Svētības un lāsti

(Lūk.6:12-26) Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. 
Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 

Iedomāsimies, ka esi skolotājs. Kādu dienu tu izej skolas rotaļu laukumā, kur apkārt ir desmitiem bērnu, kas spārda futbola bumbas. Tu dodies pie viņiem un aicini viņus sapulcēties tev apkārt. Pēc tam lēnām, bet noteiktā balsī tu sāc izvēlēties vienpadsmit no viņiem. Tev nav nepieciešams neko vairāk paskaidrot – vienkārši izvēlies vienpadsmit un ved viņus uz sporta laukuma pusi. Ikviens sapratīs, ko tu dari. 

Tu izraudzījies kandidātus futbola komandai. 
Tad pieņemsim, ka tu un tava komanda sākat kopīgas nodarbības, lai trenētos gaidāmajām nopietnajām spēlēm. Ko tu darīsi? 
Tu vari puslīdz droši pieņemt, ka viņi jau kaut ko zina par futbolu, saprot noteikumus. Bet tu vēlies viņiem pateikt, ka dažas lietas tagad būs pavisam citādi. Spēle būs nopietna. Spārdīt bumbu rotaļu laukumā nav gluži tas pats kā piedalīties īstā spēlē. 
Bet nav arī vajadzības stundām ilgi lasīt lekcijas par to, kā tas ir spēlēt pa īstam. Viņiem ir svarīgi atcerēties trīs vai četras lietas, kas noteikti jādara, un trīs vai četras lietas, kas jāatceras nedarīt. Īstās spēles karstumā šīs pamatnostādnes viņi atcerēsies (vai arī tu ceri, ka atcerēsies), un tas palīdzēs viņiem koncentrēsies uz to, kā vislabāk spēlēt īsto atbildīgo spēli. 

Tagad padomāsim par to, ko darīja Jēzus. Viņa laikā nebija futbola komandu, un jebkurā gadījumā tas, ko Viņš darīja, bija kas daudz nopietnāks. Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedri ļoti labi zināja un atcerējās faktu, ka Dievs reiz aicināja divpadsmit Israēla ciltis, kas bija cēlušās no divpadsmit Jēkaba dēliem. Un tad Viņš nosauca šos cilvēkus par saviem īpašajiem ļaudīm, lai caur viņiem varētu īstenot savus nodomus visas pasaules labā. 
Mūsu Evaņģēlija lasījumā mēs redzam Jēzu, kurš ir it kā iznācis rotaļu laukumā, kur dažādi cilvēki izmēģina daždažādākos veidus kā būt par Dieva tautu – daži ar jauniem noteikumiem, kuriem jāpakļaujas; daži ar jaunām vardarbīgas revolūcijas shēmām; citi ar atbalstu Hērodam un viņa režīmam; daži ar priekšlikumiem atkāpties tuksnesī un lūgt privāti; un, bez šaubām, arī vēl daudz citi. No satiktajiem cilvēkiem Jēzus izvēlas Divpadsmit. Pat ja Viņš to būtu izdarījis neko nesakot, visi redzētu un saprastu, ko Viņš dara. Jēzus izvēlējās Israēla pārstāvju komandu. Šiem izraudzītajiem cilvēkiem bija jākļūst par kodolu, centru un sākumpunktu tam, ko Dievs tagad darīs. Viņi bija Dieva atjaunotā Izraēla kodols. 

Jēzus deva savai komandai skaidrus norādījumus par to, kā Viņa redzējumam par Dieva darbu ir jāvirzās uz priekšu. Četri solījumi un četri brīdinājumi, kas izklāstīti pēc Israēla Svēto Rakstu (Vecā Derība!) parauga. Tur grāmatā ar nosaukumu “5.Mozus grāmata” (latviskais variants) ir atrodami gari 'svētību' saraksti tiem, kas ievēro likumu, un 'lāsti' tiem, kas to neievēro. Šie Vecās Derības teksti bija daļa no hartas, derības jeb vienošanās starp Dievu un Israēla tautu. Tagad, kad ap Jēzu ir izveidots atjaunotā Israēla kodols, Viņš sniedz viņiem savu versiju par to pašu. 
Un tā ir radikāla versija. Šeit viss šķiet apgriezts kājām gaisā, vai varbūt (Jēzus būtu teicis!) pareizi sakārtota struktūra, pretstatā apgrieztajai kārtībai, kam cilvēki bija sekojuši līdz šim. Dievs sāk kaut ko pavisam jaunu – kā Jēzus bija uzsvēris Nācaretes sinagogā (Lūkas evaņģēlija 4.nodaļā), Viņš beidzot pilda savus solījumus, un tas nozīmē kaut ko labu visiem tiem cilvēkiem, kuriem tā nav bijis ilgu laiku. Nabagie, izsalkušie, raudošie, nīstie: svētība viņiem! Tas nav jāsaprot, ka nabadzībā vai izsalkumā būtu kaut kas pārāks vai īpaši tikumīgs. Bet, kad visapkārt valda netaisnība, pasaule atkal ir jāpagriež pareizajā orientācijā, lai atklātos Dieva taisnība un Viņa valstība beigu beigās pārņemtu visu. Protams tas izraisīs pretestību, jo ir cilvēki, kuriem lietas patīk tā, kā tās ir. Jēzus izteiktie solījumi un brīdinājumi, vēstījums par svētībām un lāstiem ir kā ebreju seno praviešu atbalss. Un Viņš zināja, ka reakcija būs tāda pati. 

Tātad, ja Jēzus šodien ierodas mūsu “rotaļu laukumos”, kur mēs izklaidējamies ar idejām un shēmām, kur izmēģinām dažādus veidus, kā izprast dzīvi (parasti ar neciliem panākumiem) – kādu komandu Viņš izvēlēsies? Kurus Viņš aicinās un kādam uzdevumam? Kādi ir Jēzus solījumi un brīdinājumi mūsu pasaulei, cilvēkiem, kuri dzirdēs Viņa aicinājumu un sekos viņam? Mums katram jāatbild pašam par sevi. 
Bet visi kopā kā kristieši mēs ticam, ka tas, ko Jēzus iesāka ar Divpadsmit aicinājumu un īpašo mācību par svētībām un lāstiem, paliek spēkā arī šodien. Tāda ir Dieva Valstības jaunā kārtība – tā ir valstība, kas arī šodien apgriež pasauli kājām gaisā (vai varbūt nostāda visu savās īstajās vietās). 

Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:20-26) 

Arī mēs katrs esam izredzēti būt tajā iesaistīti.