Daudzi locekļi, viens ķermenis

(1Kor 12:12-20) Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. Arī mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis – vai jūdi, vai grieķi, vai vergi, vai brīvie, – un ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti. Jo arī ķermenis nesastāv no viena locekļa, bet gan no daudziem. Ja kāja sacītu: es neesmu roka, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Un, ja auss sacītu: es neesmu acs, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. Ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur tad būtu pats ķermenis? Bet nu ir daudzi locekļi un – viens ķermenis. 

Šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils izmanto vienu no savām iespaidīgākajām un slavenākajām ilustrācijām/piemēriem. Tāpēc es necentīšos izdomāt kādu intriģējošu ievada rindkopu, bet ķersimies uzreiz pie viņa rakstītā.

Daudziem tas droši vien būs pārsteigums, bet galvenā ideja šeit nav gluži tā, ko bieži uzsver, kad lasa apustuļa Pāvila rakstīto par kāju un roku, ausi un aci. Daudzi cilvēki ir iedomājušies, ka galvenais, ko apustulis saka, ir vienkārši tas, ka visiem kristiešiem ir dažādas dāvanas/spējas/talanti, ar kuriem viņiem ir jāpiedalās kopējās draudzes aktivitātēs, un jo īpaši, ka neviens kristietis nedrīkst skatīties no augšas uz otru tāpēc, ja kādam nav tādu pašu konkrētu talantu un spēju.
Jau labāks skaidrojums piedāvā ideju, ka Pāvils vienkārši attēlo baznīcu kā vietu, kur katram tās loceklim ir kaut kas svarīgs, ko dot. Protams, apustulis Pāvils būtu bijis šokēts, iespējams, pat skumji uzjautrināts par daudzās oficiālās kristietības aprindās valdošo uzskatu, ka “kalpošana” jeb “kristīgais darbs” ir kaut kas tāds, ko veic tikai tie, kas strādā algotu pilnas slodzes darbu kādā draudzē. Frāze “katra draudzes locekļa kalpošana” viņam noteikti būtu patikusi. Patiesībā izteicieni “draudzes loceklis” vai “padomes loceklis” ir aizgūti no šī (un citiem!) vēstules fragmenta (no metaforas - viens ķermenis, daudzi “locekļi” - ir attīstījusies nozīme - “cilvēki, kas pieder”).

Tā tas ir, taču apustulis Pāvils vēlējās pateikt daudz vairāk. Trīs atziņas/pamācības.

Pirmkārt, Pāvils nav vienkārši izvēlējies šo “ilustrāciju” pēc nejaušības principa. Kad viņš runā par cilvēku un cilvēka ķermeni, viņš raksta kā jūdu domātājs, kuram, ņemot vērā 1.Mozus grāmatas 1. un 2. nodaļu (un no citām vēstules vietām mēs zinām, ka viņam tās bija ļoti svarīgas), jautājums par to, kā Dievs Mesijā, Jēzū, un caur Mesiju, rada jaunu, patiesu un īstu cilvēci, bija ļoti svarīgs. Tādēļ tas, ka viņš izvēlas cilvēka ķermeņa tēlu, lai izteiktu/aprakstītu to, par ko tagad ir kļuvuši tie, kas pieder Mesijam (un kā viņiem ir jādzīvo), ir dziļi nozīmīgi. Baznīcai ir jābūt vietai, kur mēs kopā mācāmies, kā būt patiesiem Dieva cilvēkiem, kas pielūdz Dievu un kalpo Viņam, atspoguļojot Dieva pasaulē.

