Evaņģēlijs, kas uzrunā mūs katru personīgi

(Lk 2:21-40) Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. 
Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu. 
Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu. 

Vai esi vērojis, kā gleznotājs uzsāk darbu pie jaunas gleznas? Droši vien ir dažādas pieejas, bet tas (ko es esmu redzējis) parasti sākas ar skici. Ar ātri novilktām nekrāsainām līnijām tiek sagatavota kompozīcija gleznai, kura tajā brīdī ir mākslinieka iztēlē. Un tad, ja ir pietiekami daudz pacietības, Tev beigu beigās īstajā brīdī ir iespēja ieraudzīt – tur, kur pirms tam bija tukšs audekls vai kartons ar šķietami vienkāršām līnijām, tagad ir krāsu un formu burzma, kas stāsta stāstu un tajā pašā laikā apbur un sajūsmina.

Arī evaņģēlists Lūka ir ieskicējis kāda attēla aprises. Viņš ir uzvilcis dažas līnijas. Kādas krāsas viņš izmantos, lai to visu aizpildītu? Kādu stāstu viņš pastāstīs un kādu brīnumainu dzirksti tam visam piešķirs?

Attēlots tiek Jēzus kā patiesais pasaules valdnieks: Kungs, Mesija, Glābējs, īstais pasaules Valdnieks Romas imperatora vietā. Cik viegli būtu šo ainu piepildīt ar mirdzošām, karaliskām krāsām, radot mums priekšstatu par nākotnes godību, varenību un spēku.

Bet evaņģēlists Lūka rīkojas pretēji. Viņš izvēlas drūmas krāsas; un jo vairāk viņš strādā pie šīs ainas, jo vairāk mēs saprotam, ka šī ir cita veida valstība nekā imperatora Augusta Cēzara valstība. Jēzus patiešām ir tas, ko Dievs bija apsolījis; taču Lūka mūs brīdina – viss neizskatās tā, kā cilvēki to bija gaidījuši.

Dieva tauta piedzīvo ciešanas atkal un atkal. Ir kāds Simeons, kurš gaida, kad Dievs mierinās savu tautu. Ir kāda Anna, kura kopā ar daudz cilvēkiem gaida Dieva tautas atbrīvošanu. Viņi abi dzīvo pacietīgas cerības pasaulē, kur ciešanas ir kļuvušas par dzīvesveidu. Tagad šķiet, ka Dieva ieceltais Pestītājs ar šīm ciešanām tiks galā, pats tās uzņemoties (Simeons izrunā tumšus vārdus par pretestību un par zobenu, kas caururbj arī Marijas sirdi).

Evaņģēlists Lūka saka, ka tas ir veids kā Dieva valstība stājas pretī pasaules valstībai. Lūka aicina mūs visa stāsta gaitā vērot, kā pravietojumi piepildās. Jēzus māte Marija ar šausmām vēros, kā viņas dēlu noraida tā pati pilsēta, kurai Viņš piedāvā miera ceļu, tie paši cilvēki, kurus Viņš ir nācis glābt. Visbeidzot, bērns, kurš, kā saka Simeons, "ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos,” pats iziet cauri nāvei un augšāmcelšanai, paņemot līdzi tautas un pasaules cerības un bailes.

Bet, ja evaņģēlists Lūka iekrāso šo ainu ar ciešanu tumšajām notīm, tad viņš arī parāda, ka šī bērna atnestā valstība nav domāta tikai jūdiem, bet visai pasaulei. Simeons bija aptvēris patiesību, kas ir Vecās Derības pamatā (kuru, kā Lūka rūpīgi atzīmē, Jēzus un Viņa vecāki pildīja): kad pienāks Dieva noteiktais laiks, tad beidzot gaisma uzausīs visai pasaulei. Visas tautas, ne tikai jūdi, ieraudzīs to, ko Dievs atklāj - glābšanas plānu visiem cilvēkiem bez izšķirības. Tā būs patiesā jūdu tautas godība (ka tā ir bijusi apsolījuma nesēja, tauta, kurā un no kuras radīsies patiesais pasaules valdnieks): "gaisma atklāsies tautām un slava tavai tautai.” Tā, protams, nav tāda atklāsme, kādu gaidīja pasaule; nav tāda slava, kādu vēlējās ebreji, bet tomēr tā ir patiesa atklāsme un patiesa slava.

