Dēls kļūst par priesteri
(Ebr 5:5-10) Tā arī Kristus, tapdams par augsto priesteri, nav sevi pagodinājis pats, bet gan tas, kas viņam sacījis:
tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju!
Tāpat arī citur ir sacīts:
tu esi priesteris uz mūžiem
pēc Melhisedeka kārtas.
Kad Kristus savās zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām raidīja daudz lūgšanu un saucienu pēc palīdzības tam, kas viņu spēj izglābt no nāves, viņš tika uzklausīts savas padevības dēļ. Un, lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību ciešanās, un, padarīts pilnīgs, viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas avotu visiem tiem, kas viņu paklausa, un Dievs viņu nosauca par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
Mans vectēvs bija galdnieks. Savukārt, lai gan mans tēvs bija ģimenē vecākais dēls, šo ģimenes nodarbošanos (galdniecību) turpināja abi viņa jaunākie brāļi. Divi no trim maniem brālēniem savukārt šo ģimenes biznesu turpināja, kad pienāca viņu laiks…
“Turpināt ģimenes biznesu” – tas izklausās diezgan grandiozi: nāk jaunā paaudze, tikko pabeiguši skolu, sēž greznā birojā blakus tēva birojam un ar laiku pārņem vadību, pārvalda visu uzņēmumu, izbauda biznesa pusdienas, golfa izbraucienus, ceļojumus uz ārzemēm un visu pārējo… dzīvesveidu.
Patiesībā tas tā nebija. Pirmkārt, manu tēvabrāļu galdnieku darba gaitas sākās laikā, kad Latviju bija okupējusi Padomju Savienība un nekādi privātu uzņēmumi nebija atļauti. Bieži naudas līdzekļu nepietika pat ikdienas vajadzībām, nemaz nerunājot par greznām pusdienām un ceļojumiem. Turklāt katrs no mana tēva brāļiem dzīvoja citā pilsētā un strādāt kāda kolhoza galdnieku darbnīcā nozīmēja sākt jaunu karjeru no pašiem pamatiem. Lai gan mani brālēni savas darba gaitas sāka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī viņiem neklājās viegli uzsākt savus privātos biznesus. Pašiem bija jāmeklē piegādātāji, lai redzētu, no kurienes nāk izejmateriāli, un pašiem kā pārdevējiem bija jācenšas piedāvāt sevi pasaulei, kas nebija pārliecināta, ka tai vispār ir vajadzīgi viņu pakalpojumi. Vienīgais, kas viņiem bija – viņi bija savu tēvu dēli, kas nozīmē, ka darba iemaņas un pamatprasmes bija apguvuši jau bērnībā. Darbiņi, kurus viņi veica savā jaunībā, palīdzot saviem tēviem, sagatavoja viņus tālāk turpināt šo nodarbošanos visā savā dzīvē.
Šis manas atmiņas zināmā mērā var izskaidrot vai paskaidrot vienu no dīvainākajām frāzēm visā Vēstulē Ebrejiem. Lai gan Jēzus bija/ir Dieva dēls, 5. nodaļas 8. pantā vēstules autors raksta, ka “viņš mācījās paklausību ciešanās”. Daudzi varētu domāt, ka būt par Dieva dēlu nozīmē vienkārši piedalīties Dieva valdīšanā pār pasauli, dzīvojot godībā un svētlaimē. Taču tā nav! Dievs, kas ir Jēzus Tēvs, ir Dievs, kurš radīja visu pasauli, un Viņš joprojām ir dziļi ieinteresēts savas radības labā, pat ja tā ir kļuvusi nepaklausīga un samaitāta. Ja Jēzum ir jābūt Viņa Dēlam, Viņam ir “jāmācās” viss, kas būtu nepieciešams, lai glābtu visu radību no jucekļa, kurā tā ir nonākusi. Viņam ir jāiepazīst gan tās dziļumi, gan augstumi. Viņam ir jāiemācās, ko nozīmē būt paklausīgam Tēva Dēlam; un tas nozīmē ciešanas (un ne tāpēc, ka Dievs ir sadists, kurš vienkārši vēlas redzēt, kā viņa dārgajam dēlam klājas grūti) tāpēc, ka pasaule, ko Dievs radījis un mīl, ir tumša un ļauna vieta, un Dēlam ir jāpiedzīvo un jācieš šīs pasaules bēdas un sāpes, lai to glābtu.
Tas ir tas, ko 9. pantā izsaka frāze, ka Jēzus tika “padarīts pilnīgs” (grieķu valodā tas ir tikai viens vārds). Tas nenozīmē, ka Viņš iepriekš bija “nepilnīgs” (vai grēcīgs), bet gan to, ka Viņam vajadzēja piedzīvot paša Dieva Tēva sāpes un bēdas par šo neveiksmīgo pasauli. Viņš kļuva patiesi un pilnībā tāds, kāds savā būtībā jau bija. Šī prasība, lai Dēls praksē iemācītos, ko patiesi nozīmē būt Dēlam, ir viņa kvalifikācijas būtība, lai, tā sakot, saņemtu visas pilnvaras.
Vēstules ebrejiem autors, tāpat kā daudzi citi agrīno kristiešu domātāji, savienoja vienotā mācībā Bībeles fragmentus, kuros par Mesiju runāts kā par Dieva dēlu.
Šeit, 5. pantā, viņš citē arī 2.Psalma 7.pantu, kur Dievs saka jaunievēlētajam Israēla ķēniņam: “tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju…”. Taču tagad vēstules autors to sasaista ar 110.Psalma 4.pantu, kas pievieno jaunu un negaidītu lomu: Mesijam arī ir jābūt priesterim, turklāt priesterim citā "kārtā", citā tradīcijā vai pakāpē – “pēc Melhisedeka”.
Šeit ir tas brīdis, kad daudzi Bībeles lasītāji pie sevis domā: "Nu, ar to arī beidzas mana Bībeles pētīšana – es nekad nesapratīšu šīs lietas!!!”
Cik interesanti, ka pantā, ar kuru sākas nākamais vēstules ebrejiem fragments (11. pants), rakstītājs šķiet ir paredzējis tieši šādu reakciju, tāpēc izsaka tādu kā uzmundrinošu aizrādījumu. Viņš zina, ka būs grūti, bet, ja mēs turpināsim lasīt, tad soli pa solim viss tiks izskaidrots.
Mūsu vēstules ebrejiem aplūkojamajā fragmentā, citējot dažādus Psalmu fragmentus, tiek izvirzīta ideja, ka Dievs ir iecēlis Jēzu par jauna tipa priesteri.
Ar to tiek uzsvērts, ka šī iecelšana ir paša Dieva darbs, nevis kaut kas tāds, ko Jēzus pats būtu izdomājis. Vēstules rakstītājs, šķiet, apzinājās, ka cilvēki varētu kritizēt agrīno kristīgo kustību un pašu Jēzu par to, ka Viņš acīmredzami piesavinājās amatu, kas uz visiem laikiem piederēja vienīgi Jeruzalemes Templim un amatpersonām (augstajiem priesteriem, priesteriem un visiem pārējiem), kas tur kalpoja. Bet tagad šis jaunais redzējums par Jēzu paaugstina Viņu kā Jeruzalemes Tempļa (un visa, kas tajā notiek) idejas piepildījumu, un tādējādi padara to lieku, jo misija, kas uzticēta Jēzum (jo Viņš ir Mesija) vienmēr ir bijusi īstā Dieva iecere. Svētie Raksti skaidri norāda, ka, sūtot Mesiju, Dievs bija iecerējis Viņu darīt par jauna veida priesteri (pat par paša Tempļa aizvietotāju).
