Ticības 'varoņu' saraksts

(Ebr 11:1–3, 8–16) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. [...]
Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. 

Mēs nevaram izvēlēties mūsu ierašanās brīdi šeit uz zemes (kaut kādā mērā tur ir iesaistīti mūsu vecāki), bet mums ir iespēja izdarīt diezgan daudz izvēles savā šīs zemas dzīves laikā. 
Līdzīgi ir ar ticību (par kuru tiek runāts Bībelē), kas ir Svētā Gara radītas attiecības ar Dievu. Nav mūsu cilvēcīgos spēkos pašiem atrast/satikt Dievu. Ticība ir attiecības, kurās Dieva apsolījums par nelokāmu mīlestību un žēlsirdību Jēzū 'pār-rada' (no vārda 'radīšana') mūs dzīvei drosmīgā paļāvībā uz Dievu un priecīgai, dāsnai kalpošanai ikvienam, ko mēs pazīstam un satiekam ikdienas dzīvē. Bet mēs varam no tā visa arī atteikties...

Vēstulē Ebrejiem 11.nodaļā mēs atrodam garu to personu sarakstu, kuri piedzīvoja ticības brīnumu savās dzīvēs. Katrs cilvēks, kurš tiek nosaukts šajā sarakstā, piedzīvoja Dievu savās dzīvēs. Kaut arī viņi ir jau sen miruši, viņu piedzīvotais iedvesmo cilvēkus arī šodien. 
Vai arī mums būtu iespējams ko tādu piedzīvot? 
Dažreiz mēs varam domāt, ka esam pieļāvuši pārāk daudz kļūdu, pārāk daudz šaubījušies par Dievu vai neesam 'ticējuši' Viņam tik īpaši kā tie cilvēki, kas uzskaitīti vēstules Ebrejiem 11.nodaļā. 

Bet, ja paskatās uzmanīgi, cilvēki, kas ir iekļauti šajā sarakstā, nebūt nebija ideāli. Ābrahāms daudzkārt tiek nosaukts kā īpašs "Dieva draugs", tomēr meloja, lai glābtu sevi, un pat apdraudēja savas sievas dzīvības un veselības drošību. Kad Dievs Sārai apsolīja, ka viņa dzemdēs bērnu deviņdesmit gadu vecumā, viņa smējās un neticēja Viņam.
Lasot tālāk 11.nodaļu, situācija īpaši nemainās. Mozus apšaubīja Dieva aicinājumu savā dzīvē un centās atrunāties, ka Dievs ir izvēlējies nepareizo cilvēku. Rahabai bija skandaloza pagātne. Jēkabs izlikās par savu brāli, lai izkrāptu tēva svētību. Ķēniņš Dāvids, kura kaislību romāns izraisīja slepkavību un nacionālu skandālu. 
Katrs no šiem cilvēkiem bija tikpat cilvēcīgs kā mēs. Taču šaubas, mūsu grēku pilnā pagātne un pat noliegums neizslēdz iespēju, ka mums var veidoties ticībā bāzētas attiecības ar Dievu. Neatkarīgi no tā, ko mēs esam darījuši un kur esam bijuši, mēs varam piedzīvot Dieva žēlastības brīnumu arī savās dzīvēs. Mēs visi pieļaujam kļūdas, un mums visiem neizdodas. Bet tad, ja mēs uzticamies Dievam un ļaujamies Viņa piedāvātajam brīnumam (tas kā Viņš 'pār-rada' mūs, ir brīnums!), arī mēs esam ticības 'varoņu' sarakstā.