Jēzus kristības un ciltsraksti

(Lk 3:21-38) Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 
Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva. 

Ja man vajadzētu pastāstīt par saviem priekštečiem, tad jāatzīstas godīgi – man nav ļoti aizgrābjoši stāsti, kurus līdzdalīt. Mana tēva (Roderts) līnija nāk no Rojas Kurzemes jūrmalā. Tomēr man nav vairāk informācijas kā tikai par 4 paaudzēm (ir baumas, ka Roderti ieradušies Rojā no kaut kurienes…). Interesanti, ka uzvārds Roderts parādās 1840.gada ASV federālās tautas skaitīšanas dokumentos (Norfolk, Virginia). Pārskatot pasažieru sarakstus 1800to gadu vidū var atrast dažus Rodertus, kuri ir ieradušies Anglijā. Vai varētu būt, ka Roderti 1800to gadu sākumā ir izklīduši pa pasauli meklēt sev labāku patvēruma vietu? 

Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder. 

Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs? 
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi. 

Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro. 

Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt. 

Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.) 

Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru. 
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli. 
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs. 

Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas. 
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Iesākumā...

Sākumā Dievs radīja debesis un zemi… (1.Moz.1:1)
 

Man bērnībā ļoti patika pārcilāt vecos ģimenes albumus. Vēl interesantāk bija klausīties vecāku un vecvecāku komentārus par vecajās fotogrāfijās redzamajiem notikumiem un cilvēkiem. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par mana vec-vec-vec-vectēva ierašanos Latvijā no Zviedrijas...
No kurienes mēs nākam? Kaut kādā veidā zināšanas, no kurienes mēs nākam, palīdz mums saprast, kas mēs esam. Tātad, no kurienes mēs nākam, ir svarīgs jautājums ne tikai mums katram individuāli. Vai Tevi nepārsteidz tas, kā cilvēki, kuri netic Dieva esamībai, tajā pat laikā dedzīgi apspriež jautājumus par cilvēces pirmsākumiem un par pašas pasaules izcelsmi – vai mēs attīstījāmies no vienšūnas organismiem dabiskās atlases veidā, vai varbūt dzīvības rašanās uz Zemes ir citplanētiešu eksperiments?

Man reiz mācīja, ka radošas esejas rakstīšanas pirmais noteikums ir “uzrakstīt interesantu un aizraujošu pirmo teikumu.” Atverot Bībeles pirmo lapu, Tu ieraudzīsi tieši šādu teikumu. Ir vērts kādu brīdi apbrīnot šeit ietverto domas dziļumu.

“Sākumā…” 

1.Mozus grāmatas pirmais pants nerunā par absolūto sākumu. Lai kāds tas arī nebūtu, es personīgi nedomāju, ka mums, cilvēkiem, ir iespējams aptvert un līdz galam saprast Dievu, kuram nav sākuma un gala. 1.Mozus grāmata stāsta par mūsu pasaules sākumu. Arvien vairāk ebreju valodas speciālisti atzīst, ka precīzāks 1.panta tulkojums būtu – "Kad Dievs sāka radīt debesis un zemi…” Šādā veidā izteiktā doma izvairās radīt iespaidu, ka Mozus runā par absolūto sākumu. Mozus nepretendē zināt, ko Dievs darīja pirms mūsu pasaules pirmsākuma. Agrīnais teologs Augustīns arī izvirza šo jautājumu, bet tad visus argumentus noslēdz uz humoristiskas nots: pirms pasaules radīšanas Dievs gatavoja elli tiem cilvēkiem, kuri pārāk dedzīgi lūdzas. Šī humoristiskā pieeja ļoti patika Reformācijas teologam Mārtiņam Luteram. Augustīna nopietnais komentārs jautājumiem par pirmsākumu bija: "Es nezinu to, ko es nezinu.” 1.Mozus grāmata nav ieinteresēta, iztapt mūsu ziņkārīgai interesei par laiku vai telpu pirms pirmsākuma, par citu pārdabisku būtņu, piemēram, eņģeļu rašanos. Arī sātana jeb velna rašanās nav mums izskaidrota 1.Mozus grāmatā. Ko mēs nezinām, mēs nezinām. 1.Mozus grāmata koncentrējas uz mūsu pasaules un cilvēces sākumu.

"Sākumā Dievs…" 

Kas tas ir Dievs? Bībeles pierakstītāji it kā pieņem, ka visi zina kaut ko par Dievu. Tiek pieņemts, ka ir kaut kāda pamatinformācija, ko apustulis Pāvils nosauc par Dieva mūžīgo spēku un dievišķo dabu (Rom.1:20). Šis teksts nemēģina pierādīt Dieva eksistenci. Patiesībā tas nozīmē, ka mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir tikpat dīvaini, kā mēģināt pierādīt savu eksistenci . Tiek pieņemt, ka Dievs un Dieva pamatīpašības ir kā kaut kas pats par sevi saprotams. 1.Mozus grāmatas teksts ir rakstīts pieņemot, ka izraēlieši, kam šis stāsts sākotnēji tika stāstīts, zina daudz vairāk nekā tikai pamat-atziņa par Dieva eksistenci. Viņiem taču ir piedzīvojumi ar Dieva iesaistīšanos notikumos, kas veido viņus kā tautu. Viņi zina par Ābrahāmu, ir piedzīvojuši brīnumainu atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības, ir redzējuši Dieva atklāsmi Sinaja kalnā… Tajā pat laikā, priekš mums pārējiem, sākot stāstu šādā veidā, ar Dievu kā galveno varoni pirmajā teikumā (tomēr tā arī nesniedzot plašāku informāciju kas un kāds Viņš ir), tas rada intrigu. Tas ir kā labas, aizraujošas filmas sākums – jūs redzat personu uz ekrāna, bet nezināt neko par viņa raksturu un nodomiem. Tikai stāsta turpinajums atklās arvien jaunas un jaunas detaļas (un Bībele, ja lasīsim, to arī darīs). Patiesībā jau 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas beigas mēs par Dievu zināsim diezgan daudz.