Otrkārt, zīmīgi ir tas, ka apustulis Pāvils nerunā par draudzi kā par Jēzus miesu, bet gan par Mesiju. Ebreju domāšanas veidā, kad runa ir par Israēla ķēniņu, mēs atrodam ideju, ka ķēniņš (jo īpaši Dieva apsolītais ķēniņš Mesija) pārstāvēs Israēla tautu, apkopos tos sevī, lai tas, kas ir patiess par Viņu, būtu patiess arī par viņiem. Savās vēstulēs Pāvils atkal un atkal dod mājienus par to, ka tie, kas pieder Jēzum kā Mesijam, tie, kuros dzīvo Svētais Gars, ir patiesā Dieva tauta, atjaunotā Israēla tauta. Pāvils paziņo, ka tauta, kas iznāca no Ēģiptes izceļošanas laikā, ir “mūsu tēvi” (10:1). Viņš arī atgādina korintiešiem, ka agrāk viņi bija pagāni, bet tagad vairs nav (12:2). Viņš runā par etnisko Israēlu kā par “Izraēlu pēc miesas” (10:18), norādot uz pretstatu – citu “Israēla tautu”, pie kura tagad pieder arī korintieši (pagāni pēc izcelsmes).
Kā tas varēja notikt? Lielā atjaunotne, ko Dievs ir paveicis Mesijā, tika sasniegta, kad Jēzus tika nonāvēts savā “miesā” - savā iznīcīgajā, mirstīgajā miesā, kas varēja nomirt un patiešām nomira - un tad tika atdzīvināts savā augšāmcelšanās “miesā”, kurā mirusī miesa tika pārveidota ar Dieva dramatisko jaunās radīšanas spēku. Tādējādi šeit, runājot par kristiešiem kā par “Mesijas miesas” daļu, Pāvils ir izvēlējies veidu, kā parādīt, kur slēpjas pamatojums mūsu piederībai “Kristus miesai”.

Treškārt, apustulis Pāvils droši vien zināja, ka daudzi ne-kristiešu un jūdu rakstnieki jau bija izmantojuši “miesas” metaforu, lai runātu par sociālo, pilsonisko un politisko dzīvi. Arī viņa laikā bija politiskie teorētiķi, kas runāja par valsti vai impēriju kā par vienotu ķermeni, kura galva, iespējams, ir imperators, bet, protams, arī dažādi pilsoņi, kuriem katram ir sava loma. Šeit un citur Pāvils iezīmē kristiešu identitāti kā jaunu un atšķirīgu kopienu, kas ir uzticīga jaunam un atšķirīgam “Kungam” (skat. 3.pantu). Ko tas nozīmē praksē, apustulis Pāvils raksta visās savās vēstulēs. Šeit viņš tikai ieskicē šo tēmu – kristiešu ģimene kā patiesā cilvēce, patiesā Israēla tauta.

Bet te ir vēl kaut kas! Visspilgtākais šajā vēstules fragmentā ir teikums, kuru varam lasīt 12. pantā. Mēs būtu gaidījuši, ka viņš teiks: “kā miesa ir viena un tai ir daudz locekļu ... tā arī baznīca” vai vismaz “tā arī Mesijas miesa”. Taču tā tas nav. Viņš vienkārši saka: “Tā arī Kristus (Mesija)”.

Šeit mums ir jābūt uzmanīgiem. Daži ir teikuši, ka Dievam vai Jēzum “nav citu roku, kā tikai mūsu rokas”, ar kurām darboties mūsdienu pasaulē; tā tomēr nav gluži taisnība.
Citi ir domājuši, ka apustulis Pāvils vēlas teikt, ka tad, kad Jēzus nomira pie krusta, Lieldienu dienā augšāmcēlās nevis šī pati miesa, bet visa baznīca, ticīgo kopiena. Vairāki desmiti Pāvila vēstules fragmentu skaidri norāda, ka viņš to nav domājis. Nē: šeit viņš ar vārdu 'Mesija' domā 'Mesija kā Tas, kurš pārstāv savu tautu, kurā ir apkopota Viņa tauta'.

Bet kā cilvēki kļūst par Mesijas un Viņa tautas locekļiem? Apustulis Pāvils uzskata, ka kristība ir veids, kā iestāties šajā ģimenē. Dažreiz cilvēki ir uztvēruši viņa frāzi “kristīti vienā garā” kā apzīmējumu īpašai pieredzei, kad cilvēks tiek piepildīts vai apveltīts ar kaut ko kādā brīdī pēc tam, kad viņš ir kļuvis piederīgs Mesijas tautai (caur kristību ūdenī). Vienīgais, ko par to var teikt, ir tas, ka šeit apustulis Pāvils to nav lietojis tieši tādā nozīmē.

Apustulis Pāvils, kā vienmēr, labprāt jauc metaforas!
Pirmkārt, Gars darbojas, lai cilvēkus vispirms ievestu Mesijas ģimenē (“mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis”); otrkārt, tas pats Gars darbojas, lai dienu no dienas uzturētu kristiešus šajā piederībā (“ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti”). Tātad iesākumā savienoti Garā, tad dienu no dienas uzturēti no šī Gara – apustulis Pāvils redz visus kristiešus vienādus. Viņš uzsver, ka šī pieredze izlīdzina viņa laika lielās sociālās atšķirības (jūdi un grieķi, vergi un brīvie).

Ja mēs spēsim šo Pāvila ideju skaidri aptvert, mēs būsim gatavi tiem praktiskajiem jautājumiem, kurus viņš vēlas pārrunāt savas vēstules turpinājumā.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kāpēc eksistē draudze?

(Mt 9:35-10:8) Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.”
Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva.
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet.

Kāpēc eksistē draudze?
Vai tāpēc, lai mums būtu domubiedri ar ko parunāt?
Lai nodziedātu dažas slavas dziesmas un noskaitītu lūgšanu Dievam?
Varbūt cilvēki organizējas kā draudze, lai kopīgiem spēkiem uzturētu kādu baznīcu, kura tad varētu notikt dievkalpojumi?

Pirms atgriežamies pie šīm pārdomām, man jums ir jautājums – Kur atrodas draudze?
Daudzi atbildēs, pieminot adresi vai baznīcas ēkas nosaukumu.
Bīskaps Kipriāns (Cyprian - 3gs sākums) būtu atbildējis – tur, kur bīskaps, tur ir draudze.
Reformatori (16.gs) teiktu – tur, kur māca pareizas doktrīnas.
Anabaptisti – tur, kur kopā ir apzinīgi atgriezušies cilvēki.

Es piedāvāju šādu atbildi – CIK IR PULKSTENIS?
Ja ir svētdienas rīts, tad varētu lietot atbildes variantu ar kādu konkrētu adresi, bet ja ir otrdiena plkst.12:05 – tad skolās, darbavietās, ieturot lenču ar saviem draugiem vai kaimiņiem…

Šodienas evaņģēlija fragmentā lasām, ka Kristus toreiz paskatījās uz cilvēkiem sev apkārt un iežēlojās par tiem! Tad Viņš saka saviem tuvākajiem draugiem – "...strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā."
Ko tas nozīmē? Jēzus sāk praktiski rīkoties. Viņš sasauc kopā savus 12 sekotājus un dod tiem konkrētu rīkojumu – "...pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm…" Un tad Krisus dod uzdevumu: "Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus;..."

Baznīcā mēs parasti šādu sludināšanu/stāstīšanu sauc par evaņģelizāciju. Draudzes eksistences būtība ir sludināt to, ka Dieva Valstība ir atnākusi. Un draudzes cilvēki liecina par Kristu tur, kur mācītājs, bīskaps nevar piekļūt. Tāda ir draudzes kopā sanākšanas jēga.
Svarīgākais brīdis draudzes dzīvē ir tad, kad mēs visi izejam no baznīcas – pēc pēdējās lūgšanas. Mēs izejam no baznīcas, lai liecinātu par Kristu, par Dieva Valstību…

Lasīt tālāk

Lūk, nāk spēks!

(Apd 2:1-4) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. 

Dažkārt kāda konkrēta cilvēka vārds tik ļoti saistās ar kādu priekšmetu vai produktu, ka mēs aizmirstam, no kurienes tas ir cēlies. Acīmredzams piemērs ir "Hoover": vismaz Anglijā mēs runājām par "the Hoover", domājot "putekļu sūcēju", pilnībā ignorējot faktu, ka ļoti daudz putekļu sūcēju ražo dažādi uzņēmumi, kam nav nekāda saistība ar Hjūvera kungu (William Henry Hoover). Tas ir tāpat, it kā Henrijs Fords būtu bijis tik veiksmīgs automobiļu ražošanā, ka cilvēki saka "Ford", domājot "auto", pat ja patiesībā tas ir Volvo. 

Kaut kas līdzīgs ir noticis ar vārdu “Vasarsvētki" vai ‘Pentecost’. Ja latviešu valodā runājošajiem lūdz padomāt - ko vēl varētu nozīmēt vārds “Vasarsvētki” (izņemot ‘vasaras svētki’, kas nez kāpēc tiek svinēti pirms vasaras sākuma), tad nākošā iespējamā versija ir par “Vasarsvētku kustību” (’Pentecostalism’). Un tas - ja tas cilvēkiem vispār kaut ko nozīmē - iespējams apzīmē kristiešu reliģiskās pieredzes un prakses nedaudz aktīvāku/skaļāku formu ārpus tradicionālo baznīcu dzīves pamatplūsmas, kas ietver skaļu mūziku, roku vicināšanu un (protams!) runāšanu mēlēs. Mēs bieži aizmirstam, ka VISI kristieši (ne tikai tie, kas sevi dēvē par “Vasarsvētku draudzēm”) par savu sākuma punktu uzskata pirmos Vasarsvētkus pēc Kristus augšāmcelšanās. Vēl vairāk –mēs aizmirstam arī to, kas sākotnēji bija un ko nozīmēja “Vasarsvētki” tajos senajos laikos. 

Pirmā gadsimta jūdiem Vasarsvētki (‘Pentecost’) bija piecdesmitā diena (sengrieķu ‘pentecostē' burtiski nozīmē ‘piecdesmitā diena’) pēc Lieldienām. Tie bija lauksaimniecības svētki. Tā bija diena, kad zemnieki atnesa pirmos kviešus no gaidāmās ražas un ziedoja to Dievam, daļēji kā pateicības zīmi un daļēji kā lūgšanu, lai arī pārējā raža tiktu droši novākta. Taču jūdu izpratnē ne Lieldienas (Pashā), ne Vasarsvētki (Pentecost) nebija tikai lauksaimniecības svētki. Šie svētki bija atbalsis no lielā stāsta, kas dominēja ebreju tautas atmiņā, - stāsta par iziešanu no Ēģiptes, kad Dievs piepildīja savus apsolījumus Ābrahamam, glābjot savu tautu. Lieldienas bija laiks, kad tika upurēti jēri un izraēlieši tika glābti no atriebības eņģeļa, kas nogalināja ēģiptiešu pirmdzimtos. Tajā pašā naktī izraēlieši devās ceļā un caur Sarkano jūru iegāja Sinaja tuksnesī. Tad 50 dienas pēc Lieldienām viņi nonāca pie Sinaja kalna, kur Mozus saņēma likumu. Vasarsvētki jeb Pentecost (piecdesmitā diena) nav tikai svētki par "pirmajiem augļiem", kas norāda, ka ražas novākšana ir sākusies. Būtība ir tā, ka Dievs dod savai atpestītajai tautai dzīves veidu, pēc kura tai tagad jāīsteno Viņa nodomi.

Tas viss un vēl daudz kas cits ir jāņem vērā šodienas lasītājam atverot Apustuļu darbu grāmatu un lasot tur par Vasarsvētkiem. Šīs grāmatas redaktors Lūka vienkārši pieņem, ka lasītāji zinās par 'pirmajiem augļiem'. Viņš vairāk vai mazāk pieņem, ka lasītāji uztvers šo stāstu par apustuļiem, kas tiek piepildīti ar Svēto Garu un pēc tam jau no pirmās dienas dodas liecināt par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos, kā zīmi, ka notiekošais ir kā sava veida simbolisks upuris Dievam, kā turpmāko lielo notikumu zīme. Un, ja mēs uzmanīgi aplūkojam to, ko daži jūdi stāstīja par bauslības došanu Sinaja kalnā, mēs arī tur varam saskatīt dažas paralēles. Kad izraēlieši ieradās pie Sinaja kalna, Mozus uzkāpa kalnā un tad atkal nokāpa lejā ar Likumu (jeb Desmit Baušļiem). Šajā gadījumā Jēzus ir uzkāpis debesīs debesbraukšanas laikā, un - tā Lūka vēlas, lai mēs to saprastu - tagad Viņš atkal nāk lejā, nevis ar rakstītu likumu (kas iegravēts uz akmens plāksnēm), bet gan ar dinamisku likuma enerģiju, kas paredzēta ierakstīšanai cilvēku sirdīs. 

Tātad "Vasarsvētki" ir vārds ar ļoti īpašu nozīmi, un Lūka ļoti vēlas, lai mēs to saprastu. Bet, protams, pirmo Vasarsvētku dienu un tās dienas piedzīvojumu ar Dieva Garu nevar reducēt tikai līdz teoloģiskām formulām un interesantām Vecās Derības atsaucēm, tāpat kā viesuļvētru nevar reducēt uz meteoroloģisko novērojumu diagrammām. Ir svarīgi, ka kāds kaut kur seko līdzi viesuļvētrai un stāsta mums, ko tā dara. Bet, kad runa ir par Vasarsvētkiem, daudz svarīgāk ir, lai tu un es – mēs paši būtu tur, vējā, ļaujot tam pārņemt mūsu dzīvi, sirdi, iztēli, runas spējas un pārvērst mūs no nedzīva ticīgā par cilvēku, kura sirdī deg Dieva mīlestība. Šie vēja un uguns tēli, protams, ir tādi (kā Lūka apraksta) kā tas bija tajā pirmajā dienā. Daudzi kristieši daudzās tradīcijās ir izmantojuši līdzīgus tēlus, lai aprakstītu to, kas dažkārt notiek, kad Svētais Gars nāk, lai darītu jaunas lietas cilvēku dzīvēs. 

Ņemot vērā iepriekš pieminēto par Jēzus debesbraukšanu, ir ļoti zīmīgi, ka vējš nāca "no debesīm" (2. pants). Visa būtība šeit ir tā, ka caur Svēto Garu daļa no paša Dieva radošā spēka nāk no debesīm uz zemi un te veic kādu īpašu darbu. Mērķis nav dot cilvēkiem "garīgumu", kas padarītu zemes lietas par nebūtiskām. Mērķis ir pārveidot zemi ar debesu spēku, sākot ar tām "zemes" lietām, kas ir pati Jēzus sekotāju kopiena - viņu prāti, sirdis un dzīves (pievērs uzmanību kā 1.pantā Lūka uzsver to, ka viņi visi bija kopā vienā vietā; gars nāk nevis lai sadalītu, bet lai apvienotu). Citiem vārdiem sakot, Svētā Gara atnākšana Vasarsvētkos ir papildinošs fakts Jēzus debesbraukšanai. Augšāmcēlušais Jēzus ir pirmā “šīs zemes" detaļas klātbūtne “Debesu” realitātē, kas tika pārveidota par "jauno radību", kurā debesis un zeme ir savienotas. Svētā Gara 'izliešana' pār zemi savukārt ir debesu enerģijas klātbūtne mūsu sfērā. Tādējādi Svētā Gara dāvana ir tiešs Jēzus debesbraukšanas rezultāts. Tā kā Viņš ir visa Kungs, Viņa enerģija, spēks darīt kaut ko pilnīgi jaunu, caur Svēto Garu tagad ir pieejams visiem, kas Viņu piesauc; visiem, kas Viņam seko; visiem, kas Viņam uzticas. 

Vējš un uguns ir mežonīgi, neapvaldāmi spēki, un pieredze, ka vējš ar lielu rēkoņu plosās pa māju un uguns pārņem katru klātesošo, noteikti bija gan biedējošs, gan uzmundrinošs piedzīvojums. Protams, vēlāk šajā grāmatā, tāpat kā baznīcas dzīvē, ir daudz reižu, kad Svētais Gars darbojas klusi un slepeni, klusi pārveidojot cilvēku dzīves un situācijas bez liela trokšņa. Cilvēki dažkārt domā, ka tā ir norma un ka troksnis, spēks un uguns ir izņēmums – gluži tāpat kā daži Vasarsvētku kustības aprindās domā, ka bez trokšņa un uguns, un bez runāšanas mēlēs, kaut kas nopietni pietrūkst vai ir nepilnīgs. Mums jāuzmanās izdarīt šādus secinājumus. Lūka nepārprotami vēlas aprakstīt kaut ko jaunu, kaut ko, kas aizsāka lielu kustību (tāpat kā meža ugunsgrēku izraisa dažas mazas liesmiņas). Viņš vēlas izskaidrot, kā tas notika, ka neliela grupa nobijušos, pārsteigtu un lielākoties neizglītoto vīriešu un sieviešu varēja tik ātri kļūt par spēku, ar ko bija jārēķinās visā pasaulē. 

Lūka īpaši uzsver šo dīvaino parādību - "runāšanu mēlēs". Pēdējā gadsimtā tā ir bijusi nozīmīga dažu baznīcu un draudžu īpaša iezīme, kaut gan daudzās iepriekšējās paaudzēs un daudzos Kristīgās Baznīcas vēstures periodos tā ir bijusi praktiski nezināma. Šķiet, ka tāds fenomens sastopams arī citās reliģijās (uz to šķiet atsaucas apustulis Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 12.nodaļā). Daži cilvēki cenšas “runāšanu mēlēs" ignorēt, it kā tā būtu savdabīga lieta, kas notika agrīnā draudzes vēstures periodā un kas, par laimi, vairs nav vajadzīga. Dažreiz tas tiek apvienots ar nepieciešamību kontrolēt emocijas - gan savas, gan citu cilvēku. Taču "runāšana mēlēs" un tamlīdzīgas parādības ļoti bieži ir veids, kā ļauties dziļi apslēptām emocijām un atklāt tās slavēšanā, svinēšanā, skumjās vai bēdās, kas tad pārvēršas lūgšanā. Redzot “mēlēs runāšanas" nozīmi Jaunajā Derībā un to acīmredzamo lietderību tādā un citādā veidā, ir grūti piekrist domai, ka tas būtu jāizslēdz no mūsdienu baznīcas. Mēs esam aicināti būt Dieva Vārda ļaudis, un Dieva Vārdu nekad nevar kontrolēt ar racionālistiskām shēmām vai ietvert šauros rāmjos, ko mēs izgudrojam, lai visu varētu kontrolēt. 

Cilvēki dažkārt jūtas vainīgi, ja domā, ka viņiem nav bijis tik brīnišķīgas pieredzes kā apustuļiem pirmajos Vasarsvētkos. Vai arī viņi jūtas greizsirdīgi uz tiem, kuri, šķiet, ir piedzīvoši kaut ko līdzīgu. Par to es gribētu teikt sekojošo:
Pirmkārt, kā mēs to varam lasīt visā Apustuļu Darbu grāmatā, Dievs noslēpumainā veidā sadarbojas ar Saviem ļaudīm, rīkojoties ar katru indivīdu atšķirīgā veidā. Dažiem cilvēkiem tiek dotas neparastas pieredzes, iespējams (mēs to ne vienmēr varam zināt!) tāpēc, ka viņiem nāksies nonākt sarežģītās situācijās un viņiem būs ļoti tieši jāsaprot un jāzina, cik dramatiski spēcīgs un dzīvi pārveidojošs var būt Dievs. Ar citiem cilvēkiem Dievs sadarbojas klusi un pacietīgi un nav vajadzīgs pēkšņs papildu spēka uzplūdumu, lai atrisinātu tās problēmas, kurām patiesībā nepieciešams daudz stabilāks un, iespējams, daudz dziļāks darbs. Patiesā sadraudzībā, kur ikviens ir tikpat priecīgs par citiem dotajām dāvanām kā par tām, kas dotas viņam pašam, nav vietas lepnumam vai greizsirdībai. 

Visbeidzot, no paša Jēzus vārdiem (Lk 11:13) ir skaidrs, ka Dievs ilgojas dot cilvēkiem Svēto Garu un mums tikai jāpalūdz. Ko tad Svētais Gars darīs, kad Viņš nāks, varam tikai nojaust. Esiet gatavi vējam un ugunij, diezgan krasai “pavasara tīrīšanai” savas dzīves putekļainajās un aukstajās telpās. Taču mums nevajadzētu šaubīties, ka Dievs dos savu Svēto Garu visiem, kas Viņu meklē, un ka forma un virziens, ko iegūs katra konkrētā Gara vadītā dzīve, būs tāda, kas ļaus katram cilvēkam unikālā veidā dot godu Dievam. 

Lasīt tālāk