Evaņģēlists Lūka stāstam pievieno vēl vienu cilvēcisku dimensiju. Līdz pirmo divu nodaļu beigām gandrīz visi lasītāji būs atraduši kādu, ar kuru viņi var identificēties. Mēs esam satikuši vecāku pāri, kurš ir pārsteigts, ka viņiem beidzot ir bērns. Mēs esam redzējuši jauno meiteni, kas ir vēl vairāk pārsteigta, ka tik drīz viņai būs bērns. Tagad mēs vērojam ģimeni, kas kopā dodas uz Templi, lai upurētu noteikto upuri. Šajā ainā mēs ieraugam arī vecu vīru un vecu sievieti, kas gaida savu nāves brīdi, dienu un nakti lūdzot Dievu par Viņa tautas glābšanu. Lūka vēlas savā gleznā iesaistīt lasītājus jebkurā vecumā, jebkuros dzīves apstākļos. Neatkarīgi no tā, kas vai kur jūs esat, stāsts par Jēzu, sākot no silītes Betlēmē līdz tukšajam kapam un tālāk, var kļūt par jūsu stāstu.

Un kļūstot par mūsu stāstu, tas kļūst par mūsu aicinājumu. Katram ir sava loma Dieva plānā. Dažiem tā būs aktīva, acīmredzama, darbojoties sabiedrībā, varbūt sludinot evaņģēliju vai nesot Dieva mīlestību, lai atsauktos praktiskām pasaules vajadzībām. Citiem tā būs klusa, prom no sabiedrības redzesloka, uzticīgi lūdzot, lai Dievs rīkojas, piepildot savus apsolījumus. Daudziem tas būs abu veidu apvienojums, reizēm viens, reizēm otrs.

Marijai un Jāzepam tajā brīdī bija vajadzīgs Simeons un bija vajadzīga Anna; vecajam vīram un vecajai sievietei bija vajadzīgi viņi – viņi bija viņus gaidījuši un tagad pateicās Dievam par piepildīto apsolījumu.

Ar Jēzus piedzimšanu Dieva Valstība ir sākusi savu darbu, piesaistot visdažādākos cilvēkus jaunām attiecībām ar Dievu un sadraudzībai savā starpā. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ziemsvētku suns jeb daži fakti par Jēzus piedzimšanu

(Lk 2:1-20) Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 

Ja jūs mēģināt pateikt sunim, lai viņš uz kaut ko skatītos, tad suns bieži vien skatīsies uz jūsu pirkstu, nevis uz objektu, uz kuru mēģināt norādīt. Tas varbūt ir nomācoši, bet arī mēs visi laiku pa laikam šādu dabisku kļūdu pieļaujam.
Tā ir kļūda, ko daudzi cilvēki pieļauj, lasot Ziemsvētku stāstu Lūkas evaņģēlijā. Ko cilvēki zina par Jēzus dzimšanu?

Pirmkārt – Ziemsvētku silīte. Vispazīstamākā dzīvnieku barotava visā pasaules vēsturē. To var redzēt uz Ziemsvētku kartītēm. Baznīcas reizēm izgatavo mākslinieciskas "silītes" un dažkārt pat mudina cilvēkus teikt lūgšanas to priekšā. Mēs ‘zinām' (!?!) arī par dzīvniekiem blakus silītei, kaut gan Lūkas evaņģēlijs nevienu nemin. Vērsis un ēzelis ieņem ievērojamu vietu Ziemsvētku kartiņās un arī Ziemsvētku dziesmās, lai gan Bībelē nav nekādu norāžu, ka gani būtu ņēmuši līdzi kādus dzīvniekus no ganībām. Tāpat nav pieminēts, ka Marijas un Jāzepa uzturēšanās vietā būtu bijuši kādi dzīvnieki.

Tad vēl, ir jābūt uzmanīgiem runājot par vietu, kur viņi bija apmetušies. Tradīcija vēsta, ka viņi klauvējuši pie krodziņa durvīm, saņēmuši atbildi, ka tur nav vietas, un tad viņiem piedāvāta vieta stallī/kūtī kopā ar dzīvniekiem. Taču sengrieķu vārds, kurš tiek lietos evaņģēlijā un tradicionālajos tulkojumos tiek tulkots kā ”krodziņš”, patiesībā nenozīmē viesnīcu vai krogu mūsdienu izpratnē. Iespējams, ka viņi patiesībā apmetās savu Betlēmes radinieku mājas pirmajā stāvā (parasti cilvēki nakšņoja augšstāvā). Pirmais stāvs parasti tika izmantots kā saimniecības telpas; reizēm arī izmitinot kādu dzīvnieku ziemas laikā (tāpēc arī tur atradās silīte, kas šajā gadījuma noderēja kā mazuļa gultiņa). Taču nekas evaņģēliju aprakstos neliecina, ka tajā laikā tur patiešām būtu bijuši klātesoši kādi dzīvnieki.

