Jānis Kristītājs izaicina ļaužu pūli

(Lk 3:10-20) Ļaudis viņam jautāja: “Ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju. Bet tetrarhs Hērods, kuru Jānis apsūdzēja viņa brāļa sievas Hērodijas dēļ un par visu, ko Hērods bija ļaunu darījis, nu pievienoja saviem ļaunajiem darbiem vēl arī to, ka iemeta Jāni cietumā. 

Man ļoti patika kāda karikatūra, kurā ir attēlots skeptiķis, kas kliedz uz debesīm: “Dievs! Ja tu esi tur augšā, saki mums, ko mums darīt!”
No debesīm atskan balss: “Pabaro izsalkušos, dod pajumti bezpajumtniekiem, ievies taisnīgumu.”
Skeptiķis izskatās satraukts. “Tikai pārbaudu sakarus,” viņš saka.
“Arī es,” atbild balss. 

Šķiet, ka Jānis (Kristītājs) parasti veltīgi netērēja laiku un elpu, lai iedziļinātos ētisko debašu detaļās. Viņš nebija ieinteresēts augsti mācīto teologu diskusijās par konkrētiem gadījumiem, sīkām likuma detaļām. Tas viss tikai atņem laiku un enerģiju, lai reāli kaut ko darītu attiecībā par to, kāda ir pasaule – un kāda ir cilvēka paša dzīve. Protams, varētu nopūsties, ka Jānis neko nav teicis cilvēkiem, kuriem nebija divu mēteļu, vai ko darīt tiem, kam nav pietiekami daudz maizes, bet ne par to bija runa. Ja cilvēki nāca kristīties, viņi taču apņēmās būt Dieva Tautas daļa, pasaules gaisma, cilvēki, kuros Dieva taisnība būs redzama visiem. Nebija ne laika, ne vajadzības pēc garām diskusijām, kādas mēs atrodam ebreju rabīnu rakstos.  
Vajadzīgi ir tikai vispār-pieņemami noteikumi – “Divi mēteļi? Vienu atdod. Ir ēdiens? Tas pats...” Neviens nevarēja pārprast šo vienkāršo aicinājumu jēgu. Tāpat kā Vecās Derības pravieši, arī Jānis redzēja, ka bagātie kļūst arvien bagātāki un nabagie – nabadzīgāki. Bija jāsāk kaut kas darīt, lai lietas atkal atgrieztos pie Dieva ieteiktiem principiem.  

Tālāk ir vēl interesantāk. Es pieņemu, ka nevienam nepatīk maksāt nodokļus (tomēr vismaz mani apmierina situācija, ja es zinu kā mana nodokļu nauda tiek izmantota). Tomēr vienmēr ir bijušas problēmas šajā jomā. Jāņa Kristītāja dienās nodevas reizēm tika iekasētas vienkārši pēc vietējo pārvaldnieku patikas, bezkaunīgi pildot savas kabatas (un dodot ierēdņiem-iekasētājiem klusu atļauju darīt to pašu). Jānis nesaka, ka visiem būtu jāpārtrauc strādāt okupācijas varas labā; viņš neaicina visus kļūt par bezdarbniekiem. Viņiem ir jāpelna iztika, taču ne vairāk. Nav pareizi bezkaunīgi iedzīvoties uz savas tautas rēķina. 
Karavīri, kuri tiek pieminēti iespējams ir no Hēroda karaspēka (maz ticams, ka romiešu karavīri būtu ieradušies pie jūdu pravieša uzklausīt to, kam bija jēga tikai ebreju nacionālā stāsta ietvaros). 
Tāpat kā nodevu iekasētājiem, arī viņiem netiek ieteikts pamest savu dienestu, taču viņiem ir jāizvairās no ļaunprātīgas sava amata izmantošanas, kas acīmredzot bija ierasta parādība. Nekādu bandītismu, izmantojot savu brutālo spēku, lai nesodīti aplaupītu cilvēkus. “Esiet apmierināti ar savu algu” ir aicinājums karavīriem, ka nevajadzētu izmantot sūdzības par zemo algu kā ieganstu, lai laupītu.  

Vienkāršas, skaidras pavēles. Ja tās tiktu realizētas, tas parādītu, ka cilvēki ir nopietni pārdomājuši. Neviens no šiem aicinājumiem nevarētu tikt realizēts nejauši; tas notiktu tikai tad, ja cilvēki patiesi nožēlo visu netaisnību, kas sabiedrībai sāp. 
Bet ir vēl kas vairāk. Jānis Kristītājs nav tikai morāles reformators; viņš ne tikai pasludina, ka ir pienācis laiks lielajai atbrīvošanai, lielajām jaunajām pārmaiņām. Viņš ir Mesijas vēstnesis.  

Tehniski tajā laikā “jūdu ķēniņš” jau bija. Hērods Antipa, lai gan oficiāli bija “tetrarhs” (sava veida otrās kārtas prinča tituls), tomēr strādāja pie Tempļa atjaunošanas, kas pats par sevi bija veids, kā pretendēt uz karaļa statusu. Galu galā ķēniņš Salamans bija pirmais Tempļa celtnieks, un daži no ebreju dižākajiem ķēniņiem bija pārbūvējuši vai atjaunojuši Templi. Hērods cerēja mantot sava tēva titulu – jūdu ķēniņš.  

Taču Jānim bija citas idejas. 
Īstā Mesijas, īstā jūdu ķēniņa parādīšanās tuvojās, un Viņa atnākšana atnesīs radikālas pārmaiņas. 
Ideja par Mesiju kā tiesnesi un kā arī glābēju ir svarīga jūdu tautas cerību daļa; Mesija atnesīs Dieva taisnīgumu pasaulē, un tas ietvers ļaunuma tiesāšanu un cīņu ar to. Jānis, runājot par gaidāmo Mesiju izmanto salīdzinajumu ar dakšām un uguni – zemnieka dakšas, lai atdalītu kviešus no pelavām, un uguns, kas sadedzina pelavas, kad tās ir atdalītas. Tas nav gluži tāds Jēzus tēls, kādu vēlas daudzi rietumu kristieši, taču, ja vien mēs negrasāmies iziet ārpus Bībelē rakstītajam, tas ir viens no patiesības aspektiem, kas mums ir jāuztver nopietni.  

Pats Jēzus vēlāk sniedza daudz detalizētāku un izvērstāku mācību nekā Jānis Kristītājs, taču Viņš nekad neatkāpās no divām lietām, ko šeit Jānis bija teicis. 
No vienas puses, arī Jēzus bija tikpat pilns apņēmības kā Jānis, lai Dieva taisnīgums izpaustos šajā pasaulē Viņa sekotāju rīcībā. 
No otras puses, Jēzum, tāpat kā Jānim, bija daudz un specīgi argumenti pret Hēroda namu. Jēzus redzējums par Dieva valstību radikāli atšķīrās no valdnieka Hēroda redzējuma – Viņam Dieva taisnīgums izpaužas nevis ar pasaulīgu bagātību un varu, bet gan ar kalpošanu, mīlestību un taisnīgumu. 
To Viņš sagaida arī no mums.   

* Aizgūts no Tomasa Raita