju, ka aizspriedumi pret Jāņa teiktā uztveri burtiski un vēsturiski, šķiet, ir ļoti cieši saistīti ar Rietumu kultūras virzību uzskatīt reliģiju kā tīri “garīgu” lietu. Mums tiek teikts, ka nav svarīgi, vai šīs lietas notika vai nē, vai tās tika teiktas vai nē; svarīga ir garīgā patiesība, ko tās māca.
Tas izklausās labi (faktiski mazliet pārāk vienkārši); bet tas nevar būt tas, ko apustulis Jānis domāja rakstot savu evaņģēliju. Viss šis evaņģēlija fragments (un patiesībā viss evaņģēlijs) ir par to, ka Vārds kļuva par miesu, nevis par to, lai Vārds kļūtu par ideju, garīgumu, sajūtu vai pieredzi.
Tajā pašā laikā šis evaņģēlija fragments ir izskaidrojums tam, kā viss patiesībā sader kopā. Tiek pieminētas divas lietas: Jēzus debesbraukšana un Svētais Gars. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas tikai vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto problēmu kopumu.
Bet šīs ir atslēgas, lai iegūtu sapratni.
Jēzus debesbraukšanas tiek pieminēta, lai pateiktu: jums jāsamierinās ar faktu, ka Viņš (Jēzus!), ar kuru jums tagad ir darīšana, ir vienlīdz mājās kā debesīs un arī uz zemes. Viņš ir abu valstību pilsonis. Galu galā Viņš ir Vārds, kas kļuva miesa. Ja tas tā ir, tad var iet soli tālāk – šī miesa un šīs asinis kaut kādā veidā ir Vārda iekšējās dzīves nesēji. Miesai pašai par sevi, protams, nebūtu nozīmes (kā teikts 63.pantā). Bet, kad miesā mājo Dieva dzīvība (jeb Vārds, kas ir Dievs), tad ir jēga runāt par to tā, kā to darīja Jēzus.
Lai arī debesbraukšana kā notikums Jāņa evaņģēlijā ir kaut kas noslēpumains (Jēzus par to runā, bet tas nav sīkāk aprakstīts), apustulim Jānim ir svarīgi apliecināt, ka Jēzus ķermenis (nevis tikai viņa ‘garīgā būtība’) bija un paliek vieta, kur Vārds ieņēma pastāvīgu iemiesošanos.
Tālāk Evaņģēlija stāstījumam attīstoties, Jēzum būs vairāk ko teikt par Svēto Garu. Šeit Viņš tikai brīdina par Viņa teiktā (par ēšanu un dzeršanu) nepareizu interpretāciju. Jēzus mudina savus klausītājus (kā ir darījis visu laiku) domāt plašāk par to, ko Viņš dara un saka (piemēram, vēlme sekot Viņam, lai iegūtu vairāk bezmaksas maizi). Viņš aicina iedziļināties, lai ieklausītos Viņā kā Vārdā, kas tapa miesā. Šim nolūkam mācekļiem būs vajadzīgs Svētais Gars, kas viņiem palīdzēs. Bez tā viņi paliktu neizpratnē un neticībā.
Bet ir labas ziņas arī šeit – Jēzus divpadsmit mācekļi tomēr paliek. Viņi ir gatavi skaļi pateikt, ka Jēzus ir Dieva svētais, ka Viņš IR Mesija. Viņš ir tas, kurš ne tikai runā par Dieva jauno laikmetu, bet ar saviem vārdiem un darbiem jau ievieš to.
”Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi…”
Toreiz Jēzus divpadsmit mācekļi bija kā pārstāvji ticībai un pārliecībai, ko Jēzus ir meklējis: atziņu, ka Viņā, Viņa vārdos un darbos Israēla Dievs beidzot realizē jauno lielo kustību, kas atbrīvos visu pasauli no grēka un nāves.
Šodien arī Tu vari viņiem pievienoties.
Nebija tā, ka Jēzus runāja pārāk abstraktā līmenī (lai gan, bez šaubām, bija daži, kuriem pēc ilgām diskusijām Kapernaumas sinagogā šķita, ka tūliņ sāks sāpēt galva). Tas bija tāpēc, ka Jēzus teiktais radīja milzīgu nesaskaņu ar viņu pasaules skatījumu (un, kad tas notiek, daži cilvēki vēlas par to vairs nedomāt).
Ja Tu dodies uz lekciju, kurā kāds sagrauj to, kā esi audzināts domāt, un tā vietā piedāvā veidu, kā skatīties uz pasauli, kas (lai arī skan pārliecinoši) tomēr šķiet izmaksās ārkārtīgi dārgi (tādā nozīme, ka prasīs pārāk lielas izmaiņas), Tu vari atrast daudz argumentus, lai kaut kā tomēr atteiktos šo ideju pārdomāt un pieņemt.
Tāpēc arī Jēzus klausītāji sāka kurnēt. Šī jaunā mācība bija “sarežģīta” tādā nozīmē, ka tā prasīja ne tikai prātu, bet arī sirdi un dvēseli. Ikvienam, kurš bija audzināts kādā pirmā gadsimta jūdaisma novirzienā, viss, ko Jēzus teica, bija pārāk citāds, savādāks un jauns. Viņi varbūt varēja būt gatavi sekot kādam jaunam pravietim, piemēram, jaunam Mozum, vai potenciālajam Mesijai, bet tikai tik tālu kamēr šādas personas piedāvātā programma un vēlmes būs vairāk vai mazāk saskaņā ar iepriekš pieņemto kārtību.
Savukārt tas, ko ierosināja Jēzus, bija pārāk daudz un pārāk radikāli.
Tāpēc Jēzus sekotāju vidū sākās šķelšanās. Šķiet, ka vairākums atteicās sekot Viņam tālāk (tikai divpadsmit mācekļi turpināja). Tas nenozīmē, ka ap Jēzu nebija cilvēki. Nepārprotams ir fakts, ka Jēzum ierodas Jeruzalemē, kopā ar viņu bija liels pūlis, bet daudzi (lielākā daļa!) līdz galam nesaprata, kas īsti notiek.
Interesanti, ka pārsteidzošie Jēzus apgalvojumi par Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu līdz pat mūsdienām ir iemesls nesaskaņām starp tiem, kas dažādi skaidro Jēzus izteiktās idejas Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā. Šīs debates turpinās, un es nevēlos tajās iedziļināties.
Es domāju, ka aizspriedumi pret Jāņa teiktā uztveri burtiski un vēsturiski, šķiet, ir ļoti cieši saistīti ar Rietumu kultūras virzību uzskatīt reliģiju kā tīri “garīgu” lietu. Mums tiek teikts, ka nav svarīgi, vai šīs lietas notika vai nē, vai tās tika teiktas vai nē; svarīga ir garīgā patiesība, ko tās māca.
Tas izklausās labi (faktiski mazliet pārāk vienkārši); bet tas nevar būt tas, ko apustulis Jānis domāja rakstot savu evaņģēliju. Viss šis evaņģēlija fragments (un patiesībā viss evaņģēlijs) ir par to, ka Vārds kļuva par miesu, nevis par to, lai Vārds kļūtu par ideju, garīgumu, sajūtu vai pieredzi.
Tajā pašā laikā šis evaņģēlija fragments ir izskaidrojums tam, kā viss patiesībā sader kopā. Tiek pieminētas divas lietas: Jēzus debesbraukšana un Svētais Gars. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas tikai vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto problēmu kopumu.
Bet šīs ir atslēgas, lai iegūtu sapratni.
Jēzus debesbraukšanas tiek pieminēta, lai pateiktu: jums jāsamierinās ar faktu, ka Viņš (Jēzus!), ar kuru jums tagad ir darīšana, ir vienlīdz mājās kā debesīs un arī uz zemes. Viņš ir abu valstību pilsonis. Galu galā Viņš ir Vārds, kas kļuva miesa. Ja tas tā ir, tad var iet soli tālāk – šī miesa un šīs asinis kaut kādā veidā ir Vārda iekšējās dzīves nesēji. Miesai pašai par sevi, protams, nebūtu nozīmes (kā teikts 63.pantā). Bet, kad miesā mājo Dieva dzīvība (jeb Vārds, kas ir Dievs), tad ir jēga runāt par to tā, kā to darīja Jēzus.
Lai arī debesbraukšana kā notikums Jāņa evaņģēlijā ir kaut kas noslēpumains (Jēzus par to runā, bet tas nav sīkāk aprakstīts), apustulim Jānim ir svarīgi apliecināt, ka Jēzus ķermenis (nevis tikai viņa ‘garīgā būtība’) bija un paliek vieta, kur Vārds ieņēma pastāvīgu iemiesošanos.
Tālāk Evaņģēlija stāstījumam attīstoties, Jēzum būs vairāk ko teikt par Svēto Garu. Šeit Viņš tikai brīdina par Viņa teiktā (par ēšanu un dzeršanu) nepareizu interpretāciju. Jēzus mudina savus klausītājus (kā ir darījis visu laiku) domāt plašāk par to, ko Viņš dara un saka (piemēram, vēlme sekot Viņam, lai iegūtu vairāk bezmaksas maizi). Viņš aicina iedziļināties, lai ieklausītos Viņā kā Vārdā, kas tapa miesā. Šim nolūkam mācekļiem būs vajadzīgs Svētais Gars, kas viņiem palīdzēs. Bez tā viņi paliktu neizpratnē un neticībā.
Bet ir labas ziņas arī šeit – Jēzus divpadsmit mācekļi tomēr paliek. Viņi ir gatavi skaļi pateikt, ka Jēzus ir Dieva svētais, ka Viņš IR Mesija. Viņš ir tas, kurš ne tikai runā par Dieva jauno laikmetu, bet ar saviem vārdiem un darbiem jau ievieš to.
”Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi…”
Toreiz Jēzus divpadsmit mācekļi bija kā pārstāvji ticībai un pārliecībai, ko Jēzus ir meklējis: atziņu, ka Viņā, Viņa vārdos un darbos Israēla Dievs beidzot realizē jauno lielo kustību, kas atbrīvos visu pasauli no grēka un nāves.
Šodien arī Tu vari viņiem pievienoties.
* Aizgūts no Tomasa Raita
