Tuvojies Dievam
(Ps 27:1, 4-9) Kungs – mana gaisma un mans glābiņš,
no kā man bīties?
Kungs – manas dzīvības patvērums,
no kā man baiļoties?
[...]
Vienu izlūdzos no Kunga,
no tā es neatkāpšos, –
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu,
kaut raudzītos Kunga jaukumā
un taujātu viņu templī.
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā,
viņš slēps mani savas telts slēpnī,
klintī viņš mani cels.
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani,
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus,
dziedāšu un spēlēšu Kungam.
Uzklausi, Kungs, manu balsi,
kad saucu, žēlo mani un atbildi man!
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! –
Tevi es meklēju, Kungs.
Neslēp savu vaigu no manis,
neatstum dusmās savu kalpu –
tu esi mans palīgs!
Neatstāj mani un nepamet mani,
manas glābšanas Dievs!
Un tā tas ir arī mūsu garīgajā dzīvē. Kā Dieva bērniem mūsu garīgo temperatūru nosaka tas, cik tuvu esam Jēzum. Mēs bieži varam citiem stāstīt, ka ļoti gribētu būt tuvāk Dievam. Bet patiesība ir tāda, ka mēs esam tik tuvu Viņam, cik vēlamies būt, cik nolemjam būt un cik disciplinējam sevi būt. Mūsu tiekšanās pēc Dieva atklāj mūsu aizraušanos ar Dievu vai tās trūkumu.
Psalma autors rakstīja:
"Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – Tevi es meklēju, Kungs." (Ps 27:8).
Nav gluži tā, ka no mums nekas netiek sagaidīts. Protams, visa Labā iniciators ir Dievs, tomēr Viņš nav vardarbīgs attiecību veidošanā. Ja mēs atsaucamies Viņa aicinājumam un ilgojamies, meklējam un tuvojamies Viņam, Viņš tuvojas mums. Dievs nespiež mūs veidot attiecības ar Viņu. Mums ir jātic, jāgrib un jātiecas pēc tā. Un jo tuvāk mēs nonāksim Dievam, jo vairāk mēs ilgosimies pēc Viņa.
Tāpēc tuvosimies Viņam un tas būs arī mūsu piedzīvojums.