Ēst un dzert Cilvēka Dēlu
Ivo Roderts | svētdiena, augusts 18, 2024 | komentāru nav
(Jņ 6:47-59) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā.
Viens no aizkustinošākajiem un bieži aizmirstajiem stāstiem par ķēniņu Dāvidu ir stāsts par piedzīvojumu, kad viņš cīnījās pret filistiešiem, kas bija ieņēmuši viņa dzimto pilsētu Betlēmi. Dāvida kareivju vidū bija trīs īpaši uzticami kaujinieki, kuri bija slaveni ar savu drosmi un gatavību darīt visu, ko karalis lūdza. Kādu dienu, kad viņš un viņa vīri bija iesprostoti, Dāvids ilgojās padzerties un skaļi pateica savas pārdomas par to, cik ļoti vēlētos ūdeni no Betlēmes akas (kas, protams, nebija pieejama filistiešu dēļ). Taču tas neapturēja viņa trīs draugus-varoņus. Viņa draugi devās ceļā, izlauzās cauri filistiešu karaspēka ielenkumam, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes un atnesa to Dāvidam.
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes.
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē.
Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts).
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt.
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes.
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē.
Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts).
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt.
Taču tas, ka Jēzus šajā kontekstā (gadsimtus vēlāk, bet joprojām ebreju reliģiskajā vidē) runā par "savu asiņu dzeršanu", dod mums ļoti svarīgu pavedienu, lai sapratu ko Viņš patiesībā grib pateikt šajā neparastajā evaņģēlija fragmentā. Ja jūs vēlaties gūt labumu no tā, ko Es daru (Viņš saka) jums ir "jāēd Mana miesa" un "jādzer Manas asinis". Ja jūs to darīsiet, jūs dzīvosiet mūžīgi; Es jums došu augšāmcelšanos laiku beigās.
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis.
Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes.
Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana.
Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt".
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu.
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis.
Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā.
Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā.
Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību.
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības…
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas.
Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis.
Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes.
Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana.
Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt".
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu.
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis.
Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā.
Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā.
Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību.
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības…
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas.
Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru