Dievs spēj...

(Rom 4:20-25) Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 

Mēs nevēršamies pie Dieva tik bieži, kā vajadzētu. Mēs atstājam Dievu kā "pēdējo iespēju". Tas reizēm var būt ir tāpēc, ka kaut kā neapzināti mēs neesam "pilnībā pārliecināti", ka Viņš spēj un vēlas rīkoties mūsu labā. Spēja to atzīt daudziem no mums ir sveša. Tomēr kārtējais grūtību brīdis vai dzīves sarežģījumi var būt tas pagrieziena punkts, kad mēs sākam uzticēties Dievam. 
Nekas mūsu dzīvē nemainīsies, kamēr mēs nelūgsim: "Tēvs, palīdzi man!"

Dievs ir spējīgs mūs mierināt, kad mēs atrodamies garīgā vai emocionālā tuksnesī. Viņš ir spējīgs iedrošināt mūs, kad sastopamies ar problēmām, kas mūsu dzīves ceļā. Viņš spēj kopā ar mums iziet cauri smagiem pārbaudījumiem un izvest mūs no tiem nesalūzušus. Viņš spēj mūs piecelt, kad esam pakrituši... 

Lai ko mēs darītu un piedzīvotu, mums ir/pieder apsolījums, ka 'Dievs spēj'. Mums tas ir jāpieņem, mums tam ir jātic, citādi mēs nespēsim lūgt ar pārliecību. Mēs varbūt izteiksim savās lūgšanās Dievam dažas savas vēlēšanās, bet mēs nespēsim "nešaubīties ticībā", kamēr dziļi sirdī nepieņemsim, ka Dievs ir spējīgs, ka Viņš ir gatavs mums palīdzēt! Viņam nekas nav par grūtu. Viņš tikai gaida, kad mēs to atzīsim un ticībā nāksim pie Viņa, lūdzot palīdzību.