Zēns Jēzus

(Lk 2:41-52) Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. 

Bērnībā es apmeklēju mūzikas skolu (kur nodarbības sākās krietni pēcpusdienā). Ceļš no mājām līdz skolai bija apmēram 1 jūdzi (1,6km) un bija jāiet gar kapiem. Vakarā man reizēm vajadzēja pa to pašu ceļu atgriezties mājās. Es nekad nejutos nedrošs vai nobijies, pat tumšajos ziemas vakaros. Tagad parasti bērni uz skolu vai citām nodarbībām vienmēr tiek vesti ar automašīnu. Vecāki ir ļoti noraizējušies par visdažādākajām briesmīgām situācijām, kas ar viņiem varētu atgadīties.
Nezinu vai Tu to ievēroji uzreiz, bet šodienas lasītājam parasti šajā stāstā pārsteidzošais ir tas – kā Marija un Jāzeps mierīgi devās ceļā uz mājām ar lielo ļaužu grupu no Galilejas, nepārbaudot, vai Jēzus ir kopā ar viņiem.

Tas mums daudz pastāsta par to, kādā pasaulē viņi dzīvoja. Toreiz plašas radinieku un draugu ģimenes dzīvoja kopā ciešā savstarpējā uzticībā. Tomēr arī toreiz Jeruzaleme bija liela pilsēta un potenciāli bīstama vieta, pilna tumšu ieliņu un svešu cilvēku, kareivju un tirgotāju. Tā nebija vieta, kur kāds labprāt atstātu savu mazo bērnu uz dažām dienām vienu.

Marijas un Jāzepa uztraukums un pārdzīvojumi, meklējot savu bērnu trīs dienas, krasi kontrastē ar Jēzus mierīgo reakciju, kad viņi Viņu atrada. Marija izsaka pārmetumus, ko atpazīst lielākā daļa vecāku. Tā vietā, lai teiktu: “Kā es varēju tā rīkoties, tevi tā atstājot?”, viņa saka: “Kā tu varēji tā rīkoties ar mums?”
“Tavs tēvs un es,” saka Marija, ”esam tevi meklējuši.
“Nē,” atbild Jēzus, ”Es biju aizņemts sava tēva darbā.”

Dažās ģimenēs mūsdienās tiek saglabātas pierakstu klades, kurās ir ierakstītas pārsteidzošas lietas, ko bērni pieaugot izdara. Marija savu piezīmju grāmatiņu glabāja savā sirdī, un tieši šī piezīme droši vien atgādināja dūrienu, par kuru viņai tika pravietots iepriekš.

Veids, kā Lūka ir izstāstījis šo stāstu, uzmanīgam viņa evaņģēlija lasītājam var šķist kā daļa no plaša mēroga ievada pirms galvenā stāsta, kas tagad sāksies.
Viens no maniem mīļākajiem fragmentiem Lūka evaņģēlijā ir stāsts par notikumiem ceļā uz Emausu (24:13-35), kurā divi mācekļi dalās savos pārdzīvojumos par trim dienām, kas pagājušas kopš Jēzus nāves. Jēzus viņus mierina un paskaidro, ka tam visam bija nepieciešams notikt…
Lūk, vēl viens pāris, kas dodas prom no Jeruzalemes un pēc trim dienām atrod Jēzu, kuru viņi domāja, ka ir pazaudējuši. Un atkal Jēzus paskaidro, ka tas “bija nepieciešams” (grieķu valodā vārds ir tas pats, kas “man jādarbojas sava Tēva lietās”).

Šos abus stāstus varētu nosaukt šādi: “Par to, kā atrast Jēzu, kuru jūs domājāt, ka esat pazaudējuši”. Un, ja šāds ir šo divu fragmentu vēstījums, iespējams, Lūka vēlas mums kaut ko pastāstīt par savu evaņģēliju kopumā. Varbūt viens no viņa mērķiem bija rakstīt evaņģēlija stāstus cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir kaut kāds priekšstats par Jēzu, bet kuri konstatē, ka Viņš ir daudz savādāks, nekā viņi bija iedomājušies.

Jēzus atrašana, protams, parasti ir saistīta ar pārsteigumu. Jēzus nedara un nesaka to, ko Marija un Jāzeps vai abi mācekļi, kas bija ceļā, gaidīja. Tā tas būs arī ar mums. Katru reizi, kad mēs iedomāsimies, ka esam Viņu patiešām sapratuši, Viņš būs priekšā vai varbūt paliks aiz muguras. Būt par Jēzus sekotāju vienmēr ir mazliet bīstami un ir saistīts ar negaidītiem notikumiem.

Tomēr ir vēl kaut kas. Šī stāsta centrā ir Jēzus Templī - Lūkas izpratnē šī tēma ir ļoti nozīmīga. Sākot ar evaņģēlija pirmajiem pantiem mēs patiešām esam diezgan bieži apmeklējuši Templi: Caharijas vīzija, tikšanās ar Simeonu un Annu, un tagad Jēzus pats uzņemas iniciatīvu un iesaistās diskusijā ar bauslības skolotājiem. Starp citu Lūkas evaņģēlijs noslēdzas ar ainu par mācekļiem Templī, kuri slavē Dievu. Taču starp šo sākumu un beigām Templis un svētā pilsēta, kas to ieskauj, ir Jēzus visstingrāko brīdinājumu temats. Turpmāk Jēzus izaicinās savus laikabiedrus īstenot solījumus, kas saistīti ar Templi. Ja viņi to nedarīs, tad pats Templis tiks iznīcināts.

Tādēļ ir svarīgi, ka lasot šo stāstu, mēs identificējamies ar Mariju un Jāzepu - un, iespējams, arī ar Jēzu, kurš klusi apliecina savu neatkarību un aicinājumu, tomēr atgriežas mājās un dzīvo paklausībā Marijai un Jāzepam. Iespējams, mēs varēsim atcerēties brīžus, kad mums šķita, ka esam zaudējuši kādu vai kaut ko ļoti vērtīgu. Mēs varam pārdomāt, vai neesam uztvēruši pašu Jēzu kā pašsaprotamu; ja Marija un Jāzeps to varēja izdarīt, tad ir pamats domāt, ka arī mēs to varam. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Jēzus mūs tāpat vien pavada, kad mēs dodamies savās darīšanās. Bet, ja un kad mēs jūtam Viņa klātbūtnes trūkumu, mums jābūt gataviem Viņu meklēt lūgšanās, Svētajos Rakstos, sakramentos un nepadoties, līdz mēs Viņu atkal atrodam.

Mums ir arī jārēķinās ar to, ka tad, kad mēs viņu atkal satiksim, Viņš neteiks un nedarīs to, ko mēs gaidām. Viņam jābūt aizņemtam ar sava Tēva darbu.
Tāpat kā mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita