Jēzus kristības un ciltsraksti
Ivo Roderts | svētdiena, janvāris 12, 2025 | komentāru nav
(Lk 3:21-38) Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.”
Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva.
Ja man vajadzētu pastāstīt par saviem priekštečiem, tad jāatzīstas godīgi – man nav ļoti aizgrābjoši stāsti, kurus līdzdalīt. Mana tēva (Roderts) līnija nāk no Rojas Kurzemes jūrmalā. Tomēr man nav vairāk informācijas kā tikai par 4 paaudzēm (ir baumas, ka Roderti ieradušies Rojā no kaut kurienes…). Interesanti, ka uzvārds Roderts parādās 1840.gada ASV federālās tautas skaitīšanas dokumentos (Norfolk, Virginia). Pārskatot pasažieru sarakstus 1800to gadu vidū var atrast dažus Rodertus, kuri ir ieradušies Anglijā. Vai varētu būt, ka Roderti 1800to gadu sākumā ir izklīduši pa pasauli meklēt sev labāku patvēruma vietu?
Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder.
Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs?
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi.
Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro.
Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt.
Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.)
Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru.
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli.
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs.
Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas.
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.
Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder.
Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs?
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi.
Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro.
Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt.
Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.)
Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru.
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli.
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs.
Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas.
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru