Kādam Dievam mēs kalpojam

(Flp 2:5-11) Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. 

(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 

Bija Pūpolsvētdiena un visa ģimene devās uz baznīcu. Bet 5 gadus vecais Jānītis palika mājās ar auklīti, jo viņam sāpēja kakls.
Kad ģimene atgriezās mājās, viņi atnesa vairākus pūpolu zarus. Mazais Jānītis, uzzinot, ka tie ir atnesti no baznīcas, ziņkārīgi jautāja, kam tie baznīcā bija vajadzīgi.
“Nu kā, Jānīt, vai tad Tu nezini,” tētis saka paskaidrot, “cilvēki klaja zarus uz ceļa, kad Jēzus gāja garām…”
“Nu, vai zināt!” Jānītis iesaucās, “vienā svētdienā, kad es neaizeju, tad viņš ierodas...” 

Jau labu laiciņu atpakaļ es rakstīju par trīs reliģijas modeļiem (skatīt šeit... un šeit...). 
Īsumā to varētu paskaidrot šādi: 
Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī). 
Otrais jeb pseido-kristīgais modelis – viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? (jo Viņš tika sodīts mūsu vietā). 
Trešais modelis (bibliskais) – risina ļaunuma cēloņus manī, aizskar manu egoismu... 

Vai tas bieži nav parasta kristieša pirmais jautājums – Ak Dievs, kas būs ar mani? 
Īstas reliģijas centrā nav uztraukums par to – kā Dievs izglābs MANI. Visa uzmanība ir koncentrēta uz mīlošo Dievu, kurš vēlas glābt visu pasauli. 
Ieskaties vēlreiz, ko raksta apustulis Pāvils par Jēzu Kristu:

…kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. (Flp 2:6-8)

Vai tas Tevi nesaviļņo?
Tāds ir Dievs, kuram es kalpoju.
Tāds ir Dievs, kurš aicina mūs Viņam uzticēties!