Kā Marija izjauca sava brāļa goda mielastu

(Jņ 12:1-8) Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem. Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu. Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja: “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?” To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto. Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai, jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.” 

Man parasti nepatīk, kad filmā vai romānā kāds ļaužu kopā sanākšanas notikums pēkšņi kļūst saspringts un trauksmains. Šķiet, ka rakstniekiem un scenāristiem tieši šādi brīži patīk – dusmas, aizvainojums un rūgtums izlaužas virspusē, ģimenes locekļi zaudē savaldību, viesi ar šausmām vēro svētku notikuma izjukšanu. Protams, dramaturgam šādi mirkļi ļauj izteikt dažādus nozīmīgus viedokļus un piešķirt sižetam jaunu pavērsienu. Taču mani tie satrauc. Kopīgiem svētkiem vai svinīgām pusdienām vajadzētu būt draudzības un mīlestības laikam, nevis iznīcības un vardarbības brīdim.

Šī Evaņģēlija fragmenta aprakstītā notikuma īpašā traģēdija ir tā, ka Jēzum šajā brīdī ļoti nepieciešama Viņa sekotāju vienotība. Visa pasaule vēršas pret Viņu, un vismaz Viņa tuvākie draugi varētu būt tik iejūtīgi, lai paliktu kopā un Viņu atbalstītu. Bet nē. Gaisā jaušama spriedze.

Nu piemēram, ir acīmredzams konflikts starp mācekli Jūdu un Mariju. Taču vēl pirms tam pamanīsim vienkāršos vārdus: “Marta kalpoja… tad Marija paņēma mārciņu smaržu…” Mēs ar šīm māsām esam sastapušies jau iepriekš (iepriekšējā nodaļā). Arī citos evaņģēlijos aprakstītais par viņām ir saskaņā ar šeit pieminēto. Abas māsas ir spilgtas personības. Marta atkal (tāpat kā tas aprakstīts citos evaņģēlijos) ir sarūpējusi lieliskas vakariņas Jēzum un Viņa sekotājiem. Marija šoreiz nevis vienkārši sēž pie Jēzus kājām, bet izdara šķietami skandalozu lietu – svaida Jēzus kājas un noslauka tās ar saviem matiem. Lai to izdarītu, viņai bija jāatbrīvo savi mati, kas parasti bija savīti kārtīgā sakārtojumā. Šāda rīcība tajā laikā būtu tikpat nepiedienīga kā mūsdienās oficiāli svinīgā banketā pēkšņi pacelt garo vakartērpa apakšmalu līdz jostasvietai. Var tikai iztēloties skatītāju reakciju. Kā viņai nebija kauna? Ko viņa ar to gribēja parādīt? Droši vien visā telpā šaudījās dažādas satraucošas domas. Gaisā jau tā virmoja spriedze pēc visa, ko Jēzus bija teicis un darījis, un pēc brīdinājumiem par tuvojošos vardarbību pret Viņu.

Mēs varam tikai iztēloties, kā jutās Marta. Iespējams, viņai šķita, ka māsa Marija šoreiz ir sajukusi prātā. Bet tieši māceklis Jūda bija tas, kurš to pateica skaļi. Pārējie mācekļi vēroja notiekošo, visticamāk, vienlaikus samulsuši gan par Marijas izšķērdību, gan par Jūdas asajiem vārdiem, gan par Jēzus negaidīto komentāru. Jānis skaidri norāda uz vainīgo—viņš atzīmē, ka Jūda jau tāpat mēdza ņemt sev no kopējā naudas maka, tāpēc viņa sašutums nebija godīgs.

Jēzus komentārs paceļ šo situāciju citā līmenī. Viņa sacītais ir grūti interpretējams, un Jānis, iespējams, apzinās, ka jebkādi vārdi pilnībā nevar atklāt visdziļāko nozīmi. Jāņa vārdi liek domāt, ka Marija šo dārgo smaržu bija glabājusi, lai svaidītu Jēzu pēc nāves. Citiem vārdiem sakot, viņa ar savu rīcību, iespējams, pasaka vairāk, nekā pati apzinās. Viņas mīlestības akts kļūst par pravietisku paziņojumu par drīzajām bērēm – tik steidzamām, ka var nebūt laika pienācīgi visu sagatavot. Labāk, lai tas notiek jau tagad.

No otras puses, Jēzus vārdi arī norāda, ka Marijai vajadzētu paturēt atlikušās smaržas Jēzus apbedīšanas dienai. Tas nozīmētu, ka šis mērķis ir svarīgāks pat par to, ka atlikušo smaržu eļļu varētu pārdot un naudu izdalīt nabagiem (atcerēsimies, ka “Bētanija” nozīmē “nabagu nams”). Citiem vārdiem sakot, pat ja viņa nebūtu izdarījusi to, ko tikko izdarīja, būtu lietderīgi paturēt šo dārgo dāvanu ļoti svarīgam brīdim.

Tas ir pārsteidzošs apgalvojums, ņemot vērā, ka Jēzus vienmēr uzsvēris nabadzīgo aprūpes nozīmi. Vienīgais izskaidrojums varētu būt tas, ka Viņš uzskatīja savu nāvi par to notikumu, kas sakārtos pasauli (tostarp atrisinās arī nabadzības un netaisnības problēmu). Mēs, kas dzīvojam pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, bet joprojām sastopamies ar nabadzību, smagiem parādiem un to radītajām ciešanām, varam pārdomāt, vai baznīca vienmēr ir pareizi noteikusi savas prioritātes.

Taču šajā stāstā neizbēgami rodas jautājums: kur Tu atrodies šajā attēlā?

Vai esi kopā ar drosmīgo Mariju, kura pielūdz Jēzu ar visu, kas viņai ir, riskējot izpelnīties māsas sašutumu, vīriešu neizpratni un Jūdas nicinājumu? 
Vai esi kopā ar piesardzīgo, apdomīgo un šķietami uzticamo Jūdu, kurš, kā daudzi uzskatīja, rūpējās par grupas ierobežotajiem līdzekļiem un vēlējās kaut ko atlicināt nabagiem? (Kad Jūda vakariņu laikā izgāja ārā [13:29], pārējie pat iedomājās, ka viņš, iespējams, dodas kaut ko ziedot nabagiem.) Neesi pārsteidzīgs, distancējoties no mācekļa Jūdas. Galu galā, pat tajā pēdējā brīdī neviens no pārējiem mācekļiem nešaubījās par viņa uzticamību. Vai, skatoties spogulī, Tu neredzi sevī kādu daļiņu no viņa?
Vai arī Tu esi palicis virtuvē kopā ar Martu? Ja tā, tad kā Tu jūties domājot gan par Mariju, gan par Jūdu?
Un ko Tu domā par Jēzu un Viņa vārdiem?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mūsu grēku atzīšana

(Ps 32:) Svētīts, kam piedoti noziegumi,
kura grēki ir nolīdzināti,
svētīts, kam Kungs nepielīdzina vainu,
kura gars ir bez viltus!
Kamēr es neatzinos, nīka man kauli –
es brēcu cauru dienu!
Smagi gūlās tava roka pār mani,
mans spēks zuda vasaras tveicē!
Es atzinos savā grēkā
un neslēpu savu vainu,
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos!
Tad tu man piedevi mana grēka vainu.
Tādēļ lai tevi lūdz visi uzticīgie posta stundā –
kaut milzu ūdeņi veltos, tie viņus neaizsniegs!
Tu mani patversi, no spaidiem pasargāsi –
glābiņa gavilēm mani apjozīsi!
Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu,
es došu padomu – mana acs ir pār tevi!
Neesiet kā zirgi, kā zirgēzeļi,
kuriem trūkst saprašanas,
kas ar laužņiem un iemauktiem jāsavalda –
tie tevi neklausīs!
Ļaundarim sāpju gana –
kas paļaujas uz Kungu, to apjož žēlastība.
Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!

Kad apzināti grēkojam, mēs saceļamies pret Dieva līdzdalību mūsu dzīvēs.... ...un tad jūtamies slikti par to. Un šī sliktā pašsajūta ir pierādījums tam, ka Tu patiešām esi Dieva bērns; citādi Tavs grēks Tevi netraucētu.

Iedomājies pusaudzi, kurš saka savam tēvam: “Man ir patiesi žēl, tēt, bet es paņēmu tavu kredītkarti un nopirku ar to saldējumu saviem draugiem.” (Šajā situācijā pastāv iespēja, ka viņa tēvs to nekad nebūs atklājis, it īpaši, ja viņš nav labs grāmatvedis un nepieraksta savu katru mazāko pirkumu.)
Taču dēla sirdsapziņas pārmetumi nedeva mieru un viņš teica: “Tēti, man nevajadzēja pirkt to saldējumu; man nevajadzēja izmantot tavu kredītkarti, lai to izdarītu. Tu man uzticējies, un es tevi pievīlu. Man ir žēl, un es to vairs nedarīšu.” Tā ir atzīšanās. Tas ir tas, kas mums jādara savās lūgšanās.

Sen-grieķu vārds, kas tiek tulkots kā atzīšanās, burtiski nozīmē 'piekrist Dievam'. Kad mēs izsūdzam savus grēkus, mēs vienojamies ar Dievu par grēku mūsu dzīvē (Dieva nostāja mums ir skaidra pateicoties Viņa Vārdam un Svētā Gara darbībai). Kad mēs izsūdzam, mēs verbalizējam savu attieksmi pret grēku un esam gatavi saņemam šķīstīšanu un piedošanu.

Jā, savu grēku izsūdzēšana bieži vien ir sāpīga, taču tā uztur mūsu sadraudzību ar Debesu Tēvu skaidru, atklātu un ciešu. Tas nenozīmē, ka Dievs pārstāj mūs mīlēt tajā brīdi, kad grēkojam (un varbūt atsāks tikai tad, ja lūgsim piedošanu). Grēks, jeb sarautas attiecības traucē mums droši un pilnīgi Viņam uzticēties.
Vai Tev ir kāds grēks, kuru vajadzētu izsūdzēt? 

“Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!” (Ps 32:11).

Lasīt tālāk

Līdzība par vīģes koku

(Lk 13:1-9) Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”
Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.” 

Ja Jaunā Derība nekad nebūtu uzrakstīta, mēs joprojām zinātu, ka Poncijs Pilāts bija nepatīkams un nepopulārs Jūdejas pārvaldnieks. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs (dzimis dažus gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās) uzskaita vairākus faktus, ko Poncijs Pilāts darīja un kas satrauca un kaitināja vietējos jūdu iedzīvotājus. Dažkārt šķita, ka viņš tīši cenšas viņus sadusmot. Viņš satracināja viņu reliģiskās jūtas. Piemēram, reiz viņš mēģināja ienest Jeruzalemē romiešu karogus (militārās emblēmas) ar to pagāniskajiem simboliem. Viņš neievēroja jūdu likumus un tradīcijas. Reiz viņš izmantoja naudu no Tempļa kases, lai samaksātu par akveduktu būvniecību… un pēc tam brutāli apspieda sacelšanos, kas bija viņa rīcības rezultāts. Šie un citi līdzīgi gadījumi ir aprakstīti ārpus Jaunās Derības, un tie palīdz mums saprast, kāds cilvēks bija Pilāts.

Tāpēc mūs nevajadzētu būt pārsteigtiem, uzzinot, ka kādā reizē, kad daži svētceļnieki no Galilejas Jeruzālemes Templī piedalījās upurēšanas ceremonijā, Pilāts, baidoties no sacelšanās, nosūtīja karaspēku, lai Templī viņus nogalinātu. Evaņģēlija fragments piemin faktu, ka svētceļnieku pašu asinis Tempļa pagalmā sajaucās ar upuru asinīm – tas nozīmē, ka Templis tika sagānīts. Turklāt vai vari iztēloties ar šādu notikumu saistītās cilvēciskās šausmas un traģēdiju? Tas ir tāpat, it kā kāds okupācijas karaspēks Ziemassvētku dienā iebruktu baznīcā un nokautu dievlūdzējus.

Uz mirkli atceries, kur mēs atrodamies evaņģēlista Lūkas stāstītajā stāstā. Jēzus ir nolēmis doties uz Jeruzalemi galiliešu svētceļnieku grupas priekšgalā. Ja es šodien plānotu ceļojumu uz kādu eksotisku valsti ar despotisku valdību un tad uzzinātu, ka vietējais pārvaldnieks ir jau pirms kāda laika devis pavēli nogalināt visus ārzemju garīdzniekus, man ir aizdomas, ka es zvanītu savam ceļojumu aģentam un rezervētu lidojumu uz kādu mazāk bīstamu vietu.

Tātad cilvēki, kuri runā ar Jēzu, ne tikai nodod viņam informāciju. Kad viņi stāsta savas šokējošās ziņas, gaisā virmo divi jautājumi. Pirmkārt, vai Jēzus patiešām gatavojas turpināt savu ceļojumu? Vai Viņš nebaidās no tā, kas tur ar Viņu var notikt?
Un, otrkārt, ko tas nozīmē? Vai tas ir sākums kaut kam vēl sliktākam? Ja Jēzus ir brīdinājis par bēdām un nelaimēm, kas piemeklēs tos, kuri noraidīs Viņa vēsti, vai šī ir zīme, ka šie galilieši jau tika sodīti?

Tālāk evaņģēlijā pierakstītie Jēzus skarbie komentāri attiecas uz otro no šiem jautājumiem.
Jā, Pilāts ir nogalinājis Galilejas svētceļniekus Jeruzalemē; taču viņi nebija grēcīgāki par citiem Galilejas svētceļniekiem. Bet – un Jēzus šo brīdinājumu atkārtos vēl un vēl – ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tiksiet iznīcināti tāpat.
Tādā pašā veidā? Tā ir atslēga. Jēzus šeit nerunā par to, kas notiks ar cilvēkiem pēc viņu nāves. Daudzi kristieši ir lasījuši šo fragmentu un domājuši, ka tas ir brīdinājums par pazušanu ellē pēc nāves, taču tas ir acīmredzami nepareizi. Atbilstoši brīdinājumiem, kurus Viņš jau vairākas reizes ir izteicis un turpinās izteikt līdz pat savai krustā sišanai, Jēzus skaidri norāda, ka tie, kas atteiksies no Viņa aicinājuma mainīt virzienu; kas negrib pamest trako sacelšanās ideju pret Romu, piedzīvos traģiskas sekas. Tie, kas ņems zobenu, iet bojā no zobenu.

Vai arī – ja tas nebūs burtiski zobens, tad Jeruzalemes aplenkuma laikā grūstošās ēkas nospiedīs. (Sīloāma ir neliels Jeruzalemes rajons, kas atrodas tuvu senās pilsētas centram, uz dienvidiem no Tempļa.) Nelaimes ar ēku stabilitāti notiek. Bet, ja Jeruzalemes iedzīvotāji turpinās noraidīt Dieva aicinājumu atgriezties no grēkiem un novērsties no saviem līdzšinējiem plāniem, tad tiem, kas izbēgs no romiešu zobeniem, pašas pilsētas sienas sabruks virsū.

Šo biedējošo brīdinājumu par politisku un militāru problēmu sekām, kas var rasties, ja netiks uzklausīts Jēzus aicinājums, papildina gandrīz humoristiska, bet patiesībā diezgan draudīga līdzība par vīģes koku vīna dārzā. (Cilvēki bieži stādīja vīģes vīnogulājus dārzos; tas nāca par labu vīnogām.) Stāstā par vīna dārza īpašnieka un dārznieka sarunā mēs atklājam tiešu ainojumu par paša Jēzus kalpošanu, un par to, kas notiks, kad Viņš nonāks Jeruzalemē.

Ir divi veidi, kā uztvert šo stāstu, un abi atklāj līdzības jēgu, kā arī nonāk pie tā paša secinājuma. Jēzus pats šajā stāstā varētu tikt uzskatīts par vīna dārza īpašnieku. Viņš savas kalpošanas laikā ir nācis uz Savu Dārzu (pie ebrejiem), meklējot grēku nožēlas augļus. Līdz šim, izņemot dažus sekotājus, kuri paši vēl ir diezgan apmulsuši, viņš nav atradis nevienu: nekādu atgriešanos, pat ne tajās pilsētās, kur bija paveicis lielāko daļu savu vareno darbu. Tad viņš ir gatavs dot Jeruzalemei, Templim un valdošajiem priesteriem, vēl vienu iespēju. Ja viņi joprojām atteiksies, viņu liktenis būs apzīmogots.

Vai arī Dievs ir tas, kurš ir nācis pie Izraēla tautas jau daudzus gadus, meklējot augļus. Tad Jēzus ir ka dārznieks, kas tagad, kad saimnieka pacietība izsīkst, cenšas rakt un iestrādāt mēslojumu, lai vecajam augam iedvestu nedaudz dzīvības un veselības, pirms spriedums ir pasludināts.
Jebkurā gadījumā galarezultāts ir viens un tas pats: “Ja nē, tad vari to nocirst…”
Tas arī notiek – 70. gadā Jeruzaleme tika izpostīta. Un tas bija tiešs rezultāts tam, ka tā atteicās iet miera ceļu, uz ko Jēzus mudināja visas savas kalpošanas laikā.

Tādēļ šajā fragmentā ir dubulta spriedze.
Vai Jeruzaleme nožēlos grēkus un tiks izglābta?
Un, ja Jēzus (kā Viņš ir teicis) pats mirs, kad dosies uz turieni, kā tad Viņa un pilsētas liktenis ir savstarpēji saistīti?
Ko ir iecerējis Dievs?
Un, kad mēs sākam domāt par šiem jautājumiem, mums pašiem rodas vēl daudzi citi, ar kuriem mums jāsaskaras.
Ko Dievs ir iecerējis mūsu šodienas pasaulē?
Mūsu pašu dzīvē? Vai mēs nesam augļus Dieva valstībai??  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Debesu pilsoņi

(Filip.3:17-4:1) Brāļi, ņemiet par paraugu mani un skatieties uz tiem, kas dzīvo pēc mūsu dotā parauga, jo daudzi dzīvo tā, kā jums bieži esmu mēdzis par viņiem teikt, bet tagad jau raudot saku: viņi ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas, bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam. 
Tad nu, mani mīļie un ilgotie brāļi, jūs, kas esat mans prieks un vainags, tā, mīļotie, pastāviet Kungā. 

Vārdi “okupētas teritorijas” un "kolonijas", šodien vairs nav īsti populāri. Tas liek domāt par tiem laikiem, kad vairākas Eiropas valstis centās paplašināt savu ietekmi Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, un tad tur sacentās viena ar otru - kura spēs sagrābt bagātākās, izdevīgākās un plašākās teritorijas. 
Mums Latvijā ir ļoti īpaša attieksme, pieredze un sajūtas tad, kad kaut kur tiek runāts par okupāciju. Mums mūsu pašu zemes liktenis (līdz pat nesenai pagātnē) ir pārāk spilgtā atmiņā… 

Tad, kad šodien runā par “okupāciju” un “kolonizāciju", parasti ar to saprot – kontrolējošu, pat iebiedēšanas attieksmi, skatīšanos uz vietējiem iedzīvotājiem kā uz zemāku šķiru, derīgu tikai peļņas palielināšanai un valdošās varas/valsts ekonomiskās labklājības celšanai. 

Protams, vēsture runā arī par kolonistiem un okupācijas varas darbiniekiem, kuri runāja un par reizēm rīkojās labāku motīvu vadīti. Atsevišķos gadījumos bija pat centieni nodrošināt veselības aprūpi, ieviest moderno tehnoloģiju izmantošanas priekšrocības, nemaz nerunājot par kultūras vai garīgo vērtību attīstīšanu tur, kar tas bija nepieciešams. Tomēr lielākajā daļā gadījumu tas, ko redzēja vietējie iedzīvotāji, bija – viņu zeme tiek ieņemta ar spēku, viņu pašu kultūra noliegta un visi tiek apspiesti. Tas ir tas, ko daudzi cilvēki arī šodien domā par “okupācijas varu” vai “koloniju pārvaldība”. 

Filipi (pilsēta, kuras draudzei apustulis Pāvils raksta savu vēstuli) bija romiešu kolonija, un ļoti iespējams, ka daudzi vietējie iedzīvotāji šajā reģionā (Grieķijas ziemeļos) redzēja Romu un tās koloniālo administrāciju tieši tā, kā mēs to aprakstījām. 
Kas tur tajos tālajos, senajos laikos bija noticis? 
42.gadā pirms Kristus, aptuveni simts gadus pirms Pāvils ieradās šajā vietā, Filipi bija vieta, kur norisinājās vienas no lielākajām Romas pilsoņu kara cīņām, kuras bija sākušās pēc Jūlija Cēzara nāves. Divi ģenerāļi - Antonijs un Oktaviāns (nākošais imperators Augusts), tajā brīdī atradās Grieķijas ziemeļos. Viņu vadītajās armijās bija daudz karavīru, kuriem nu vairs nebija nekas īpašs ko darīt. Abi ģenerāļi saprata, ka nevar viņus visus vest atpakaļ uz Romu, pat ne uz Itāliju. Tas būtu pārāk bīstami, ja tūkstošiem karavīru pēkšņi ierastos galvaspilsētā. Tāpēc tika pieņemts lēmums iedalīt viņiem zemi Filipos un tuvākajā apkārtnē, tā padarot to par Romas koloniju. 
Pēc tam, kad kolonija bija izveidota, arī citi armijas veterāni no citām armijas vienībām viņiem pievienojās. 

Laikā, kad apustulis Pāvils ieradās Filipos, tur dzīvoja diezgan daudz ģimeņu, kuras bija cēlušās no šiem pirmajiem romiešu kolonistiem. Tur apmierināti dzīvoja arī vietējo iedzīvotāju daļa, kuri bija guvuši labumu no romiešu klātbūtne. Tomēr lielākais vairākums dusmojās uz latīņu valodā runājošajiem ārvalstniekiem, kuri bija pārņēmuši viņu grieķisko pilsētu. 

Filipu pilsēta atradās uz galvenā ceļa, kas stiepās rietumu virzienā uz Adrijas jūras šaurāko daļu, no kurienes bija viegli kuģot uz Itāliju un tad doties tālāk uz Romu. Tas palīdzēja uzturēt un saglabāt ciešu kontaktu ar visas impērijas sirdi un galvaspilsētu. Filipu kolonisti bija lepni par to, ka ir romieši, un darīja visu iespējamo, lai turpinātu savu aktīvi pilsonisko dzīvi tā, kā tas tika darīts Romā. Viena no galvenajām izpausmēm, protams, bija imperatora kults – imperators Cēzars, bija jāpielūdz kā “glābējs un kungs”. 

Tas viss ir jāņem vērā, ja mēs vēlamies izprast šo Bībeles fragmentu, kas savā veidā ir visas vēstules kulminācija. 
“…mēs piederam debesīm”, jeb burtiski “mēs esam debesu pilsoņi…” apustulis Pāvils paziņo 20.pantā. Daudzi mūsdienu kristieši uzreiz pārprot viņa teiktā nozīmi. Mēs parasti pieņemam, ka viņš gribēja teikt “…un tāpēc mēs gaidām kamēr mēs varēsim doties un dzīvot debesīs, kur mēs piederam…” 
Bet tas nav tas, ko apustulis Pāvils saka! un tas noteikti nav tas, ko viņš domā. 
Ja kāds Filipos teica: "Es esmu Romas pilsonis", tad viņš ar to nedomāja: ”tāpēc es gatavojos doties tur dzīvot”. Dzīvojot kolonijā šī ideja darbojas otrādi. Pēdējā lieta, ko imperators Romā varētu vēlēties, bija doma par visu kolonistu pārcelšanos atpakaļ uz Romu. Galvaspilsēta jau tā bija pārpildīta; tur valdīja bezdarbs un nepietiekami dzīves apstākļi. Nē! Romas pilsoņa pienākums, piemēram Filipos dzīvojoša, bija panākt romiešu kultūras un pārvaldes nostiprināšanu Grieķijas ziemeļos, lai arī tur paplašinātu romiešu ietekmi. 

Un tad – pieņemsim, ka romiešu kolonistiem Filipos rastos kādi sarežģījumi. Pieņemsim, ka tur sāktos kāda vietējā sacelšanās, vai arī ziemeļos dzīvojošo "barbaru" cilšu uzbrukums. Kā lai viņi ar to tiek galā? 
Viņu cerība būtu, ka pats imperators (kuru, starp citu, visi sauca par “glābēju” un “atbrīvotāju”) nāktu no Romas uz Filipiem un izmainītu viņu bīstami sarežģīto situāciju, sakautu viņu ienaidniekus un panāktu, ka viņu dzīve ir gandrīz tik pat droša un brīnišķīga kā pašā Romā. Imperators, protams, bija visas impērijas, visas civilizētās pasaules valdnieks, tāpēc viņam bija tiesības prasīt un arī panākt, ka viņa pakļautībā esošajās teritorijās viss ir kārtībā. 

Tā, tad arī ir tā aina, kura ir prātā apustulim Pāvilam, kad viņš raksta 20. un 21. pantu. Pašlaik baznīca (Kristīgā Baznīca) ir debesu kolonija, kuras atbildība (kā mēs to sakām Tēvreizes lūgšanā) ir veicināt debesu principu, likumu un arī dzīvesveida nostiprināšanu šeit virs zemes. 

Mēs, protams, neesam bijuši spējīgi to izdarīt. Tik bieži mēs jūtamies vāji un nespēcīgi, mūsu fiziskais ķermenis noveco. Mēs piedzīvojam sāpes, slimības… beigu beigās arī nāvi. Tomēr mēs ceram, ka taisnais glābējs, īstais Visuma Valdnieks, pats Ķēniņš Jēzus Kristus nāks no debesīm… un visu izmainīs. 
Viņš beigu beigās pārveidos visu šo pasauli tā, ka visa zeme būs pilna ar Viņa godību, pilna ar debesu dzīvi un spēku. 
Turklāt, kas arī ir daļa no šī lielā plāna - Viņš gatavojas pārveidot arī mūsu ķermeņus tā, lai tie būtu līdzīgi Viņa godības miesai – Viņa ķermenim, kas arī tika pārveidots pēc Viņa nežēlīgās nāves tā, ka tas atkal kļuva tik pilns ar dzīvi, ka nāvei un sabrukšanai vairs nav nekādas varas pār to. 
Izpratne par šo visu ļauj kristiešiem "pastāvēt Kungā" (Filip.4:1). Tas arī ļauj mums skaidrāk saredzēt, visa evaņģēlija īsto nozīmi. 
“Pastāvēt Kungā” nenozīmē tikai kaut kādu mistiski nemainīgu 'ticību'. Tas nozīmē 'pilnīgi uzticēties Jēzum kā patiesajam Kungam un Ķēniņam, nevis imperatoram Cēzaram'. 
Apustulis Pāvils kristīgo Baznīcu un tās Kungu Jēzu Kristu apraksta tādā veidā, ka Filipieši nevarēja nesaklausīt tur mājienus par Romu un Cēzaru. 
Tas tad arī ir šīs vēstules lielākais izaicinājums: vai kristieši Filipos, paši būdami vai nebūdami romiešu pilsoņi (daži iespējams tādi bija, lielākā daļa iespējams nebija), aptver un saprot – ko tas nozīmē: būt primāri uzticīgiem nevis Romai, bet Debesīm, būt uzticīgiem nevis ķeizaram, bet Jēzum? Un vai viņi patiesi var noticēt, ka Jēzus (savā laikā) ieviesīs Debesu dzīvi un likumus visā pilnībā šajā pasaulē (viņus pašus tajā ietverot)? 

Tieši šajā ziņā Filipieši tika aicināti atdarināt apustuli Pāvilu (17.pants). Viņš jau iepriekš tika aprakstījis to, kā viņš pats noliek savas “ebreja privilēģijas”, lai pakļautos Kungam Jēzus (4.-11. panti). Filipieši nevarēja kopēt viņu tieši, jo maz ticams, ka kādi no viņiem bija ebreji. Viņiem vajadzēja pārdomāt, (tāpat tas ir jādara mums) ko tas nozīmē – uzticība Jēzum par spīti visām pārējām lojalitātes prasībām, kas pār mums veļas. 
Kā viņiem, tā arī mums, vajadzētu nopietni ieklausīties brīdinājumos, kas izteikti 18. un 19. pantā. Visā pasaulē ap Baznīcu, gan toreiz, gan tagad, ir cilvēki, kuri savā uzvedībā ir it kā atkarīgi no sajūtām, ietekmes un emocijām. Tas tad arī ir iespējams tas, ko Pāvils šeit piemin – ka daži kristieši galu galā sāk dzīvot pēc šāda uzvedības modeļa. Tomēr pats galvenais šī vēstules fragmenta mērķis ir brīdināt baznīcu nepieņemt pagānu uzvedības modeli un principus. 
Arguments, kuru izmanto apustulis Pāvils, ir gluži tas pats, kas 1Kor 6:2-20 (īpaši 14. pants). Fakts, ka Dievs gatavojas dot augšāmcelšanos un pārveidotu bezgrēcīgu miesu mūsu ķermeņiem, nenozīmē, ka mums vajadzētu pret savu dzīvi un pašiem pret sevi izturēties nolaidīgi vai pavirši. Tomēr tajā pašā laikā mums nevajadzētu ļaut lai pārmērīga apetīte, izlaidība un citas neveselīgas iekāres ieņem noteicošo lomu mūsu dzīvēs, kļūstot mums par dievu. Tieši tur arī slēpjas bīstamība – kas tad galu galā mums ir pirmajā vietā. 
Mesijas - Jēzus Kristus krusts (18. pants) ir tas pagrieziena punkts, kas aicina mūs atgriezties atpakaļ, kas norāda mums uz dzīvību. 
Veltīsim laiku, pārdomāsim, kādā veidā mūsu draudze ņem vērā un atsaucas tām problēmām, kuras ir pasaulē mums visapkārt. Ko tas patiesībā nozīmētu – dzīvot tā, it kā mēs būtu debesu kolonija šeit virs zemes?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos

(Ps 91:1-2,9-16) Kas mājo Visuaugstā paspārnē 
un apmeties Visuvarenā ēnā, 
saka Kungam:
mans patvērum un mans cietoksni, 
mans Dievs, uz ko es paļaujos!
[...]
Tiešām tu, Kungs, esi mans patvērums!
Tev, kas izrauga Visuaugsto par savu mājokli,
tev negadīsies nekas ļauns,
nedz tuvosies sērga tavai teltij,
jo viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi –
sargāt tevi visos tavos ceļos!
Savās plaukstās tie tevi pacels,
lai nepiesitas pie akmens tev kāja!
Uz lauvām un odzēm tu mīsi,
tu sabradāsi jaunos lauvas un čūskas!
Viņš pieķēries man, un es paglābšu viņu,
es pasargāšu viņu, jo viņš zina manu vārdu,
viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu,
ar viņu es posta brīdī,
es izglābšu viņu un celšu godā,
es došu viņam ilgu mūžu
un rādīšu viņam savu pestīšanu! 

Mēs dzīvojam pasaulē, kur bieži rodas negaidītas problēmas, kas laupa mūsu mieru un drošību. Mēs varam saslimt un cīnīties par veselības atgūšanu; mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam; mēs zaudējam darbu, kas nodrošina mūsu ikdienas dzīves vajadzības. Vērotājam no malas mūsu dzīve var šķist perfekta, taču realitāte var būt pavisam citāda. 
Mums jāatceras, ka patiesu mieru un drošību nesniedz mūsu īpašumā esošās lietas, darbs, ko darām, vai citu cilvēku viedoklis. Īstais risinājums ir pie Dieva. Psalmā 91 ir teikts, ka tos, kas meklē drošību pie Visaugstākā Dieva, Visvarenais pasargās. Tie, kuri uzticas Dievam, var teikt: “Tu esi mana drošības un aizsardzības vieta. Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos.” (skat. 1-2.p). 

Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, kurā mēs varam zaudēt mantu, veselību un mīļos cilvēkus. Taču galu galā Dievs mums ir sagatavojis kaut ko daudz labāku - vietu pie Viņa debesīs uz visiem laikiem, kas kompensēs visu, ko esam zaudējuši. Taču tas nenozīmē, ka Dievs kaut ko apsola tikai tālā neaptveramā nākotnē un nav ar mums tagad. 
Pārlasi vēlreiz 91. psalma vārdus - šie vārdi ir domāti mums šodien. Mūsu pasaule nav perfekta, bet mūsu Dievs ir. Viņš būs mums līdzās un būs mūsu patvērums katrā mūsu zemes dzīves brīdī. 

Lasīt tālāk

Dievam viss ir iespējams

(2Kor 3:12-4:2) Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. 

Mums bieži māca un atgādina, ka veiksmīgas dzīves/karjeras pamatā ir plāns, kurš tad tiek īstenots. Tā arī ļoti daudzi cilvēki dara – apņemas, plāno, rēķina, maina un apņemas atkal... 
Saproti mani pareizi – es neesmu pret plānošanu. Tomēr reizēm gribas apstāties un padomāt – kā Tu juties zem šāda spiediena?
Šķiet, ka Tu neesi pietiekami labs tāds, kāds esi; ka ir pārāk daudz lietu, kuras Tev ir jāpārtrauc darīt vai jāsāk darīt. Un neatliek nekas cits kā saņemties un turpināt.

Tomēr man ir LABAS ziņas. Tavas attiecības ar Dievu, attiecības, kas ietekmē visu Tavu dzīvi, nav balstītas uz noteikumiem un aprēķiniem. Ir taisnība, ka mēs neesam pilnīgi (patiesībā mēs esam diezgan tālu no tā kā vajadzētu būt), bet Dievs veic pārveidošanu. Tāpēc, tā vietā, lai izdomātu kalniem plānu un noteikumu, kāpēc gan neizmēģināt tikai vienu – būt atvērtam Dievam? Ja mēs ļausimies Viņam mūs mainīt un attīstīt, tad tiksim pārveidoti. 2. vēstulē korintiešiem 3. nodaļā ir teikts, ka mēs “topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu” (18.p.). Tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas sevi pilnveidot. Taču šodien nav jābūt dienai, kad mēs sev uzstādams nesaprātīgas prasības par visu, ko uzskatām par “nepareizu”. Vienkārši apņemsimies būt atvērti Dieva pārveidojošajam spēkam un uzticēsimies Viņam. Dievs zina, ka esam nepilnīgi. Viņš arī negaida, ka mēs spētu visu mainīt uzreiz. Bet Viņš mūs aicina ļauties Viņa apbrīnojamajai žēlastības mīlestībai. 

Lasīt tālāk

Kāpēc mīlēt savus ienaidniekus?

(Lk 6:27-38) Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. Ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai saņemtu tikpat atpakaļ. Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visuaugstā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.

Viens no izcilākajiem ebreju zinātniekiem, kas mūsdienās ir rakstījis par Jēzu, bija Dāvids Flussers (David Flusser 1917-2000). Viņš daudzus gadus mācīja Jeruzalemes Ebreju universitātē (Hebrew University of Jerusalem.), taču ne visi atzinīgi vērtēja viņa zinātnisko darbu. Reiz kāds no viņa izcilākajiem studentiem, kurš vienu semestri pavadīja kādā citā universitātē, tur saņēma ļoti zemu novērtējumu tikai tāpēc, ka bija saistīts ar Flusseru. Pēc kāda laika pie Flussera ieradās mācīties students no iepriekš minētās universitātes. Studenta darbs nebija ļoti labs, bet Flussers uzstāja, lai tas tiktu novērtēts ar “A” (augstākā atzīme). Viņa asistents protestēja: kā viņš to varēja darīt, īpaši pēc tam, ko bija izdarījis otrs profesors?
“Lieciet viņam “A”,” uzstāja Flussers. “To es esmu iemācījies no Jēzus.”

Valstība, par ko sludināja Jēzus, ir saistīta ar krāšņu, smeldzīgu un pat absurdu dāsnumu.
Padomā, iztēlojies to labāko, ko Tu vari darīt – un tad dari to kādam sliktam cilvēkam.
Padomā par to, ko Tu patiešām vēlētos, lai kāds darītu Tavā labā, un tad negaidi kamēr kāds Tev to darīs, bet ej un dari to citu labā.
Padomā par kādu cilvēku, pret kuru Tev ir kārdinājums (varbūt pat dibināts iemesls!) būt noraidošam, un tad nepatikas izrādīšanas vietā izdari viņam kaut ko labu.
Šiem norādījumiem piemīt kaut kas neparasts, svaigs, pat kaut kāda pavasarīga kvalitāte. Šie Jēzus padomi ir par jaunu dzīvību, jaunām attiecībām, kas uzplaukst kā ziedi, kas izaug cauri betonam un pārsteidz ikvienu ar savu krāsu un svaigumu.

Bet vai kaut kas tāds realitātē vispār ir iespējami?
Jā un nē.
Jēzus mērķis nebija sniegt saviem sekotājiem jaunu noteikumu sarakstu par to ko drīkst un nedrīkst. Viņš nedeva to kā testu, kur paveikto var atzīmēt vienu pēc otra… un tad apmierināti sēdēt un apcerēt savus sasniegumus.
Runa bija/ir par to, lai izaicinātu un audzinātu sirds attieksmi, gara vieglumu, par spīti visam, ko pasaule var mest pret mums.
Un šī skatījuma centrā ir tas, kas motivē un piešķir visam jēgu – Tev jābūt tādam, jo tāds ir Dievs.
Dievs ir dāsns pret visiem, dāsns (skatoties cilvēcīgām acīm!) līdz pat absurdam – Viņš nodrošina/dod labo, lai VISI varētu to baudīt, gan tie, kas to pelnījuši, gan tie, kas to nav pelnījuši. Viņš ir apbrīnojami žēlsirdīgs (tam piekritīs ikviens, kas patiesi pazīst savu sirdi un joprojām turpina piedzīvot Dieva žēlastību un mīlestību). Tāpēc – kā gan mēs, Viņa bērni, varam būt mazāk mīloši un žēlsirdīgi?
Tikai tad, kad cilvēki atklās, ka viņiem ir darīšana ar TĀDU Dievu, viņiem būs motivācija, ilgas un iespēja šādu dzīves-skatījumu padarīt par savu.

Patiesībā šis evaņģēlijā dotais norādījumu saraksts ir par to, Kādam Dievam Tu tici! Un tas ir par dzīves veidu, kas tad no tā izriet.
Mums ar kaunu jāatzīst, ka liela daļa kristietības, šķiet, patiesībā maz vai neko nezina par Dievu, par kuru runāja Jēzus. Liela daļa no tiem, kas sevi dēvē/sauc par Jēzus sekotājiem, tā vietā ir ticējuši drūmam Dievam; Dievam, kas tērē naudu; Dievam, kura vienīgās rūpes ir padarīt cilvēku dzīvi grūtu un glābšanu gandrīz neiespējamu.

Taču šis evaņģēlija fragments arī noliedz ideju (kas bija izplatīta gan Jēzus, gan mūsu dienās), ka visas reliģijas patiesībā ir viens un tas pats; visi dievi un dievības patiesībā ir variācijas par vienu un to pašu tēmu.
Šis Dievs ir atšķirīgs. Ja Tu dzīvotu sabiedrībā, kurā visi ticētu šim Dievam, tad nebūtu vardarbības. Nebūtu atriebības. Nebūtu šķiru vai kastu dalījuma. Īpašums un manta nebūtu tik svarīga kā pārliecināšanās, ka Tavam kaimiņam vai darbabiedram viss ir kārtībā.
Iedomājieties, ja kaut daži cilvēki Tavā apkārtnē nopietni uztvertu Jēzu un dzīvotu šādi. Dzīve būtu krāšņa, citāda un pārsteidzoša. Cilvēki skatītos un brīnītos.
Un, protams, cilvēki toreiz skatījās, kad Jēzus to darīja.
Iemesls, kāpēc pulcējās ļaužu pūļi (kā Lūka mums savā stāstījumā iepriekš atklāj) bija tas, ka no Jēzus plūda spēks. Cilvēki tika dziedināti. Visa Viņa dzīve bija izcils dāsnums. Jēzus deva visu, kas Viņam piederēja, lai ikvienam būtu, kas bija vajadzīgs. Viņš runāja par to, ko zināja: par sava Tēva apbrīnojamo mīlestību un aicinājumu cilvēkiem (atbildot uz Dieva Mīlestību) dzīvot dāsnu, īsti cilvēcisku dzīvi.

Un visbeidzot, kad Viņam spļāva sejā un norāva apģērbu, Viņš turpināja mīlēt un piedot, kā Lūka mums pastāstīs vēlāk (skat. Lk 23:34,43). Viņš izrādīja mīlestību ne tikai saviem draugiem, bet arī saviem ienaidniekiem, raudādams par pilsētu, kas bija noraidījusi Viņa lūgumu pēc miera. Jēzus bija patiess Dieva iemiesojums, par kuru Viņš runāja.

Šajos norādījumos ir divas īpaši pārsteidzošas lietas.
Pirmkārt, to vienkāršība: tie ir acīmredzami, skaidri, tieši un atmiņā paliekoši.
Otrkārt, to nepietiekamība. Cik daudz Tu pazīsti cilvēkus, kas patiešām dzīvo šādi? Cik draudzes Tu zini, kurās šie norādījumi ir ikdienas dzīves noteikumi?
Kas ir noticis nepareizi?
Vai Dievs ir mainījies?
Vai arī mēs esam aizmirsuši, kas Viņš patiesībā ir?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā būtu, ja Mesija (Jēzus) netika augšāmcelts?

(1Kor 15:12-19) Bet, ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās. Ja jau nav mirušo augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs esam Dieva viltus liecinieki, jo esam liecinājuši pret Dievu, it kā viņš Kristu būtu augšāmcēlis, ko viņš nemaz nav augšāmcēlis, ja jau nav mirušo augšāmcelšanās. Jo, ja jau mirušie netiek augšāmcelti, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība un jūs vēl esat savos grēkos. Tad jau pazušanā gājuši ir arī Kristū aizmigušie. Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. 

Juris bija ilgojies spēlēt skolas futbola komandā. Viņš bija noskatījies katru spēli, kopš sāka mācīties šajā skolā. Viņš bija apbrīnojis spēlētājus un domājis par dažādiem spēles stiliem, dažādām prasmēm, kas ir nepieciešamas, lai iekļautos komandā. Viņš bija iztēlojies to sajūsmu kādu piedzīvos, kad pats izskries laukumā, lai izdarītu visu iespējamo skolas komandas labā.

Juris cītīgi strādāja, lai uzlabotu savas spēles prasmes, rūpējās, lai būtu labā formā. Tad kādu dienu pie viņa pienāca draugs.
“Tev ir izdevies!” viņš teica. “Tu esi komandā! Es to redzēju uz ziņojumu dēļa! Apsveicu!”
Juris tobrīd bija ceļā uz mācību stundu, tāpēc nevarēja pats pārbaudīt, kas īsti bija lasāms uz ziņojumu dēļa, bet tomēr pavadīja nākamo stundu sajūsmas pārņemts. Tas bija noticis! Viņa sapnis bija piepildījies. No šī brīža dzīve būs citādāka.
Pēc stundas beigām, kad Juris iznāca no klases, viņš pačukstēja kādam savam draugam: “Es esmu komandā! Andrejs redzēja paziņojumu uz ziņojumu dēļa!”
Draugs izskatījās pārsteigts un neizpratnē. “Bet viņi nekad neizliek komandas sarakstu tik agri,” viņš teica. “Andrejs droši vien ir kļūdījies. Viņi to nedarītu. Tā tas nenotiek!”
Jura sajūtas tajā brīdī bija tieši tādas, kādām vajadzētu būt kristiešiem, ja kāds saka: “Augšāmcelšanās? Tas vienkārši tā nenotiek!” 

Cilvēkiem ļoti bieži par kristietību ir kāds savs viedoklis/priekšstats. Daži ir iedomājušies, ka teikt “Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem” ir vienkārši pirmā gadsimtā izdomāts izteiciens, kā pateikt “Dieva lieta turpinās!” vai “Es joprojām uzskatu Jēzu par savu vadoni un skolotāju”. Tas varētu būt tā, ja kristietība būtu tikai ētisku pavēļu kopums vai, ja Jēzus būtu tikai viens no daudzajiem skolotājiem/guru, kas māca ceļu uz apgaismību (un kura idejas cilvēki varētu ievērot vai neievērot pēc savas izvēles).
Mūsdienās ir daudzi, kas vēlas, lai kristietība būtu tieši tāda. Un dažkārt vēlme, lai kristietība būtu šāda, ir pat kļuvusi par iemeslu, lai noliegtu to, ka Jēzus ir reāli augšāmcēlies no mirušajiem.
“Mēs nevaram teikt, ka augšāmcelšanās ir notikusi,” reiz kāds man teica, “jo tas kristietību atšķirtu no visām pārējām ticībām.”
(Cik daudzi šodien ir PRET kaut ko atšķirīgu!)
Runāt par reālu augšāmcelšanos no mirušiem nozīmē, ka kristietība atšķiras no visām citām ticībām.

Bet evaņģēlijs, ko apustulis Pāvils un citi sludināja, skaidri paziņoja, ka Jēzus bija/ir Mesija un līdz ar to pasaules patiesais Kungs. Un Pāvila skatījumā pierādījums tam, ka Jēzus ir patiesais Ķēniņš, ir tas, ka Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem (skat. Rom 1:3-4). Tieši to viņš raksta 12. pantā – runa nav tikai par to, ka (a) Jēzus ir Mesija un (b) ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, bet gan par to, ka mēs zinām – Jēzus ir Mesija (un mēs Viņu par tādu pasludinām), jo Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Tikai augšāmcelšanās padara Jēzus krustā sišanu par kaut ko citu, nevis par briesmīgu galu vēl vienam neveiksmīgam dumpiniekam. Apustuļa Pāvila rūpīgā argumentācija šajā nodaļā ir paredzēta, lai skarbi parādītu korintiešiem, kas ir/būs tad, ja jūs pasludinātu, ka tādas augšāmcelšanās nav.
Tā kā praktiski visi senie pagāni nepieļāva/neticēja augšāmcelšanās iespējai, tad acīmredzot daži Korintas draudzē sāka noliegt augšāmcelšanos, jo tai nebija jēgas viņu līdzcilvēku pasaules uzskatā. Kultūrā, kurā viņi bija uzauguši, tam nebija vietas. Taču apustulis Pāvils vēlas, lai visi saprastu, ka kristīgais pasaules uzskats ir atšķirīgs un ka tam ir spēks personīgajā līmenī un stingrība intelektuālajā līmenī, lai cīnītos pret vecajiem pagānu pasaules uzskatiem un tos uzvarētu. Augšāmcelšanās ir kristīgā pasaules uzskata pamats. (Un tūlītējs rezultāti šādam skatījumam: ja Jēzus ir Kungs, tātad ķeizars nav.)

Tas mūs aizved uz dziļāku garīgās realitātes pasauli un līdz ar to arī uz pašu kosmosa/universa būtību. Apustuļa Pāvila spēcīgākais arguments šajā fragmentā ir norādīt uz saikni starp grēku un nāvi (17. pants). Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tad nāves vara ir salauzta un galīgā uzvara pār to ir nodrošināta. Nāve ir grēka rezultāts, jo cilvēki novēršas no dzīvību dodošā Dieva un veltīgi mēģina atrast dzīvību citur (skat. Rom 5:1-4). Tātad, ja nāve ir uzvarēta, tad tas nozīmē, ka arī grēks ir uzvarēts.

Mēs lielos diskusijas argumentus varētu formulēt šādi: 

1. Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tas pierāda, ka Viņš patiešām bija/ir Mesija, jo Dievs ir nepārprotami mainījis šīs-zemes tiesas spriedumu, kas atzina Viņu par vainīgu (izlikties par pretendentu uz Mesijas lomu/titulu) un rakstīja to kā apsūdzību virs Viņa galvas. Bet, ja Viņš patiešām bija Mesija un tagad ir augšāmcēlies no mirušajiem, tad izrādās, ka Viņa nāve nav bijis tikai traģisks un šausmīgs gals, bet gan Dieva dīvains līdzeklis, kā tikt galā ar pasaules grēku. 
2. Tomēr, ja Viņš nav augšāmcēlies no mirušajiem, tad Viņš nebija un nav Mesija, un Viņa krustam nebija šāda efekta. Ar grēku nav tikts galā; pasaule joprojām ir tāda, kāda tā bija. 

Apustulis Pāvils ne mirkli nepieļauj otro iespēju. Viņš uzstāj, ka līdz ar Jēzus augšāmcelšanos ir atvērusies jauna pasaule, kurā grēka un nāves visaptverošā vara vairs nav spēkā. Pasaule, kuru mēs pazīstam - pasaule, kuras skaistumu, varenību, smaržu un dzīvības kūsāšanu izsmej nāve, sabrukums, bojāeja un pilnīga entropija - ir dzirdējusi vēsti, ka tomēr ir ceļš uz priekšu, ceļš uz dzīvi, kas ir vēl lielāka, skaistāka un varenāka par šo.

Atņemiet Jēzus augšāmcelšanos, un tas viss tiek apšaubīts.
Līdz ar to mēs zaudējam jebkādu iespēju, ka Jēzus sekotājs patiešām dzīvo jaunā realitātē, kurā grēka vara ir uzvarēta. Ja Mesija nav augšāmcēlies, Tava ticība ir bezvērtīga, un Tu joprojām esi savos grēkos. Vēl vairāk (18. pants) – kristieši, kas tagad mirst, ir bezcerīgi miruši un pazuduši.
Kad daži Korintas draudzē noliedza augšāmcelšanos, viņi faktiski paziņoja, ka senais pagānu uzskats par dzīvi pēc nāves (ēnaina puseksistence Hades pasaulē) ir labākais, uz ko viņi varēja cerēt.

Un, kā saka apustulis Pāvils, bez augšāmcelšanās cerības, kāda jēga vispār ir būt vienam no Mesijas ļaudīm? Nīstams, nicināts, vajāts – ja tas ir viss, kas ir, tad, protams, labāk ir atteikties no kristietības un atzīt, ka daudzas citas filozofijas piedāvā vieglāku dzīvi. Tad ir jāpārstāj tērēt laiku ar šīm Jēzus muļķībām!
(Apustulis Pāvils šo ideju attīstīs vēlāk šajā vēstulē, bet jau tagad tas izskan skaļi un skaidri.)

Tātad tie, kas noliedz augšāmcelšanos, ne tikai maina vienu no kristīgās ticības elementiem.
(Pirms neilga laika es lasīju, ka kādā Kristiešu Baznīcā notika aptauja starp bīskapiem; lielākā daļa no viņiem teica, ka viņi tic Jēzus augšāmcelšanās notikumam, bet daži izteicās, ka tam, vai tas bija reāls/fizisks notikums, nav nozīmes – var ticēt vai neticēt, kā grib…) 
Tas ir pilnīgs pārpratums. Tā ir pretruna ar to, par ko runā apustulis Pāvils. Patiesībā šāda nostāja pat apsūdz apustuļus, ka tie “nepatiesi liecina” par pašu Dievu (15. pants). Bet pats svarīgākais ir tas, ka šaubīgie kristieši šādā veidā paziņo, ka vēl nav noticis neviens liels notikums, kura dēļ pasaule būtu mainījusies. Viņi reducē kristietību līdz garīguma formai, jaunai “reliģijai”, kas varētu ieņemt kādu vietu līdzās ticībām plurālisma tirgū.
Šīs briesmas (noliegt Kristu) ir tikpat aktuālas šodien, kā tās bija pirmajā gadsimtā.
Kam tici Tu?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Brīnumainā zivju zveja

(Lk 5:1-11) Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. 

“Kad Kristus aicina kādu cilvēku,” raksta Dītrihs Bonhēfers, “Viņš saka, lai tas nāk un mirst.”
Bonhēfers, protams, tieši tā arī izdarīja – nacisti viņu pakāra par pretošanos Hitleram.
Bet, kad Sīmanis Pēteris pirmo reizi satikās ar Jēzu, viņš šo patiesību neapzinājās. Ja Pēteris būtu varējis redzēt filmu par to, kas ar viņu notiks nākamā gada vai divu laikā, viņš, iespējams, būtu atkārtojis savu lūgumu, lai Jēzus viņu atstāj mierā. Bet tā Jēzus nedarbojās; tā nedarbojas Dievs. Pēteris nepārprotami nojauta, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk, ka viņu sagaida jauni izaicinājumi; taču viņš nevarēja iztēloties/iedomāties, cik ļoti notiekošais viņu pārsteigs.

Tas sākās kā nevainīga Jēzus atjautības izpausme. Šķiet, ka Viņš bija sācis mācīt cilvēku grupu pie krasta, bet pūlis kļuva arvien lielāks un lielāks, un tur vienkārši vairs nebija vietas. Tāpēc Jēzus pieņēma interesantu lēmumu…
Gar ezera krastu netālu no Kapernaumas ir virkne līču ar stāviem krastiem; tāda kā zigzagveidīga krasta līnija. Savukārt katrs ezera līcis ir kā dabisks amfiteātri. Līdz pat šai dienai, ja iekāpsi laivā un nedaudz atirsies no krasta, Tu vari runāt pavisam dabiskā balss skaļumā, un ikviens, kas atrodas ezera līča nogāzēs, varēs Tevi skaidri dzirdēt – patiesībā pat skaidrāk, nekā tad, ja Tu būtu turpat krastā kopā ar klausītājiem. Jēzus vienkārši izmantoja šīs vietas ģeogrāfiskās īpatnības un laivas pieejamību.
Un, tā kā Jēzus izmantoja zvejnieku laivu, viņiem nekas cits neatlika kā piedalīties un noklausīties Jēzus stāstīto…

Es pats neesmu makšķernieks, tomēr no tā, ko esmu dzirdējis no citiem, es saprotu, ka veiksmīgai makšķerēšanai/zvejošanai ir jāņem vērā laikapstākļi, diennakts īstais brīdis, pareizs aprīkojums un citas lietas. Viena atziņa, ko esmu dzirdējis ir, ka zivīs īsti negrib ķerties karstā laikā.
Ņemot vērā vietējos apstākļus, zvejnieki toreiz pie Galilejas ezera zināja, ka zivis drīzāk ir iespējams noķert pēc tumsas iestāšanās. Tomēr šajā gadījumā vīri bija strādājuši visu nakti velti. Ja jau nebija veicies parastajā zivju zvejošanas laikā, tad pieredzējušie vīri zināja – pēdējā muļķība būtu atkal ķerties pie zvejas dienas gaismā.

Taču Jēzus uzstāja…, un viņi to izdarīja.
Vai tā bija Jēzus spēja radīt iespaidu uz cilvēkiem, vai arī zvejnieki nolēma, ka var taču pierādīt šī pilsētnieka nezināšanu, vienkārši nodemonstrējot, ka zivis dienas laikā neķersies.

Pārējais, kā saka, ir vēsture.
Tas bija milzīgs loms.
Ātrs lūgums pēc palīdzības otrai laivai.
Cīņa, lai laivas nogādātu atpakaļ uz sauszemes, pirms tās visas pārpildītas nogrimtu ezerā.
Un tad patiesības brīdis.
Zvejnieks Pēteris ir spiests atzīt, ka viņš vairs neko nesaprot.
Un tad Jēzus apsola, ka turpmāk notiks tas pats, tikai tagad tie būs cilvēki, nevis zivis.
Un zvejnieki kļūst par Jēzus sekotājiem, kas dodas jaunā piedzīvojumā, īsti nenojaušot, kur tas viņus aizvedīs.

Šis ir stāsts, kas palīdz man iztēloties – kā tas bija būt tur toreiz Jēzus tuvumā.
Varbūt arī Tu vari pacensties uz dažiem mirkļiem iztēloties būt par Pēteri; apstājies un pārdomā, ko Tu parasti dari dienu pēc dienas. Un tad iedomājies, ka Jēzus pēkšņi parādās, lūdz Tavu palīdzību, un tad ierosina darīt kaut ko Tev zināmajā nozarē tādā veidā, kas šķiet bezjēdzīga laika un pūļu izšķiešana.
Un tad Tu to dari (varbūt klusi pie sevis murminādams kaut ko par muļķību un nereālām iedomām); un tad pēkšņi viss nostājas savās vietās, viss izdodas un notiek tādā mērogā, par kādu Tu nekad neesi pat sapņojis.
Kas notika?
Kā tas notika?

Kā man gribētos pamudināt Tev iztēloties to apbrīnu, pat šausmas, kad zvejnieki toreiz saskārās ar Jēzus spēku. Vēl vairāk – kā šī stresa sajūta pieaug, kad Viņš vēršas pie Tevis ar jautājumu (kas varbūt izklausās pēc aicinājuma/jautājuma), bet izrādās ir pavēle.
– No šī brīža mēs ar tevi strādāsim kopā, – Viņš saka.
Un Tu saproti, ka Tev nav izvēles. Ja šis Jēzus nav tā vērts, lai Viņam sekotu, tad neviens nav tā vērts.

Vai varbūt Tu vēl nevari iztēloties sevi tik tuvu Jēzum. (Vai arī Tev nav tuva zvejniecība, laivas un tīkli…)
Varbūt Tu esi kaut kur tur ļaužu pūlī ezera krastā. Tu esi kaut ko dzirdējis no tā, ko Jēzus teica. Tu varbūt pazīsti šos zvejniekus – visi viņus pazīst, tie ir tie strādīgie puiši, kurus Tu redzi atgriežamies no nakts darba tieši tad, kad Tu jau esi padzēris rīta kafiju. Lieli, stipri vīri, rokas kā lāpstas.
No krasta Tu vēro, kā Jēzus ar viņiem runā. Tu redzi, kā viņi parausta plecus un nolaiž tīklus ūdenī. Tad Tu dzirdi kliegšanu, Tu redzi, kā sākas rosība. Tad Tu redzi vareno vīru Pēteri, kas nokrīt uz ceļiem Jēzus priekšā.
Un tad viņi visi kopā dodas prom…
Kādas domas Tev tagad nāk prātā?

Daudzi cilvēki šodienas sabiedrībā ir tādā situācijā attiecībā pret Dieva Valstību. Viņi ir dzirdējuši pietiekami daudz, lai saprastu, ka kaut kas notiek. Viņi redz, ka citi cilvēki pēkšņi mainās, viņu dzīves mainās. Varbūt viņi ir mazliet greizsirdīgi, bet varbūt arī atviegloti, ka uzmanība nav pievērsta viņiem. Taču prožektors, spīd, lai parādītu ceļu uz īsto dzīves virzienu.

Jēzus nevēlas nevienu atstāt novārtā. Jēzus aicinājums Pēterim un pārējiem ir, lai viņi tagad palīdz Viņam, t.i., lai Labā Vēsts izplatītos arvien plašāk un tālāk, sasniedzot pēc iespējas vairāk cilvēku.
Galu galā Dieva valstībā nav garāmgājēju.
Mēs šodien lasām Lūkas evaņģēliju, jo Jēzus turēja savu solījumu Pēterim, neraugoties uz Pētera sākotnējo nevēlēšanos un turpmākajām neveiksmēm. Kad Jēzus aicina, Viņš, protams, pieprasa visu, bet tikai tāpēc, ka pats jau ir devis visu, un Viņam ir plāni, kas mums un pasaulei ir sagatavoti, par kādiem mēs nekad nebūtu pat sapņojuši.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Drīzāk pavēste nekā aicinājums

(Jer 1:1-19) Vārdi, ko teicis Jeremija, kura tēvs Hilkija bija no priesteriem, kas Anātotā, Benjāmina zemē. Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Amona dēla, valdīšanas trīspadsmitajā gadā pār viņu nāca Kunga vārds. Tas nāca pār viņu arī Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, laikā un līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, Jošijāhu dēla, vienpadsmitajam gadam – līdz pat Jeruzālemes trimdas piektajam mēnesim. 
Pār mani nāca Kunga vārds:
“Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi,
pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi,
par pravieti tautām es iecēlu tevi.”
Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju,
es esmu vēl zēns!”
Kungs man teica:
“Nesaki: es esmu vēl zēns, – jo tu iesi visur, kurp tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko pavēlēšu!
Nebaidies no viņiem, es esmu ar tevi!
Es glābšu tevi!” saka Kungs.
Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei, Kungs teica: “Redzi, es ielieku savus vārdus tev mutē! Redzi, šodien es tevi ceļu pār tautām un valstībām, lai tu rautu un plēstu, izdeldētu un plosītu, celtu un dēstītu.” [...]
Tad Kungs man teica: [...]
“...Redzi, šodien es tevi daru par nocietinātu pilsētu,
par dzelzs stabu, par vara mūri pār visu zemi, –
pret visiem Jūdas ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, pret visiem ļaudīm.
Tie gan pret tevi cīnīsies, bet nepievārēs tevi,
jo es esmu ar tevi, saka Kungs, es glābšu tevi!” 

Pirms kāda laika viens mans draugs (arī mācītājs!) man atsūtīja informāciju par iespēju piedalīties neklātienes konferencē par Baznīcu un invaliditāti.
Viena no konferences dalībniecēm bija sieviete, kura ir ordinēta kā mācītāja, bet viņai ir runas traucējumi (kas apgrūtina viņas teiktā saprašanu… un sevišķi lielās auditorijās). Viņai bija grūtības atrast kalpošanas vietu kādā draudzē. Kāds cits dalībnieks bija daļēji paralizēts vīrietis, kurš lielāko daļu sava laika pavada, pārdodot konfektes uz ielas. To darot, viņš ir savācis tūkstošiem dolāru un ar iegūtajiem līdzekļiem atbalstījis piecus trūcīgus bērnus Indijā. Arī viņa teikto bija grūti saprast, un labi ka galvenokārt runātājs bija viņa tēvs.
Kā šiem cilvēkiem varēja ienākt prātā ticēt, ka viņiem ir jāveic kalpošana citu cilvēku labā? Kā mēs vispār varam būt pārliecināti, ka mums ir īpašs aicinājums kalpošanai?

Pārdomas par šo jautājumu rodas arī Jeremijam, jo viņš bija jauns cilvēks – varbūt divdesmitgadnieks, varbūt pat jaunāks.
Lai šodien saprastu šī jaunā cilvēka šaubas ir jāņem vērā, ka tādā kultūrā kā Israēla pirms vairāk kā 2500 gadiem, bija pieņemts uzskatīt, ka ir vērts ieklausīties un mācīties no tiem, kuri ir gados vecāki. Kurš gan uzklausīs kādu ļoti jaunu cilvēku?
Lai gan es neapstrīdu ideju, ka Jeremijam principā bija tiesības šo visu uzmanīgi pārdomāt, taču ir jāņem vērā, ka Dievs nav ierobežots ar to, kā un kas parasti cilvēku sabiedrībā notiek un ir pieņemts. Svarīgi ir nevis tas, vai Jeremijam ir bijis laiks mācīties un attīstīt savu gudrību, bet gan tas, vai Dievs dod viņam ko teikt.
Šo ideju spilgti atklāj mūsu fragmentā citētais Dieva vēstījums, ka par Jeremiju ir izlemts vēl pirms viņa dzimšanas, pirms jebkādām spējām, kas viņam varētu attīstīties. Jau tad Dievs viņu “atzina” un apņēmās viņu aicināt. Nekas neliecina par to, ka Dieva aicinājumi atbilstu aicinātās personas īpašām spējām vai nopelniem. Dievs ir kungs neatkarīgi no tā, vai cilvēkiem tas patīk vai nē.

Priekšrocība, Dievam izvēloties jaunieti, bija arī tā, ka Jeremijam vēl nav laulības saistību un viņš varēs veikt kalpošanu, kas ilgs vairāk nekā četrdesmit gadus, kas, cik mums zināms, ir visilgākā no visām praviešu kalpošanām. (Tas netieši izriet no grāmatas sākumā norādītā – 626.gads pirms mūsu ēras, kad Jeremija sākotnēji saņem vēsti no Dieva; un viņa kalpošana turpinās līdz pat Jeruzālemes krišanai babiloniešu rokās 587.gadā p.m.e. Kaut gan patiesībā tā turpinājās arī pēc šī notikuma, bet pilsētas krišana un tautas izsūtīšana bija viņa pravietojumu galvenā vēsts visu šo gadu desmitu laikā.) 

Man pašam arī ir kāda pieredze, kad Dievs mani aicināja kalpošanai, tomēr es nedomāju, ka stāstījums par Jeremijas aicinājumu būtu mudinājums mūs salīdzināt mūsu piedzīvoto ar Jeremijas pieredzei. Drīzāk otrādi. Šeit pierakstītais ir domāts, lai mudinātu cilvēkus nopietni uztvert pravietojumus, kas sekos visā apjomīgajā grāmatā. Tas, ka Dievam nācās pārvarēt Jeremijas nevēlēšanos, ir vēl viena norāde, ka pravietis runā nevis tāpēc, ka viņam ir ambīcijas kļūt par pravieti vai domā, ka viņam ir īpašas pravietiskas dāvanas. Jeremija ir spiests to darīt.
Dievs ne vienmēr aicina cilvēkus tāpēc, ka viņiem ir atbilstošas spējas – reizēm, iespējams, drīzāk otrādi.

Jeremijam būs jābūt pravietim ļoti sarežģītā laikā. Galvenā tēma viņa sludināšanā būs par problēmām, ko lielvara, Babilonijas impērija, atnesīs ebrejiem – iznīcinās Jeruzalemi un izklīdinās tautu. Ir gan vēl cerība, jo nākamās impērijas –Persijas valdīšanas laikā Dievs parūpēsies par pilsētas atjaunošanu un tautas atdzimšanu.

Tas ir neiespējami grūts uzdevums, kas uzlikts cilvēkam, kurš par to šaubās. Taču pravietis Jeremija nav vienkārši aicināts un tad pamests bez atbalsta. Dievs būs kopā ar viņu.

Šis Bībeles fragments mūs aicina pārdomāt par to, kā mēs atbildam/atsaucamies Dieva aicinājumiem. Nav pareizi lietot latviešiem tik pierasto – “ko tad nu es”…, “lai jau tie, kas var”...
Dieva aicinājums nenozīmē arī to, ka cilvēks kaut kā pārdabiski jūt, ka Dievs ir ar viņiem un ka viss būs labi.

Dieva aicinājums var būt tas, ka mēs pamanām – to vajadzētu darīt! Tam vajadzētu piezvanīt. Vajadzētu ar viņu aprunāties.
Dieva aicinājums ir nemiers – to vajadzētu aizstāvēt. Tam vajadzētu palīdzēt.
Dieva aicinājums ir ideja – mēs varētu darīt tā. Šis varētu būt risinājums…
Dieva aicinājums nenozīmē, ka Tev pēkšņi būs pārdabiskas spējas.
Dieva aicinājums nozīmē, ka Dievs ir ar Tevi tādā veidā, ka Tu varēsi izdarīt to, ko Viņš Tevi mudina darīt. Un tas nozīmē, ka Dievs sniegs aizsardzību/klātbūtni/svētību, neatkarīgi no tā, vai Tu jūti, ka Dievs ir ar Tevi vai nē.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Daudzi locekļi, viens ķermenis

(1Kor 12:12-20) Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. Arī mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis – vai jūdi, vai grieķi, vai vergi, vai brīvie, – un ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti. Jo arī ķermenis nesastāv no viena locekļa, bet gan no daudziem. Ja kāja sacītu: es neesmu roka, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Un, ja auss sacītu: es neesmu acs, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. Ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur tad būtu pats ķermenis? Bet nu ir daudzi locekļi un – viens ķermenis. 

Šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils izmanto vienu no savām iespaidīgākajām un slavenākajām ilustrācijām/piemēriem. Tāpēc es necentīšos izdomāt kādu intriģējošu ievada rindkopu, bet ķersimies uzreiz pie viņa rakstītā.

Daudziem tas droši vien būs pārsteigums, bet galvenā ideja šeit nav gluži tā, ko bieži uzsver, kad lasa apustuļa Pāvila rakstīto par kāju un roku, ausi un aci. Daudzi cilvēki ir iedomājušies, ka galvenais, ko apustulis saka, ir vienkārši tas, ka visiem kristiešiem ir dažādas dāvanas/spējas/talanti, ar kuriem viņiem ir jāpiedalās kopējās draudzes aktivitātēs, un jo īpaši, ka neviens kristietis nedrīkst skatīties no augšas uz otru tāpēc, ja kādam nav tādu pašu konkrētu talantu un spēju.
Jau labāks skaidrojums piedāvā ideju, ka Pāvils vienkārši attēlo baznīcu kā vietu, kur katram tās loceklim ir kaut kas svarīgs, ko dot. Protams, apustulis Pāvils būtu bijis šokēts, iespējams, pat skumji uzjautrināts par daudzās oficiālās kristietības aprindās valdošo uzskatu, ka “kalpošana” jeb “kristīgais darbs” ir kaut kas tāds, ko veic tikai tie, kas strādā algotu pilnas slodzes darbu kādā draudzē. Frāze “katra draudzes locekļa kalpošana” viņam noteikti būtu patikusi. Patiesībā izteicieni “draudzes loceklis” vai “padomes loceklis” ir aizgūti no šī (un citiem!) vēstules fragmenta (no metaforas - viens ķermenis, daudzi “locekļi” - ir attīstījusies nozīme - “cilvēki, kas pieder”).

