Satiki pravieti? Pārbaudi to!

(Jer 23:23–29) Vai es neesmu tuvs Dievs?” 
saka Kungs,
“taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē,
ka es neredzēšu? –
saka Kungs,
vai ne es
piepildu debesis un zemi? –
saka Kungs.
Es dzirdēju,
ko teica tie pravieši,
kas manā vārdā
pravieto melus:
nosapņoju, nosapņoju!
Cik ilgi vēl
mans vārds būs
to praviešu sirdī,
kuri pravieto melus?
Un pie tiem praviešiem,
kuri – savas sirds viltu?
Tie grib, lai ir aizmirsts
mans vārds manā tautā –
ar saviem sapņiem,
ko tie stāsta viens otram!
Tāpat viņu tēvi
aizmirsa manu vārdu Baala dēļ!
Pravietis, kam ir sapnis,
stāsta sapni,
un, kam ir mans vārds,
tas patiesi runā manu vārdu!
Kas salmiem kopīgs ar kviešiem?! –
saka Kungs.
Vai mans vārds nav kā uguns,
saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

(Lk 12:49–56) "...Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” 
Un viņš sacīja ļaužu pūlim: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: lietus tuvojas, – un tā notiek. Kad pūš dienvidvējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi! Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku? 

Pravieša Jeremijas grāmatas 23.nodaļā mēs lasām par to, cik Dievs ir dusmīgs par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija pravieši (pravietis – Dieva gribas iztulkotājs un sludinātājs), kuriem Dievs pārmet, ka viņi "manā vārdā pravieto melus" (25.pants). 

Ar to jau netiek teikts, ka runāja vai mācīja kaut ko ļaunu, sagandējošu. Viņi izteica padomus un idejas, kuras paši bija izdomājuši, par kurām gribēja, lai tās būtu patiesas. Lūk arī problēma – viņi nevis sludināja no Dieva nākušu patiesību, bet savas domas, savus sapņus pasniedza kā no Dieva. 
Bet Dieva skatījumā šādas "labas idejas" ir līdzīgas meliem. Tāpēc tad, ja cilvēki pretendē uz Dieva Vārda sludinātāju (praviešu!) statusu mūsu dzīvēs; ja viņi izmanto pravietojumus, citē Bībeles fragmentus un gudrus izteicienus (un pamācīšana var notikt grāmatās, semināros, interneta vietnēs un pat baznīcā), tad mums ir jāpārbauda tas, ko mēs dzirdam, lai pārliecinātos, vai tas patiesi atbilst Dieva Vārdam. Tas nenozīmē, ka ir jākļūst skeptiskiem pret visu, ko dzirdam un lasām, bet tas nozīmē to, ka mums ir pietiekami labi jāzina Bībele, lai varētu atšķirt, kad cilvēki runā to, kas ir Dieva patiesība, un kad viņi vienkārši runā to, ko viņi ir iedomājušies vai tikai vēlas, lai tas būt patiesi. Kad cilvēki dod gudrus padomus un pamācības, mums ir jājautā: “Vai tas ir no Dieva?”, nevis vienkārši jānotic katram viņu teiktajam vārdam.

Jau pravieša Jeremijas grāmatā lasām kā Dievs salīdzina Savu Vārdu ar uguni, kas var attīrīt. Jēzus Kristus par to runāja vēl tiešāk un skaidrāk: 

Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! (Lk12:49) 

Reizēm mums no šādiem izteicieniem ir bail, jo mēs tos tiecamies saprast pārāk burtiski. Kristus nevēlas nevienu dedzināt! 
Jēzus vārdi par nemiera nešanu norāda uz to, ka īstās patiesības noskaidrošana ne vienmēr ir viegls process. Tas aicina saprast, ka nevajadzētu klausīties, lasīt un pieņemt tikai lietas, kas liek mums justies labāk. Mums ir jāuzticas Dieva Vārdam un jāļauj tam runāt, pamācīt un darboties mūsu dzīvēs.

Tāpēc nākamreiz, kad kāds Tev kaut ko cenšas ieteikt, sakot, ka tas ir no Dieva, velti laiku, lai par to lūgtos, kā arī pārbaudītu - vai tas atbilst Bībelē rakstītajam.