Šķelšanās Jēzus sekotāju vidū

(Jņ 6:60-71) Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos.

Reiz es devos uz lekciju, kurai vajadzēja būt kā ievadam filozofijā. Ātri vien izrādījās, ka izcilo pasniedzēju-filozofu neinteresē mūs visus iepazīstināt ar šo tēmu, bet gan augstā filozofiskā līmenī runāt ar mazu dedzīgu maģistrantu grupu, kuri sēdēja pirmajā rindā un jau zināja pamatus (un vēlējās uzzināt kaut ko specifiski komplicētāku). Es tur neatgriezos… 

Manuprāt, tāda tomēr nebija problēma toreiz pie Galilejas ezera pirms gandrīz 2000 gadiem… 
Nebija tā, ka Jēzus runāja pārāk abstraktā līmenī (lai gan, bez šaubām, bija daži, kuriem pēc ilgām diskusijām Kapernaumas sinagogā šķita, ka tūliņ sāks sāpēt galva). Tas bija tāpēc, ka Jēzus teiktais radīja milzīgu nesaskaņu ar viņu pasaules skatījumu (un, kad tas notiek, daži cilvēki vēlas par to vairs nedomāt). 
Ja Tu dodies uz lekciju, kurā kāds sagrauj to, kā esi audzināts domāt, un tā vietā piedāvā veidu, kā skatīties uz pasauli, kas (lai arī skan pārliecinoši) tomēr šķiet izmaksās ārkārtīgi dārgi (tādā nozīme, ka prasīs pārāk lielas izmaiņas), Tu vari atrast daudz argumentus, lai kaut kā tomēr atteiktos šo ideju pārdomāt un pieņemt. 

Tāpēc arī Jēzus klausītāji sāka kurnēt. Šī jaunā mācība bija “sarežģīta” tādā nozīmē, ka tā prasīja ne tikai prātu, bet arī sirdi un dvēseli. Ikvienam, kurš bija audzināts kādā pirmā gadsimta jūdaisma novirzienā, viss, ko Jēzus teica, bija pārāk citāds, savādāks un jauns. Viņi varbūt varēja būt gatavi sekot kādam jaunam pravietim, piemēram, jaunam Mozum, vai potenciālajam Mesijai, bet tikai tik tālu kamēr šādas personas piedāvātā programma un vēlmes būs vairāk vai mazāk saskaņā ar iepriekš pieņemto kārtību. 
Savukārt tas, ko ierosināja Jēzus, bija pārāk daudz un pārāk radikāli. 

Tāpēc Jēzus sekotāju vidū sākās šķelšanās. Šķiet, ka vairākums atteicās sekot Viņam tālāk (tikai divpadsmit mācekļi turpināja). Tas nenozīmē, ka ap Jēzu nebija cilvēki. Nepārprotams ir fakts, ka Jēzum ierodas Jeruzalemē, kopā ar viņu bija liels pūlis, bet daudzi (lielākā daļa!) līdz galam nesaprata, kas īsti notiek. 

Interesanti, ka pārsteidzošie Jēzus apgalvojumi par Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu līdz pat mūsdienām ir iemesls nesaskaņām starp tiem, kas dažādi skaidro Jēzus izteiktās idejas Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā. Šīs debates turpinās, un es nevēlos tajās iedziļināties. 

Es domāju, ka aizspriedumi pret Jāņa teiktā uztveri burtiski un vēsturiski, šķiet, ir ļoti cieši saistīti ar Rietumu kultūras virzību uzskatīt reliģiju kā tīri “garīgu” lietu. Mums tiek teikts, ka nav svarīgi, vai šīs lietas notika vai nē, vai tās tika teiktas vai nē; svarīga ir garīgā patiesība, ko tās māca. 
Tas izklausās labi (faktiski mazliet pārāk vienkārši); bet tas nevar būt tas, ko apustulis Jānis domāja rakstot savu evaņģēliju. Viss šis evaņģēlija fragments (un patiesībā viss evaņģēlijs) ir par to, ka Vārds kļuva par miesu, nevis par to, lai Vārds kļūtu par ideju, garīgumu, sajūtu vai pieredzi. 

