Es esmu piedzimis, uzaudzis un dzīvojis (lielāko savu mūža daļu līdz nesenai pagātnei) kā Septītās dienas adventists. Es pat atceros kā es kādreiz lepojos, ka esmu adventists ceturtajā paaudzē. Es negrasos šajā brīdī sākt aktīvi nežēlīgu kritiku par Adventistu Baznīcas atsevišķiem ticības pamat-punktiem. Tomēr ir kāds aspekts, kuru tagad vēlos pieminēt.
Mani, vēl pat esot adventistu mācītājam, izbrīnīja ļoti lielas adventistu daļas attieksme kādā Bībeles fragmenta interpretācijas jautājumā. Runa ir par vienu no adventistu konfesijas mācības pīlāriem – sabata (septītās dienas!) stingra ievērošana.
Problēma jau nav tikai tas, ka sabata ievērošana no pagāniem netiek prasīta un vairs nav pienākums arī ebrejiem, kuri sākuši ticēt Jēzum (apustulis Pāvils to izskaidro vēstulē Kolosiešiem 2.nodaļā). Bausli, kurā visa cita starpā ir teikts “…septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, – tad nedari nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavi lopi, ne svešinieks, kas tavos vārtos…” (2Moz 20:10), liela daļa adventistu uztver kā adresētu tikai sev, varbūt arī saviem bērniem... Bet kā ar “svešinieku, kas tavos vārtos”? Man šķita/šķiet savādi, ka lielai daļai adventistu nav īpaša problēma izmantot īrētas telpas ar algotiem darbiniekiem saviem pasākumiem sabatā (sestdienā). Nemaz nerunājot par sabiedriskā transporta darbiniekiem, kuri arī strādā sestdienās un pārvadā adventistus uz dievkalpojumu vietām (kāds varbūt teiks – tie jau nav “tavos vārtos”). Varbūt problēma ir tajā, ka daļa adventistu sevi redz kā vienīgos īstos “Dieva tautas mantiniekus”, un visi citi ir “pagāni”, uz kuriem baušļi neattiecas. Tomēr arī tādā gadījumā kaut kas ar attieksmi pret “svešinieku, kas tavos vārtos” (manuprāt!) nav īsti kārtībā.
Mēs, kristieši, tomēr pieņemam, ka visi baušļi mums joprojām kaut ko māca (arī sabata bauslis, kas attiecas uz laiku Dievam un laiku atpūtai). Īstā izpratne, tad arī sekojošā attieksme un darbība, šķiet, sākas ar to, kā mēs saprotam – kas īsti IR Desmit Baušļi.
Vecās Derības noteikumi nebija tikai nejauši tabú vai aizliegumi, kas paredzēti, lai atturētu cilvēkus no dzīves baudīšanas. Tieši pretēji – tie tika doti, lai palīdzētu mums dzīvot patiesi cilvēcisku dzīvi.
119.psalms ir pilns aizrautīga entuziasma. Pat tā sarakstīšanas stils ir savdabīgi interesants – it kā autors gribētu mums pastāstīt visu pār Dieva vārdu no A līdz Z. Un tas patiesībā arī notiek burtiskā nozīmē. Ebreju alfabētā ir 22 burti. Un ko jūs domājat(!) - 119.psalmā ir divdesmit divas sadaļas, katrā no tām ir astoņi izteicieni (mūsu Bībelēs kā panti), un katrs no šiem astoņiem pantiem sākas ar vienu un to pašu burtu — tātad no 1. līdz 8.pantam katrs izteiciens sākas ar 'A' ekvivalentu; 9.–16.pants sākas ar 'B' ekvivalentu; un tā tālāk.
Rezultātā psalms nav veidots kā viens lineārs stāstījums, tāpēc ir iespējams meditēt par katru izteicienu/pantu atsevišķi neatkarīgi no konteksta (piemēram, mēs varam jebkuru 119.psalma pantu izmantot kā atsevišķu lūgšanu katrai dienai utt).
Tātad, 119.psalms māca, ka Dieva likumu vērtēšana/ievērošana ir veids kā piedzīvot svētības. Tavā dzīvē viss ir labi. Tu vari droši raudzīties nākotnē. Tu vari sagaidīt, ka Dievs būs ar Tevi un nekad Tevi nepametīs.
Un savukārt, lāsts gulstas uz cilvēkiem, kuri novēršas no Dieva pavēlēm.
Protams, psalma autors necenšas pārliecināt mūs par kādu utopisku, ar dzīves realitāti nesaistītu pasauli. Neraugoties uz teikto, ka turēties pie Dieva noteikumiem nozīmē iespēju pacelt galvu un dzīvot ar prieku, psalma turpinājumā mēs varam lasīt par situācijām, kad apkaunojumu/pazemojumu piedzīvo arī Dievam uzticīgs cilvēks. Tomēr arī šādas reālas dzīves situācijas nav likušas 119.psalma autoram atteikties no apņemšanās ievērot Dieva dotos brīnišķīgos padomus.
Šī pārliecība nāk no atziņas, ka ir jādzīvo, ņemot vērā to, kā viss darbojas ilgtermiņā. Ja mums apkārt ir cilvēki, kuriem vajadzētu būt labiem padomdevējiem, bet viņi izrādās neuzticami - jo sliktāk šiem cilvēkiem. Viņu uzvedība patiesībā tikai nostiprina psalma autora pārliecību, ka tieši Dieva padomi ir vislabākie padomdevēji.
Tātad Dieva likumi ir prieka avots. Šajā 119.psalma sākuma daļā šis vārds tiek izmantots vairākkārt; tas ir vārds, kas citur Bībelē apraksta to prieku un laimi, ko savstarpējās attiecībās cilvēks sniedz cilvēkam.
Pat tad, ja mēs kādu personu pazīstam pietiekami labi, vienmēr no viņa var kaut ko jaunu uzzināt, mācīties. Tāpat attiecībā par Dieva labajiem padomiem – varbūt mums šķiet, ka mēs tos vairāk vai mazāk zinām, bet īstais prieka avots ir tos izzināt un saprast daudz dziļāk un pēc tam dzīvot saskaņā ar tiem.
Interesanti, ka 119.psalms runā par cilvēkiem, kuri nav izdarījuši nekādu ļaunumu attiecībā pret šiem likumiem kā tādiem. Tas nozīmē to, ka Dieva padomi neizvirza neiespējami augstus neizpildāmus standartus.
Autora ideju mēs varam saprast, pārdomājot Desmit baušļus – nav tik sarežģīti pielūgt Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu; nepielūgt citus dievus, nelietot Dieva Vārdu nepareizi, godāt māti un tēvu, izvairīties no laulības pārkāpšanas utt. Tas nav nekas pārdabisks.
Sarežģītāk tas kļūst tad, ja ap mums ir citi cilvēki, kuri pielūdz citus dievus un zaimo Īsto Dievu, strādā 24/7 vai zog, melo un pārkāpj laulību.
Tomēr galu galā mēs nonākam pie pamat problēmas/jautājuma – vai mēs to patiesībā VĒLAMIES…
119.psalms mudina mūs atcerēties, ka ir vērts vēlēties dzīvot pēc Dieva padomiem/noteikumiem.
Pateicība Dievam, ka caur Viņa Vārdu, caur Sakramentiem un caur Svētā Gara darbu mūsu sirdīs, mēs varam šādu VĒLĒŠANOS piedzīvot.