"Sākumā Dievs radīja…" 

Radīt – ir satraucošs vārds stāsta pirmajā teikumā. Vecajā Derībā tikai Dievs "rada". Runājot par māksliniecisko jaunradi, tas nekad neparādās Vecajā Derībā. Vienīgi Dievs rada. Radīšanas jēdziens ietver sevi ideju par ārkārtas, tomēr bezpiepūles suverenitātes izmantošanu, lai izsauktu kaut ko esamībā. Šis darbības vārds pievērš mūsu uzmanību tai apbrīnojamajai darbībai, ko Dievs dara, veidojot/radot kaut ko no nekā. Ir vēl kaut kas, ko nepieciešams ņemt vērā, ja vēlamies iedziļināties Vecās Derības atklāsmē par Dievu kā Radītāju. Mēs, šodien, domājam par radīšanu kā par vēsturisku notikumu, ko Dievs darīja pašā sākumā. Reizēm mēs pieļaujam domu par Dievu kā Radītāju kādā atsevišķā gadījumā arī šodien (lai radītu katru no mums kā indivīdu mātes miesās). Ebreji arī saprata radīšanu kā kaut ko, ko Dievs darīja pašā pasaules sākumā un arī mūsu individuālās eksistences sākumā. Tomēr Dieva radošo darbību savā dzīvē viņi saprata savādāk kā mēs šodien. Labs piemērs tam varētu būt situācija, kad babilonieši izved ebreju tautu trimdā. Ar mūsdienu pasaules filozofisko izpratni skatoties, šķiet, ir Izraēla tautas pastāvēšana ir apdraudēta – tās ir beigas. Tomēr Bībele to redz un atklāj kā Dieva radīšanas aktivitātes turpinājumu. Vecajā Derībā Dieva kreativitāte nav regulāra, rutīnas pilna darbība, piemēram, bērna piedzimšana vai puķes uzziedēšana. Dievs arī šodien darbojas tikpat pārsteidzoši oriģināli, kā toreiz - šīs pasaules radīšanas sākumā. Saistībā ar trimdas piedzīvojumiem – Dievs ir apņemies pārveidot cilvēkus un pārveidot zemi… un ebreji uzskatīja to kā jaunu radīšanu. Jesajas 41:20 teksts atklāj ilgas, nepieciešamību, lai cilvēki saprastu un atzīstu, ka "Kunga roka to darījusi, ka Israēla Svētais to radījis.” Īpaši, atjaunojoši Izraēla tautas piedzīvojumi, ir kā jauna radīšana. Tātad, kad cilvēki dzird radīšanas stāstu 1.Mozus gramatas 1.nodaļā, tas viņiem stāsta par to, ko Dievs darīja kaut kad sen, sen atpakaļ, tajā pat laikā apstiprinot, ka Dievs ir Radītājs arī tieši tagad.

"Sākumā Dievs radīja debesis un zemi…” 

Visām Tuvo Austrumu tautām Bībelē aprakstītajā laikā eksistēja viņu pašu teikas par radīšanu. Samērā daudz detaļas ir ar zināmu līdzību Bībelē rakstītajam. Pirms gadsimta (reizēm arī vēl šodien) cilvēki runāja par 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas stāsta rašanos no šīm citām Tuvo Austrumu leģendām un mītiem. Tika pieņemts, ka 1.Mozus grāmatas autori zināja vienu vai vairākus no šiem stāstiem un savu stāstu balstīja uz tiem. Tomēr atšķirības starp Tuvo Austrumu tautu leģendām un Bībeles Radīšanas stāstu ir pārāk uzkrītošas, lai runātu par kādu “balstīšanu” vai “iespaidošanos”. Tas ir it kā 1.Mozus grāmata teiktu: "Jūs esat dzirdējuši, ko jūsu kaimiņi saka par radīšanu? Nu tad tagad es jums pastāstīšu reālo patiesību…” Apkārtējās tautas ticēja, ka ir daudz dažādi dievi un dievības. Reizēm arī Izraēla tautā bieži vien saglabājās tāda veida domāšana (dažādās pasaules daļās daudzi vēl joprojām tā domā). Šie citi radīšanas stāsti redzēja pasaules rašanos, kā dažādu dievību sadarbību, vai arī kā konfliktu starp tiem (pasaule rodas kā cīņas rezultāts). 1.Mozus grāmata stāsta, ka patiesībā viss sākās ar vienu lielu brīnišķīgi izplānotu un sistemātisku darbību, kuru veic viens Dievs. Tas sevī ietver domu, ka "debesis un zeme" ir vienots veselums. Citu tautu radīšanas stāsti sākās ar pašu dievību rašanos no izejvielām, kas kaut kādā veidā jau pastāvēja. Bībele savukārt nerunā par Dieva rašanos… jo, ja Dievam vajadzētu no kaut kā rasties, vai tad tas tad patiesībā ir Dievs. Tātad, 1.Mozus gramatas 1.nodaļas 1.pants ir radīšanas stāsta virsraksts. Pārējā nodaļa sniedz mums informāciju par to, kā Dievam gāja par šo radīšanas procesu.

Lasīt tālāk