Tā tas ir, taču apustulis Pāvils vēlējās pateikt daudz vairāk. Trīs atziņas/pamācības.

Pirmkārt, Pāvils nav vienkārši izvēlējies šo “ilustrāciju” pēc nejaušības principa. Kad viņš runā par cilvēku un cilvēka ķermeni, viņš raksta kā jūdu domātājs, kuram, ņemot vērā 1.Mozus grāmatas 1. un 2. nodaļu (un no citām vēstules vietām mēs zinām, ka viņam tās bija ļoti svarīgas), jautājums par to, kā Dievs Mesijā, Jēzū, un caur Mesiju, rada jaunu, patiesu un īstu cilvēci, bija ļoti svarīgs. Tādēļ tas, ka viņš izvēlas cilvēka ķermeņa tēlu, lai izteiktu/aprakstītu to, par ko tagad ir kļuvuši tie, kas pieder Mesijam (un kā viņiem ir jādzīvo), ir dziļi nozīmīgi. Baznīcai ir jābūt vietai, kur mēs kopā mācāmies, kā būt patiesiem Dieva cilvēkiem, kas pielūdz Dievu un kalpo Viņam, atspoguļojot Dieva pasaulē.

Otrkārt, zīmīgi ir tas, ka apustulis Pāvils nerunā par draudzi kā par Jēzus miesu, bet gan par Mesiju. Ebreju domāšanas veidā, kad runa ir par Israēla ķēniņu, mēs atrodam ideju, ka ķēniņš (jo īpaši Dieva apsolītais ķēniņš Mesija) pārstāvēs Israēla tautu, apkopos tos sevī, lai tas, kas ir patiess par Viņu, būtu patiess arī par viņiem. Savās vēstulēs Pāvils atkal un atkal dod mājienus par to, ka tie, kas pieder Jēzum kā Mesijam, tie, kuros dzīvo Svētais Gars, ir patiesā Dieva tauta, atjaunotā Israēla tauta. Pāvils paziņo, ka tauta, kas iznāca no Ēģiptes izceļošanas laikā, ir “mūsu tēvi” (10:1). Viņš arī atgādina korintiešiem, ka agrāk viņi bija pagāni, bet tagad vairs nav (12:2). Viņš runā par etnisko Israēlu kā par “Izraēlu pēc miesas” (10:18), norādot uz pretstatu – citu “Israēla tautu”, pie kura tagad pieder arī korintieši (pagāni pēc izcelsmes).
Kā tas varēja notikt? Lielā atjaunotne, ko Dievs ir paveicis Mesijā, tika sasniegta, kad Jēzus tika nonāvēts savā “miesā” - savā iznīcīgajā, mirstīgajā miesā, kas varēja nomirt un patiešām nomira - un tad tika atdzīvināts savā augšāmcelšanās “miesā”, kurā mirusī miesa tika pārveidota ar Dieva dramatisko jaunās radīšanas spēku. Tādējādi šeit, runājot par kristiešiem kā par “Mesijas miesas” daļu, Pāvils ir izvēlējies veidu, kā parādīt, kur slēpjas pamatojums mūsu piederībai “Kristus miesai”.

Treškārt, apustulis Pāvils droši vien zināja, ka daudzi ne-kristiešu un jūdu rakstnieki jau bija izmantojuši “miesas” metaforu, lai runātu par sociālo, pilsonisko un politisko dzīvi. Arī viņa laikā bija politiskie teorētiķi, kas runāja par valsti vai impēriju kā par vienotu ķermeni, kura galva, iespējams, ir imperators, bet, protams, arī dažādi pilsoņi, kuriem katram ir sava loma. Šeit un citur Pāvils iezīmē kristiešu identitāti kā jaunu un atšķirīgu kopienu, kas ir uzticīga jaunam un atšķirīgam “Kungam” (skat. 3.pantu). Ko tas nozīmē praksē, apustulis Pāvils raksta visās savās vēstulēs. Šeit viņš tikai ieskicē šo tēmu – kristiešu ģimene kā patiesā cilvēce, patiesā Israēla tauta.

Bet te ir vēl kaut kas! Visspilgtākais šajā vēstules fragmentā ir teikums, kuru varam lasīt 12. pantā. Mēs būtu gaidījuši, ka viņš teiks: “kā miesa ir viena un tai ir daudz locekļu ... tā arī baznīca” vai vismaz “tā arī Mesijas miesa”. Taču tā tas nav. Viņš vienkārši saka: “Tā arī Kristus (Mesija)”.

Šeit mums ir jābūt uzmanīgiem. Daži ir teikuši, ka Dievam vai Jēzum “nav citu roku, kā tikai mūsu rokas”, ar kurām darboties mūsdienu pasaulē; tā tomēr nav gluži taisnība.
Citi ir domājuši, ka apustulis Pāvils vēlas teikt, ka tad, kad Jēzus nomira pie krusta, Lieldienu dienā augšāmcēlās nevis šī pati miesa, bet visa baznīca, ticīgo kopiena. Vairāki desmiti Pāvila vēstules fragmentu skaidri norāda, ka viņš to nav domājis. Nē: šeit viņš ar vārdu 'Mesija' domā 'Mesija kā Tas, kurš pārstāv savu tautu, kurā ir apkopota Viņa tauta'.

Bet kā cilvēki kļūst par Mesijas un Viņa tautas locekļiem? Apustulis Pāvils uzskata, ka kristība ir veids, kā iestāties šajā ģimenē. Dažreiz cilvēki ir uztvēruši viņa frāzi “kristīti vienā garā” kā apzīmējumu īpašai pieredzei, kad cilvēks tiek piepildīts vai apveltīts ar kaut ko kādā brīdī pēc tam, kad viņš ir kļuvis piederīgs Mesijas tautai (caur kristību ūdenī). Vienīgais, ko par to var teikt, ir tas, ka šeit apustulis Pāvils to nav lietojis tieši tādā nozīmē.

Apustulis Pāvils, kā vienmēr, labprāt jauc metaforas!
Pirmkārt, Gars darbojas, lai cilvēkus vispirms ievestu Mesijas ģimenē (“mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis”); otrkārt, tas pats Gars darbojas, lai dienu no dienas uzturētu kristiešus šajā piederībā (“ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti”). Tātad iesākumā savienoti Garā, tad dienu no dienas uzturēti no šī Gara – apustulis Pāvils redz visus kristiešus vienādus. Viņš uzsver, ka šī pieredze izlīdzina viņa laika lielās sociālās atšķirības (jūdi un grieķi, vergi un brīvie).

Ja mēs spēsim šo Pāvila ideju skaidri aptvert, mēs būsim gatavi tiem praktiskajiem jautājumiem, kurus viņš vēlas pārrunāt savas vēstules turpinājumā.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Svētā Gara cimds

(1Kor 12:11) ...visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. 
(Jņ 2:5) ...[Jēzus] māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 

Bībelē ir teikts: “Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars.” (1Kor 12:4) 

Šeit lietotais vārds “dāvanas” ir no grieķu vārda Χάρις ('charis'), kas burtiski nozīmē žēlastība. Tas nozīmē, ka Tu nevari nopelnīt, kvalificēties, strādāt vai nopirkt garīgo dāvanu. Svētais Gars dāvā tās katram no mums “katram..., kā Viņš to grib” (1Kor 12:11). Tās nav kaut kas tāds, ko Tu iegūsti daudz mācoties, ar praksi vai kā mantojumu. Garīgās dāvanas nav augsti/īpaši attīstīti dabas dotie talanti. Tās ir pārdabiskas dotības, kas ļauj Tev pildīt Dieva gribu Dieva noteiktā veidā. Nav nekas slikts kalpot Dievam, izmantojot savas spējas, bet Tu nekad neatklāsi šo Dieva īpašo "žēlastību", kamēr nesapratīsi, ka ir gadījumi, kad viss sākas ar paļaušanos uz Viņa Gara spēku, kas mājo Tevī. Savā ziņā Tu esi aicināts būt kā cimds – Svētais Gars piepilda šo cimdu (Tevi!), virza to un ar tā starpniecību paveic to, kas ir jādara. 

Reiz kāds jauns ticīgais sūdzējās savam mācītājam: “Es esmu nomākts, jo Dievs no manis sagaida vislabāko, bet, lai cik ļoti es censtos, ne vienmēr spēju Viņam to dot. 
Mācītājs viņam teica: “Dievs no tevis personīgi sagaida tikai neveiksmes!” ... un tad viņš piebilda: “Bet Viņš tev ir devis Svēto Garu, lai tev nebūtu jāpaliek neveiksmīgam." 

Jēzus māte reiz deva padomu cilvēkiem situācijā, kad šķita svarīgi darboties/uztraukties – “Ko vien Viņš jums saka, to dariet!” (Jņ 2:5) 
Panākumu noslēpums ir ne tikai darbībā, skrienot visos virzienos, bet ieklaisīties Viņā, lai saprastu, ko Viņš vēlas! 
Tavs uzdevums ir mācīties/saprast Dieva ceļus un balstīties uz Dieva spēku.  

Lasīt tālāk

Jēzus kristības un ciltsraksti

(Lk 3:21-38) Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 
Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva. 

Ja man vajadzētu pastāstīt par saviem priekštečiem, tad jāatzīstas godīgi – man nav ļoti aizgrābjoši stāsti, kurus līdzdalīt. Mana tēva (Roderts) līnija nāk no Rojas Kurzemes jūrmalā. Tomēr man nav vairāk informācijas kā tikai par 4 paaudzēm (ir baumas, ka Roderti ieradušies Rojā no kaut kurienes…). Interesanti, ka uzvārds Roderts parādās 1840.gada ASV federālās tautas skaitīšanas dokumentos (Norfolk, Virginia). Pārskatot pasažieru sarakstus 1800to gadu vidū var atrast dažus Rodertus, kuri ir ieradušies Anglijā. Vai varētu būt, ka Roderti 1800to gadu sākumā ir izklīduši pa pasauli meklēt sev labāku patvēruma vietu? 

Ebreji bija īpaši uzmanīgi attiecībā uz savu izcelsmi, un tam bija pamatots iemesls. Dievs bija devis Ābrahamam un viņa ģimenei svētību solījumus uz mūžīgiem laikiem. Karu, piespiedu izsūtījuma un genocīdu laikā viņi turējās (un joprojām turas) pie atmiņām un stāstiem par senčiem un viņu piedzīvoto. Vecās Derības hronikas grāmatas sākas ar vairākām nodaļām ar vārdu uzskaitījumiem, kas mūsdienu lasītājam šķiet ļoti garlaicīgas, bet tā laika cilvēkiem bija ļoti svarīgas. Viņiem vajadzēja zināt, kas viņi ir, jo tas deva informāciju zināšanām, pie kuras Israēla tautas daļas viņi pieder. 

