Pretrunas un atrisinājums
(Ap.d.11:1-18)
Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu.
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.”
Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt).
Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju.
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.
Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.
Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.
Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?
Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.
Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?
Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju.
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.
Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.
Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.
Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?
Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.
Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?
Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.