Koncentrēties uz silīti un aizmirst, kāpēc tā vispār tika pieminēta, ir tieši tas pats kā suns skatās uz pirkstu, nevis uz priekšmetu. Kāpēc Lūka šajā stāstā to ir pieminējis trīs reizes?
Atbilde ir šāda: tāpēc, ka silīte bija zīme ganiem. Atrodot bērniņu, kurš gulētu silītē, viņiem būtu skaidrs, ka tas ir bērns, kuru viņi meklē. Un tas viņiem arī pierādītu to, ka eņģelis zina, par ko viņš runā.

Protams, tas ir tik cilvēciski emocionāls pavērsiens šajā stāstā – mēs tā iztēlojamies kā jaunā māte atrod dzīvnieku silīti, kas ir gatava kalpot kā gultiņa viņas jaundzimušajam dēlam. Nav šaubu, ka ir bijuši un būs daudz sprediķu, kas tiks sludināti par to, kā Dievs nokāpj reālās dzīves haosā un jucekļos. Taču Lūka savā evaņģēlija stāstā to ir pieminējis tādēļ, ka tas bija svarīgi, sniedzot ganiem informāciju un norādījumus.

Bet kas tad ir svarīgi?
Svarīgais ir tieši tas, kas ganiem tika pateikts – šis bērns ir Glābējs, Mesija, Kungs. Silīte pati par sevi nav svarīga. Tā ir norādes zīme, rādītājs, kas norāda uz tajā guļošā zīdaiņa identitāti un uzdevumu. No tālām ganībām atnākušie gani, izstāsta visiem šo vēsti, un arī Marija un Jāzeps, dzirdot to no šiem negaidītajiem ciemiņiem, gūst papildu apstiprinājumu tam, kas līdz šim ir bijis tikai viņu pašu noslēpums.

Šajā evaņģēlija stāstā gan ir vēl kāds interesants akcents. Evaņģēlists Lūka ir ievadījis šo stāstu, mūs informējot par Augustu Cēzaru, kurš tajā laikā valda tālu prom Romā.
Augusts bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls. Viņš kļuva par vienīgo Romas valdnieku pēc asiņaina pilsoņu kara, kurā uzvarēja visus konkurējošos pretendentus. Pēdējais, kas tika iznīcināts, bija slavenais Marks Antonijs, kurš izdarīja pašnāvību neilgi pēc sakāves kaujā pie Aktijas (the battle of Actium) 31.gadā pirms mūsu ēras. Augusts pārvērta vareno Romas republiku par impēriju ar sevi ka imperatoru. Un tad viņš pasludināja, ka ir ieviesis taisnīgumu un mieru visā pasaulē. Augusts arī pasludināja savu mirušo audžutēvu par dievišķu un pats sevi dēvēja par "dieva dēlu". Dzejnieki rakstīja dziesmas par jauno laikmetu, kas bija sācies; vēsturnieki stāstīja garus stāstus par Romas uzplaukumu, kura kulmināciju (acīmredzot!) sasniedza paša Augusta personā. Runāja, ka Augusts ir pasaules "glābējs". Viņš bija tās valdnieks un 'kungs'. Romas impērijas austrumu daļā cilvēki sāka pielūgt viņu kā dievu.

Savukārt mūsu evaņģēlija fragments stāsta, ka tikmēr tālu prom, uz impērijas pašas austrumu robežas, piedzima zēns, kuru pēc vienas paaudzes pasludināja par "Dieva dēlu"; viņa mācekļi runāja par viņu kā par "Glābēju" un "Kungu"; viņa sekotāji uzskatīja, ka viņa atnākšana ir atnesusi pasaulei patiesu taisnīgumu un mieru. Jēzus nekad nenonāca Romā un nestājās imperatora priekšā, bet Lūka evaņģēlijs mums atklāj to, ka imperators Romā nolemj veikt tautas skaitīšanu visā savā plašajā teritorijā un ka šīs skaitīšanas rezultātā Jēzus piedzimst pilsētā, kas bija saistīta ar pašu ķēniņu Dāvidu.

