Līdzība par vīģes koku

(Lk 13:1-9) Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”
Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.” 

Ja Jaunā Derība nekad nebūtu uzrakstīta, mēs joprojām zinātu, ka Poncijs Pilāts bija nepatīkams un nepopulārs Jūdejas pārvaldnieks. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs (dzimis dažus gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās) uzskaita vairākus faktus, ko Poncijs Pilāts darīja un kas satrauca un kaitināja vietējos jūdu iedzīvotājus. Dažkārt šķita, ka viņš tīši cenšas viņus sadusmot. Viņš satracināja viņu reliģiskās jūtas. Piemēram, reiz viņš mēģināja ienest Jeruzalemē romiešu karogus (militārās emblēmas) ar to pagāniskajiem simboliem. Viņš neievēroja jūdu likumus un tradīcijas. Reiz viņš izmantoja naudu no Tempļa kases, lai samaksātu par akveduktu būvniecību… un pēc tam brutāli apspieda sacelšanos, kas bija viņa rīcības rezultāts. Šie un citi līdzīgi gadījumi ir aprakstīti ārpus Jaunās Derības, un tie palīdz mums saprast, kāds cilvēks bija Pilāts.

Tāpēc mūs nevajadzētu būt pārsteigtiem, uzzinot, ka kādā reizē, kad daži svētceļnieki no Galilejas Jeruzālemes Templī piedalījās upurēšanas ceremonijā, Pilāts, baidoties no sacelšanās, nosūtīja karaspēku, lai Templī viņus nogalinātu. Evaņģēlija fragments piemin faktu, ka svētceļnieku pašu asinis Tempļa pagalmā sajaucās ar upuru asinīm – tas nozīmē, ka Templis tika sagānīts. Turklāt vai vari iztēloties ar šādu notikumu saistītās cilvēciskās šausmas un traģēdiju? Tas ir tāpat, it kā kāds okupācijas karaspēks Ziemassvētku dienā iebruktu baznīcā un nokautu dievlūdzējus.

Uz mirkli atceries, kur mēs atrodamies evaņģēlista Lūkas stāstītajā stāstā. Jēzus ir nolēmis doties uz Jeruzalemi galiliešu svētceļnieku grupas priekšgalā. Ja es šodien plānotu ceļojumu uz kādu eksotisku valsti ar despotisku valdību un tad uzzinātu, ka vietējais pārvaldnieks ir jau pirms kāda laika devis pavēli nogalināt visus ārzemju garīdzniekus, man ir aizdomas, ka es zvanītu savam ceļojumu aģentam un rezervētu lidojumu uz kādu mazāk bīstamu vietu.

Tātad cilvēki, kuri runā ar Jēzu, ne tikai nodod viņam informāciju. Kad viņi stāsta savas šokējošās ziņas, gaisā virmo divi jautājumi. Pirmkārt, vai Jēzus patiešām gatavojas turpināt savu ceļojumu? Vai Viņš nebaidās no tā, kas tur ar Viņu var notikt?
Un, otrkārt, ko tas nozīmē? Vai tas ir sākums kaut kam vēl sliktākam? Ja Jēzus ir brīdinājis par bēdām un nelaimēm, kas piemeklēs tos, kuri noraidīs Viņa vēsti, vai šī ir zīme, ka šie galilieši jau tika sodīti?

Tālāk evaņģēlijā pierakstītie Jēzus skarbie komentāri attiecas uz otro no šiem jautājumiem.
Jā, Pilāts ir nogalinājis Galilejas svētceļniekus Jeruzalemē; taču viņi nebija grēcīgāki par citiem Galilejas svētceļniekiem. Bet – un Jēzus šo brīdinājumu atkārtos vēl un vēl – ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tiksiet iznīcināti tāpat.
Tādā pašā veidā? Tā ir atslēga. Jēzus šeit nerunā par to, kas notiks ar cilvēkiem pēc viņu nāves. Daudzi kristieši ir lasījuši šo fragmentu un domājuši, ka tas ir brīdinājums par pazušanu ellē pēc nāves, taču tas ir acīmredzami nepareizi. Atbilstoši brīdinājumiem, kurus Viņš jau vairākas reizes ir izteicis un turpinās izteikt līdz pat savai krustā sišanai, Jēzus skaidri norāda, ka tie, kas atteiksies no Viņa aicinājuma mainīt virzienu; kas negrib pamest trako sacelšanās ideju pret Romu, piedzīvos traģiskas sekas. Tie, kas ņems zobenu, iet bojā no zobenu.

Vai arī – ja tas nebūs burtiski zobens, tad Jeruzalemes aplenkuma laikā grūstošās ēkas nospiedīs. (Sīloāma ir neliels Jeruzalemes rajons, kas atrodas tuvu senās pilsētas centram, uz dienvidiem no Tempļa.) Nelaimes ar ēku stabilitāti notiek. Bet, ja Jeruzalemes iedzīvotāji turpinās noraidīt Dieva aicinājumu atgriezties no grēkiem un novērsties no saviem līdzšinējiem plāniem, tad tiem, kas izbēgs no romiešu zobeniem, pašas pilsētas sienas sabruks virsū.

Šo biedējošo brīdinājumu par politisku un militāru problēmu sekām, kas var rasties, ja netiks uzklausīts Jēzus aicinājums, papildina gandrīz humoristiska, bet patiesībā diezgan draudīga līdzība par vīģes koku vīna dārzā. (Cilvēki bieži stādīja vīģes vīnogulājus dārzos; tas nāca par labu vīnogām.) Stāstā par vīna dārza īpašnieka un dārznieka sarunā mēs atklājam tiešu ainojumu par paša Jēzus kalpošanu, un par to, kas notiks, kad Viņš nonāks Jeruzalemē.

Ir divi veidi, kā uztvert šo stāstu, un abi atklāj līdzības jēgu, kā arī nonāk pie tā paša secinājuma. Jēzus pats šajā stāstā varētu tikt uzskatīts par vīna dārza īpašnieku. Viņš savas kalpošanas laikā ir nācis uz Savu Dārzu (pie ebrejiem), meklējot grēku nožēlas augļus. Līdz šim, izņemot dažus sekotājus, kuri paši vēl ir diezgan apmulsuši, viņš nav atradis nevienu: nekādu atgriešanos, pat ne tajās pilsētās, kur bija paveicis lielāko daļu savu vareno darbu. Tad viņš ir gatavs dot Jeruzalemei, Templim un valdošajiem priesteriem, vēl vienu iespēju. Ja viņi joprojām atteiksies, viņu liktenis būs apzīmogots.

Vai arī Dievs ir tas, kurš ir nācis pie Izraēla tautas jau daudzus gadus, meklējot augļus. Tad Jēzus ir ka dārznieks, kas tagad, kad saimnieka pacietība izsīkst, cenšas rakt un iestrādāt mēslojumu, lai vecajam augam iedvestu nedaudz dzīvības un veselības, pirms spriedums ir pasludināts.
Jebkurā gadījumā galarezultāts ir viens un tas pats: “Ja nē, tad vari to nocirst…”
Tas arī notiek – 70. gadā Jeruzaleme tika izpostīta. Un tas bija tiešs rezultāts tam, ka tā atteicās iet miera ceļu, uz ko Jēzus mudināja visas savas kalpošanas laikā.

Tādēļ šajā fragmentā ir dubulta spriedze.
Vai Jeruzaleme nožēlos grēkus un tiks izglābta?
Un, ja Jēzus (kā Viņš ir teicis) pats mirs, kad dosies uz turieni, kā tad Viņa un pilsētas liktenis ir savstarpēji saistīti?
Ko ir iecerējis Dievs?
Un, kad mēs sākam domāt par šiem jautājumiem, mums pašiem rodas vēl daudzi citi, ar kuriem mums jāsaskaras.
Ko Dievs ir iecerējis mūsu šodienas pasaulē?
Mūsu pašu dzīvē? Vai mēs nesam augļus Dieva valstībai??  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mūsu izvēle un Dieva plāns

(Ef 1:4-10) Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 

Vai esi pamanījis, ka dažkārt Tev prātā ir kāda doma/tēma/stāsts, kuru Tu atklāj citiem nedomājot/neplānojot tad, kad runā par kaut ko citu?

Iedomājies, ka esi atgriezies mājās no darba krietni vēlāk, kā tas būtu normāli. Tu pusstundu sēdēji sastrēgumā. Un tad, kad satiksme atkal sāka kustēties, tas bija tik ļoti lēni. Brauciens Tev prasīja divreiz vairāk laika kā citās reizēs.

Bet tad, kad stāsti ģimenei par šo braucienu mājup, Tu pēkšņi saproti, ka patiesībā stāsti viņiem arī kādas dziļākas pārdomas. Visi zina, ka uz autoceļiem pievakarē bieži ir slikta satiksme, jo pašreizējā valdība ir ļāvusi celt jaunus dzīvojamo māju kvartālus, nerūpējoties par ielu sakārtošanu un paplašināšanu. Bet drīzumā būs vēlēšanas, un tad Tu varēsi balsot pret šo pašvaldību un tās vietā varēs nākt citi, kas beidzot varētu nodrošināt pienācīgu kārtību.

Tāpēc, runājot par savām dusmām saistībā ar piedzīvoto satiksmes sastrēgumu, Tu runāji arī par savām dusmām uz pašreizējo pilsētas vadību. Un, runājot par to, ka sakārtojot ielas, viss varētu būt labāk, Tu runāji arī par to, cik labi dzīvot būs ar jauno pašvaldības vadību. Parasti mūsu prātā pastāv kāds plašāks priekšstats, lielāks stāsts, kura ietvaros mūsu pašu mazie stāsti kļūst interesantāki un svarīgāki.

Apustuļa Pāvila ievadvārdi savas vēstules efeziešiem sākumā ir šāds lielāks stāsts, kurā iekļaujas katrs atsevišķs kristiešu stāsts – katrs individuālais atgriešanās, ticības, garīgās dzīves, paklausības un cerības stāsts. Tikai izprotot un svinot lielo stāstu, mēs varam cerēt, ka sapratīsim visu, kas notiek mūsu pašu mazākajos stāstos, un tādējādi vērot, kā Dievs darbojas mūsu pašu dzīvē un caur to.

Šo ievadu vēl var sadalīt trīs daļās (lai gan katra no tām ir tik cieši saistīta ar pārējām un tēmas pārklājas, ka dažkārt ir grūti saprast, kur beidzas viena doma un sākas nakamā – 4.-6. panti ir pirmā daļa, 7.-10. panti ir otrā, un 11.-14. panti noslēdz šo sadaļu).

Vispirms apustulis Pāvils (4.-6.pantā) uzsver to, ka Dieva tauta ir izredzēta žēlastībā. Tas, iespējams, ir pats noslēpumainākais. Dievs, Radītājs, “izredzēja mūs Kristū…”, tas ir, ķēniņā, “pirms pasaules radīšanas…”, “lai mēs būtu … viņa priekšā…”.

Daudziem cilvēkiem, tostarp daudziem dievbijīgiem kristiešiem, tas šķiet šokējoši vai pat neticami. Kā Dievs var izvēlēties vienus un neizvēlēties citus? Kā tas, ka esam Jēzus Kristus sekotāji, var būt Dieva iepriekšējs lēmums, kas ir svarīgāks par jebkuru mūsu pašu lēmumu vai brīvību?

Uz šo jautājumu var sniegt dažādas atbildes. Šeit mums jābūt uzmanīgiem. Apustulis Pāvils šajā fragmentā uzsver, ka viss, kas mums ir Kristū, ir Dieva žēlastības dāvana (nākamajā nodaļā viņš paziņos, ka pirms šī žēlastība mūs sasniedza, mēs bijām “miruši” un mums bija nepieciešams “tapt dzīviem” (2:5)). Mēs nevarējām ne ar pirkstu sev palīdzēt. Glābšanai, kas mums bija nepieciešama, bija jānāk no Dieva puses. Tā ir viena no atziņām, ko šī ievaddaļa paziņo un atklāj.

Otra atziņa, kas bieži vien tiek palaista garām diskusijās par šo tēmu, ir tas, ka mūsu glābšana Kristū ir būtisks posms, bet tikai posms ceļā uz daudz lielāku Dieva mērķi. Dieva plāns ir paredzēts visam kosmosam, visam visumam; Viņa izredzēšana un aicinājums, kā arī mūsu veidošana un vadīšana Mesijā, ir kaut kādā veidā saistīta ar šo plašāko nodomu. (Kā tas darbojas, mēs varam lasīt šīs vēstules turpinājumā.) Taču būtība ir tāda, ka mēs neesam izredzēti mūsu pašu dēļ, bet gan dēļ tā, ko Dievs vēlas īstenot caur mums.

Tas mums atgādina par vēl vienu tēmu, kas ir Pāvila prātā visā šajā vēstules ievadā. Tas ir stāsts par iziešanu no Ēģiptes. Dievs izvēlējās Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, lai tie būtu Viņa apsolītās glābšanas nesēji pasaulei – visa kosmosa, īpaši cilvēces, glābšanai no grēka un nāves, kas tagad ir realitāte cilvēku sacelšanās dēļ. Kad Pāvils saka, ka Dievs mūs ir izredzējis “Kristū” – vārds “mēs” šeit nozīmē visu kristiešu sabiedrību. Gan jūdi, gan pagāni – viņš saka – visi tie, kas tic Jēzum, tagad ir daļa no šī senā mērķa piepildījuma.

Bet viss, protams, ar to nebeidzas. Apustulis Pāvils 7.-10. pantā stāsta par Jēzus krustu tā, ka caur šo stāstījumu mēs varam dzirdēt seno jūdu stāstu par Lieldienām. Lieldienas bija nakts, kad nāves eņģelis gāja cauri Ēģiptes zemei, un jēra asinis, ar kurām tika apslacītas durvju stenderes, izglāba izraēliešus no soda, kas citādi tos būtu piemeklējis. Bieži lietotais vārds šim brīdim bija “izpirkšana” vai “atbrīvošana”: tas bija brīdis, kad Dievs devās uz Ēģipti un “izpirka” sev tautu, kas tur bija verdzībā. Tagad, atkal piepildoties senajam stāstam, ir notikusi patiesā “izpirkšana”. Grēku piedošana ir īstā “atbrīvošana” no īstās verdzības. Un tā ir notikusi caur Jēzus upurētajām asinīm.

Šāds stāsts – stāsts par Mesiju Jēzu, un Viņa nāves nozīmi, kas izstāstīts tā, lai izceltu faktu, ka tas ir 2.Mozus grāmatas stāsta piepildījums – ir klasisks ebreju domāšanas veids, kā runāt par Dieva labestību.
Savukārt Kristiešiem dievkalpojums gandrīz vienmēr būs saistīts ar to, ko Dievs ir paveicis Jēzū un caur Jēzu. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka no paša sākuma šī Lielā Stāsta stāstījums balstījās uz stāstiem par Dieva agrākajām darbībām visā pasaules vēstures (arī Israēla tautas) labā.

Pārdomājot apustuļa Pāvila vēstījumu, velti laiku pārdomām par to, ko viņam, atrodoties cietumā, nozīmēja rakstīt, slavējot Dievu, kas mūs ir atbrīvojis. Tad atver savu sirdi lūgšanā par tiem, kuri vēl šodien ilgojas, lai tas, ko Dievs darīja Kristū, kļūtu par realitāti viņu ikdienas dzīvē.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Man ir atļauts jebkas...?

(1Kor 6:12-20) Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas. Barība ir vēderam un vēders barībai, bet Dievs atcels gan vienu, gan otru. Miesa nepieder netiklībai, bet Kungam, un Kungs gādā par miesu. Dievs augšāmcēla Kungu un uzcels arī mūs caur savu spēku. Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar viņu. Bēdziet no netiklības! Jebkurš cits grēks, ko cilvēks pastrādā, ir ārpus miesas, bet, kas netiklību piekopj, grēko pret savu paša miesu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.

Jaunajā derībā apustulis Pāvils izaicina savus lasītājus godīgi pārdomāt visu vēlreiz. “Jūs sakāt,” viņš iesāk, “man ir atļauts jebkas, bet mirkli padomājiet! – ne viss jums nāks par labu.” Un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs arguments. Lai gan teorētiski absolūta brīvība nozīmētu, ka man ir atļauts darīt jebko, mana patiesā brīvība beigtos tajā brīdī, ja es kādam vai kaut kam brīvprātīgi kļūtu par vergu.

Ja mēs nopietni domājam par savu garīgo izaugsmi, tad mācīsimies pateikt sev "nē" tīri ikdienišķās un mazās jomās (varbūt pat gadījumos, kad principā jau varētu teikt arī “jā”). Taču šāds treniņš (“nē” teikšana sev) kādu dienu var darīt mūs spējīgus pateikt to arī tad, kad tas patiešām būs svarīgi.

Īpaši der pievērst uzmanību tām savas dzīves jomām, kurās mums trūkst pašdisciplīnas; tām jomām, kurās mēs aizvien meklējam attaisnojumus, racionalizējam vai pavisam atsākamies to risināt. Apustulis Pāvils savām pārdomām un apsvērumiem izmantoja šo kritēriju – Vai tas ir patiešām vajadzīgs? Vai tam gadījumā nav potenciāls pārņemt kontroli pār mani? (skat. 1Kor 6:12).

Ja vēlaties, jums ir "tiesības" katru vakaru apēst 2 mārciņas saldējuma. Tas ir pieļaujams, bet vai tas ir "vajadzīgs", it īpaši, ja jūs gribētu, lai jūsu artērijas nebūtu nosprostotas, lai jūsu jostasvieta būtu slaida, lai jūs varētu būt fiziski labā formā … 

Jums ir "tiesības" tērēt naudu pēc saviem ieskatiem, bet nesūdzieties, ja jūs beigu beigās sāks smacēt parādu jūgs … 

Jums ir "tiesības" televīzijā vai internetā skatīties, ko vien vēlaties, bet nepareizas ietekmes iedarbība nenovēršami vājinās jūsu raksturu, atņems jums pašcieņu un beigu beigās paverdzinās jūs.

Mūsu raksturs ir to izvēļu kopums, kuras mēs izdarām katru dienu. Un lai kaut ko labotu (kad runa ir par slikto ieradumu aizstāšanu ar labiem) vienīgie, kas to var izdarīt, esat mēs paši!

Bet tas vēl nav viss. Apustulis Pāvils argumentē, ka Dieva Gars ir tas, kurš mūs izvēlas par savu pastāvīgo mājvietu. Vai esat kādreiz aizdomājušies par priekšrocībām, ko tas dod? Apustulis Pāvils raksta: "Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva?” (1Kor 6:19).

Ja mēs ticībā pieņemam šo apsolījumu, mēs kļūstam par Dieva templi. Mēs varam būt darbā, vest bērnus uz skolu, iet kopā ar draugiem vakariņās, pastaigāties ar suni, gaidīt biopsijas rezultātus vai piedalīties sava labākā drauga bēres, bet, neskatoties kas notiek ikdienas dzīvē, Dieva Gars mājo mūsos un dod mums dzīves jēgu, mierinājumu un padomu.

Vai jūs tagad saprotat, kāpēc Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būtu labi aiziet pie Tēva un sūtīt Svēto Garu? Lai ko jūs darītu, neļaujiet, lai šī patiesība, kas izmaina dzīvi, paslīd jums garām!

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk