Bīstami! Dieva vārds darbībā
(Ebr 4:11-13) Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu.
Man patīk darboties virtuvē… un parasti es esmu uzmanīgs un viss izdodas labi. Tomēr reizēm gadās, ka sajūtot tādu kā vieglu dzēlienu kādā pirkstā, es paskatos un, man par pārsteigumu un satraukumu, tur tek asinis no glīta, taisna griezuma pāri pirkstam. Es esmu bijis neuzmanīgs. (Un Tu jau zini – jo asāks ir asmens, jo mazāk jūtams tas brīdis, kad tas griež.) Manā gadījumā naža asmens bez grūtībām bija izkļuvis cauri ādai un iegriezis dziļi manā miesā.
Līdzīgu ainojumu vēstules ebrejiem autors izmanto 4.nodaļas 12. pantā, lai aprakstītu Dieva Vārda ietekmi kāda cilvēka dzīvē. Tiek apgalvots, ka Dieva Vārds ir pietiekami ass, lai grieztos dziļi iekšā, Tev pašam gandrīz nemanot, …un Tu to viena brīdī sapratīsi/piedzīvosi.
Atšķirība tomēr ir tāda, ka vēstules autors nerunā par virtuves nazi, bet par zobenu (pie tam ar asmeni abās pusēs!), ieroci, kas ne tikai iegrieztu Tev pirkstā, bet ļoti viegli varētu iet cauri Tavam ķermenim – sirdī, aknās, nierēs vai plaušās. Izglābšanās nav iespējama.
Kā tad ir ar aizsardzību? Vai ir iespēja izmantot kādas bruņas, kas neļautu asmenim pietuvoties Tavai miesai? Nē!
13. pants ir pilnīgi skaidrs: kad runa ir par Dievu un Viņa vārdu, tad nav kur paslēpties. Patiesi, kādu dienu mums Dieva priekšā būs jāatskaitās par visu - gan savu iekšējo/personīgo, gan ārējo/publisko dzīvi. Vēstule ebrejiem nav pārāk relaksējoša grāmata, vai ne?
Nē, bet tā ir ļoti nepieciešama.
Autors nevēlas, lai kāds no tiem, kam viņš raksta (tas nozīmē arī Tevi un mani, kad mēs šodien lasām šo tekstu) nonāktu lielās problēmās un bēdās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja mūsu uzticība Dievam mazinās, tas noved pie neticības, kas savukārt novedīs pie nespējas būt ‘mierā' ar Dievu. (Ja Tu vēlies īstu 'mieru', tad, protams, nesagaidi to pilnībā realizētu pašreizējā šīs-zemes-dzīvē; bet atcerieties, ka beigu beigās Tev ir apsolīta īsts ‘Dieva miers’!)
Bet kā ar to visu ir saistīts Dieva Vārda asais, bīstamais divasmeņu zobens?
Mūsdienās mums ir kārdinājums domāt, ka ar izteicienu 'Dieva Vārds' vēstules autors ir domājis vienkārši 'Bībeli'. Tomēr ir jāņem vārā dažas patiesības.
Pirmkārt, ne visa 'Bībele' tolaik bija uzrakstīta un pieejama; mēs nezinām, kad šī vēstule sākotnēji tika uzrakstīta, un ir ļoti iespējams, ka citas Jaunās Derības grāmatas tapa vēlāk. Mums nav pamata domāt, ka Vēstules ebrejiem autors pat zināja par citām grāmatām/rakstiem/vēstulēm, kas jau bija uzrakstītas. Lai gan Jaunās Derības atsevišķu daļu autori nepārprotami bija iecerējuši, ka viņu darbi tiks uzskatīti par autoritatīviem baznīcai (un tādā nozīmē par 'Svētajiem Rakstiem'), nav nekādu pierādījumu par noteiktu agrīno kristiešu darbu krājumu, kas būtu šādi nosaukts līdz pat otrajam gadsimtam.
Vai tad 'Dieva vārds' nozīmēja tikai Veco Derību, ebreju Bībeli? Savā ziņā jā. Piemēram 95. psalmam (uz kuru atsaucas vēstules autors) piemīt neparasts izteiksmes tiešums, kas risina jautājumus, kuri skar cilvēka iekšējo dziļāko būtību. Kad cilvēki lasa vai klausās šos vārdus, viņi ne tikai sāk apzināties jaunu patiesību, kas iepriekš nebija skaidri saprotama, bet (kas vēl satraucošāk!) arī to, kas notiek viņu dvēseles apslēptākajos dziļumos, ko varbūt viņi bija spējuši pat no sevis slēpt.
Taču veids, kā Jaunās Derības autori lieto frāzi 'Dieva Vārds', liecina, ka viņi ar to domāja vairāk nekā tikai Vecās Derības rakstus. 'Dieva Vārds' ir arī vēsts, ko pasludināja pats Jēzus (t.i. ka Dieva valstība dzimst Viņa darbībā un caur Viņa darbu); un pēc tam vēsts par Jēzu un to, ko Viņš ir darījis.
Tomēr, tā kā Jēzus dzīves un visa paveiktā jēga bija tieši tajā, ka tika piepildīti Vecās Derības pravietojumi (par ko galu galā galvenokārt ir šī vēstule), mēs varam diezgan viegli savienot abas šīs lietas. Šķiet, ka 'Dieva Vārds' nozīmē – 'Senie Raksti un vēsts par to, kā tie visi piepildījās Jēzū’.
Tātad, kas tieši ir tas, kas Dieva Vārdam ir jādara? Un kā mēs varam atbildēt uz tā izaicinājumu?
Vēstules ebrejiem 4. nodaļas 12. un 13. pantā ir teikts, ka Dieva Vārds darīs savu darbu, un Tu nevarēsi no tā izbēgt! Bet ir skaidrs, ka daudzi cilvēki (vismaz pagaidām) no tā šķietami izbēg (iespējams, vai nu turot to ārpus dzirdes robežām - pārliecinoties, ka viņi pārāk bieži neatver Bībeli un neklausās sprediķus, vai pat izvairās no jebkādām sarunām par Jēzu stingri ignorējot visu, ko viņi par to dzird).
Tomēr mūsu vēstules lasījuma fragments saka, ka galu galā Tu nevarēsi izbēgt. Ir muļķīgi iedomājaties, ka ir kāda iespēja dzīvot neticībā un tad nepamanīti ieslīdēt 'mierā', ko Dievs ir apsolījis saviem uzticīgajiem ļaudīm. Dieva vārds Tevi atradīs, caururbs un atklās to, kas patiesībā notiek – Tavas slepenās domas, plānus un nodomus. Ikvienam agrāk vai vēlāk ir jāsniedz par sevi atskaite. Tajā brīdī viss tiks atklāts.
Taču šī Bībeles fragmenta jēga, lai gan acīmredzami domāta kā brīdinājums, var būt arī liels iedrošinājums. Tev ir izvēle –vai ļaut ārstam Tevi izmeklēt uzreiz, lai arī tas varētu būt neērti, vai arī gaidīt, kamēr ārsts varēs veikt Tavu pēcnāves izmeklēšanu. Skaidrs, ka tad būs jau par vēlu, tāpēc ir prātīgi izvēlēties pirmo iespēju.
Ja Tu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas atvērsies Svēto Rakstu vēstij un ļausi, lai vēsts par Jēzu ienāk Tavā apziņā un iesūcas Tavā iztēlē un sirdī, tad Dieva Vārda darbs notiks, parādot Tev kas īsti notiek Tevī dziļi iekšā.
Iespējams, šajā procesā Tev būs nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība. Tāpat kā agrīnās baznīcas dziedināšanas un brīnumu darbi nenozīmēja, ka ārsti kļuva nevajadzīgi, tā arī Tava iedziļināšanās Dieva Vārdā nenozīmē, ka vairs nav darba psihoterapeitiem, skolotājiem un līdzīgiem speciālistiem. Taču tas arī nenozīmē, ka Vārda uzdevums ir ignorējams kā nevajadzīgs.
Pavadīt laiku, lūgšanā un pārdomās, ar Svētajiem Rakstiem un Jēzu (rakstīto un dzīvo Dieva vārdu), nozīmē iepazīt šo maigo, bet spēcīgo pieskārienu, kas darbojas kā ļoti ass un smalks instruments. Tas radīs pārsteidzošus un varbūt pat satraucošus rezultātus. Taču, atšķirībā no mana piedzīvojuma ar virtuves nazi, ar Dieva Vārdu nav nejaušību.
Dieva Vārds ir dzīvs.
Un Vārda asā zobena mērķis vienmēr ir attīrīt un dziedināt.
Līdzīgu ainojumu vēstules ebrejiem autors izmanto 4.nodaļas 12. pantā, lai aprakstītu Dieva Vārda ietekmi kāda cilvēka dzīvē. Tiek apgalvots, ka Dieva Vārds ir pietiekami ass, lai grieztos dziļi iekšā, Tev pašam gandrīz nemanot, …un Tu to viena brīdī sapratīsi/piedzīvosi.
Atšķirība tomēr ir tāda, ka vēstules autors nerunā par virtuves nazi, bet par zobenu (pie tam ar asmeni abās pusēs!), ieroci, kas ne tikai iegrieztu Tev pirkstā, bet ļoti viegli varētu iet cauri Tavam ķermenim – sirdī, aknās, nierēs vai plaušās. Izglābšanās nav iespējama.
Kā tad ir ar aizsardzību? Vai ir iespēja izmantot kādas bruņas, kas neļautu asmenim pietuvoties Tavai miesai? Nē!
13. pants ir pilnīgi skaidrs: kad runa ir par Dievu un Viņa vārdu, tad nav kur paslēpties. Patiesi, kādu dienu mums Dieva priekšā būs jāatskaitās par visu - gan savu iekšējo/personīgo, gan ārējo/publisko dzīvi. Vēstule ebrejiem nav pārāk relaksējoša grāmata, vai ne?
Nē, bet tā ir ļoti nepieciešama.
Autors nevēlas, lai kāds no tiem, kam viņš raksta (tas nozīmē arī Tevi un mani, kad mēs šodien lasām šo tekstu) nonāktu lielās problēmās un bēdās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja mūsu uzticība Dievam mazinās, tas noved pie neticības, kas savukārt novedīs pie nespējas būt ‘mierā' ar Dievu. (Ja Tu vēlies īstu 'mieru', tad, protams, nesagaidi to pilnībā realizētu pašreizējā šīs-zemes-dzīvē; bet atcerieties, ka beigu beigās Tev ir apsolīta īsts ‘Dieva miers’!)
Bet kā ar to visu ir saistīts Dieva Vārda asais, bīstamais divasmeņu zobens?
Mūsdienās mums ir kārdinājums domāt, ka ar izteicienu 'Dieva Vārds' vēstules autors ir domājis vienkārši 'Bībeli'. Tomēr ir jāņem vārā dažas patiesības.
Pirmkārt, ne visa 'Bībele' tolaik bija uzrakstīta un pieejama; mēs nezinām, kad šī vēstule sākotnēji tika uzrakstīta, un ir ļoti iespējams, ka citas Jaunās Derības grāmatas tapa vēlāk. Mums nav pamata domāt, ka Vēstules ebrejiem autors pat zināja par citām grāmatām/rakstiem/vēstulēm, kas jau bija uzrakstītas. Lai gan Jaunās Derības atsevišķu daļu autori nepārprotami bija iecerējuši, ka viņu darbi tiks uzskatīti par autoritatīviem baznīcai (un tādā nozīmē par 'Svētajiem Rakstiem'), nav nekādu pierādījumu par noteiktu agrīno kristiešu darbu krājumu, kas būtu šādi nosaukts līdz pat otrajam gadsimtam.
Vai tad 'Dieva vārds' nozīmēja tikai Veco Derību, ebreju Bībeli? Savā ziņā jā. Piemēram 95. psalmam (uz kuru atsaucas vēstules autors) piemīt neparasts izteiksmes tiešums, kas risina jautājumus, kuri skar cilvēka iekšējo dziļāko būtību. Kad cilvēki lasa vai klausās šos vārdus, viņi ne tikai sāk apzināties jaunu patiesību, kas iepriekš nebija skaidri saprotama, bet (kas vēl satraucošāk!) arī to, kas notiek viņu dvēseles apslēptākajos dziļumos, ko varbūt viņi bija spējuši pat no sevis slēpt.
Taču veids, kā Jaunās Derības autori lieto frāzi 'Dieva Vārds', liecina, ka viņi ar to domāja vairāk nekā tikai Vecās Derības rakstus. 'Dieva Vārds' ir arī vēsts, ko pasludināja pats Jēzus (t.i. ka Dieva valstība dzimst Viņa darbībā un caur Viņa darbu); un pēc tam vēsts par Jēzu un to, ko Viņš ir darījis.
Tomēr, tā kā Jēzus dzīves un visa paveiktā jēga bija tieši tajā, ka tika piepildīti Vecās Derības pravietojumi (par ko galu galā galvenokārt ir šī vēstule), mēs varam diezgan viegli savienot abas šīs lietas. Šķiet, ka 'Dieva Vārds' nozīmē – 'Senie Raksti un vēsts par to, kā tie visi piepildījās Jēzū’.
Tātad, kas tieši ir tas, kas Dieva Vārdam ir jādara? Un kā mēs varam atbildēt uz tā izaicinājumu?
Vēstules ebrejiem 4. nodaļas 12. un 13. pantā ir teikts, ka Dieva Vārds darīs savu darbu, un Tu nevarēsi no tā izbēgt! Bet ir skaidrs, ka daudzi cilvēki (vismaz pagaidām) no tā šķietami izbēg (iespējams, vai nu turot to ārpus dzirdes robežām - pārliecinoties, ka viņi pārāk bieži neatver Bībeli un neklausās sprediķus, vai pat izvairās no jebkādām sarunām par Jēzu stingri ignorējot visu, ko viņi par to dzird).
Tomēr mūsu vēstules lasījuma fragments saka, ka galu galā Tu nevarēsi izbēgt. Ir muļķīgi iedomājaties, ka ir kāda iespēja dzīvot neticībā un tad nepamanīti ieslīdēt 'mierā', ko Dievs ir apsolījis saviem uzticīgajiem ļaudīm. Dieva vārds Tevi atradīs, caururbs un atklās to, kas patiesībā notiek – Tavas slepenās domas, plānus un nodomus. Ikvienam agrāk vai vēlāk ir jāsniedz par sevi atskaite. Tajā brīdī viss tiks atklāts.
Taču šī Bībeles fragmenta jēga, lai gan acīmredzami domāta kā brīdinājums, var būt arī liels iedrošinājums. Tev ir izvēle –vai ļaut ārstam Tevi izmeklēt uzreiz, lai arī tas varētu būt neērti, vai arī gaidīt, kamēr ārsts varēs veikt Tavu pēcnāves izmeklēšanu. Skaidrs, ka tad būs jau par vēlu, tāpēc ir prātīgi izvēlēties pirmo iespēju.
Ja Tu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas atvērsies Svēto Rakstu vēstij un ļausi, lai vēsts par Jēzu ienāk Tavā apziņā un iesūcas Tavā iztēlē un sirdī, tad Dieva Vārda darbs notiks, parādot Tev kas īsti notiek Tevī dziļi iekšā.
Iespējams, šajā procesā Tev būs nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība. Tāpat kā agrīnās baznīcas dziedināšanas un brīnumu darbi nenozīmēja, ka ārsti kļuva nevajadzīgi, tā arī Tava iedziļināšanās Dieva Vārdā nenozīmē, ka vairs nav darba psihoterapeitiem, skolotājiem un līdzīgiem speciālistiem. Taču tas arī nenozīmē, ka Vārda uzdevums ir ignorējams kā nevajadzīgs.
Pavadīt laiku, lūgšanā un pārdomās, ar Svētajiem Rakstiem un Jēzu (rakstīto un dzīvo Dieva vārdu), nozīmē iepazīt šo maigo, bet spēcīgo pieskārienu, kas darbojas kā ļoti ass un smalks instruments. Tas radīs pārsteidzošus un varbūt pat satraucošus rezultātus. Taču, atšķirībā no mana piedzīvojuma ar virtuves nazi, ar Dieva Vārdu nav nejaušību.
Dieva Vārds ir dzīvs.
Un Vārda asā zobena mērķis vienmēr ir attīrīt un dziedināt.
* Aizgūts no Tomasa Raita
