Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos

(Ps 91:1-2,9-16) Kas mājo Visuaugstā paspārnē 
un apmeties Visuvarenā ēnā, 
saka Kungam:
mans patvērum un mans cietoksni, 
mans Dievs, uz ko es paļaujos!
[...]
Tiešām tu, Kungs, esi mans patvērums!
Tev, kas izrauga Visuaugsto par savu mājokli,
tev negadīsies nekas ļauns,
nedz tuvosies sērga tavai teltij,
jo viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi –
sargāt tevi visos tavos ceļos!
Savās plaukstās tie tevi pacels,
lai nepiesitas pie akmens tev kāja!
Uz lauvām un odzēm tu mīsi,
tu sabradāsi jaunos lauvas un čūskas!
Viņš pieķēries man, un es paglābšu viņu,
es pasargāšu viņu, jo viņš zina manu vārdu,
viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu,
ar viņu es posta brīdī,
es izglābšu viņu un celšu godā,
es došu viņam ilgu mūžu
un rādīšu viņam savu pestīšanu! 

Mēs dzīvojam pasaulē, kur bieži rodas negaidītas problēmas, kas laupa mūsu mieru un drošību. Mēs varam saslimt un cīnīties par veselības atgūšanu; mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam; mēs zaudējam darbu, kas nodrošina mūsu ikdienas dzīves vajadzības. Vērotājam no malas mūsu dzīve var šķist perfekta, taču realitāte var būt pavisam citāda. 
Mums jāatceras, ka patiesu mieru un drošību nesniedz mūsu īpašumā esošās lietas, darbs, ko darām, vai citu cilvēku viedoklis. Īstais risinājums ir pie Dieva. Psalmā 91 ir teikts, ka tos, kas meklē drošību pie Visaugstākā Dieva, Visvarenais pasargās. Tie, kuri uzticas Dievam, var teikt: “Tu esi mana drošības un aizsardzības vieta. Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos.” (skat. 1-2.p). 

Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, kurā mēs varam zaudēt mantu, veselību un mīļos cilvēkus. Taču galu galā Dievs mums ir sagatavojis kaut ko daudz labāku - vietu pie Viņa debesīs uz visiem laikiem, kas kompensēs visu, ko esam zaudējuši. Taču tas nenozīmē, ka Dievs kaut ko apsola tikai tālā neaptveramā nākotnē un nav ar mums tagad. 
Pārlasi vēlreiz 91. psalma vārdus - šie vārdi ir domāti mums šodien. Mūsu pasaule nav perfekta, bet mūsu Dievs ir. Viņš būs mums līdzās un būs mūsu patvērums katrā mūsu zemes dzīves brīdī. 

Lasīt tālāk

Dievam viss ir iespējams

(2Kor 3:12-4:2) Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. 

Mums bieži māca un atgādina, ka veiksmīgas dzīves/karjeras pamatā ir plāns, kurš tad tiek īstenots. Tā arī ļoti daudzi cilvēki dara – apņemas, plāno, rēķina, maina un apņemas atkal... 
Saproti mani pareizi – es neesmu pret plānošanu. Tomēr reizēm gribas apstāties un padomāt – kā Tu juties zem šāda spiediena?
Šķiet, ka Tu neesi pietiekami labs tāds, kāds esi; ka ir pārāk daudz lietu, kuras Tev ir jāpārtrauc darīt vai jāsāk darīt. Un neatliek nekas cits kā saņemties un turpināt.

Tomēr man ir LABAS ziņas. Tavas attiecības ar Dievu, attiecības, kas ietekmē visu Tavu dzīvi, nav balstītas uz noteikumiem un aprēķiniem. Ir taisnība, ka mēs neesam pilnīgi (patiesībā mēs esam diezgan tālu no tā kā vajadzētu būt), bet Dievs veic pārveidošanu. Tāpēc, tā vietā, lai izdomātu kalniem plānu un noteikumu, kāpēc gan neizmēģināt tikai vienu – būt atvērtam Dievam? Ja mēs ļausimies Viņam mūs mainīt un attīstīt, tad tiksim pārveidoti. 2. vēstulē korintiešiem 3. nodaļā ir teikts, ka mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu” (18.p.). Tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas sevi pilnveidot. Taču šodien nav jābūt dienai, kad mēs sev uzstādams nesaprātīgas prasības par visu, ko uzskatām par “nepareizu”. Vienkārši apņemsimies būt atvērti Dieva pārveidojošajam spēkam un uzticēsimies Viņam. Dievs zina, ka esam nepilnīgi. Viņš arī negaida, ka mēs spētu visu mainīt uzreiz. Bet Viņš mūs aicina ļauties Viņa apbrīnojamajai žēlastības mīlestībai. 

Lasīt tālāk

Kāpēc mīlēt savus ienaidniekus?

(Lk 6:27-38) Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. Ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai saņemtu tikpat atpakaļ. Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visuaugstā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.

Viens no izcilākajiem ebreju zinātniekiem, kas mūsdienās ir rakstījis par Jēzu, bija Dāvids Flussers (David Flusser 1917-2000). Viņš daudzus gadus mācīja Jeruzalemes Ebreju universitātē (Hebrew University of Jerusalem.), taču ne visi atzinīgi vērtēja viņa zinātnisko darbu. Reiz kāds no viņa izcilākajiem studentiem, kurš vienu semestri pavadīja kādā citā universitātē, tur saņēma ļoti zemu novērtējumu tikai tāpēc, ka bija saistīts ar Flusseru. Pēc kāda laika pie Flussera ieradās mācīties students no iepriekš minētās universitātes. Studenta darbs nebija ļoti labs, bet Flussers uzstāja, lai tas tiktu novērtēts ar “A” (augstākā atzīme). Viņa asistents protestēja: kā viņš to varēja darīt, īpaši pēc tam, ko bija izdarījis otrs profesors?
“Lieciet viņam “A”,” uzstāja Flussers. “To es esmu iemācījies no Jēzus.”

Valstība, par ko sludināja Jēzus, ir saistīta ar krāšņu, smeldzīgu un pat absurdu dāsnumu.
Padomā, iztēlojies to labāko, ko Tu vari darīt – un tad dari to kādam sliktam cilvēkam.
Padomā par to, ko Tu patiešām vēlētos, lai kāds darītu Tavā labā, un tad negaidi kamēr kāds Tev to darīs, bet ej un dari to citu labā.
Padomā par kādu cilvēku, pret kuru Tev ir kārdinājums (varbūt pat dibināts iemesls!) būt noraidošam, un tad nepatikas izrādīšanas vietā izdari viņam kaut ko labu.
Šiem norādījumiem piemīt kaut kas neparasts, svaigs, pat kaut kāda pavasarīga kvalitāte. Šie Jēzus padomi ir par jaunu dzīvību, jaunām attiecībām, kas uzplaukst kā ziedi, kas izaug cauri betonam un pārsteidz ikvienu ar savu krāsu un svaigumu.

Bet vai kaut kas tāds realitātē vispār ir iespējami?
Jā un nē.
Jēzus mērķis nebija sniegt saviem sekotājiem jaunu noteikumu sarakstu par to ko drīkst un nedrīkst. Viņš nedeva to kā testu, kur paveikto var atzīmēt vienu pēc otra… un tad apmierināti sēdēt un apcerēt savus sasniegumus.
Runa bija/ir par to, lai izaicinātu un audzinātu sirds attieksmi, gara vieglumu, par spīti visam, ko pasaule var mest pret mums.
Un šī skatījuma centrā ir tas, kas motivē un piešķir visam jēgu – Tev jābūt tādam, jo tāds ir Dievs.
Dievs ir dāsns pret visiem, dāsns (skatoties cilvēcīgām acīm!) līdz pat absurdam – Viņš nodrošina/dod labo, lai VISI varētu to baudīt, gan tie, kas to pelnījuši, gan tie, kas to nav pelnījuši. Viņš ir apbrīnojami žēlsirdīgs (tam piekritīs ikviens, kas patiesi pazīst savu sirdi un joprojām turpina piedzīvot Dieva žēlastību un mīlestību). Tāpēc – kā gan mēs, Viņa bērni, varam būt mazāk mīloši un žēlsirdīgi?
Tikai tad, kad cilvēki atklās, ka viņiem ir darīšana ar TĀDU Dievu, viņiem būs motivācija, ilgas un iespēja šādu dzīves-skatījumu padarīt par savu.

Patiesībā šis evaņģēlijā dotais norādījumu saraksts ir par to, Kādam Dievam Tu tici! Un tas ir par dzīves veidu, kas tad no tā izriet.
Mums ar kaunu jāatzīst, ka liela daļa kristietības, šķiet, patiesībā maz vai neko nezina par Dievu, par kuru runāja Jēzus. Liela daļa no tiem, kas sevi dēvē/sauc par Jēzus sekotājiem, tā vietā ir ticējuši drūmam Dievam; Dievam, kas tērē naudu; Dievam, kura vienīgās rūpes ir padarīt cilvēku dzīvi grūtu un glābšanu gandrīz neiespējamu.

Taču šis evaņģēlija fragments arī noliedz ideju (kas bija izplatīta gan Jēzus, gan mūsu dienās), ka visas reliģijas patiesībā ir viens un tas pats; visi dievi un dievības patiesībā ir variācijas par vienu un to pašu tēmu.
Šis Dievs ir atšķirīgs. Ja Tu dzīvotu sabiedrībā, kurā visi ticētu šim Dievam, tad nebūtu vardarbības. Nebūtu atriebības. Nebūtu šķiru vai kastu dalījuma. Īpašums un manta nebūtu tik svarīga kā pārliecināšanās, ka Tavam kaimiņam vai darbabiedram viss ir kārtībā.
Iedomājieties, ja kaut daži cilvēki Tavā apkārtnē nopietni uztvertu Jēzu un dzīvotu šādi. Dzīve būtu krāšņa, citāda un pārsteidzoša. Cilvēki skatītos un brīnītos.
Un, protams, cilvēki toreiz skatījās, kad Jēzus to darīja.
Iemesls, kāpēc pulcējās ļaužu pūļi (kā Lūka mums savā stāstījumā iepriekš atklāj) bija tas, ka no Jēzus plūda spēks. Cilvēki tika dziedināti. Visa Viņa dzīve bija izcils dāsnums. Jēzus deva visu, kas Viņam piederēja, lai ikvienam būtu, kas bija vajadzīgs. Viņš runāja par to, ko zināja: par sava Tēva apbrīnojamo mīlestību un aicinājumu cilvēkiem (atbildot uz Dieva Mīlestību) dzīvot dāsnu, īsti cilvēcisku dzīvi.

Un visbeidzot, kad Viņam spļāva sejā un norāva apģērbu, Viņš turpināja mīlēt un piedot, kā Lūka mums pastāstīs vēlāk (skat. Lk 23:34,43). Viņš izrādīja mīlestību ne tikai saviem draugiem, bet arī saviem ienaidniekiem, raudādams par pilsētu, kas bija noraidījusi Viņa lūgumu pēc miera. Jēzus bija patiess Dieva iemiesojums, par kuru Viņš runāja.

Šajos norādījumos ir divas īpaši pārsteidzošas lietas.
Pirmkārt, to vienkāršība: tie ir acīmredzami, skaidri, tieši un atmiņā paliekoši.
Otrkārt, to nepietiekamība. Cik daudz Tu pazīsti cilvēkus, kas patiešām dzīvo šādi? Cik draudzes Tu zini, kurās šie norādījumi ir ikdienas dzīves noteikumi?
Kas ir noticis nepareizi?
Vai Dievs ir mainījies?
Vai arī mēs esam aizmirsuši, kas Viņš patiesībā ir?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva derības taisnīguma atklāšanās

(Rom 3:21-24) Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū... 

Ir daudz grāmatas, lugas un filmas, kur sižeta līnija, bieži vien pašā pēdējā brīdī, piedzīvo strauju pavērsienu. Kāds ierodas, varbūt auļojoša zirga mugurā, kad sanāksme, kāzas, vai linča-tiesa jau ir sākusies. Tiek atnesta ziņa par mantojumu, vēsts par atrastu iepriekš pazudušo mīļāko, vai arī jauni pierādījumi par alibi nozieguma izdarīšanas brīdī. Tajā brīdī, kad mēs jau domājām, ka tagad viss ir skaidrs un iznākums ir nenovēršams, – kaut kas jauns ir noticis, kaut kas tāds, kas izmaina visu. 

Lūk tieši tāds tad arī ir noskaņojums, ko apustulis Pāvils rada ar savu dramatisko "Bet tagad...", iesākot pilnīgi jaunu savas vēstules sadaļu (kuru viņš turpinās līdz pat 4.nodaļas beigām). Kaut kas īpašs ir noticis. 
Izmeklēšanas procesā viss līdz tam bija skaidrs: visi pierādījumi liecina, kas visa cilvēce (bez izņēmuma!) ir vainīga. Ko tad tur vēl varētu darīt? 

Bet kaut kas bija jādara! 
Vairāki ebreju rakstnieki (apustuļa Pāvila laikabiedri) daudz un dziļi domāja par dilemmu, ar kuru Dievs saskārās tad, kad visa cilvēce novērsās no Viņa. 
Pirmkārt, Dievs taču bija tas, kurš radīja visu pasauli, vai tas nozīmē, ka Viņš pamatīgi kļūdījās? 
Otrkārt, Dievs bija tas, kurš aicināja Izraēla tautu, un tagad šķiet saskārās ar izvēli – vai nu ekskluzīvi noteikt vienu tautu kā savus favorītus (lai gan ebreji to nav pelnījuši), vai atgriezties atpakaļ pie lielo Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam doto solījumu pārskatīšanas. Bet vai var mainīt solījumus, kuri ir juridiski nostiprināti noslēdzot "derību"? 
Visbeidzot, pasaule ir ļaunuma pārņemta, tāpēc Dievam (kā taisnajam tiesnesim) bija pienākums kaut ko ar to visu darīt. Tajā pat laikā pasaulē ir tik daudz cilvēki, kuri piedzīvo ciešanas ļaunu apspiedēju dēļ, un kuri tagad sauc pēc Dieva aizstāvības. 
Kā lai Dievs rīkojas? Kādā veidā Viņš varētu pildīt visas Savas saistības visās šajās jomās? 
Tas bija (un ir) izaicinājums Dieva taisnīgumam, vai arī, ja vēlaties, Dieva rīcības tiesiskumam, kā arī Dieva derības un apsolījumu uzticamībai. 

Pāvils šo tēmu jau pieteica šīs vēstules 1.nodaļas 17.pantā, kur viņš saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnīgumu. Ja jautājums būtu tikai par dažu cilvēku labu uzvedību, pretstatot to citu sliktai uzvedībai, tas būtu vienkārši. Ja, piemēram, ebreji būtu uzvedušies labi un visa pārējā pasaule slikti, tas būtu vienkārši. 
Bet problēmu sarežģī tas (un, ja mēs šo neņemam vērā, mēs nevarēsim saprast par ko patiesībā ir runa šajā sadaļā), ka Izraēla tautai bija dots uzdevums, bet viņi to nepildīja. Dieva plānotā pasaules problēmu risinājuma nesēji paši izrādījās daļa no šīs problēmas. 
Lai Dievs paliktu uzticīgs Saviem apsolījumiem, kā arī godīgs pret visu radīto, Viņam tagad pašam bija jātiek galā ar visu šo problēmu. 

Lielākā ironija ir tā, ka pati derība (Dieva vienošanās ar Ābrahāmu un viņa ģimeni) galu galā tika izstrādāta tāpēc, lai risinātu cilvēku ļaunuma un tā seku problēmu. 1.Mozus grāmata ir sakārtota tādā veidā, lai lasītājiem un klausītājiem atklātu: Dievs aicināja Ābrahāmu (1.Moz.12:), lai novērstu to problēmu, ko radīja Ādama grēks (1.Moz.3:), un tādā veidā atrastu iespēju sākotnējo projektu (1.Moz.1: un 2:) atkal turpināt. 
Šī tad arī ir tā dilemma, kurā Dievs, šķiet, ir iestrēdzis – kad radītajā pasaulē viss ir nogājis greizi, Viņš noslēdz derību ar Izraēla tautu, caur kuru visas lietas atkal tiktu sakārtotas pareizi. Dievam ir jāpaliek uzticīgam šai derībai, jo kā gan citādi lai Viņš izglābj mūsu pasauli? 
Tomēr arī derības cilvēki (ar kuriem tika slēgta vienošanās) pieviļ Dievu, un tagad paši kļūst par daļu no glābjamajiem, kopā ar pārējo pasauli. Dievs tagad nevar izlikties, ka nekas nav noticis, un darīt to, ko derības cilvēki sagaida (glābt viņus no viņu nožēlojamā stāvokļa, kaut arī viņi paši pie tā ir vainīgi). Ja Dievs to darītu, tad Viņu varētu apsūdzēt par neobjektivitāti un favorītismu. 
Ko lai Dievs tagad dara? 

Problēma jau patiesībā nav jautājumā par kaut kādu abstraktu Dieva taisnīgumu. Runa ir par Dieva derības taisnīgumu (vai Viņš pilda solīto). Vārds, kurš mums latviski parasti tiek tulkots kā "taisnība", šajā gadījumā nes līdzi visus šos aspektus un vēl daudz ko citu. Tas atklāj to kā Dievs ir, un kā Viņš būs uzticīgs šai derībai; uzticīgs Savam solījumam. Tas atklāj arī veidu, kādā Dievs pašu derību iecerēja tā, lai cilvēkus un pat visu pasauli atkal sakārtotu pareizi (lai viss būtu “ļoti labs”). 
Un tagad, kā to mums paziņo apustulis Pāvils, Jēzus Kristus, Izraēla Mesijas evaņģēlijs, skaidri un vienkārši parāda kā Dievs atrisina visas šīs problēmas. Nesagatavotai un šokētai pasaulei par pārsteigumu, uzticīgā Mesijas nāve atklāj to, kādā veidā vienīgais patiesais Dievs ir uzticīgs Savai derībai. 
Un tādējādi arī sniedz atbildi cilvēkiem, kuri ir pazuduši grēka un vainas apziņā; sniedz atbildi visai pasaulei, kurā viss ir nogājis greizi. 

Apustulis Pāvils šo, vienu no pazīstamākajiem Svēto Rakstu fragmentiem, iesāk uzsverot divas pamatpatiesības. Pirmkārt, šī svaigā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības”. 
Otrkārt, tomēr tajā pašā laikā likums un pravieši liecina par šo atklāsmi. Šis līdzsvars ir ļoti svarīgs. Tātad, Dieva jaunā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības", jo pretējā gadījumā uz to varētu pretendēt tikai tie, kuri ir "zem bauslības" (19.p), t.i. ebreji. 
Tomēr saskaņā ar 20.pantu (“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā...”) tas arī ebrejiem nedotu nekādu labumu. Šai jaunajai atklāsmei, skatoties retrospektīvi, ir jāatklāj, ka Dievs ir izpildījis visu, ko jau senatnē bija apsolījis. Apustulis Pāvils gan šeit, gan daudz citos savu rakstu fragmentos uzstāj, ka Dievs nemaina savas domas. Viņa dotais vārds nav neuzticams. 

Tas, kas bija nepieciešams (par ko mēs arī lasām 3.nodaļas sākumā), ir – Dieva uzticībai ir jādarbojas, nevis atsakoties no pasaules glābšanas plāna caur Izraēla tautu un tad uzsākot kādu jaunu projektu, bet ar kāda uzticīga izraēlieša ierašanos, kurš tad varētu piedāvāt Dievam pilnīgu paklausību, ko Izraēla tautai būtu vajadzējis darīt, taču tā to nespēja. 
Izraēla tauta, kura bija aicināta būt par Dieva glābšanas plāna vēstnešiem, savu īpašo misiju neizpildīja, saskatot tajā tikai izredzētību, un Dieva uzticēto atklāsmi paturēja tikai sev. 
Tagad mēs redzam un sākam saprast, kas apustulim Pāvilam bija prātā: Izraēla tautas pārstāvis, uzticīgais izraēlietis, Mesija ir Jēzus Kristus. 

Fakts, ka Mesija pārstāv savu tautu, lai tas, kas ir patiesība par Viņu, būtu patiesība par tiem (un otrādi), ir viens no apustuļa Pāvila domāšanas un teoloģijas pamatprincipiem. Lasot Pāvila rakstītās vēstules, mēs atradīsim to atkal un atkal. Šajā konkrētajā Svēto Rakstu fragmentā tas izskaidro kā saprast jēdzienu “Dieva taisnība”. Ļoti bieži attiecīgie vārdi 22.pantā no sengrieķu grieķu valodas tiek tulkoti kā "ticība uz Jēzu Kristu”, tomēr pareizāk būtu tulkot “Jēzus ticība” vai “Jēzus uzticība”. 
Ņemot vērā visas Vēstules Romiešiem 3.nodaļas kontekstu, mēs varam redzēt, ka tieši šāds teksta skaidrojums ir pareizs – apustulis Pāvils šeit nerunā par “mūsu ticības” maģisko pusi; viņš arī necenšas atklāt kam ticēja vai neticēja pats Jēzus Kristus. 
'Dieva taisnība Jēzus Kristus uzticībā ir visiem, kas tic…' 
Pāvils šeit vēlas uzsvērt to, kā Jēzus paliek uzticīgs tam glābšanas plānam, kāds bija Dievam prātā tad, kad Viņš aicināja Izraēla tautu noslēgt derību ar Viņu. Protams, Pāvils (tāpat kā 1:16-17) turpina uzsvērt, ka tie, kas var gūt labumu no Jēzus uzticības derībai, ir tie, kam ir ticība, tie, kas tic evaņģēlijam. Tomēr izšķirošais brīdis ir un paliek tad, kad Jēzus kā Izraēla tautas Mesija, kļūst “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei", kā Pāvils to apraksta Vēstulē Filipiešiem 2:8. 
Jēzus kā Mesijas "paklausība", patiesībā ir galvenā tēma Apustuļa Pāvila Vēstules Romiešiem 5.nodaļā, kad viņš, izdarot kopsavilkumu par vēstulē rakstīto, vēlreiz atgriežas pie mūsu šīsdienas teksta galvenās domas. "Uzticība" un "paklausība" izrādās ir divi raksturojumi, kā pateikt vienu un to pašu. "Uzticība” vairāk uzsver Jēzus lomu kā Izraēla tautai uzdotā uzdevuma izpildītāju, kamēr "paklausība" vairāk uzsver Viņa sadarbošanos ar Tēvu derības/līguma izpildīšanā. 

Tā visa rezultāts ir "atpirkšana" (24.pants). Šis ir viens no tiem tehniskajiem terminiem, kuru katrs kristietis ir dzirdējis, bet tikai daži tiešām saprot. 
23.pantā apustulis Pāvils rezumē to, cik tālu viņš savā argumentācijā ir nokļuvis: gan ebreji, gan pagāni - visi ir grēkojuši un nav spējuši atspoguļot Dieva godību, kas bija viņu, kā pēc Radītāja līdzības radītām būtnēm, uzdevums. Klasiskā Bībeles izpratnē, visi (gan ebreji, gan pagāni) ir nokļuvuši verdzībā, līdzīgi kā Izraēla tauta Ēģiptē. Ko Dievs izdarīja ar Izraēla tautu, to tagad Viņš dara visai pasaulei caur Jēzu Kristu: Dievs nodrošina "izpirkšanu". 

Šis vārds ir tehnisks termins kā apzīmēt verga atpirkšanu no vergu tirgus, vai arī kāda priekšmeta atpirkšanu no lombarda. Tomēr šeit apustulis Pāvils neizmanto šo metaforu kā vienu piemēru visu citu starpā. Viņš to lieto tāpēc, ka viņa izpratnē Jēzus nāve ir Jaunā Iziešana no Ēģiptes (kur tagad Ēģipte ir Grēka Verdzība). 
Pāvilam tas ir brīdis, kad tiek atbrīvoti grēka vergi. Apustulis Pāvils par to daudz vairāk un plašāk raksta vēstules turpinājumā, kamēr šeit viņš vienkārši īsi un konkrēti pasaka galveno: Dievs ir panācis to, ko pasaulei visvairāk vajadzēja, proti, atbrīvošanu no grēka verdzības. 

Šī "izpirkšana" sniedz to, uz ko vainīgais grēcinieks, sēžot uz apsūdzēto sola, nebija uzdrošinājies pat cerēt: Dievs piedāvā ne tikai apžēlošanu, bet pat attaisnojošu spriedumu! Protams, tā kā visi ir vainīgi, šis spriedums ir bez-nopelna un bezmaksas apžēlošana. 
Tomēr apustuļa Pāvila 24.panta sākumā rakstītais, ka "visi tiek attaisnoti bez nopelna", viņam nozīmē ne tikai to, ka tagad visi ir "atbrīvoti no soda" (kas pats par sevi jau būtu vairāk nekā grēciniekam pienāktos), bet to, ka atbrīvotajiem tiek piešķirts jauns statuss – Dieva tautas statuss, derības/līguma mantinieku statuss. 
Šis statuss cilvēkiem jau tagad dod "pilsoņa statusu" Dieva Valstībā, kas ir pasludināta un pašlaik tiek celta, tomēr pilnībā atklāsies tikai Visa Laika beigās.. 

Kā gan Dievs var darīt kaut ko tādu? Kā Jēzus-Mesijas nāvei var būt šāda ietekme? Kā gan Dievs var paziņot, ka cilvēki "ir Viņa bērni" jau šeit un tagad, ilgi pirms Pasaules Gala, kad katrs sirdis noslēpums tiks atklāts? Apustulim Pāvilam ir atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš savās vēstulēs pie šī jautājuma atgriežas atkal un atkal, sīki paskaidrojot to no visdažādākajiem skatupunktiem. 
Tāpēc turpini lasīt tālāk...   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mums uzticēta misija

(Psalmi 8:2-10) Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs Vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos! No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem. Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,- kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā. Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!

Dievam rūp mūsu dzīve, jo Viņš mūs ir radījis. Bībelē ir rakstīs, ka Dievs plānoja cilvēkus pēc Sava tēla, un tad (skat. 1Moz 1:26 un 2:15). Tātad mēs esam ne tikai Dieva radīti, bet mēs esam radīti, lai atspoguļotu Dievu un kļūtu arvien līdzīgāki Viņam. 

Kad mēs par to domājam, mums ir jāatceras, ka Viņš to plānoja visos mūsu dzīves aspektos. Dievs mūsos ir ieguldījis Savu prātu, spēku un mīlestību. Viņš ir pašā mūsu būtības tēlā, tādēļ ir pašsaprotami, ka mums ir pievērsta Viņa uzmanība un mīlestība visdziļākajā līmenī. Šī atziņa attiecas uz katru no mums. Dievam ir tik daudz ideju, domu un plānu par/ar mums, ka tos vienkārši nevar saskaitīt. Viņš ar mīlestību apdomā katru mūsu dzīves sīkumu. Ja mēs aicinām Viņu, Viņš ir gatavs līdzdarboties katrā mūsu dzīves jomā. 
Turklāt Viņš mūs ir ielicis brīnišķīgā pasaulē, kas ir radīta, lai mēs tajā dzīvotu. 
8.psalma 7.pantā ir teikts, ka Dievs ir cilvēku “darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu [...] nolicis pie viņa kājām”. 

Zemi ir radījis Dievs, un tā ir atvēlēta mums. Lai kur mēs dzīvojam un lai ar ko mēs nodarbojamies savā ikdienā, Viņš mums ir uzticējis Savu autoritāti konkrētam mērķim. Dievs ir radījis mūs, lai mēs būtu līdzīgi Viņam, un ir devis mums visu pasauli, lai mēs to koptu un sargātu.  

Lasīt tālāk

Dieva mīlestība

(1Jņ 4:7-21) Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība. Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo, tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. 

Statistika ne vienmēr var izskaidrot visu, taču dažkārt tā ir diezgan noderīga, jo tieši, atklāti, skaidri un tieši fakti reizēm palīdz.
Vārds "mīlestība" dažādos locījumos un formās šajos piecpadsmit pantos parādās ne mazāk kā divdesmit septiņas reizes. Šis fakts mums var palīdzēt saprast, par ko tad šeit ir runa. Šķiet, ka mēs esam nonākuši pašā vēstules vēsts centrā. Tas ir tas, ko apustulis Jānis visvairāk vēlas pateikt. Viss, kas ir teikts pirms tam, noved pie šīs tēmas; viss, kas seko vēstules pēdējā nodaļā, to tikai vēlreiz apstiprina. Jānis galvenokārt vēlas ar mums runāt par mīlestību.

Galveno domu un ideju secība šeit ir šāda: 
Apustulis Jānis tikko ir uzsvēris, ka Jēzus Mesija patiešām ir nācis miesā un, ka to noliegt nozīmē atklāt sevi kā viltus pravieti. Taču tas nav tikai dogmatisks lozungs, bezjēdzīga formula, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai atrisinātu kādu patvaļīgu doktrinālu neskaidrību. Tā ir kristietības būtība. Kristīgā ticība ir tur, kur ir pārliecība, ka Jēzū Mesijā ir atklājies vienīgais patiesais Dievs. Un tāpēc kristīgā ticība izpaužas/atklājas, kā iemiesota mīlestība. Un tiem, kas pievienojas šai ticībai/uzskatam un pieņem to kā savas cerības un dzīves pamatu, pašiem šis fakts ir jāatklāj visas pasaules priekšā. Iemiesotai mīlestībai ir jābūt kristiešu kopienas emblēmai, kas norāda ne tikai uz to, kas viņi ir, bet arī uz to, kas ir viņu Dievs.

Cik viegli to ir uzrakstīt, bet cik grūti sasniegt.
Pagājušajā nedēļā man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš, drūmi komentējot dažādas pieredzes ar reālo baznīcas dzīvi, ierosināja, ka baznīcām vajadzētu ārpusē izvietot "bīstams" zīmi, kas brīdinātu cilvēkus. Ja viņi tad tomēr ienāktu baznīcā un piedzīvotu nepatīkamas, kritizējošas, nosodošas sarunas un uzvedību, tad tā lai ir viņu pašu atbildība.
Tā diemžēl vienmēr ir bijusi baznīcas dzīves realitāte. Tāpēc, sākot ar apustuli Pāvilu, visi kristīgie autori ir centušies runāt/rakstīt par to, ka pie mums (kristiešiem!) tā nevajadzētu būt. Es vēlreiz atkārtoju, ka mīlestības likums nav neobligāts papildinājums. Tā ir kristietības būtības būtība. Ja tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas jaunas reformas draudzē, lai tā būtu.

Turpināsim sekot apustuļa Jāņa argumentam. Visam pamatā (4:7-10) ir fakts, ka Dieva mīlestība atklājas tieši tajā, ka Viņš sūta pasaulē Jēzu, savu dēlu, lai tas būtu upuris, kas izpirktu mūsu grēkus. Stāvot krusta pakājē un lūkojoties uz to, cik tālu Dieva mīlestība ir darbojusies mūsu labā, ir neiespējami (ja vien mēs neesam īpaši cietsirdīgi) nejust šajā mīlestībā esošo spēku un iespējas. Tas ir spēks, kas ir mainījis pasauli un joprojām varētu mainīt pasauli, ja vien Jēzus sekotāji patiešām šai mīlestībai pievienotos.

Tāpēc, "ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt." (4:11). Šis apgalvojums, patiesībā, ir vēl spēcīgāks, nekā daudzi varētu iedomāties. To varētu interpretēt kā vienkāršu apgalvojumu: “Lūk: Dievs mums ir devis piemēru, un mums vajadzētu to atdarināt.” Tā ir taisnība. Bet nākamais pants parāda lielāku dziļumu. “Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.” (4:12).

Lai saprastu šīs patiesības dziļo jēgu, noliksim šo apgalvojumu blakus Jāņa evaņģēlija prologa noslēguma pantam (Jņ 1:18) – “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.” Šī apgalvojuma jēga ir pārsteidzoša: mēs īsti nezinām, kas ir "Dievs" līdz brīdim, kamēr ieskatāmies Jēzū.
Tagad mēs varam sākt nojaust izteikuma nozīmi 1.Jāņa 4:12 – cilvēki īsti nezina, kas ir 'Dievs' - kamēr viņi neredz kā tas atklājas kristiešu dzīvē; līdz brīdim, kamēr "viņa mīlestība mūsos ir pilnīga."
To, ko Dievs uzsāka caur Jēzu, Viņš vēlas pabeigt mūsos un caur mums. Tāpat kā Jēzus atklāja Dievu pārsteigtās un nesagatavotās pasaules priekšā, tā tas ir jādara arī mums. Mīlestība ir tik svarīga!

Tas viss var notikt un tam ir jānotiek, pateicoties Dieva Gara dāvanai. Svētais Gars ļauj mums liecināt par to, ko Tēvs ir darījis, sūtot Dēlu. Un šai liecībai, protams, ir jāatklājas ne tik daudz vārdos, cik darbos (tā Jānis saka – 3:18). Mūsu mīlestībai “jānāk miesā”, tāpat kā Dieva mīlestība ir “nākusi miesā”.  

Tāpēc arī apustulis Jānis savā vēstulē atgriežas pie šīs atziņas atkal un atkal. Ja Tu saki, ka mīli Dievu, bet nemīli savu brāli vai māsu (viņš ar to domā kristīgās kopienas biedrus), tad Tu gluži vienkārši meloji. Tās pašas sirds durvis, kas atveras, lai ļautu izpausties Tavai mīlestībai pret Dievu, ir durvis, kas atveras, lai atklātu/dotu mīlestību savam tuvākajam. Ja Tu nedari otro (mīlestība pret līdzcilvēkiem), Tu patiesībā nedari arī pirmo (mīlestība pret Dievu). Tas ir tik vienkārši.

Mums tas var šķist biedējoši. Kurš var to izpildīt?
Bet tad apustulis Jānis sāk rakstīt gandrīz vai liriskā režīmā (4:17-18), jo viņš runā nevis par bailēm (vai tikai mēs šos noteikumus varam izpildīt?), bet par drosmi un pārliecību, ar ko mēs varam gaidīt Pastardienas tiesas dienu. Viņš pat nesaka, ka mums šī drosme un paļāvība ir tāpēc, ka mēs vienkārši paļaujamies uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Nē. Viņš saka, ka “tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē.” (4:17). Ko viņš ar to domā? Šķiet, viņš grib teikt, ka, ja Dievs sevi atklāja pasaulē, pārvēršot savu mīlestību miesā un asinīs, tad mums ir jāsaprot – ja mēs darām to pašu, mēs "papildinām" Dieva mīlestību. Tas, kas darbosies caur mums, būs patiesā Dieva mīlestība.

Kad tas notiek, vairs nav jābaidās. Mīlestība, kas šādā veidā ir kļuvusi pilnīga, neatstāj vietu bailēm. Tiklīdz iemācamies sevi atdot citiem, kā Dievs sevi ir atdevis mums, vairs nav no kā baidīties, jo mīlestības aplis ir noslēgts. Nav šaubu, ka tas, tāpat kā dažas citas Jāņa teiktās lietas, atstāj mūs gluži bez elpas (vai mēs kādreiz sasniegsim šo ticības un dzīves vienkāršību???). Bet vai mēs cerējām, ka tas, ka patiesais, dzīvais Dievs nāk pie mums, lai būtu ar mums kopā, aicinot mūs kopībai ar Viņu (16. pants), būs kaut kāda viegla, puslīdz vieglprātīga, hobija veida reliģija? Dievs mūs uztver pilnīgi nopietni. Kāpēc gan mēs nedarām to pašu ar Viņu?

Šīs vēstules fragmenta centrā ir kāds vārds, kas Jānim nozīmē veselu patiesību, mācības un izpratnes kopsavilkumu – “…kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā" (4:16). Šī doma ir pieminēta dažādās variācijās arī citās vietās (arī iepriekšējā pantā), bet šis ir šīs domas pilnīgākais izteikums. Tur lietotais vārds ir vienkāršs (tas nozīmē "dzīvot", "palikt", "palikt mājās”), bet patiesība ir dziļa, jo tā ir kristīgās ticības būtība. Tiek runāts par kopīgu dzīvi starp Tēvu, Dēlu… un visiem tiem, kas pieder Dēlam (kas apliecina, "ka Jēzus ir Dieva Dēls" (4:15)). Ieklausieties – mēs Dievā un Dievs mūsos.
Vēlreiz atkārtoju, ka to ir viegli pateikt, bet tas reizēm ir grūti uztverams. Tāpēc arī Jānis iesaka skatīties tur, kur šī mīlestība ir visspilgtāk ieraugāma. Tā tas ir un būs vienmēr, kad mēs skatāmies uz krustu (4:9-11).  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jautājums par nodokļu maksāšanu

(Mt.22:15-22) Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. 

Bija pašvaldību vēlēšanu laiks. Kaut kādā mirkļa neprātā es biju piekritis piedalīties un kandidēju uz vietējās pašvaldības deputāta vietu. Nebiju iestājies nevienā politiskā partijā, bet piedalījos kā Kristīgi demokrātiskās savienības atbalstītājs. Vēlēšanu kampaņā tātad biju iekļauts viņu sarakstā.
Žurnālisti bija visur, intervēja cilvēkus, fotografēja, rīkoja debates. Radio un televīzija šķita pilna ar to visu.
Piedaloties tajā pašam, es ieraudzīju šo procesu no “iekšpuses”. Visi šķita nervozi. Agrāk es biju domājis, ka politiķi labprāt uzstājās televīzijā vai radio. Tagad es sapratu, ka raidorganizācijas to vien vēlas kā viņus pieķert. Žurnālistus, šķiet, interesēja tikai sagaidīt brīdi, lai uzdotu viltīgus jautājumus, lai visus padarītu par muļķiem, lai uzbruktu un nomelnotu, nevis mēģinātu noskaidrot patiesību. Uz to, protams, raidorganizācijas cerēja, jo tad konkrētais ziņu kanāls iegūtu daudz lielāku skatītāju skaitu.

Jautājumi, ar kuriem cilvēkus varētu provocēt, ir pasaulē bijuši tik ilgi, kamēr vien ir eksistējušas kādas kopienas vai cilvēku grupas un ir bijuši vadītāji, kas cenšas piedāvāt jaunas idejas. Jautājumam, ko farizeji uzdeva Jēzum, bija acīmredzama dubulta nozīme. Jautājums par nodokļu maksāšanu Romas imperatoram bija viena no karstākajām tēmām Tuvajos Austrumos Jēzus laikā. Iedomājieties, kā jums patiktu, ja kādu rītu jūs pamostos un atklātu, ka cilvēki no otra pasaules gala ir ieradušies jūsu valstī un pieprasa maksāt viņiem nodokli kā atlīdzību par to, ka jūsu zeme ir nozagta! Šādas lietas joprojām izraisa nemierus un revolūcijas, un tas bija noticis arī laikā, kad Jēzus dzīvoja Galilejā.

Viens no slavenākajiem jūdu vadoņiem laikā, kad Jēzus vēl bija zēns, vīrs vārdā Jūda (labs revolucionāra vārds tajā laikā ebreju pasaulē), bija vadījis sacelšanos par tieši to problēmu. Romieši sacelšanos bija nežēlīgi apspieduši, atstājot apvidū krustus ar mirušiem un mirstošiem revolucionāriem, kā brīdinājumu, ka nodokļa maksāšana ir obligāta, nevis brīvprātīga. Farizeju jautājums bija, kā mēs varētu teikt, dzīvībai bīstams. Pasaki skaļi, ka cilvēkiem nav jāmaksā nodoklis okupantiem, un tu vari nonākt pie krusta.

Protams, tajā pašā laikā no ikviena, kas gribētu vadīt “Dieva izredzētās tautas” vidū kustību par “Dieva valstību”, tiktu sagaidīts, ka viņš iestāsies pret šo nodokli vai arī sastapsies ar cilvēku izsmieklu un sašutumu. Galu galā, vai tad ideja par to, ka Dievs-ir-mūsu-vienīgais-ķēniņš jēga nav tāda, ka Romas ķeizars tāds nav? Ja Jēzus nebija iecerējis atbrīvoties no nodokļa un visa, ko tas nozīmēja, tad kāpēc viņi bija devušies Viņam pakaļ no Galilejas? Kāpēc dažas dienas iepriekš viņi visi bija iesaukuši Hosanna (ko burtiski var tulkot kā "glāb tagad!”)? Ja Jēzus būtu bijis politiķis kādā televīzijas intervijā, jūs varat iedomāties skatītāju sajūsmu un producenta prieku, kad kāds uzdeva šo jautājumu. Šis jautājums Viņam patiešām sagādās grūtības!

Pirms Jēzus atbild, Viņš lūdz viņiem monētu. Respektīvi, lūgums pēc monētas patiesībā ir Viņa atbildes sākums. Tas, ka viņi spēja ātri pasniegt monētu, dināru, ar kuru tika maksāts nodoklis, parāda, ka paši jautātāji lieto naidīgās varas valūtu.
Viens no iemesliem, kāpēc tā tika ienīstama, bija saistīts ar to, kas bija uz monētas. Ebreji nedrīkstēja uz savām monētām likt cilvēku attēlus, cilvēku sejas, bet Cēzars, protams, uz savām monētām bija uzspiedis savu attēlu. Un ap monētas malu, pasludinot visai pasaulei, kas viņš ir, Cēzars bija uzrakstījis vārdus, no kuriem ikvienu lojālu vai dievbijīgu jūdu pārņemtu drebuļi – "Dieva dēls” – tas bija tas, par ko Cēzars sevi uzskatīja. Vai kāds jūds varēja būt laimīgs, ja viņš bija spiests izmantot šādu naudu?

Tagad mēs vērojam ainu – Jēzus paņem no viņiem monētu, it kā kāds Viņam pasniegtu beigtu žurku. Viņš skatās uz to ar pilnīgu nepatiku. "Kam pieder šis... attēls? Un kas ir tas, kurš sev piešķir šādu uzrakstu?" Jēzus jau ir parādījis, ko domā par ķeizaru, bet nav pateicis neko tādu, kas varētu Viņam sagādāt nepatikšanas. Viņš ir pagriezis jautājumu un tagad uzdod to viņiem atpakaļ.

'Tas ir Cēzara,' viņi atbild, apgalvojot acīmredzamo, ar to atzīstot, ka paši nēsā Cēzara monētas.
"Tad," saka Jēzus, "jums labāk būtu jāatdod ķeizaram viņa paša monētu, vai ne?". Pārsteigums!
Ko viņš gribēja teikt? 'Maksāt ķeizaram ar viņa paša monētām' izklausījās pēc revolūcijas, bet, tas, ka Jēzus tur rokā monētu, izklausījās tā, it kā Viņš būtu teicis, ka vajadzētu samaksāt nodokli …

" ... un Dievam atdodiet to, kas Dievam piederošs!”
Vēl lielāks pārsteigums. Vai Jēzus ar to grib teikt, ka Dieva valstība tomēr ir svarīgāka par ķeizara valstību?

Būsim godīgi. Jēzus nemēģināja dot atbildes uz visiem jautājumiem visos laikos par Dieva un politiskās varas attiecībām. Ne par to bija runa. Viņš farizeju izaicinājumam pret Viņu vērsās ar asu izaicinājumu pretī. Galu galā, vai viņi nebija tie, kas bija kompromitēti? Vai viņi patiešām bija pilnībā uzticīgi savam Dievam? Vai viņi paši nespēlēja spēles, lai apmierinātu ķeizaru, vienlaikus it kā turētos pie Dieva?

Mēs varam pilnībā saprast, ko Jēzus darīja/mācīja tikai tad, kad redzam Viņa atbildes visa evaņģēlija gaismā. Jēzus zināja - Viņš to jau bija teicis mācekļiem -, ka Viņš pats tiks sists krustā. Viņš nemēģināja izvairīties no personīgām vai politiskām briesmām. Viņš turpināja iet tieši pretī tām. Taču Viņš to darīja saskaņā ar saviem nosacījumiem.
Jēzus aicinājums nebija būt tādam revolucionāram, kādu cilvēki toreiz bija iztēlojušies. Dieva valstība uzvarēs ķeizara valstību nevis ar parastiem līdzekļiem, bet ar Dieva mīlestības un spēka atklāsmi.

Tad kurā pusē tagad izvēlamies nostāties mēs? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Žēlastība un žēlsirdība

(Psalms 103:1–7) 
Teic, mana dvēsele, Kungu,
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem. 

Kad dzīve šķiet netaisnīga; kad cilvēkiem, kas mūs ir sāpinājuši, šķiet, viss izdodas, vai kad mums ir nodarīts pāri, bet vainīgie nesaņem nekādu sodu, mēs reizēm sākam uztraukties: "Kur Tu esi, Dievs?" 
Mēs vēlamies taisnību nekavējoties. Mēs cīnāmies, šaubāmies un uzdodam jautājumus. 
Tomēr ķēniņš Dāvids mums piedāvā citu perspektīvu. Viņš, pēc izdarītas laulības pārkāpšanas un slepkavības bija saņēmis piedošanu un atjaunošanu, raksta: 

(Psalmi 103:8-14) 
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā.
Ne bezgalīgi viņš rāsies,
ne mūžīgi viņš mums pieminēs!
Ne pēc mūsu grēkiem viņš mums dara,
ne pēc mūsu vainas viņš mums atmaksā.
Cik augstu ir debesis pār zemi,
tik varena tam žēlastība
pār tiem, kas viņa bīstas;
cik tālu ir austrumi no rietumiem,
tik tālu viņš atņem no mums
mūsu pārkāpumus.
Kā tēvs žēlo savus dēlus,
tā Kungs žēlo tos, kas viņa bīstas, –
jo viņš zina, kā mēs darināti,
viņš atceras, ka mēs vien pīšļi! 

Tāpat kā Dievs mums parāda žēlastību un žēlsirdību (kad mēs sāpinām citus vai darām kaut ko nepareizi), Viņš piedāvā tādu pašu žēlastību un žēlsirdību tiem, kas sāpinājuši mūs. 
Mums ir jāuzticas Dievam, ka Viņš spriež tā, kā Viņš uzskata par labāko, un jāļauj, lai Viņa mīlestība un atjaunojošais spēks nomierina mūsu vilšanos, kliedē mūsu rūgtumu un dziedē mūsu brūces. 

Lasīt tālāk