Tajā pašā laikā šis evaņģēlija fragments ir izskaidrojums tam, kā viss patiesībā sader kopā. Tiek pieminētas divas lietas: Jēzus debesbraukšana un Svētais Gars. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas tikai vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto problēmu kopumu. 
Bet šīs ir atslēgas, lai iegūtu sapratni.
Jēzus debesbraukšanas tiek pieminēta, lai pateiktu: jums jāsamierinās ar faktu, ka Viņš (Jēzus!), ar kuru jums tagad ir darīšana, ir vienlīdz mājās kā debesīs un arī uz zemes. Viņš ir abu valstību pilsonis. Galu galā Viņš ir Vārds, kas kļuva miesa. Ja tas tā ir, tad var iet soli tālāk – šī miesa un šīs asinis kaut kādā veidā ir Vārda iekšējās dzīves nesēji. Miesai pašai par sevi, protams, nebūtu nozīmes (kā teikts 63.pantā). Bet, kad miesā mājo Dieva dzīvība (jeb Vārds, kas ir Dievs), tad ir jēga runāt par to tā, kā to darīja Jēzus. 
Lai arī debesbraukšana kā notikums Jāņa evaņģēlijā ir kaut kas noslēpumains (Jēzus par to runā, bet tas nav sīkāk aprakstīts), apustulim Jānim ir svarīgi apliecināt, ka Jēzus ķermenis (nevis tikai viņa ‘garīgā būtība’) bija un paliek vieta, kur Vārds ieņēma pastāvīgu iemiesošanos. 

Tālāk Evaņģēlija stāstījumam attīstoties, Jēzum būs vairāk ko teikt par Svēto Garu. Šeit Viņš tikai brīdina par Viņa teiktā (par ēšanu un dzeršanu) nepareizu interpretāciju. Jēzus mudina savus klausītājus (kā ir darījis visu laiku) domāt plašāk par to, ko Viņš dara un saka (piemēram, vēlme sekot Viņam, lai iegūtu vairāk bezmaksas maizi). Viņš aicina iedziļināties, lai ieklausītos Viņā kā Vārdā, kas tapa miesā. Šim nolūkam mācekļiem būs vajadzīgs Svētais Gars, kas viņiem palīdzēs. Bez tā viņi paliktu neizpratnē un neticībā. 

Bet ir labas ziņas arī šeit – Jēzus divpadsmit mācekļi tomēr paliek. Viņi ir gatavi skaļi pateikt, ka Jēzus ir Dieva svētais, ka Viņš IR Mesija. Viņš ir tas, kurš ne tikai runā par Dieva jauno laikmetu, bet ar saviem vārdiem un darbiem jau ievieš to. 
”Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi…” 

Toreiz Jēzus divpadsmit mācekļi bija kā pārstāvji ticībai un pārliecībai, ko Jēzus ir meklējis: atziņu, ka Viņā, Viņa vārdos un darbos Israēla Dievs beidzot realizē jauno lielo kustību, kas atbrīvos visu pasauli no grēka un nāves. 
Šodien arī Tu vari viņiem pievienoties.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ēst un dzert Cilvēka Dēlu

(Jņ 6:47-59) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. 

Viens no aizkustinošākajiem un bieži aizmirstajiem stāstiem par ķēniņu Dāvidu ir stāsts par piedzīvojumu, kad viņš cīnījās pret filistiešiem, kas bija ieņēmuši viņa dzimto pilsētu Betlēmi. Dāvida kareivju vidū bija trīs īpaši uzticami kaujinieki, kuri bija slaveni ar savu drosmi un gatavību darīt visu, ko karalis lūdza. Kādu dienu, kad viņš un viņa vīri bija iesprostoti, Dāvids ilgojās padzerties un skaļi pateica savas pārdomas par to, cik ļoti vēlētos ūdeni no Betlēmes akas (kas, protams, nebija pieejama filistiešu dēļ). Taču tas neapturēja viņa trīs draugus-varoņus. Viņa draugi devās ceļā, izlauzās cauri filistiešu karaspēka ielenkumam, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes un atnesa to Dāvidam. 
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes. 
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē. 

Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts). 
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt. 

Taču tas, ka Jēzus šajā kontekstā (gadsimtus vēlāk, bet joprojām ebreju reliģiskajā vidē) runā par "savu asiņu dzeršanu", dod mums ļoti svarīgu pavedienu, lai sapratu ko Viņš patiesībā grib pateikt šajā neparastajā evaņģēlija fragmentā. Ja jūs vēlaties gūt labumu no tā, ko Es daru (Viņš saka) jums ir "jāēd Mana miesa" un "jādzer Manas asinis". Ja jūs to darīsiet, jūs dzīvosiet mūžīgi; Es jums došu augšāmcelšanos laiku beigās.
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis. 

Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes. 

Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana. 

Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt". 
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu. 
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis. 

Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā. 

Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā. 

Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību. 
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības… 
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas. 

Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Padoms labākai dzīvei

(Ef 4:25-32) Tādēļ, atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi viens otram. Dusmojoties neapgrēkojieties! Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam. – Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai, lai būtu par svētību klausītājiem. Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai. Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums. 

Apustulis Pāvils mums dod padomu neapbēdināt "Dieva Svēto Garu, ar kuru jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai." Pāvils raksta: "Neaizskariet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai" (30.p). Tas ir padoms nekavēt un neaizliegt Svētā Gara darbību savā dzīvē. 
Tu vari jautāt: "Ko tad lai es daru?" Un Pāvils atbild: "Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom..." (31.p). 
Tās lietas, kuras viņš piemin, nav tas labāko darbu saraksts! 
Citiem vārdiem sakot, apustulis Pāvils apgalvo – vai nu Tu ļauj, lai Tavā dzīvē toni nosaka šis nepatīkamais saraksts, vai arī Tu ļaujies Svētajam Garam, kas mājo Tevī. Izvēle ir Tavā ziņā. 

Jau pirms tam apustulis ir devis sava veida padomu kā to realizēt: "Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam..." (26-27.p). Ja Tu ļauj vaļu dusmām, Tu dod velnam iespēju kārdināt Tevi tā tik turpināt. Ja kaut kas ir Tevi sāpinājis (un tā dzīvē notiek!), ir jātiek galā ar ievainojumu, ko radījis sarežģītais notikums vai cilvēks Tavā dzīvē. 
Tātad, ko vajadzētu darīt? 

Apustulim Pāvilam arī te ir padoms: "Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums" (32.p). Citiem vārdiem sakot, atcerieties mīlestību, pacietību un žēlastību, ko Dievs ir parādījis Tev... un tad sniedz to tālāk arī citiem. Ne vienmēr tas ir viegli, bet tā ir stratēģija, kas darbojas.  

Lasīt tālāk

Ko varam mācīties no Dieva Tautas piedzīvojumiem tuksnesī

(2Moz 16: 2-4, 9-15) Un viss Israēla dēlu pulks tuksnesī kurnēja pret Mozu un Āronu. Israēla dēli viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē no Kunga rokas – kad sēdējām pie gaļas podiem, kad ēdām maizi līdz sātam, – jo tu mūs izvedi šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā!” Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es likšu, lai jums krīt maize no debesīm – tauta varēs iet un salasīt ik dienas vajadzīgo! Tas tādēļ, lai es viņus varētu pārbaudīt, vai viņi dzīvo pēc manas bauslības vai ne! 
Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība! Un Kungs teica Mozum: “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst! 

Es atceros kā mūsu teoloģijas pasniedzējs reizēm mēdza teikt: "Jums ir jāmācās mīlēt baznīcu." Šo viņa komentāru izraisīja studentu reakcija uz kādu acīmredzamu neefektivitāti, patvaļu vai godīguma trūkumu no baznīcas vadības puses (kas reizēm notiek!). Es šim pasniedzēja padomam tajā brīdī piekritu, gudri mājot ar galvu. 
Tad kādu nedēļu vēlāk kāds mans draugs man pārmeta to, ka es (tā viņš netieši norādīja) esmu runājis par baznīcas neveiksmēm, un viņš man atgādināja, ka Jaunajā Derībā ir izteikts augsts novērtējums par baznīcu un optimisms (kas Bībelē valda attiecībā pret Dieva ļaudīm). Es jutos pelnīti saņēmis aizrādījumu un vienlaikus arī apjucis; galu galā es taču biju domājis, ka man bija taisnība par to, ko es teicu (!), ... lai gan biju spiests atzīst, ka arī viņam ir taisnība par to, cik augstu Svētie Raksti vērtē Baznīcas nozīmi. 

Arī Vecās Derības stāstos mēs atrodam līdzīgi divdomīgu attieksmi pret Israēlu. Tā bija Dieva tauta; Dieva izredzētie ļaudis; Dieva līdzeklis pasaules aizsniegšanai. Dieva ļaudis, kurus Dievs noteikti bija iecerējis brīnišķīgi vadīt un sargāt. Un, lai gan Jaunā Derība izsaka domu, ka Dieva Tauta kā idejiska vienība tiks glābta, tur tiek atgādināti piemēri no Israēla tautas vēstures (piemēram, stāsti 2.Mozus grāmatā par to, kas notika, kad izraēliešiem pietrūka ūdens vai pārtika) un tiek ļauts mums saprast, ko tie mums stāsta par Israēla tautas neveiksmēm un to sekām. Un tas ir – jebkura Dieva tautas paaudze var pazaudēt savu vietu Dieva nodomā. 
Kad ebreji Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, viņu sajūsmai nebija robežu. Pēc viņu piedzīvojuma pie Niedru jūras (pāriet pāri jūrai un izglābties no vajātājiem, manuprāt, tas ir piedzīvojums!), es iedomājos, ka viņu garastāvoklis joprojām bija labs. Un tad viņi devās tuksnesī…, bet drīz vien atklāja, ka Dieva uzvara pār faraonu nebūt neatrisina visas viņu problēmas. Tā tikai iepazīstina viņus ar nākamo izaicinājumu. 

Kad Dievs dara kaut ko jaunu un radošu, ir kārdinājums domāt, ka tagad viss būs brīnišķīgi, taču agrīnā kristīgā draudze drīz vien pēc Jēzus debesbraukšanas atklāja, ka tai nākas saskarties ar to, ka viņu cilvēki tiek ieslodzīti cietumā, ka ir tādi, kas netur savus solījumus, ka daļa no draudzes sāk sūdzēties par to, ka pārtikas izdalīšanas laikā kādi tiek ignorēti (skat. Apd 4:-6:). Tā draudze atkārtoja Israēla tautas piedzīvoto pat tādā pakāpē, ka problēmas galvenokārt bija saistītas ar tādiem piezemētiem jautājumiem kā, piemēram, vai ir pietiekami daudz ēdiena, un vai kāda kristiešu grupa nesaņem ko vairāk nekā citi. 

Es negribu teikt, ka griezties pie Dieva ar kādām pretenzijām ir pilnīgi nepieņemami. Galu galā daudzos Psalmos mēs lasām, ka var sūdzēties Dievam par lietām, kas ar mums notiek, un par to, kā cilvēki pret mums izturas (lai gan, jāatzīst, tajos Psalmos nav iekļautas Dieva atbildes uz šīm lūgšanām). 

Bet Israēlieši nesūdzējās par/pret Dievu, bet gan pret Mozu un Āronu. Kritizēt savus cilvēciskos vadītājus prasa mazāk drosmes nekā kritizēt Dievu. Par laimi Mozus zināja, ko darīt, kad cilvēkiem ir sūdzības pret tevi. Viņš griezās pie Dieva. Iespējams, viņš pat kliedza par to, kā ļaudis pret viņu izturas. 
Dieva atbilde bija rīkojums iemest koka zaru viņu atrastajā rūgtā ūdens avotā. Tas varētu šķist muļķīgs ieteikums, bet Mozum galu galā bija ievērojama pieredze, kā Dievs veic dažādus eksotiskus trikus... 

2.Mozus grāmata atklāj, ka šis stāsts (viens no daudziem līdzīgiem) atklāj/parāda principu, kā Dievs rīkojas ar cilvēkiem. Tautas pieredze tuksnesī, kādu viņi nupat bija piedzīvojuši, ir sava veida pārbaude. Viņu neveiksmēm vai kļūdām patiesībā nav nozīmes. Viņiem bija jāmācās no tā, kas notika. Un secinājums ir - dzīvojiet savu dzīvi saskaņā ar Dieva pavēlēm, un Dievs visu nokārtos. 

Tas, kā tauta pēc tam sūdzas par pārtikas krājumu trūkumu, liek domāt, ka viņi neko nebija iemācījušies. Patiesībā viss bija kļuvis vēl sliktāk, jo tagad viņi sāka iztēlot savu dzīvi Ēģiptē kā kaut ko rožaini mirdzošu salīdzinājumā ar pašreizējo realitāti tuksnesī. Tagad pārmetums vadonim Mozum bija: "Tu izvedi mūs no Ēģiptes, lai mēs nomirtu badā!” "Tas ir Dievs, par ko jūs sūdzaties, nevis es,” atbildēja Mozus. “Dievs rīkosies iespaidīgi un tas pierādīs, ka Dievs bija tas, kas jūs izveda, nevis es.” 
Konkrētais veids, kā pārtika tika nodrošināta, mācīja viņiem ik dienas paļauties uz Dievu. Neatkarīgi no tā, vai viņi savāc daudz vai maz, viņiem bija pietiekami. Kad viņi mēģināja savākt papildus, lai nodrošinātos paši nākamajai dienai (kurš gan varētu viņus vainot?), tā pārtikas daļa aizgāja bojā. Lūk arī daļa no stāsta jēgas. Ir vajadzīga paļāvība un uzticēšanās, ka viss izdosies, ja mēs darīsim to, ko Dievs saka. 

Atceries, ka šie stāsti ir sarakstīti, lai mēs no tiem mācītos. Bībele mūs ar to pamāca – nedomā, ka Tu nevarētu iet to pašu ceļu, ko gāja viņi. Dievs par Tevi rūpēsies tieši tā pat.  

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk