Valdnieka Hēroda paranoja

(Mk 6:14-29) To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” 
(Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei.) 
Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs. 

Personas privātā dzīve ir mūsdienu izgudrojums. Vēl pavisam nesen vairums cilvēku dzīvoja lielākās vai mazākās kopienās, kur visi zināja viens otra ikdienas dzīvi līdz sīkumiem. Vēl pirms nedaudz vairāk kā simt gadiem visi uzzināja, kas notiek pasaulē, sarunājoties ar kaimiņiem un svešiniekiem, tenkojot tirgus laukumos un stāstot par visu interesanto vai pārsteidzošo. Tikai karaļnams un ļoti bagātie varēja atļauties kaut ko līdzīgu privātumam (viņi to bieži vien panāca, nodarbinot kurlmēmus vergus). Tomēr pat tad bieži vien varēja sabiedrībai atklāties, ko karalis dara… 

Tas ir jāņem vērā, lai saprastu, ko valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu, un arī to, ko pirmie kristieši zināja par valdnieku Hērodu. 
Kamēr dzīvoju Lielbritānijā, biju liecinieks cilvēku aizrautībai saistībā ar baumām par karaļnama locekļiem, kuras izplatīja ‘dzeltenās preses' žurnālisti. Ja kādā pilsētā ieradās kāds karaliskās ģimenes loceklis, vietējie cilvēki nedēļām ilgi stāstīja par to, ar ko viņa/viņš runājis, ko teicis, ko valkājis utt. Cik tas viss daudz vairāk bija pierasts tādā kultūrā kā Palestīnā pirmajā gadsimtā, kur nebija laikrakstu, radio vai televīzijas. 
Un kas notiek tad, ja atgadās kaut kas patiesi ievērojams! 

Ikviens bija dzirdējis par jauno pravieti, kurš darīja neparastas lietas. Klīda baumas: varbūt tas bija pravietis Elija, kurš saskaņā ar jūdu tradīciju atgriezīsies, lai sagatavotu visu un visus galīgajai tiesai. (Vecās Derības rakstu tradīcijā viņš patiesībā nebija nomiris, bet gan tika paņemts uz debesīs, tāpēc arī bija viegli pieņemt, ka viņš varētu atgriezties, un Maleahija 4:5 ir rakstīts, ka viņš to arī darīs). Vai varbūt tas bija kāds no citiem lielajiem senajiem praviešiem… 

Jēzus uzvedās kā pravietis; Viņš runāja par sevi kā par pravieti; nebija pārsteidzoši, ka visi par Viņu domāja tieši tā. 
Taču valdniekam Hērodam bija kāds cits izskaidrojums, kas ir vēl interesantāks. Viņš izteica pieņēmumu, ka Jēzus varētu būt Jānis (Kristītājs), kas ir atgriezies no mirušajiem (tas, viņaprāt, izskaidrotu, kāpēc viņam piemīt visas šīs neparastās spējas). Tā kā Jānis bija miris… un ja tagad ir atkal atgriezies dzīvē, tad viss cits neparastais arī būtu iespējams. Valdniekam Hērodam, iespējams, nebija pieejama un pamatota labi izstrādāta teorija par augšāmcelšanos, tomēr tajā laikā tā bija izplatīta ideja. Tāpēc arī viņš to izmantoja bez jebkādām nopietnākām pārdomām vai konsekvences. 

Tomēr tas liecina par to, ka Jēzus patiešām darīja neparastas lietas, tādā veidā pamudinot cilvēkus neticamiem skaidrojumiem. Tāpat tas mums atklāj, ka, kā jau to varētu sagaidīt saistībā ar Dieva Valstību, pat pasaules valdnieki un valstības bija spiestas pamanīt to, ko darīja Jēzus. 

Tas savukārt izaicina mūs šodien. Ja mēs vēlamies, vai esam iecerējuši būt Dieva Valstības liecinieki šajā pasaulē, kas mums būtu jādara, lai mūsu sabiedrība, pat mūsu varasiestādes par to uzzinātu un neizpratnē pakratītu galvu? Un vai mēs esam gatavi šādam pavērsienam? 

Evaņģēlists Marks diezgan skaidri norāda, kas notiks ar cilvēkiem, kuri sludina par Dieva Valstību. Šis evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju (ieskaitot Hēroda apjukumu un nesakarīgo skaidrojumu) norāda uz kādu lielāku stāsta pavērsienu, kas vēl tikai gaidāms. Valdnieks Hērods kļūdījās ar savu notikumu interpretāciju, bet tā nebija absolūta kļūdīšanās, jo Jēzū patiešām darbojas Dieva augšāmcelšanās spēks - ne tāpēc, ka Viņš bija Jānis, kas ir atgriezies no mirušajiem, bet tāpēc, ka Viņš ir tas, caur kuru pavisam drīz nāve patiešām tiks uzvarēta. Varenie darbi, ko Jēzus darīja tajā brīdī, nostājoties pret tumsas valstību, sasniegs savu kulmināciju Viņa personīgajā izšķirošajā konfrontācijā ar to. Bet vispirms Jēzum, tāpat kā Jānim, būs jāpiedzīvo nežēlīga un netaisnīga nāve. 

Daudzviet mūsdienu pasaulē kristieši joprojām saskaras ar spīdzināšanu un nāvi savas ticības dēļ. Viņus var mierināt (un mūs pārējos iedrošināt turpināt mūsu lūgšanas par viņiem) šis savādais stāsts par Jēzu, Jāni un valdnieku Hērodu. Dievs, kas aicināja un iedvesmoja Jāni un Jēzu, caur viņiem stājās pretī valdniekam Hērodam un līdz ar to arī visiem citiem valdniekiem. Tie, kas vēro notiekošo no attāluma, var reizēm izdarīt nepareizus secinājumus. Bet Dievs zina, kā viss ir patiesībā. Varenais un mīlošais Dievs attaisnos un atalgos tos, kas paliek uzticīgi savam aicinājumam pat iebiedēšanas, vajāšanu un pašas nāves priekšā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Izmetiet tos visus ārā!

(Mk 5:21-24,35-43) Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū. [...] 
Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst. 

Kad Tu paļaujies uz Dievu un varbūt ceri piedzīvot pat brīnumu, nekas Tevi tā nevilinās pazaudēt šo uzticēšanos kā apkārtējo neticība. Turklāt nav jau iespējams zināt, ko tieši Dievs darīs... 

Tāpēc, lai saglabātu savu ticību, ir svarīgi neļaut savam prātam tīši piedzīvot neticības izaicinājumus. 
Bija reizes, kad Jēzus nepieļāva neticību ap Sevi, piemēram, kad Viņš gatavojās uzmodināt sinagogas priekšnieka Jaīra meitu no mirušajiem. 
Kad Jēzus uzzināja, ka meitenīte ir mirusi, Viņš sacīja viņas tēvam: "Nebīsties... tikai tici" (36.p). 
Tu vari ticēt... vai arī baidīties un neticēt. Tu nevari darīt abas lietas reizē. 
Kad Jēzus tajā dienā gatavojās konfrontācijai ar nāves varu, tur nebija vietas neticībai ap Viņu. Tāpēc, kad Jēzus devās uz Jaīra māju, "viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim" (37. p.). Viņš ņēma līdzi tos, kas spēja ticēt brīnumiem, un, kad "viņi nāca... namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud", Jēzus sacīja: "Ko ceļat kņadu... bērns nav miris, bet guļ..." Kad sanākušie sāka smieties par Viņu, Jēzus izdzina viņus ārā. Jēzus "...ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Meitiņ, ... celies!” Un sinagogas priekšnieka meitene piecēlās un sāka staigāt." (skatīt 38.-42.p). 

Cilvēciski raugoties, Tava dzīves sarežģītā situācija var šķist neatrisināma, bet, kad Tu neklausīsies visos neticētājos, smējējos un šaubīgajos, un ticēsi tam, ko saka Dievs, Tu saņemsi Viņa atbildi uz savu lūgšanu. 

Lasīt tālāk

Ūdens kļūst par vīnu

Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. 
Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” 
Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” 
Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 
Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 
Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 
Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. 
Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” 
Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam. Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu. (Jāņa 2:1-12)

Cik vien es sevi atceros, man vienmēr ir gribējies kaut ko organizēt.
Kad man bija 8 vai 9 gadi, es noorganizēju Dabas Draugu Klubu (kaut kas līdzīgs Kristīgajiem skautiem). Klubā tika uzņemta mana māsa, mana māsīca un brālēns, manas mammas māsīcas dēls. Klubs gan pastāvēja tikai dažus mēnešus…
Vēlāk - 15-16 gadu vecumā es organizēju pasākumus draudzes jauniešiem un pat visai draudzei. Reiz kādos Ziemassvētkos es ar māsas palīdzību saorganizēju sadraudzības pasākumu draudzei, uz kuru tika aicināti cilvēki pat no kaimiņu pilsētu draudzēm. Izprasījis manas draudzes mācītāja atbalstu un piekrišanu, es sarunāju pilsētiņas slimnīcas sporta zāli, kā pasākuma norises vietu. Programmā bija paredzēta mācītāja uzruna, egles svinīga iedegšana… un tad konkursi, viktorīnas un mīklas visa vakara garumā.
Es vēl tagad atceros to uztraukumu, ar kādu mēs gatavojām uzdevumus, lai pietiktu katrai komandai, kuru katru veidos zālē pie galdiņiem sēdošie cilvēki. Mēs atkal un atkal pārdomājām uzdevumus un norādes, kuru rūpīga ievērošana ļautu katrai komandai visa vakara garumā atrisināt uzdevumu - kā saņemt galveno balvu. Pasākums bija veiksmīgs, un, cik es varēju spriest, ikvienam bija jautri.

Jāņa evaņģēlijs ir kā sava veida rēbuss, jeb atjautības uzdevums, kuru caurvij rūpīgu izvēlētu, reizēm pat šifrētu norāžu pavedieni, kuri mūs izaicina būt uzmanīgiem un vērīgiem lasītajiem.
Tagad, kad Jānis evaņģēlija ievadā ir dažos teikumos ieskicējis sava stāsta būtību, kā arī mazliet atklājis galveno notikumu priekšvēsturi, pieminot Jāni Kristītāju un Jēzus pirmos sekotājus, viņš dod mums pirmo pavedienu jeb norādi.
Jānis mums skaidri atklās arī otro norādi jeb atslēgu divas nodaļas vēlāk. Tomēr, no tā brīža tālāk, mums ir jātiek galā pašu spēkiem, jo viņš vēlas, lai mēs izmantot mūsu iniciatīvu un iztēli, sekojot viņa norādēm līdz pašām beigām. Es negribu sabojāt jums prieku atrast to pašiem, tāpēc nenorādīšu šajā brīdī pārējās vietas, bet, ja jūs vēlaties tās atrast, tad apsēdieties un izlasiet visu Jāņa evaņģēliju… un jūs noteikti tās atradīsiet.
Pačukstēšu priekšā, ka tādas atslēgvietas pavisam kopā ir septiņas.

Vārds, kuru Jānis izmanto kā īpašo slēpto norādi ir "zīme" (skat. 11.pantu).
Varētu teikt, ka Jānis savā evaņģēlijā ir izvietojis virkni ar ceļa rādītājiem, kas palīdz mums ieraudzīt šī stāsta dziļāko nozīmi (skat. 20:30-31).

Īpašās zīmes ir visi tie gadījumi, kurus Jēzus apsolīja Nātānaēlam (skat. 1:50).
Tie ir brīži, kad cilvēkiem bija iespēja piedzīvot to, ka debesis ir atvērtas un Dieva mīlestības pārveidojošais spēks ielaužas šajā pasaulē.

Tieši tāpēc, manuprāt, nav īsti pareizi redzēt lietas, ko Jēzus darīja kā skaistus stāstu, vai pat vēl vairāk - uztvert tos kā leģendas, kas nav reāli notikušas, bet "parāda" kādu it kā dziļāku "garīgu" patiesību.
Patiesībā Jānis cenšas parādīt šīs Jēzus darītās “zīmes” kā brīžus, kad debesu realitāte satiekas ar šīs zemes realitāti. (Tas ir tas, kas, kā jūdi ticēja, notiek Templī.)
Būtība nav arī tajā, ka šajos stāstos aprakstītais nenotiek katru dienu mūsu reālajā ikdienas dzīvē.
Nav arī svarīgi, ko lielākā daļa cilvēki šodien domāt – jo vairāk un vairāk Tu uzzināsi par Jēzu, jo arvien vairāk Tu sapratīsi, ka patiesībā tieši šāda veida pārdabiskas lietas ir tieši tas, ko mums vajadzētu sagaidīt notiekam tur, kur klātesošs ir Jēzus Kristus.
Par Jāņa redzējumu mums nav nekādu šaubu – tas, ko viņš vēlējās mums pastāstīt, ir sekojošais: šie notikumi atklāj to, ka debesu realitāte ir ielauzusies mūsu šīs-zemes realitātē. Tieši to viņš jau paziņoja evaņģēlija ievadā – "Vārds tapa miesa" (skat. 1:14).

Šīs reizes evaņģēlija fragmentā ietvertajā stāstā varam atrast visus elementus, kas mums ir jāņem vārā, ja vēlamies sekot apustuļa Jāņa piedāvātajā garīgajā atklājumā.
Es to nosauktu par transformāciju: atšķirīga realitātes dimensija, kas atklājas brīdī, kad Jēzus ir klātesošs un kad cilvēki dara to (kā Marija to ieteica darīt kalpotajiem), ko Jēzus saka viņiem darīt.

Šis ir viens no tikai diviem gadījumiem, kad mēs satiekam Jēzus māti šajā evaņģēlijā (otra reize ir krusta pakājē 19.nodaļā).
Arī šis elements Jāņa evaņģēlijā ir svarīgs, jo tikai tā mēs varam saprast Jēzus dīvaino piezīmi, kas lasāma 4.pantā – "Mans laiks vēl nav pienācis”.
Tas ļoti spilgti norāda uz to brīdi, kad Viņa “laiks" beidzot būs pienācis… un Viņa godība tiks pilnībā atklāta Viņam nomirstot pie krusta.
Tas tad arī evaņģēlistam Jānim ir tas kulminācijas brīdis, kad debesis realitāte patiesi satiekas ar zemes realitāti.
Tas ir tad, kad ir nepieciešama vislielākā ticība kāda iespējama šajā pasaulē, lai saredzētu dievišķo godību paslēptu kauna, negoda un soda vietā – visa visuma radītājs Vārds (“caur ko viss ir radies, kas ir”) ir klātesošs kā vājš un mirstošs cilvēks.

Un notikumi, kā piemēram šis evaņģēlija fragments, norāda uz šo lielo un īpašo brīdi.
Kāzas ir kā simbols tam lielajam debesu mielastam kas ir sagatavots Dieva tautai (skat. Atkl.21:2).
Ūdens trauki, kuri tika izmantoti ebreju šķīstīšanās rituāliem, ir kā zīme, ka Dievs dara jaunas lietas vecās ebreju reliģiskās sistēmas vietā.
Jēzus piedāvā daudz pilnīgāku attīrīšanos gan Izraēla tautai, gan visai pasaulei pilnīgi jaunā veidā.

