Ēst un dzert Cilvēka Dēlu

(Jņ 6:47-59) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. 

Viens no aizkustinošākajiem un bieži aizmirstajiem stāstiem par ķēniņu Dāvidu ir stāsts par piedzīvojumu, kad viņš cīnījās pret filistiešiem, kas bija ieņēmuši viņa dzimto pilsētu Betlēmi. Dāvida kareivju vidū bija trīs īpaši uzticami kaujinieki, kuri bija slaveni ar savu drosmi un gatavību darīt visu, ko karalis lūdza. Kādu dienu, kad viņš un viņa vīri bija iesprostoti, Dāvids ilgojās padzerties un skaļi pateica savas pārdomas par to, cik ļoti vēlētos ūdeni no Betlēmes akas (kas, protams, nebija pieejama filistiešu dēļ). Taču tas neapturēja viņa trīs draugus-varoņus. Viņa draugi devās ceļā, izlauzās cauri filistiešu karaspēka ielenkumam, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes un atnesa to Dāvidam. 
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes. 
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē. 

Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts). 
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt. 

Taču tas, ka Jēzus šajā kontekstā (gadsimtus vēlāk, bet joprojām ebreju reliģiskajā vidē) runā par "savu asiņu dzeršanu", dod mums ļoti svarīgu pavedienu, lai sapratu ko Viņš patiesībā grib pateikt šajā neparastajā evaņģēlija fragmentā. Ja jūs vēlaties gūt labumu no tā, ko Es daru (Viņš saka) jums ir "jāēd Mana miesa" un "jādzer Manas asinis". Ja jūs to darīsiet, jūs dzīvosiet mūžīgi; Es jums došu augšāmcelšanos laiku beigās.
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis. 

Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes. 

Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana. 

Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt". 
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu. 
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis. 

Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā. 

Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā. 

Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību. 
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības… 
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas. 

Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Piedzīvojums pie Kunga galda

Tādēļ, mīļotie, bēdziet no elku pielūgšanas. Es runāju ar jums kā saprātīgiem: izspriediet paši, ko es saku. Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo viena maize, viena miesa esam mēs daudzie, tādēļ ka mēs visi esam līdzdalīgi pie šīs vienas maizes.
Skatiet Israēla tautu: vai tie, kas ēd upura gaļu, nav kopībā ar altāri? Ko tad es saku? Vai to, ka elku upuris būtu kaut kas? Vai to, ka elks būtu kaut kas?
Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā.
Vai iekvēlināsim Kungu dusmās?
Vai tad mēs esam stiprāki par viņu? (1.Kor.10:14-22)

"Kristietība", kā reiz teica Anglikāņu arhibīskaps Viljams Templs (William Temple), "ir materiālistiskākā no visām reliģijām.”
Tas, ko viņš ar to domāja, bija patiesās kristietības ticība, ka Dievs patiešām kļuva cilvēks Jēzū Kristū no Nācaretes, un viss, kas no tā izriet attiecībā uz kristieša apņemšanos celt Dieva valstību (kā Jēzus mācīja mūs lūgties) uz zemes un debesīs.

Bet šajā Bībeles fragmentā mēs redzam vēl kādu aspektu tam, cik "materiālistiska" kristīgā ticība tiešām ir. Dažiem šī doma var šķist satraucoša, un tas nav slikti, jo liek mums domāt un uzdot jautājumus.
Tas, ko Pāvils vēlas uzsvērt pāri visam, ir tas, ka pastāv reālas briesmas, ja kristieši pieļauj kādus sakarus ar sātana teritoriju. Tā kā viņš to uzsver runājot par netiklību (1.Kor.6:18), labākais veids nav sākt plašas debates par to, labākais nav sākt pārbaudīt, lai noskaidrotu, vai tas tiešām ir tik slikti, kā tiek apgalvots. Labākais veids ir to visu pamest un skriet projām cik ātri vien iespējams…

Izturēties pret to, it kā tas būtu nāvējoša infekcijas slimība - jo patiesībā savā ziņā tā tas arī ir.
Un, runājot par elkiem un velnu, tāpat kā par seksuālo morāli, cilvēkiem ir tendence domāt, ka tāpēc, ka kristietība ir par garīgumu, par ticību, tad tam, ko viņi dara ar savu ķermeni, nav lielas nozīmes.
Pāvils ir ļoti tiešs šīs vēstules 6.nodaļā apgalvojot, ka nav tādas lietas kā gadījuma sekss. Tas Dieva radītā pasaule patiesībā nedarbojas.
Cilvēku ķermeņi nav rotaļlietas; tie ir visas personas (kas ir radīta pēc Dieva līdzības) vienīgā eksistences vieta.

Tagad šajā savas vēstules fragmentā apustulis Pāvils vēlas pateikt tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka nav tāda lieta kā gadījuma dievkalpojums.
Materiālā pasaule, ieskaitot ēdienu un dzērienus, ir noderīga ne tikai, lai saglabātu un uzturētu cilvēku dzīvību. Šī materiālā pasaule var kļūt par veidu, par nesēju, jeb transportlīdzekli, caur ko notiek kādas dievības vai Dieva pielūgšana.
Pāvils šai tēmai pievēršas nopietni, pat nedaudz piesardzīgi, jo viņš 10.nodaļas 15.pantā saka, ka vēstules lasītajiem tagad būs nepieciešams rūpīgi domāt par to, ko viņš saka.
Nav šaubu, ka viņš būt varējis pateikt daudz vairāk, un tiem no mums, kas cenšas pētīt, pārdomāt un mācīt par Kunga Sv.Vakarēdiena nozīmi, ir klusa vēlēšanās – kaut viņš būtu to darījis.
Tomēr arī tagad mēs varam uzzināt un mācīties daudz no tā, ko viņš pasaka.
Pāvila arguments ir, ka, piedaloties Kunga mielastā, mēs patiešām esam Mesijas miesas un asins daļa.
Sv.Vakarēdiens ir mūsu vienotības viņā piedzīvojums.

Tāpat kā senās Izraēlas laikā, tiem, kas pielūdza Dievu Templī, tiešām bija “kopība ar altāri", kas, šķiet, nozīmē "cilvēki, kuriem ir dalība, sadarbība ar pašu Dievu”.
Tad pēc analoģijas – tie, kas pielūdz, ieskaitot ēšanas un dzeršanas rituālus, elku templī var kļūt par "partneriem ar elku”.
Pāvils protams saprata, ka šādas atziņas nav viegli aptvert.
Vai tad viņš pats šajā vēstulē mazliet iepriekš nav rakstījis, "ka nekādu elku pasaulē nav" (8:4)?
Jā! bet tagad viņš brīdina, ka, lai gan “dievs" novietots kādā nebūt svētnīcā ir nekas vairāk kā mākslīga zelta vai sudraba statuja, tad tomēr ļauni dēmoniski spēki ir realitāte, un var izmantot cilvēka tuvošanos, pielūgsmi vai tikai ziņkārību par kādu tur elk-dievību, lai iegūtu varu pār pielūdzēju pašu.

Tālāk Pāvils izsaka argumentu, ka patiesā draudze ir tie, kas sēž pie Mesijas galda un ir dalībnieki Viņa dzīvībā un dzīvē.
Tātad tie, kuri vienoti par patiesu paša Dieva iemiesošanos cilvēka ķermenī, nevar un nedrīkst flirtēt ar iespējamu dalību ar ļaunajiem spēkiem, kas vēlas izkropļot visu Dieva radīto pasauli un pat paša Dieva attēlu nesošos cilvēkus.

Iedomāties, ka mēs varam izmantot savu “izvēles brīvību”, lai pārslēgtos uz priekšu un atpakaļ starp Mesiju (caur kuru pasaule ir izglābta no ļaunuma) un ļaunuma spēkiem (kas cenšas visu izpostīt) ir milzīgs neprāts.
Turklāt, tas faktiski nozīmē darīt to, ko Izraēla tauta darīja tuksnesī – viņi “izaicināja to Kungu" (22.pants). Katrs, pie pilna saprāta esošs cilvēks, nevarētu šaubīties, kurš tad ir stiprāks – Mesija (caur kuru pati nāve tika uzvarēta ar Viņa augšāmcelšanos) vai tumšie spēki (kas joprojām mēģina kuru tik būtu iespējams paturēt sava pakļautībā).
Pāvils jau arī skaidri pasaka mūsu lasītās vēstules turpinājumā (1.Kor.15:23-28), kas patiešām notiks pašās laiku beigās.
Tāpēc, vai būtu saprātīgi, ja mēs to apzinoties, tomēr gribētu riskēt nokļūt zaudētāja pusē, iestāties zaudētāja komandā?

Šeit uz mirkli mums vajadzētu ļoti nopietni padomāt par Pāvila izteikto apgalvojumu nozīmi un nopietnību.

Pirmkārt, kad tiek runāts par "ļaunajiem gariem”, kuri ir iesaistīti tad, kad tiek pielūgti elki, viņš ar to nedomā šos “dēmonus” kaut kā pretstatīt Dievam.
Jā, tie ir ļaunās garīgās pasaules “spēki”, tomēr nekā nevar tikt salīdzināti ar Dieva spēku.

Lai redzētu kā tas darbojas šodienas pasaulē, mums ir tikai jāpaskatās, kas notiek, kad cilvēki atļauj naudai, iekārei vai varai vadīt tos tādos ceļos un virzienos, kur viņi nekad nav pat domājuši iet.
Daži mūsdienu autori ir norādījuši, ka lielajās korporācijās, vai uzņēmumu vadītājiem reizēm ir sajūta par kaut ko, ko varētu raksturot kā ”mistisku spēku", kas dzen tos uz priekšu, kas uzspiež savu gribu, neskatoties uz to, ka lielākā daļa cilvēku, kuri sēž pie biroju rakstāmgaldiem nekad īsti nav plānojuši iet šo ceļu. Ja Tu reiz izaicini, pieļauj vai sadarbojies ar šiem “spēkiem”, tie var arī pārņemt Tevi pilnībā.
Pāvils ir uzmanīgs, lai nepateiktu pārāk daudz par šiem “spēkiem”. Viņš nevēlas, lai Korintas kristieši sāktu pārāk interesēties par tiem, lai nepretendētu, ka zina visu par to. Pietiekami zināt, kā mēs no jauna to atklājam mūsu pašu sekularizētajā Rietumu pasaulē, ka ir ļaunie spēki, kuri, ja cilvēki dod viņiem varu, pārņem visu.

Otrkārt, mēs pamanām atkal un atkal, ka Pāvila arguments 18.pantā tiek balstīts uz "etniskā Izraēla”, jeb Dieva tautas piedzīvojumiem, mācību un principiem. Tas savukārt liek domāt par vēstules saņēmējiem kā citu, no “etniskā Izraēla” atšķirīgu cilvēku kopu. Pāvils šajā vēstulē daudz vairāk par šīs jaunās Dieva ļaužu grupas identitāti nerunā. Bet tas, ko viņš saka, ir pietiekami, lai mudinātu mūs pētīt šo tēmu daudz nopietnāk un dziļāk (ceru reiz dalīties pārdomās par Rom.9:-11).

Treškārt, mums nevajadzētu palaist garām to, ko kā kaut ko ļoti svarīgu Pāvils saka par maizes ēšanu un vīna dzeršanu Kunga Sv.Vakarēdienā. Viņš par to vēl vairāk runā 11.nodaļā. Tas, kā Pāvils šīs tēmas apskata un sakārto, nav nejaušība. Tas ir kā grandiozas celtniecības projekts – viena konstrukcija pie otras. Apspriežot vienu nepieciešamo tēmu, Pāvils gatavo klausītāju un lasītāju prātā ceļu uz nākamo.

Šajā fragmentā mēs ieraugām, ka Pāvils patiešām tic – vienkāršie elementi uz Lielās Kristīgās ģimenes galda, maize un vīns, ir kā ceļš, kā veids, kā līdzeklis, kā iespēja būt savienotiem ar pašu Mesiju – Jēzu Kristu.

“Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu?” (16.p)

Tie, kas dalīsies ar biķeri un maizi kļūs par vienu miesu – Mesijas ķermeni.
Tie, kas būs pie Kunga galda, būs Viņa, Jēzus Kristus dzīves ieskauti.

Viena no lielākajām traģēdijām baznīcas vēsturē ir tā,
• ka visi doktrinārie strīdi, kas visos laikos ir notikuši ap/par centrālo kristiešu draudzes notikumu;
• daudzo autoru, skolotāju un mācītāju bailes pateikt pārāk daudz par to, ko tas nozīmē;
• līdz ar to cilvēki daudzās draudzēs ir absolūti neziņā – kas/par ko/kāda īsti ir nozīme Kunga mielastam; viņi nav pilnībā izglītoti un sagatavoti izbaudīt pašu centrālo un svarīgāko (paša Jēzus Kristus iedibināto) notikumu Kristīgās Baznīcas dzīvē – Svēto Vakarēdienu.

Lasīt tālāk