Vēsturnieki ir bijuši neizpratnē par šo tautas skaitīšanu. Tā, kas tika veikta laikā, kad Sīrijas pārvaldnieks bija Kirēnijs, bija krietni vēlāka par Jēzus piedzimšanu (un, kas interesanti, izraisīja nemierus, jo jūdi bija neapmierināti, ka Roma viņiem uzliek nodokļus). Viens no veidiem, kā šeit tulkot sengrieķu valodu, ir šo tautas skaitīšanu pieņemt par agrāku, kādu pirms slavenās Kirēnija laikā veiktās tautas skaitīšanas. Ir daudz mīklu, kuras vēsturnieki nekad neatrisinās, un šī varētu būt viena no tām.

Taču evaņģēlista Lūka teiktais ir skaidrs. Šī zēna piedzimšana ir sākums konfrontācijai starp Dieva Valstību (tās šķietamajā vājumā, nenozīmīgumā un neaizsargātībā tajā brīdī) un visām pasaules valstībām.
Imperators Augusts nekad nebija dzirdējis par Jēzu no Nācaretes. Taču aptuveni gadsimta laikā viņa pēcteči Romā ne tikai bija dzirdējuši, bet arī veica pasākumus, lai iznīcinātu viņa sekotājus. Nedaudz vairāk kā trīs gadsimtu vēlāk pats tā brīža imperators kļuva par kristieti. Šodien nebūs daudz cilvēku, kuri varētu pastāstīt kādus faktus par imperatoru Augustu, bet ir miljoniem un miljoniem, kuri sevi sauc par kristiešiem, par Īstā un Patiesā visa universa Valdnieka sekotājiem.

Kad redzat silīti uz Ziemsvētku kartiņas vai izvietotu kādā svētku dekorācijā, neapstājieties tikai pie fakta par bērniņu silītē. Skatieties, uz ko tas norāda. Tā norāda uz apbrīnojamu atklāsmi un patiesību, ka par tur guļošo bērniņu jau tika runāts kā par patieso pasaules ķēniņu viņa piedzimšanas brīdī.

Tomēr stāsts jau nav tikai par Kristu kā Valdnieku (kas Viņš bez šaubām ir), bet arī par mūsu katra personīgo pestītāju Jēzu Kristu, kurš piedzima, dzīvoja, nomira un augšāmcēlās, lai mūs glābtu no nāves un mūžīgas iznīcības. Viņš to darīja tāpēc, ka mūs katru mīl ar bezgalīgu un dievišķu mīlestību.
To tad nu arī svinēsim!

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Īstais Ziemassvētku stāsts

(Lk 2:8-20) Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 

Lai pilnībā novērtētu Ziemassvētku stāstu, mums būtu labi atcerēties trīs lietas/atziņas: 

1. Kam Dievs uztic pastāstīt tālāk šo īpašo notikumu. Ganiem! Pirmā gadsimta Palestīnā viņi tika uzskatīti par sabiedrības zemāko slāni (padibenes?!). Tomēr Dievs izvēlējās viņus, lai atklātu kaut ko tik īpašu. Varbūt tas ir tāpēc, ka bieži vien 'tie izglītotie un inteliģentie' no mums vairāk uztraucas par to, ko citi padomās, ja informācija/idejas izrādīsies nepopulāras. Bet šie 'vienkāršie' gani vienkārši devās pavēstīt īpašos jaunumus. Ja Tu kādreiz sāc uztraukties/pārdomāt: "Vai Dievs varētu izmantot tādu personu kā es?", tad atbilde ir - Jā! Vienkārši pastāsti cilvēkiem, ko esi redzējis un dzirdējis, ... un par izmaiņām, ko Jēzus ir veicis Tavā dzīvē. 
2. Cilvēku reakcija, kuri dzirdēja stāstu – "visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to" (Lk 2:18). Evaņģēlijs nav vienkārši labs padoms, tās ir pārsteidzoši labas ziņas! Jūsu grēku parāds ir dzēsts! Ļoti daudzi cilvēki mūsu sabiedrībā dziļi sirdīs ilgojas pēc kaut kā tāda. Ja viņi to patiesi sadzirdētu, arī viņi būtu priecīgi izbrīnīti un pārsteigti. 
3. Marijas reakcija. "Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama" (Lk 2:19). Viņa vēlējās saprast, ko Dievs dara un kā tas ir saistīts ar viņu. Un Tev tas arī jādara. Dieva būtība nemainās, bet Viņš ir attīstības Dievs... un Tev ir jāturas ar Viņu kopsolī. Bija daudz informācijas/fakti, ko Marija uzreiz nesaprata, bet viņa to visu uzklausīja, pieņēma, pārdomāja un paklausīja. Un to Dievs sagaida arī no Tevis. 

Lasīt tālāk