Kāzas tādā pilsētā, no kuras nāca Natanaēls, iespējams nozīmeja, ka tur ir sapulcējies gandrīz viss ciems, un visticamāk pat cilvēki no kaimiņu ciemiem. Tas varētu būt skaidrojums tam, kāpēc Marija, viņas dēls un viņa draugi tika aicināti.
Vīna izbeigšanās šādā pasākumā bija ne tikai neērtība, bet sociāls negods, pat katastrofa.
Ģimenei pēc tādas izgāšanās būtu jādzīvo ar kaunu uz ilgu laiku.
Līgava un līgavainis to varētu uzskatīt kā visu iespējamo nelaimju priekšvēstnesi viņu laulības dzīvē.
Lai gan Jēzus, definējot savas misijas jēgu un būtību, vienmēr norādīja uz lielākiem un globālākiem mērķiem, mēs, sākot ar šo gadījumu, visos evaņģēlijos varam būt liecinieki Viņa īpašajai līdzjūtībai gadījumos, kur atsevišķiem cilvēkiem bija kāda vajadzība. Un risinājumi šo vajadzību gadījumos, tad vienmēr arī ir negaidīti.

Ūdens pārvēršanās par vīnu, protams, Jānim nozīmēja daudz vairāk, nekā tikai brīnumains notikums.
Tas ir kā simbols tam efektam, ko joprojām, pat šodien, piedzīvojam Jēzus klātbūtnē.
Jēzus nāca (kā Viņš to vēlāk saka), lai mēs varētu iegūt dzīvi visā tās pilnībā (10:10).

Mēs varam caur šo stāstu palūkoties katrs uz savām neveiksmēm, apbēdinājumiem un pat ciešanām… un lūdzot par to visu, paturēt prātā – transformācija notika tikai tad, kad kāds ņēma Marijas vārdus nopietni: "Ko vien viņš jums saka, to dariet!”

Pēdējā piebilde – Kā jūs domājat, ko Jānis domāja, kad viņš rakstīja, ka tas viss notika "trešajā dienā"?

Lasīt tālāk

Notiek brīnums - kā to izskaidrot?

Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē. To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki. Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā…” (Ap.d.3:11-16)

Es vel joprojām atceros tos laikus, kad braucu ar VAZ-2105. Tu zini tādu auto?
Kādā reizē, kad par spīti visam, ko es vien centos darīt, motors nedarbojās. (Tajos laikos, ja kaut kas nedarbojās, bija pieņemts atvērt automašīnu motora pārsegu un pamēģināt kaut ko pakustināt, pieskrūvēt vai noslaucīt…) Mans kaimiņš, kurš tieši gāja garām, piedāvājās palīdzēt. Kaut arī es zināju, ka viņš nav automehāniķis, mans izmisums bija tik liels, ka es viņam atļāvu. Viņš pieliecās virs dzinēja, izdarīja kaut ko, ko es nevarēju īsti saskatīt… un pēkšņi auto bija atgriezts dzīvē. Es centos atrast īstos vārdus kā viņam pateikties. "Ak," viņš teica, "neslavē mani. Tas ir triks es uzzināju no Jankas, kurš strādā MRS garāžās. Viņam vienkārši apnika ka es viņu nepārtraukti saucu palīgā, kad mitros rītos mana automašīna nebija iedarbināma, un viņš man parādīja vienu no visbiežākajām problēmām, kuru ir tik viegli novērst. Vienkārši vajag izslaucīt kondensējušos mitrumu no sadalītāja vāciņa iekšpuses…” Šodien šis triks man un Tev vairs nepalīdzēs, jo mūsu automašīnu aizdedzes sistēma ir daudz sarežģītāka…

Protams, kropls cilvēks nav gluži tas pats, kas nedzīvs automašīnas dzinējs. Un dziedinošs spēks Jēzus vārdā, nav tas pats, kas triks, kuru var iemācīties no kāda pieredzējuša automehāniķa. Bet pamatprincips ir tas pats: nav tā, ka Pēteris un Jānis būtu bijuši kaut kādā veidā īpašāka mistiska spēka apveltīti, tāpat kā mans kaimiņš nebija mācīts vai pieredzējis auto mehāniķis. Viņš vienkārši uzticējās cilvēkam, kurš zināja, kas, kā, kur ir jāizdara, lai motors atkal darbotos. Tad, kad Pēterim un Jānim visapkārt stāv ziņkārīgu un pārsteigtu ļaužu pūlis, viņi teica to pašu: “Tie nebijām mēs; tas bija Jēzus!”
Vai precīzāk, tas bija un ir Dievs, kas darbojās caur Jēzu Kristu un turpina joprojām darboties. Pēteris, uzsākot savu improvizēto uzrunu Templī (kur Jēzus pats tikai pirms dažām nedēļām bija mācījis lielus ļaužu pūļus), un vēloties pēc iespējas ātrāk novērst uzmanību no sevis, izvēlas atsaukties uz Dievu diezgan dramatiskā, gandrīz formālā veidā: "Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs…” (13.p.)
Kāpēc viņš to tā dara?
Šādā veidā pieminēt Dievu faktiski nozīmē atgādināt jeb atsaukties uz Dieva atklāsmi Vecajā Derībā. Šis ir citāts no 2.Mozus grāmatas (3:6). Tas ir ļoti slavens fragments, un gan Pēteris, gan viņa klausītāji zināja šo Svēto Rakstu fragmentu ļoti labi. Tieši tāpat viņi visi uzreiz saprata šādas atsauces jēgu. Jēzus pats pirms dažām nedēļām to bija citējis sarunā ar saduķejiem Templī (Lūkas 20:37). To darot, Viņš, protams, sagaidīja, ka cilvēki uztvers visu kopējo kontekstu.

Būtība ir sekojoša: 2.Mozus grāmatas 3.nodaļa ir brīdis, kad Dievs pie degošā krūma aicina Mozu un dod viņam norādījumu griezties atpakaļ no tuksneša uz Ēģipti un vadīt Izraēla tautu ārā no verdzības uz brīvību. Dievs apliecina Mozum, ka tas, ko viņš piedzīvo, nav tikai sapnis vai karstuma dūriena murgi, bet šeit runā pats Izraēla tautas Dievs. Ābrahāma Dievs, kurš deva solījumu pašlaik paverdzināto izraēliešu senčiem; Dievs, kurš tagad gatavojas šos solījumus piepildīt. Pēteris, citējot šo fragmentu, saka: "Tas notiek atkal!”

Citiem vārdiem sakot, Pēteris dara to, ko visi agrīnie kristieši darīja visu laiku. Saskaroties ar jautājumu, uz kuru atbilde ir saistīta ar to, ko bija darījis vai runājis Jēzus, viņi savā prātā vai uzrunā atgriežas pie 2.Mozus grāmatas notikumiem, jeb Iziešanas no Ēģiptes.
Tas bija tad, kad Dievs rīkojās iespaidīgi un pārdabiski, lai piepildītu Savus solījumus un glābtu Savu tautu.
Tas bija tad, kad viņi upurēja Lieldienu jēru.
Tas bija tad, kad viņi gāja caur pašķirto jūru.
Tas bija tad, kad viņiem tika doti likumi.
Tas bija tad, kad viņi gāja pa tuksnesi pēc sava mantojuma.
Visas šīs tēmas tagad tiek savītas kopā Jaunajā Derībā, lai atbildētu uz jautājumu par to, kas ir Jēzus, un kā Dievs darbojas caur Viņu. Atkal un atkal tiek radīta sajūta: ja mēs skatāmies uz Jēzu un redzam, kas tiek darīts Viņa Vārdā, tad tas ir it kā mēs, kopā ar Mozu, stāvētu pie degošā ērkšķu krūma, un, redzot kaut ko tik iespaidīgu, saprastu, ka Dievs Radītājs, Ābrahāma Dievs, ir dzīvs un darbojas… un Savus solījumus piepildīs arī šoreiz.

Pēterim tas bija kļuvis skaidrs un, runājot par Jēzu Kristu, viņš šīs īpašās lietas vēlas atklāt saviem klausītājiem.
Pirmkārt, Pēteris saka, ka Jēzus bija nevainīgs "kalps". Vārds 13.pantā varētu tikt tulkots gan kā "bērns", gan kā “kalps". Grieķiski iztulkotajā (Vecās Derības tulkojums, kuru plaši izmantoja apustuļu laikā) 1.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts, ka Ābrahāms sūta savu “kalpu”, lai atrastu dēlam Īzākam sievu. Tur lietotais vārds "kalps", ir tas pats kas šeit (attiecīgais darbinieks nebija Ābrahāma bērns un, protams, nebija gados jauns). Tātad iespējams, ka mūs interesējošā vārda nozīme “kalps" ir visprecīzākā un piemērojama arī šajā vietā.
Ideja par "nevainīgu kalpu" patiesībā mums atgādina pravieša Jesajas grāmatas 53.nodaļu, kas bija centrālais Vecās Derības fragments agrīnajā kristiešu izpratnē par to, kas Jēzus Kristus bija un kāpēc Viņam bija jānomirst.
Tā arī šī fragmenta viena no tēmām.
Tāpat kā ziņojumā par Jēzus notiesāšanu un nāvi pie krusta, arī šeit evaņģēlists Lūka uzsver, ka Jēzus bija nevainīgs noziegumos, kurus Viņam inkriminēja. Savukārt cilvēks, kurš tika atbrīvoti Viņa vietā, Baraba (Lūkas 23:25), bija vainīgs. Tā ir Lūkas evaņģēlijā atklātā krusta jēga: Jēzus, kaut arī bija nevainīgs, mirst daudz citu cilvēku vietā, kuri bija/ir vainīgi. Tas ir jautājums gan par burtisku vēsturisku patiesību, gan arī par teoloģisku interpretāciju – Jēzus Kristus pie krusta bija "nesis daudzu grēkus" (Jesajas 53:12).

Otrkārt, Jēzus bija “Svētais un Taisnais”. Apustuļu darbu grāmatā Jēzus šādi tiek nosaukts atkal un atkal (4:27,30; 7:52; 22:14), un ir vērts šiem nosaukumiem pievērst uzmanību. Protams, galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka Jēzus bija “svēts". Viņa tuvākiem sekotājiem un draugiem bija neskaitāmas iespējas redzēt Viņa dzīvi tuvplānā, un viņi bija pārsteigti par īpašo Dievā-centrētību, par izteikto integritāti un visaptverošo mīlestību, kas Jēzū bija vienmēr saredzama. Un, protams, citējot Pilāta sākotnējo un oficiālo spriedumu (13.p.), Jēzus bija "nevainīgs" vai "taisns" pretstatā Barabam – slepkavam, kuru atbrīvo Viņa vietā.
Tomēr arī šajā gadījumā abi vārdi, "svēts" un "taisns", nes sevī atsauci no pravieša Jesajas grāmatas. Šī atbalss palīdz uzsvērt iespaidu, kuru Pēteris vēlas radīt klausītājos – ja viņi vēlas uzzināt kāpēc un kā kroplais cilvēks ir ticis dziedināts, tad viņiem vajadzētu domāt vispirms par 2.Mozus grāmatu, jeb Iziešanu no Ēģiptes (Dievs atbrīvo tos, kas bija vergi); un tad domāt par Jesajas grāmatas vēsti (Dieva kalps uzņemas savas tautas grēkus un vājības); un visbeidzot domāt par to, kā Jēzū abi šie stāsti saplūst vienā, atklājot to piepildījumu pavisam jaunā veidā.

Tāpēc, treškārt, Jēzus ir arī “dzīvības Valdnieks”. Vārds "Valdnieks", šeit var nozīmēt arī "tas, kurš uzsāk kaut ko”. Šajā gadījumā tas varētu nozīmēt, ka Viņš nav tik daudz valdnieks pār “dzīvību" (kas Viņš bez šaubām ir!), kā vairāk ir domāts uzsvērt un parādīt Viņu kā tādu,
kurš ienes dzīvību;
kurš uzsāk jaunu dzīvi;
kurš uzsāk jaunu ceļu caur nāvi un iznīcību;
kurš atklāj tādu īstas “dzīvības” šķautni, par kuru neviens nebija iedomājies agrāk.
Lasot evaņģēlijus, arī mēs varam būt liecinieki, ka Jēzus jau arī tieši to darīja savas publiskās karjeras laikā. Visur, kur Viņš devās, Viņš uzsāka, veidoja un aicināja uz jaunu dzīvi, tādu dzīvi, caur kuru atklājas, ka Dievs ir tagad Tas, Kurš visu nosaka un vada. Tas apjaušot mums vel traģiskāk atklājas Viņa paša tautas attieksme pret Viņu (noraida Viņu un sūta Viņu nāvē) – viņi nogalināja “dzīvības Valdnieku”! Bet, protams, Dievs Viņu uzmodināja – augšāmcelšanās vēsts bija un joprojām ir Kristīgās Baznīcas vēsts pamatā. Tikai augšāmcelšanās izskaidro, kāpēc un kā šī jaunā dzīve darbojas – Jēzus iesāktais darbs (jaunu dzīves celšana) turpinās.

Tāpēc arī nav pārsteigums, ka Pēteris īpaši rūpīgi un plaši izskaidro un bibliski pamato to, kā kroplis tika izdziedināts. Visu nupat pārrunāto rūpīgam Vecās derības lasītājam vajadzēja patiesībā saprast pirms Pēteris savus paskaidrojumus uzsāka. Tomēr noslēgumā viņš pievieno vienu jaunu argumentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs agrīnajā kristietībā. Tas ir Jēzus Kristus vārds. Caur ticību Viņa Vārdam tas viss notika.
Lai nerastos pārpratumi – Pēteris šo patiesību atkārto divas reizes pēc kārtas. Jēzus vārda izmantošana nav jautājums par jauna veida maģiju; tie nav jauni buramvārdi, sava veida Abrakadabra, kas ļautu visu kas ienāk prātā maģiski izsaukt esamībā.
Ir jābūt ticībai!
Ir jāuzticas Tam, kura vārds tiek izrunāts. Ir jātic tam, kura vārds tiek sadzirdēts. Maģija meklē spēku izrunātajā vārdā, tā izrunātājs cenšas paverdzināt klausītāju. Turpretim Jēzus vārdi liek cilvēkiem uzelpot, kļūt veseliem; tie cilvēku atbrīvo un atjauno. Jēzus vārdi cilvēkam ļauj nostāties uz savām kājām gan burtiski (kā kroplais cilvēks tagad varēja stāvēt), gan arī morāli, garīgi un personīgi.

Tas ir tas, ko mēs redzam 16.pantā, kur Lūkas izmanto ļoti neparastu sengrieķu vārdu, kas nozīmē "pilnīgu veselumu”. Lūk, arī evaņģēlija vēsts būtība. Ticēt Jēzum Kristum un Viņa vārda spēkam ir veids, kā piedzīvot “pilnīgu veselumu” kā pirmajā tā arī divdesmit pirmajā gadsimtā.

Lasīt tālāk