Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas
(Mt 25:1-13) Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.
Visi viesi bija ieradušies un apsēdušies. Ērģeles jau spēlēja. Līgavaiņa vecāki bija ieradušies jau pusstundu iepriekš. Fotogrāfs gaidīja. Visi ziedi bija skaisti noformēti. Koris bija izmēģinājis savas dziesmas. Un tagad tikai atlika ierasties līgavai ar līgavaini, lai laulību ceremonija varētu sākties…
Tā kā tā bija mana laulību diena, tad es varētu stāstīt daudz un dažādas detaļas. Bet ir viena epizode, kura man pašam šķiet amizanta. Cik daudzi no jums (tie, kuriem ir notikušas laulības) esat devušies ar kājām uz savu laulību ceremoniju baznīcā? Jā, tieši tā – izejat no mājām… un tad visu ceļu līdz baznīcai dodaties nevis ar automašīnu vai zirgu pajūgu, bet vienkārši ejat ar kājām?
(Varbūt nav vērts pieminēt, ka mums bija jāpāriet pāri ielai, jo līgavas dzīvesvieta bija tieši pretim baznīcai…)
Katrā kultūrā ir savs veids, kā svinēt kāzas, un līdz ar to dažādi riski kļūdīties. Es reiz dzirdēju stāstu par “jauno pāri”, kurš tik ļoti baidījās, ka ceļā uz baznīcu varētu sabojāties automašīna, ka viņi nolīga otru automašīnu, lai tā tukša brauktu aiz pirmās… tikai katram gadījumam.
Tā kā tā bija mana laulību diena, tad es varētu stāstīt daudz un dažādas detaļas. Bet ir viena epizode, kura man pašam šķiet amizanta. Cik daudzi no jums (tie, kuriem ir notikušas laulības) esat devušies ar kājām uz savu laulību ceremoniju baznīcā? Jā, tieši tā – izejat no mājām… un tad visu ceļu līdz baznīcai dodaties nevis ar automašīnu vai zirgu pajūgu, bet vienkārši ejat ar kājām?
(Varbūt nav vērts pieminēt, ka mums bija jāpāriet pāri ielai, jo līgavas dzīvesvieta bija tieši pretim baznīcai…)
Katrā kultūrā ir savs veids, kā svinēt kāzas, un līdz ar to dažādi riski kļūdīties. Es reiz dzirdēju stāstu par “jauno pāri”, kurš tik ļoti baidījās, ka ceļā uz baznīcu varētu sabojāties automašīna, ka viņi nolīga otru automašīnu, lai tā tukša brauktu aiz pirmās… tikai katram gadījumam.
Taču dažādās kultūrās riski būs atšķirīgi.
Tuvajos Austrumos līdz pat šai dienai ir dažas vietas, kur kāzu paražas ir diezgan līdzīgas evaņģēlijā stāstā aprakstītajām. Mūsdienu Rietumos cilvēki parasti neprecas nakts vidū! Taču tajās kultūrās ir lāpu gājieni vēlu vakarā, un ceremonijai ir vairāki posmi, kas rada iespējamību, ka līgavainis aizkavējas kādā vietā, pirms ierodas uz pašu mielastu, lai viņu beidzot sagaidītu 'līgavas māsas' un visi ielūgtie viesi.
(Tik daudz par šī stāsta vietējo kolorītu, kas citādi varētu mulsināt cilvēkus, kuri pieraduši pie citām kāzu svinību tradīcijām.)
Kas vēl šeit notiek?
Kā šī līdzība papildina vairākkārtējos brīdinājumus, ko Jēzus jau ir sniedzis citās stāstītajās līdzībās par nepieciešamību būt gataviem?
Pirmkārt, vēl acīmredzamāk nekā iepriekšējos gadījumos, šis stāsts sakņojas jūdu tradīcijā par gudrības un muļķības pretstatīšanu - t.i. būt saprātīgam vai būt muļķīgam. Sakāmvārdu grāmatas (viena no Bībelē iekļautajām daļām, kuru sauc arī par Sālamana pamācībām) autors gudrību un muļķību aplūko kā divas sievietes un apraksta, kā viņas uzrunā garāmgājējus, piedāvājot tiem savu dzīvesveidu. Tagad šajā stāstā Gudrības kundze un Muļķības kundze katra ir aizvietota ar piecām jaunām meitenēm, un stāsts aicina klausītājus izlemt, par kuru no viņām tie gribētu būt.
Acīmredzot 'gudrība' šajā gadījumā nozīmē būt gatavam, bet 'muļķība' nozīmē nedomāt par to, kamēr ir jau par vēlu.
Manuprāt, ir nepareizi mēģināt uzminēt, ko šajā līdzībā "simbolizē" eļļa (daži uzskata, ka tā nozīmē labus darbus, citi - ticību, mīlestību vai gandrīz jebkuru no kristiešu tikumiem, vēl citi saskata tur pat Svētā Gara simbolu).
Šis nav šāda veida stāsts!
Šīs līdzības galvenā vēsts – būt gatavam galvenajam brīdim. Vispār, runājot par līdzībām evaņģēlijos, nav pareizi sakompilēt visas Jēzus stāstītās līdzības kopā un tad censties palīdzēt visām detaļām savstarpēji visur saskanēt. Piemēram, visas meitenes šajā līdzībā, ieskaitot "gudrās", iet gulēt, savukārt Jēzus pēc tam saviem sekotājiem saka, lai tie paliek nomodā. Šāda detalizēta līdzību analizēšana var provocēt pazaudēt galveno domu. Šajā stāstā svarīgākā vēsts ir būt gatavam; būt gudram; domāt uz priekšu, apzinoties, ka agrāk vai vēlāk pienāks krīze un ka, ja tu nesagatavosies tagad, tad var nākties nožēlot to vēlāk.
Šim konkrētajam stāstam ir vēl viens aspekts, kas sakņojas dziļi ebreju tradīcijā. Tā ir tradīcija par 'līgavaiņa atnākšanu'. Arī šeit Mateja evaņģēlijā Jēzus sevi jau nosauca par līgavaini (9:15). Kādā no iepriekšējām līdzībām Jēzus runāja par Dieva Valstību kā par ķēniņu, kas rīko kāzu mielastu savam dēlam (22:2).
Tas savukārt liek secināt, ka līdzība nav tikai par laiku galu, par lielo un briesmīgo dienu, kuru pasaule un baznīca joprojām gaida. Savas kalpošanas laikā Jēzus nāca kā Mesija pie savas tautas, Izraēla. Viņi bija tie, kas tika aicināti uz kāzu mielastu. Viņi šajā stāstā ir sadalīti starp gudrajiem, kas pazīst Jēzu un rūpējas par to, lai saglabātu modrību Viņa "atnākšanai", un muļķiem, kuriem beigās Jēzus sacīs: "Es jūs nepazīstu" (12. pants, atkārtojot 7:23). Tāpat kā Kalna sprediķī nav tik daudz apkopota Jēzus mācība vēlākajai draudzei, bet gan Viņa izaicinājumi sava laika cilvēkiem, tā arī šī līdzība, iespējams, būtu jālasa tādā pašā veidā (vismaz pamatnozīmē).
Mums reizēm ir neērti izdarīt šādu secinājumu, jo, pasakot, ka Jēzus dažas mācības īpaši attiecas tikai uz unikālu situāciju Viņa dzīves laikā, varētu šķist, ka tās nav attiecināmas uz visiem citiem laikiem.
Taču tas tā nav.
Tieši tāpēc, ka tas, ko Jēzus darīja, bija unikāls un izšķirošs, uz visiem laikiem mainot pasauli un Dieva attiecības ar to, mēs tagad dzīvojam jaunā laikmetā, kurā Viņa suverēnā vara ir jāievieš visā pasaulē.
Un šajā jaunajā laikmetā (ne mazāk kā Jēzus šīszemes dzīves laikā un Viņa pirmo sekotāju laikā) mums tikpat ļoti kā jebkad ir nepieciešams brīdinājums, ka ir viegli atslābināties, pārstāt pievērst uzmanību Dieva Lielajam Plānam un tā pamudinājumiem. Būtu tik skumji, ja mēs būtu nesagatavoti brīdim, kad tas pēkšņi pienāks.
Tāpēc ir vietā uzdot jautājumu mums katram sev – vai es esmu gatavs gaidīt Kristus apsolīto atgriešanos tik ilgi, cik tas ir nepieciešams? Vai esmu gatavs kopā ar Viņu ieiet Lielajā Debesu Valstības banketā jau šodien?
(Tik daudz par šī stāsta vietējo kolorītu, kas citādi varētu mulsināt cilvēkus, kuri pieraduši pie citām kāzu svinību tradīcijām.)
Kas vēl šeit notiek?
Kā šī līdzība papildina vairākkārtējos brīdinājumus, ko Jēzus jau ir sniedzis citās stāstītajās līdzībās par nepieciešamību būt gataviem?
Pirmkārt, vēl acīmredzamāk nekā iepriekšējos gadījumos, šis stāsts sakņojas jūdu tradīcijā par gudrības un muļķības pretstatīšanu - t.i. būt saprātīgam vai būt muļķīgam. Sakāmvārdu grāmatas (viena no Bībelē iekļautajām daļām, kuru sauc arī par Sālamana pamācībām) autors gudrību un muļķību aplūko kā divas sievietes un apraksta, kā viņas uzrunā garāmgājējus, piedāvājot tiem savu dzīvesveidu. Tagad šajā stāstā Gudrības kundze un Muļķības kundze katra ir aizvietota ar piecām jaunām meitenēm, un stāsts aicina klausītājus izlemt, par kuru no viņām tie gribētu būt.
Acīmredzot 'gudrība' šajā gadījumā nozīmē būt gatavam, bet 'muļķība' nozīmē nedomāt par to, kamēr ir jau par vēlu.
Manuprāt, ir nepareizi mēģināt uzminēt, ko šajā līdzībā "simbolizē" eļļa (daži uzskata, ka tā nozīmē labus darbus, citi - ticību, mīlestību vai gandrīz jebkuru no kristiešu tikumiem, vēl citi saskata tur pat Svētā Gara simbolu).
Šis nav šāda veida stāsts!
Šīs līdzības galvenā vēsts – būt gatavam galvenajam brīdim. Vispār, runājot par līdzībām evaņģēlijos, nav pareizi sakompilēt visas Jēzus stāstītās līdzības kopā un tad censties palīdzēt visām detaļām savstarpēji visur saskanēt. Piemēram, visas meitenes šajā līdzībā, ieskaitot "gudrās", iet gulēt, savukārt Jēzus pēc tam saviem sekotājiem saka, lai tie paliek nomodā. Šāda detalizēta līdzību analizēšana var provocēt pazaudēt galveno domu. Šajā stāstā svarīgākā vēsts ir būt gatavam; būt gudram; domāt uz priekšu, apzinoties, ka agrāk vai vēlāk pienāks krīze un ka, ja tu nesagatavosies tagad, tad var nākties nožēlot to vēlāk.
Šim konkrētajam stāstam ir vēl viens aspekts, kas sakņojas dziļi ebreju tradīcijā. Tā ir tradīcija par 'līgavaiņa atnākšanu'. Arī šeit Mateja evaņģēlijā Jēzus sevi jau nosauca par līgavaini (9:15). Kādā no iepriekšējām līdzībām Jēzus runāja par Dieva Valstību kā par ķēniņu, kas rīko kāzu mielastu savam dēlam (22:2).
Tas savukārt liek secināt, ka līdzība nav tikai par laiku galu, par lielo un briesmīgo dienu, kuru pasaule un baznīca joprojām gaida. Savas kalpošanas laikā Jēzus nāca kā Mesija pie savas tautas, Izraēla. Viņi bija tie, kas tika aicināti uz kāzu mielastu. Viņi šajā stāstā ir sadalīti starp gudrajiem, kas pazīst Jēzu un rūpējas par to, lai saglabātu modrību Viņa "atnākšanai", un muļķiem, kuriem beigās Jēzus sacīs: "Es jūs nepazīstu" (12. pants, atkārtojot 7:23). Tāpat kā Kalna sprediķī nav tik daudz apkopota Jēzus mācība vēlākajai draudzei, bet gan Viņa izaicinājumi sava laika cilvēkiem, tā arī šī līdzība, iespējams, būtu jālasa tādā pašā veidā (vismaz pamatnozīmē).
Mums reizēm ir neērti izdarīt šādu secinājumu, jo, pasakot, ka Jēzus dažas mācības īpaši attiecas tikai uz unikālu situāciju Viņa dzīves laikā, varētu šķist, ka tās nav attiecināmas uz visiem citiem laikiem.
Taču tas tā nav.
Tieši tāpēc, ka tas, ko Jēzus darīja, bija unikāls un izšķirošs, uz visiem laikiem mainot pasauli un Dieva attiecības ar to, mēs tagad dzīvojam jaunā laikmetā, kurā Viņa suverēnā vara ir jāievieš visā pasaulē.
Un šajā jaunajā laikmetā (ne mazāk kā Jēzus šīszemes dzīves laikā un Viņa pirmo sekotāju laikā) mums tikpat ļoti kā jebkad ir nepieciešams brīdinājums, ka ir viegli atslābināties, pārstāt pievērst uzmanību Dieva Lielajam Plānam un tā pamudinājumiem. Būtu tik skumji, ja mēs būtu nesagatavoti brīdim, kad tas pēkšņi pienāks.
Tāpēc ir vietā uzdot jautājumu mums katram sev – vai es esmu gatavs gaidīt Kristus apsolīto atgriešanos tik ilgi, cik tas ir nepieciešams? Vai esmu gatavs kopā ar Viņu ieiet Lielajā Debesu Valstības banketā jau šodien?
Aizgūts no Tomasa Raita