Vēstules ebrejiem rakstītājs nepārprotami zina stāstu par Jēzus piedzīvoto Ģetzemanes dārzā, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā (14:32-42), kā arī Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Viņš to pārstāsta ar spilgtām detaļām par “skaļu kliegšanu un asarām”, kad Jēzus lielās dvēseles mokās lūdza, lai varbūt Viņš varētu tikt pasargāts no sagaidāmā likteņa. Tas tad ir brīdis, kad Viņam bija jāpiedzīvo, ko nozīmē paklausība. Jēzus lūdza To, “kas viņu spēj izglābt no nāves”. Bet, lai gan Dievs varēja Viņu izglābt, tas tomēr nenotika. Atbilde uz Jēzus lūgšanu par glābšanu bija "Nē". Vai drīzāk atbilde bija tāda, ka lūgšana pati no sevi pārvērtās (kā tas bieži vien notiek lūgšanās) par piekrišanu: "Lai notiek Tava griba!". Tikai tā Jēzus varēja atklāt pilnu Dēla statusa nozīmi. Tikai tā Viņš varēja kļūt par augsto priesteri, par kādu Dievs Viņu bija iecerējis; par tādu, kas spēj līdzjust mums (grēciniekiem!) mūsu tumšākajos dzīves brīžos.
Patiesībā tas tā nebija. Pirmkārt, manu tēvabrāļu galdnieku darba gaitas sākās laikā, kad Latviju bija okupējusi Padomju Savienība un nekādi privātu uzņēmumi nebija atļauti. Bieži naudas līdzekļu nepietika pat ikdienas vajadzībām, nemaz nerunājot par greznām pusdienām un ceļojumiem. Turklāt katrs no mana tēva brāļiem dzīvoja citā pilsētā un strādāt kāda kolhoza galdnieku darbnīcā nozīmēja sākt jaunu karjeru no pašiem pamatiem. Lai gan mani brālēni savas darba gaitas sāka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī viņiem neklājās viegli uzsākt savus privātos biznesus. Pašiem bija jāmeklē piegādātāji, lai redzētu, no kurienes nāk izejmateriāli, un pašiem kā pārdevējiem bija jācenšas piedāvāt sevi pasaulei, kas nebija pārliecināta, ka tai vispār ir vajadzīgi viņu pakalpojumi. Vienīgais, kas viņiem bija – viņi bija savu tēvu dēli, kas nozīmē, ka darba iemaņas un pamatprasmes bija apguvuši jau bērnībā. Darbiņi, kurus viņi veica savā jaunībā, palīdzot saviem tēviem, sagatavoja viņus tālāk turpināt šo nodarbošanos visā savā dzīvē.
Šis manas atmiņas zināmā mērā var izskaidrot vai paskaidrot vienu no dīvainākajām frāzēm visā Vēstulē Ebrejiem. Lai gan Jēzus bija/ir Dieva dēls, 5. nodaļas 8. pantā vēstules autors raksta, ka “viņš mācījās paklausību ciešanās”. Daudzi varētu domāt, ka būt par Dieva dēlu nozīmē vienkārši piedalīties Dieva valdīšanā pār pasauli, dzīvojot godībā un svētlaimē. Taču tā nav! Dievs, kas ir Jēzus Tēvs, ir Dievs, kurš radīja visu pasauli, un Viņš joprojām ir dziļi ieinteresēts savas radības labā, pat ja tā ir kļuvusi nepaklausīga un samaitāta. Ja Jēzum ir jābūt Viņa Dēlam, Viņam ir “jāmācās” viss, kas būtu nepieciešams, lai glābtu visu radību no jucekļa, kurā tā ir nonākusi. Viņam ir jāiepazīst gan tās dziļumi, gan augstumi. Viņam ir jāiemācās, ko nozīmē būt paklausīgam Tēva Dēlam; un tas nozīmē ciešanas (un ne tāpēc, ka Dievs ir sadists, kurš vienkārši vēlas redzēt, kā viņa dārgajam dēlam klājas grūti) tāpēc, ka pasaule, ko Dievs radījis un mīl, ir tumša un ļauna vieta, un Dēlam ir jāpiedzīvo un jācieš šīs pasaules bēdas un sāpes, lai to glābtu.
Tas ir tas, ko 9. pantā izsaka frāze, ka Jēzus tika “padarīts pilnīgs” (grieķu valodā tas ir tikai viens vārds). Tas nenozīmē, ka Viņš iepriekš bija “nepilnīgs” (vai grēcīgs), bet gan to, ka Viņam vajadzēja piedzīvot paša Dieva Tēva sāpes un bēdas par šo neveiksmīgo pasauli. Viņš kļuva patiesi un pilnībā tāds, kāds savā būtībā jau bija. Šī prasība, lai Dēls praksē iemācītos, ko patiesi nozīmē būt Dēlam, ir viņa kvalifikācijas būtība, lai, tā sakot, saņemtu visas pilnvaras.
Vēstules ebrejiem autors, tāpat kā daudzi citi agrīno kristiešu domātāji, savienoja vienotā mācībā Bībeles fragmentus, kuros par Mesiju runāts kā par Dieva dēlu.
Šeit, 5. pantā, viņš citē arī 2.Psalma 7.pantu, kur Dievs saka jaunievēlētajam Israēla ķēniņam: “tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju…”. Taču tagad vēstules autors to sasaista ar 110.Psalma 4.pantu, kas pievieno jaunu un negaidītu lomu: Mesijam arī ir jābūt priesterim, turklāt priesterim citā "kārtā", citā tradīcijā vai pakāpē – “pēc Melhisedeka”.
Šeit ir tas brīdis, kad daudzi Bībeles lasītāji pie sevis domā: "Nu, ar to arī beidzas mana Bībeles pētīšana – es nekad nesapratīšu šīs lietas!!!”
Cik interesanti, ka pantā, ar kuru sākas nākamais vēstules ebrejiem fragments (11. pants), rakstītājs šķiet ir paredzējis tieši šādu reakciju, tāpēc izsaka tādu kā uzmundrinošu aizrādījumu. Viņš zina, ka būs grūti, bet, ja mēs turpināsim lasīt, tad soli pa solim viss tiks izskaidrots.
Mūsu vēstules ebrejiem aplūkojamajā fragmentā, citējot dažādus Psalmu fragmentus, tiek izvirzīta ideja, ka Dievs ir iecēlis Jēzu par jauna tipa priesteri.
Ar to tiek uzsvērts, ka šī iecelšana ir paša Dieva darbs, nevis kaut kas tāds, ko Jēzus pats būtu izdomājis. Vēstules rakstītājs, šķiet, apzinājās, ka cilvēki varētu kritizēt agrīno kristīgo kustību un pašu Jēzu par to, ka Viņš acīmredzami piesavinājās amatu, kas uz visiem laikiem piederēja vienīgi Jeruzalemes Templim un amatpersonām (augstajiem priesteriem, priesteriem un visiem pārējiem), kas tur kalpoja. Bet tagad šis jaunais redzējums par Jēzu paaugstina Viņu kā Jeruzalemes Tempļa (un visa, kas tajā notiek) idejas piepildījumu, un tādējādi padara to lieku, jo misija, kas uzticēta Jēzum (jo Viņš ir Mesija) vienmēr ir bijusi īstā Dieva iecere. Svētie Raksti skaidri norāda, ka, sūtot Mesiju, Dievs bija iecerējis Viņu darīt par jauna veida priesteri (pat par paša Tempļa aizvietotāju).
Vēstules ebrejiem rakstītājs nepārprotami zina stāstu par Jēzus piedzīvoto Ģetzemanes dārzā, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā (14:32-42), kā arī Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Viņš to pārstāsta ar spilgtām detaļām par “skaļu kliegšanu un asarām”, kad Jēzus lielās dvēseles mokās lūdza, lai varbūt Viņš varētu tikt pasargāts no sagaidāmā likteņa. Tas tad ir brīdis, kad Viņam bija jāpiedzīvo, ko nozīmē paklausība. Jēzus lūdza To, “kas viņu spēj izglābt no nāves”. Bet, lai gan Dievs varēja Viņu izglābt, tas tomēr nenotika. Atbilde uz Jēzus lūgšanu par glābšanu bija "Nē". Vai drīzāk atbilde bija tāda, ka lūgšana pati no sevi pārvērtās (kā tas bieži vien notiek lūgšanās) par piekrišanu: "Lai notiek Tava griba!". Tikai tā Jēzus varēja atklāt pilnu Dēla statusa nozīmi. Tikai tā Viņš varēja kļūt par augsto priesteri, par kādu Dievs Viņu bija iecerējis; par tādu, kas spēj līdzjust mums (grēciniekiem!) mūsu tumšākajos dzīves brīžos.
* Aizgūts no Tomasa Raita
