Drīzāk pavēste nekā aicinājums
(Jer 1:1-19) Vārdi, ko teicis Jeremija, kura tēvs Hilkija bija no priesteriem, kas Anātotā, Benjāmina zemē. Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Amona dēla, valdīšanas trīspadsmitajā gadā pār viņu nāca Kunga vārds. Tas nāca pār viņu arī Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, laikā un līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, Jošijāhu dēla, vienpadsmitajam gadam – līdz pat Jeruzālemes trimdas piektajam mēnesim.
Pār mani nāca Kunga vārds:
“Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi,
pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi,
par pravieti tautām es iecēlu tevi.”
Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju,
es esmu vēl zēns!”
Kungs man teica:
“Nesaki: es esmu vēl zēns, – jo tu iesi visur, kurp tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko pavēlēšu!
Nebaidies no viņiem, es esmu ar tevi!
Es glābšu tevi!” saka Kungs.
Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei, Kungs teica: “Redzi, es ielieku savus vārdus tev mutē! Redzi, šodien es tevi ceļu pār tautām un valstībām, lai tu rautu un plēstu, izdeldētu un plosītu, celtu un dēstītu.” [...]
Tad Kungs man teica: [...]
“...Redzi, šodien es tevi daru par nocietinātu pilsētu,
par dzelzs stabu, par vara mūri pār visu zemi, –
pret visiem Jūdas ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, pret visiem ļaudīm.
Tie gan pret tevi cīnīsies, bet nepievārēs tevi,
jo es esmu ar tevi, saka Kungs, es glābšu tevi!”
Pirms kāda laika viens mans draugs (arī mācītājs!) man atsūtīja informāciju par iespēju piedalīties neklātienes konferencē par Baznīcu un invaliditāti.
Viena no konferences dalībniecēm bija sieviete, kura ir ordinēta kā mācītāja, bet viņai ir runas traucējumi (kas apgrūtina viņas teiktā saprašanu… un sevišķi lielās auditorijās). Viņai bija grūtības atrast kalpošanas vietu kādā draudzē. Kāds cits dalībnieks bija daļēji paralizēts vīrietis, kurš lielāko daļu sava laika pavada, pārdodot konfektes uz ielas. To darot, viņš ir savācis tūkstošiem dolāru un ar iegūtajiem līdzekļiem atbalstījis piecus trūcīgus bērnus Indijā. Arī viņa teikto bija grūti saprast, un labi ka galvenokārt runātājs bija viņa tēvs.
Kā šiem cilvēkiem varēja ienākt prātā ticēt, ka viņiem ir jāveic kalpošana citu cilvēku labā? Kā mēs vispār varam būt pārliecināti, ka mums ir īpašs aicinājums kalpošanai?
Pārdomas par šo jautājumu rodas arī Jeremijam, jo viņš bija jauns cilvēks – varbūt divdesmitgadnieks, varbūt pat jaunāks.
Lai šodien saprastu šī jaunā cilvēka šaubas ir jāņem vērā, ka tādā kultūrā kā Israēla pirms vairāk kā 2500 gadiem, bija pieņemts uzskatīt, ka ir vērts ieklausīties un mācīties no tiem, kuri ir gados vecāki. Kurš gan uzklausīs kādu ļoti jaunu cilvēku?
Lai gan es neapstrīdu ideju, ka Jeremijam principā bija tiesības šo visu uzmanīgi pārdomāt, taču ir jāņem vērā, ka Dievs nav ierobežots ar to, kā un kas parasti cilvēku sabiedrībā notiek un ir pieņemts. Svarīgi ir nevis tas, vai Jeremijam ir bijis laiks mācīties un attīstīt savu gudrību, bet gan tas, vai Dievs dod viņam ko teikt.
Šo ideju spilgti atklāj mūsu fragmentā citētais Dieva vēstījums, ka par Jeremiju ir izlemts vēl pirms viņa dzimšanas, pirms jebkādām spējām, kas viņam varētu attīstīties. Jau tad Dievs viņu “atzina” un apņēmās viņu aicināt. Nekas neliecina par to, ka Dieva aicinājumi atbilstu aicinātās personas īpašām spējām vai nopelniem. Dievs ir kungs neatkarīgi no tā, vai cilvēkiem tas patīk vai nē.
Priekšrocība, Dievam izvēloties jaunieti, bija arī tā, ka Jeremijam vēl nav laulības saistību un viņš varēs veikt kalpošanu, kas ilgs vairāk nekā četrdesmit gadus, kas, cik mums zināms, ir visilgākā no visām praviešu kalpošanām. (Tas netieši izriet no grāmatas sākumā norādītā – 626.gads pirms mūsu ēras, kad Jeremija sākotnēji saņem vēsti no Dieva; un viņa kalpošana turpinās līdz pat Jeruzālemes krišanai babiloniešu rokās 587.gadā p.m.e. Kaut gan patiesībā tā turpinājās arī pēc šī notikuma, bet pilsētas krišana un tautas izsūtīšana bija viņa pravietojumu galvenā vēsts visu šo gadu desmitu laikā.)
Man pašam arī ir kāda pieredze, kad Dievs mani aicināja kalpošanai, tomēr es nedomāju, ka stāstījums par Jeremijas aicinājumu būtu mudinājums mūs salīdzināt mūsu piedzīvoto ar Jeremijas pieredzei. Drīzāk otrādi. Šeit pierakstītais ir domāts, lai mudinātu cilvēkus nopietni uztvert pravietojumus, kas sekos visā apjomīgajā grāmatā. Tas, ka Dievam nācās pārvarēt Jeremijas nevēlēšanos, ir vēl viena norāde, ka pravietis runā nevis tāpēc, ka viņam ir ambīcijas kļūt par pravieti vai domā, ka viņam ir īpašas pravietiskas dāvanas. Jeremija ir spiests to darīt.
Dievs ne vienmēr aicina cilvēkus tāpēc, ka viņiem ir atbilstošas spējas – reizēm, iespējams, drīzāk otrādi.
Jeremijam būs jābūt pravietim ļoti sarežģītā laikā. Galvenā tēma viņa sludināšanā būs par problēmām, ko lielvara, Babilonijas impērija, atnesīs ebrejiem – iznīcinās Jeruzalemi un izklīdinās tautu. Ir gan vēl cerība, jo nākamās impērijas –Persijas valdīšanas laikā Dievs parūpēsies par pilsētas atjaunošanu un tautas atdzimšanu.
Tas ir neiespējami grūts uzdevums, kas uzlikts cilvēkam, kurš par to šaubās. Taču pravietis Jeremija nav vienkārši aicināts un tad pamests bez atbalsta. Dievs būs kopā ar viņu.
Šis Bībeles fragments mūs aicina pārdomāt par to, kā mēs atbildam/atsaucamies Dieva aicinājumiem. Nav pareizi lietot latviešiem tik pierasto – “ko tad nu es”…, “lai jau tie, kas var”...
Dieva aicinājums nenozīmē arī to, ka cilvēks kaut kā pārdabiski jūt, ka Dievs ir ar viņiem un ka viss būs labi.
Dieva aicinājums var būt tas, ka mēs pamanām – to vajadzētu darīt! Tam vajadzētu piezvanīt. Vajadzētu ar viņu aprunāties.
Dieva aicinājums ir nemiers – to vajadzētu aizstāvēt. Tam vajadzētu palīdzēt.
Dieva aicinājums ir ideja – mēs varētu darīt tā. Šis varētu būt risinājums…
Dieva aicinājums nenozīmē, ka Tev pēkšņi būs pārdabiskas spējas.
Dieva aicinājums nozīmē, ka Dievs ir ar Tevi tādā veidā, ka Tu varēsi izdarīt to, ko Viņš Tevi mudina darīt. Un tas nozīmē, ka Dievs sniegs aizsardzību/klātbūtni/svētību, neatkarīgi no tā, vai Tu jūti, ka Dievs ir ar Tevi vai nē.
Viena no konferences dalībniecēm bija sieviete, kura ir ordinēta kā mācītāja, bet viņai ir runas traucējumi (kas apgrūtina viņas teiktā saprašanu… un sevišķi lielās auditorijās). Viņai bija grūtības atrast kalpošanas vietu kādā draudzē. Kāds cits dalībnieks bija daļēji paralizēts vīrietis, kurš lielāko daļu sava laika pavada, pārdodot konfektes uz ielas. To darot, viņš ir savācis tūkstošiem dolāru un ar iegūtajiem līdzekļiem atbalstījis piecus trūcīgus bērnus Indijā. Arī viņa teikto bija grūti saprast, un labi ka galvenokārt runātājs bija viņa tēvs.
Kā šiem cilvēkiem varēja ienākt prātā ticēt, ka viņiem ir jāveic kalpošana citu cilvēku labā? Kā mēs vispār varam būt pārliecināti, ka mums ir īpašs aicinājums kalpošanai?
Lai šodien saprastu šī jaunā cilvēka šaubas ir jāņem vērā, ka tādā kultūrā kā Israēla pirms vairāk kā 2500 gadiem, bija pieņemts uzskatīt, ka ir vērts ieklausīties un mācīties no tiem, kuri ir gados vecāki. Kurš gan uzklausīs kādu ļoti jaunu cilvēku?
Lai gan es neapstrīdu ideju, ka Jeremijam principā bija tiesības šo visu uzmanīgi pārdomāt, taču ir jāņem vērā, ka Dievs nav ierobežots ar to, kā un kas parasti cilvēku sabiedrībā notiek un ir pieņemts. Svarīgi ir nevis tas, vai Jeremijam ir bijis laiks mācīties un attīstīt savu gudrību, bet gan tas, vai Dievs dod viņam ko teikt.
Šo ideju spilgti atklāj mūsu fragmentā citētais Dieva vēstījums, ka par Jeremiju ir izlemts vēl pirms viņa dzimšanas, pirms jebkādām spējām, kas viņam varētu attīstīties. Jau tad Dievs viņu “atzina” un apņēmās viņu aicināt. Nekas neliecina par to, ka Dieva aicinājumi atbilstu aicinātās personas īpašām spējām vai nopelniem. Dievs ir kungs neatkarīgi no tā, vai cilvēkiem tas patīk vai nē.
Priekšrocība, Dievam izvēloties jaunieti, bija arī tā, ka Jeremijam vēl nav laulības saistību un viņš varēs veikt kalpošanu, kas ilgs vairāk nekā četrdesmit gadus, kas, cik mums zināms, ir visilgākā no visām praviešu kalpošanām. (Tas netieši izriet no grāmatas sākumā norādītā – 626.gads pirms mūsu ēras, kad Jeremija sākotnēji saņem vēsti no Dieva; un viņa kalpošana turpinās līdz pat Jeruzālemes krišanai babiloniešu rokās 587.gadā p.m.e. Kaut gan patiesībā tā turpinājās arī pēc šī notikuma, bet pilsētas krišana un tautas izsūtīšana bija viņa pravietojumu galvenā vēsts visu šo gadu desmitu laikā.)
Man pašam arī ir kāda pieredze, kad Dievs mani aicināja kalpošanai, tomēr es nedomāju, ka stāstījums par Jeremijas aicinājumu būtu mudinājums mūs salīdzināt mūsu piedzīvoto ar Jeremijas pieredzei. Drīzāk otrādi. Šeit pierakstītais ir domāts, lai mudinātu cilvēkus nopietni uztvert pravietojumus, kas sekos visā apjomīgajā grāmatā. Tas, ka Dievam nācās pārvarēt Jeremijas nevēlēšanos, ir vēl viena norāde, ka pravietis runā nevis tāpēc, ka viņam ir ambīcijas kļūt par pravieti vai domā, ka viņam ir īpašas pravietiskas dāvanas. Jeremija ir spiests to darīt.
Dievs ne vienmēr aicina cilvēkus tāpēc, ka viņiem ir atbilstošas spējas – reizēm, iespējams, drīzāk otrādi.
Jeremijam būs jābūt pravietim ļoti sarežģītā laikā. Galvenā tēma viņa sludināšanā būs par problēmām, ko lielvara, Babilonijas impērija, atnesīs ebrejiem – iznīcinās Jeruzalemi un izklīdinās tautu. Ir gan vēl cerība, jo nākamās impērijas –Persijas valdīšanas laikā Dievs parūpēsies par pilsētas atjaunošanu un tautas atdzimšanu.
Tas ir neiespējami grūts uzdevums, kas uzlikts cilvēkam, kurš par to šaubās. Taču pravietis Jeremija nav vienkārši aicināts un tad pamests bez atbalsta. Dievs būs kopā ar viņu.
Šis Bībeles fragments mūs aicina pārdomāt par to, kā mēs atbildam/atsaucamies Dieva aicinājumiem. Nav pareizi lietot latviešiem tik pierasto – “ko tad nu es”…, “lai jau tie, kas var”...
Dieva aicinājums nenozīmē arī to, ka cilvēks kaut kā pārdabiski jūt, ka Dievs ir ar viņiem un ka viss būs labi.
Dieva aicinājums var būt tas, ka mēs pamanām – to vajadzētu darīt! Tam vajadzētu piezvanīt. Vajadzētu ar viņu aprunāties.
Dieva aicinājums ir nemiers – to vajadzētu aizstāvēt. Tam vajadzētu palīdzēt.
Dieva aicinājums ir ideja – mēs varētu darīt tā. Šis varētu būt risinājums…
Dieva aicinājums nenozīmē, ka Tev pēkšņi būs pārdabiskas spējas.
Dieva aicinājums nozīmē, ka Dievs ir ar Tevi tādā veidā, ka Tu varēsi izdarīt to, ko Viņš Tevi mudina darīt. Un tas nozīmē, ka Dievs sniegs aizsardzību/klātbūtni/svētību, neatkarīgi no tā, vai Tu jūti, ka Dievs ir ar Tevi vai nē.
* Aizgūts no Džona Goldingeja