Tāpat šodienas Bībeles lasītājam sākumā šķiet pārsteidzoši, ka mums ir pieejams nevis viens, bet pat divi diezgan atšķirīgi Jēzus dzimtas koki. Evaņģēlists Matejs sāk savu grāmatu ar vārdu sarakstu no Ābrahāma līdz Jēzum; savukārt Lūka iekļauj vārdu sarakstu, kas sākas no Jēzus caur Ābrahāmu un turpinās līdz Ādamam un no turienes līdz pašam Dievam. Un dīvainākais ir tas, ka šie saraksti nesakrīt. Starp Ābrahāmu un Jēzu vēsturiski ir ievērojami vairāk paaudžu. Pat Jāzepa tēva vārds ir atšķirīgs. Jebkurā gadījumā, kāda jēga ir Jāzepa ģenealoģijai, ja gan Lūka, gan Matejs uzstāj, ka viņš patiesībā nebija Jēzus fiziskais tēvs? 
Jau kopš baznīcas pirmsākumiem mācīti teologi ir centušies sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, un lielākā daļa ir atzinuši savu sakāvi. 

Lūka, šķiet, ir pierakstījis dzimtas koku (kuru pasniedz bez komentāriem), lai vienkārši paziņotu, ka Jēzus patiešām bija ne tikai īsts jūds, bet arī Dāvida un Zerubābela pēcnācējs – patiesi karaliskās ģimenes pēcnācējs. Jēzus tika uzskatīts par Jāzepa adoptēto dēlu, tāpēc Jāzepa senču uzskaitījums šķiet, kalpoja šim nolūkam (mēs nekad neuzzinām, vai Marijai bija karaliska izcelsme – tā kā viņa bija Elizabetes māsīca, iespējams, ka arī viņa bija no priesteru ģimenes). Ja vārdu izkārtojumā, kā tie lasāmi Lūka evaņģēlijā, bija citi motīvi (daži ir ierosinājuši, ka 77 vārdi būtu jāuzskata par vienpadsmit grupām pa septiņiem), viņš mums sīkāk par to nepaskaidro. 

Es piedāvāju uztvert šo dzimtas koku (kas stiepjas līdz pasaules radīšanai), kā veidu lai pateiktu, ka, lai gan Jēzus ir Israēla tautai apsolītais Mesija (vēl viena nosaukuma 'Dieva dēls' nozīme), tomēr Viņš ir Mesija visai pasaulei. Visa radība, visa cilvēce gūs labumu no tā, ko Viņš ir nācis darīt. 

Bet šeit ir vel kaut kas īpašs. Jēzus ir atnācis pie Jordānas upes, lai Jānis viņu kristītu. Tad, kad tas ir noticis, evaņģēlists Lūka šeit pievieno īsu, bet būtisku piebildi. Jēzus lūdza Dievu Tēvu…, un tad tika piedzīvota īpaša atklāsme. To mums nekad nevajadzētu pazaudēt – evaņģēlijos Jēzus mums tiek atklāts kā lūgšanu vīrs. (Ir viedoklis, ka kristības brīdis bija tas notikums, kad Jēzus pirmo reizi nojauta savu mesiānisko aicinājumu, taču diez vai tas varētu būt pareizi; Dieva balss tikai apstiprina un dod virzienu tam, kas jau bija realitāte/patiesība.) 

Svētais Gars un Dieva balss no debesīm dod Jēzum iedrošinājumu un spēku, kas Viņam būs nepieciešams, lai īstenotu savu publisko karjeru. 
Tie arī norāda, kur šī karjera Viņu aizvedīs. No debesīm skanošā balss atbalso pravieša Jesajas vārdus (42:1), kas raksturo Mesiju kā kalpu, kurš cietīs un mirs par cilvēkiem un pasauli. 
Šī balss vienlaikus ir brīnišķīgs Jēzus aicinājuma apliecinājums un skaidrs atgādinājums par to, kur tas aizvedīs. 

Jēzus kristību stāsts un Viņa dzimtas koka apraksts kopā mūs aicina pārdomāt no kurienes Jēzus ir nācis, kas Viņš ir un uz kurieni Viņš dodas. 
Kad mēs savās lūgšanās, savā kristībā, kā arī piedaloties Sv.Vakarēdienā padarām Viņa stāstu par savu, mēs arī varam sagaidīt gan īpašu Svētā Gara enerģiju, gan klusu Dieva balsi, kas mums atgādina par Dieva apbrīnojamo mīlestību, kā arī par izaicinājumu ceļu, kas mūs sagaida.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mūsu izvēle un Dieva plāns

(Ef 1:4-10) Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 

Vai esi pamanījis, ka dažkārt Tev prātā ir kāda doma/tēma/stāsts, kuru Tu atklāj citiem nedomājot/neplānojot tad, kad runā par kaut ko citu?

Iedomājies, ka esi atgriezies mājās no darba krietni vēlāk, kā tas būtu normāli. Tu pusstundu sēdēji sastrēgumā. Un tad, kad satiksme atkal sāka kustēties, tas bija tik ļoti lēni. Brauciens Tev prasīja divreiz vairāk laika kā citās reizēs.

Bet tad, kad stāsti ģimenei par šo braucienu mājup, Tu pēkšņi saproti, ka patiesībā stāsti viņiem arī kādas dziļākas pārdomas. Visi zina, ka uz autoceļiem pievakarē bieži ir slikta satiksme, jo pašreizējā valdība ir ļāvusi celt jaunus dzīvojamo māju kvartālus, nerūpējoties par ielu sakārtošanu un paplašināšanu. Bet drīzumā būs vēlēšanas, un tad Tu varēsi balsot pret šo pašvaldību un tās vietā varēs nākt citi, kas beidzot varētu nodrošināt pienācīgu kārtību.

Tāpēc, runājot par savām dusmām saistībā ar piedzīvoto satiksmes sastrēgumu, Tu runāji arī par savām dusmām uz pašreizējo pilsētas vadību. Un, runājot par to, ka sakārtojot ielas, viss varētu būt labāk, Tu runāji arī par to, cik labi dzīvot būs ar jauno pašvaldības vadību. Parasti mūsu prātā pastāv kāds plašāks priekšstats, lielāks stāsts, kura ietvaros mūsu pašu mazie stāsti kļūst interesantāki un svarīgāki.

Apustuļa Pāvila ievadvārdi savas vēstules efeziešiem sākumā ir šāds lielāks stāsts, kurā iekļaujas katrs atsevišķs kristiešu stāsts – katrs individuālais atgriešanās, ticības, garīgās dzīves, paklausības un cerības stāsts. Tikai izprotot un svinot lielo stāstu, mēs varam cerēt, ka sapratīsim visu, kas notiek mūsu pašu mazākajos stāstos, un tādējādi vērot, kā Dievs darbojas mūsu pašu dzīvē un caur to.

Šo ievadu vēl var sadalīt trīs daļās (lai gan katra no tām ir tik cieši saistīta ar pārējām un tēmas pārklājas, ka dažkārt ir grūti saprast, kur beidzas viena doma un sākas nakamā – 4.-6. panti ir pirmā daļa, 7.-10. panti ir otrā, un 11.-14. panti noslēdz šo sadaļu).

Vispirms apustulis Pāvils (4.-6.pantā) uzsver to, ka Dieva tauta ir izredzēta žēlastībā. Tas, iespējams, ir pats noslēpumainākais. Dievs, Radītājs, “izredzēja mūs Kristū…”, tas ir, ķēniņā, “pirms pasaules radīšanas…”, “lai mēs būtu … viņa priekšā…”.

Daudziem cilvēkiem, tostarp daudziem dievbijīgiem kristiešiem, tas šķiet šokējoši vai pat neticami. Kā Dievs var izvēlēties vienus un neizvēlēties citus? Kā tas, ka esam Jēzus Kristus sekotāji, var būt Dieva iepriekšējs lēmums, kas ir svarīgāks par jebkuru mūsu pašu lēmumu vai brīvību?

Uz šo jautājumu var sniegt dažādas atbildes. Šeit mums jābūt uzmanīgiem. Apustulis Pāvils šajā fragmentā uzsver, ka viss, kas mums ir Kristū, ir Dieva žēlastības dāvana (nākamajā nodaļā viņš paziņos, ka pirms šī žēlastība mūs sasniedza, mēs bijām “miruši” un mums bija nepieciešams “tapt dzīviem” (2:5)). Mēs nevarējām ne ar pirkstu sev palīdzēt. Glābšanai, kas mums bija nepieciešama, bija jānāk no Dieva puses. Tā ir viena no atziņām, ko šī ievaddaļa paziņo un atklāj.

Otra atziņa, kas bieži vien tiek palaista garām diskusijās par šo tēmu, ir tas, ka mūsu glābšana Kristū ir būtisks posms, bet tikai posms ceļā uz daudz lielāku Dieva mērķi. Dieva plāns ir paredzēts visam kosmosam, visam visumam; Viņa izredzēšana un aicinājums, kā arī mūsu veidošana un vadīšana Mesijā, ir kaut kādā veidā saistīta ar šo plašāko nodomu. (Kā tas darbojas, mēs varam lasīt šīs vēstules turpinājumā.) Taču būtība ir tāda, ka mēs neesam izredzēti mūsu pašu dēļ, bet gan dēļ tā, ko Dievs vēlas īstenot caur mums.

Tas mums atgādina par vēl vienu tēmu, kas ir Pāvila prātā visā šajā vēstules ievadā. Tas ir stāsts par iziešanu no Ēģiptes. Dievs izvēlējās Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, lai tie būtu Viņa apsolītās glābšanas nesēji pasaulei – visa kosmosa, īpaši cilvēces, glābšanai no grēka un nāves, kas tagad ir realitāte cilvēku sacelšanās dēļ. Kad Pāvils saka, ka Dievs mūs ir izredzējis “Kristū” – vārds “mēs” šeit nozīmē visu kristiešu sabiedrību. Gan jūdi, gan pagāni – viņš saka – visi tie, kas tic Jēzum, tagad ir daļa no šī senā mērķa piepildījuma.

Bet viss, protams, ar to nebeidzas. Apustulis Pāvils 7.-10. pantā stāsta par Jēzus krustu tā, ka caur šo stāstījumu mēs varam dzirdēt seno jūdu stāstu par Lieldienām. Lieldienas bija nakts, kad nāves eņģelis gāja cauri Ēģiptes zemei, un jēra asinis, ar kurām tika apslacītas durvju stenderes, izglāba izraēliešus no soda, kas citādi tos būtu piemeklējis. Bieži lietotais vārds šim brīdim bija “izpirkšana” vai “atbrīvošana”: tas bija brīdis, kad Dievs devās uz Ēģipti un “izpirka” sev tautu, kas tur bija verdzībā. Tagad, atkal piepildoties senajam stāstam, ir notikusi patiesā “izpirkšana”. Grēku piedošana ir īstā “atbrīvošana” no īstās verdzības. Un tā ir notikusi caur Jēzus upurētajām asinīm.

Šāds stāsts – stāsts par Mesiju Jēzu, un Viņa nāves nozīmi, kas izstāstīts tā, lai izceltu faktu, ka tas ir 2.Mozus grāmatas stāsta piepildījums – ir klasisks ebreju domāšanas veids, kā runāt par Dieva labestību.
Savukārt Kristiešiem dievkalpojums gandrīz vienmēr būs saistīts ar to, ko Dievs ir paveicis Jēzū un caur Jēzu. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka no paša sākuma šī Lielā Stāsta stāstījums balstījās uz stāstiem par Dieva agrākajām darbībām visā pasaules vēstures (arī Israēla tautas) labā.

Pārdomājot apustuļa Pāvila vēstījumu, velti laiku pārdomām par to, ko viņam, atrodoties cietumā, nozīmēja rakstīt, slavējot Dievu, kas mūs ir atbrīvojis. Tad atver savu sirdi lūgšanā par tiem, kuri vēl šodien ilgojas, lai tas, ko Dievs darīja Kristū, kļūtu par realitāti viņu ikdienas dzīvē.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk